'Sestdien; 1%5, gadā 23. aprīli
iļiTltF-*' f» ^^^^ iijnļg
DZIESMĀ VIENOTI
100 vīru uz dēļiem. Hamiltonas pilsētas galva pirmoreiz latviešu koncertā. — Tā spēj
tikai liatvjuTĪŗi
DV Hamiltonas noda^s un Ha- certa dalībniekiem/ rakstveida ip-railtonas latviešu biedr|ba3 rīkota sveikumu bija sūtījis LNAK pado-dzlesmu diena greznajā "Royal Coh- mes pr-dis prof. A. Dreimānis, kas naught viesnīcas Kristalla zālē iz- pārbaudījumu dēļ universitātē nevērtās par īstiem tautās, svētkiem, bija varējis ierasties,: un abu Hamiltonas vadošo orgāni-ļ j^j^^j^^^^^^^^ ^ zāclju iespaidīgu kopīgas sadarbo- ^^^.^^ dalībniekus LNAK vaī-šanās piemēru. Tuvie un tālie dziesr ^gg^ārdā. Savā izrunā A. Svenne, mu. cienītāji bija saradusies tik g^^^p ^jtn, teica: Ja šodien mūsu kuplā skaitā, kādu hamiltomesi sen ^^^^^ šeit ir 100 vīru uz dēļiem nebija pieredzējši.: Reize šis saŗi- ^ ^^^^^^^^ Bramptonas, Niagaras, kojums bija ari īsta izturības ^ un Katerīnas un Hamiltonas, tas latviešu sīkstuma pārbaude vīriem' — korai dālībnieklem, kuriem garā ..darbadiena" sākas jau no paša rīta mēģinājumos, bet nobeidzās ar 'koncerta pēdējo dziesnr . pulksten 20.00 vakarā.
Lai klausītāju vārdā, jums, latviešu dziesmu skandētajiem un ^dir riģentiem ;— īsts latvisks paldies par tām neaizmirstajām dziesmām, kas ;(iivu stundu ilgajā koncertā munia lika dzīvot un elpot dzimtenes vidē!
Patīkams pārsteigums bija, .kad koncertā ieradās pats Hamiltonas pilsētas vecākais Loids Džeksons ar kundzi, kas pēdējo triju gadu laikā nebija redzēts nevienā latviešu sarīkojumā. Noklausījies koncer-1a pirmo daju/pilsētas galva „ņēma vārdu" un izteica savu at^nību ko-rfstiejin un diriteņtlem par dziesmām, kurai kanādiešu dziedātājiem nebūtu pa spēkam. „Jusu dziesmās atspoguļojas, jūsu dzimtenes jūra un debesis, — tik izjusti var. dziedāt tikai tas cilvēks, kās pats audzis un nācla no tās zemes. Palie-ķiet kopā latviešu dziesmās, jo tās jums palīdzēs pārvarēt Ilgas pēc dzimtenes!"
Pēc k<JBcerta sirmais pilsētas vecākais, kuj-S pats ir liels mūzikas lietpratējs (viĢam piederošo maiznīcu mūzikās reklāmu raidījumi Hamiltonas radiofonā atskan piecas. reizes nedēlā), apsprieda ar koncerta diriģentiem koncertā
dzirdētās dziesmas. Tāpat vairākas stundas pilsētas vecākais uzkavējās
latviešu pārstāvju sabiedrībā un
pārrunās ar LNAK valdes pr-di A.ļ .Svenni, DV KV pr-dl' V. Muktu,
HĻB pr-dl p. Zvirgzdiigraudu un
māc. A.^ Voitkusu vēlējās iegūt sī-, kāku informāciju par latviešu dzīvi
un sabiedrisko rosību Kanādā. Kon-
HAMILTONIEŠI UN VIESI VIRU KOŖU' DZIESMU. DIENĀ
1^
ii»
1^
1^
skaidri pierāda, 'ka latviešos valda ] vienībās gars. . Novēlu arī jūsu turpmākajā darbā.izturību un degsmi dzimtenei! .1
Daudz darba bija koncerta, rīko-, tājiem, tā kā nepārtrauktā'kustībā varēja redzēt māc. A. Voitkušu, 0. Zvirgzdugraudu, bet. teahnlsko lietu kārtotājs .ī, Gailītis .bija'sarīkojuma nevaļīgākais cilvēks.
