ii A 1} V 1 J A
Sestdien, 1956. gada 22. deeēmbA 102./10?. n-r!.
Sestdien, 1956. gada 22.. decembri 102.!
ŠĀKĀ
1919. gada 25. decembrī Ziemās-svētku Padoinijā vairs nebija. Bet mēs, divas latvietes, pēc garas darba dienas salā un tumsā gājām iaeklēt gaismu, kur vēl tā bija tverama. Maskavā toreiz izrādīja Lobiengrīnu. Mākslas iestādes boļševiki neskāra — tur liels nopeljia bija arī dzejniekam Brusovam un viņa māsai, kas bija augstā postenī, kādā izglītības komisariāta iestādē. Orķestris un dziedātāji bija lieliski. . Cik prātā, Lobengrinu dziedāja un tēloja Petrov^kas (lietuvju tenors, toreiz, vēl jauns). Uzvedums pārsteidza ar stilizē|u modemfemu. Viss tas bija gaismas stars lielā ikdienas tumsībā.
Pēc šī v^ara turpinājās nožēlojama veģetēšana, ko nespēja iesildīt arī boļševiku sarīkotā Jaungada sagaidīšana ar lielu egli, siltas viras bļodiņu un dejas mūziku. Krievi paši — sarkani vai balti — (to viņi vairs paši nezināja) dejoja pāri pusnaktij.
: Prātā bija vēl vecā stila (Jul. kalendārs)^ Ziemassvētki, *ko līdz .li pasaules kara laikam svinējām Latvijā. Tiē miima tobrīd vēl šķita īstie svētki. To svētku pievakarē mēs nostājāmies g^rā rindā pie kādas ēdnīcas, kur bija paziņots, ka dabūjama vislētāko, žkvēto ziv-ju„voblu" vira.. Salām uz .ielas stāvēdamas, bet vēl nebijām nonākušas līdz lodziņam, kuŗ varēja . samaksāt par savu deVu, kad lodziņu slēdza, un mums ar pārējiem Izsalkuš^ijiem veltīgajiem gaidītājiem atlika, tikai doties mājup — aukstā, nekurinātā istabā.
' Bet kartupeli mums bija mājās. Mēs no. rudens ik sestdienu bijām, braukušas uz sādžām uh uz saviem pleciem sti<3pušas katra pa 2 pudi (80 mārciņu). Ārī skārda krāsniņa ar caurulēm, kas pa caurumu siejiā novadīja dūmus ārā, mēs bijāni iegādājušās, izmainot ^ādus apģērbā gabalus. Šo krāsniņu toreiz Maskavā sauca par mēr-kaķeni, laikam garo. „roku" (cauruļu) dēļ. Bet tā bija mūsu glābē-
Arī malku smagos rateļos mēs bijām atvilkušas pašas. cauri visai Maskavai no Ventspils stacijas, kuŗ strādāja kāda mana agrākā institūta apkalpotāja un, cik. saprotams, to ieguva nelegāli, "bet mēs pār to maksājām ar zīdā šalli un citām rotām, kas bija līdz^ no Rīgas.
Tā nu mēs, nosalušas, pie mēr-kaķenes sildīdamās, vārījām, savu parasto viru ar vienīgo piedevu — sāli un sīpoliem, kad pēkšņi mūsu istabā vārda tiešajā nozīmē aitādu kažociņā iegāzās. mūsu tuva paziņa L. jaunkundze ar saucienu: „Šie ir atbraukuši! Metiet visu pie malas' un nāciet man līdzi Viņi bija pie manis iestādē un aicina mūs pie sevis."
Šie bija Latvijas valdības delegāti, kuru starpā bija mūsu abu radinieks. Viņi. oficiāli bija^ braukuši kā" Sarkanā Krusta pārstāvji, bet īstenībā viņi bija Latvijas delegāti pamiera nolīgšanai- kr Padomi-jUi (To mēs dabūjām zināt tikai dpdz vēlāk jau Latvijj,).
'Viņi bija nometināti pretī ļĶrem-ļim greznajā nacionalizētajā miljonāra Charitoņenķo savrupmājā. Ceļš līdz turienei bija vairāki kilometri un Jāiet kājām bet mums tas nebūt nelikās grūU, arī: izsalkušām un nosalušām. Mumf bija izauguši spārni.
Ieejot greznajā viesis tabā, mūs vispirms pārsteidza •spožās Kamīna liesmas: tur kurējāit mļlzīgas malkas šķilas. Kas par izšķērdību! — bija pirmais iespaids.
Apsveicināšanās bija brāzi jiāina. Mūs veda ēdamzālē, kur 'plašs apaļš galds, bija bagātīki klāts ar ēdieniem, ko mēs sen nebijām redzējušas un kas bija atvesti līdz no Rīgas. Mēs apvaicājamies, vai
tad krievi viņiem nekā nedod. Kā ne?— Mēs varot nogaršot arī krievu viru, uņ mums tā šķita Pavisam laba, bet rīdzinieki teica bez piedevām to nevarot ēst. Tik izlutināti viņi Rīgā bija!.Mūs pārsteidza, cik izšķērdīgi viņi lietoja cukuru un 'Sviestu lika pat uz cepumiem. Mēs bijām nokļuvušas kā pasakā.
