h Af.t IJ
Trešdien, 1955. gada 28. septembri
TPrrrr^j
JUVELIERIS TRAKO KREKLĀ
lis MadridesEervu ārsts iekūlies
Nesen ifadrMē acļtikusi tiķ rafinēta vērtīgu dārglietu zādzība, un ar tādu izdomu, kāda īreti rodas pat vislabāfko l^imlnāļromānu rakstnieku ftintazijjā! Paša ievērojamākā iekšpilsētas juvelieru veikalā ieradusies l:āda vecāka, ļoti eleganti ģērbusies dāma, un stādījusies priekša kā Džuanita H. — Slavenā Jfiadrides nervu ārsta, profesora H. laulene. Cienījamā izskata kudse sacījusi, ka saira ar viĢu vienīgās meitas saderināšanos, viŖa dāvanai vēlotiies pirkt dažas vērtīgas dārglietas. Juvelieris, kurš bija dzirdējis, ka iprofesors H. ir naudīgs vecis, priekā par sagaidāmo darījumu licis noslēgt veikala durvis un no seifiem cēlis laukā pašu labāko, kas spētu apžilbināt acis 'pat Aga lOiānam. Ar lielu vieiļaldzību,.bet ievērības Cienīgu lietpratību dāma
• garlaikodamās izvēlējušies dažas visvērtīgāikās un gaumīgākās mantas, sacīdama, ka viĢa tām atnāk-šot pakaj kopā ar savu vīru, kurš arī droši vien vēlēšoties pārbaudīt rotas lietii'īstumu. Profesors gan esot nevajā, bet bez viĢa piekrišanas tik lielu čekii viĢa tomēr nevēloties liapatstīt. Juvelieris sācis baiļoties, ka labais darījums var izpalikt un tādēļ, lai profesora kungam nebūtu jākavē dārgais laiks, piedāvājis kādu savu uztica-
X māko darbinieku, kurš dotos seņ. joraī ar dārglietām līdzi uz mājām. Dāma brīdi pārdomājusi un tad, gandrīz negribīgi juveliera priekšli. .J£umam piekritusi. Darlainiekš, kurš prasti veicis šādus uzdevumusi pieslēdzis pie rokas portifeli ar dārglietām un pasaucis taiksīti, turi viĢti kopā ar seŖjoru novedis pie pilij līdzīgās ēkas; kur profešō^ ?am ir arī;nervu klīnika, tā sauktajām „Iabākajām aprindām/'
!Kalpotājāni,|kuŗš pakalpīgi atvēris durvis, seĢjora valdnieciskā tonī noprasījusi, vki profesors nav izgājis uņ likusi viĢam pateikt: Mēs esam klāt." Ķad kalpotājs vēl mīņājies, seŖjora nošņākusies— ,^tkal viŖam nav Iļaiķa" — un palūgusi iedot viņai dārglietu kastī. tes. Ar kastītēm rokā dāma pamājusi juveliera darbiniekam —„Tū-līt es uzrakstīšu čeku", ļ—nn kopā ar kalpotāju pazudusi tieši profe sora pieņemamās istabas durvīs: Pagājis stundas ceturksnis. Vēl viens. Juveliera darbinieks kļuvis nemierīgs, sācis uzgaidāmajā istabā nervozi staigāt un beidzot klauvējis pie profesora durvīm. Pieklājīgi atvainojies, viņš vēl pie-klājigāķ jautājjis -- „Vai jūs, profesora kungs, esat jau dārglietas apskatījis?" Profesors, ķā jau piedzīvojis trako ārsts, pamājis mierīgi ar roku un pretī nerunājis — „Jā, Jāi protams.' Par to mēs runā. aim -rīt!'^' ■ / >
Bet kad profesors noprasījis viņa vārdu lin trako ārsta rūpība sācis Viņu izprašņāt ļpar visām iespējamām lietām, juveliera darbi-nieks kļuvis nemierīgs. Vārds pa vārdam, .un jaunais cilvēks arvien ^dedzīgāk pieprasījis samaksu par rotas li&tām vai tās tūlļņ atpakaļ. Jo uztrauktāk sācis runāt jaunais cilvēks, jo profesors kļuvis miermīlīgāks, un beidzot nospiedis kādu zvana pogu. Kā uz burvju mā, jiena parādījušies četri spēcīgi tē. vaīņi un lūkojuši jauno cilvēku vest projām, kurš visiem spēkiem pretojies un skaidrojis, ka viņš nav.