Viesi uii, koristi aizvadīja jaukus brīžus dejās un pārrunāG līdz pusnaktij.' Neiztrūka āi'ī latviešu sarīkojumos par tradi^iju kļuvusī loterija.; Speciālo. ■ „d.ziesmu dienas" torti laimēja torontietis Vilis Ķu-ze, bet augļu grozu -ar šampanieša pudeli — ,.pasu cilvēks" — liamil-tohietis Edgars Žvinis. Par šo laimestu „vilcējām" loterijas vadītājs J. Gailītis bija aicinājis 1954; un 1955. gada Hamiltonas skaistuma karalienes: Laimu Vilku un Aiju. Strautnieci. Sarīkojums bija labi organizēts un viss noritēja pēc iepriekš izstrādāta plāna.
J. Liģers.
<1
ir*
mt
m
Iii
Ang-šā pa kreisi; daiļavas iioToronto balles zālē — I. Upeslād*, L. Brikmane, A. Fūce, M. Ŗož-dārza, P. Celma nn 0. Volm|ere; vecākais korists P. Ziediņš izgrieza valsi ar Baika kundzi; trīs dl-riģemi pēc ķoncerto^^^ V. Linde-j. Cīrulis, VvRundan^ kreisās: kortcerta stjirpWī
LNAK valdes pr^dis Ai Sveiļne sarunā ar Hamiltonas pilsētas vecākotālāk Voit-kusa kundze, māCeA.ToitkiEs uii Bžeksona kundze; diriģents V, Bundāns saņeni ziedu veltes; Ha-niiltonas pilsētas gaiva par^diļa, ka ir ari labs dejotājs. Savai vienīgai dejai vi?š par partneri izvēlējās Marutu Voitkusu; ko skatītāji neredzēja — vidi koŗaSt;Eat^^^ un kora pr. A. Steinbačhrs aiz ļskatuves mēģina „salabot^ mēģinājumos ,jizdaiedātās" balsis ar svaigas o!as iedzeršanu. Viņu sejās tomēr lieciiia, ka šis zāles nav pārāk garšīgas. Pa kreisi — daiļās lon-
1. Kliģera un J. Liģera foto
m
rāda savus ■greznos
m
m
m m
iii
m
m
'4
Mm mm
mm
m
mm
m
EJ NU SAZINI
Kāda Izraēlas ņiāk3:ļiniek3 uzsācis badoties — protestēdams, ka attiecīgās valsts iestādes neļauj viņam precēt kristiešu meiteni, pirms tā nav pieņēmusi Mozus ticību. Demokrātijās šādus aizliegumus mēdz dēvēt par ticības diskrimināciju, nacistiskās iekārtās — par valsts atfprināšanu, bet ej nu tagad sazl-kas tas galu galā ir?
m
m
'-\A
m
'mm
m
Vareni Izskanēja 102 vīru balsis liamiltoniešn rīkotajā apvienoto vīra ķoj*u dziesmu dienā Hamiltonā, diriģējot J. Cīrulim, V. Lindem
un. V.-Ŗundānam':.
12. turpinājums
„Paklau! Vai mēs nenoklīdām no
. temata? Vai es negribēju par dabisko izlasi stāstīt?—^ Redzi: da-
. biskā izlasa, tā ir tāda lieta, ka pāri paliek tikai stiprākie un iztu-rīgāki'i. Vakar mēs, piemēram, bijām gabali divdesmit, naktī vēl savs pusdueis,.bet nupat esam palikuši ar Džoni divi bien, jo tu jau esi no citas operas, un eā, tev blakus sēdēdams, vispār pat nezinu, vai esi tālbraucēju kapteinis vai kurinātājs uz ,Dzintarkrasta'. Jūrnieks gan esi, tas redzains uzreiz. Un es. esmu . . . .-:
.„Eu!" -r- Andrejs, pusvārdā pats sevi pārtraucis^ nelabi iebrēcās un pameta sarunu biedru. ^„Eu! Kas tur nāk! Skalder, vecais draugs, Skalder! Kur tad tu: gadījies?" ^ Viņš nogrāba kādu pamaza auguma vīru,.kas ar ce]a somu tikko bi-
.. ja ienācis bufetē, un veda to kaktā pie Džona.
