Trešdien, l&a6. gada 13. jūnijā
5) gadi, LSASP Ārzemju
runis
J ~ ^
Irs 4t-
nnitf
le :,a lekā Iļs
Ineva:-irāira-
ka
vai -lietai pilnīgi parlamentas*ā de-
Tā kā autors pasvītro, ka, „pie. , ņemot 1922. gJ satversmi, sociāldemokrātiem bija izdevies realizēt savas programmas politisko mērķu, svarīgāko daju," tad viņiem paV kļūmīgo satversmi atlblldtbas lielākā daja arī jāuzkrauj paša partijai, jo tagad, notedējušo gadu vēsturiskajā sūtījumā, Itaču vairs neiztur nekādu kritiku autora jūsmbšana par snpermoderno «atverami, kas novieda pie „diktāturas" — kā vier nīgās izejas... . ■".
Tāpat soc.-dem. nav ko lepoties ar likumu pār slimo kasēm, jo šīs kases nav izgiidrojuši viņi, bet gan viņu dedzīgākais^ pretinieks dzelzs-kanclers Bismarks Vācijā, kas aŗ^ tām tieši; vēlējās, izņemt vēju no savu sob.-dem. politiskajām burām. Kaut arī tas „tolaik bija vi^ns no progresīvākajiem Eiropā", taču šī ' likuma iedzīvināšana atdūrās us piemērotu lietpratēju trūkumu soc. dem. aprindās, kas, pārvaldot Tautas labklājības ministrijaā birokrātiju, bija. galvenie atbildīgie par likuma kļūmīgu iedzīvināšanu. Slimo . kasēs siltās vietās iekļuva ne^ piemēroti sagatavoti soc.-dem. birokrāti ņii jaunie sov.-demi ārsti, bez labākam izredzēm praksē, tā nodrošinot sev visu; varu vļšā slimo kasu pastāvēšanas laikā- Slimo . kasēs, kurās vairāk bijā soc.-dem., nebija tādās kārtības, kāda valdīja, pilsoniskajās slimo kasēs, un šī s. -d. nekārtība atsaucās uz strādājo- • šiem viņu dzīves visgrūtākajos brīžos... V ■
Soļi pa .solim s.- d., kaā Latvijas ' valsti un. tās valdību atzina: „par tik, par cik", rezervējoties kādai., nezināmai nostājai nākotnē,, sāka apzināties, ka . polītiskās partijas uzdevums ir nodarboties arī ar konstruktīvu politisku darbu, un. ..partijas konferencē 1920. gada 16.. ■ maijā nolēma: . .'.panākt šīs. prasības izvešanu Satv. sapulcē, nēat- ' sākoties, ja apstākļi to prasa, no sociāldemokrātijai līdzdalības valdībā. .. jā sociāldemokrātiem tajā : būtu nodrošināts, noteicējs -iespaids."- Atkal s. d. nostājās uz sava „mazākuma demokrātijas" •^viedokļa un prasa lietās, .kas viņiem , nebūt nepienāktos prasīt,. ja' tie • būtu īsti demokrāti.. .Nav tāpēc jābrīnās, ka neviena cita Satv. sapulces partija-nevarēja ar šādiem -s, d. principiem samierināties,un • paši: s. d. ir vienīgie vainīgie, ja tieiia tai laikā nezdevās „kreisās • valdības" dibināšana,. bet . „atkal"'-nodibinājās jauna K. Ulmaņa zem- . nieku.savienības — labā spārna mi centra , koalīcijas valdība," jo.- po-lītika nu reiz ir ..iespējamā māksla,", bet ne doguiatika... Velti tie gaužas, ka neraugoties uz to, ka sociāldemokrāti, reprezentēja '39% . ■ vēlētāju un .bija jaunās va.lsts lie-. lākā partija, tai tnmēr nedeva ie- . spējii pieddlties jaunās valsts va- . īlibā." Vai ar 39 procentiem balsu ; nebūtu par daudz .prasīts?
ļl „su-fu pa
bi ne-^iānāk
1905.
stīti-
(Turpinājums sekos).
ļiia kaimiņiene kņazfr Čaveavadze, ķu-^ftaš .iirbtuves še Teksasā,; gan ne tik ļnēja.s. 1111 kura ari pieņēmusi dažus ļa'i Mu'd pati gailēnav nekāda dzi-ŗkai vēlāk ar savu bagātību iioprece- ; Ip'uzīiiu kņazīt Ko- domās par^ mani: ļjs.kaut aii viiiaiii nav'pārāk daudz i^s un teiksana^-^,.... Uii, taisnību sa-n-I gluži, vienalga, ko saka vieiis vai b nemelošu.;ja teikšu, ka man no da-fds un nervi,: un bieži vien es izjūtu Jkas sāpes dvēselē, ja. lasu avīzēs vai ļiĻ cik pasaulē daudz nelaimigu un pā-■ ļidībiv kas cieš/.;: (Fēkšm it kā no-• lādu^entimentāiitāti, ui Jāni). Jā/ iki^Džān,' vai tu vēl anvien veltīgi imisu Čārlijamr I ļim čārlijam; :
ize. Ne jau nu Čārlij'ani Ivninģa paju. kaķi. kāra arī vārdā rārlijs un |m;iio šejienes jau labu laiku atpakaļ, pesīgi). Vijau ņeaizgāja labprāti-ļv^lēšanos, madara. .i. •' ^dze. Kā tu to zini?.:l Nu, vienotu viuu raan dabu atpakaļ !-Sapro-;
.šim" ik dienas esmu izstaigājis kru-fsas inalu malās; lūkojot pēc viņa,Jbet b dien' pat tik; tālu aizmaldījos, ka kaļ uz maju vairs nezināju, kimdze. Redzu, ka :tad jau nekas cits
ļludināt avīzēs, ar tūkstoš dolāru atlJ-
■'; ■ ■ ■
par tādu naudu jau gan pazudušais 1 mājā, ja vien vēl tas dzīvs. mmāzB. Nepriecājies viš, Džāni! Ū2 M Kaķu aprūpe pieder pie
^ārbjf un par to tu jau-sariem mēne-iaudz ni^ par to.(Krastam, kas virzām, Ritai stāvot viņa tuvumā)..Bet filveks, _es gan ieteiktu apskatīties ci-|znnē30|^es uz • Ritu) nav domāta jums.
