^ MTOIA MIEMKl Trešdien, 1983. gada 30. oMoM, 87. n-m.
UTV
ZVIEDRU ĢENERĀLIS UM pNIEŠI
KOMūNIāTU ķīviņos MĒĢINA , IEJAUKT NEITRĀLU
VALSTI.
TR17čnTT7\T 1QA9 TAFiA AFTfliīilR? Mums ir izcili un neizsīkstoši Senlatviešu pilskalni, izraku- su skolas. Latviešu zemnieks at- stolcholma (Skr.) - Sevišķi viem mugura.» . IKbSDl^JN, iyb^. {jADA 6\}. UKlUDm ^^^^.^ ^ mi un mūsu vēstures pirmās lap- Undēna laikā Zviedrija atradu- šī ziņa nu devusi iemeslu Mas-
P. Jelgavietfe
KURZEMES KAUJAS FRANČU VĒRTĒJUMĀ
natnē, mūsu sentēvU' varonīgās tas gara kultūru _ tautas gara dzeja tautu lielajā kronī. pēc tam, kad Maskavas un Pe- esot sūtījuši savus ģenerāļus uz
. cīnās pret iebrucējiem, gara mor mantām, dziesma un pasa^^ ideoloģiskais konflikts šo neitrālo rietumvalsti, kas at-
Kedakdja pato Mesibas manuskriptus saīsināi . žu'ms gadu simteņos zem svešo Domājot par šiem laikiem, jū- no_ Jauna tumši mākoņi klaja yairs nav nekāds noslēpums. No rodas tik tālu no p^ zemes?
NeizJietotos manuskriptus ne^^^ vēlēšanos šūto ai- jūga; laimīgie brīvības gadi, jau- tam atkal cīņas sparu atgrieza- n^su dzijņtenes^ zilās debesis, vienas puses Ķīna neapšaubāmi Zviedru ģenerālis Okermanis lai-
paKaļ; ja pievienota pastmarK^^ Vnas varōņū cīņas pret iebruce- raies. ^ēc varonīgām ciņām^
Ar autora vārdu vai iniciāpem parakstiitajos rakstos izteiktās jiem un kā beidzamais ticība Tad atmiņāsmzstaigājam uz uzvarētiem Kurzeines • detoksiiī,.. vu.-prdpaģandu Skandināvijā, Ta- salcarus ar padomju kaimiņiem ffloms var neatbilsts-edakcijas vicdoklimi^ : taisnības uzvarai. mūsu vēstures izcilākiem notiku- vajadzēja atstāt savu zei^^^ Rietumos un Austrumos. Viņa
miem — kiiršu zemgaļu brīvi- svešumā. Brīvība atgriezīsies reiz nodibināts Mao režīma informā- vārdus varot izskaidrot ar spirta bas cīņām pret vāciešiem, kau- latiņešu^^ diezgan Helu dar- iedarbību, cilājot glāzi u^^
jām pie Saules un Durbes. Te dējuši tumšos mākoņus un zelta binieku statu. No otras puses, ;šu viesu veselība . ., ; musu priekšā paceļas Zemgales' saule pie debesīm apspīdēs brī- uz ķīniešu aktivitāti Eiropas ziē- Pēc šī uzlirukuma, kas atbaiso-ķēniņu Viestarta un Nameja tē- vās Latvijas ļaudis un zemi. - meļos ar lišlu greizsirdību rau.- jas zviedru radiofonā un presē, Francijas kara ministrija kopš spēku viemDas. Sarkanai armi- Pulkvedis šabanje-sevišķi izceļ J ^ l^^me cīnītāji. Ari Beidzot mums Dievs n^ks pa- .gas Maskava, un Zviedrijas vai- ģen. Okermanis paskaidroja, ka 1945. gada izdod četras reizes ga- jai tur ir bijušas 120 divīzijas, priekšzīmīgo disciplīnu, kas v&l-'^^ļ ^^^'^ ^^kstoši devās svešu- ^a, jo Viņš__nekad nav bijis ap- dībai nevar būt vienaldzīgi, ko viņa izteicieni laikrakstā ' Eks-dā greznu akadēmisku žurnālu. Autors norāda, ka vēl 1945. g. dījusi visu laiku Kurzemes ielen- ma._Mūsu .strēlnieki Ložmetēju liedēju puse. Viņš svetis lat^de- tur domā. Zviedru sabiedrībā un pressen falsificēti. Vu:iš esot ar nosaukumu „Rēvue Historique marta otrā pusē Ir bijis iesp^ kuma armijā. Pat tad, kad pie- ^5^"^, Nāves salā un Tīreļu pur- šu_tauta_s cen lenus un aicinās presē ne mazo pārsteigumu sa- stingri atturējies no vārdiem, del'Arm6e".šīgada^augustanu- jams visu ielenkto karaspēku nākusi ziņa par Hitlera nāvi, ka- ^^^^ teiksmainā pulkveža mus majas. kad musu diena gādāja sarkano ķīniešu militāra kam varētu Mt politisks saturs, murā bijušais Francijas militā- pārvest uz Vāciju, par ko ir pār- ŗavīri visā mierā ar nemazinātu Grieza vadībā gara acīm skatīja nāks. ■ . _ , . delegācija, kas te ieradās sep- Tas bijis laikraksta reportieris,
