••V
, 1957. gada i2.^^ 4. n-^
AS SKOLAS EGOTĒS
4
pē.Yidūi. skolēni oCTeda A- Martinso. pa ļa!)|: mazie gaida no Ziema(s,STētķii
J. Kreiļa Tszņo
¥1 L
m TIKAI PAR $1.00 IfEDĒĻA
Amerikā modernāko un. elegantāko rakstāmmašīnu . . >\A, SILENT - SUPEE, POETABLE. |se tax, tikai angļu valodai $132.00, plus latviešu valodai ?137.30 r^tāmmašīna ir noderīga uu uepiecie^ as ir,4 pasteļkrāsās: zilā, zaļā» pelēkā un Kaņadn. Ar pilnu tūlītēju samaksu 20fe aUaide/ ..
[(jeloiumaHBRMBS mašīnas $74.50. pnam vajr netraucēti mkstīt citās valodās. COROJTA Dealer P. ). Box 832, WaYerly, Iowa, USA
ēroqams līkumoto un grūti pārredzamo pasmīnēja:
ir laime Viņš zināja, ka šis jau-.skaildrāk sāpinājis paziņu, bet Metam Mināt mūžam gurdo vecpuisi ar pieklā-iem, „Jēga par īstu, lielu laimi mēdz fka sdprātam. Tās klātieni izjūt tikai at-inosļ ĪSOS mirkļos, un tā ir jau prom-** iķāižtjaunoja otra uzbudinājumu. Ne-le! Dags to zināja. Viļiš nebija jāmāca, drīkstēja darīt Metuzāls Gerriks, kanij ot, nibija kauns ne no viena līdzekļa^ irofains las ir laime? Tu to mūžīgi gribi kādu saņemt nagos,*' Dags ātrie-Bet iian tā nav)laime, ko jūs sludināt eenst ies pēc ^āf mērībām! Ja esi sapel-
•;La,-a])domā — tev vairs nav taisni ^ t nākamo. Nav nekādas jēgas kapā at--ļriāra n: Ai, cik. skaistiviņš aizrāvās,, ļstamāš sekas, kas viegli varēja nākt pēe ,,To jau gan šinīs laikos tu nevienam ieat]:arīgam cilvēkam nevarētu iestās-dies saskaņā ar taviem priekšrakstiem, [a^ d jbesīs zelta karietē! To var iestā-lļ)paplokā audzinātiem, ne brīviem, ņe-idlm. ^Tie nesapņo par debešīm,*i*\ viņa lija sažņaugtas, un elpa grūta. Iznusums lējps raudāt, pēkšņi apzinoties, ka dara ļbīis.' Gribējās krist ap kaklu Metain Ger-inpties ■ Lūgt, lai tikai viņš nesaka nekā, 'nervi — mani beigtie nervi — yiņ| sev [ji^s un nelaimīgs, i ' ikf lēni atlaida gāzes paminu. Ai to rāmi inšjlai un apstājās.; Braucēja seja bija sa-I lupu vietā bija palikusi tikai tļumšāka Q§ma rokas jio stūres un noguldīja klē-in^tsbaudītājs viņš pārskatīja dlzeltenos tarļpas laukus līdz pat apvārsni], ►trā tracināja bailes. Smaka krāts. ¥iņi inreiz; pēc brītiņa atkal. Nervozi grāb-rokt» gar otm.
(Turpinājuma ss&os)
Sestdien, 1957. gada 12. jaavārl, 4. n-ra.
