ig. 18. februāris, 12.' E^rSi.
S
Pacietības un skaistuma
vien) vecākicHi, savam un Latvijas vārdam.
• ■ ^ GRAFIKAS MEISTARA SIGISMUNDA VIDBERGA PIEMIŅAI
Dievi un cilvēlii ir vienas'cilts, grieķu trauku kontūrām: ūdens un 'gā ieguvu Vidberga spalvas zīmē- cmot, cik liela, suģestētajā vara bi-
— teicis kāds liels sengrieķu dzej- vīna jaucamā krāteri, divosigā jumu no viņa „Piektā gada" cikla, ja māksliniekam, kurš dienas gais-
nieks pirms turpat 2500 gadiem, dzeramā traukā ~ kiliksā,. ūdens Taču te, paliekot uzticīgs^ ari še mu bija ieraiKĪziJis Kurzemes her-
Un mums atliek tikai paraudzīties nesamā tvertnē — hīdrijā, graudu savai smalkajai līnijai, mākslinieks coģistes galvaspilsētā Jelgavā
nepārspētajās grieķu mākslas patē- uzglabājamā amforejā. Katrs zī- tomēr bija panācis tādu intensitā- pirms nepiUiiem 80 gadiem kā pil-
tiskajās atliekās — dažās apdauzi- mējums ir šedevrs par sevi, kurā ti (grafika tēloja latviešu revolū- sētas valdes giāi^atveža Jāņa Vid-
tās kolonnās, statujās, traukos, lai visā pilnībā saglabāts senās Grie- cionāru apšaušanu), ka darbs bija berga- un viņa dzīvesbiedres EU-
saprastu, ka sengrieķu vārda uņ kijas gars un aistetika. Meistara jānoņem no sienas... Mākslinieks, zabetes, dzimušas Ozoliņas, dēls.
redzes mākslinieki bija vienis prā- smalkās spalvas burvestība še ir paliekot pilnīgi uzticīgs sev, bija Ar" savu ..icizsmeļamo pacietību,
tis. Pasludinot, ka dievi un cilvē- dzedrāka nekā „Da*""— — • -m. = .
ki ir viena cilts, Pindārs nedomāja un „Bilitis dziesmās
pazemot dievus, bet gan pacelt kā Vidbergs
cilvēkus. simta Longa pastorālā mīlestības diendienā noraudzīties. ^
Un tagad? Astronautu laikmetā? ^^^^^^^ "^^^ ^^^^ ^^ēra Lm-Tie, kas sevi dēvē par jauno māk- (1870.-1925.) pseudogrieķu „Bi * ,
slas avangardu, degradējuši die- ^^^^^ dziesmu", bet gan pasaules dīvaini, ka mākslinieks, kas
vus par cilvēkiem un cilvēkus par ^^^^^^'^'^ dzejnieka Homēra „Odis-e. septiņus gadus mācījies štiglic^
bezprāta dzīvniekiem mākslas lau- ^^^strētā^s. Mēs varam biit pa- mākslas skolā (1908.-1915.), pie-
kā, atteikušies ne tikai no prata, 7"^'. ?^ latviešu valod- vērsdamies skolas gados stikla glez- i^^^ Rāma 40. nāvesdienas at- jāstrādā visām šķiram". Raiņa īsām nepieciešamām zinām un briem.