„Pāklau, Džoni, šitaš ir Škaldera, vecais Skrudalienas redaktieris Skalders, pirma,is. vīrs, kas mani
• drukājis! Vai es neesmu teicis, ka stacTJas bufete agrās rīta stundas ir galvenais kultūras centrs? Tāpēc vien jaū te aizliegts spļaut, ka ci^ tādi apspļaudītu pārāk daudz gara darbinieku, un tas jau ārpus stacijas notiek pārāk bieži.
^ i>Apsēdieā,'vecals pasaules lāpītāj, un iedzersim krietnu kausu alus!
'„Nē, zini ko! Te tomēr nepaliksim! Es skatos: Ir jau laiks, kad
. sāk atkal kā|rtīgus krogus vaļā vērt. pārcelsimies kaut kur, kur var kādu stingrāku klunku dabūt. ■ |„Ko? — Kās par to, ka esi darīšanās iebraucis ? Vai ar veciem Idzstrādniekiem un audzēkņiem sa-
dzert nav darīšana? Un vai tu do-
mā, ka mums nav darīšanu? Ja kādam te vispār jāsteidzas, tad tas gan . būšU: es. Man, saproti, patiesībā, jau vakar nebija; laika, dzert. Es taēu esmu jaunus darbus'uzņēmies, esmu tagad detektīvs., Jā! Nemaz iiebldsini acis.- "Tūlīt visu izstāstīšu. Bet tikai ne te; Aiziesim uz kādu godīgu krogu. Tur. Jā? Norunāts ..."
Rīga pati modās arvien vairāk Jānis Teselis «Dienas krusts"
PIEZĪMJU GRĀMATIŅA AR ' ^ ASTOŅĀM AILĒM -
Džems Istvūds
, ROMĀNS PAR AVĪŽNIEKU DZĪVI
Tulkojis I. Fo
. ■■ ■ (Beigas)^ ■. ■
Pagaidiet acu mirkli," iesaucās spieda ieslēdzēju, kas iedarbināja otrs. „Nenolieciet klausuli. Uzklāu- rotācijas mašīnu, siet vispirms mani. Šī lieta jums] ,,Jā vai nē?" gandrīz histēriski jāatliek: Nedrukājiet šīs muļķības!" ļ klausulē brēca Rijencija. balss. ,Kā lai es to saprotu?" brīnījās, Lielās spiedes sāka velties ar gi-
gad ir bez ceturkšņa septiņi.^^^n^^^ galdam, kā pa laikam mēdz snieg- .gā nav pat kārtīgi nopūderējusies. Hučesons. „Vai tā būtu pavēle?" Uanti.ku dārdipnn k«« ni*>«ii,./«r
Nikolajs Krumholdš gan nešaubās.; ties satiksmes kārtībnieku baltcim- Bez tām viņa aptvēra, ka viss fšis Šos ratus viņš neieved vispārējā'dotās plaukstas, lai ielu stūrī vienā-gadījums diezgan neparasts, un sa-sarakstā, bet — katram gadījumam'rāviena apstādinātu sieptiņus auto cīja:,,Atvainojiet, cienītais kungs,
bet to jau es nemaz nevaru pie-pavēlošās |ņemt." •
,,Lūdzu, jaunkundz, tas tikai nieks. Ja es. patiešām., kādai izie-dus dāvinu , . , Nu jā, jaunkundz,
— ar īpašu atzīmi atsevišķi. Un privātdetektīvs raksta sa:vupir-
un vēl ratiņstūmēju turklāt; Spalvas jaun.\undze
mo novērojumu: ,,P1. 6 un 45 min. ļ plaukstas priekšā noteikti jutās kā
pa Marijas ielu virzienā no stax;ijaisļraUņ^ . . '
brauca Mālīša firmas piena rati ar 1 „E& nāku pie jums, jaunkundz,;
firmas Nr. 11 un policijas Nr. 1281. ■ taisni pie jums, jaunkundz. Atlau-ļes^^^ ziedu gribēju vienīgi izlūgt - - 'jiet?" Svešais-rūpīgi noyi^^^
