Tr^dien> im. g. 25. decemM, lC2./m : n-rs. • LATVIM • AMERIM
un
ļiKon,
..■JA-2-5110
rihg ^pplies ©tCo
:¥;SEBRINš.
tnnan Ave. N.
Gagfe and Črocķett
APIARY"
■ Eīgā krit ssiiegs. Cēsīs, Madonā; GuU)€nē, Ludzā, Rēzdniē, Aglonā, Ilūkstē, Jelgavai Kuldīgā, Tukumā, Ventspilī un liepā-
■jā', krīt .'klusais ■ .Ziemassvētku-,
■ ^sriiegSi
■. V Kur'; lai. ejām' .šo.dien wr-.šb
Vfoalto atimņu ainavu: :uz pa^t-
V M, vai uz nskotau? ; -■
Mūsu atmiņās Ziemassvētki zied aŗ klusi.skanošo mieru gaismu pār visu Latvijas zesni. Vēstures atniiņās pirmais Eie-sioassvētku vēstījums, pinns divi tīikstoš gaķem, ir ienācis ar jrevolūcioņāru balsi. Tā drosmīgi rUiiāja prļBt pastāvošajiem likumiem, tikumiem un tradīcijām. Tā mācīja un skaidroja, kā cilvēks varētu labāk saprast pats sevi, citus un savu vietu visa radībā. Tā skaidroja cilvēka attieksmes ar sevi pasu, ar ci» tiem cilvēkiem, ar Dievu un mii-žību. Tā teica valdniekiem, ka ari viņi nav tie^ kam ^p^^^ dāvības un nāves tiesības pār viņu pavalstniekiem. Baigātajiem tā teica, ka viņi nedrīkst ēst ar četrām mutēm, kad nalbagajiem nav maizes vienai. Tā bija pirmā balss, kas nabagajiem^ pajātiem iin apspiestiem deva čenbas. Tā mācīja par jaunām jūtāim, jaunām domām, jaunā apiztņu. TS sāka atvērt redzi ļiz jīivēka garu, dvēseli un mīlestību; Šo Balsi piekala krustā. ■;• Vai.š^ li;pati. Balss -ir; nia-;,
Vi-zāk'stipra?;:;'/- ■ :'Tāpat: ka ..pirnis;.gandriz'v2M0 ' gadiem tā protestē pret visu to, kā mēs »95 proc. ņo savāra dic; rri^m dpinājam, darām uņ dāvo-jam. lih cilvēks, savā eksistences biļežokm apjucis, brīžiem vaicā, pats sev: vai li Balss prasa neiespējamo, vai arī mūSu pašu, šī viscivilizētākā dzīvnieka, ķī mijas'.' procesu -līkne kopš 'dņvī-bas sākumia ir ievilkta tā, ka tai ne mūžam nesatikties ar to ideālu līkni, ko Jaunajā Testamentā atstājis visu laiku lielākais
v]Mi^lētāas?■^ v/;^
Atbilžu meklļēšana ir turpinājusies cauri gadii simtiem miķ-
; slāļs, rakstos, zMātnēs, reliģijas un sociālās un valsts varu ie-
. ■. Mēs bieži ■ uzsveram,;' ^sevišķi;'^ nacionālo svētku gadījumos, ka esam cietēju tauta. Tas varētu būt, ka tādi ešain dažos vēstures posmos bijuši.
...Daļa mūsu tautasir trimdā šo-.'dien.;Vai .a da|a..kaūt kādā-..dziļāka i^eiksmē turpina apzinā-
ties šo piederibū pie cietējiem?