bet arī ^o saprāta, no formas par ^J^^.f" makslimeks spe- liecībai, savu galveno un beigās . , jg. septembrī ne ds:āmatiskos tebus apcerēja J. mākslinieku attēliem papildinātā ^ . , . ,
labu pilnīgai nemākslai, dzenoties ^"^^ ^"^^^t tik perfektu mākslas vienīgo vērību pievērsis sīkajai tu- ^Imēri^ ne Raiņa un Aspa- f!^? T "./^^f / otra puse. • Komiskajā daļā, kurā Blauma
amoka skrējienā pēc , oriģinālā", ^^^^"^ ^'^^^'^ atcerēties, šā mērktajai spalvai. Tacu lai atce- Ws Pār^S LvLgu ^«^f stas ijuma Ra^^a P
nebijušā, pēc nebijuša neglītuma, ^« ^^'^ ^moja bija likusi Dafnim ramies, ka Vidbergs devis ari te- Safo^^^^^^ «n bS ^^^'^ '"^ '^^'""^'^
: nebijušas kropnbas. Zinātne gājusi ^^'^"^^^^ visu mū- ātrim dekorāciju metus
neapturami un neaUaidīgi uz ^^^^^ neuzticīgs, zau- chotam", tāpat „žizeles
priekšu savu godīgo māksla atkritusi atpakaļ aiz primitīvo cilvēku laikmeta gadu piivns mūsu ēras
Sigismunds Vidbergs t
KULrORAS CHRONIKA
Musu literatūras Ulasiķi skanu plate
RŪDOLFS BLAUMANIS, ANNA BRIGADERE, AUSTRA ŠTEINBERGA, RŪDOLFS MUČENIEKS, OĻĢERTS PARŅICKIS, JĀNIS ŠĀBERTS, OSVALDS URŠTEINS
„Sauie, saule, zeme, zeme." — nieku.' Skatam sākoties, abu baisie skanīgie vārdi, iezīmēti gau- sis izklausās gauži , līdzīgas; migā latviskā ornamentā uz pla- it kā abas lomas tēlotu viens tes apvāka, kuru darinājis Vi- aktieris. Ja mākslinieki ilga-tolds Vītols, aicina^ noklausīties ku laiku nav dzirdēti, ir grū-pirmo Amerikas latviešu apvienī- ti zināt, vai patiesībā viņu tem-bas kultūras biroja izdoto skaņn briif tik ļoti Hdzigi jeb vai plati. Apvāka veidojums labi pa- tas tikai šķitums zināmu technis-līdz 'ieinteresēt klausīties plati, ku ieskaņošanas apstākļu dēļ. Di-Ne vien atturīgās krāsās zīmētā alogos gan vēlams saspelēties ak-priekšpuse (virspuse), bet ari ar tieŗiem ar atšķirīgiem balss tem-
.... ..-^ - 9a lugas ,,Ņ6
bija saistīts (ļaaoma piecu skatuves mākslinieku fo- L cēliena 5. skatu tēlo Osvalds
,:Don Ki- baT^IatviTi" TeN^Hu^s "stob ~ Pr^o^eiz atklātībā) ar sirre- toattēli ~ Osvalda Uršteina, Rū- Uršteins. (Taukšķis) un Oļģerts
" "Mi- hoima nolē'ina „parādu" nokāi". āUsma jēdzienu, īpaši attiece m ,dolfa Mucenieka,' Austras štein- Parņickis (Krišs), ļieUski izceļas
slai.'Pat visspaidīgākajo^ apstāk- svētnīcai trīs aizaltāŗa logus, kā iaugavā" ieteiktajām nacionāl- nacionālisms nerunā ŗos viņi tēlojuši, sniedz informā- ļiem Mūzika ļoti iederīga, tāpat
... . _ _ «^""b" " : ■ _" . ^^..Ar >.^..i?:i;^«.A~. Tr\»«4«:/»ir« ««. CllU un iPrnsina vka nrāmas . TTi/1n3«
ļos ne.
lv parasts Vidbergu ierindot logiem.