rais atašejs Latvijā un pārējās runāts daudzas apspriedēs ar uzticību ir pildījuši savu pienā- ^^-utas brīvību. .Pēc tam tika iz- _Ja ta mes ga_ra acīm parstai- tembri. Viesi, protams, bija uz- kas jautājis ģenerālim, vai būtu Baltijas valstīs pulkvedis žans Hitleru. Visi augstākie vācu ka- kumu. Turpretim sarkanās ar- cīnītas cīņas pret Bermontu gajam musu vēstures izcilākos ņemami ar tikpat ķīnisku laipifi- .labi, ja izveidotos teicamas at-šabanje(Jean Ohabainier),izcilais ravadoņi ir ieteikuši izdarīt eva- mijas karavīri, pārņemot pretī- Pulkveža Kalpaka vadībā, m spožākos posmus un smeļa- bu, kada raksturīga viņiem pa- tieksmes ar Ķīnu, uz ko sekoju-kara vēsturnieks, ievietojis žur-' kuāciju, bet Hitlers tam nav pie- nieka novietojumus pēc pamiera ^^idzot izšķirīgas cīņas 11. no- ^les tanīs stiprmajuma un spe- šiem. Bet tādā sakarā radies epi- si atbilde: Jā, tas pats par sevi nālā rakstu «Kurzemes kauja no kritis. nolīgšanas, nav rūpējušies tik tembri Daugavas krastos pie Rī- ka veldzi, tad, pašiem nemanot, zods ar īgni ironisku atbalsi saprotams. Tālāk reportieris na-
1944. gada oktobra līdz 1945. ga- Tālāk sīki aprakstīti seši krie- daudz par ieroču atņemšanu, bet f.f'^^^L??.. ^"^^"^ taut^^tgu- l^fj^^^^fj^f J?^^"^^,^;^^^ Maskavā. Proti, ^kholmas^vā- cis ar provocpāju jautajumuj da maijam". ^" ' i-»«er.rt,oc « ^„
Autors ievadā izsakās, ka maz
S^L^^vēstfrSis'^'S^^^^ S.*lecembrī,'24.'janvārī, febru-- laļ"ka krieVu~7irs~ni5i"daļ^^^ ^^^^f- ' " ' "^^ļ un izturiba. sta reportierim būt^ teicis tā: saistīdami krievu spēkus? Ari uz
kaut ko par vāciešu ielenkumiem āra beigas un 18. marta. vietas pat draudējuši saviem "ka-
2. pasaules kara beigās Helāun Viss Kurzemes ielenkuma ka- reivjiem ar- ieročiem, lai savai- zemei bija atnākuši, un latvieši stat, iesim pie šiem ganga^e- rijai ir svarīgai labas attieksmes jis ar apstiprmajumu. Det nu Kuizemē. Ķā vienu tā otru no raspēks esot parādījis cildenu dītu satrakotos. P^^i bija kungi savā ^mē. Vi- ka avotiem un tur stiprināsies ar Ķīnu. Ja Pad. Savienība uz- Expressen reportiera jautājums
šīm vietānTpad SaviemDas ar- varomDu Krievu, uzbrukumi klu- , - ^^^^ēja latviešu valoda, un cmiņam par musu taisno lietu., bruktu Zviedrijai, tad ķīnieši va- resp. tā būtiskais saturs esot
Z —ttņe^^^^^^ :::""r^^^^^ no'^^^ām '"'"^ ^^^^ ^^^-P^^^a mū- Jānis .ķirmants rētu palīdzēt, mezdamies krie- ielikts viņamutē.
pamiera noslēgšanas. Hela biju- dīgāki bet aizstāvju dedzība ne- ari ■ mūsu 'brīvības 'pīemīnekla ''™»°"^^'^'Wvwvww^^
si galvenā kārtā jūŗas cietok- kad nav mazinājušie?. Sfevišķi ,,„«STmi7vic. im ^rT«5 īc^^ryaml!^<l it^ > • ' '
snis, bet Kurzeme esot aizsardzī- izcēlusies latviešu 19. divīzija, ign]jyjjia frontes stāvokļa plāni.
PADOMJU SAVIENĪBAS .NOZIEGUMI
bas cīņas ievērības ļCienīgs pa-. kas 31. decembrī vienas dienas . , ' v •
raugs> ko vērts pētīt. • ^ Rakstā viscauri „TEE' •UNPUWE§(HiES> CEIME''by Mfreds Bēi^š, Robert Sļpdler.&S^^^ izdevums.SM Ipp. cena § S.'JS.