Jautrās sarunās par draugiem un radiem Rīga stundas skrēja ne- ļ manot. Stāstīja gan par Nacionālo' operu, citiem kultūras iestādīju-" miem, gan par dzīves apstākļiem.
Tā kā delegācijā bijā arī sociāldemokrātu pārstāvis, tad' bija ieradies arī kāds viņa partijas biedra (1941. g. deportēts). Promejot mūsu radinieks mums iedeva icrietnu maisiņu ar pārtiku, ko viņa.rūpīgā dzīvesbiedrē bija viņam devusi līdz. Latvijā Pāc gadienji uzzinā,-jām, ka viņš mums atdevis gan-, drīz visu, tā ka pašam bijis, jāaizņemas uztui-s no saviem ceļa biedriem. Šo maisu, naktī atkal kājām ejot, mums uz sava plecā palīdzēja ■stiept kāds no tā vakara viesiem.
Mēs divas dabūjām arī solījumu, ka mums izgādāšot atļauju kopā ar delegāciju izbraukt uz Latviju. (Mūsu tre^o biedri toreiz Maskavā saistīja siržu' saites). .
Lielāku Ziemassvētku dāvanu mēs nebūtu varējušas iedomāties.
Brīnums bija / noticis. Negaidīts kā katrs brīnums. ; . \
Ta viņš darīja arī šovakar.
-ndrejs dzīvoja trīsstāvu blok- Ella Andersone mājas bēniņos. Viņš/pats no' pārējās telpas ar dēju sienu bija atdalījis mazu būri, pats iemūrējis tanī mazu. krāsniņu. Andrejam bija savs kakts, kur skumt un ilgoties, kur viņš, aeviēna netraucēta, . ' varēja klīst pagātnes atmiņās. ļ augšā un rūpīgi aizvēra un aiz
■P5 Tj^T-- - * T„;v„ '^"^^^^"^ s^v^s spraugas durvis.
Pec Beļģija pavadītā gūsta laika
Andrejs kopā ar dažiem kara biedriem bija klīdis no •^'ieiias nometnes uz otru. Bija tādas nometnes, kur karavīrus neuzņēma, bet -r bijā arī tād as, kur karavīriem pašiem nepatikās palikt. Kā Krie-, vijas klajumos kijām skriet tiekr sme pielipusi, tā bija palikusies. Vienīga^is, kas ^-īrus ilgāku laiku spēja paturēt uz vietas, bija dzeloņu stiepuļu Žogs. Tagad, bija pagājis turpat jau vesels gads, kamēr vīri aiz sevis bija aizvēruši gūstekņu nometnes vārtus; . gandrīz, jau vesels gads, kamēr viņi bija zaudējuši dzīves vii itas pievilkšanas spējas. Izmalis gandrīz visu amerikāņu zonu, Aidrejs ar pāris draugiem bija iegriezies angļu zonā, Libekā, iegriezi) !8 un palicies uz vietas. Vīriem vecā Hanzas pilsēta bija iepatiku ues. Jo kad vējš. no austrumiem pūta. Ii-
MS SVĒTKU NĀKU
metis, Fredis ir apmierināts, ūdens ir pieveicis nepaklausīgo matu pretestību. Freda vājība ir mati.
Bija Ziemassvētku vakars. Drau- Galvu visi redz, bikses tikai tie, gi posās uz nometnes eglīti. Ga- \ kas skatus laiž nepieklājīgi zemu, rais Lazda pagājušā gada svētva-ļ taisnojās Predjs, kad Lazda aizrā-karā bija tupējis gūstekņu bara- da, draugam bikšu gali esot apaļi
kās, ka tas nes līdzi Rīgas Jūrmalas priežu smaržas. Sākumā vīri bieži vien klīda pilsētas valdes rajonā.'Tā atgādina lekšrīgu, — viņi viens otram atzinās.
Toreiz vēl visi dzīvei spēkus smēlās .pagātnes atmiņās, toreiz visi nākotnes plānus cēla Latvim jas robeās.
Audrejs- dzīvoja viens. Ne jau tāpēc, ka viņš neciestu draugus, tos pašus velnus, ar kuriem kopā bija izbrista virszemes elle, ar kuriem kopā nāvei acjs skatoties, nebija zaudēta ticība un cerība: izkarot Latvijai brīvību. Andrejam patika draugi, viņu bezbēdība, ātrā jejušanāS' jaunos dzīves apstākļos. Bet pats viņš tāds nevarēja būt. Andrejs bija kā kurmis.. Arī tad tas tikai šad un tad pabāž degunu virs zemes, pats arvien pa-likdāmies neredzams.
kas tumšākajā kaktā un ar" pirkstiem rausis asaras no acīm. Ierodoties Vācijā, viņš nebija varējis skatīties bērnos, kā tos redzēja, tā šņauca degunu. Gandrīz katrā sievietē viņš bija saskatījis līdzību ar savu Latvijā palikušo sievu. Vienai, teica, esot kājas tādas kā Lizetei, otrai mati, trešā smejoties tāpat. Bet šogad Lazda nerij asaras, viņš svilpo un gludina bikses. Gludeklis kaists, saskaroties ar slapjo drānu, gaisā paceļas garaiņu mutuļi, kuriem pa vidu lokās „zilā lakatiņa" melodija.