Ziemsvētlcu dziesmas ir; tā sa- rotaļu dziesmas pārveidojumā, Viena no skaistākām Ziernsvēt-augušas ar mūsu dabu m svēt- latviskojis kr. Plrekers (mir. ap ķu dzdesmām ir Klū^ nakts, sveicu pasu laiku, ka bez tām mūsu leso. g.). ,>([ēs Dievu Kungu sla- ta nakts. Jauns nmātājs JoseŽš Ja tā vaa mēs meMēto šisme^ beiguši, un viņu ieņaķuasa ļj^. j^^ļtūras d^^^^ vējam" sarakstījis N. Hermanis Mōrs (Mohr) no Obemdorfes iēgas izskaidrojumus paši su kā paši prot. lāM nekā Jebkad viņu tēviem ļjj. m^^^ (mir. 1561. g.), latviskojis Kr.<Salcachā) isis.g. Ziemsvētku sevī unpisaulē ap mirnis? Vai šodien La«ņu Amerikas juši. Pensijas tēviem gandrīz iz- šās īpatnēji, izteicot dažādas Fīrekers. Es skaistu rozīt' zinu priekšvakarā gāja no .svētvakara Tādu l^^ešu trimdā, kara iff ^J^*^ zemju, fabriku un rak- peUiītas. raksturīgas īpašības cilvēka dar sarakstījis nezināms autors. Tis sarīkojuma kalniem iņājSs. iau pāri 16 gadiem un 'kais prot t^iuīpas^ ^P^*' Vai turpināsim bezgala- c€it t»! un tās saistībā ar ārējo pa- mistisku elementu- pilniem .vār- Apkārtēja daba, sniegā snaudo-lasīt k ieOOOO Gik daudzi no Kā lai justos Amerikas ņēģe^; garāžas un vasar^^ . diera melodiju devis Mi
viiiem ir lašīlii Jauno Derībii "S, valsfe^a uii-=skriet, un atkal kra^^^ Ziemsvētku ; dziesmu pirm- PretoriusC 1571-1621). Pirmoreiz viss bija kā; radīts, lai . Mors
m» vāka Hdz 4kam'' Ja tiem li- nedrikšt iet tam pašā tad ir gana un pietiekami? vai^ā^ vienā laikā tā paradījāš špeieres dziesiim^^aizgiābts
cies garMcīgi lo grāmatu lasīt baaidcā, kur baltais tidbas brār tikai tad, kad cilvēl^ nokrīt ar ^r pirmajiem svētMem, kuri pi^^^ bija ļoti ie- so dabas varembii saistītu savā-
kā Svētos- rakstus 4as būtu pie- iis pateicas JMevara par šāvu . sirdstrieku? ' mo reizi minēti kopā ar Kriš- . mīļojuši Bohēmijas brāļi,. . jeb atziņā ar nupat dzirdēto, un pār- ,
dodami kaut ari'vinu aizbUdi- labkl^ m tas būs mēš sāk ^""^^'^ bija 98. gadā p. hemhutieši,; latviskojis K. L.. dzīvoto svētku eglītes uzvedumu
nāS S ^irmš^to kā šī pati bazmca sūta misionā: ^^u^īī ^^'"^^^^^^^^ Kaehlbrands Cmir. 1888. g.). skolā, no kups viņš patlaban d^
nS^Vai^S^^^^^^^^uafAfriku, lai meUios pagā- "^^^^l,^ ^tuma. ne atskaņu. Tās b^ Dzied', mīļa sirds, bez bries- vās^mājās. Ejot tālāk,;jau bija
i« s»„„-»ti„' nraist «o;^*, w Kam te būtu iāsmejas un kam *^_s.-^ ^""^ bnvs tekstS; Bazmcas dzeja la- latviskojis Kr. Jlrekers. Populā- šā vakara viņš, .maja īparnacis,;
Sr^d:«.^S„'!^^^ "^"^"^Z^^^ teksk uzrakstīja W'ņodeW:to^^^
ir ar mūsu pašu «o f^V^^^,.^^^^^ gadsimtā, un: tikai no tā laik^r Pauls' Gerhards (mir. savam draugam ēr^lhiekam un
Sstu^^^ un no DP nometņu bada uri bai- , > ' ■''^ dziesmu sākumu. Pirmo dzies- kins (miŗ. ITOS.g.). l^pat Sirds no Amsdorfas. Grūbers. pārla-
1-^1^^ A- . . Jēm atspirgiKajām sirdsapzi- padziļmasanai. mu teksti bija pat jauktā, latīņu lai iesilst svētās liesmās, kas se- sot vien, jau bija iecerējis mo-
Jāpiebilst^ ka ^gandr^^ ^^^^^'^'ņām?.Mājas un mašīnas izmak- tJz kuriem lai ejam pa balta-, un attiecīgā vietējā valodā, tek- nākas dziesmu grāmatās pa- tlvu, kūpu ari tūliņ uzrakstīja.
