Sestdien, 1954. gada 30. oktobri
A «ff ? S ^
"■"......................................,1II
Utlt 7 Ift* IM
SttMl
^ itii 0trl da* tiii etfhtt jau
[rmo Mkauju
m vēl itmiņi i^mkāf Us bātu
80 liitvijat ratiStas, kauju ild? nepažlila-ii valmanftja, foja nftve pār
Īsajiem; Kiie-dtsmltkārtlgu \nh ižnftkumā
Mōsn vlrK bet, fiiKlēiumu«y taa Ml jQr8. MOau
olw ticībai
Jau atkal pie
[ribu žījiSt. fne^ More ua Ikauja; pedējft rlita, tas mani f»j Dievam, da-y. Rōmi
iftfim nākaici stāva auto par Mv Šoferis, bQ^ fela runšitēa ar «domSjfs arp4-[ViĢi piesolījis ļuto^ ja tas U2 ītlt vina piauk-naudas gaba* tif brīnumu — Mis savft makft ļ vienu vēl atra-jR^iot, ka pa-ļ?)dabut visus 1$ ļfpri» sS<?i» airu* Pārdošanas, bet m m lieta no*
tu drlbniiki
AVS
rit*r Toronio 4*8055
il ilkōt at t9Š
liiMiiiiimiitKiitiif
m I
gurnos sako- s ļais Izdevums i
ib€
»?t€r1inda 5 hffl&klem i
$8.10, jtti I
ii
isceno i
$2j00 5^
ira latiilika S
^atodi § dubulti i
i
mm '
I
TU,
UJ.A.
|i|iiiiiiiMiiHiiiiiin
lildilfllMi M<
WA
tc
39 ftdu pti* |(>tiH|Iu dob}-ratu tttlkojiimii
K VĒRĪBAS 6LEZNIECĪBA
ED. DZENIS
GATAVOJAS IZSTĀDEI
Pie Toronto mākslas muzeja kopš vairākiem gadiem pastāv —• Women's Comiriiitee bf the Art Galleryof toronto, kura popularizē tēlotāju mākslu kanādiešu sabiedrībā. Komitejas rikotas gadskārtējās Izstādēs piedalās tikai aicināti ināksilnieki; Jau iepriekš da-il ņb iesūtītiem la'bākiem darbiem tiek Izstādīti kādā no pazīstamākiem Toronto tirdzniecības uzoē-mumu skatu logiem. Šogad izstādē piedalās ari latviešu gleznotājs Eduards Dzenis, kuja pastelis „Pliķņi": bija skatāms 3organ" skatu logā, un gleznas uzņēmums bija iespiests Glol>3 and Mail.
Ed. Dzenis izstādē piedalās ar 2 pasteļiem un 1 darbu tušā. Viņš beidzis Latvijas mākslas akadēmijas grafisko meistardarbmcu 1933. gadā pie profesora R; Zariņa. Mākslinieks papildinājies Francijā un Beļģijā. Kā grafiķim Ed. Dzenim bijusi izdevība saskarties ari ar plakātu zīmēšanu, kur viņš sasniedzis ievērojamu gatavību. 1937. gadā Latvijas FinanČu ministrija bija nosūtījusi kādu Ed. Dzeņa plakātu uz Pasaulēs izstādi Parīzē, kur šis plakāts ieguva zelta meda-Ļott ražīgs bijis ari Ed. Dzeņa trimdas darbības posms Zviedrijā^ kur, strādājot labi atalgotā reklāmu birojā, bijusi iespēja atlicināt daudz laika glezniecībai. Zviedrijā Ed. Dzenis piedalījies baltiešu mākslinieku izstādē; latviešu mākslinieku grupu izstādē uii sarīkojis 5 patstāvīgas izstādes, iegūstot izcilās Stokbolmfas preses atsauksmes. Zviedrijā mākslinieks pārde^ vis ap 100 darbu. Uz Kanādu Ed. Dznis pārcēlās 1951. gadā, kur viņam laimējās atrast darbu komerciālā grafikas uzņēmumā. Darba apstākļi dod māksliniekam iespēju nodarboties ari ar gleznošanu, nerūpējoties tik daudz par savu mākslas darbu pārvēršanu ļdolaros, bet atļaujot pievērsties māksliniecisko vēlējumu īstenošanai tīrajā glezniecībā:' '
Ed,, Dzenis savas mājiņas otrā stāvā ar jauku skatu uz Ontario ezeru ierīkojis darbnīcu, kur vis-Jabprātāk uzti)ļrās> Ed. Dzenis pieder tomēr pie tiem tautiešiem, kas, blakus ^avām personiskām inter-sēm,ir atradis pamepieciešamu darboties ari latv. sabiedriskā dzīvē, un ir LNAK Izglītības un kultūras nozares tēlotājas mākslas refe^ rents. .