voklī, kad cilvēkā vēl nebija ie-- dzirkstījusies pirmā mākslas dzirk^ . stele, kuļ'a tam lika izdaiļot savu -pazemes alu vai ūdens > trauku -
Šī nepievilcīgā patiesība gūst īpašu reljefu tieši tagad, kad atvadījāmies no liela un smalka mākslinieka, no; melnbaltās mākslas — grafikas - meistara Sigismunda Vidberga. Viņš bija un palika līdz palara mākslas uzticīgais palatīns; nepadevās viegla panākuma solījumiem, kaut nekas nebija viņam . techniski vieglāk (kas spēj vairāk, spēj mazāk), kā degradēt savu mākslu līdz tag'adējo mtizeju un galeriju. direktoru gaumei un pra- | sībām; Sigismunds Vidbergs palika: | uzticīgs mākslai arī t.s. jaunajā' pasaulē. - (
Man priekšā uz galda ir Ho-': mēra „Odiseja", kuru no grieķi^ ^^^^^ ^^^^^^^ ^.^^ ^^-^ ^.^g pģŗ^jajs ^iņa mūžs
valodas ar apbrīnojamu precizitāti ^.^^ ^j.j,,, Bērdslejam, kura bijis veltīts sīkajai, necilajai tērau-grieķukvantitativa pantmēra, var- ^^^^^^ ^^^^-^^.^^ .^^^^^^^^ j^gj^ ^ ^^^^^
ari metus Straupes baznīcas, Dar- poUtiskajām domām, Izceldams P^e^» sociāUsmam. Dzejnieka va- ciju un lerosma. • ba kameras un Kongresa nama dzejnieka atziiiu, ka „taistas labā lodās attīstību raksturoja Dr. V. Ziņas par iesk
kā, drāmas „Indrāni!' skatos. Sā-ieskaņotajiem Uterā- ievadvārdi skan skaidri mi Rūķe ■ Dravina, pasvītrodama sājiem darbiem un ievadvārdus
vārdnīcas nepie- sacerējusi Rasma Birzgale. le- otrā pusē ieskaņoti An-
Sigismunda Vidberga grafika
smu vārsmā, tulkojis Augusts Ģie-
jums, lai cik interesants, nevedina daudz ievērojamu mākslas darbu,
zēns un tīk jūtīgi un uzticīgi teksta ^^^^^ p^^. ^^^^^ -^^^ ^^^^ ^j^g^^ saistīt ciklos: „Mel-
garām. ilustrējis Sigismunds, Vid-
nesenās plašās Bērdsleja retro- luži", „Eslingena",,,Piektais gads",
bergs. Grāmata salikta atvijas spe^tīvās izstādes ivj'ujorkā. Bērd- «Trimdinieku sērija", „Cīņa pie
valstspapīru spiestuvē Rīgā 1943i
slejs atsedz izlaidības neglītumu, Daugavas". Savu pēdējo plašo dar-
gadā. „Odisejā" ir 24 nodaļas, un j^^^^ ^^^^ -j, viselegantākajām bu klāstu meistars sniedza pirms katra no tam sakuma lappuse ro-ļj^^jj^j^ rotaļīgākajiem mel- pieciem gadiem Ņujorkā, atzlmē-
tataar Vidberga smalkas spalvas ^-^^ kūkumiem. Vidbergs, kā jau dams savus 75 dzīves un 50 neat-
zīmejumu, attēlojot svarīgāko,no- p^^^^gg latviešu mākslinieks, nebi- kariga mākslinieka darbības ga-
tikumu taja. Ilustrācijas ir konge- eksp-esionists, viņš nevēlējās dus. Tā bija skaista, kupla un su-
niālas klasisKajai grieķu mākslai. ^^^-^^^ ^^^^g^^j^j p^j,-. ^^^-^^^ j^^j^^^^
Tās interesanti salīdzmāt ar Kurta pārsteigtam un sašķebinātam „ , .
Frīdrichsona ilustrācijām „iUā. g^atitājam Tāpat kā latviešu tau- turpināja strādāt
dei". Fridrichsons tur parādās kā dziesma ir dzedi'a tā dzedra ^^^^^ slimība un
grieķu garam svešs romantiķis, -^^ vidberga māksla. Skaista? Jā. "^^^'^^ ^^^^^^^ '^^^"^^ ^^^^^ "°
kamēr Vidbergs ..Odisejā" apHe- ^^^^^^^^ mulsinātajā? Nē. •
■cina sevi par īstu klasiķi. . Taču pavisam nesen man bija
Nebūs daudz lielo nāciju pulkā Kāds loti asprātīgs un: filozofis-. izdevība un prieks prof. Dr. H.