Atslēgas Fredis, īss un resns, kreisa rokā tur .plaukstas lielumā spogulīti un ar labo roku gludina matus. Kad mati pirkstu varai nepadodas, Fredi? paņem mazu auseklīti, iemērc to pie durvīni noliktajā ūdens spainī un velk pāri matiem. Atkal skatu spogulītiī ie-
Zienia,ssVētkii viMJītis ieradās ar šu draudzes eg'
^āvanu luīaisu Tjoronto 1. latvie-ītes vakarā. A. Jāniša foto
Indra GnbJĢa
: ZIEMASSVĒTKU STaSTS
Angelikā sēdēja pie plīts un ska- galā, vai tev nav vienalga, pie kā tījās, kā sprēgā inālkas pagales.! es .ciemojos? 'Labi, labi — teV jā-
ja varētu tāpat kā draugi, . — iedzert pa mēriņam stiprāku dzērienu un aizmirst, ka reiz ir bijusi sieva un bērni. Draugi tā darīja un aizmirsās. Bet ar Andreju bija citādi. Kā tik iztukšoja pāris glāzītes, kā satracināts lapseņu .puduris uzbruka atmiņas. Tādāsj
reizēs Andrejs nespēja palikt Toronto latviešu Anstromiļļ dr.eg-
Hteis vakara Ziemassvētku vedtis apdāvina mazāko vakara viesi.
J. Kreiļa foto
draugu pulkā. Tādās reizēs Viņs lēnām piecēlās un vēl lēnāku soli gāja laukā no kopējās istabas, kāpa
„Tumsā visas vārnas vienādas . . . "Garais Lazda bija ievērojis Andreju pētām savu apģērbu, i'ēc eglīte aiziesim pie meitenītēm; solījās iicept pīrāgus."
Nē. Andrejs negāja. Viņš ieslēdzās savā istabiņā un spieda pieri pie loga stikla. Pāri blokmāju iežogotajam sētsvidum skrēja Ziemassvētku putenis, aizskrēja līdz' stū- -rim, pamīņājās ^uz vietas, sviedās . apkārt un drāzās uz citu pusi. Nometnes sarīkojumu telpas logi bi-, ja gaiši, varēja redzēt, ka telpa ir laužu "pilna. Jā, hija tak Miera svētki, cilvēks uzmeklēja cilvēku.. Tur, droši vien, visi mitrām acīm skatījās resnajā UNRRA's direktorā un klausījās viņa vārdos. „Jūsu zeme reiz būs brīva, Jūs visi reiz atgriēzīsaties savās : īstajās mājās . . ." Tā viņš vienmēr solīja, tā droši vien runāja arī šovakar. Mājas zaudējušie bēgji ticēja, okupācijas varas-ierēdņa vārdiem, katrs cerēja reiz atgriezties savās: mājās, un angļa vārdi bezcerības, 'ļ ūdeņos bija kā slīkonim salmiņš.
Jā, Latvija reiz būs brīva, to ti-/ cēja un par to pārliecināts bija arī Andrejs, bet — kad? Kad?
Andreja roka kabatā sameklēja^ pēdējo no sievas saņemto vēstuli.. Kur tagad pati rakstītāja? Kur viņa Ancīte? Vēstiļlē viņa rakstīja: ,,'Strādāju, roku (ļukurbietes. Darbs ir pasmags, bet tāpēc pārtikas devas lielākas. Līdz šodienai bija negals- ar apaviem. Šorīt strādniekiem muižas pārvaldnieks izsniedza gumijas stulmeņus. Tā kā tīrumā; dubļi tikai ūdz potītēm,» pie miesas tiem vairs netikt. Vaidulļ uzskata. , kaiminietej latviete^ viņa darbā neiet, -^n tagad teikšu tev pavisam klusi, kaut ko pie pašas auss. •— tevi mēs gaidām ļoti, vi^i trīs. Nebrīnies. Kaut mūSu otrs bērns vēl nav dzimis, bet viņš Jau dzīvo; "Un tas man dod spēkus. Es ^zinu tikai, vienu: ilgi vai īsi, reiz mēs tiksimies, katrā ziņā tiksimies."
Nabaga Ancīte, Kur "dņa tagad? . Jau otrs gads, kā krievi Meklen-burgā. Daudz Andrejs bija klaušinājis, rakstījis uz visām pārstāvniecībām, katram paziņam taujā-
kā vecās mātes brunči.
Garancis ir vissavādākais. Ne Viņš interesējas par biksēm, ne par matiem. Uz sarīkojumiem ejot, viņš' vislielāko vērību piešķir apaviem. Kurpes viņš trin un spodrina stundām ilgi, tām Jāspīd tā kā Alaukstam vasaras saulē, kur uzaudzis arī pats kurpju īpašnieks.