Izstāde, kas ilgst no 22. oktobra līdz 2. novembrim, piedalās ap 60 autoru ar 186 darbiem. Interesanti atzīmēti ka rīkotāji, vēlēdamies mākslas darbus vairāk popularizēt tautā, ir noteikuši ,ka gleznu cena nedrīkst pārsniegti 200 dolāru.
Dzejas par Hgāin,
DLUAS
Toronto latviešiem 13. hd'^ē'ife^ bris solās izvērsties par jauku svētku dienu, ko ar nepapi^tlbu gaida visi dzejas Un skatuves mākslas cienītāji. Jo liik— šai dienā sv; Andreja, baznīcas zālē musu dzejnieku darbiis skandēs Lilija štenģeļe—- skatuves māksliniece ar spožu, vienreizēju talantu savā žanrā, apbūrīgu šarmu, dziļu dvēselīgumu un — la kam gan --līdz šim vēl nepāi:-spētā ^kā latviešu dzejas darbu skandētajā. Gaidot Liliju štenge-ii ierodoties Toronto, gribas zināt kā tagad savas dienas vada māksliniece, kas Latvijā visu savu dzīvi bez atlikumia;ziedojaskatuT vei, saņemot pret! daudz apbrīnas, jūsmas, ziedu un aplausu Tādēļ pāri robežai: ceļo vēstule, kas ziņkārīgi jautā, neskaitāmas lietas — bet visvairāk," protams, par to, ko domā māksliniece pār mūsu teātri trimdā, dzeju un skatuves, mākslinieku likteni,
„Katram, kas ziedojis māķšļaļi pusi nb sava mūža vai paf vairāk — grūti aizpildīt atlikušo • dzīves posmu tikai ar svešu, nepieniērotu ikdienas darbu. Ilgas pēc garīgās degsmes grūti 'apslāpēt, tās neapklusināt nekad," rezignēti ^rakstā Lilija štengēlē.
„Tās, ka vēl notiek latvju: teātru izrādes — ir. liels^' apsveic caņis varoņdarbs, bet vai māksla piecies, ka- pie tās pieiet Steigā., gurumā uh aizgūtnēm — šaubos.. Esam visi izkliedēti — kā mākslinieki, tā skatītāji. Lai sastādĪT tu lugas iestudēšanai attiecīgu ansambli, jāļaujas nežēlīgiem kompromisiem. Ar mīlestību vien un gribu. spēlēt nepietiek — katrām iesācējam ir vajadzīga nopietna skola — tikai tā var rasties nepieciešamais, skatuves mākslinieku kadrs, citādi varam nokļūt mākslas neceļos." ;
Pieskaroties gaidāmam dzeju vakaram, māksliniece stāsta: ..Kāpēc lasu dzejas? Mīlu tās jau ho mazotnes; Dzeja nekad nemirs, jo dzejnieks nevar ņedzejot, viņš atskaņo savās dziesmās visu mūsu tautas-likteni. Dzeja — tā ir skanošā vēsture. Mes; kļūstani ikdienas bagātāki ar labii, skaistu dzeju. - Dažas no tam .mīlu lasīt klusībā, tikai sev, kā vakara liigsnu; ar dažāni gribas dalīties labu draugu — klausītāju pulkā. Vieglāk uri mīļāk lasu tās, kiŗās harmoniski saplūst doma ar formu. Visgrūtākais tomēr ir sastādīt programmu dzejas priekša nesuma vakariem. Tad jūtos kā ziedoša pļavā — apkārt tik daudz skaistu, smaržīgu: ziedu — un es
reiigiiaciju un
iiAŠIJUMĀ tOHOlfrD
stāvu kā apreibusi un nezinu, ku-jņi plūkt, iuŗu atstāt?.
dVispatJkamāki būtu lasīt vienā vakarā tikai viena vai pāris aur ^piŗu dārBus, bet pašreizējos apstākļos'grūti realizēt šādu latviešu lirikas lasījumu ciklu, kaut gan jaunatnei patiesi derētu iepazīties ar mūsu dzejas meistariem, Laiks un attālumi šo manu iecerēto uzdevumu, padara pašreiz neiespējamu, bet es vēl trimdā ceru reiz to piēpilcļīt..
