m
2 LATVUA AMEEIKA Mdiena, 1938. g. 30. oktobris, 8?. sarm
arasts gleznotāja
irotest
Me notikušā Amerikas latviešu apvienības kongresa lailūi Vašingtona gleznotājs Jānis Gailis iegāja Latvijas 50 gadi^ veltīta-' jā ceļojošajā izstādē un ar zaļu krāsu sabojāja savu gleznu «Saulriets Kursas malā". Iepriekš viņš kongresa dalībniekiem bija izdalījis zīmītes- ar šādu protesta tekstu;
,^ānis Gailis protestē.
K. P. valdes sēdē 13. okt. Le-jiņi Niedra, Vlksiia, Norvilis/ Bi-čolis, Krūmiņš, Neimani&i Skulte ar Nōrvlļa- ieceltiem lietpratējiem: Krūniiņu,šturmu un Āboliņu Klīvlendā izstādītos manus darbus — „Tālā^ mājasr, «Negaiss pār dzimteni" un J>ivl negaisi" --atzinuši par mazvērtl-.giem un goda balvas necienīgiem, : Šo lēmumu es absolūti neatzls-"tu un neatzīstu arī godalgošanas komisijas sastāvu par objektīvu un kvalificētu, jo šl komisija vispār nav spējusi manus darbus saprast.
Mani. lielie darbi šajā izstādē bija izstādes kodols un centrs, ar augstu mākslas vērtību,, pie . tam. arī latviski un laikmetīgi šos darbus uzsliatu par labākiem ko vispār esmu padarījis.
Tamdēļ šo netaisno lēmumu un tieši manā 65. dzimšanas gadā at rodu par apvainojumu un sevi kā neatzītu un izstumtu, un tamdēļ arī mans darbs „Saulriets vKursas malā". 50 gadu izstādē vairs neiederas un, protestēdams pret netaisnību, esmu spiests šo labāko darbu iznīcināt. .
Esmu atteici^Sļ no naudas un to ziedojis latviešu skolām.
Līdz ar to turpmākās K; P. iz stādēs vairs nepiedalīšos. - .
(Paraksts — Jānis Gailis)."
Uz šis protesta zīmes \ malas sarkanā rakstā vēl lasāma pie^ .bilde: ,;Dajevskim balva piešķirta pavisam nelikumīgi."
Piesūtot mOSu redakcijai šo "protesta zrml,mākslinieks Jānis Gailis pavadvēstulē izskaidrot sa^ vas neparastās rīcības un tikpa' neparastā protesta moilvus. Viņš raksta: * ^
„Tā kā an Kanādas latvieši piedalās Ziemeļamerikas kultūras fondā, atrodu par vēlamu ari Jūs informēt par lietām, kas šajā fondā notiek.
še klāt pieliktā lapa tika ALA kongresa locekļiem izdalīta kongresa laikā Vašingtonā 18. oktobrī un ari darbs„Saulriets Kursas : malā" sabojāts. K. P. valdē pastāv kliķe — Lejiņš, Norvilis, Šiliņš, Krūmiņš, šturma, W tā balvas tiek piešķirtas ne pēc nopelniem, bet pēc deguniem. Mani darbi vēl nebija nosūtīti, kad jau ."kļuva zināms, šī kliķe tos pienācīgi; neatzīs. Nav nozāmes dot pat ,,Rembrantus" pie tādas kārtības.
Pie tam Dajevskim piešķirtā balva ir pilnīgi nelikumīgi, jo izstādē neviena viņa darba nebija. Bet noteikumi prasa, ka balvu var piešķirt tikai par kādiļ izstā-
dē esošu darbu. Ja par dekorāciju vai altāra gleznu pretendē uz balvu un tādu darbu, protams, nevar vadāt apkārt, ir jābūt izstādē šā darba skicei, arī ar at-iecīgu kvalitāti. Bet nebija nekā. Citiem vārdiem, darbs nemaz nav jāizstāda/tikai jāpieprasa un vajadzīgi labi draugi. Vai tāda. ir gocūga rīcība?
Ļaudis un mSkslinieM par šādu. Lejiņa un Norviļa nelikumīgu rīcību ir sašutuši, šo izstādi redzēja Klīvlendā tūkstošiem ļaužu, vai tiem tāda rīdba patiks? Un vai
ari tie turpmāk ziedos naudu lietām, kur notiek netaisnības un nelikumības? Es šaubos. Un vai mākslinieki turpmāk tādās izstādēs piedalīsies, kur darbu nevajag, tikai pieprasīt un labu draugu? ' Es ne, un daudzi ne! Arī Matisonam par gleznu «Jūra" balva ir piešķirta aplami, tas ir n šķiras darbs, ka pats autors, un latviešu mākslā.nav nekādas nozīmes. Un nekādā ziņā nav labākais darbs, kā to noteikumi prasa, bet tāds bija kliķes lē^ mumis, jau zināms izstādes pirmā dienā.