Visklusākais, bet arī izdarīgākais, ir Bite. Tāpat kā pārējie karavīri, viņš nometnē ienācis nodriskāta karavīra formā. Tagad viņam mugurā loti pieklājīgs tumšas krāsas uzvalks, balts virskrekls un zem zoda pasieta tauriņ-veidīga kakla saite. Visiem pārējiem bikses ir citā^n svārks atkal citā krāsā, bet Bite uzcirties ,kl kungs. Bite prot tirgoties.'^ Viņš viekmēr saož vietas, kur kaut ko var iegādāties ikaiņas ceļā. Smēķējamā Bitēm netrūkst nekad. Kad draugi pirms cigarešu devu saņemšanas jau sen pa renkelēm galus lasa,. Bite izvelk no svārku iekškabatas pavisam pilnu paciņu un velk dūmu pēc dūma..
Kluss, sevī ievilcies, Andrejs noskatījās» draugu izrīcībās. Blakus istabās mātes mazgāja un posa bērnus.Pā ri gaitenim pretējās^ istabas durvis stāv pusvirus. Tur kāda meitenīte sīkā un dziedošā balstiņā atkārto pie eglītes deklamējamo dzejolīti: „Balts sniedziņš snieg uz. .skujiņām ... "
,,Cik viņai varētu būt gadu? Ne vairāk par sešiem? Arī manai Vai? dai jau seši . . . "
„Nāksi līdzi?" Bite bija piestājies Andrejam blakus un Jautāja, pirkstiem kakla saiti kārtodams, •
;,Nē, kur nu es, jūs visi tā uzcir- jis, pat tikko pazīstamiem cilvē-tušies . , . " Andrejs atrunājās, kiem lūdzis ziņas par sievu, bet — skatīdamies nobārguļoto piedurk- sadzīt Aricītei' pēdas viņam nebija
ņu galos. No piedurknēm skats noslīdēja tālāki uz salāpīto bikšu ceļgaliem un apstājās pie -pakaVa-to papēžu lin auto riepām pazolē-tiem zābakiem. Tie bija labi un tiprī zābaki, tie Viņja bija pārnesuši, pāri 'Krievijas klajumiem, palīdzējuši izbrist Beļģijas gūstu un kalpoja vēl tagad.
izdevies. Tātad — viņi palikuši iekšā. Tur daudzi palika, daudzas mātes ar'maziem bērniem. Un ziema bija nedzirdēti barga.
Andrejs rija uņ rija,, bet. lielo asaru kanaolu viņš norīt nespēja. Mazajā, istabiņā viņš bijai viena pats, varētu izraudāties, neviens (Nobeigums 1(3. Ipp.)
Baltā bērza tāss savēlas sarkanā 'zina, vispirms niēs iesim uz Sku-
)āku cilvēku sameklēt! Bet karas ,ļreškam kaklā, jābizo! Pliks kalps abāks! Kur man tik dumja mei-.a nāca! Ūn vasarā šai jau būs; divdesmit! Ai,, ai,"
Ara sāka suns riet, un^ māte piecēlās. Droši vien, yīri pārbrauci^ no meža. . „Angeļik', nāc nu, sāc klāt gal-i vakariņām!" Māte sāka rīko-
ritulī, saslējās spožā, liesmā W tad sakrita pelēkās pelnu plēnēs. Viņa iemeta plītī vēl Vienu bērza ajalkas pagali uu vēroja uguns ro^ ta]u, ,.kas sākās ar. sīkām zilām liesmiņām. Nav nekas, tad maza kvēle, tad liesmas, deg — izdeg uņ atkal nav nekas! Tā ir arī ar sirdi. Tai mirklī virtuvē ienāca māte.
jām, tuŗ pārģērbsimies par čigāniem un" ' ' ■ ' tur sala;
„Kādi
simv
9«
Jušas V
,Ko nu brīnies, aptrūka darba brauksi:
tad brauksim uz Kviešiem, īsies .arī pārējie. Skaidrs?
pārējie, kādi — mēs ie-
_ i ti3^ gar plīti, bet meitene vēl ne-
„Ne jiu vecas ;^tanteā. Jaunie; vvieni paši!. Skuju meitas uzaicinā-
sus apkārtnes jaunos už
pusdienām, pēc.tam. Jau teicu.
uz Kviešiem. Vēl kas
vai! Ēs nemaz nezinu, kā visu saķert, rītvakar svētki!";
Angelika pameta , uz. māti ašu skatu . bet neatbildēja. >Galu galā, kādēļ viņa nedrīkstētu kādu mīr-.kli pavakarē pasēdēt tāpat un *o-māt. Māte vienmēr; gan sacīja, ka domāļ; varot pie dar43a. Nu ja, bet ne tādas domas.. \
„Ne^ēdi tapu tā, dari ķaut.ko!"
„Ko tad ? Varbūt lai sāku rītdienai krāsni kurināt, vai baltmai-zi mīpt? Kādi kalni tad. šovakar 7ēr gāžami?" Meitene sacirtās un • ■paskatījās uz mātes pusi. ' Loģa Stiklā viņa ieraudzīja pati savu; attēlu. Angelika sev uzsmaidīja.