'Mesi trmidā sevi ieskata par pfe^ Jaunkungi dēlī un jaun- jiem Ziemassvētku sapņiem šo- stā, piem.: zlstama ka Klausait, kāda balss Tajos pašos svētkos šo dziesmu
dengiera pie kristiešu baEm.,^,„rfy^^^^^^ īn dulei jubilo-
Nun singet imd. seid fŗoh — iUl imsre Wonne ' Ļeit in'praesepio.
cam un
Daļa teiks — viduslaiku teoloģijas kpnceptu tiui^inālaņa nepievelk. Tā ir savu laikii pārd^-vojusi. Varbiit šeit viņiem^iff savs arguments, pie tam labs* Ja, nu ta, tad;'.jājautā, 'tālāk:. 'cik: viņi ir lasījuši un centusies atrast jaunas domas par cilvēka eksistences jēgu jaunākajā un modernākajā fUo^fijS, kas tieši vai netieši saskaras un skan kopā • ar'' :Balš^^ -kas .piedzima:.. Betlēmē?
Šepat un uz vietas jāvaicā: cik jūs sastapsit no koinūnistu partijas biedriem tādu, kaš nebūtu, lasījuši^ , Mārksu,..:.kngelsu'-un partijas īs© kursu? Cik i? tādu no Mem partijas biedriem, kaš nespētu jums siāstīt stmu-dāiii ilgi par savas kustības im filozofijas pamātiem? Vai tas mums nedotu Savuima C zu skaidrību — kāpēc iiiēs, kristieši/ rietumnieki, vai, vieira-alga, ka mēs sevi saucam un dēvējām: kāpēc mēs savos domu, ideju un vadlīniju pamatos esam'tik;vāji, neskaidri un ap-
.jukuši? ■:,
Mēs līdz apnikmnam pārspīlējam savā vaidēšanā, ka pasaulē viss ta un tā tāpēc, ka komunisti dara to uņ to. Tā nav ko-mūsitstiļ vaina. Viņi tikai piepilda atstāto tukšūiiiu. Pasaulē notiek tā, kā tas notiek šodien, ne-t!s tāpēČ7 ka^Jrom sa^ vu, bet tāpēc, ka kristieši nedara savu uzdevimiu un pienāku-
■ ' Vai .Krievijā,- neizcēlās' revolūcija tāpēc, ka krievu kristīgie muižnieki un vļņu popl ēda, dzēra ūņ līksmoja, bet nabadzīgo zeninieku uh strādnieku atstāja,
skan gaisa! ir. Patiļa Gerharda ari pirmoreiz dziedāja Austri-sacerēta, latviskojis Svante Gus- jas Grencdorfas draudzes koris tavs Dies (mir. 1723. g.). baznīcā. T^gadšl dziesma m
Pābulu dzejnieks un Ģētes melodija skan visā'pajsaļūē,;# , (Praēšepio — šūipulis) skolotājs Gellerts sarakstīja šo šādās valodās un spiedei: jau vidieņu Dievs ir darijis. Papulāro sai kristiešu pasaulei. Reformācijas laikā radās ļoti un ļoti. iemīļoto dziesmu Jūs, Tautas dziesmas veidiga^ daudz dziesmu. Krietnu vairu- bērniņi, nāciet" sarakstīja Kri- eglīte . ... savā pēdējā veidoju-: mu to ir devis Mārtiņš Luters, staps v. Schmldts, Dinkelsbīlē mā ir cēlusies Leipcigā; tā ir Tās gan lielāko tiesu ir tikai bri-(mir. 1854. g.), 'bet latviskojis J. skolotāja un ērģelni^a Ansica vi latīņu dzeju pārdzejojumi. Ruģens (mir. 1876. g,), ; (178048«1) sacerētā un ir tikko
Tāda piein. ir No debesim es at- Tsti dzejas darbi ātri un vi©g- simt gadu: veca. Tās pirmatnē-nesu:,^et tās melodija ari Lute- 11 iesakņojās tautā uii ātri ari jais motīvs bija kāda ap lS50.g. ra, kādlas ; 14. un 15. gadsimta palika par vispāribas īpašumu, pazīstaina dejas dziesma, kura