Pats esmu aiz jūras kāpas dzimis un audzis un simtiem jūras gleznu darinājis, bet tādu „Jūŗu" neesmu nekad redzējis! Tā ātrālc atgādina Kugas Daugavas gleznas nekā jūru. Kā nepareizs ir nosaukums, tā aplams ir ari lēmums! Ta K. fonda valde valsts 50 gadu svētkos uz visas līnijas ir rīkojusies aplami. Un līdz ar to K. fonds tuvojas savam galam, un tāds tas arī būs."
Augšējā vēstulē gleznotājs Jānis Gailis izteicis ne vien pārmetumus, .bet ceļ smagu, apsūdzību pret Ziemeļamerikas latviešu kultūras fondu un tā amatpersonām. ,yLatvija Amerikā" redakcija nav nedz pietiekami kompetenta, nedz arī tiesīgā apsūdzību izšķirt vai vispār par to spriest. Tā ir gleznotāja J. Gaiļa lieta. Bet viņa neparastais protests Vašingtonā noticis publiski, ari protesta ^mītes izdalītas lielā skaitā, tādēļ atgadījums kļuvis par visas latviešu sabiedrības lietu* Gleznotājs ar savu neapmierihātību un apsūdzību arī griezies pie laik^ raksta, kas kalpo sabiedrībai. Tā dēļ, liekas, būs pareizi, ja par nepatīkamo atgadījumu, kuram tieši svinīgajā ALAs kongresā un Latvijas neatkarības pasludina^ šanas 50. gadskārtā nebūtu bijis vietas, informējam arī lasītājus, jo neparastais notikums jau aplidojis visas latviešu kolonijaSv Par to runā. Tikai runas reti kad atbilst tam, kas patiešām noticis un teikts. Tas ir iemesls, kādēļ m.ūsu laikraksts šo gadījumu publicē, jo tas — kaut šoreiz gribētos — nav vairs noklusējams, tāpat kā izliets ūdens nav sasmeļams. Tad ir labāk, ja sabiedrība pati par šo neparasto protestu spriež.
-
Sakarā ar šo atgadījumu Var šingtoim ,Jiatvija Ameri^" redakcijai rakstījis ari kāds cits mākslinieks, lūdzot publicēt sekojošo atklāto vēstuli gleznotājam Jānim GailSm:
„šāgada,i8. okt. Jūs ieradāties Vašingtonā notikušajā ALA kon-gre^ un isikaisijāt kongresa da^ lībniekiem domātas personīgs p«K testa lapiņas. 11 kā šis ^piņas, skaitā vairākus simtus, no grīdas un klēpjiem paņēma gan kongresā ievēlētie tautas pārstāvji, gan še ieradušies viesi, tad neuzskatu par pārkāpumu Jūsu' lapiņas sātu u ari citēt, lai pēc tam to turpmākās rindās analizētu. ^ jūs protestējāt šādiem vārdiem (seko teksts, kas lasāms šl raksta sākuma, — red.).
Gleznotāj Jāni Gaili; pēc šī sar tura lapiņu izkaisīšanas Jūs aizgājāt uz izstādes ielpu un patvarīgi, bez izstādes piliivarotās personas atļaujas nosmērējāt «Saulriets. Kursas malā", lietojot iepriekš sagatavotu zaļu krāsu, šo Jūsu atklāto rīcību, redzēja kiāt-esošie, un šis akts vairs nepalika noslēpums (arī ne noslēpjams) kongresa dalībnieku vidū, kā arī vēlāk kļuva zināms plašākā sabiedrībā. ^
še nu vēlos tuvāk pakavēties pie turpmākajām sekām un lūgt Jūs šo vēstuli rūpīgi izlasīt.
Vispirms, personīgi izjutu ļoti lielu dvēseles saviļņojumUi kam vairāki iemesli:
savas izcelsmes jaunavas vai jaunekļus. Jūsu glezna ir Jūsu gara bērns, tai bija dsāvošaaas tiesības!
Pats iznicināšanas un darbībās akts rādija sliktas rīcības paraugu, jo kas gan notiktu, ja pārējie m§kslinieki„savas taisnības" vārda Jums pulkā sekotu vai patstā-vīgTlIdzīgi izdarītos? Atbildot pašam sev, varu teikt, ka notiktu tāpat, kā to aprakstījuši rakstnieki birāļi Kaudzīši, savā romānā „Mēmieku laiki", attēlojot „goda mielasta" norises.