nekāds trakais. Profesors tam, protams piekritis, bet tā kā šini gadi" jumā ar labu galā ļiav varēts tikt, tad pēc kārtīgas stīvēšanās tēvaiņi baltajos ķiteļos .ar daudzkārtīgi pārbaudītiem trako sava-ldīšanas grābieniem iebāzuši jauno cilvēku trako kreklā. Un:kad tas, ievests kādā trako klnīkas aizrestotajā, istabā yēl klaigājis par zagļiem, tad trako mājas uzraugi viņu vēl piesprādzējuši gultai.
Tikai pēc dažām stundām arī juvelieris sācis' mazliet uztraukties par sava uzticamā darbinieka ilgo prombūtni un ieradies pie profeso-ra pats • persontski.. Trako dakterim un juveļierām s4:ojošajā sarunā atklājusies pavisam traka lieta, kas Parasti neatgadās pat trako mājā. Iepriekšējā dienā pie profesora ieradusies kāda cienīga izskata dāma, kuŗ^ stādījusies priļBkšā par baronesi no kādas slavenas aristokrātu dzimtas un asarām acīs lūgusies mēģināt glābt no gara tum-: sas viņš rnŖo brāja dēlu, kurš strādājot galvenajā juvelieru veikalā un dzīvojot augošā aplaupīšanas mānijā. Pēdējā laikā šīs mānijas brīžos jaunais cilvēks esot sācis trakot un kļūstot pavisam bīstajns. Seņjora lūgusi profesdru uzņemt jauno cilvēku nervu klīnikā kā privātpacientn un samaksājusi jau profesoram paredzētos ārstēšanas izdevumus bagātīgi vienam mēnesim uz priekšu. Sēņjora apsolījusi jiauno cilvēku nākošajā dienā arī pati pie profesora atvest, jo viņa esot vienīgais cilvēks, kuram viņš vēl ar labu klausot.
Taš arī noticis. Sēņjora kopā ar kalpotāju steidzīgi iegājusi pieņemamajā telpā, pateikusi, ka jau. n^s cilvēk^ ir atvesŗts, un lūgusi Jaut atstāt telpu pa blakus durvīm, jo viņa nevēloties tagad nelaimīgo cilvēku vēlreiz redzēt. Profesoram
PIRMIE VASARNĪCU ĪPAŠNIEKI KANĀDĀ
un uzņēmību
bijis paradums ļaut pacientiem mazliet gaidīt, jo pēc viņu izturē. šanās bijis vieglāk uzstādīt dio-gonozi. Kad jaunais cilvēks neaicināts ieradies profesora kabinetā un tūliņ sācis runāt ļ0 dārglietām un beidzot par zādzību, trako ārstam tūliņ radusies pārliecība, ka sēņjora runājusi taisnību, un ka viņa priekšā ir tiešām . bīstami traks cilvēks, kufš nekavējoši bāžams trako kreklā. Kafinēta zagle, cienījamās seņjbras izskatā, starplaikā paspējusi pazust bez miņas, un policija to nav paspējusi atrast līdz pat šai dienai.