$abanje vispirms apskata Kur- Cīņās Kurzemes ielenkumā s©- «lēti latviešu nopelni cīņās pret _ ' zemes vēsturi no 13. gadu simte- šu mēnešu laikā krievi zaudēju- sarkano armiju, un atzīmēts, ka Autors latvi^u lasītājiem mv kajam loceklim autoram taču tversmi"! . . . Izdarot šos pat* politisko bēgļu dvēselēm,, pana sākuma, kad vācu bruņinieku ši:" 90.000 kritušos 300.000 ievai- vāciešiem vun latviešiem viņu v^irs nekāds svešinielss arī rakst- bija jāpiemin, ka Latvijas repub- vārīgos pašu atjaunotās satver- svītrojot, ka cīņā par laupītas ordenis to iekaroja, piemira notos, 4000 gūstekņus, 2651 spēle- kaujas gaitas arī civilie latviešu niecības novada. Savā jaunākā likās "satversmes 77.pants paredz, smes pārkāpumus, Pad. Saviem- ■brīvl)as atgūšanu vm ^^a^^^ Francijas karaļa Ludviķa XĪV ratu, 1389 ložmetējus. 1091 liel- iedzīvotāji ir snieguši atbalstu, darba viņš pēc īsa Latvijas ģeo- ka „ja Saeima grozījusi Satver- ba pati ir ļāvusi noraut t(j liku- pinās. ^ sakarus ar hercogu Jēkabu XVn gabalu un 722 lidmašīnas. : Noslēgumā autors konstatē- -^^^^^^ un vēstures ievada pla- smes pirmo, otro, trešo se^Vmības vīģes lapu, -aiz kuras 'tā , - . ■ : gadu simtenī un daudzus citus Kurzemes ielenkuma karaspēks „JāatzlŽ, ka vācu un latviešu ^^Si!!._ ^l" ^."^^^^.^E^^^^
paaudzes latviešu bēglis va-
šāk pakavējās pie Baltijas vai- to pahtuv tātad šām grozījumi, centās pā^^^^^
vēstures datus. Uz Hitlera aic^ esot padevies tikai tad, kad no- oīnimji Kur2^mē"bij;" pelnījuši f^ i<= Latvijas, jaunāko la^ lai tie iegmulikuma spēku, kl^riv^^^
nājuma 1939. gadā ap 50.000 vā- līgts pamiers 1945. gada .8. maijā, .labāku likteni nekā vini pi^ā- ^ P^l^^^^^m un salmniecis- nododami tautas nobalsošanā^ varbūt, bijis ^y^^^
niP.šii n.t.ffiikiiSifi.«! Tin T.af.vļifls nn. T^„,„ „7r^„ i—.^7n.„ ....... vii.u. ļji^i kiem notikumiem, kas gan mums un bez minēto pantu ,kas paredz,^ argumēnts tieši, t
ciešu atteikušies no Latvijas pa- Daļa vācu karaspēkā pārvesta voja."
valstniecības- un aizceļojuši uz uz Vāciju, bet pārējie palikuši " ^^ļt,. a."
Vāciju, pēc kam vācieši Baltijā Kurzemē un nokļuvuši ksi&m v^irs nevarot nekādu lomu spe^ gūstā. Iesākušās varonīgo cīnī-lēt. Rakstam pievienota Kurze- tāju mocekļu gaitas. Viņi pār-mes karte un sīki aprakstīts .ģeo- cietuši badu, aukstumu un spai-
grafiskais stāvoklis, zemes.Ivirs- du darbus. Kas dzīvi palikuši, tie atV€SeļojaS pi^se. kalni, upes un ezeri. ' «atbrīvoti, .^bat ,tik^ 1953. gadā.. Rakstniekam Pēterim Ērma^ . 1944. gada 13. oktobri sarkanā^ Pēdējais Kurzemes ielenkuma njm, ^uŗš .jau ilgāku laiku atr
Pēteris Ermamis
jau no pirmavotiem pa daļai ir ka ,,Latvija ir neatkarīga demo-^^^^^l^^^^
pazīstami, bet kas lielā mērā kratiska republika", ka„suverē- pirms ir nākusi Pad. Savienības Pazīstamais Sav. Valstu seiiā-var interesēt^sveštautu lasītājus, nā vara pieder I^tvijas tautai^ melīgā infprmā^^^ tors T. j. Dodds, kas šaigrāma-
Autors iztirzā sīkāki, komunistu ka «Latvijas : valsts tenritoriju Visai interesanti attēlota /arī tai devis^^^ ci-tautu pašnoteikšanās doktrinas starptautiskos līgumos noteiktās Latvijas pārvēršana par „pa- ta starpā raksta: ;,Nesūdītais Izpratni, pakaļējas pie Bal^^ robežās sastāda Vidzeme, Latga^ domju republiku^ padoīnju va- noziegums tātad sniedz mums valstu liktie^ ŅL^sMu politiskā ie, Kurzeme un Zemgale" un ka ras konsolidēšana, deportēto lik- papilnam pierādījumu, ka nay it" leskalto^^žilkta teitlera - „®aeimu ievēi:'.: vispārīgās, vien- te^ pasau-
tiešās, aizklātās un' vēcību,atldājot pa