tādu, kas varētu lepoties ar tik ki noskaņots latviešu gleznotājs Rožankovskas mājās Bostonā , re-precīzu un oriģinālam tuvu tulko-, rakstīja, ka Vidbergs savas smal-dzēt vienu no skaistākajiem dar-
jumu kā tekstā, tā ilustrācijās, kās spalvas un smalko līniju dēļ biem, kuru Vidbergs radījis ASV:'
Lai dotu klasikai tuvu mākslu, Vid- neesot varējis pievērsties ar sek- jauna nēģeriete ar baltu plīvuru
bergs savus tēlus —^pec senajiem mēm traģiskiem sižetiem. Man ir kā rotu. Reiz redzēts, šis darbs
paraugiem—- iezīmējis uz dažādu pretēja pieredze. Kādā izstādē RI- vairs nepamet atmiņu muzeju, lie-
Ausma Jaunzeme , MAN ISAV
Viņi ■pHsa^ kādēļ man nav. 1 Es nemaz negribu. Ja tev ir divi krekli, dod tam, kam nav" — es atdevu,
un viņi prasa, kādēļ man nav.
Es naudu nemāku skali skaitīt, Skaitu ■ klusumā dainas kā 'pātums mierina iumam.
Viņi nrni prasa, kādēļ es buŗn uri kādēļ man nav.
Es domāju ilgi. Ilgi. Un nakti negulu. Možos un kliedzu, bet nepiasu, kādēļ man nav. Es prasu. Viņam, \ādēļ to nav,
kas dainas skaita. '
Raiņa valodas v..«ju«a» _ uc^_..- ^ „^ ^ng'.ii,,^, darbi - prozas tē-
ciesamību. Gar sadu vardmcu j^-^-g. .^^.jg^. (.^^^^^^ lojums „Zemes meklētāji" no
pašlaik strādājot Zinātņu akadē- no tautas dziesmas Nr. 28120); ar ^^^^^^^^ autobiogrāfiskās^ t^^^ mijas darbinieki okupētajā Latvi- tiem īsi rakstītfojot Rūdolfa Blau- I daļas (Dievs, daba, darbs) jā Dr. A. Johansons runāja par "^aņa un Annas Brigaderes lite- 2- 6. tēlojums no pasaku kritikām un polēmikam; kurās ^āro devumu, kuram strāvo cau- ^"gfs .Lolitas brīnumputns". „ . . - , 5,- ««.s*c»» pieķeršanās zemei un tiekša- Austra šteinberga, lasot par
Ramis sava laika „tiesats ar ^-^ ^^^^^ ..^^ ^^^-^ ^^^^^^ pirdzivojumiem,
citātiem izraisīdams Mausitajos ievadvārdiem ari uzzinām, ka se- spēj labi parādīt savu plašo balss jautrību. . rijā iecerētas piecas plates un tā apjomu — no zemiem vīrišķīgiem
Edvarda - Bžonsona mūzi- ^^^^"^^^ „jaunekllgajiem jautātā- toņiem līdz meitenes izteiksmei kas fonds pasutinājis komponis- 3iem" par latvisko dvēseli un dzi- ar iejūtīgu pārdzīvojuma. • tam Tālivaldim Ķēniņam kora ^ «enjas pirmās „LoUtas brīnumputna" tēlo-
darbu 4 balsīm, solistiem'un orķes- F^^f? saturu dots sākums plašā jums ir atkal Oļģerta Parņicka un «irim. Kompozīcijas pirinatskaņo- Jautājuma daudzveidīgajām at- Osvalda Uršteina izstrādāts (Po-jums paredzēts Gvelfas šāgada "^^^^ ētiskajā mi humora ķis un Ģintis), ar pievilcīgiem kon-"
pavasara festivālā. trastiem (Poķa lieUgums un bra-
Materiālu izvēle ir labā, un ak- vūra, Ginša blēdīgums, bailība). ^ ti^ŗu; mākslinieciskais sniegums Rūķīšu klātiene , asprātīgi ^ ievei-< teicams. ■ dota ar sīkieiri trokšņu efektiem