Šķiet, ka latviešiem var gari pārmest daudz un dažādus netikumus, var" pierakstīt un atrast daudz sliktu īpašību, bet vienu patiesību gan nevarēs noliegt: latvieti centībā, darbā priekā un ^izņēmībā grūti būs kādam pārspēt,;
To rāda arī mūsu trimdas dzīves pēdējo gadu bilance, kur redzams, ķa no pusplikas ieceļotāju saimes paspējusi izveidoties labi pārtikusi, varētu teikt pat turīga' latviešu kolonija. Un tā tas ir gandrīz visās trimdas zemēs, kur vien apstākļi ir devuši kaut mazākās iespējas: kā Austrālijā, tā ASV, Kanādā un Eiropas zemes, kur vien pāris gadus paspējis sakņoties trauslais „DP stāds", tur tagad jau redzam zaļoksiiēju, dzīvotspējīgu trimdinieku saimi.
Ir cits jautājujms, un to šeit neskarsim, piar cik šī teicamā centī-^ ba un panākumi nav raduši sev mājvietu uz citu tikumu rēķinā — kā sabiedriskās rosības, ziedošanās prieka-, bet jācer, ka visiem šiem latviešiem sidrds vietā vēl nebūs -r- ledus skajis, ^dēvējas rokas vietā — bankas noguldījuma grāmatiņa,^.
Pēc tam, kad diezgan parastas lietas iatviešu ģimenēs šai kori-tineņtā ir jau ,,iepirktas*' vai „pūs-pirktas", dažam pa^ ..izpirktas" mājās, automašīnas, nemaz nerunājot par tādiem niekieb kā veļas mazgājamām mašīnām un lerfus skapjiem, nākošais solis ir — savi Iepirkti zemes gabaliņi ārpus pil-8ēta,s, visbiežāk ezertf-Vai upju tuvumā, kur izbraukt nedēļas nogalēs un atvaļinājuma laikā.
Cik izdevies noskaidrot, torontie-ši pēdējā gadā pēc savām vasarnīcām, ko te gan pazemīgāk sauc par kotedžām, sākuši raudzīties ar drudžainu aizrautību, un tā-dus, kam ir jau savas ..plantācijas" ūdeņu malās, jāskaita jau vairākos des:; mitos, kamēr tur vasarnīcas uzcelt paspējuši gān tikai nedaudzi.
Kā zīmīgu piemēru, ko dažos gados var paveikt puspliks bēglis, kas ierodas no Eiropas ar pārdesmit dālderiem kabatā, var minēt Toronto tirgotāju Eduardu Tīļma-ni. Ieradies no Zviedrijas, viņš vispirms kopīgi ar A. Rozi sāk zuŠu
tad atver
«i
mmmMm
Vieiia no Kanādas latviešu vasaras mītnēm ^ Ēd. Tīlmaņa īpa,
šnnis pie Siniko ezera
savu pirino, nelielo veikaliņu turpat pie „zušu fabrīkas" -T- Vidmera ielā, pēc tam — savu veikalu nolemj papalašināt un pārceļas uz Taronto ziemeļiem. Bet kad tur, kā izrādās, galvenie pircēji ir tikti itālieši, kam nevajaga n^kā daudz vairāk kā tikai makaronus, un vei-kaiiiieka vaigs stiepjas garumā un drūmumā, E. Tīlmanis šo veikalu likvidē Un pārceļas uz Dandas ie-iu,kur atklāj īsto .-āderi." Un pēc īsa laika v^š jaii atver ^ otru . veikalu, kas: sāks darboties šais die: nās, Danforth un Broadview rajonā. Tātad pierādījies, ka visos saimnieciskos pasākumos- svarīgākais ir —' nekad nenokārt galvu, nepazaudēt dūšu un uzņēmību, 'bet doties droši uz priekšu,
Uzrāpies uz zajā zara, veiksmīgais tirgotājs ir arī viens no pir^ majiein, kas uzcēlis sev glītu vasaras mītni Simko ezera krastā, apm. 15. jūdzes ao vasarnieku sai" vēnās pulcēšanās vietas — Saulaines.