; ,,Jā, Jā, kalni naV gāžami! Būtu mājā kāds puisis, tad gan tu 3>ūtu naska kā 1)itīte, tekalētos un aārītos: vai vismaz zeķes adītu, bet nu — kž un blenž ugunī! Vai tad; atkal par to mēhiieku domāji, 7ai?"
. Angelika saknieba lūpas, i „Tas tev no galvas Jāizkūko»" Māte atspiedās pret plīts malu un skatījās meitā. „Tagad šie sen pilsētā, bfet redz', parīt, kā "jau pir-snajos Ziemassvētkos, pēc baznīcas atbrauks pie mums ciemā Grundu-
Angelika uzlēca kājās kā dzelta: sMeo lu rņani ar saviem Grunduļiem reiz mierā! zemojies, Ja tev .viņus vajag, bet es pati iešu cie-
. : |,Lēiiām,; lēnām, ar māti ta a^-f^ensineriinā! Ak tu iesi ciemā, interesanti! Es.gan nezinu, ka mū^ W3 ļ)ūtu; lūdzis!" , '
Meijitene bija iekaisusi, nu .vairs lēhi nevarēja runāt, un vārdi cirtās ļ asi un cieti: „Mūš, protams, neviens nelūdz, bet mani gan. Es
zig:
n|ca. Priekšnamā klaudzēja ļzāba^
k:
..Nopurinātu tikai to sniegu kiļ,rtīgi. Meitene. Šodien paberza vi-s grīdas tik baltas, ka nepielā' C{ļ atkal." Māte pie . sevis i?unāja. Tē atskanēja klauvējiens. „Kas tad nu!", viņa steidzās t)a v^rt durvis.
„Labvakar!" Tā ka pazīstama b^lss teica, bet priekšnama pus-
,,Bet .ķā tad tu ^iena pati no ķj-ēsiā. labi nevarēja atnācēju sa
mfiemniārn 9" mātp tluva mJīTlĀTTil ' _i _iTi
Jau
^psolījoa Un ār to cau?i. Galu
mūsmājām?" māte kļuva manāmi'..g vēlīgāka.
'„Te taču neviena cita, jaunā nav. Iešu ar kaimiņu. Jēkabu. Tikai nesāc brēkt, Jēkabs man gabalu nenokodīs, kaut ar.ī kādu buču np-.zog!" •• v Māte apsēdās. Angelika nosmīnēja, laikam jau iztiks bez ūdens, Jo.šī ziņa, ka Jēkabs viņu bučojis, droši vien,, mātei ir tikpat kā auksta ūdens šalte.
„Nu tā taču dzīvē notiek!" Meitene vienaldzīgi paraustīja plecus.
Māte atguvās: „Ar to Jēkabu, mūžīgi ar viņu! Kāpēc tu nevarētu vienreiz aiziet ar kādu citu, nu — ej pirmos svētkus ār. jauno Grunduli."
„Ha, bā! Jauno Grunduli! Jauno tāpēc, ka neviena jaunākā Grun-d'žļiem nav!. Māt, mūsdienās vairs par jaunu nesauc cilvēku, kas Jau pāri trīsdesmitiem. Un tad vēl viņam tas plikais pakausis — gluži pēc veča. Lai es aŗ tādu ietu! Ha, hā! Jēkabs desmit reizes labāks. Lai tavs prieks i)ūtu pilnīgāks, tad ievēro, ka es nekad nebūšu mājās, kad Grunduļi te brauks ciemos."
Angelika strauji apcirtās uz papēža, uzsmaidīja vēlreiz savam atspīdumam loga stiklā lin iegāja istabā.
„TaVu dumju bērnu!" māte nO'^ pūtās. „Ķas tad viņam vainas — plika galva! Mīļā dieniņa, uz ko gan mūsu Jaunie neskatās! It fea tais garajos matos būtu vairāk I^ātā! Tās lielās mājas, to dārzu — to neredz, nē, skaitā, matus! Būtu, labāk paskaitījusi, cik šim govju, cik zirgu. Na viņi dzer, as smē|ē, godīgs •-^ kur nu lēl la«
„Nu gan tu, meitēn, sapņo!" mātes balRs iztraucēja domas, j,ea tev teicu, ienes, vēl pienu. Bet ,— nedzird.
Angelikā apmulsusi. paskatījām uz Jāni, tad uz māti. Paķēra tukšo piena krūzi un izskrēja.
atit.