3ZĪ. liiālisma un imperiālisma īsto ne- saskan ar komīīhistu konšpirācl-P a d 0?m j u Savi.^- pievilcīgo seju. Autors īp^as no- jas ģenerālplānu; ka komunisti i nemaz nevarēja Latviju liku- daļas veltījis strādiiieku liktenim jr atklājuši sekmīgus iekarošā-
iiorf ioWqii,+ loimnTirr» -iioflrkTMiii .cfr'ofInioVil r»oraf1Ti7Ō" ' lo+ArioSii____:.^.r_-s-^___ v._^-
armija 'ieņēma Rīgu Drīz pēc' komandieris vācu ģenerālis Hil; rodas īnffoktafp7''Rirm^"J^r Z T'^t^ līguma apceri, Vlšinsķa līdzīgās, _______________ _____________
tam izveidojās JSurzemes frontē perte miris gūstā pēc viena gada. oktobri izdarīja La^roloģīs^ tnmu'' ^"^^ ''^^^^^^ vilto-- proporcionmāsvēlēķnās",^^^^ no Jūrmalciema pie Baltijas jū- Latviešu .15. divīziju pārveda ku operāciju. Rakstnieks operāci- Nav tomēr '^saprotams kāpēc
r^'JKs^^^iis:: Smlt^vis^SiS: s^r]^^ r:
23 Vācu divīzijas, divas latviešu zemē. Autors pasvītro, ka latvie» kāda nepareStas koS S ieS.^p^f '""f saime" J)ez iepriekšējas zemnieku _:tmģe^^^ «u .viņiem labi kalpojuši un pie ku-
divīzijas, holandiešu divĪ2ājas, 3 šu liktenis krievu gūstā bijis jas, tad vL ^tSmS nL^ST ^T^^' nobalsošanas! ...Fa^.;^^^^
tanku divīzijas un vairākas gasa daudz smagāks nekā vāciešu. L'.k. IS.'!™^^ Pamatojoties m „Saeimas" lēmu- Savienība taču pati bija lielīgi tībai komunistu okupācijas
cu pēc divām vai trim nedēļām, ma. Kā ministru kabineta agrā- solījusies «atjaunot 1922. g. sa-rai un Pad. Savienības ci^^
Kalns
Jenāss Miesnieks
uz bibliotēku;Pustiņu dzirnavas braucu sienā pļāvējiem. Tur bi- vēju un klausījos, un pēkšņi es ne suņi^rēja, kad es iegāju Upes-ir izaugušas ^iā lielākas. Tāpat ja tāda purmala uin pļaviņa; uri izdziedēju iedziedamies akas lejās, ne viens brīnījās Par^ tp, stāv vēl ve'cais (izimavu rats no tur es ieraud2āju uzceltu jaunu vindu... Un, kā akas vinda ie- ka es sēdēju te... Tur nāca
kas turpat n"' S^? Piekalnitē, ļa malā es ari pasēdējos mirkli, žiem, aiz siliem, pazuda, un ēnas Stāv tik pā^ļi ap mani. Nu- no citas pasaules, un mēs dzī- ■ Bet kanS^^^ Esiegā- dien! Par ko es esmu sapņoju.^ W^ es, bijām
' vsd Visai RieSvaī^^S - -^^^ '^^^^ dzāmavas,/tur mūsu ju tajās. Te bija mūsu starx>ģ^ si, ka nezinu vairs ceļa-uz mā- kā viena liela ģimene vai saime, i līdz bānkS ^ursemem mazā biedrīljas māja, kur; es bals, un bailes man nebijā ne- ju? satraukta runāju, bet bai- kas sapulcējusies pie vakariņu
„Es gribu vēlreiz redzēt Upes- kāds tur vijas Uelceļšl Nē," es Upeslej^^'-'» tvt^-^S-meitene'ģ|ju pēc grāmatām maz. Bērnībā es uz viņu līdzi ļu nebijagluži nekādu. ES stā-g^^ lejas", sacāja kādā dienā- Āres iešu, Jo.es zinu: es apmeklēšu cilvēki" kundze. .„Tagad tādas rāmas m- tās vietas pēdējo reizi> es ska- : toaj. f'
dens dienas", vu;ia piebilda, tīšu šos ezerus — tris brāļus, - "^pJ''^> oumi^, iiav. vaņai sve- stāv vel ve'cais dzirnavu rats no tur es ieraud2āju uzceltu jaunu vindu... Un, kā akas vinda ie- ka es sēdēju te... Tur nāca
„Kā tu tur nokļūsi?" jautāja tās birzis viņu krastos." . * ^^^^^ ^^^f^^s. Sidrabenes krasts, Ādama laikiem. Tik ūdens vairs māju.-Agrāk tiu: tās nebija. Jau- dziedājās, tā es ay Andrievs Āre. „Nebūtu, Ērika, ,;Kamdēļ pēdējo reizi? Tu esi f*^^^^'.P^.^^^ Upeslejas. Tās te- negāžas^ pār,to. Aipsūnojis ve- nu un spodru māju, un durvīs Ju aigajusi^^^^^k^^ rekvizēta mūsu mašīna, tā ne- tik pašreiz "pusmūžā, mammu- ''[^i^ai ir tādas^pašas kā vi- čuks, nekas'vairāk. Dzirnavas stāvēja kāds vīrs un skart;ījās mos, bet tad jau eš^^^ būtu nekāda problēma, bet ta- cīt!" " ' jaunības diefrtas. Nē, Silvij, nu jau dzen milzīgs tvaika katls. manī. . .^^^^^ ^ ^^^^^^^ ^ > ■ e^^^ kā'viņa'čaio!;uņ me^^