jus gribat Rvio teikt, misis Mtvūd t
\ (Turpinājums s^og)
Tsešdien, 1956.' gada 13. jūnijā
.ŗos
.isierikas iatviešu humanitāro siaātņB asociācijā 1955. g. pēdējā eetttiftsni par iārtējiesa 11>ie<lrieiH uzņemti: prof. Dr. P. -Stracs, J. Krēsliņš,..V; Celiuskis, M. A., mag. hisļ Ū. Ģermānis, doc. rnag. iur. 3. Ābers, mag.iur. R. Veidema-īiis, mag. hist. A. Gailīte, bet par Mcdriems V. Vīksna, B. A. un T. Puisāns, B. lĀ.
ņiiņas rītu ar J. Bičo]a referātu un mākslinieces A. Šteinbergas dekla-mācijām; 4. martā 1955. g. latv. trimdas literātūrias pārskatu ar ®; Raistera j. Kadila un J. Bičola referātiem. ,
Tēstfflres seiļcija iekārtojusi zinātnisko konsultāciju latviešu stu^ dentiem, kas Izraugās savām disertācijām un tēzēm tematus par
Edvarts Tūters
1&56. go par feartSjiem biedriem Latvijas polītisko, tiesisko, saimniecības vai kultūras vēsturi. Par konsultantiem .darbojās vēstures sekcijas locekļi^:, prof. D.A,Švābe, Linsdorfs tfh doc. B.
uzņemti: prof. Dr. phil. E. Šturms, prof. Dr. pbil, St. iadusāns, maģ.
.iur: A. Rumpēters, mag.. hist. R. Miķeļsons, mag. iur. B.,, ^vers, mag. hir.-A, ŖbzentālSi A. Blina-bergs,, M. A., pulkv. A. Plensners, niag pbil. M. Bukšs, A. Ozols, bet par biedru I. Šterns. -
Asociācijas kārtējā biedra uņ biedra maksa ir $0,50 mēnesī, juri-•cļisbām personās $20,00 gadā. Mūža biediTa maksājums ir ;$500.00. No dalībnieku maksām atbrīvoti visi
. <daiībnieki, kās dzīvo ārpus Ameri-' kas, -dalībnieki, kas vecāki par 64 gadiem, un aktīvie studenti; ja no vienas ģimenes vairāki asociācijas dalībEieki, tad dalībnieka; maksu
■ maksā, tikai viens.-
Valde izraudzījusi statūtu iomi-:sijo, kūŗā īetelp prof. Dr. iur. L. Šulcs uh isekcij'h vadītāji. Komisijas ^uzdevums sagatavot asociācijas Inkorporāciju, pārbaudīt un saskaņot statūtu grozījumu uii papildinājumu ierosinājumus, saska-■ņbt sekciju un dibinājumu darbī-•bas noteikumus.. .
Valodas un literatūras sekciju vada j. Bičolis, Vadītāja vietnieks
■ S. .Ŗaisters.- '
Vēstures selvciju - mag līist. V. Kalniņš, sekretārs J. ""Krēsliņš..
BiMiogTiifijas sekciju vada M. Aspera, M. S., filozofijas iiu Ļ>§»-elvoio^ijas sekciju — Dr, pbil. P,
■ Non-ilis. vadītāja vietnieks. V.- Klī-. - ve; M., A., sekretārs E.. Kāpostiņš,
Valodas iiii literātūias sekcija ■sarīkojusi Ņujorkā divi refejātu rītus: 22. janvārī J. Akurātera pie-
prof. Dr. E. D Ābers.
Bitjijfiigraffljas sekcija pabeigusi 1955, g. latviešu trimdas bibliogrāfijas .sastādīšan n. Bibliogrāfijas rediģēšanu uzņēmies Dr. B. Jēgeps. tizdevums iznalisš. g. rudenī.
Filozofijas m\ psīciioloģijas sekcija sarīkojusi Ņujorkā 26. febr. referātu rītu, kurā referējuši: Dr. pbil. Driļlis (liatviešu praktiskās psīcholoģijas 30 gadi) un Dr. plhil. P. Norvilis (Pijīchologu pētījumi par ieceļq^ājieml
Sekcijā izsti ādājusi projektu latv. trimdas-d; īves psīcboloģisko u,.č. problēmu lētījumiem. Projekta ietvaros veil ti arī priekšdarbi sistemātiskai materiālu vākšanai. Izistrāciļātas aptaujas lapas, kuras izsūtīs sadalei šīs vasaras vidū. ■
GIez.notiij.s Reinholds Kalniņš 2, Jūnijā atgriezās Ņujorkā uo Eiropas ceļojuma. Viņš izbrauca uz turieni janvāra vidū. Kalniņš sjirlko-jls .Zviedrijā septiņas izstādes uji pārdevis vairākas gleznās. 'No Zviedrijas K. devies uz Parīzi, Šveici un Fpmcijas dienvidicBj, knr ilgāku biikts nod.orljojles ar glezuo-šai\īu Par ļatviešia gleznotājiem Zviedrijā Kalniņš zināja pastāstīt, ļ lai grafiķls^ l^iiklavs Strunke patlaban iz^^raučis uz Itiiliju, kur pavadīšot ilgāku laiku, Rūdolfs Kron-Sļ^erg;; Zviedrijā, iegiiiis popularitāti — viņš saņeiibt, daudz pasūtiuā-jumn gleznot portretus. Kāda zviedru firma ieguvusi tiesības iz-\ dot viņu dJirbus pastkartēs.