Ļoti pazīstamais māksliniek un amata brāli, tas bija ļoti slikti darīts, īpaši šajā svinīgajā un no^ pietnajā latviešu tautas vēlēto pārstāvju kongresa laikā, kas ne-pārprotoi bija sasaukts Latvijas nākotnes labā. v
Glezna ..Saulriets Kursas malā" taču sākumā bija domāta kā Jūsu pašu pievesta griestu sija vai pavarda akmens atjaunojamajai Latvijai.
Dr. Ansis Karps
Runājot par mākslas darbu godalgošanu, varu no sir^ pievienoties ALA kultūras fonda ^-rijas komisijai, ar priecagu prār^ tu -apsveicot abus godalgotos māksliniekus, jo viņu darbi par gātnē, viņu persombas . atbilst godalgošanas kvalifikācijām. Ne-noniciniet Jūliju Matisonu un Ēvaldu Dajevski, tie ārpus savām mākslas druvām ir sējuši daudz „dažu skaistu 2!ledu" . . .
Jums par siros apmierināšanu un ceribu' stipriimšanu vani. ziņot, ka notikumu gaitā atrunāju dažu Jūsu gleznas īpašnieku no pārsteidzīgiem soļiem, ieteicot būt savaldīgiem un nenoņemt no savu istabu sienām Jūsu; gleznotās ainavas, jo šie darbi nav vai-riīgi pašreizējā notikumu gaitā, bet ir neatkarīgi objekti ar tajos esošajām vērtībām. _ (Literatūrā mēs labi pazīstam grāmatu dedzināšanas aktus, - lai Dievs par sarga mūs no šādiem vēsturē ap-(Nobeigums 5. Ipp.)
UTVrJA
8?. H-IS TBEmm&,^^ī^ 30. OKTOBRIS
GAkVmK MDASCf JA TOR^ITO
AtbOd^ ndakton - MiMt ViaSsIs, m PalmeratOB Blvd. TOTOOto 4, Ont; OOr. 9S1-458S:
le&ISIediB rodaķlon - BMm NoUtts im Victoila Park AiQ., Apt Wlt Sc&rboioui^ Ont; tālr. 7S8-€Q7e;
REDAKCIJA EIROPI:
VScijS - Paute Sinmte, 44.Mttmrter/mitf., Von SSaem Str.i9 Redflkdjai tleslbaa manuataiptu* pēc v^^ izlietotos manuskriptus neuzglabā, ļjaft la vēlē^ sttte atpakaļ. Ja piovie&ota pastmarka (Kanadfi) Tai staiptautiskais pasta fcĶpons (cits» ss«mēs). Ar autore vārdu vai inioifiļiem parakstītajos rakstos isteiktSs domas ir rakstītāja personīgs laskats un nA katrā gad^umā atbilst aiī īodakdjas tiedouim. AlKntēi&sias inakB^: ASV un Kanādā - par mSnsslMiO;
S min. 1.160; 6 mēn. |ā.50; par gadu ^16.00 Atssviāķa numura cena 20 eentu.
ShīSiiaSjumu ^2.10, bet tekstā
$4 20 ~ $«.40 par 1 coUas stojas tsipu.
i:SiivaIdi8 Ķiķauka
Komunisma
Amerikā
Apzinoties, ka visas personas, minētas Jūsu protesta lapiņā, ir ļoti netaktiskā (nepieklājīgā) rakstības formā uzskaitītas, jl^s nosaucot tikai uzvārdā, tad secinu, ka Jūs atļāvušies tādu" formu, kā mēs ganu dienās uzrunā-j ām savu gaitu līdzgaitniekus, ko dažkārt bijām ļ,krustījuši" pat ļoti karaliskā vāffdā (Cezars,^ Ret sis u. 1.1.).
AizstāK'Ot viņu cieņu, izsaku Jums pārmetumu, jo; ne tikai sevi aizstāvot, mēs būsim droši un sekmīgi paveikt uzdevumus, kurus šie laiki mums par pienākumu uzliek. Jūs cīnāties par savu godu, citus negodā likdams, aiz-' mirsdams, ka viņu darbi nav darīti personīgās godkārības apmierināšanai. Jūs nomētāt ,4zai-cinājuma cimdu", mēs daudzi to esam pacēluši.