gad?" ' ' „iNu, un taid jūs baidāties, ļ^a ^^^^^^'^^P^otu." ■ Dīķa ūldens vairs nepietiekot. Jā, viņš teica I^^ ja-tā, ka to nemaz nevar izstās- '
,;Nē, man ir tādas ilgas, 'ka es palikšu pusceļā. Es pusceļā '. "^J^' mamma dara, viss ir dzīve tai kakta ir gājusi uz aug- .^" jneita 2Js tavu tēvu vēl at- ^^^^^^ tad jau nā- tīt... Uņ es raudāju un smēr-
es nevaru dāvot, neredzējusi nepalikšu.- Es iešu līdz galam. ~ Rietavā, tūliņ aiz mui- ^^^^^ Es* šad tad aizeju pie vi- zināju; ēzdama, ka
Upeslejas.", i • Es arvi^u dju līdz gailam, bet ^O'-sava-,tālā ceļa Āres fcun- žas, es ieraudzīju kādu brau- j^apu kalnā im tad mēs^^^^^
„Mammucīt, kur nu tu do-"man gribas vēl tur reiz iziet tās atgriezās nogurusi, bet vi- cēju, un tā iesaucās: „ ikk tu nmāijamies" ' ; Sidrabenes krasta čefliņu, kas tā dzīve, kuru es saku dzīvot^
sies tik 'tālu? Tu vēl šādos lai- vietas, redzēt vēl Vārtāju, redzēt apskaidrota. esi Ērika!" ■ ' turpat gāja Kdztekus upei, uz Upeslejas. Es zināju, ka tas ir
kos paliksi ceļā. Septiņdesmit vēl Sidrabeni tur, kur viņa sā- '"Nu es varu mirt", viņa sa- »Jā, es pati", es atbildēju. ,,Toreiz vēl nebija šī ceļa caur Upeslejām. Bet Si^^
kilometru! Mans Dievs! Ttl, kas." . : cīja. „Tas pēdējais, ko es vēlē- »Nāc nu, sēsties manos ratos!" Asūniem. Kad es vēl gājii ģiņi- loja, uņ man likā^^^^ tās ķā>sapnīraojums, kur ēs biju:>^^^^
mammucīt, neatgriezīsies vairs." »NUj ejiet abas," sacīja Art- Jos, nu ir izdarīts. Es kājām ne- uzaicināja braucēja, ,,es tevi nazijā, tald.man vēl bija traki vien. Beidzot es. tuvojos dzlvd^si visu savu jauiūbu. Un-zinā--^^^
,,'Kur. es, Silvij-, varu palict? drievis Āre. maz gandrīz faedabūju iet", "vi- varu pavest lidz Purā kalnam." bailes no mežainā ceļa, kas no- jamai 'mājai..Un es redzēju, ka ja;^^^ arī to tie
Ar. vilcienu es aizbraukšu vis- »Nē! Nē!" Āres kundze at- ^a teica. „Un es negāju nemaz.Tā bija Ķigumu Ilze, mana sko- griežas no. lielceļa Pura kaklā, durvis' vaļā viņi to saprata, un-
pirms līdz Rīgai un tad no tu- Mdēja. „Es gribu iziet to ceļu Pa lielceļu. Es zinu tur visus ^as biedrene. Un nu mēs abas tas jau ir tāds dumbrs, ne.kalns, dā,atniirdzēja uguns; Nē, es jau bija tik laipni un mīļij kā; es rienes, no Rīgas pasta mājas, viena. Un tev, Silvij,. tur nelsā "^eža: ceļus, un tie paši mani t>r,aucām un ceļamies no lejas Pieaudzis melniem, a^ un ap mani vi- :atikal apraudajos... Un viņi ne
ar autobusu līdz Lucavai." nav, tur tev nekā dārga nav. ^^sa tālāk. Es biju ari Pustiņu kalnā uz Asūaiem. Un vai zini, kānkliem. Bet tagad es gāju pa si tās niājas ļaudis. Viņi stā- brīnījās par to, jo mēs visi zi-^
«Autobuss sen vairs neiet. Nē, Tev ir še, Cēsīs, bet ne tur — kapu kalnā. Viņš mirdzēja ru- Andriev, tur stāv vecās vēj- to. ķā dienā,; lai gan jau satum- vēja un klusēja. Es visus tos re- nājām, ka mēs esam nelaimīgi, nē! Tas,mammucāt, par tālu." 'tai tālā malā. Vai ne, Silvij?" dens saulē kā zeltā. Saulīte sil- dzirnavas, un tāds pats skats. sa. Kas tas nu par: ceļu? Ve-.^^
„Bet uz Kursēniem taču vil- „Man pavisam negribas nekur dīja vēl tik silti, silti", viņa Pasaule zem tevis: silavas, par cas kara sliedes, kur braiikā cii-: kā parā(ffl>ā^ ka tik tālā-ceļā es
ciens iet? Es braukšu no Rīgas iet," Silvija sacīja. „Es gribu stāstīja, „kad es sēdēju pie mū- gāzītes, un tu virs tām. Un tā- vēki uz Silj&;uem,- uz dzdzče- H^^:t kad es; biju devusies, un tas dems, mī- .