Plates pirmā puse veltīta Rū- un mūziku. Abi mākslinieki izce-dolfa Blaumaņa, drāmām, izvēlo- ļas arī ar Brigaderes saistītās ties pusi traģisko, pusi komisko dzejas valodās ifelļ-ļdabis^ skatu, tā atMājot Blaumaņa drā-us-^kaižt^ ska^3ejam«r'i-'i^*^ mas mākslas abus vddus. Pirmie Jāatzīmē vēl pārejai^
ieskaņoti drāmas „īndrāni" 4. pieciešams dokumentācijai, proti cēliena 5. un 6. skats, kuros kal- _ plate izdota 1969, gada rudem". miņš Kauķēns mēģina pārliecināt tās techniskais veidotājs un ska-ļļ Indrānu tēvu izlīgt ar dēlu. Kaut ņu meistars ir Ivars Buks, un to situācijas īss apraksts ir uz pla- var atskanot gan „mono", gan tes apvāka, ļoti noderīgi un pie- „stereo" veidā, tātad ~ plate ir mēroti ir pāris paskaidrojuma ļoti praktiska, teikumu pirms tēlojuma, šos ska- ' go plašu sēriju iesākot, neno-tus, tāpat kā nākošos, ievada mū- Uedzami veikls darbs,-kasnevien zika, kura lieUski pieskaņota tek- spēs dokumentēt mūsu mākslinie-
ku talantus un iedzīvinās mūsu li-Drāmas „Indrāni" skati Jāņa terātūras mantojumu, bet kalpos sabērta (Indrānu tēvs), Austras arī dažādiem citiem, īpaši ■ audzi-šteinbergas (Indrānu māte) un nāšanas mērķiem. Ar lielāku in-Rūdolfa Mucenieka (Kauķēns) tē- teresi gaidāma otra plate,-kura 'lojumā sākas klusināti un> drā- solīta martā, ar Kārļa Skalbes, matiski kāpinoties, beidzas tra- Jāņa Jaunsudrabiņa tm Friča ģiskā smagumā, ko atbalsta pie- Bārdas darbiem, kk jau ziņots mērota mūzika. Galvenais dialogs ..Latvijas Amerikā" pagājušā ga^ risinās starp sabērtu un Muce- da 24. septembra numurā.
(62. turpinājums)
viirdus, lai neapvainotu sievas tēvu; bet tai pašā laikā arī neapgrūtinātu savu sirdsapziņu.
„Es sirsnīgi pateicos par jūsu labo nodomu, bet Pieņemat ļaunā, ka pagaidām mēģināsim lauzties uz jjriekšu pašu spēkiem. Tā ir labāk. Gribam iesākt no pašas apakšas. Arī jūs, kad ieradāties Anglijā, iesākat bez kādām rezervēm, tikai ar savu padomu un sa-. vām rokām. Visi vecāki, labu nodomu loloti, vēlas nogludināt bērniem pēc iespējas ceļuy bet nepelnīta nauda ne arvien dod labus augļus. Tā vājina raksturu un mazina pārliecību par pašu spēkiem un veiksmi. Pēdējie divi faktori tomēr ir galvenie, kas izšķir cilvēka panākumus. Tādēļ mēs ar Vandu, vismaz pirmo gadu, ļmlēsimies dzīvot sava budžeta' ietvaros un izdot tikai tik daudz, cik paši nopelnam. Atstāsim jūsu labo piedāvājumu rezervē; nav ļauni, ja ir rezerve. Uzska-
nepiekritīsit mūsu laulībām. Ja tā bijusi alošanās, pier, dodiet arī to," Česlavs gribēja izlīdzināt pēdējās nesaskaņas, lai Vandai nebūtu neērti satikties ar, māti
un tēvu. - —----
„Viss ir izlīdzināts, mīļie bērni. Viss piedots. Es pārskatījos, nenovērtēju Česlavu!"