Vasarnīcu cēlis būvuzņēmējs Alfrēds Balodis, sīksts vīrs, ne vairs jaunekļa gados, kas gandrīz tikai pats savām rokām uzcēlis jau ne vienu vien māju pasūtinātāiiem — gan pie ezeriem, gan Šidrabenē, gan arī pā,rdošanai„buņgalovus", tā pierādīdams, ka ne tikai jaunekļi var iKanadā tikt uz priekšuj
Turpat blakus Tīlmaņa 5 .telpu vasarnīcai paceļas plašā Lejasisa-ku ģimenes vasaras, mītnēm kurai netrūkst arī garāža un laivu novietne, bet netālu kaimiņos, pats gandrīz veikdams visus darbus, vasar-
Kalifornijas universitātē
šai gadā Kalifornijas universitātē ^zinātnisko grādu ieguvēju skaitā bija tikai viena latviete Aina Ģrīnberga, ieguvusi M.A. grādu fraiiču valodā. Viņa studijas turpinās phil.Dr. grāda iegūšanai.
Toties vairāk latviešu ir to starpā, kas, zinātniskos grādus ieguva š.g. septembri. Māster of Science in Blectrical Engineering ieguva Gunārs Ķēmānis un Armands Stap-rāns. Aiļi nodomājuši studijas turpināt augstākā zinātniskā grāda (P5r. D.) iegūšanai.
Ķēmarils 1% šā gada pavasarim, kad pārcēlās Losandželosu, bija paspējis veikt ^rī jau apmēram pusi no Ph. J^^g^ iegūšanai paredzētās :-pr#temāš, ieskaitot
pri,ekšpārbayaījumus. Materiālo apstākļu dē|Kēmanis uz laiku atstāja univ^'sitāti, stājoties darbā lielajā Hugļi Aircraft Co., kur, atbilstoši sav^i kvalifikācijai, saņem, arī ļoti labļi atalgojumu, \
Pirmo zmātnisko grādu — Ba-cMor of irtsi — ieguva Laimonis.' Ezei'S un Ausiha Ozolā, tiaimonis Ezars studēja bioķīmiju un pēc stu^ diju nobeigšanas šī mēneša sākumā pārcēlās už dzīvi Losandželosā. Ausma Ozola studijas turpinās Ka: lifornijas universitātes bii)liotēk|rij skolā, kur uzņem tikai pirmo zinātnisko gradū ieguvušos.
nīcu uzcēlis ventspilnieka kaptei. ņa Miķelsona dēls, kamēr tēvs sev iepircis netālu krietnu„gruņti"
Šī paša ezera krastā pasācis savu „sapņu pili" celt āŗī mākslinieks Ed. Dzenis, cerot to pabeigt nākošajā sezonā. <
Pēterborū tuvumā, ezeru bagātajā apvidū, ķā viens no pirnīajiem sev modernu vasaras mītni uzcēlis būvuzņēinējs A. ļltriers, viņam kai* minos pmatus savai vasarnīcai jau izmērījis V. Ziediņš, un šai pašā apvidū jauku vasaru pats zem sava jumta Jau paspējis aizvadīt arī „deau kondito,rejas" īpašnieks A. Krimāpsons. 7
Saprotams, vesela rinda jauku vasaras mītņu paceļas arī Sidrabe-nē, vienā otru pārspēdama glītuma un īpatnības ziņā, bet cilvēka prāts jau pa laikam tiecas tālumā un pla^ šumā, tādēļ arī daudzi tautieši, spēka ratu īpašnieki,.raugās pēc tālākām vasaras izbraukumu vietām, kur mežonīgāka daba.liēlāka savrū-pība un plašums.
Zemes gabali pie ezeriem, jp tālāk no Toronto, jo, saprotams, kļūst lētāki, un tā apbūves gabalus ezeru krastā, apm. 60 reiz too pēdu platībā, var iepirkt jau pār pāris simts dolāriem.
Un kādēļ gan „uz savas zemes" nevarētu pārgulēt arī te:ltenē? Par to nākošajā sezonā, droši vien, padomās jau daudz lielāks uzņēmīgo vasarnieku pulks.