Šoreiz mēģināšu programmas tematiku ietvert trīs nokrāsās; lasīšu par ilgām, rezignāciju un ticību.''vv'.:-.\, ■••
Kad šīs rindas sasniegs ļasītā-^ jus, Lilijā Štengele jau posīsies ceļā uz Kanādu: {Sagaidīsim viņu tikpat : siltāni sirdīm. un liela mākslinieciska .pārdzīvojuma ilgās, kā kādreiz Rīgā, paceļoties Nacionālā teātŗ? priekškaram vai Universitātes aulā latviešu lirikas vakaros. y I. ¥.
cJānl
anis t/ese
, ROMĀNS
IEBRUCĒJI IR KLĀT
(1. turpinājums),
Abi kļuva nopietni. Ieviņa vairs nesmējās, acīs iezagās valgums, augums nodrebēja. Viņi sēdēja brīdi klusēdami, tad levuks^^ trūkās augšā, ziboši atkal uzlūkoja Graudu. ;
„Ko tur daudz bēdāt! Vai nu tik traki būsr Mans Rīgas krust-i tēvs -Rūsans vienmēr saica: strādnieks var visur dzīvot, tam nekā nevar atņemt, nedz iedot; Mana draudzene Zelma tikpat viegl^; prātīga kā es.' Mēs smiesimiespar: greizačiem.O, mums n^^ nepadarīs!"
„Kāut ta būtu!" teica Grauds pasmaidīdams.
Ieva Baiga paķēra traukus, aizskrēja pa zāļaino ežu, pUkieni stilbiem nozibot. Grauds tvēra atkal arklu, sakārtoja zirgus, kas bija izkāpuši no streņģēm. Viņš sāi:a atkal a«, it kā nekādas; pārmaiņas nedz notiktu, nedz varētu notikt zemnieka mūžīgajā-darbā, . ■ . ^ -
Pulkstenis vienpadsmit. Rīgas centra kafejnīcu, lielo veika-, lu; mākslas iestāžu, avīžu redakciju apvārsnis. Cilvēki nāca, gāja, apsveicinājās, apmainījās ziņām, kas kļuva arvien baigākas. Sejas drūmas, be2f smaida, skatos tāda kā pārsteiguma izteiksme, it kā visi būtu dabūjuši spēcīgu belzienu pa pieri. Armijas Ekonomiskā veikala augšējā kafejnīcā todien sanāca tikai daži no kārtējiem -apmeklētājiem, kas nevienu dienu nevarēja iztikt bez tases mok-kas, bez parastā poKtiskā vai personiskā anekdota, bez baumu un īstenības pārstāstīšanas, iztulkošanās.
Pie mākslinieku galdiņa dibena paaugstinājumā sēdēja pazi--
V. Kļava
nepelnītā
Ik7®is# kad 2u saņem mUssjSbu, aiceņes# ka neesi to pelmjis iih lā tev nepi«»ā&as. Tā meklē kādu ciiu tālu aipakaļ,
tur, kuir tu vaiis nevairi būt. Viņa steidzas kā stars, tu esi tai iocŗājis ceļi, uņ tikai tādēļ tai jāpaliek
uz tavas pieres un skropstām.
Ikreiz, kad tu saņeiņ mīlestību,
atceries, kā tu neesi to pelnījis.
Un tu sapratisj.
kādēļ lepnie
staigā noliektām galvām.