..Laikam nepazīstat? ,fBai, tas tacu mērnieku Jānis!" saimniece iesaucās, „tās pats, kas mums vasarā dzīvoja.; „Ta3 pats gan." ^ Māte mazliet. samulsa, bet vedi-iļāja viesi iekšā. Viņa nezināja, kā Mi pret šo mērnieku tagad iztu-'ētiēs, galu galā .— Vasarā viņa ibus mērniekus no savas mājas bija'' aizdzinusi.. Protams, gan tikai tā otra vainas dēļ. Jānis Jaū lika 'Angelikai miera. Nu, ;bet ja tas otrs, tas Atis te stāvētu viņas priekšā, tad nez, vai aicinātu aēs-■ties! ^ '. : :
Brīdi papļāpājis par labo ziemu, lielajiem sniegiem aiz meža un darbu pilsētā, Jānis sāka runāt •par atnākšanas iemeslu. Gribot pirmos STētkus aizņemties zirgu. „Zirgu? Ko tad Jūs darīsit!" māte pētīja mērnieku. „Atbraucām te svētkus nosvinēt, vasarā - ieguvāņi daudz, draugu un paziņu. Gribētu visus apciemot. Tagad pa sEiegU jau ar velosipēdiem nevar ilabraukt, un pašiem mums zirga nav. Mēs esam apmetušies stapijā" Jānis gaidīja .saimnieces atbildi. „Bet$," viņa novilka, „kuŗš tad no Jums to lopiņu uzskatīs? Varbūt stāvēs bez ēšanas/ bez dzerša-: nas. Notrenks bez Jēgas."
„Nē, nē, saimnieci kur nu Jums tādas 4omas prātā! Mēs te vasaru dzīvojām. Jūs gan redzējāt, ka es ar zirgiem protu apieties."
,;MJā! Bet jārunā bus ar pašu saimnieku. Viņš vēl mežā, būs ku-fu katru mirklļ mājā," Istabas durvis pavēra'Angeliks.
ieraudzījusi Jāni, viņa spēji nosar-
, „Kāds vējš tad nu pūš, ka pilsētnieki ziemas laikā; laukos!" viņa iesau<^8. ^ ..Svētku vējš. Sveika, Angelika!" Jānis, satvēra meitenes roku. „Tā-da pati vien ir kā vasarā! Vai tu smejies arī vēl tikpat daudz?"
Māte atbildēja meitas vietā.
„Par ko tad,nu vairs irgāsies, puišu taču ņava. Kļuvusi tāda kā dadzis." ,
,,Jā, tiķarnav, kam pieķerties," Angelika iekrita starpā un ieskatījās Jānim acī?. Varbūt viņš saprata šo skatu, jo klusi teica:
„Atiš arī ir. Viņš tevi grib satikt."
Angelika vispirms paskatījās uz māti, — nē, viņa nebija šo ziņu dzirdējusi. Ai, nudien, tagad;viņa varētu mesties ap kaklu un noskūpstīt Jāni, šo lēno, prātīgo vīru! Atis būs! Bet prieks tikp'^t strauji noplaka, ar Ati taču viņai vēl rēķini nebija noslēgti, un tas kremtās, tas sņaeldza un kaitināja.
Pārnāca vīri no meža un visi sēdās pie vakariņām. Jā, tēva. Jā,-nim zirgu apsolīja. Nu visi apmierināti runājās, tikai Angelika klusēja, kaut gan viņai uz mēles . dega neskaitāmi jautājumi. Domas pārsviedās uz vasaru; Šī, protams, bija daudz skaistāka nekā visas pārējās. Angelika atcerējās, k^ mērnieki atnāca viņu mājā, kā ik rītu gāja mērīt jauno dzelzceļa stigu, kā nāca mājā, kā vakaros viņi dārzā sēdēja. Ak, Angelika atcerējās arī to, kāds izskatījās Atis, kad viņa tam iedeva nātri, atcerējās, kā Jānis sākumā skaitās par viņas smiekliem un nebēdīgo baso kāju dļpoņu. Ķā viņš rāja Ati, kad tas ko 3ā ar Angeliku gāja peldēties, tn galvenais — viņa atcerējās skiipstu, pirmo skūpstu.
Atis atnāca, dārzā noskūpstīja Un ātril aizgāja. Tas viss iznāca tik
savādi
toreiz.
To dienu māt© viņus ^i^^i^^^^-Ņu^kā' tā.-varēja!
Kad ļiņi vēl kādas pāris reizes pēc tW saUkās, vienmēr citi Jau-cāi* p^ kājām, un nekad neiznāca izrunātik. Un tagad ^ bot Anri^liku satikt!
•. ;i i . 1
Salta un skaidra atnāca Ziemassvētku pirmā diena. Sniegs laistījās saulē uņ žilbināja acis: Istabas kaktā saules stari tāpat mirgoja spilgtajās stikla bumbiņās uņ konfekšu krāsainajos papīrīšos., Angelika brīdi stāvēja pie loga, tad pagriezās pret eglīti, sasitās plžtuk-stās.un iedziedājās: v
,.Ak eglīte, ak eglīte —. tev Griin-duls sveces nedegs! „Ha,,ba, M! Lai viņš brauc, šis mūžīgais precinieks! Bet es braukšu pie cita ār citu, aidā!" Uu Angelika dungodama „Ak. eglīte", piegāja pie skapja, paņēma tēva bikses, jaku un lielo .ausaino cepuri. Tad sāka meklēties pa atvilktni, .; Ņ
. „Ko nu, kas tad pazudis!" māte ienākusi tūliņ uzsauca. '
N.Meklēju tēva pīpi, zini to veco.*'■■;■' ^ ■. '
K'ad māte nesaprašanā klusēja, meitene vēl piebilda:
„Nu, mēs taču iesim Čigānos. Es tā apģērbšos, lai mani nevienis nepazīst!"
l^āte palīdzēja pīpi sameklēt, tad noslaucīja rokas'" priekšautā un teica: ;
„Varēji gan palikt uz pusdienām majā, vismaz sasveicināties ar.ciemiņiem. Tu taču zini, ka viņš brauks tevis dēļ."