kaJbiiiēta galdiņa lietussargu, port- ļ: Detektīvā piere saraucāš nopiet-feli-un: platmali. Tad pats apsē-ļnās rūpēs. Galvu nepakustinājis, <lās uz krēsla taisni pret Spalvas j viņš, acu kaktiņiem visapkārt pa-jaunkundzi un, cimdus atpogādams, ■ blenzis, uzmetās galdam un sāka skatījās viņai acīs. . pusčūkstā ' skaidrot,: ,,Jaunkundz,
Jaunkundze nevilšus' pieglauda man būs grūti šai minūtē un šais
īpašu piezīmju nav." ■ To viņš ierakstā gi'āmatiņās beigās, jo sākunia lapas puses jau mājās šaāilētas kārtējām atzīinēm pēc šāda parauga;; . • Dat. Stunda Min. iela Virziens Firm.Nr. , Pol;. Nŗ. Piezīmes Ierakstu nobeidzis, detektīvs kon-sta-tē, ka ir vēl septiņas minūtes laika. Viņš nolemj paiet :dažus solus šurp un atpakaļ. Ilze; šorīt vi-, ņu izvadīdama, 'bija vēl vairāk norūpējusies kā vakar. Liekas, ķa'vi-. Fi ņa patiesi no šīm detektīvu gaitām oti baidās. Naktī esot pat nelabi' sapņojusi. .
Bet Ķrumliolds pats tpmēr ir pa^ cilātā, rioskaņā. Vai Ilze vakar vakarā nebija teikusi:. „Tavs tēvs ir
Un atkal atskanēja Rijencija katru minūti stiprāk un stiprāk, balss, šoreiz pilna baiļu un naida. ļiī<jz šķita, ka tās ar savu milzīgo „Pagaidiet tikai... Varbūt
n©
nkli tīko aprīt katru dzīvu būtni ar miesu un dvēseli. Huēespns vienmēr bija mīlējis šo dārdoņu»; bet nu tā pildīja viņu ar neizsakā-
f ■visdrosmīgākais vīrs, kādu. es .savā
Nikolajs Krumholdš mierīgi solo, laikā esmu sastapusi?" uz darba vietu. Dīvaiņa darba vieta, protams, ielas stūrī. : Bet tas nekas. Un Kruinholdām nav jā-a steidzas. Viņš vienmēr iziet no mājas laikus, var;īet lēnām un omulīgi, un tomēr nonākt galā pat dažas minūtes agrāk.
Rakstāmgalda, ko" sakārtot, te; nav. 'Viņš apstājas Marijas un Lāčplēša, ielu stūrī un apskatās.
Nekā liela ko redzēt arī nav! Ļaudis, kā vienmēr nosebojušies, lobj tagad uz darbu ko māk. Aizgrudzi^ na daži pārpildīti tŗanivaji.
Ūn tad pa Marijas; ielu no stacijas brauc piena. rati.
Nikolajs mazliet apmulst. — Kabatā viņam gul zīmulis un piezīmju igrāmatiņa, kas īpaši •iegādāta piena ratu atzīmēšanai. Direktora rīkojums bija skaidrs: pierakstīt visus piena ratus, kas aizbrauc starp septiņiem un divpadsmitiem. Bet ta-
matu sprogu: unsabraučījabruiičus ūz leju;: Viņa šorīt, ātrumā bija uzrāvusi vecas, ap ceļgaliem lāpītas zeķes. .; ,
apstākļos, es domāju -jums visu,; izskaidrot.
- šai lokālā. Bet kazuss
, Lauris. Kā;jūs no kartes redzat, esmu detektīvs.
Spalvas jaunkundze,.it kā gribēdama pārliecināties, vēl steddzīgi palūkojās kartē. : „Gadījums, kurš; mani pie ;junis
, ■■..123.
Mūžīgi sievišķais augšup■
v'^'^^s'-cel».: ' ■. •/ Gēte,; .