Kultūras dienu izskaņā derētu pārdomāt vairāk par glezniecību, šo garīgās kultūras nozari, kurai ir dažas īpatnības, kas to atšķir un trimdas apstākļos paceļ pāri citām latviešu nacionālās kultūras izpausmēm. Gleznas ir mākslinieka pārdzīvojuma attēlojunis krāsās un formās, tāpēc ierosina līdzīgus pār-dzlvojumus^gļeznu skatītājos. Gleznas rāda da^ un notikumus mālc-sliniēifia īpatnējā: skatījumā, attīsta un paplašina skatītāja skaistuma Izjūtu un mākslas izpratni. Līdz ar to gleznas vieno skatītājus un mākslinieku un iesaista tos kopējā latviskas kultui'as saimē, kas savukārt ir visas zemes lodes kulturālās dzīves daļa. Gleznas Valodu var lasīt un saprast ikvienas, tautas piederīgais, tādēļ rādot mūsu mākslinieku diarbus cittautiešiem, bez grūtībām un ļoti iespaidīgi varam demonstrēt latviešu kultūras, latviešu mākslas augsto līmeni.
DI VI K 0N G Ē RT I e IĀ GĀ
■;VALDEMĀRS ■; SALNA • DZIED;' ■. ČIKĀGAS DRAUDZES 6. GARĪGAJĀ KONCERTĀ
Valdemāru^Salnu esam dzirdējuši vairāk laicīgos koncertos, bet viņa balss dotumi ir piemēroti tieši reliģisku noskaņu 'dziesmām. Tikai žēl, ka baznīcā, kur vietas 350 klausītājiem, bija tikai nepilni 200. Sākot ar „Tu augstais Dievs" — A.
Melli, un beidzot ar „Tā debess izteic" — L. v. Bēthovena, sniedzot pavisam 12 dziesmu, starp kurām arī divas latviešu — „Par katru stundu" —• J. Kalniņa un „Gaisma'- — V. Upenieka, dziedonis augstāko galotni sasniedza ar S. Ādama—- ,iSvētā pilsēta". Fr. šuberta„Ave Mariā", turpretim, neizskanēj a tik labi, kā bij ām gai-
Raiņa jfiemiņas vakarā Ņujorkā par Raiņa dzeju referēja viņa draugs un laika biedrs Dr. Jānis Ozols (uzņēmumā pirmā tindā ar kundzi). Aizmugurē stāv referents V. Kalve, tālāk R. Saulgo-ze un skatuves māksliniece A. šteinberga, kas deklamēja J. Ral-
• pa dzejas.:-o;;--:V-
Ērģeļu pavadījumus teicami veica Valdis i^'eimariis, un no viņa atskaņotajām 5 kompozīcijām labākās bijā > J. Randa „Saueiens dievlūgsnai" un G. A. Sorges ■„Tp-kāta." ■■ ':'; ■ ■■ . ■ ■■
Valdemāru Salnu būtu vērts dzirdēt kādā no lielākām Čikāgas baz^ nīcām, kur vietas āpm. 2.000 klausītājiem.
LATVIEŠU TAUTAS DZIESMAS LIDIJAS VENTAS SNIEGUMĀ
O. Krolla mākslas aģentūras rīkotajā tautas dziesmu vakarā 24. oktobrī Hull House telpās, Lidija Venta dziedāja ,22 dziesmas un sniedza piedevas uz publikas un pašas vēlēšanos, bet prof. Voldemārs Dobrovoļskis klavieru' solo, viņa paša kompOzicijas. Koncerts, apm.1'00'klausītājiem par prieku un patikšanu, izdevās labi, ja nesāksim kritizēt dziedones balsi, un apmierinoši, ja darīsim arī to. Bet programma bija ap 10 pirmatskaņojumu Vold.DobrovoJska aranžē-jumāj no kurām 4: Es mācēju danci vesti, Ķēvīt' maņa svilpastīte, Dēls pārveda līgāviņ" un Dietu, dietu, ko nav dziedājusi ne Malvīne Vīgņere - Grīnberga, ne Katrīna Aizpore - Grape, Vai tās būtu dziedājusi Ersa - Kozlpvska? Kamēr nav noteikti zināms, jāpieņem, ka Lidijā Venta tās sniedza savā oriģināliestudējumā Un ar šīm tautas dziesmām - humoreskām iekaroja klausītāju sirdis simtprocen-'tīgi. ■
Un tas tikai pierāda, ka latvietis ir palicis, kas bijis — veselīga humora mīļotājs. Traģiskais elements, ko atrodam mūsu mākslas literatūrā, nav izaudzis no tautas literatūras, jo tautas tradīcijās neko tādu neatrodam, to esam mantojuši no citām, tautām. Kā tad nu var žēloties, ka latvietis neiet klausīties, kur runā im dzied par ciešanām, mokām un asinīm! Ar to bēdas heVar mazināt, bet gan vairot. Mazināt tās var tikai ar veselīgu humoru, S.