E, Kalniņš tagad gatavojas ^avJii izstādei, kas notiks čotokvas kūrvietā, N.V., no 1.-14. jūiņain. Kal-uiņ-š Ņujorkā atvēris mākslas galeriju» kurā pašlaik notiek T. Ave-īia akvareļu izstāde. Nākošā gada rudenļī Kalniiiiš pare^lzējts atkal izbraukt uz'Eiropu.
k. VOITKUS
Sakarā ar asociācijā
lei
nātņii asociāciji
Svētie 1
pbil, E. Bleseo. Latviešu refleksīvo verbu kultūrvēsturiskie un kultūr-psīcbploģiskie pamati. — prof. Dr. pbil. K, iJārkliņš. Dievs latviešu tautas tradīcijās, —r. Prof. Dr. pbil. P. Ķiķauka. Aigu jeb Aigajaš jūra. — Doc. Dr. pbil. H» Biezais. 17. g. s. latviešu valodas nn kultūras pieminekļi, — Dr. pbil. B. Jēgerso Vēl divi nepazīstami Jura Manceja dzejoļi. — Mag. li!st. V. Biļ^i»s. Baltu tautu valstu un. valdnieku apzīmē-jūmi 13. g. š. tekstos. — Bez tam rakātu krājumā būs prof. Dr. pbil. P. Jureviča, prof. Dr. pbil, J. Šiliņa^ Dr. pbil. R. Driļļa, Dr. pbil. P. Noŗvija, mag. hist. V. Kalniņa, J. Bičoļau.c. raksti;
Rakstu krājuma apjoms būs .10 iespiedloksnes un tas maksās sub-skribentiem $ 2,00, b^t brīvā tirgū
$3;00. ■■
Subskribentus lūdz pieteikties līdz. š. g. 15o lūlijām? reize iemaksājot $2.00 asociācijas valdei (Dr. P. Norvilis, 1988 Davidsoņ Ave., New Vork 53; Ņ. Y. ). . HSA '
(M„ jūniju jikeroties)
Rotājas saule lan zvaigznes,
bet ne še — M nz zeiiiesj Tic%o tnņisa te valda;.■ dvēsli plēš ienaida lemess,
Det^ssu malās It nsās
tagad tik nopūtos staigā? Vienu žņaudz aziāt§ niknais, otrani spļauj Ji-fj^steris vaigā.
Verdzības ēnā riet dienas,
verdzība neriet — tā paliek; Valdnlekij sanāksmēs spožās, nel>eidž šo laikmetu slavēt.
JDvēseļu dumpis, ka! 2il>eus, uzliesmo pamalē baigā; ģPacieties, pacieties, brāli" liekuļi bubinot staigā.
...Verdzības ēna riet dienas,
J>et es vēl ticībā turos: Fēilējals Vārds pieder Bievam, — pie Viņa un krusta turos'.
ĢIRTS SALNAIS. UGUNS AVOTI
romāns;- DAUGAVA. 1955. 714 LPP.
Ģirta, Salnā trešais romāns nav gluži parasts notikums mūsu trimdas grāmatniecībā. Ja atceros fragmentu publicējumus, tad aplē^ šams, ķa autors ap romānu strādl^
osinājuniu dibināt agoģijas sekciju.
valde lūdz visus daliibniekus, kais vēlētos piedaļītios šai sekcijā .paziņot to ar raks tu valdei,
Amerikas latviešu humanitāro zi-
,s rakstu •krājums
iznāks š. g. ser tembri. 'Virsredāk-tors: prof. Dr. ļ)bil. J. Šiliņš, redakcijas kollēģija:.. Dr. pbil. P. Norvilis,. niag. l.ist. V. Kalniņš, J. Bičolis. :\
Saturā: Prof. ke. Jaunas vē
V. Riekstiņas un V. Treiinaņa baleta uft mūzikas skolas audzēkEi .Čikāgā rāda saviis sasmegumiis;
Dr. pbil. Ā. Spek-mias baltu tautu
Serivēsturē: — Frof.. pbil. K. Strau-
iēži.>-- Prof; Dr.
LAILA VITTAUDA ļ'usi Šiuuuoiis koiledžāu Bostonā ar B. S= grādu ķīmijā. Studijas turpinās Fensilvēuljas uuiversitā tē, strādājot par asistenti. Viņa ir korporācijas Gundega locekle.
Foto V. Grāvītis
skolu
rīkojumos ; gan, paldies Dievam, publikas netrūkst, un tā ir laba zīme. Arī 2. jūnija vakarā Austiņas masonu zālē visas vietas, bija aizņemtas, jo, mācību gadam noslēdzoties, Čikāgas, latviešu baleta un mūzikas skolu audzēkņi, kopā pavisam ap 45, sniedza plašu programmu gan klavieru un akordeona .spēlē (V.. Treimaņa klase), gan ch'orepgrafijā (V. Riekstiņas. klase).. . .. ■ • .. ■ •
.Muzikālajā daļā uzstājās ap ļ6 audzēkņu. Bija vērojama vingra ļSpēles un diezgan precīza piesitienu tecbiiika,.gan ar mazām kļūmī-tēm nošu lasīšanā vai pedālizāci-jā, kas viss. ierakstāms lampu drudža kontā. Skaidrību muzikāla izteiksmē un veiklu izpildījumu rādīja uzvarētāja televīzijā Alise Ladoga (klavieres), spēlējot S. Hellera Majestātisko etīdi un A. Duranda Valsi. Otrs uzvarētājs televīzijā Rolands Mišalovskis (ākor-deonists), ār V. Treimaņa aranžētām Tīģera medībām sniedza mākslinieciski un tech'niski, skaistu priekšnesumu. Tāpat laibi padevās akordeonistam Aigaram Tolkam.P. Linkēs Jāņtārpiņā idille. Vēl būtu pieminami šādi pianisti: Nils Kreņģelis, Māra Te^ā,, Ilze Pēter-sone un. Ieva Biķerniece.