Iznīcinot savu gleznu, kas īstenībā ir tikai nosmērēta, jūs rādījāt izrīcības paraugu jaunajai, vidējai un vecākajai paaudzei, kās nav atbilstošs latviešu tautas mentalitātei, šis akts līdzinās citā tautā dzimušā tēva paraugam^ kas atņēma dzīvību savam dēlam, kad tas slepeni un dziļā mīlestīr bā satikās ar savu iemīlēto meiteni, piederīgu poļu tautas zaram. (šis tēvs bija kazaku teiksmainais vadonis Mazepa:>
Vai mums, tēviem (arī man, trīs dēlu un piecu meitu tēvam) i būtu jānokauj vai smagi jāsoda savi miesīgie bērni par iemīlēšar nos, kas nav mūsu spēkiem novēršama, redzot tos neievērojam
(Nobeigums) .
Viena gada laikā Harmonija pārvērtās pavisam nolaistā stāvoklī un bija „disbarmoniju" pilna, šai piemērā redzams, ka komunistu mācība vien nenodrošina grupas eksistenci^ ja nav kādas kopjūtas un ticības, kas mudina darboties vispārības labā, un ja nav terrora iespēju piespiest uz kopdarbību tos, kas grib iet savu ceļu.
īpatu komunisma koloniju nodibināja Džons Nojess (Noyes) 18S1. gadāOneidā, Ņujorkas pavalstī. Viņš bija audzis šai zemē
lotu savas kļūdas (gluži kā Latvijā ig-iO./*!. gadā* jo nekas nav jauiis zem saules). Grupa tad arī lēma, kas katram vajadzīgs viņa dzīvei. Nekāda personīga rīvēšanās un pļāpāšana vai grei7iSirdī-ba nebija atļauta. Grupa bija svarīgāka par atsevišķu cilvēku. Visai nozīmīgs jauninājums bija t. s.' „kompleksā laulība", kaut kas starp viensievību un daudzsievību, kurā nekāda romantiska pieķeršanās vienai personai nebija atļauta. Šo principu ^formulēja tā:,mana sieva ir arī Kristus sieva, visu svēto sieva un jūsu sle va. Tāds stāvoklis, aolm redzot,
sapulci un deklarēja, ka sievu apmaiņa jāizbeidz. Notika brīnums— Oneada itin diīz iznīka! Kas bija saturējis kopā šos cilvēkus? Komunisms dzimumu attieksmēs un apziņa par savu pārākumu citu ļaužu vidū. Ar! var
un izdomājis savu līniju ticības patika kā vīriešiem, tā sievietēm, izpratnē: gribēja īstenot tādu sa- sevišķi Oneidas vadonim. Bija ta-
d2aJves|!un darba «u, ka^ „ņ.Ū>\k stu, cilvēka aabai'?, sevišķi viņa paša raksturam. Katrs diktators veido savu valsti pēc paša sejas un: līdzības. Gneidas sabiednba bija Ipati komunistiska -- bez privāta īpašuma un atalgojuma naudā (ir jau'd?dr'dēts, ka krievu komunisti cilā; jautājumu par naudas saimniecības atcelšanu drīzā laikā). (Galvenais elements tomēr bija dīvaini saprastā ticība Kristum, kura pāris vārdos izsakāma šādi: Cilvēkam jāuzņem sevī Kristus un viņa mācība; ja tas panākts, tad cilvēks kļūst pilnīgs, perfekts.. Tādēļ šos sektantus sauca par perfekcionistlem; Ja cilvēks uzņSmis Kristu sevī, tad Kristus^ arī viņu vada, tādēļ vairs nespēj grēkot. Ja nu tā, tad tāds cilvēks ir pārāks par citiem un stāv pāri cilvēku uzliktajiem likumiem, kuri vairs nav jāpilda. Praktiskajā d2āvē tā bija pilnīga komūna: visi ēda pie viena gal-da; Bērnu audzināšanu veica atsevišķā bērnu mājā. Visi dalībnieki sapulcējās vakaros, lai Savstarpēji publiski" kritizētos un nožģ-
ču cilvēki, kas tam ticēja! Gluži tāpat, kā dzird par dažām t. s. hipiju kolonijām. Attieksmē uz darbu pastāvēja stingra disciplīna. Kolonijas sākumā bija visai grūti jāstrādā, bet ar čaklu darbu guva lielus panākumus. Kolonijā izgudrotas īpatas konstrukcijas ,Aamatas" kaitēkļu izaūcinā-šanai, kuras iekaroja ASV tirgu, un to imports no Vācijas izbeidzās; šis veikals deva līdz 80.000 dol. lielus ienākumus gadā. Pēc kāda laika fabrikas atvēra arī ci-
tās pilsētās. Sākās zīda apstrādā-šanas rūpniecība, konservu ražošana u. 1.1. Saimnietnbā nevarēja pieļaut chaosu, un Nojess to pra^ ta novērst jau laikus. No saviem strādniekiem viņš prasīja pastāvīgu sevis uzlabošanu — būt perfektiem. Bet nesnauda ai5 Oneidas ienaidnieki, kas nevarēja ciest šos grēciniekus laulības liegtās, jo tāda Infekcija varēja viegli pārsviesties uz tikumu pilnajām kaimiņu pilsētām. Sāka organizēt likuma izdošanu, kas izbeigtu šb komunisma veidu. Tad Nojess padevās, sasauca savējo
šie ir tikai trīs piemēri komunisma eksperimentiem ASV. Tādu un citādu bija daudz, un tie visi iznīka īsā laikā. Ko no visa tā var mācīties? Jāpaskatās, kā^ dus ceļus iet krievu komunisms, lai nodrošinātu cilvēka pamatprasības. Saprotams, savos 50 pastāvēšanas gados tas līdz nepazīšanai pārveidojies saimnieciskajā ziņā -- iznācis tikai valsts kapitālisms, bet komunistu māct ba vēl spēkā. Dzīvības uzturēšanu tā grib nodrošināt ar džāvi komūnā, kurā, sevi aizmirstot, kat ram jāstrādā vispārības labā.