ČIKĀGĀ AUG ČAKLI BĒRNI
Aigšā — aina «Clfeāgas skolas bērnu dārzā, vidū audzinātāja Mo
Apalsšā >^ 2, ģiīnmazijas. klase fflff. sl£4>lotā3u E.' Kupci
jauns daiļaimtoie veikals toronto
Pretim "Varsity" stadionam^ 238 Bloor St. W., pirms: dažām dienām parādījās vitrīna ar daiļamatniecības izstrādājumiem un plakāts J&x uzrakstu — Toronto Handweaving ! Studib. Ieejot šinī jaunatvērtajāj ' daiļamatniecības studijā, redzama gaumīgi iekārtota telpa, izdaiļota dažādiem audumiem. Blaķuis etnogrāfiski pareizi dāriiiātiem audumiem ar seno rakstu. zīmēm,, re* zami ■. arī tīri modernie; visda-ādāikās segas, paklājij logu aizka-ri un grīdsegas dažādās krāsās*. Tāpat da'būjami brun<5i, kaklauti, aipmetņi, balles tērpi, izrakstīti sipilveni, sedziņas, spuldžu aizsegi, priekšauti, lakati, u.t.t.
Patīkami, ka šai uzņēmumā ikviens var sarunāties latviski vai f'gauniski un, protams, arī citās valodās, jo jaunais uzņēmums pieder divām bijušām montreālietēm — latvietei Veltai:'^ilSQneŗua .igaunietei Ilzei Poldmai. V. Vilsone ar aušanu jau nodarbojusies Latvijā, kur viņas tēva mājās Ārlavas pagastā bijušas jau trīs aužamās stel^ Ies. Jau bēgļu gaitās Zviedrijā viņa sev un savām 2 meiiām pratusi sagādāt iztiku ar aušanu. Kanādā viņa ieradusies 1952. gadā un sā, kusi strādāt. Montreālā pazīstamā daiļamatniecības; austuvē "Karin Bulow", kur viņa iepazinusies arī ar savu tagadējo ; partneri igaunieti I. Poldmu. V. Vilsone ar saviem darbiem piedalījusies daudzās izstādēs, iegūstot vairākas pirmās godalgas, arī pagājušā gadā Kanādas Nacionālā izstādē Toronto iē^ guva pirmo godaiigii. šogad Nacio-nālā izstādē iegūts atzinības raksts
par aizkat-iēm un grīdsegu. Pārcelties uz f oronto viņu pamudinājusi vēlēšanās būt tur, kur plašāka ļiatviešii sabiedrība un arī tas..ka Toronto nav līdzīgu uzņēmumu. Tā kā aušanas uzņēmums ir abu ipašnieču vienīgais maizes avots, tad dabiski, ka tas nevar pastāvēt tikai uz tīri etnogrāfisku audumu ražošānuj bet ir jārod plašāka bāze uzņēmumā pastāvēšanai, aužot arī vairumtirdzniecībai, kā mēbeļu drānas.Tā uzņēmumā vismaz dažas stelles nemitīgi nodarbinot šā-
diem pasūtinājumiem. Pirmie in^ teresenti bijuši — kanādieši, kas gribējuši zināt, vai studijā varēšot arī mācīties aušanu. Pirmie ļ)ir-cēji bijuši latvieši, ir jāatzīmē, ka studijā var iegādāties arī .daudz Ijaukas lietiņas dāvanām par loti pieņemamu cenu. • Uzņēmīgā tautiete cer, ka." latvieši labprāt iegriezīsies viņas uzņēmumā, kur bez tā, kas redzams, var pasūtināt arī īpašus darbus.
Uzņēmuma telefons ir WA 2-1315.
Alms audējas savā veikalā. V. Tilsoīie (pa kr.) ari I. Poldna
(18. turpinājums)
Gaidīdama ēdēju, Luze atnesa no kambara piena krūzi un lielai papildināja putras aizdaru. Pēc laiciņa, kad aumeistars vel arvien nenāca, viņa pielēja putrai vēl jaunu piena lāsi iin uzzieda kūpinātajam pienam krietnu naža galu svieta, ko nupat pati bija salililusi.