uz Kursēniem, un tad gan kā vēl papeldēties Gaujā, kamēr su kapiem. Tāda vīstoša lapu lu, tālu apvānšņa malā Gaiziņš, ļu gar Upeslejām. Un rudens ~ierimājos,yi^^^^
nekā aizlkulšos uz Pustiņu dzir- nāks salnas. Es gribu vēl pasē- smarža visapkārt! Lapas laidās latvju milzis, tā i cēlās gaisos, ^aigznēs bija visa debess. Es, esmU nekāda parādība^ bet cii- kaut arī sv^u ļaužu vidū; tai navām, kur mans tēvs dzīvojis, dēt Ērgļu klintīs, jo, kās zina, viena pēc otras lejā no koku Un mākoņi tur stāvēja pār tām Silvij, redzēju arī. tavu Siriusu. vēks, kāda sieva, tāda; pati kā mājā bija viss kā kāds svēt;va- ' : Tur'arvienu uz Kursēnu staei- cik ilgi mūs vēl te turēs?" galotnēm un 'klāja zeltaini brū- silavām un mežiem tadi kā mii- Spoža zvaigzne aiz Piena ceļa. Nu: viņi. Bet es^ 1^^^^^ redzēju, ka vi- kars/Ne, mēs nebijām drīz vien ju dzen kokus no Rietav.as." ,;Jāi Silvijiņ, kas zina," atbildē- ^ā. segā kapu kopas. Te nu es zeņi, un staipbirztiņām tādi beidzot es biju Pura kalna me- ņi vēl; ārvienu bija kādā lielā vairs sveši un 'ŗunājām^
„Bet vai tad tev nav daudz ja Āres kundze. „Un tamdēļ es ^^"^u. jūsu meita! es sacīju. Es zaļi, zaļi pala^lni, smaragdalni, žainei cauri. Nāca jau Kurcumi. nesaprašanā,, l^dā lielā nūMā stāstījām, viens otram par sa-. .vienkāršāk braukt a^vhcienu uz ^ribu vēl iziet vec sēdēju un domāju: tu īsā dzīve, līksmi. Lai gan bija tumsa, es šo ceļu vai maldā.;. Un viņi cē.l^^^^^^^^ uznākušas pār :!
.Siljāņiem?" minēja Silvija.„NoTUs es skrēju jaunībā." Cik ilgi ne vēl mana māte bija Un tas bija labi, ka mani pa- zināju no galvaS^ bet es apmal- krēslu un lika ap^ēst^^^^ latviešu zemi un 1aUtu,^^u^^^
■ turienes tik pāra kilometru Andrievs Āre un Silvijā vēl tāda pati kā es. Nē, bija labi. veda Ilze. ^ Citādi es nonāktu dījos viņu iedama.' Cik reizes ņi izturējās Musi,^ pēdējais mielasts par .
Upeslejas." tomēr kratīja galvas, bet nekas Pasaule bija pilna klusuma un Upeslejas tikai naktī. es viņu nebiļju staigājusi! Tur ņi klāja-galdu kā lielā. ^^^^^^^^
,,Nē, es gribu vēl reiz iziet to nelJdzēj.a. Āres kundze nepiekā- sēru. Un Siliešu Ješka^ :;,Oik tālu no Pūra "kalna Upes- jau vajadzēja nākt "skolai, bet nerunādami ne vārda. Un man Tā;viņa nobeidza savu stāstu,
ceļu no Pustiņu muižas uz Rie- pās." Nekad viņa negribēja pie- vēl stāv tur tai Vārtājas krastā lejas?" iejautājās Silvija. to nemaz nemanīja. Turpat skp- tā vien.likās, ka viņi tur mani sēdēdama krēslā,; ūn Silvija
" tavu un tad gar šķelēnu kalnu kāpties, ja .bija ko izlēmusi. Un kā stāvējusi. Bet viņa bija tuk ..Kādi četri kilometri. Un Ilze lai vajadzēja būt, bet nebija sko- par kādu ņe šīs zemes viesi. Es bi^ nolikusi, nomezdamās ce-uz mūsu Pūra kalnu, gar Asu- lūk, kādā miglainā, bet vēl siltā ša, un es nezinu, kāpēc tur ne- sāka braukt, bet aiz manis īpa- 1as. Nē im nē. Ss vēros rudens; likos tiem vai kā Laiņia, vai citS: ļos, viņas klēpī savu galvu. Un niem, bet tālāk es zināšu. Tā- mdens rītā viņa devās savā tālā viens vairs nedzīvo. Bet kociņi, lika vecā draudzes skola, pali- tumsā, bet dīvaini: nenāca ne kas, jo citāldi es nevaru izskai- Āres kundze to glā^^^ . lāk jau nāk maria dzimtā puse." ceļā. ko viņš dēstīja, ir'izauguši lie- ka ēnainais gatves ceļš, palika skola, ne Tacumi, un ^apņo- drot šo klusēšana