Gleznas ļoti uzskatāmi parāda tās mājas garīgo līmeni, kur tās atrodias, un dod labu liecību par mājas īpašnieka kultūras izpratni un gaumi. Gleznas nenoveco, ne-nodilst, neiziet „no modes", bet līdz ar atrašanos kādā mājā, kļūst tās iemītniekiem arvien tuvākas un mīļākas, kā veci,. labi un neuzmācīgi draugi. Gleznas ļoti ievērojami apmierina arī vienu no latviešu rakstura īpatnībām: tieksmi pēc savdabības, individuālisma, jo katra glezna ir vienreizīgs darinājums, otras tādas vairs nav visā pasaulē.
Gleznas veicina un ceļ latviešu nacionālo kultūru, kam ir sevišķi liela nozīme trimdas apstākļos,, kad latvieši ir tik ļoti izkliedēti pa visa pasauli. Glezna tad bieži vien ir vienīgais un pastāvīgais atgādinājums ,ka latviskā kultūra vel dzīvo.
Tomēr gleznas tikai tad var iegūt aprādīto nozīmi, ja ir pietiekami daudz latviešu, kas grib un spēj tās iegādāties, un pietiekami daudz latviešu mākslinieku, kas grib Un spēj radīt iabas gleznas. Apgalvojums, ka gleznas ir dārgas un grūti iegūstamas pašreizējos apstākļos, ir varbūt pa daļai pareizs, bet šo. stāvokli var grozīt. Ir tiesai ka jāpārvar ievērojamas grūtības un jābūt neatlaidīgam, lai dabūtu redzēt kād'a mākslinieka gleznas, kaut vai tikai lielo attālumu dēļ. Centros, kur dzīvo vairāki mākslinieki, tikai reizi gadā vai pa
diviem gadiem reizi tiek sarīkotu gleznu izstāde, un pat tad redzami tikai dažu mākslinieku darbi. Kur ir pārējie? Cik zinu ,tad no visas Kanādas tikai Toronto pilsētā ir viens pastāvīgs mākslas salons.
Runājot par gleznu cenām, ir jāsaka, ka to noteikšana ir ļoti grūtā; Gleznas vērtību nenosaka tās lielums vai mākslinieka nostrādāta stundu skaits, bet gan pārdzīvoju» ma spēks, ko tā ierosina skatītājā. Varētu, varbūt, teikt, ka glezn!as cena iri atkarīga no pircēja spējas un vajadzības gleznu iegādāties. Bieži vien tas nozīmē atsacīšanos, no kādas ikdienai vajadzīgas mantas, Māksliniekiem, turpretim, būtu jāievēro, ka vajadzība pēc mākslinieciska pārdzivojum'a un baudījuma gleznu skatot ļoti bieži nav nekādā samērā ar pirktspēju.-
Mans ieteikums un lūgums māksliniekiem būtu: radiet un rādiet darbus, laiziet tos tautā |>ar minfi=» mālo cenu, lai latviskā māksla izplatās un vairojās, kamēr vēl žirgts ir latviskais gars un sirdsdedze. Visiem citiem mans aicinājums skan: iegādājieties un krājiet latviešu mākslinieku gleznas. Ar to jūs ie-' gūsat sev neizsmeļamu garīgu vērtību,/kas vienmēr būs jūsu rīcībā. Jūs arī veicināsit-latviskās mākslas sniegumu un, nostādot to cienīgi blakus citu tautu sasniegi?-miem, parādīsit latviešu tautas ūa pats savu kulturālo pilngadTbiU.
TORONTO MĀKSLAS G ALERĪJĀ
Toronto pilsētā māksla! ir viegli sasniedzama: laikraksti jau laikus izziņo programmas; , informāciju dabū uz pieprasījumu; ieleja Mākslas galerijā svētdienās un svētku dienās (arī koncerti) ir bez maksas; Māksla Toronto ir tik tālu, cik tālu jums ir griba sastapties 'ar mākslu. , Daudzi Toronto latvieši būs braukuši garām sarkanai ēkai Dundas ielā. Vienam otram tā būs spilgtā atmiņā vēl no H'absburgu izstādes. Tie, kas sūdzas par mākslas trūkumu Kanādā, tur būs reti iegriezušies..