— Ja, no bērēm pārbraukusi, gaspaža prasīs, kam krūzē tik maz piena, teikšu, ka sivēnu dzirai dagrūdās maķenīt vairāk, sak, pirksti jau man tā sarepējuši, nevaru osu lāgā satvert... Sviesta trūkumu. Dievs dos, nemaz varbūt ir nenojautīs! Luze drošināja sevi pret nākamām varbūtībām iin gāja no jauna vērot gaiteni, Nē 1 no aumeistara ne vēsts. Kozvarbūt bija sācis kādus blēņdarus brīdināt un tāpēc kavējas; Bet no klases dzirdēja tik vienādu un rāmu valodu, ka tā nevarēja būt nekāda bāršanās. Ja pats skolas-kungs kādreiz sāka rāties, tad to vērēja dzirdēt it labi arī virtuvē, un gaspaža tad nopūtās: ^
— A'ch, Herr Je V nu gelht's lus? — '
—- Tīri būtu vai jāpaklausās, ko tik svešu tur stāsta, ka pavisam piemirsis par palaunadzi, — Luze prātoja un Musinām mazliet pavēra klases durvis, un, atvilkusi no auss galvautu, piešķieba galvu durvju starpai. Jā, no sākuma neko lielu nevarēja saprast, jp aumeistars^ kā jau mācīts cilvēks, runāja loti gudri. Bet pēc brītiņa tomēr varēja pa vārdam apķert. Un lai nu viens cilvēks saka! Aumeistars bērniem stāstīja: par DēklUjpar Laimu lin visādām vecu laiku minām, ko ari .Imze^ēl glabāja sevī. Tad rau, kādi laiki nu ^bija pienākuši! Kas tad-agrāk tādas lietas drīkstēja pieminēt! Skaties ? tik, ķa par to uzdzirdēs cienīgtēvs un negribēs pieņemt pie vakariņa.. Lai Dievs pas' kā dažam labam kādreiz bija klājies par veco pīšļu pieminēšanu! Bet nu aumeistars to stāsta bērniem un nemaz nebaidās !Luzei sanāca vai asaras acīs, .'uņ, kad ņū aumeistars nāca beidzot no klases laukā ^un Luze gribēja vi^am pārmest, kāpēc tik ilgi nav
domājis par putraimputru, kas nu būs atdzisusi, pārmetums izvērtās sirsnga glāstā aumeistara piedurknei. Kā citādi prasts cilvēciņš lai izrāda savu labvēlībul Teiksi to vārdos — var: gadīties, Īsa skolots cilvēks tevi,nemaz i nesaprot!.
Aumeistars tiešām arī nevarēja nojaust, ko Ļuze domāja, bet, kad ta jautāja, kā garšojot palaunadzis, viņš atteica, kā šodien 'tas esot jo garšīgs. Luze viltīgi pasmaidīja, jo gan zināja, kāpēc tas tā. Bet vai tad nu visu teiksi, ko zini! Viņa mierīgi runāja, ka, sak, jaunskungs šodien tik ilgi mācījis bērnus, tāpēc i palaunadzis garšojot laļ)āk nekā citam reizēm. Lai tad nu arī ēdot pilnu vēdetu, jo par skolas kungu un gaspažu nav jābēdā — tie mielojas Naudeļos Visādiem gardumiem.