,,Bet,. Ērika, no Rietavas vien .„Es gan nesaprotu mammu",, li. Eglūņa gan palejā ir nocir- Cirmis, Platels, bet es tos- re- jusies es pēkšņi atģidbs, ka eš- pietāti, Viņi staigāja ,uz pirk-ii^^ mi raudāja, raudāja
tev būs jāmērī tepat desmit ki- Silvija sa'cīja, kad māte bija jau -sta; Srliešu Ješkas' mājiņai mū- dzeju. Un tie-bija kā viens spo- mu nomaldījusies: vai -turpat shi galiem, vērodami mani, un un glāstīja tās. galvu. Un gluži lom.etru. līdz Upeslejām. Nē, tas prom.„Ko viņa Upeslejas mek- su kapu kalns' palika aiz mu- gūlis, un Rakišlcu kalns cēlas pie Upeslejām. Nu, tas gan ir es s^^ lielos nav iespējams." ; . lē? Vai tur jel viens cilvēks, kas guras, un .es .iegriezos" Pustiņu aiz mums kā kāda teika. Un traki! es safelju ,uz sevi. Es stā- ži klāts kā dzīru galds no ma- dzīves brīžos. Un pats Āre. ne-
„Nē, mammu'cīt, tas ir par tā- viņu gaidītu? Tik sen mājas pār- dzirnavās. Dzirnavu dīķis tā aiz- tur bija kā neloir. Ak mans vu tumsā, stāvu un nezinu vairs, nām jaunības ^enām. Tur bija brinījās vairs par to, ka viņa lu. Kā tu tur aiziesi?" | dotas, bet viņa grib vēl tās re-, audzis vītoliem, ka to nemaz ne- Dievs, cik tur bija skaisti! kur Upeslejas. Ak manas dpmas, medus un piens un ru- Ērika bija mērojusi tādu gaisa^
.yKājām. Es (gribu vēl mirMi dzēt." redz. Kad mans tēvs tos tur Kad es izskāpu no Ķigumu B- kur jūs mani; esat ; a
pabūt tur augstienē, kur mirdz „Nē, meit. tā nav. Tur viņai samēja, tie bija tik zariņi, bet zes, ratiem pie Pūra kalna,: no- j.ušas. Te.taču vajadzēja-jau būt np šī; galda, un ap mani pulcē- atsēstos savas dzimtenes virfe,-- ■ : saulē Cirmķ, Platels^ Višķis. Un vēl daudz paāstamu. Tur arr gul nu; jau ir: lieli koki. Tai lielos- gāja jau saule. Nogrims aiz m©- Kurcumiem, bet n^.- Viņu nav. jās jaīi ka gūzmas \dņi; patiesi ves pavarda |
„PAZUDUŠAIS m
Atzīmējot Rūdolfa Blaumaņa 100 gadu dzimšanas dienu, 12. oktobrī vietējais Indiānas latviešu biedrības teātra ansamblis īndianapolē Broad Ripple ģimnāzijas auditorijā izrādīja mūsu lielā rakstnieka 5 cēlienu- bēdu lugu ..Pazudušais dēls".
. Tā kā līdz šim Indianāpole$ latviešu teātrinieki savas .spējas bija izmēģinājuši .vienīgi komēdijās un vieglāka rakstura lugās, un arī ne katrreiz ar visai teicamām sekmēm; vairums skatītāju izrādē ieradās ar pamatotām^ba-žām: vai ansambļa pirmais mēģinājums nopietnā drāmā neizvē^ tīsies par sava veida traģēdiju? šādu iespēju laikam bija atskSr-
' tuši arī paši ansambļa dalībnier ki, par izrādes virsrežisorui un Roplaiņu tēvā lomas atveidotāju no Ņujorkas īpaši ataicinot mu-^ su pazīstamo bij. Nacionālā teātra aktieri Jāni šābertu. Sķlet, ar viņa darbu, tāpat dažu tēlo-, tāju patiesi teicamo izvēli un jau tiešām uzslavējamu tēlojumu izrāde visuma noturēj ās kaut cik pieņemamā sniegumā, gan izņemot 4. cēlienu — krogu pie īņ-
.ķa. ■ ' ■
Kā jau minēts, Roplaiņu tēva lomā skatījām blj. Nacionālā teātra aktieri — Ņujorkas viesi JSr ni šābertu. Kaut arī likās, ka savu tēlojumu viņš dažkārt tīšām ..vienkāršoja", kaut cik pielāgodamies savu līdzspēlētāju līnie. nim. viņa tēls pārliecināja un|le-
priecināja.. ļ Vispatīkamāko pārsteigumu sagādāja Elza Kalniņa Roplaiņu mātes lomā. šeit skatījām brīvu,; nepiespiestu, dabisku pārdzīvojumu, kas'savu kulmināciju sasniedza Kiristiņa* nolādēšanas skatā. Ja šādu aktrišu un aktieru ^Indi-anapoles ansamblim būtu vairāk, tad tas droši varētu ķerties pat pie visprasīgākajām lugām!"