Toronto mākslas galerija ir viena no labākajām Kanādā, 'atskaitot Nacionālo "'galeriju Otavā. Ta ir ērta un patīkama vieta, kurp aiziet ciemā svētdienā un svētku dienās.
Pirmā mākslas izstāde Toronto notika 1834.. g. Parlamenta ēkā, piedaloties profesionāliem gleznotājiem ^ un amatieriem. Tai pašā gadā tika nodibināta Toronto Mākslinieku biedrība. Pirmo izstādi Toronto Mākslas galerija sarīkoja tikai 1906. gadā, un pēc sešiem gadiem (1912. g.) tā ieguva savā īpašumā māju Dundas un Bever-ley elu stūri. Profsors Goldvns Smiss pilsētai dāvināja savu māju, tā saukto ,,the Grange", lai to lietotu kā māksla,š muzeju. Pēc 1920. g, mākslas galerija bija spējīga iegādāties labākus darbus, kuri tagad veido pamatkollekciju. Mākslas priekšmetu iegāde aizvien turpinās.
stamais teātra kritiķis Roberts, kura sacerējumi bija rakstīti tik īpatnēji smalkā' stilā, ka tos bija grūti izpjpasķ bet patīkami lasīt. Viņam pretim nometās aktieris, virsnieks, dzejnieks. Ap .kritiķa plikās galvas apakšējo; maļu bija nogulusies īsi apcirpto atliku-- ; šo matu sarma, Viņš tilcko bija izstāstījis jaunāko piparoto anek-dotu, kur dīvaiiii jaucās kopā Hitlers, Staļins ar Ulmani,: bet šoreiz neviens par to pat nepasmaidīja. Virsnieks ar dzejnieku, abi , brīvības kara dalībnieki, drūmi raudzījās savā priekšā, bet .dzejnieks savu pārdzīvojumu ietvēra vārdos: -
^,Pirmā pasaules ķaŗa beigs latvieši ieguva paši" savu valsti,. Otrā viņi to pazaudē."
Aktieris, sirsnīgu vidusmēra cilvēku, jūsmotā]U, reizēm arī klasisku varoņu tēlotājs, raizējās par-vienu:' vai zeim krieva varēs spēlēt .teātri. Kritiķis viņu nomierināja:
„0, par to nav kd šaubīties. Staņislavski^,. Tairovs, Meier-holds —-visiem pazīstami vārdi; Teātri viņi veicina — kā masu propagandas līdzekli. Laba zīme, ka mūsu aizsargi stāvēšot spa-lierī,■ ki-ievieni ienākot. Protams, patriotus, intelliģenci apcie-:tinās. Tautai savi simt ^divshnt tūkstoši būs jāzaudē."
„Kaut ar' tiem pietiktu," drūmi piezīmēja dzejnieks pieceldamies." ,,Maņ jāaiziet uz redakciju."