smu vientulības lEstādē, kas c a dzimtai, daīvo vfentulŠ tuii lai
Par iirtjūru Bērziņu un viņa darbu atmiņas stāsta Otto
TOi viņam kada jubileja, vai sevišķi augstu cienījām mūsu <āaimšaņas dienā? iNē, nekas tam-ļ mākslas un kultūras , darbinieku®, līdzīgs, pat vārda ķienas nav. Bet; JBet es biJu tikai puikiņš. Um ilgi,
loti ilgi man nācās gaidīt izdevību^
literatūru kā
saan pēkšņi radās vēlēšanās ra/k-stīt lar viņu kā pa ŗ dižāko latviešu teātra cilvēku, 1 aš ar visu sirdi iemīlējis teātri un palicis šai mSestībai uztii^gs lidz pat šai die. aai. Ja mums ijŗ sa'^ š mākslas pētnieks, prbf. Drt Jāi^a Šiliņa perao-oā, tad ar rie mazJlcu tiesību par mūsu teātra pētnie :u var apzīmēt
j Arturu Bērziņu, tik: li Viņš &6vi par tādu uemēdz dēvēt Bet reti kāds tik labi pārzina latļraešu teātra lietas un dramatisko viņš. \ . i^rmo reizi ar sastapos pirms daudziem, daii ižiem gadiem,
, turklāt — iietieši. Kjd "nodega Mā-mu]a,jlatviešu teātris vispirms palika bez pajumtes, lī( z beidzot tam ierādīja telpas pārt ūvētājā koka eeltnē aiz ikādreizē iā Nacionālā teātra, tā sauoamajĒ. Interimteāt-rī. Teātra direkcija lija pieņēmusi izrādēm naanis tulkoto Otto Ludviga bēdu lugu Dzimi s. mežkungs"; Lugu iestudēja pats direlctors Pēteris Ozoliņš. Neliela s tēlotāju, sa-atāva bija loti lam: Podnieks, Skaidrīte, Rūmniece,' Kronbergs... Eā biju pavisam 'jauns zēns,^ pui-iiņš. Pirmizrādē sēdēju un' drēbē-
. ju par: lugas-seknīēm. Ēs taču nē. biju tulkojis naudas dēl, bet man tā'no visam Ludviga lugām vislabāk patika sarvas uzbūves um dramatisma dēl. Tā bija ,,smiagā luga", cilvēki sekoja darbībai un netrūka asarir. Bija piekrišana. Liela. Es atvieglots gāju mājās. Bet tad nāca kritikas. Rīgas Avīze slavēja^ arī Baitipas Vēstnesis bija devis savu atzinumu, un Artūrs Bērziņš Latvijā savu. Un tamī viņš maņi-glāstīja un pēra . . . Direkcijai nevajadzējis izrādīt tik smagu drāmu. Cilvēki 'zālei, sēdējuši un rau-d^up- -šajā; kritikā^ ..mana- zēi^a sirds saskatīja lielu pērienu: „ne-
. vajadzējis izrādīt". Tas man gauži ķēr^ pie sirds, un es staigāju
" M aipmākts; To redzēja rakstnieks Līgotņu Jēkabs, kas vadīja Balti-jas Vēstneša literāro daļu, to redzēja arī Pauls Ašm'aniff, kas tur-pa.t vadīja māksilas. un vietējo nodalās. Laikam es izskatījos ļoti nožēlojams, jo beidzot viņi mau vaicāja, vai es pazīstot teātra ķrir tiki Artūru Bērziņu? Nē, es perso-eīiski nepazinņu. L%otni|S' ieteica man ar viņu iepazīties. Bet kā? Toreiz tas uebija ti& vienkārši kā | tagtad. Pieiet klāt un saka, sveiks! Liet^ darīta. Toreiz mēs* jaunieši.