,.Neesmu viņu lūgusi. Vispār, māt, tev vajadzētu mazāk raizēties, kā es pie vīra tieku. To tu ļoti labi zini, ka Grundulis man nepatīk, Jā, Jā, es Jau redzu, ko tu gribi sacīt. Tev viņš patīk. Bet es neesmu tu!"
„Labi, labi, svētku rītā Jau .nestrīdēsimies. Tik ar tiem mērniekiem; meit', tu gan labāk — ^' .;
Angelika viņu pārtrauca: „Mēr-niekīem, ta, ba! Ir'tepat miisu lauku puiši daudz labāki par tādiem mērniekiem!"
Tad, kā pārdomājot nupat pateik to, viņa lēni tina tēva drēbes sainītī. Nez, vai kāds no lā.uku pui-. šiem viņai patika labāk par mērnieku Ati?
.,Bet kur tas Jēkabs kāvējas, ■ ab-līja divpadsmitos būt klāti" Viņa piegāja ■ pie logs, paskatījās.
■ li
aizgriezās pie mātes kumodes un parāva atvilktni.
„Ko nu' vajag?" māts tūliņ uzprasīja. ■',
,;Pūderi." V .
„Kā tad! Tu nu vēl esi smuka diezgan bez pūdera. Lai pūderē jās tās, kam nav vairs vaigos svaiguma, vai kam krunkas jāaizber. Taisi atvilktni ciet, nesāc ākstīties!" :'.;/''■;
Angelika negribīgi aizgrūda atvilktni, j ■
,,Māt," viņa: lēņi prasīja, ,,vai tie šorīt pēc zirga bija?" ; ;
„)Mērnieki? . Jā,, Jānis pavisam agri atnāca.". :
Jānis, Nu jā,. Atis nedrīkstēja mātei rādīties!
„Ņem nii mēteli ■ un skrienj, ješ-ka jau nāk!"
Angelika uzmeta mātei; siltu skatu, paķēra drēbju nastiņu un aizskrēja,
,.Nāc, nāc!" Jēkabs sauca pa gabalu, „Priedīši brauc, viņi mūs aizvedīs!"'
Angelika pa balto celiņu^ laidās kā putns. Vienā mirklī prāts'bija atkal kļuvis nebēdīgs; Aidā! Prom no mājas, prom no mātes,' prom no netīkamajiem ciemiņiem!
Uz lielceļa Priedīšu pajūgs viņus gaidīja. •
■ „Priecīgus Ziemassvētkus!" An-geilika sauca. Un tāpat viņai pretim atsaucās.' Itamanās sēdēja Priedītis ar savu Jauno sievu, rudeni tikai nodzērai kāzas. Ierausās arī Jēkabs, un. Migelika lazmetās tāpaf^z malas, f ;,
„Nenosalšu, nenosalšu," viņa atbildēja Priedītim, kad tas raizējās par meitenes plānajām zeķēm, „ar priēkiem.ar' var sildīties!" ; .,,Atmini, ko man sieva uzdāvina ja!" pēc brīža Priedītis pusftuk-stus jautāja. ...
„Nu ko tad? Pār cimdiem vai zeķēm tu nečukstētu!" Angelika skaļi iesmējās.
Priedītis paskatījās sievā un abi reizē sāka smiet.
,,Neko! Iedomājies, Angelik, mūsu pirmajos Ziemassvētkos viņa man neuzdāvina neko!" smējās arī Jēkabs.
„Bet atminiet, ko man tēVs uzdāvināja?" Angelika tāpat čukstēja; ,,0, neatminēsit. Pātagu!"
:„Ko nu' aušojies!" Jēkaba sejā smaids izdzisa.
,,Nudien! 'Ne jau lai mani sakau tu, o nē, bet lai es labāk Jauno zirgu vārētu valdīt" -
„Vai zirgu vien?" Priedītis sevī smīnēja ua paskatījās Jēkabā. Smē
jās atkal visi. Tomēr Jēkabam šie smiekli skanēja tā piespiesti, sa- • māksloti, šī ne^bija pirmā reize, kad • viņam, sāpēja Angelikas smiekli.
Triekdami un pļāpādami, viņi iebrauca Skuju sētā. Vairāki pajūgi jau stāvēja. Sievietes tūliņ devās, iekšā, kamēr vīrieši palika apkopt zirgu. Pusdienas Jau kūpēja traukos, un pārējie viesi si^dēja pie gaU diem. ī-r.
i,A, vēlie!" iesaucās Skuju Jau- : nākā meita, un steidzās ienācējiem pretim. «
Jaunu ļaužu balsis piepildīja lielo, krēslaino istabu. Ienāca arī Jēkabs-ar Priedīti un apsēdās Angelikai pretim. Saimniece skubināja ēst; Tad pēkšņt.Angelikaa kumoss iesprūda, kaklā. Istabas durvis pavēra Atis. . ' J
Vai tas tiešām bija tas.pats Atis — viņas Atis?