Chofeografiskajā daļā debitēja ap .30 meiteņu.' Valērijas. Riekstiņas studija Čikāgā ir pazīstama un iecienīta. Valērija ...Riekstiņa māca klasisko'baletu. Tādā stilā arī gan-, drīz' visa programma bija sastādīta. Visi priekšnesumi arī bija pašas ■ studijas vadītājas sacerēti, izņemot Odilījas deju, un viņa pati zīmējusi arī kostīmu metUs..
Bet skola vien jāu tā ir, pie tam trinidaš skola,.tādēļ sarīkojumam jāpieiet ar, saudzīgu mērauklu. Ja tie paši baleta soļi atkārtojās gandrīz vai katrā jaunāko audzēkņu grupu dejā, tad bija jādomā par mācību, ne publiska sarīkojuma programmu. Tas pats sa-
Jis 11 vai 12 gadus. Darba lielums redzams arī tīri ārēji — romānam ir 714 lappuses. Taisni šī romāna sacerēšanas laikā autors izstrādājis vienkāršu un vieglu izteiksmi, kas viņu paceļ mūsu veiklāko stāstītāju vidū. Romāns mūs aizved 30-to gadu sākumā Rīgā, kas mums tik mīļā un jaukā piemiņā, un .rāda mūsu inteiliģences (ierēdņu, studentu, literātu) sadzīvi,-dažkārt ar lielu mīlestību un. V'Siksmi portretējot vēsturiskas personas (pie^ mēram, dzejnieku E. Ādāmsonu). Un arī tas nav? maz, ka romāna ievirze nav satīriska, bet iztiek hez komiskā un traģiskā, vuepārprota-mi rādot vienkāršu, (kaut naīvu) un veselīgu ētisku kodolu. Bez uzbāzības parādītā dzimtenes mīlestība un 'bez sevišķiem pārspīlējumiem tēlotā jauno mākslinieku tiekšanās izveidoties pilnskanīgās un patstāvīgās, p e rs 0 n ī b a s a,t-klāj patiesas vērtības,, kuru jēga-nezūd. Dom^ams, ka lasītāji romānu lasīs ai" prieku (tas lasās viegli), ar.interesi (tas ir personu un samezglū bagāts) un jutīsies ieguvēji (jo tam ir pamatā gaņ atmiņu, gan vispārīgās vērtības). Nekādā ziņā autoram nevar liegt pateicību gan pār lielo darbu pašu,, gan par tā slīpējumu, tāpat kā rte^ var liegt; ka šis darbs dažā ziņā apliecina autora attīstību, gan stilu nogludinot^ gan pieeju un pā-. mātvērtības .noskaidrojot. Bet...
Bet ikvienain dzejās danbam ir vajadzīgs arī tīri -literārsyvērtē-juuns. : Zināma lasītāju grupa, kaut liela tā nevar būt, vēlēsies, lai literāro darbu aplūko mūsu. rakst-
niecības kopsakaros, prasot nevis, ko sasniedzis un paveicis autors, bet, ko ieguvusi mūsu rakstniecība. Rakstniecības prasības (kās gan neparādās neka citādi, kā vien kritikas pārstāvētas) ir citādas nekā lasītāju prasības. Lasītāji ir vienas %'ai divu paaudžu grupia ar dažādu ārējo apstākļu nosacītām interesēm un vajadzībām, kuŗii starpā ir, piem., arī labās lasāmvielas vajadzība. Mūsu rakstniecība turpretī glabā un kondensē labāko no tā, kas sacerēts 100 gados, un mekr lē sev: ceļu ne vienam vien nākotnes gadsimtam. Rakstniecība prasa vairāk, un, lai: tajā pastāvētu, bieži vien nepietiek; tikai ar jaukas vielas labu izstāstīšanu. Tādēļ atbildēs abi vērtēšanas gadījumos var būt ļoti atšķirīgas. Tā tas ir arī šoreiz. Ļoti jaukais Salnā romāns, ko arī recenzents lasīja ar interesi un patiku, gandrīz no rokām neizlaizdams, mūsu rakstniecībai,, diemžēl, nedod gandrīz nekā. Palūkosimies,, kādēļ.
Izteiksime tādā pārbaudē ir izlaižamais, lielums. Izteiksme ir svarīga autoram. : Dzejā izteiksme ir tikai līdzeklis. Par. stilu jārunā tikai tad, ja tas neveikls, neizkopts ūn kavē autora nodomus. Liekas, ka Salnā tagad vieglais, tikai dialogos izplūdušais stils viņa nodomiem nodei- it labi. .