Paēdis un pateicies Luzei, aumeistars uzkāpa savā bēniņu kambari, kam bija tikai mazs lodziņš un tik pelēkas sienas, ka te labprāt būtu apmeties kāds :minoritu miiku brālis, pārliecināta, ķa te viņii nekas nenovirzīs no domām par aizpasauli. Pa lodziņu varēja pārredzēa skolas pļavu ar sagubušo siena šķtinīti. Aiz i tā bija redzams sudraboti salns alkšņu valnis ar rudi iesārtu virsotni. Blakām alkšņiem melnoja rudenīgi tumšie Graujas ūdeņi. ; • ^
Aumeistars paņēma pabiezo ēillera sējumu un taisījās to atšķirt iezīmētā vietā, kur bija dzejolis^ kuru viņš jau bija sācis latviskot. Bet viņš jutas tik pacilātā gara stāvoklī, ka nevarēja nosēdēt un, paķēris cepuri, kāpa pa kāpnēm lejā, lai ietii pastaigāties, Varbūt viņu bija satraukuši saruii^ klasē, varbūt kas cits, bet bija vajadzīga kustība, svaigs gaiss un gribējās ieelpot vēlā rudens aromātu.
Jaunpiebalgas draudzes skolas tuvākā apkārtne nesolīja acij nekādu lielu baudu, un, ja nebijis jaunavīgās skaistules Oaujas, to vajadzētu saukt par nabadzgu un tagad, vēlā rudenī, pat par apnīkstoši pelēku. Aumeistars gāja pa taku, kas vijās gar pašu Oaujas krastu, blakām sudrabainajai alkšņu sieņaķ Zem kājām viņam drūmi uņ sausi čakstēja brūnās alkšņu lapas, kas klāja taku. Sakaltušas un zaudējušas vasaras svaigo zaļumu, tās plūdināja pretī skumju iznīcības aromātu. Viņš gāja uzNaudeļu ciema pusi, kas ar savām salmjumtotajām, pelēkajām ēcļņām Gaujas otrā krastā rudens novakarē izsktījās vientuļš ūn ļaužu pamests. Ēciņas ar saviem čētrslīpu jumtiem'un
platajām, mājīgajām nojumēm atgādināja gailīgi pājļr-augušas bekas, kas izlīdušas no zemes zaļipelēkajā piekalnē, vai an pelēkās seģenēs ievīkstījušās māmuļas, kas, nostājušās viena otrai pretī, gatavojās uzsākt garas un draudzīgas sarunas. No šīs pelēkās pasaules nāca zēni, kas šodien ar tādu aizrautību bija klausījušies viņa stāstā par aizgājušo dienu skaistumu uņ kas vēl bija šo dienu tiešie mantinieki. Ak, tik daudz vēl aunieistaram bija ko stāstīt par pagātni ūn tās vareno spožumūy un tik patīkami bija, ja redzēja, ka klausītāji, dzīvoja līdzi katram viņa teiktajam vārdani.-Varbūt, pārgājuši mājā un ieniŗuši pelēkajās ēciņās, viņi vēl arvien domāja par to, ko skolā dzirdējuši tm savā apziņā veido ja- un; padziļināja to.
Alkšņu audzē valdīja pilnīgs klusums, ko pārtrauca tikai spalgi sīļa ķērcieni un sauso lapu ēabēšaha zem kājām. Un šai klusum^ aumeistara domas virknējās rindas kā pērles un pamazām sabijās pantos. Viņš-izvilka no kabatas burtnīcu un iezīmēja tur pantus, tāpat kājās stāvēdams,steidzīgi un drebošu roku, ba)i-dīdamies T)alaist garām kādu skanošu teikumu Vai spilgtu vārdu, kas pēkšņi it ka ieskanēja ausīs. Pagājis pēc tam kādus soļus 'uz priekšu, viņš apstājās no jauna, pāriasīja uzrakstīto, svītroja, pārlaboja, līdz radās maza dziesma. Tā bija rudenīgi skuņija, tomēr skanēja kā zvans, un aumeistars to lasīja ar dziļu baudu ūn jau domāja par to, kā, mājās pārgājis, to pārrakstīs ūn pievienos citām, kas jau glabājās galda ■'■atvilktnē.-.;.