vēlāk bija pārveidota kādā populārā studentu dziesmā. Dzejnieks ūlands tās melodijai bija pielaikojis ikādū savu —^ mīlestības dziesmu, līdz Anšicš viņai Jaunajam gadam, un jākļūst asara žāvētajiem ūh tagadējo Ziemsvētku tekstu, visi sūta viens otrām novēlēju- laimes mazuma: vairotājiem."- Svētkos dziedātā'Ak tu prie-mus. , Kas nu būtu vislabākais Šie Ņūtona vārdi tik ļoti un ^igā ir cēlusies 10. g. s. sākumā, novēlējums visiem? Kas padarītu Visiem būtu noderīgi. Ja esat "^^sad gandrīz vai pilnīgi aiz-sirdis gaišākas, dienas pilnīgākas, skolotājV tad atkārtojiet tos "^^s^is Veimāras„bāriņu tēvs" pārveidotu cilvēku attieksmes vienmēr, diendienā bērniem, līdz- Falķs (1770-1828) ļ to bija sarak-un atklātu īsto dzīves jēgu? tie nokļūst. līdz viņu siržu dzi- stijis un komponējis saviem au-Laikam gan tas būs tā sauk-" ļumiem; un tur paliek uz visiem dzēkņiem bāriņu nama, saĶarā tais Ņūtona vēlējuiiis. Savā lai- laikiem. Tā būs visīstākā viņu: ar kāda viņa audzēkņa brīnišķu kā šis lielais matemātiķis ir sa- audzināšana., Bet ja esat kādā ^ izglābšanos nelaimes gadījumā, cījis; ,,Kad skatos- pasaulē, es citā profesijā, ■ vienalga, . liādā. Ari Uelie komponisti Ziemsvēt-redzu tajā milzum daudz posta sakiet) tos diendienā ; savas mS- 'ku motīviem ir piešķīruši visno-un ļoti maz laimes. Mana vēlē- jas un apkārtnes ļaudīm im vi- taļ lielu vērību. Lai atceramies šanās — kaut es varētu daļiņu šiem, ar kujlem satiekaties dar- tikai Mocarta ^ ' v^^ par no ^ lielā posta atņemt un i>a- bā vai sabiedrabā.^Tā būs svētī- Morgenkommt -der Weihnachts-dārit Mmeš mazimiu ma2iliet gākā kalpošana viņiem un viņu marni, Bēthovena variācijas par lielāku, un kaut tas būtu ari,ti- tugšup virāšana. Jā, lai viss Oiān's,meita priecājies kai tik daudz, ka nožāvētu bēr- mūsu dvēselē un attieksmēs ar Ziemsvētku korāļu prelūdijas uii na asaras, kas raud tāpēc, ķa .citiem ir šī Ņūtona vēlējumalJ.'S."Bacha Ziemsvētku oratori-pazaudējis i centu, iedodot viņam apdvests.Tad ikviens kā ar savu ju. Ziemsvētku ipirmo Oratoriju tā vietā jaunu. Bet es vēlētos personību, tā dzīvi un ikdienu sarastfja 16«4. g. Helnrichs šitcs. daudz vairāk darit, jo tik daudzi kļūsim dzidri zvani; savā tautā Mūsu laika Ziemsvētku mūzi-cilvēki ir davē nozaudējuši vai- un cilvēcē. ka jau ir plaša i£ saturīga, tā
rāk kā centu, un, viņu dzīvē ir . Un šiem; Ņūtona vārdiem var ka viss svētku laiks ir bagāts ienākušas bēdas, nelaime uņ kā vēlējumu pievienot ari: JSņa skaņu uņ vārdu; mākslas dar-posts daždažādos veidos. Ja mēs Jaunsudrabiņa vārdus: „Maņ afc- biem, kas cilvēka domām un jū-gribam pildīt Dieva pirātu, liek vēlēties tikai vienu — kaut tām ik gadus liek atplaukt jau-RātmVm Ks^;^«, ^o,.j j--- ■ n-^ mums jāskatās ap sevi vērigām nākotnē es spētu pacelties arvien nā mirdzumā un jaunā spēkā.