Privātīpašumu neatzīst, bet vēl jau īstais komunisms nav izveidots, Uas vēl nākšot. Krievu tautas labklājību var celt ar citu ie-ikaŗotu tautu izOaupISfinu un izmantošanu ar koloniālām metodēm.
Sākuma gados ļoti palīdzēja no «buržujiem" salaupītie īpašumi, bet arī tad bads rēgojās aiz kat ŗa stūra. Krieviem darba tikums nekad nav bijis augstā cieņā. Kāds gan būtu viņu stāvoklis, ja nebūtu pašreizējo Austrumeiropas koloniju? Var teikt, ka dzīvības nodrošinājums savai tautai Krievijā nav atrisināts sadkaņā ar tagadnes cilvēka īpašībām. Veltīgs ir sapnis par cilvēka dabas grozīšanu tuvākajā gadu tūkstotī.
■ Otrkārt, ticību Dievam komunisti noliedz un vajā. Ir jātic
„progresam'^ un nākotnes zelta laikiem, kaut ceļš vestu caur pašu elli. Tā ir tidba tukšumam, jo nekādu apmierinājumu cilvēkam nedod. Tāda; tioība nekādu sa-. biedrību kopā saturēt nevar. ^
Treškārt,, dzimuma attieksmju regulēšana ir gājusi pa raibiem ceļiem komunisma zemēs, saju-kuņis ir bijis liels; beidzot dSve spiedusi izdot stingrus likumus un ievērot arī romantisma prasīs bas.
Ceturtkārt, brīvība komunisma zemēs ir kā kumeļam ierādītā aplokā: pa "to var pat skraidīt, cik vien grib, bet vārtus atvērt nedrikst. Ar terrora palīda-bu cilvēki turami aplokā, lai neredzētu, kas notiek ārpusē. Tā kā brivības prasība ir pamatprasība cilvēku sabiedribā, tad nemēdz būt stabilitātes tur, kur tā nav atrisināta oilvākam piemērotā veidā.
Secinājums ir tāds, ka krievu komunisma iekārtā nav neviena droša pamatprasību ;^ izkārtojuma, kas varētu nostabilizēt dzīvi. Tādēļ tā jāsatur kopā ar terrora palīdzību. Tiklīdz to atceltu, komunisma dzīvē Izputētu dažās nedēļās. Nelaiķis prof. P. Smits, austrumu valodu speciālists, reiz stāstīja, ka atradis seno ķīniešu vēsturē ziņas, ka tur pirms 3000 gadiem bijusi komunistu iekārta, kura pastāvējusi ap 80 gadu, bet tad tauta atzinusi, ka tāds dzīves, veids nederīgs, un komunisms izbeidzies. Ļoti iespējams, ka tāds liktenis to sagaida an KrlevljS, nākot jaunām paaudzēm fanātiķu vietā.
(55. tui^pinājums)
Bet Parīze nebija vienīgā vieta, kur atskanēja Kārļa Hūna vārds. Tas atskanēja arī*Vīnes starptautiskajā pasaules izstudē 1873. gadā, kurā pieņēma 3 viņa gleznas.
Minētā gada; 3. augustā Die WieuerPresse rakstīja, ka Hūna Bērtuļa nakts priekšvakarā ir „ļoti raksturīga glezna."