AR JŪSU ATĻAUJU, JAUNKUNDZ
Ņiļtaraguas- konsula sekretāre-darbvēde, uzticības persOna un vispār vienīgā konsulāta darbiniece Laimdota Spalvas jaunkundze grozīja rokās vizītkarti, un, mazliet apmulsusi, vēroja kuhgU, kas tikko bija iedrāzies hirojā, tik plašām kustībām, it kā būtu vismaz Nika-, r.āguas vai kādas draudzīgās kaimiņvalsts troņmantnieks, Un uzsvieda karti uz galda, it kā tā, būtu vismaz kara pieteikums Savienotām. Valstīm vai. līdzīgai varai..
„Piedodīet," teica Spalvas jaunkundze, „bet konsula kunga pašreiz ■navX
ir loti interesants uņ delikāts.. Lielā mērā tas, tā teikt, skar jūsu ' Jaunkundz, mans vārds-, ar jūsu ,sfairas- un intereses. Katrā ziņā
jūs-, jaunkundz, esat vienīgā, kas var man imlīdzēt.šašķeterēt .hipotenūzu galus: Tā.teikt, 'nullus ķon-tra ohne.' Tāpēc es gribētu lūgt... Jaunkundz, man daudzkārt bijis jānokāpj, tā teikt, diplomātijas aiz-atvedis,; diezgan dīvains un nepa-'^ii^īšu pagraboS: iin auguru staļļos, rasts. Detektīva ceļi; vispār, mēdz. ^ bet.— ticiet man, jaunkundz -— ga-būt abstrakti. Bet, ar jūsu. atļau- dījums, ko es šajā vietā nevaru siju, jau sākumā .aizrādīšu, ka šoreiz kūmos un. ,a priori izklāstīt, šis esmu liktenim pateicīgs,' ka viņš • g'adījuiiis ir;viens no vissarežģītā-' atvedis,inani taisni pie Jums, Skals- kajiem, ar kādiem ':vien. man savā 'tas sievietes 'ceļu krustot," viņš, ilgajā detektīva praksē .■ nācies sa-mazldet dibenu no sēdekļa pacēlis, stapties. Jūs, jaunkundz, ja at-' galanti paklanījās, .„skaistas sievie-; tes; ceļu krustot vienmēr ir .likteņa dieva Hermeja labvēlība.".;
Nemaz nevērodams, ka jaunkundze tvīkst, viņš atritināja kādu papīrā vīstoklīti un turpināja:/ „At-laujiet man tāpēc, pirms, tā teikt, konkrētd ķēros pie lietās, apliecināt jums savu personisko cieņu ar ^šp orčhidejas ziediņu, kas vislabāk: atbilst tīri platonisko attiecību sim-" boiīzēšanai."
Viņš sniedza ziedu pāra galdiņam un vēl piebilda: „Tā teikt, in ho-norem,-jaunkundz.'' ;
Spalvas jaunkundze, gluži apjukusi, cēla ziedu, pie deguna. Ak
tā izteikties, viegli varētu kļūt asais zobens, ar kuru es pārcirtīšu neatrisināmo Gordona mezglu. Bet tas, bez šaubām, jādara ļoti konfidenciāli un delikāti, tā teikt,, ar taktiku un pareizu intuī-■ciju." • ■
Spalvas ja:unkundze mulsa arvien vairāk lin lāga nespēja -izsekot, dīvainā cilvēka runai. Viņš dāvāja orchideju un < čukstēja āīvainus vārdus. Kaklā saitē tam vizēja pērle. Pats viņš gan skaists nebija.
