Sestdiena,
. augusts, 30/31. m. LATVIM AMERIKĀ 9.
y l
1
s
z
■1
ō is
>
[). §-
ā-ja
ā-la ē.
S.
-1
> '■t
i ■
^^ (49. turpmājumsl
Nokāpis lejāv uzmeklēju tēvu un vecās bākas, kur bija sakrauti baļķi un plankas Ernestīnes lūku vākiem. Viņi tos pārmērīja pēc manis uzdotajiem mēriem. Garums iznāca, bet materiālu par maz. Sākt varēja ar to, kas iŗ, kamēr pievedīs vairāk.
Bērzkalns aizgāja meklēt sarunātos strādniekus. Nedabūja. Zvejniekiem bija pļaujas laiks. Salakas nāca sēkli bariem. Tīkli vai plīsa no zivju pārpilnības. Vīri labāk riskēja viļņos ar savām laivām uri dzīvībām nekā nā-^ ea strādāt par latu vai pāris latiem stundā. Tāds bija viņu darbs. Laivas liāca malā pilnas zivīm, un visi, kas varēja kustēties, steidzās tiem^
lakas bēra kastēs un ļveda uz Neptunu vai nesa uz kuri-ņiem kūpināt. Viss ci^ms oda pēc salakām un čiekuru dūmiemi Atnāca tikai vietējais namdaris, jo amata lepnums viņam neļāva kļūt par reņģu bendi".
Sākām strādāt čefratā. Novietojām baļķus tādā slīpu-Mā, kādā gulējā Ernestīhēs klājs, un uz tiem sākām celt tādu kā mājii bez gr^^ Likām baļķu vaina-
gus citus uz cita tā, lai iznāktu ūdensdroša rievsiena. Planku augšgalus atstājām nenozāģē^^^^^^ jo vā nezinājām, cik dziļi Ernestīne gulēs, kad to māju varēs kuģa klāja. "
Strādājām vairākas dienas, lielāka par zvejnieku būdām: desmit soļu garumā, pieci platumā ūn triju vīru augstumā.
Vējš sagriezās no dienvidval sēkļa uri atdzina slapjdraņķi. Zvejniekiem atlika pabrīnīties uri drusku pazoboties par mūsu māju. Kā to kasti dabūšot pāri sēklini?Vajadzq motorlaivas, ar kp to noturēt virs ūdens, bet neviens zvejnieks negribēja savu laivu tīšu; prātu' sadauat. Arī tēvs ieskatīja, ka 5,arļ diegiem nav aršana'', un—- Ernestīnes izcelšanu atlika
Tēvs aizbrauca meklēt kādu sekli peldošu kuģeli, ar ko pie Erriestīries strādāt^ Bērzkalns — lai tiktu pie naudas. Abi uzkāpa uz I^eptūnay kas, pēdējānv^^ s piekrauts, ar trim gariem svilpieniem atvadījās no kas ~-līdz pavasarim. I ļ
Mani atstāja Kolkā pieskatīt rim pabeigt māju un sanaglot vāku mazajai
mūsu jjmāja'' izauga
pastāvēj is valgumā, uzkāpu tornī, lai redzētu, kā Neptūns aizbrauc, pirrii^ palieku j,pieskatīt" Ernestīni. Šnaju^ ka nekā neredzēšu, jo sniga. Tomēr uzkāpu, lai pieradmātos
būt viens.;:
Sniga vienniērigi lielāmi pārslām, bez vēja un puteņa, tik klusi, ka varēja dzirdēt smagus, nogurušus viļņus uz-plūstam uri atplestam Dižjū^ pārslās tiz
rokām un degunģala izkusa un pilēja zemē o.. jis degunu, kāpu lejā paMzpt namdarim.
Tas sēdēja rīku bodā k zāģi kļēp^^ nekā nedarīja. Nosēdos namdarim blakus un runājāmies. Namdaris apjautāj ās, vai man laicīgi vienam pašam un, atbildi nesagaidīji ties par grūtiem laikieni.yiņam esot ^ t viena dēla. Divānii vecākajām jau esot brūtgāni, un vajadzētu kāzas rīkot, bet ~- naudas neesot. Ernestīne te riogrimusipivismaz^^^^^^^ Jauriākā — Natālija ---vēl es dabūjama. Viņa tāda klusa, kautrīga, neprot ar puišiem... ku jāpiestrādā...
Strādājām. Girtām; tēsām, zāģējām
iielasi steigas, jp ziema ja uz stundām*
Edu un gulēju pie Bērzkalna mātes, un viņa mani iemācīja, kā atšķirt brētliņu no mazas reņģ^^ Vajagot pavilkt ar pirkstu pa
tad brētliņš. Tirgotāji laižot tirgū reņģes brētliņu vietā kā ķilavas vai šprotes, un tā esot tīrā krāpšana, Labs, ko zina. Kad ēdīšu ķilavu vai šproti, vispirms paar pirkstu pa pavēderi, lai netiktu piekrāpts.