ari: tikpat labi apzīmēt; vingrinājums I, vinģr. jl, vingr. lir u. t. t. Bet tā jau ir pati p?ir sevi saprotama-lietā, un šādiem skolu sarīkojumiem ir vairāk, tāda nozīme, ka vecāki, redz. savus.bērnus, koši krāsainos kostīmoS' ietērptus,' uz skatuves un var papriecāties pār katru pas pliē vai pirouette, kp-tiē izpilda. Vecāku priekā dalās arī citi, jo trimdas saime, dažkārt tiek. deklarētā kā viena ģimene. Tātad mēs . šeit. kopjam, labas tradīcijas. Un. Valērijai Riekstiņai ir labi nostādīta skola.. Tomēr priekšnesumos varēja vēlēties vēl ko labāku. Jaunākās audzēknes neturējās droši baleta kurpēs, šķita, ka tādi speciāli apavi viņām vēl pavisam neierasti. Vēlami bija vairāk sa-' skaņoti grupu dejojumi, dažas neizdevušās, pozēs dažviet (grupu dējās) liecināja, ka audzēknes stājušās publikas priekšā 'nesagatavotas. Tomēr, dažus priekšnesumus redzējām arī ļoti labā izpildījumā (piem., Vasarīga impresija, izpildītājas: Māra Teša, Māra' Caune, Māra Eriņa, Anita Reboka). Soļo dejās piedalījās vecākās audzēknes, ūnpār tām jau var runāt gandrīz tikpat kā par māksliniecēm. Ilzē Pētersone skajsti izpildīja Illūzi-ju, Sandra Ozoliņa.v%i-ļl un graciozi dejoja Odīliju (no Gulbja eze-rar), jau diezgan tuvu klasiskajam baletam bija Vineta Reichā Kon-certvalsī, Solistes mūs gandrīz vai pārsteidza ār gatavību baleta mākslā.. Izteiksmīgi priekšnesumi, ideāla saskaņa technikā un ritmā, Raķsturdeju Čigānieti izturējtā stilā sniedza Valda Zajuma. Šīs dejās publikā uzņēma brāzmainiem
aplausieni. . . lielu gara spēku, kas ignorē trim-
, Programmu noslēdza-V. Reicļhas, das situāciju līdz ar visām sīkām Š. bzoliņas un L Pētersonēs an- ļ intrigām, un kas neslēdz, konipro-sainbļa deja, kas arī publikā izrai-ļ misus ārsīkbodniekiem, kaut arī sīja dzīvu ātsaucību.Valērijai Riek- uzpircējs stājas ceļā ar nacionā-stiņai un Valdim Treimanini pa- lieni saukļiem vai biedina ar elli. sniedza daudz ziedu, Lai.mākslinieks vai mākslas pai-
' Literārai izvērtēšanai : vispirms svarīga kompozicija. Lai gan arī kompozicija ir it kā mēchanisks Ū-dzeklis, tomēr tikai ar vielas ierobežošanas, izolēšanas un sakārtošanas palīdzību autors iegūst iespēju atklāt sacerējumu apakšstrā-^ vu, tā jēgas iiesējus. Kompozicija ir prasme atteikties no visa, lai paturētu daļu, ko toties var skatīt perspektīvā un dziļumā. Dzīvība un māksla iemīt tikai robežās. Māksla sākas ar kompozīciju, ār mērķtiecību vielas izolēšanu, ar dbaosa pārvarēšanu. Liriskajā dzejā.rakstnieks var pār kompoziciju arī nedomāt, ja viņš iieto tradicio-ņāļuis^ kompozicijas veido^Uis, vai pieņem tās robežas, l.īdž kurām sniedzas pārdzwojuma uzliesmoju-ma gaisma. Rakstniecības plašālde izveidi (romāns, drāma) nevar iztikt ar šādiem jūtu uzliesmojumiem vien, tiem vajadzīgā raci_o-n ā.l i • i zd omā ta ļiņ pārbaudīta kompozicija.
,\ VISVALDIS GOLDE umh HcGiil universitāti MOntre-ālā un Ieguvis inženiera niē.cļiami-' ķ'A grādu.
.Foto J,'BMtiņš.x
darbam un savas tautas vidū, tam; laikam taču jābūt apveltītam ar.
kāms arī par tematiku. Mazās ba- dagogs šeit varētu nodoties šāvain
īstais literāro darbu vērtēšanas objekts ir dzejas „apakšstrāva". Tā gluži nesedzas ne ar sacerējuma psītvlioloģiakajiem - ,. atklājumiem, (ķaut: psīcboloģiskā romānā tie izvirzās par galveno), ne ar darba filozofiskajām atziņām, .ne ar dažkārt daudzināto darbu ..idejisko pu-^ viņš par lielāko rdj si." Ir labāk tādēļ runāt par lite4 izdemāļis^iaLji-"''*' rārā da^ba j ē ģ u. Apā visi šīs jēgas nesēji. Tā vai citādi, literārā darba jēga tomēr rodas domāšanā, rakstniekam racionāli risinot kādas problēmas vun atro-
gu tikai t^d, ja autoram darba 3&' cerēšanas dztffulis ir kāda problēma, kāds jautājums, kam viņš sakumā vēl īstas atbildes nezina. Lasītājs turpretī literārā darba jēgai piekļūst ar pārdzīvojuma pali» dzību. jPārdžīvojums rada satricinājumu lasītāja dvēselē, un tā lai» kā kā brīnums atklājas tas, ko rakstnieks gribējis apliecināt. Vie-nu šīs norisēs paveidu Aristotelis nosauca, par dvēseles katarzi( tīrī-šanos). Bet ir arī daudzi citi veidi. Katrā ziņā ar mākslas darb& jēgas atklāšanos pārdzīvojuma bridi lasītāja dvēsele Kļūst bagātāka. Ne _patīkaiņa lasīšana, ne intrigas rādītās ziņkāres apmierināšana n-e^ ^ienu bagātāku nedara. Tik vienkārši galā var šķirt lasāmvielu no dzejaļS. '■ . .._.
Ģirts Salņais toreiz mums gribējis-dāvāt tikai lasāmvielu.