Viņpus Graujai atskanēja skaļi blīkšķi. Aumeistars novietoja burtnīcu kabatā un, pagājis kādus soļus, iznāca klajumā taisni pretī Naudeļiem. Viņš ieraudzīja velētāju, kas, jo augstu uzspraudusi brunčus un atro-tījusi krekla piedurknes, stāvēja pie sola ;un trieca ar vāli pa sārmā mazgātajām zili rūtotajām pakulu ūzam. Skaļie blīkšķi aizskanēja pāri Gaujai un, vairkķārt atbalsodamies, izdzisa beidzot kaut kur vērī, bet sārma šļakatas ielidoja Gauja uņ kā mazas, baltas saliņas peldēja pa tumšajiem ūdeņiem uz leju. Vingri lokoties, bija atraisījušās abas velētājās Mzesūn gulēja tai pār pleciem,, resnas uņ zeltaini spīdīgas. Aumei-staram velētāja likās kā lauma, kas, iznirusi no Gaujai dzelmes, velē ar sudraba vāli savu tērpu. Viņš atspiedās pret alkšņa stumbru un vēroja viņas- nas-l^as Inistības. Bet nū ari viņa pamanīja kluso vēro-
tāju. Gauja pie Naudeļiem gan ir dziļa^ un rudeņos tās dzelmes izskatās gluži melnas, bet upes platums te vēl nav nekāds lielais, gandrīz, tā teikt, laba zaķa jēceiņa vērts, tāpēc velētāja redzēja, ka aņmeistars, viņu vērodams; smaida. Protams, viņa šo skolas puisi paziņa un, ja satikusi to citur, tad, pagriezusi seju uz otru pusi, kas zina, arī pati būtu savilkusi lūpas smaidā. Bet tagad, kad ne visai izskatīgie darbdienas brunči ļpija savilkti uz augšu, turpat vai līdz ceļgaliem uņ arī bizes bija izpūrušas, tāda aumeistara smaidīšana bija drīzāk nepatīkama nekā patīkama; Un kad jel būtu padevis kaut) dievpalīgu! Nekā! Stāv tik un smaida, varbūt pat apsmej. Nul Un viņa izslējās taisna un braša tam pretī. Nekādus kauna darlius ■Sfaudeļu kalēja Linkalna meita Anlīzfe to nedarīja, to lai viņš zina!.
-~-..Vei, vei! Stāv atsaspēries kā āzs!— viņa domāja tik^skaļi, ka l^alss pārlēca pāri Gaujai, --ne^ kādus brīnumus nu vēro %
Diezcik laipni tas neskanēja, bet nebijā arī tik ļauni domāts. Aumeistaram tika dota izdevība uzsākt sarunu, kas varējai kļūt pavisam patīkama. Bet viņš šo izdevību neprata yai arī negribēja izmantot un, pacēlis cepuri, pazuda alkšņu audzē. .
— Lāpns... —^ Anlīze nopūtās un, drusku noskaitusies, taisīja ar savu vāli vēl skaļākus blīkšķus. Un, lai aumeistars nedomātu, ka tā aiziešana flīzei kāda ^vārīga lieta, viņa spēcīgi uzdziedāja: Nā pie viena ās nā iešu, Kamēr šāvu sagaidīs 1.. V
Y Tautas dziesma
Kalēja Linkalna māte Baiba jau otru nedēļu gailēja gultā, sanīkusi ar pakrūts spiedēju. Čakla saiešanu apmeklētāja, viņa tagad vairs nevarēja turp aiziet, un, atslējusies i^usguļu pret pagalvja: maisiņu, kurā ēaukstēja smaržīgs siens, vēroja logu. Gar to, seģenēs ievīkstījušās, uz saiešanu kambari nupat aizgāja Gauru BēČa, Pāvulu Antrīne un Skustēnū saimnieka paklibā māsa Edžuks, kas gan vēl bija gluži jaTi<= na meita, bet, pazaudējusi līgavaini, ko pagasts nodeva krievos, kļuva grūtsirdīga nn turējās kopā ar vecajām sievām, ' UTurplnājums sekos) ■