Pechts savā grāmatā. Kunst und Kunstindustrie auf der Wiener Weltausstellung 1873. rakstīja:
«Augstākā mērā apburīgi ir Hūna 2 bērnu skati. Tie gleznoti ar lielu dvēselīgumu un piemīlīgu skaistumu, kā arī pilnīgā neatkarībā." īpaši saistot „Bērnu rotaļas ar 'kaķēniem". Un kritiķis turpina: „Tas pats ļoti talantīgais ma!kslipieks mums atklāj 'Bērtuļa nakts .'priekšvakaru' velnišķā veča perponā, kad viņš, piešūdams cepurei baltu krustu, iztēlē gremdējas rītdienas slaktiņa asinis."*)
Par gleznas tulkošanu var būt dažādās domās, taču nenoliedzams, ka Pechts, pats mākslinieks, saskatījis Hūna gleznā, ko vēlējies tajā redzēt. Katrā ziņā glezna uz viņu atstājusi iespaidu.
Ievērojamais krievu mākslas kritiķis Vladimirs Stasovs, pazīstama arehitekta dēls, tiesībnieks un ar-ehaiologs, kurš apceļojis Itāliju, īpaši Romu un Flo-^
.■ CB—i—iM^—— ' - Īli— liki f \ '"-
V. V. Stasov, Izbrannvje sočiņenija; Iskustvo, Moskva, 1952, II, 246. Ipp. Ņemeckije kritiķi o j ruskom cljudožestve na Venskbj Vystavke (1873),
renei, Krievijas archaioloģijas biedrības sekretārs, vēsturiskajā apcerējumā par krievu mākslas 25 gadiem cita starpā par EārliHūnu rakstīja:
„Lieliski (Prevoschodno) īstenotā prof. Hūna glezna Bērtuļa nakts priekšvakarā pievērsa sev, tāpat kā agrāk Parīzē, vispārēju uzmanību, un par: to nav jā-brīnās: tā ir ļoti raksturīga un izteiksmīga, un kolorīts tai ir brīnumains (čudesnyj). Tas līdz šim ir labākais Hūna darbs."**)
Pieminot savā rakstā arī otru gleznotāju Valeriju Jakobi (1834—1902) un viņa audeklu Robespjērs, krievu mākslas kritikas cars. savus iespaidus un pārdomas par Hūna un Jakobi veikumu izteica jūsmīgos vārdos:
„.. .šais gleznās izteikts tik daudz patiesības, tāds dziļums, ka, ja vien tās izstādītu Parīzes muzejos, tās iegūtu kapitālu nozīmi franču gleznu klāstā ar franču motīviem: lūk cik spēcīgi dažkārt ir ^krievu talanti! Līdz šim neviens franču, vai,vācu, vai itāliešu mākslinieks nav spējis to izdarīt ar mūsu sižetiem, ko mēs esam spējuši ar viņu sižetiem." Kāds negribēts kompli-ments latvietim KārlimHūnam! > Tā par Hūnu rakstīja krievu izcilākā autoritāte mākslas lietās. Mums tikai atliek pievienoties.
Ir Frīdrichs Pechts, ir Vladimirs Stasovs bija rūdīti mākslas kritiķi, un viņi abi, vācietis un krievs, nākdami no divi pretējām pasaulēm, no- divi aistē-tiski nesamiei^ināmām apgaitām, atziaa latviešu māk-
slinieka franču ticības karu epizodam veltīto gleznu p^r izcilu mākslas darbu un to attiecīgi dokumentēja. Šī atzinība bija pilnam pelnīta.