Ratmem bermem daudz davamR.J. lēģera studija acm citu smagie briži augstākā cilvēcībā." A. Skrodelis , ' E. Gmnt^
NOVmE
JoriāssMiesMeks .■'/:■.; •.•■,■;:;■'' tSs asajā vējā .lietus, šļakatas,, ķā^"
: gribēdamas stikla sieiiū ielaust, bet stikls bija biezs,^^^^?^^^ liktenis, kas pēc nodzīvotlis dzīves sagaida cilvēku.
,JNē," Andtejs Sūnā, kas bija drusku naīvs, bet aizrautīgs cilvēks, atbildēja im tad tunisā saies stāvējām 'otrā stāvā pie krāšņie koki un krūmi sapiūst ^^I^'-Mbu ir nelāga sirdsapziņa sienas, vienā stiklā np Viena vieiiā miglainā, smagā melnā ^^^^^^^mitgadiĶ."^^^ ^ kakta līdz otram> no parketa masā. Lai zibens bultā šāvis „Ko viņš sak£^?" arvien vēl līdz griestiem^run runājļām par kā negudra cmir melno karsto >tā^ es Kasparu Kreitāļu, uzkaisi masu, šķeldamiā to, miglainā ar jautāju Ojāram Jērumam, kas augšā no viesību iiagiubtelpas. auglību pārbagātā masa, ku|ā sēdēja ķieģeļu nišā kā gūzma, Toreiz konventa nevarēju pazuda zeme un d^, domi- klausīdamies vēja un lietus gā-prāst, kāpēc Kasi)ārs. Kreitāls ^ēja ārā bez jebkādas formas jienos pār māju, ai^^^māju. Vi- • iiōšāvās taisni tad,. M ^m^rmgiBsm^^t^ arvienu^cilvēka apziņa
^riek^ atvērās; diplom^^^^ ans,; ielaiizdamiesjaļšajā^^
iēra Strādādams āriieturesorāiJ^.^^ Mēs bijām, sešdesmitgadnleki,
4ņš reizē • ar' nmms bij^^ studiju biedri, bēgļi no Latvi^^^^
nolicis valsts eksāmenus. Nē, līstot, aiz mājas tikai koki, bet Jau iedzīvojušies Amerikā, vēi vairāk viņš bija riofflriiēts^^^^ kāpa aug- kurā nu bija pagājuši tepat
par atašeju Parizessūtnlecil?ā.stāk un augstāk par māju. pie^ desmit gadi. Ojārs^Jērimig bija Konventā nmājā daudz par vi- kļāvušos nogāzei. Tie bija aug- pēc profesijas ģeofiziķis ar algu na nāvi bet He pie kādas škaid-^^^i un lieU, bet tiem pa apak§u 6C0 dolāri mēnesī.. Viņš meklēja iļbās netika ērkšķainas liānas, sasēju^ pirkšanai māju un bija mūs pa.
' šās b®z, cirvja neizejamādzsaloņu ķēris līdzi no netālās pilsētās ^ Sāka līt, gaišā novakare ^ .mudžekli, \ kS zemapziņa, savā vaļējā automašīnā; lai ko-tumsa, uznākot ,negaisam. .KS aptumšo,. ka kalna yirsotne pā visi tris mēs māju apskatītu. ;m šķautnes.noUkta, liela, 1>^za ^^^j^^^^^^ to biiām Iau izstaieāluSi
stikla plakne mūs šķira no: āra, bas, perfekti gaišo cavēka^ap^a-
bet palielā, ^^^^^^^ viņas atklāsme brižos. ^ -^^^Sti^^ „Kāpēc?" pSc starpbriža ātsau- ^ikai sieva. Lliai
.apziņa atklāsmes bridi.^^^^ ^"Vienkārši.^^^j, bija par mazu. bet
•Zem stikla āŗsi^as dziļi.lejā tāpēc, ka^ biju vainīgs diviem pašā laikā
mazais zāļu lai&ums, tik raķstur^^^^ī^^ Kreitils nāve. Neviens .,, .v. /
rigs amerikāņiem.A Tto^^^n^^^^ . .Ne Ilga Vēvere ....