Lai gan :kf>āipozicionāJās ie&pē^ jaā romānos liekas bezgalīgas, patiesībā romānam ir tikai divi galvenie kompozīcijas veidi. Viemkār-šākā ir t. s. virknes kompozicija. Tā rodas, ja romānā ir tikai viena galvenā persona (vai personu pāris), kam katrā nodaļā liek atrasties jaunā situācijā un satikties ar citām blakus pers.onām. Virknes kpnipozicija atgādina rotaļu, kurā viens dalībnieiks griežas pēc kārtas pārī ar citiem; otra iespējamā ro-māiia kompozicija ir Ūdzīga drāmas kompozičijai. Visas personas ir vienādi sva,rīgas un nepieciešamas. Tās ieved darbībā jau ļoti straujā sākuma posmā, tās visas piedalās vienas situācijas veidošanā, kas turpmāk sarežģījas un tad pēkšņi atrisinās ar katastrofu pašās, beigās. Romāns atšķiras no drāmas var to, ka tas var apvienot arī vairākus personu samez-glus/ icas darbības laikā tomēr saplūst vienā, tā ka (katastrofa tos atrisina .reizē. Visi citi romāna veidi ir. tikai novirzes.no šīm kom-požicijās' scliemām vai abu sajaukumi, Abas kompozicijas- sdlīēmas lieto, protams, arī latviešu romāns. Pēdējā laikii, pieni;, spilgts vink-; nes kompozicijas romāns ir Anšla-vaEglīša Es nebiju varonis un teicams dramatiskās kompozicijas rc>-māns Ritas Liepas Svešā vasara. ■
Salnā Uguns avotos viela sasviesta kopā nejauši, nav mērķtiecīgas vielas izlases, romāns ir bez kona-pgžicijas un līdz ar to bez episkās darbības. Autors ir teicams personu raksturotais, portretētajā. Personas, kufu vaibsti viņu saista, Viņš steidzas uzzīmēt un ievietot romānā. Bet līdz romāna. galam
dot. viennozīmīgu attieksmi pret kādām vērtībām, Autors var parādīt sacerējuma jēgu vairākos Veidos. Viņš" var to pateikt saviem vārdiem kā dialogos;, viņš var to nepateikt nemaz, tad' to atklāj tikai viss darbs pats, kurā viSas re^ dzamās daļas līdz ār to pārver^ tušas par simboliem. Lielākie literatūras darbi parasti iet pēdējo ceļu, bet peļami nav arī divi vienkāršākie, pilnīgi aizšifrētie literārie darbi arvien mulsinājuši kriti^
Tas attiecināms arī ^bz Valēriju ļku, un tiķāi tā radies ts. formālās Riekstiņu un viņas baleta studiju, kritikas pārpratums. varbūt arī — ietiecams: A, K. ' Literārais sacerējums iegūst jē-
Astrīdas Rol>ežgruntnieces \inete E 0 M Ā N B
7. turpinājums-•
-1 Ivā tas dažreiz iiiēdz būt — ir .cilvēki, par kiiŗiein neviens .nezina, kas tiem priekšvārdā, l)et ir eiti, Iv'am retais zina to nzvārdu. Tā arī Ķelputu pilāētā neviens citādi ļiesauca Ivā, piJi- čipn. Ja kātfe teica — l&istaps Ķe^^^ klausītājs neziņā grozīja g'ailvn: Kristāpiv.Ķeipittu neviens nepazina..^i-
„Nii—r- un?" viņš atjautāja, kaclVagiilāns viņu kādreiz īstenībā nekas sevišķs.henotika, un viss šis starpgadīr mēģināja pārrunāt, lai avi viņš rauclzītu tikt dienestā uz priek- jums tikai lieku reizi pierādīja, ka katru lietu var vērtēt vis-šu, „kas man no tā. tiksi Plēšanās, nemiers uii nepatikšanas.'' maz no divi dažādiem viedokļiem, un ka katrā Vērtējumā pie
.ļ\^:gulānieteĶelputam istabu bija .divi reizes uzteikuši, tam bīīs sava taisnība. ;■ bet viņš izlikās, ka saimnieces runāšanu nav dzirdējis, ua nākamajā piektdienā nesa^vien savus īres dālderus iin. saņēma par tiem no Vagulāna jajadzīgo kvīti.
Pirmoreiz uzteikšanai cēlonis, īstenībā, bija Juta. ■ '. Bija sestdienāis priekšpusdiena. Vagiiļāniete apakšējā stāvā, bija atrāvusi visus logus uiV, inatus. zem zaķ katūna
Tā. arī tas,, ko Vagulāniete redzēja Ivelputa istabā, iio Ķelputaviedokļa> raugoties nebija, neto vpdu, iie tā uztrau-kiima vērts, ko Vagulāniete tam veltīja. '
Vagulāniete, tļirpretī,. doināja, k viņas vērtējums pat daļēji neizteie Ōipus rakstura, smādējamās īpašības, un ķavie-nīgi iedzimtā sievišķīgā smalkjūtība viņu aizkavējusi lietas.
ra gan.
lakatiņa paslēpusi/ ar mīkstu slotu, slaucīja savās istabās no nosaukt to īstajos vārdos.