„Mes visu esam piedevuši," apgalvoja ari māte. „Bet tagad, liekas, ir laiks doties mājup," Kvjatkovska kundze paraudzījās rokas pulkstenī. ' I Restorāna ēdamzāle arī pamazām tukšojās." „Ceslavs lai brauc mums līdz. Oan pārnakšņosim visi. Galu galā jaunlaulātajiem jāmācās gulēt vienā gultā," viņa piemetināja.
Vanda pietvīka un pārn^etot teica: „Māt, kam tu mūs izsmej?" j^Neizsmeju, meit, tas ir mans -pienākums... Arī'
tiet, ka neesam noraidījuši jūsu dāvanu, tikai .atliku^ mana māte to teica." ši tās pieņemšanu..." - , „Tār izbrīnījusies vaicāja'Vanda. Viņas pietvī-
Pēdējie vārdi nomierināja visus. kums izzuda.
Vanda no savas puses piemetināja T »Tā tas notika," atbildēja Evjatkovska kundze,
„Ļaujiet mums pašiem sākt; ja nevarēsim, tad kamēr znots viņai pasniedza ūdeļu apmetni, ar kuru
bos, vai arī inēs šovakar šajās iņājīgajāa telpas; raūgo-
Bacēlšanās ^^^^ mēnesnīcas apgaismotajā jūrā, tās atrisināsini."
Ungārijā bija tikai viens no daudzajiem viļņiem, kas Viņa valoda zaudēja darīšanu vīra skarbumu un ie^
pāršalks pasauli, kura lēni, bet neatvairāmi nobriest 8?^^ poētisku apakstoni. Galu galā te tacu izšķīrās
• kardinālām pārmaiņām. Ir jāizvēdina piesmakušās l'"^^ ^i^^īfs meitas liktenis^ Kam-viņš atstās savu ^ ___________ ^______________________ _ ^
augstceltnes, kurās mitinās valsts un partijas auto- oagatibu, kura nebija liela, bet pietiekami nozīmīga, ļ^gsij^ padomu. Jo cilvēkam mazāk mantas, jo mazāk . vakara vēsumā apsegt plecus,
ritātes nekronētie vadītāji, kuri savā būtībā nav ne- Daunajam parim atņemtu vienu otm rupju bridi, j-^pj^^^. atliek vairāk laika domāt par citiem." ^ ^ Advokāts pa to laiku norēķinājās par vakariņām,
kas cits kā parazīti. Savu stāstu par pieredzi Ungārijā ^^^^.11* ^^vs bus piekāpīgāks neka- Vanda un ne- Māte pasmaidīja par meitas dzīves atziņu, Kvjat- noraidīdams znota palīdzību. ' ^
varu nobeigt ar Heines vārdiem: 'Visapkārt guļ manu noraidīs viņa labos nodomus. kovskis apmierināts noglabāja kabatā čeku grāmatiņu ' „§oreiz mēs maksājam abi ar sievu, nākošreiz jūS;^'
■ draugu līķi, bet.mēs esam uzvarējuši.,. Uzvaras dsies- «Mīļais znot," turpināja advokāts, „mēs ar sievu un zelta pildāmspalvu. Viņš nodomāja pie sevis: M viņš jokoja..
mu gavilēM pa starpām skan bēru raudas, bet mums esam nolēmuši jums kāzu gadījumā pasniegt nelielu jau"-izmēģina paši spēkus, lai izvingrina muskuļus. Laukā pūta dzestrs vējš, jūra klusi čaloja. Ari
.nav laika priecāties, nav laika sērot. No jauna skan čeku —' 1000 mārciņu, kuras' varat izmantot dzīves Česlavs, redzēdams, ka viņa viedoklis ņēmis virs- mierīgākā jūra nekad nav pilnīgi mieriga. Dziļumi ār^
taures, no-, jauna jāiet cīņā..Tas ir rakstīts vairāk sākšanai. Vanda to noraidīja, bet mēs vēlam jums ti- roku, atelpoja. Viņš rādīja Vandai un sievas vecākiem vien runā. Ūdens līmenis atspoguļoja mēnesi uņ zvaig.