1 vēl pārņēmis košais lapii^k^^
mež^ iikai: slzēhišas biezas, nav stabila ... te laba, ^4^^^^^^^^ v'
.treknasziles,. :ļ
„Ēs to zināju," sacīja Andrejs Viņš to izteica, kad dzīvojamā ^ , ^ -Sūna, skatīdamies tāpat k§ mēs istabā, kaut^ ārsiena; bijā vienā ^JSrums^ ^^a ^zaudējis^^karā^
daur stikla sienu, kā lejā mig- stiklā, jau.metās tepat^ tumsa. :^^iemi kBJu^ Viņš^bija. pacifists,
■lainā krēsla lietū pamazām ap-^^M^^^^^^
rok kolms -un kriim^^^ .JelielS ieslēdzos punktiem, bet tumsas; Jāzaudē kāja. , ģimenes māja bija jaunai k ;a(ām tos nevarējām atrast; „Nemaz ne, Tā ir patiesība," nemēbelēta, pirčē^ Mēs bijām pifmo reizi pērd atskanēja; Stnas balss.
: ju< Pretējā ķieģeļu sienā atradās mā ģlmeņ®5 tnājā. Lietus': dēļ, Viņš bija atradis kaktā pie sie-inišā. kurā apsēdās Ojārs Jē-pallkSm iekšā, gaidot, kad lietus nas ar nišu kādu ķebli^ >o, tdSt
/ pāries. Auto bija vaļējs, bez ju; nobeidzot, : bija; pametuši
Un kāpēc I nevienam ņ©^ jumta garāžā zem mājas blakus; strādņieM kā pledauin)ai akr i jautāju raudadamiesc^^^^ • ^meni/ Pie tSda^ p^^ ak-
stikla sienu lejā kur aiz zāļu. „Vai jums bija'pistoļu menzū-meņa bija paklupis; :Kās-;tukuma auga kupli,;^M arvisa vSl skatIdA- pars Kreitāls. ;;' ;:,^: :
M koki, kā satumst; lietū ārs, raies ārā, ķā lietus Hst. Turpat M vh;m nogalināju, ts viņu ]?ā zaļā,' auglīgā'zeme. lapainie, ārsW iedzinu nāv^,. . , Es . . .
Ilgu Vēveri par to nav ko nōt . . . ^ ..." skangjB tumsā Sūnas balss.
„Nu tad rauj tikai vaļā īsam lāikain savu' nelāgo' sirdsap?;!-ņu" Ojārs Jērums nišā nicīgi nosmējās uņ piebilda: „Tu, Andrej Sūna, taisi arvienu sensācijas.";.;.'--..