LATVIJAS Mākslas izstāde farīzē
(1939)
.La Letionie est k l'honneur au Jeu de Paume. *)
(Raymorid Lecuyer, Pigaro) IZSTĀDES-ATKLĀŠANA Atklāšanas diena
■ Piektdiena, 1939. gadā 27. janvāris... Parīzē. Konkordijas laukums. Žēdepōma muzejs. Elegantās ēkas fasāde rotāta Latvijas sarkanbaltsarkanajiem un Francijas zilibaltsarkanajiem karogiem. No Elizeju laukiem vēja dvesma laiku laikiem uzsit svinīgajos Latvijas un trauksmainajos Francijas karogos pa dzīvai, negaidītai, apsviedīgai ielocei. Auto pēc auto piestāj pie perona. Paviljons pildās svētku viesiem. Valstsvīri, diplomāti, zinātnieki, mākslinieki, akadēmiķi, žurnālisti. Dāmas un kungi. Augstais tūkstotis. Latvija un Latvijas māksla ieradusies paciemoties pie savas vecākās, mīļotās māsas Francijas. '
Douce France! Uz reizi dvēsele to mana
E^iz sirdi ņemot Tu to neatdod. '
Tā kādreiz bija dainojis latvju dziesminieks. Tas
pats, kurš kādā citā galvaspilsētā ūn citā ziemā 21
gadU:agrāk bija rakstījis:
„Nav stāsta skumjāka kā stāsts par Latviju, kura draugu atstāta m ienaidnieku uzvarēta, izpostīta un gandrīz bez dzīvības gul pie pasaules lielceļa, kās iet no vakariem uz rītiem..." Un dzejnieks aculiecinieks par tās iedzīvotājiem liecināja: „Viņi tika izdzīti iz savām māju vietām, un tos, iuŗi gribēja glābties meža biezokņos, nobeidza bads un slimības: Tos, kuri Mkoja aizkļSt tālāk no frontes, aplaupīja, bst
palicējiem uz vietas tika atstātas tikai acis raudāšanai... Tumšās, bezgalīgās rudeņa naktīs, vējiem plē-lot māju jumtus un līgojot kokus, lauzās mājās ^aaļ-dāti. Ar spīdzināšanu, nošaušanu un sakropļoaanu vi^ ņi piespieda iedzīvotājus atdot naudu un pārtikas lietas, un aizejot viņiem, lieli ugunsgrēki, rūcot un šūpojoties tumsā, cepināja nošauto līķus un apslēpa laupītāju pēdas. Netika taupīts ne vecs, ne jauns, ne stiprie, ne nespēcīgie. Nabagu mājās nespējnieki, pa pusei ārprātīgi vecuma' nespēkā un badā, tika izsviesti iz savāru gultām un aplaupīti. Naudas skapji krājkasēs tika saspridzmāti, no pagastu māju arķīviem, ar pirm-^izdevumiem un retām grāmatām bagātām bibliotēkām, '^tika sakurti ugunskuri un bieži ar XVni g. s. dzejnieku, filozofu, valstsvīru utt._ valodnieku vapeņiem un ar pašrocīgiem uzrakstiem apzīmētas grāmatas bija redzamas lielceļu grāvmalās vai Viduskrievijas zemnieku asiņainajās un netīrajās rokās... Sēras staigāja pa visām mājām, un likās, viņām nebūs gala..
Tautsaimnieks šos dzejnieka vārdus papildina ar savu liecību par Latvijas valsts dzimšanas laiku 20 gadu pirms Latvijas mākslas izstādes Parīzes Konkordijas laukumā:
īmh d4a Latvijas lauksaimniecības bija nopos-tīta. Daudzi tīrumi tranšeju izvagoti un krūmiem aizaugusi. Desmitiem tūkstošu dzīvojamo un saimniecības etoi bija sagrautas, bet atUkusās ilgajos kara ga-dos tiktai nolietotas un sabojātas, ka tām bija nepie-cietai labojumi, lai tās saglābtu. Mašīnas un darba TiĶi-izvandīti pa pasauli un nolietoti līdz pēdS-: 3ai iespējai Mājlopi bēgļu gaitās aizvesti un kaptā-p izkauti. Liela daļa labāko sugas lopu pazuda kaut
T f ^^^ias klajumos. Trūka sēklas, ko kai-sit zemē. '
..^..ODOIUS
AUSTRĀLIJAS GLEZNOTĀJA REI
'^■^'^torōpoļiSCiitofdnijā''^ ^Sādu kalna.
■gaūto'h^iežniēdto^apzlm^^^^ uzprie; Mu'VT&^^attieteit^ uss^'Sōbbta -ga^ lerlJSi.'rbi^ht6frpašp6l2f^notlekb^^ atistaiiēša lftt«ēša ^Reiņa 2us^
tera grandioza glēzhū^skftti. Taču 'SobOts^nepiķotS'un'gauriiīgā ga, 'lērlJiaiiSādBi plašai i^^^
^zsl^et^ tomēr iziāaijusik.^'p^^ n^U kabatiņUJ ir^ļļšbrlnās^,'cik Skopas- šajā' ^ ffiiniatūigalerijā'' ir telpasrtaJSs ir -neiešpējaini at, kāpties;. Išl '^^redzētu kopiespal-du.; Taču nelaimē bija arī i sava laime; tuvumā esoSāsitedeemer
'•baznīcas blakus telpās varēja' ap.