Nereti šīs drāmas„kļupšanas, akmens" ir ārprStīgas AŽas tēls. šoreiz bija jāatzīst; ka Valdas Burģes izvēle šai Ipmai bijusi laimīga. Viņa šķita — tā teikt īsti savā elementā, pārliecinādama kā vārdos^ tā žestos. ;
Patīkamu progresu savā tēlpjumā pierādīja arī Vigo Burģis „nopietnā"1lbplaiņu kalpa Mikus lomā. īpaši iepriecināja viņa izrunas skaidrība.'Vienk|[ršs, pakluss, sirsnīgi nepretenciozs— viņš; pārliecināja.
,,Pašvaukštīgā" Roplaiņu kalpa Andža tēlu atveidoja Kpnstan-/ tms. Sventeekis, kura „stiprā: puse'' vienmēr ļjijušl jautri, ākstīgi kalpi un studenti. Arī šoreiz skatītājiem tika sava jautrība.
Roplaiņu kalpu Gustu skatījām Zigurda Veilanda izskatā. Vļ» , ņam ir dabiskas smagnēji - ļenr ■ganās kustības, bet krietni jā-piestrādf, pie izrunas skaidrības.
Mikus tēva lomā redzējām Jāni Elbertu, kuram, šķiet, ■ vienmēr atstāj nepateicīgās vectētiņu
vai traģikas iezll totāju lomas. T^ vis šinīs tēlos tlnu^ un viņa t^ liecināt.
Nelielajā- Roļ laziņas lomā pa ce Abeltiņa. ti prakses. lomas turējusi iiņ būtļ dīgākām lomārj
Divu bērnu f| minās debitēja I ga un Mārtiņš
Diemžēl, uzsļ kne šinī vietā, bot negribot, , das, trūkumi uiļ Patiešām žēl, H kāmi arī par H šajām lomām .|
Atbildīgo Krustiņa lomiļ Ādaimsons bijļ sev. Viņš tlešī , . .ar centibul pietiek; vajaga mātišķajai Ki Adamsonam dotumu. Tā vi« jāatgriežas iepj mentā — dral bēdīgos saimi un māksllnlel jau zināms Visbēdīgāk tot Dainas Irb| meitu Ilzi. mašīna! Noskal taš!" izteicās Visas kustības] robežotlis, stlvļ
Filadelfijas ku kopas č{ nolds Treibc ķis, LaImonsI šmitolļene Jic demaru Jansc klāja savu da| na galerijā, rāk rikōtajt slas Izstādt skaits liels, tikai minētie I ar to radiita tiļ atklātība ar džumu un gāk. Tiešām,! savu mākslu f 13 gleznām, I skulptūrām.
Izstādes tt sienas lielai Arnolda Trc šmalkum dos Ieturētai pustoņos izt klāsme pledieļ sturigākajām slas clenltājlļ šu daiļdarbi^ pāriieclnālušlļ Šai ziņā grūt
SKAISTA GR;
Irliia Sabūrova Vecās pUsēta.s kuģi 5(M) Ipji;; Komānš krievu
valoda. Vispirms grāmata iizrakstīta vācu valoda Die Stadt der veriorenen Schiffe «74 Ipp., vēlāk tulkota spāniski
Autore jau. ar pirmiem teiku-/mieni paņem lasītāju savā varā: „Kungs, svētī! Svešumā rak-' štīšu par tevi, mana: mīļā,; dzimtā pilsēta.: Akmeņi paliks tie pa^ .ši, kad vairs nebūs neviena np tiem, kurus redzēju .šeit mīlējot uņ ciešot. Tāpat tecēs platā upp un nāks vēji no jūŗas. Un tāpat citi raudzīsies uz aizejošiigm ķu-: ^ ģiem ar mūžīgo ilgošanos pēc laimes, varbūt tie atgriezīsies — ar laimi.--." Autore Rīgu apraksta, sākot aŗ pirmiem Latvijas .patstāvības gadiem, līdz tam 'brīdim, kad :W44. g. 13. oktobri pārbrauc ar pēdējo auto pāri Daugavai. .V - ,
Lāsot grāmatu, mēs dzīvojam Rīgā. Pastaigājāmies gar pilsētas, .kanāli, gaŗ Daugavu, izstaigājam Latgales, Vidzemes prieķ pilsētas, Pārdaugavu. Esam pie^ Pulvertprņa, Nacipnālā teātra, Mākslas muzeja, augstskolas ūn citām mākslas un "sabiedriskām iestādēm,' ieejam ari Rīgas kro-dziŗiGS, apmeklējam Ziemsvētku-
itlrdziņu; Na\ tlbas sargs, massvētku vļ eglīte, un" gļ noliek dāvj iepazīstina nentām perļ binlekļem, zi niekiem.
Romāna Ņikolajevna, saukta par tips šķiet p,ļ viņas vīrs dēmijā- Kā vietējo dzīve gados nav revolūcija ii Lai iegūtu vīra ižglītld ramikās daļ strādājumu drīzi viņas vptājos rpdļ ca dod labuļ zinību autorļ tās pitaisļ iekārtu. Dzīļ zākumu taul
0
Drausmij 7.as Rīgas ,iļ Vpbus: Dau( zūd bez vč£ portācijad