Uz ielas lasījās pūlis, kurā redzēja novazātos strādnieku tērpos iekāpušus melnmašus, vaļējām kreklā apkaklēm, nošķiebtām, nonēsātām kurpēm, kas šķita tikko izvilktas no atkritumu kastes vai putekļainiem bēniņiem, Piilis vēl bija kluss, drūmi draudīgs. Kāds komunists skraidīja pa vidu, rikoja^ lika kārtoties, lai iesāktu demonstrāciju; bet tā. paklusām., jo īstais bridis nelikās -^ienāciļsv.';. -
Dzejnieks pūlim cauri izgāja lēniem soļiem,, paniādams paziņām, kas, parastos dienas tērpos ģērbušies, aizžņaugtā balsī viņani vaicāja, kas būs. To neviens nevarēja pateikt. Viņš uzkāpa re-. dakaijā. Katrā istaba bija palicis tikai viens cilvēks. Elegantais redakcijas sekretārs, kas nēsāja modernu ūšiņu kā kāds pazīstams: kino aktieris, soļoja ar telegrammu žūksni uz šefa kabinetu. Viņš bija aizsargu rotas komandieris, Lāčplēša ordeņa kavalieris, at-brivbšāhaš kara dalībnieks, propagandas ministrijai tuvs cilvēks, veca brīvdomiga dzejnieka dēls. Viņa dzimtā sasaistījās Tautiskais laikmets ar Jaunās strāvas dumpīgajām idejām, ar Latvijas sākumiem. Dzejnieks bija cerējis šo redzēt nospiestu, bet nekad šai dienā tik pašapzinīgu, starojošu, apiiiierin^ : „Vai labas ziņas, „Zilais?" ■
; ; „Ļoti labas! Mūsu redakcijļas locekļu lielāko daļu gaida ministru sēdekļi," sekretārs palepni paskaidroja, nozuzdams šefa kabineta durvīs. • : > . : : - ^
:KopēJA istabā pie galda kvernēja jauns cilvēks, kuplo, glitisar sukāto niatu^ cekulu izslējis.^ Avīzes 'romānu rakstnieks tramī-
giem soļiem staigāja pa telpu, nepārtraukti runādams gandrīz viens pats, apsūdzēdams Vāciju, Franciju, Angliju, kas ļā-vušas lietām nonākt tik talu. Visa viņa būtība bijā sasprindzināta, jūtīgā trauksmē drļeboša. Kā vientuļam cilvēkam, viņam bija uzkrājies daudz domu, ko gribējās pateikt šai pēdējā brīvās runāšanas mirkli. Ienāca ziņotājs, sausi, cieti, lietišķi pavēstīja: „Pēdējās telegrammas. Krievu tanku viena kolonna iebrauca Latvijā no Lietuvas, pa Meitenes šoseju sasniedza Jelgavu, pabrauca garām Olainei, tuvojas Baložiem, Torņakalnam. Pretim izsūtīto sakaru/ virsnieku, kā. ceļa rādītāju, krievu komandieris noraidīja sacīdams; „Man dota'' kaujas pavēle, pār kuras stingru izpildīšanu es tikai viens esmu atbildīgsV"— Pēc minūtēm desmit tankrrbūs klāt,"
„Tiē jau ir; klāt — pie stacijas, pasta, operas," šai mirklī atskanēja balss no durvīm, pa kurām ienāca stalta auguma redaktors, nosirmojušo galvu noliekdams, lai tā neatsistos palodā. Nāves klusums iestājās telpā. Pirmais. sakustējās jūsmīgais romānu, rakstnieks:^^ ■ :
„Ķo? Krievu tanki pie pasta? Tad man jāsteidzas."
Ne no viena heatsveicmāj^ viņš izskrēja pa durvīm, lai dotos uz ārvalsts sūtniecību, kur viņam bija labi draugi, pazīšanās, kur viņš cerēja paglābties, lai izdevīgā brīdī izkļūtu no Latvijas. Daudzi palicēji viņu redzēja todien pēdējo reizi.
Sēras nomāca pārējos.
Pie stacijas bija izcēlies tracis, kaušanās. Atskanēja bļāvieni ,,nost! "un ,,lai dzīvo!" Bija jāpazūd latviešu brīvībai, jādzīvo: krievu atvestai verdzībai. ;
Kauslīgo kņadu novēroja krievu komandieris ar mierīgu, gandrīz nicinošu ziņkārību, pacēlies stāvus savā tanka tornī, līdzīgs varmācības, verdzības monumentam. *
Tik ātri viņi aizmirst" savu patstāvību,— viņš likās domājam. ^ Ar šiem mēs tiksim viegli galā. .
Kad kārtībnieki satracināto pūli beidzot bija daudz maz nomierinājuši, laukumu patīrijuši, tad krievu varas zīmols pamāja saviem tankiem. Tie sakustējās, milzīgie kāpuri, žvadzēdami, zvalstīdamies, neķītri sprauslādami, cits pēc cita iegriezās Marijas ielā. Iekarotāju rinda kā milzu čūska atritināja savus gredzenus, lai aptītos ap Visu pilsētu, ap visu zemi, lai nožņaugtu Latvijas brīvību. Nožņaugt jau nebija grūti: Latvija nepretojās iebrucē-Jam^kā to zieiņā bija darījusi Somija, nepārgrieza riebīgās čūskas gredzenus ar asu nazi, lai tā nokristu pūdama. Pārspēks bija ārkārtīgs, robežas vaļējas uz visāan pusēm. . :V'āzas sakā žvadzēt.