' skatīt vismaz ■ četrus' parioimls. kus gleznojumu paneļu savirknē-jūmu&i izstādeCtādējādi «bija pār-kniebta; divās daļās,'par ko pats mākslinieks jutās apbēdināts] ^
Reinis Zusters gīezrio,ar,brīvu, nepiespiestu,; rokrakstu; .'labpi^t vispirms paglezniodaņis un .„iznl^' cinājis" balto audeklu,, viņš, strādā ar lazūrām, liek yirsū,kārtas, taču svarīgākā fāze ir beigās, kad viņš gleznai dod tās galīgo. seju, rDiodamles ar paletes nazi dažā-! dos virzienos, triepdams, zviez' dams, š^ākodanls, piesizdams forte fortissimo, viņš kā vētra
, pārveļ audeklu., kopumiem., pāri svarigSs vietas. Jā, par SI latvieša . austrālieša malcslu runāt nav grūti, jo mākslinieks glezno, ja.tā ;varētu teikt, no Dieva žēlastības: krāsu zieda, pustoņu modulācijas viņš intuitīvi labi sajūt visdažādākās situācijās un
. 'konfluentas krāsu gammas viņš atrod visur, prazdams Iejaukt tieši vajadzīgo daudzumu kontrastu resp. komplementāro krāsu harmonijas. KraSu pētniekiem'Ost-valdam un Munselam būtu prieks izlobīt krāsu schēmas no Zustera darbiem, ja ari Zusters visas" šīs jauķSS kombinācijas atrod pats dzivellgajā gleznošanas procesā. Zustera darbiem ir raits glezniecības temperaments, vairāk nekā vienam otram mūsu gleznotājam, un tieši ar formāta diženibu viņš var atļauties unikālus slt^itlju-nius: viņš, liekas. Iekāpis džeta lldķermenl, lido stratosfairā pSrl Sidnejai un to glezno plašos vilcienos uz sinemaskopa ekrāna. Tāds darbs ir ,JK:osmoss".
„N»kts ainavai, vēl viens milzu Izmēru darbs, rāda īpatu Austrālijas tuknešainu ainavu ar simboliskiem sadegušu koku stum* bru režģiem, kuri — paskaidro mākslinieks, ir raksturīgi Sim kontinentam. Darbam ir patīkami pieiet tuvSk, atkāpties, jo virsmas apdare virmo ar priecīgu,; dzīveligu rokrakstu,Tie§i šis ātrums, iesitleni, ierāvumi, ļaujot ' pagleznojumam izšsuties no apakšas, ir ļoti raksturīgi Zuste-' ra gleznošanas veidam. Skatījuma idejiskā ziņā nāk prātā Ķo-koška, kas arī gleznojis pilsētas no tālienes, it kā stāvot augsta
vāršņi:.| augšā vu ai
Savā ^saist tektoņislļ planlmeiļ bet vietu bīdījis ļļ savā "is^j
tt» Pier., ters ioi un neļav te atkai
Ja eklektisJ viena un I slinieka pavisam^ Zustera pidāri komūnikļ trospektīļ un sat viņš labs
Paris gļ ronto,
slepenu s| vietu viņS ieslēdzlesj no, taču tības atrai su pigmei jls vaira nieks merciālāir
Zustera trālijas taču Izdej lietas atzīstamuj
Krāsu plaiksnīšai ra stiprā gan iegrož] modulācijJ tramarīna viņš tās „(ļ ainavā reibst gah skatoties jām cehā] stošus, tačl cenātsmaļ pirka vieni šajām epoļ pollgonisk( Kaut mi ņēmigu kā pasauli! skaidrs, vis savos viņa .-skatīji tamiem i2 latviešu ii sonis, kas trālieti, hoļ nacionālo l| sižetus, baudāms i| metropolē.
Vēlu lai nā kontinc
001
Edvarts. VSmi, Ispostttā Latvija, Pēt8xpil3, BU. gs.
**) Ibid., n,
(53. turpinājums)
— Jā. gan, beigas! Monika neļavaļ traukt. — Es zinu, ka tu mani biļdlnājļ pēc, ka viņa tevi neņēma, un ka tāpēc uz mani skatījās kā jau uz tādu, kas, domām, apmierinās ar otras šķiras pte gad stāvoklis ir mainījies. Tagad tie, fo ir blakus — Turtuliņš un Grieze — ii klases zem tevis, un to viņa man' nevar tu esi par naivu, lai to saprastu, un esi ķerties uz viņas makšķeres.
— Ko tu runāl
— Tikai faktus. Ja es tevi toreiz nebūl jUsi, vai arī, Ja Grieze tik drīz nebūtu no slimnicias, viņa tevi neatlaidīgi saiiļ gan atkal elektrību, gan izgudrotu ko clļ ūdehs vads, tur Ir gāze, tur ir atslēgas nes, čīkstošas viras — Izdomas viņai nļ tracis. Bet Grieze pārnāca mājās, un Sif juka. Un kad es tev to sacīju, tu uz ties.
— Bet kāds tam sakars ar mūsu bēm] mums kādā jautājumā nav vienprātības, nedrīkst manīt.
Monika pagriezās pret Uldi.
— Tu viņai gribi slēpt mūsu nesaskani
*) !Latl7ija ir godā žēdepōmS.