nekā pirms simt gadiWi un izklausās, varbūt, pārāk kai to labāko. Aizmirsīsim, ja pagātnē bijušas kād^s iiz mēnesnīcas apgaismoto jūru: krastmalas spuldzes bija jau nodzēstas. Pulk-
. • pacilāti, bet cīnītāju valodai nepieciešama pacilātība, nesaprašanās. Ja jūs viens ar otru esat apmierināti, j^^ds miers un sidrabots blāzmojums Mājas pār ^^^^^^ ''^^^^^ pusstundu pēc pusnakts. Visi četri klusē-
tāpat kā ticības apliecinātāju sprediķiem...'' ■ ^^^s nav tiesību būt neapmierinātiem. Gadās, ka bēr= parasti nemierio-o jūru' Paisumi un bē<^umi mainās '^^^^ ™ ^^^^ apmierināti devās uz maŠInu, kura vien-
. Advokāts Kvjatkovbkis klausījās ziiotā,.un pirmo dažkārt aizmirst vecākus, bet vdeāki bērnus ne^ bet jūra ir un paliek savos krastos. Ne to satrauc mūsu ^^'^'^^ braucējus. Viņus bija pārņēmis Uelais
i reizi Ceslava vārdi viņu aizkustināja. Tie skāra laik-.. kad..." ^ , . . mīklas, ne mūsu laime, ne nelaime. Dabas elpa nomie- P^^^^^s ritums, šūpojot to dvēseles kā jūra šūpo viļ-
meta pašas dziļākās pretrunas. Viņa parasti sausās Advokāts jau izņēma čeku grāmatiņu un pildām- rina, tā ir vislabākā narkoze. Par to pārliecinājos, -paisumiem un bēgumiem mainoties. Kada cita
acis kļuva valgas. Ko atbildēt? " ' spalvu.' Viņš ļodzījās uz znotu. Vanda nosarka uņ pavadīdams Ungārijā vientulībā garo ziemu. Mēnesnī- P^^l^icīga gudriba, kura stāv pāri visiem cilvēka^iprlj
„Česlav, tev ir liela taisnība, bet —vai paaudzes, nolaida skatienu. Varbūt Česlavs pieņems tēva^ dāva- eā raudzījos Balatona ezera līmenī, un man daudzas apsvērumiem, viņiem čuk^stēja ausīs sen dzirdētus,
kuras nāks pēc mums, būs pateicīgas par pūlēm to nu... Kaut principā Vanda bija pret čeka pieņemša^ neskaidras parādības kļuva skaidras. Kā mazie vilnīši '"ļt arvien jaunus un neatburtojamus vārdus par mī^^
labā? Nepateicība ir pasaules alga!" pēc brīža^ atjau- m, viņai tomēr gribējās sagādāt vecākiem kādu prie- šūpo mēness mirdzumu! Kaut mēness būtībā ir pelēka . unjnieru. Česlavs aplika roku Vandas pleeiem^uii
tā ja advokāts. Viņš nobirdināja porcelāna traukā pel= ku. Ja jau viņi pievem Ceslavu, tadVajadzetu pieņemt akmens bumba, kāds spīdeklis iiek tam tomēr mirdzēt pateicīgi palul^ojās jūrā, jō gaidīja viņa piesM;
nus no Dussaffruzdēiušā cigāra. Bftidzot viņš gribēja ari tēva dāvanu. ' . , ^^i^ nzburt uz zemes_Yisromantiskākās ēnas un ainas.' ^^^^ ^aīda rasas pilnienu vai sdedoša ābele
Česlavam pār lūpām pārslīdēja tikko tverams Mīļie vecāki, piedodiet, ka salaulājāmies bez jūsu zi
nus no pussagruzdējušā cigāra, Beidzot viņš gribēja pateikt znotam to, kq»> visu vakaru gatavojies sacīt:
„Visas problēmas neviens nav .atrisinājis, ļun-es šau- smaids. Viņš bridi padomāja,.meklēdams .piedienīgus" ņas. Negribējām vienkārši Jūs sarūgtināt, JQ likās, ka
(Turpinājums sekos)