.Ārā lietus gāza "kā ^aiņiem-lietus; šļakatas .sitās biezajā stiklā, zibens bult i cirtas kā negudrā tumsības iļiilzīgBjg blāķī, bet nepadevās ne stikla ārsiena,: ne zibens izklaidēja tumabu. Tāpat palika viss kā bijis sākumā: smaga, pilna auglības masa;: ap riiājti:;..;
Es tumsā piegāju pie Andreja Sūnas. Ito viņa žēl. Tāds krietns vīrs. NoglSstljis viņa plecu,, sacīju laipnā balsī: ,>Ne-kautrējies, lāga zēn, izkrati savu sirdi. Mēs. visi: esam ellīgi kāri uz sensācijām " ; ^
i,Faldies, Harij, vk& tu. jažaii saproti," Andrejs Sūna atbildē-' ja.; „Ēs - biju toreiz dzīves dienderis. Nepazīts, svešs, iebraucis no laukiem pirmo reizi Rīgā, kāpdams pāri Uķieņi, kas gulēja zem Brivības bulvāra liepām, sāku dmot galvaspilsētā, nōņē-> mis istabu Brīvības un Elīzabe--tes ielu. stūri augstā namā. Nolaidies kā: putns ;pa liftu lejā, brīvs un- jauns, klMu pa .Bņvī-bas bulvāri zem liepām karalis, acīm aprīdams sievietes, ; kas pastaigājās krēslā kopā ar nriešlein. turpat kur es. Kā 'eā allm kādas no viijām!^ :
Amerikā kājām nepastaigājas. tikai ■ sēž uz riteņiem, bet ;Ēirō-pas pilsētās ir citādi. Ari BTgā; Saprotams, iegūt partneri ir fun-; damehtālākā attiecība starp vīrieti un sievieti. Tāpat meklēja zem:' li^ām krSslS kā es, tg ģo^ dlgas sievietes, tā hetēras, vissi vīrieši.; Manas.;d^^as alkas U-ja tik lielas, ka mang apziņā neeksistēja nāve. kas tik -daudzus bija 1918. un 1^?. gada ka^ pos un jukās J^*'^? alsrSvusii
Tur bija tikai prieks uņ gaviles par paša dzīvību, ko esi saglabājis Latvijas atbrivošanaš cīņās pret krieviem un vāciem, kas abi bija nokusuši lā izkāvušies gaiļi. Latvieši, kas krita šais kaujās, nu gul Brāļu kapos.
bulvāri, l3et universitātē satiku Ilgu VēVeri. Pavadīju viņu no universitātes uz māju, un mana trakā sirds kā putns sprostā dauzījās manās jaunajās
,,Kāda; brīnumaina, visdīvaināko sajūtu pilns šl pilsēta" es sāku, bet Ilga Vēvere neatbild nekā. Tāpat viņa klusē vēlāk musu pastaigās, klusē un iet tikai man blakus. Bet mani viņas klusēšana it, nemaz netraucē. Es pats esmu vārdiem bagāts kā miljonārs Amerikā ar naudu. Man sirds Ir pilna visr trakākās laimes, ka nū vienu sievieti esmu, tā sakot, „same<^-jis". Eš esmu līdz ausīm iemīlējies Ilgā Vēverē. Mana sirdsapziņa vēl Uts. Nē. toreiz es vēl nezināju, ka mīlestība ir; tikai sapnis un illūzija. Un tomēr mīlestība ir kā projekts, ar kuru es mēģināju illōzljas vērtību realizēt. V
^ Skriedams no Rīgas dzelzceļ-stačijas, mums gāŗām pa Brī-^^bas ' ielu padrāž. vaļējs melns auto, līdzīgs kā tev, Ojār Jērum. Tajā sēdēja jaunās Latvijas re-^ publikas sūthiecības nākamais atašejs Parīzē. vli;iu pazinu. Tas nebija neviens cits kā Kaspars kreitals, mans draugs un studijubiedis, lāga zēns.
i,Vai tā viņa mašīna?" Ilga Vēvere;: jauts.
...Vai jūP Kroitāhi pazīstat?": ■es^prāsu. ^' ; „Nē. Es .viņu nepazīstu." • Tad^ es sacīju: , nav viņa mašīna: ' Mūsu ārUefcu mfiiištrs Zigfrīds ■ Meierovlcs iegādājies jaunu itāliešu mašīnu m pats būdams Jauns,; ūn spožs, atļauj saviem ierēdņiem vizināties ma-
šīnā, kb pats vairs nelieto., Nē, tā ir jaunās Latvijas republikas mašīna."
„Māns kungs Andrej, cik jūs visu smalki zināt," viņa salka.