Katru gadu | septembrī Toronto Mākslas galerija uzsāk j'aunu se-? zonu ār bagātu programmu. Izstādes ar starptautiski atzīto kanādiešu vai pasaulē slaveno vecmeistaru darbiem ir tikai viena, tomēr šīs galerijas galvenā funkcija, Caurmērā tiek rīkotas ap 15 izstāžu ga^ dā, neieskaitot ceļojošās pa visu provinci. Izstāda ne tikai gleznas un skulptūras, bet arī grafiku u.e,
(Nobeigums 8. Ipp.)
Liberta glemu izloze Ņujorkā^
Baltijas brīvības namā Ņujorkā, 24. oktobrī pulcējās L. Liberta mākslas cienītāji, lai būtu klāt Vi^ ņa gleznu^izlozē. Tas ir pirmais šā- ' da veida pasākums, un tā mērķis iip pavērt māljsl'ai ceļu tautā. Jau pirms laba laika nodibina jās Liberta mākslas cienītāju pulciņš, kura priekšniece ir Magda Stote, bet valdes locekļi A; Bļodnieks, A. Ozoliņš, H. Bagātais un J, Krastiņš. Pulciņā ir ap 100 biedru, kas dzīvo dažādās zemēs brīvajā pasaulē.
Baltijas brīvības nama mājīgajās telpās bija pulcējušies kuplā skaitā pulciņa biedri un interesenti. Izstādītas 20 Liberta gleznas, dažas no tām ir reproducētas,.dažas redzētas izstādēs, bet dažas izstādītas pirmoreiz. Prof. L. Libertam ar kundzi ierodoties,: viņus apsveica ar ziedu velti M. Stote.
Lozes vilka:? g. vecā Māra Anc-kina, kas, kaut gan vēl maz'a, ir jauļ pieradusi pie publiskas uzstāšanās. Laimētajam par gleznu vajadzēja maksāt 50 doL Laimētāju starpā ir vairākas personas, kas dzīvo ārpus Ņujorkas, piem.: J, BerkhoTcs Kanādā, A, Eglāja Kalifornijā, Dr. Tīlmanis Nebraskā, l.' Zvirbulis Oregonā, B. Kirsons Illinojā, M. Grants Minnesota, J. Zilgalve Kanādā, H. Millers Kanādā, V. Ligers Francijā. Pēc izlozes laimīgie gleznu ieguvēji, tie,- kas šoreiz netika pie gleznas, Un tie, kas bija ieradušies intereses pēc, pavadīja omulīgus brīžus pie atspirdzinājumiem.
Latviešu ievērojamākā vīru ko- ^ ŗa vienība trimdā, Zuikas vīru koris Anglijā, 5. novembrī liko kora 10 gadu darba atceres kon-certu savā dzīves vietā Korbijā. Paredzēts aiī plašāks kora vakars ar apsveikumiem un tālākii viesu piedalīšanos.
Svētdien, 24. oktobrī Sv. Andr©» ja^baz^nīcas mazajā zālē bUja pulee" jušies ap 45 personas, kas ar interesi klausījās Marisa Vētras 1&» sītos izvilkumus no viŗ/i jaunās grāmatas «Karaļa viesis". LasKa^ na ilga ap divām stundām, mtl ritēja patīkamā noskaņā. Katrā'ziņā visi, k/as bija ieradušies, aizgāja mājās apmierināti;
Izcilā igauņu klavierniece D&i'^ maza Kokere, kas tagad dzīv@ Montreālā, nākoša svētdien atkal koncertēs Toronto. Kokere bija visai iemīļota māksliniece latvie-» šu koncertos Anglijā, un azī Toronto latviešiem ieteicams nO" klausīties teicamās pianistos vispusīgo programmu, kurā bes igauņu komponistu Reida un Tūbiņa darbiem uzņemti arī Fori, Debisī, Bartoka un Bēthovena (Sonāta op, 31. nb. 3) skaņdarbi Koncerts notiks First Unitarian > Church zālē, 175 St.CIair Ave. West (pie Avenue Rd.). Svētdieia 31. oktobrī, pīkst..5 pp. Kokereg pag. gada koncertu Toronto laikrakstu recezenSi novērtēja sevišp '