Laikam Jēkabs ievēroja Angeli- . kas savādo skatu,. jo lēni pagrieza galvu pret durvīm, tad tikpat lēni pret Angeliku. Sājš smaids ievilkās : puiša sejā. > ' . .''
„Varbūt visi nepazīst," skaļu ■ baisi runāja Sk^iju meita, „atbrau-kuši ciemā arī pagājušās vasaras mērnieki!" Priecīgi saucieni ātska- \ neja no visām malām, jo mērnieki bija atstājuši patīkamas atmiņas. Tikai ne Angelikai. Tomēr — jā, ja, vai gan vēl kāds bija patīkamāks par Ati!
Atis Angeliku šai barā nemaz neievēroja, viņš apsēdās pie vīrie- ^ šienl iin sāka runāties.^ ;
. Kād pusdienas bija paēstas, īsā ziemas diena jau krēsloja. Saim-' iiiece aizdedzināja svecītes un visi kopīgi nodziedāja pāris mtku dziesmas. Tad sākās gatavošanās čigānos iešanai.
,,Varējāt labāk tepat palikt. Iz^ nestu galdus, varētu padancot arī!" runāja Skuju saimniece ar savām meitām, bet tāš atsmēja: Kviešos esot tie īstie puiši. Visi bija vienia' . pratis, ka Jābrauc ir, tādēļ tie pui-sieši, kas nepārģērbās, devās iejūgt zirgus. Izgāja arī Jēkabs.
Angelika kopā ar citām meitām iegāja otrā istabā, viņa pūlējās uz-
mird:
SPOŽĀKAIS 1
ģērbt tēva bikses tā,. lai nesaburzītu Jauno kleitu. 6alā un kņadā pēkšņi viņa izdzirdfL: ;,Mērnieku Atis taisās Kviešu Lijai par brūtgānu," Kāda cita balss vel pie>ffle-tinājā: „Kaā ņu ^is Lijai!:, Kura kārtīga salinniekmeita tad pie tāda var iet? Viņi taču pa- piEisaull ap^ kārt vien dauzās. Kāda tur var iz-;āāļķt dzīve!'^/:-'.--; ^^;'4
Angelika^āstinģa. Bijā .tā; it kā vajadzētu kliegt, Bet ■ tā varēja runāt tikai tas, kas nezināja, ka Atis pagājušo vasaru Viņu skūpstīja, ka Atis — nu Jā, Atis nekad nebija apgalvojis, ka Angeliku mīl. Viņš tikai teica — tu esj Uk Jauka! :v v.v-,- '-'v-'-'-A. :., „Pē!" Angelika skaļi iesaucās.
,,Kas tev?" cita uzprasīja. „Nekas, nevaru ļts bikses savākt." >"'\-'^;^P;'^ ■ ^'^
,,Tu būsi čigāns?" otrā atkaļ pavērsās, un- Strauji sāka dziedāt: -rr Čigāns saVu čigānieti ar džindžālu dancināja! ,„Turēsimies kopā, es ■ būšu čigāniete. Tev pīpeIrL Man arī!"; ;..' . .
Angelika Sita plaukstas" dziesmas ritmā, sita spēcīgi, it ka tā gribētu' izsist domas par Ati. Tad viņas ar ogli ievilka savās Jaunajās sejās krunkas, Angelika vēl bārdu un ūsas — un čigānu pāris izso-ļoja pagalmā.
,,Ķupa ratos metīsimies?" čigāniete prasīja. ' ; Mirkli Angelika sķafijāsr Viņa redzēja Ati, un vienā mirklī viņa bija jau tur. ,Jitaj08! Nāc!" Un Angelika satvēra grožus. , ļ:
Pajūgi strauji izskrēja no sētas
„Dod nu, čigāniņ', man tos grožus, ka zirgs neaiziet neceļus!" Atis pieliecās tuvāki Angelikai un teica. ;."'•■ ■■'^;;.^-y--V- ;-::^ r-''
„Zirg8 nav mērnieks!" meitene dobjā balsī atcirta, un Atis sainul-©a. Viņš taču nezināja^ kas slēpās aiz lielās cepures un melnajām ūsām. Skanēja zvārguļi, skanēja smiekli un saucieni, pajūgi skrēja citas citam gajām, tikai Angelika savam zirgam lāVa palikt kā pēdējam. ^ - j
„Hei, čigān*, vai ātrāk nevari?"
,;Kur tie ātrie tikuši, kur lēnie palikuši? Tāpat visi reizē Ziemassvētkus svētī!" Angelika atteica Un nesteidzās.
Tuvākais ceļš uz Kviešiem veda caur mežu, un pirmais pajūgs Jau nogriezās no lielcda. _
„Nepazūdiet!" sauca no citiem pajiigiem,„mežā tumsa, dziļi snie-
1 š t
ŗ
y l
j