Dienas pagāja, vēji pūta, sniegs uzsniga un nokusa, un Ernestīne grima vienmēr dziļāk smiltīs. Kļuvu tik nemie-līgs, ka biežāk stāvēju tornī n^ekā palīdzēju namdarim, lai gan viņam pusdienas nesa Natālij a, kautrā un klusā meitene, kas vēl bija dabūjama. Viņai bija pelnu krāsas mati, bezkrāsas uzacis un skropstas, lielas pelēkas adSj mazs deguntiņš, apaļi vaigi un peles zobiņi. Dažreiz mēs uzkāpām tornī kopīgi pieskatīt Ernestīni, vai pasēdējām sniegā vecās bākas drupu aizvējā tā, lai Ernestīni varētu redzēt. Reizēm nosēdējām tik ilgi, kamēr Ernestīne pazuda tumsā un sniegs zem mums izkusa. Natālija savas man nestāstījaj bet klausījās uz manējām, ko vērtēju.
mdams, uzrāpos pašu būvētās ,,niājas" augšstāvā, kur, aizsargāts no visiem vējiem, ērti ierīkpjos uz resnajiem šķērsbaļķiem.
Uz jūras parādījās ledus. Sākumā.tā — pa plāeentim aukstos bezvēja lītos. Tos ziemelis mēdza izdzīt krastā vai iztrenkāt pa jūru, kur tie ūdens un saules siltumā izkusa. Ar katru dienu plācenīši kļuva biezāki. Straumes nesti, np igauņiem nāca milzu ledus plosti, kas garām bākai un pāri sēklim grūdās virsū ragam, salūzdami gabalos, krāvās cits uz cita.
Ernestīnei ledus slīdēja pāri, aizķerdamies mastos un mastu vantīs. Vai masti izturēs? Neizturēja! Viens nolūza, otrs sasvērās slīpāk pa strauriii. S' reju pie tālruņa ziņot tēvam. Tēvs ar Bērzkalnu atbrauca uz Kolku, lai f edzSu, kas ■noticis.
Ernestīnei tuvumā netikām. Bērzkalns sūrojās, ka viss pagalam. Tēvs noteica: „Redzēsim pavasarī!" Lika man pekeles. Bērzkalns palika Kolkā. Aizbraucu no neatvadījies. Pazīstot tēvu, zināju, ka pavasarī atpakaļ.
tā arīnotikao^^;^^^^^^•
Tikko pavasara vēji aiztrieca pēdējos ledus gabalus uz igauņiem, tā bijām atkal laukā pie Ernestīnes. Labais borts un klājs pārklāts smiltīm, ārpusē dziļa biedre, kravas telpās sanests tik daudz smilšu, ka tikko tur varēju ielīst ūdenslīdēja tērpā. Ledus Ernestīni nebija salauzis. Kuģis gulēja niīkstā smilšu gultā, kur ne ledus, ne viļņi netika klāt un neko citu nespēja izdarīt, kā turpināt vraka aprakšanu. Ledus bija atrāvis mazo lūciņu ku^ priekšgalā. Pie nolauzta mastā klājs saplaisājis. .V Sīkumi.
Tēvs bija sameklgis kuģi, kas sekli peldētu^ būtu pie tiekami stabils, juras spējīgs un tik mazvērtīgs^ bez lielām sirdssāpēm varētu arī salauzt.
(Tiarpž^^
laksttt:
maģistra grāds,
ar 13> aMĶiistii
Mflnst®r/W®8tf. 251 -22226.
Edvarts Tūters
9 0
. Eju^eju — zmēsmugos
Te, kur tagad trimda mana, Saules gadiem nava cieņas.
Rīts bez zvaigznēm, Dienā migla. Neredz labās ceļa zīmes.
Laižu domas--raudzīt eju-— Vai kur neredz labās blāzmas:
Gara blāzmas. Laika blāzmas,^ Kas var atnest jaunu gaismu.
Vai kur neredz spēka vīrus, Kāsto tumsu liek zem pēdas?
:^^Eju,eju~
Latvju zvaigzneAuseklītis, reiz tumsā mismu sauca.
ī, miglas tvanā Spēka dzērieris man šī zvaigzne.
Atkal redzu gaismas vīrus; Laiz tie domas, apsēj druvas.
--dzirdu; Kaļ t^^^^^ I^obenus kaļ tautas sargiem.
.Gaismas vīri—tautas sargi— Tie atnesa brīvestību.
Ļauno tumsu — liks zem pēdas!
« * *
Vēlme
Paveries naktī— ziemeļgaismas strāvas zvaigžņu kuģi,
virs
kā sapnī, kur citi likteņi mājo.
Ceļa vidu stāv cilvēks — tālu no mājām. San kosma telpa, šalc bezgalība.
Prāts pildās ar mieru,
ar paļāvību.
Mūžīgās radību rotaļās
top jaunas saules
un planētas. '
Jauni apvāršņi, jaunas dzīvības. Šai mirklī varbūt piedzimst jauns Orfejs, Lāčplēsis vai Prometejs.
Un varbūt kāds, kas bojā eju ār cilvēcības saukli iespēs apturēt.
Ilze ŠIi
Mrēsk ^ -
Klusām kurpēm kr&ki piekāpusi Dienas darba steigu aizdzinusi Naktij, sapņiem vārtus pavērusi.
Lietus lāse logam pielipusi, Vieglu aiju dziesmu dziedājusi, Zemes acis cieši pievērusi. ,
Maigi mani miegā mānījusi, Krēsla klusi, klusi aizgājusi Lietus lāse lo2ā balii
AMBERPRINTERSā
125BROADVIEWAVENUi TORONTŌ, ONTARIO 1514 485-7802