griestiem putekļus un. zirnekļu tīklus. / / . ; :. • ; .r. \ /Panmtotas, izrādījās "ne tikai Jutas aizdomās par ^nelabās
Viņa bija ladreizejā Rīgas drēbnieku meistarā .Krama ■ smakas cēloņiem Vaģulanu .māja, bet- arī Vagulānietes no-,
jannākā meita. Galva viņai bija vjaunībā bijusi viegla un tā- : jauta, ka pats KelputV tomēr bija; bijis mājā.: ' " ^
Vŗ^p^^^J^^^i^ tm^^^^^^^^ ,savu. pastarīti laistu .Durvis atvērusi .ūn situāciju: izpratusi, vina attapīgi Vis-
skolas, lalak par otro ģimnāzijas, klasi viņa toin^r netika, . pj^ns mēģināja glābt savu\bernu no samaitāšanas. JO tēvs nomira, un Almai vajadzēja palīdzēt matel; kas,, saprazdama . ka tirdzniecība ir ienesīgākais,; eksistences no^drō^ šināšanas veids, centrāltirgū iekārtoja reiiģu stendu, kās ga-
Vtagulāniete vinu visai
aug
. ■„Jutiņ,-bērns, ej lejā !'V viņa pagriezās atpakaļ,'' „ej leja un šau<? Pāvilu. Lai nāk pats un runā ar šo intellektur'
' . : . ... V . diem ļ)aējot, pieauga par vienu 110 Ar izglītības Juta hiātei; tomēr neklausīja ūn tā ari viM
ŗsti^iieverteja, jo Ķelputs lai- prirtraukšanu:puscelā izskaidrojams, ka Almai reizēm š^^^ ģimenē un draugu pulka bieži pārrunātajam
'.......' skatam.:; /\'
Ķeiputs, no nedēļas darba noguris, baudīja sestdienas priekšpusdienas brīvību unļ lai to labāk izjustu, bija atlaidies uz! vāļās,. Kurpes viņš i bija noāvis un tās, krustām vie-
ku pa. laikam mēdza atnākt-pavēlāk mājās un tādās mzās svešvārdi, ko tā lietajā labprāt un bieži. Visvairāk^ tie ju-
viņa istabā gāja diezgan skaļi svinam ka tad, ja vina. bija par kaut ko uztraukusies, saui ar sevi vēlreiz pāriwāit vakara iespaidus,pie kam viņs tad - i i- • -•• -• •'^„;.f7+ «,.7 t
kādreiz ne tikai paskalāk iesmējās, l)e^ arī pats ar sevi pama- ^ : ^"f^ ^— "^"^"".^ ^ r!^^
tīgi izstrīdējās. iLugu pulkā viņšparasti neteica n Pagalvī vinž
kai l^lausījās citos, smaidīja un starp lai3ās rokas r^ izšūto dīvāna spilvenu, kās -tas
pirkstu un īkšķi grozīja savu glāz , ar tās pamatu vilkdams uz. laanu, ķa matēs darbo^nas f 7^^.^^ /^P^^^^^f jāsaka taisnībai par godu - gan nebija domāts .gulēšanai, galda neredzainutrinMus. ^jairiāts, vi^neteic^^ vā^da, ''''' "^"^ ^^"^JZ^^^^^
runāšanai atstādams pārijiem. ^ ?■ ■ ^^^^ f^"^^^
'^Tu saki.- māja aiz netīrības smirdot?ļ Ieej taja īsta- Tā kā vāla vina augumam bija par īsu, tad kā galva, tā
runāšanu atstādams pārējiem. ^ ^ . °
Vao^Iāns, turpretī, par Kelputu labāka īrnieka nevēlē- .Tu saki.^māja aiz netīrības smird
jās: viņi: nekad 4ij; dzeiiājaī^š un meklējams, kad; bija , -īJ^^^^f^?"' kurienes smaka
jāmaksā īres nau^a. Katru-piektdienu, kā no darba nāois, viņš ^^'^'^ ''^^^ Ķelputa istal^as virziena.
nāk!"
Vagūiānietei tur nekas nebūtu bijis mek
pieklauvēja pie Vagulāna durvīm un at^tiecīgu aicinājunm sa^ . ^ . ^ ^puiaimjīti im^^^a^ ņēmis, n4)i^nū sejtt ienāca dzīvojamā istabā, Ju Vagulāna ^ ''^^^^ '''^^ apkalposan paša negadījās mājās, viņš tikpat klusu, kā nācis, atkal aiz-
as — cik jau tīrījž
ejāms, JO , tik tīrīja pats,
>,E^ nokāpšu vēlāk," viņš. teica-un, atpakaļ neskatīdamies, aizvēra aiz sevis saimnieku durvis. Vagulānietei ^^iiFu-; tai — Vagulānu trīspadsmit gadu vecajai meitai — viņš .iiau^^ du neatstāja.
Jaunībā •toreiz bija;]
bet vai nu tā bija ziņkāre, vai arī Vagulāniete tiesām gribēja, pārbaudīt; cik Jutas izteiktās 'aizdomas' [pamatotas, viņa pameta slotu m uzkāpa otrā stāvā.
kājas tiecas pāri vāļās galu te savā laikā bijā uzklājusi . stumam un saudzēšanai. "Pašreiz sedziņu nekur j . Ta kā Čipus: gulēja ar ■ kā pirmo bija spiests" redzēt un melns ziņkāri raudzījās
rokturiein, uz kuriem Vagulānie-baltas mežģiņu sedziņas — skai-
iemānīja.
kājām pret durvīm, - tad skatītājs viņa kreisās kājas īkšķij kas liels
no rimbuļainās zeķes pasaulē, Ze-
Ķelputs, likās nebija mājās, jo viņas klabēšana nekādu ķēs varēja, manīt^ vēl vairākus caurumus, bet tos Vagulāniete 5imwin n<iri^TrQ pirmajā'ļuztraukumā ueievēŗoja, un v^^
panākumu nedeva.