vēl šonakt,'.., bet rīt, varbūt parīt, vai nākošajā nedēļā.' varbūt pēc gada.v." " ; -
Hansens, viņa juridiskais padom-ļmu prieku un uzvaras gavilēm/Lie-nleks, stāvēja viņam blakus. Viņš ļģig gpjedes rībēja un dārdēja, un pacēla roku, lai apklusinātu mazo viņg stāvēja tām blakus kā kaptei-vīreli, bet tas viņu atgrūda. Rijen- nis uz kuģa koniandasvtilta niknas cijs satvēra klausuli kā pistoles viesuļvētras laikā. Un tai pašā brī-stobru. i, dī viņš nevilšus pacēla acis un ie-
„... .bet agrāk vai vēlāk es Jūsļ raudzīja Noru. Nora! . Viņa stāvē-nokniebšu,..". , [ja augšā un māja viņam ar ro-
Viņš ķgaidīja. Viņš gaidīja, ka k^;.Viņš saprata šai brīdī, ka vi-
Hučesons vēl kaut ko teiks. Bet viņš nedzirdēja ne skaņas. Viņš ne^ bija. pat gluži,drošs par to, vai Hučesons vēl klausās. Un pēkšņi viņa miesu sāka pārklāt auksti sviedri. Viņa dārgais zīda krekls pielipa viņam pie krūtīm, un viņš sagu-ma uz sava greznā rakstāmgalda, „Uzklausiet mani," viņš kliedza
si jautājumi ir lieki atbildi us visiem: tiem viņš redzēja Noras
acīs..;-.-. .:.
,;Hallo, Hučeson!" skanēja vēl Rijencija balss. „Kas tas ir par nezvēru, apturiet t%^u to beidzot! Kas tas ir par sātanu?'
„Tā ir rotācijas mašīna, kas ie-
klausulī. „Cik jūs vēlaties? Bet ja ^P^^,^ Ziņu pēdējo numuru,
jūs iespiedīsit šo stāstu, jums busv^^^^"™^^''' ^^^^^ ^^'^espns jautri.
jāmirst."
„Un nav tāda spēka jūsu rokās, kas
Šoreiz viņš patiesi saņēma atbil- ^^^^^ apturēf — nekāda!"
di:
„Es vairs'neesmu viens,'
'Lēnām viņš pakāra klausuli, un teica mazais vīrelis otrā galā dzirdēja
Hučesons.„Nu jums jāaptur katrs , vieglu klikšķi. Viņam tas nozīmē-laikraksts šai kontinentā, un to pat J9; beigu sākumu, un to viņš zināja, jūs vairs nespējat. Ļaudis, tādi kā ļ Viņs stāvēja tur brīdi, ar apklusušo. jūs, ir jau to mēģinājuši panākt' klausuli rokās, un tad ar ironisku daudzreiz agrāk -7 ar draudiem, lo- smaidu izņēma no .vestes kabatas dēra, cietumu, cenzūru. Bet tik tai mazu, baltu kapseli. Pirms. Han-brīdī, kad viena vienīga E^vīze uz- ļ sens paspēja satvert viņa roku, Ri-drīkstējusies pateikt patiesību, jūs,jencijs bija to jau.iesviedis mutē,.
Apaļa delna cimdā sMepās pāri Die^^s! Vi^a atģidās, ka šorīt stei-
„Piedodiet, kungs . . ." Saules viesnīcnieka meita stāv piņņainā ļ jaunekļa gultas galā. v
. (Turpinājums sekos)
esat iznīcināts, Rijeņctj. Un šis brīdis ir jau pienācis.
,,Ss nevēlos dzirdēt jūsu pasa^-kas," teica Rijencijs,„es gribu dzirdēt jūsu atbildi." Jā vai nē?"
Hučesons noņēma klausuli no auss. Viņš paraudzījās pulkstenī. Minūtes rādītājs bija uzvirzījies tieši pus stundai — tas rādīja 22:30. Arī Aleksis stāvēja pie mašīnas un vēroja pulksteni, slaucīdams rokas sava virskrekla stūrī. Viņš paskatījās Hučesonā, un viņu skati sastapās, it kā slepenā sazvērestībā, Hučesons pamāja, un Aleksis no-
un nākošā mirklī mazais vīrelis sa-'bruka uz savā rakstāmgalda. Jau otro reizi šai dienā, —^šoreiz lai vairs nepieceltos. —
Bet Hučesonam tas bija jaunas dienas sākums. Kad viņi abi ar No-: ru pēc īsa brīža atstāja Dienas Ziņu namu, lielais, melnais Buiks no stūra bija pazudis .-^ lielā steigā, lai nozustu uz ilgāku laiku. Viņi aizgāja roku rokā, uņ augstu pāri viņu galvām zibēja lielie gaismas burti veidodami gaiši un skaidri Dienas Ziņu vārdu, kas brīžiem aizēnoja pat vasarīgās; zvaigznes. .