„Nū kā man to nezināt? Es ar Kasparu Kreitāļu ieparinos jau 1918. gada rudeni, kad sākām Tērbatā studēt.. Iepazīšanas notika Letonijas konventā. ViņB bija ļoti kluss, smalks, trauslu dvēseli; kautrigs zēns un pie tam izpalidzigs: visu zēnu stiķos, bet trausls, grūtsirdīgs. Gluži kā tu, Ojār Jērum," es sacīju. „Tevi nu es s^aprotu. Tu ešl kāra invalids, 'bet viņš, Kreitāls, nemaz neredzēja brīvības kara, palīdzēdams noorganizēt' jauno Latvijas sūtaieGibu Parizē. Tu zini labāk par mani, kā tas notika. Latvijas valsti pasludināja 1918. gada 18. novembrī, bet tad zemē iebruka sarkanie st'rēlnie ķi,. "wņu starpā ari latvieši, kaš bija pēc :Ziemsvētku kaujām aizgājuši krieviem līdzi - uz Pa-domiju. Tos izdzen, bet; tad nāk vāci, Bermonta uzbtukums
Nospīdēja atkal kā uguffiga bulta zibens stikla sienā, atskanēja pērkona grāvieni, ūdens^ straumēm tecēja ho jumta, bet atkal ap māju palika ars ķā bi jis. Tumsa, silts vējš, silts lietus, auglības pilns, ja ne pārpilns, kā jau Amerika, kur zeme tik bagāta, salīdzinot ar Latviju.
„Es neesmu nemaz traīisls, nemaz izpalīdzīgs," atbildēja ^ūm-abā Ojārs;: Jērums^; kas visus špš karus kā uzticīgs Latvijas strēlnieks bijā cauri gājis, zaudēdams kaujā kāju. M,, viņš nebija' gājis; līdzi komunistu armijām U2 Padomiju, bet. palicis Latvijā. Viņš bija izšķiries par Latviju.
,,Tu esi pssimi&ts,, pieredzējis karu karus," sacīja Andrejs Sūna, -,Mr tu biji pacifists, tev bijajāiet karā. . .;Oik d^vē ir heterbnoma!" •
\ ..Andrej, turpini," es teicu: „K6s nepalTdzībaļ kopīgs ar pesimismu?" " "
,.Nek)ģika," teica, no nišas starpā invalids, bet Andrejs Sūna to neievēroja mi turpināja:
„Beidzpties kāriem, paklldfim katrs uz savu ļnisi, lin Kasparā Kreitala dzīves gaitas man pa- ' lika nezināmas. Vēlāk tikai izrādījās, ka viņš. dzīvo Parīzē, kamēr mēs kaujamies pie Ventas ar krieviem, pie Cēsīm un Rīgas ar vāciem, ar Bermontu, Tā dzima vēstures jiikās Latvijas valsts. Tikai pēc tam Majestāte Dzīve mūs atkal saveda kopā, nu jau Rīgā, Letonijas konventā. Kaspars Kreitāls bija atbraucis no Parizes nobeigt studijas jāundibinātajā ' Latvijas universitātē. Pagaidām viņš strādāja AiTlietu ministrijā; Lai, Kreitāls bija pavadījis Pārizē pāris' gadus, \dņS taisījās pēc studiju nobeigšanas atkal atpakaļ uz Par rizi, bet jau ķā pilntiesīgs atašejs. Kā redzēju, Kaspars Parf-zS bija kļuvis vSl erūtsirdigāfo nekā agrāk, vēl trauslāks. Es turpretī biju stiprāks, vieglprātīgāks, skaļāks.
: Pārbraucis no Parizes, Kreitāls man rādija franču valodā rokrakstā viņa pSrtuJkoto Jāņa Ponika Brūklenāju vainagu. Bs sapratu, ka tas saskanēja ar viņa smalko, ^grūtsirdīgo, kautri-bas pilno dvēseli.
Kreitāls Rīgā dzīvoja Vecās Ģertrūdes pakājē savā dzīvoklī ēkas apakšstāva. Kā durvis atvēri, tā viņa kabinetā, gluži kā te no nekoptā zāļu laukuma hSci viesību telpā pagrabā. Es BTvlenu vēl pēros pa mēbelē^ tām istabām, bet vlņS apdzīvoja veselu dzīvokli viens pats. Viņš pelnīja labi, bet es eļjsistēju no valsts stipendijas un tomSr biju priecīgs, nezinot, kā atmaksāšu jaunajā republikai valsts aiz-- 5C00 latus..
tTurpinājum.s pēdējā lappusē) ;.