Viņa pieklaudzināja vēlreiz, bet klusums
aiz durvīm
OtClJU, . , I - -ļ ....
nībāviņš Elgā bija mācījies J^^^kolā. Viņa n^d^^^ daudz-aidi^"
. ija kļūt par kuģu mēclianiķi, bet pasaules notiUmi ' cerības ])ija iznī<anājiiši. Iegūtās zināšanas viņam bija devu- ^1 gaidīdama, lai durMS bei šas iespēju dabūtiabi atalgotu auto mēel^aniķa vietu la^^ V _
Sii^nTkor, ™r.XT..^,^ ^Pr.T^™>;i,.ō "Mr,; riirroji Iflilra. darba hied- V
Juta māti drc Šinā ja, nepaeie-beidzot ."atvērtos, ,tū esi saimnie-ej^ tikai iekšā!" -Vagulāniete atskatījās pāri plecam — galn galā meitai
tava māja-
iiiecības mašīnu fabrikā. No^^^C^^ darba bied- ^.-Vagutoiieteats v;tn • " -1
rīem viens otrs. jau bija nostrādāto sešu gadu laikā kļuvis l)ija taisnība. Kas viņai pašas maja-bija dļudz ko^^autre- reiz jel Pār priekšstrādnieku vai darbu; uzraugu, bet Čipu ārējife.|go- ties? ^ez tam - cik hkās,Ķelpiits^tiesām ne di un pasaules lafeumi nesaistīja. . Viņa pagrieza roktun un atvēra durvis
no piem
elpojot, 'bēšanu 1 īsta drēbju
Sejai Kelputs bija pāršedzis laikrakstu, kas, gulētājam
neja tikai īkšķi uii tā mehio nagu. i
jija Biājāg.
smaržu.
vienmērīgi cnajas az au^u un leju, un ar: savu čā-adīja patīkami iņājigii noskaņu. >ā bija sakrājusies bieza piesvīdušu zeķu, savalkātu n ilgi nevedināta 'gaisa mi ēdiena'''siriaka, ika^ paš-eīnījās ar sen izsmēķētas cigaretes dūmu pliēkaiio-
(Turpinājums sekos)
vislabāk portetē dzis. Aļģe,, Eriis \^oļ/ļf^ļ^^-ļ:^ pilnīgi ārpus (iarbī^DasFarīvpārēji personas ir Ia,bālcajā-gadījumā ti-: , kaļ drusku pabīdītas šurpn turpu. Romānā ir. kādas 20 nozīmīgākas personas i(ja par tādām skaita personas, kaš rādītas vairāk nekā vienu reizi) un. kādas: 9 bUukus per-; sonas, kas piliiīgi liekas. .
Lasītājs apm. Ūdz romāna vidum gaida, vai kāda persona neizvirzī-sies par galveno. Tas nenotielc. Autors apmīļo gan vienu, gan otru un steidzas atkal pie citām. 267 lappuses autors nodarbojas ar eks- . pozičiju"— personu ievešanu ro^ mānā. Arī tad viņš nav vēl parā-•diījis gluži visas. Bet tur, jau pāri romāna. trešdaļai, viņš sāk rādīt personas otru reizi. Apmēram tur noskaidrojas, ka nav iekārtota neviena spilgtāka situācija, kam būtu kaut cik spraiguma un kas prasītos atrisinājumav Ja lasītāja gaida>. ka situācija izlobīsies no chaoša vēl tālāk, viņš pieviļas atkal. Autors ieved romānā vēl jaunas' personas,, un uzmanības izlMie-. de kļūst vēMielā'ka. Visas personas apvienotajā situācija nerodas līda; ■ vēstījuma, beigām. Romāns tātad īsteni nenvaz nepaspēj sākties. Pēdējās loŌ lappusēs au\orara ir īstas , mokas. nobeigt to, kas nemaz nav sācies. No bozveidības iznirušāa . sejas atkrīt tajā atpakaļ, un lasī-.. t^js iēmaņtG tikai savādu tukšuma \; sajūtu.;.. ■
Labi pameklējot,;, var. atklāt, ka personu starpā ir dažas, ar kuŗāiu autors bū t u- v a r ē j i s. risināt divi pat.stāvīgus roraānu.s-. Roinānāir arī pavisam Z - nodaļas, kurās vismaz viena no;personām nepārre(lz; kopsakaru, uii tādēļ šīs nodaļas bu-tu varējušas derēt par darbības iz-, raisītājām resp. sarežģījumu radītājām. Tās ir: 1. nod. (Xn<lra Ar» tuma up Līms, 2L nodaļa (Andra ūn Linards) un 3,9. nod. (Zīle — Sīma kundze — Ebbe). Ar šīm personām; centrā bija iespējami divi romāni, abi ar mīlestības psīcholo-ģiju, un, abi' ar vērtību- konfliktu, mīlestības un aroda pienākumu^ stajpā. Taču šie aizmetņi vēlāk iz-sķīdiriāti lielā pulkā lieku personu . un situācijas neizraisītu darbību. Citādi no'vīelas var izlobīt arī kriminālromānu, kurā.varētu savienot ; tiklab krāpniekus, kā bolāevikji aģentus, ar viņu Icērājiem izlņ-; košanas virsniekiem. Romantiskais pavediens šīm kriminālromānam būtu ņemams no otra cikla CZllsr— Sīma kundze — Ēbbe). Visos tri-jos gadījumos lieki ir literāti, (Ģiedriš,. Ērns, Pola) un ierēdņi "(Deksnis, Riekstkode). ' Visas iespējas tagad romānā samestas kopā nu izmantotia nav ne-vieiik. Mīlestības un laulības problemātika atstāta.nerisināta, boļševiki, protams, rīkojas pēc .Maskavas norādījumiem, bet tos neiebīda darbībā situācijas, un arī kriminālistu darbi izriet tikai no viņu rakstura un sa-vTikārt vairs situācijas neietekmē.
(NobeliSumB 8. 1dt>.)