līdz Līģotnia mani ar v tināj^. , ' :
ņu iepazīs-
Pamazām sarunas novirzījās uz. lugām, izrādēm^ un pašu teātri Majns lielais, jauuais paziņa, runā. jot par teātriem, iesila; jautājuv •kādēļ, viņš „Dzimt8 mežkungu" tā nokritizējis. Viņš smiedamies man vispirms atbildēja ..Pinni^ kucēni jāslīcma". Un tād viņš stāstīja par Ludvigu, par viņā drāmām, ka tas esot viens no labāpem vācu drāmaturgieim, tad Heinricbs Kleists un iPrīdriclīs Hēbels. Sevis-ķi Hēbelim esot spēcīgas drāmas, piem. „Judīte". Viņš man ilgi un daudz stāstīja. ES noteikti daudz guvu no šī stāstījuma. Mani iein. teresēja 'ĶIeists ul^ arī Hiibels. Nopirku visus ^viņu darbus un izlasīju. No Kleista man pati ca komē-dija ,lSasi3tā krūze", ki ju vēlāk tulkoju un kuju izrādī;a Rīgas Jaunais. teātris AI, Miermuka režijā, un brīvības cīņu luga — Fr. Hēbeļa „Judī:^e". Tie bijaļ sarunas rezultāti lār 'Artūru Bērziņu, ko viņš līdz šai dienai nemaz pats nezina. Judīti pieņēma izrādēm R^gas Jaunais teltĶs. .Mani aicināja ierastie?, teātra birojā dramaturgs Hermanis Asars. Tur bija arī ža, nis Pērkons (tagad Toronto), un es lugu pārdevu „ar visām tiesībām" par. 30 rubļiem. Izrādās guva milzīgus panākumus. Sastāvs bija vislabākais. Pašu dižāko l'>mu "tēloja Ādolfš; Kaktiņš — kar avadoni Holofernu. Dekorācijas un kostīmi bija lieliski. Izrādes bija allaž iz-pārdotas. Ja nemaldos, ar šo lugu ■notika arī pirmās viesizrādes tādā mērogā Jelga/vā un Liepāja. " Pēc šīs lugas nāca Raiņa „Ļā/D,plē3is", fcas ■ tāpat givaā^^ panākumus. Kad Kaktiņš pārgāja dziedoņos, mekilēju citu Holofernu. Vispirms izmēģinājās ar Ed,' Smiļģi — negāja. Tad labāks izrādījās Vilis Segliņš. Izrādes turpinājās ar izpārdotām zālēm, līdz Segliņam ienāca prātā prasīt algas paaug-stiaiājumu, ko nevarēja maksāt, un izcēlās „streiks". Daļa aktieru aizgāja uz Āpollo teātri Grīziņkalnā.
Pagājuši daudzi^ gadi. Ēsmu dzīves saulrietā. Mēs ar Artūru esam tagad jo labi. draugi. Viņš man parādīja izcilu godu un piedāvāja savu „Tu*' draudzību, ko dziJā cieņā pieņēmu.
Ja nu esinu iemīļojis teātri ao viaaS sirds UD esmu kjuvis tā lielākais draugs, tad lieli nopelni bez iedzinitības .tur bijusi arī dižena, jam piebaldzēnam Artūra^in Bērziņam. Mūsu ceļi bieži, joti bi^ži satecējuši 'kopā, bet inēs nekad ne. esam strīdējušies. Pat tad nie, kad izrādījās, ka viņš raksta Latviešu teātra vēsturi un ^ es arī. Mēs vienojāmies, ba viņš raik^stīs par teātri, bet es par operu. Tas bija Latvijā. Tagad, cik zinu. Bērziņam teātja laukā savākti daudzi materiāli uii viņš gatavo interesantus darbus. Cerēsim, ka radīsies arī izdevējs, veicot ae vien vēsturisku, bet arī diženu kultūras darbu, jo teātris nu ir kjuvis trimdā ievērojamākais kultūras faktors. Protamus, m'anā. uztverē ...
Otto Irolls"^
Aidffi.Kiedra ļ:
Pūš nikna SBlaa ineneša v^^ Kav tālu lafrs vilku mēneāis, Un feo ttt rfcjs an' pazaudēji, T«o vēl tn atradis.
Sit vēsas nid«i» lietavas sejā. Dun tālē paslēpies OkeaņSj |o sava mitekļa piižņainā lejā Kā žiislia izfilcies šaubu māns*
Vēl mūsu a«"^»a pamalē taj% Kiiff pālifea Kurzemej* cietoksnis, Kā sarkani jodi cits citn vajā Um plo«āa sanipiuņu viesulis. •.
Bet uzticīga caur laikmeta migla llfurns blakos m^iisu vēstniļe iet^ Caur mēri un postn ar soli žiglu, Tās «aJisittā RŗiOTijas vara riet;
Draugs, skumja bēffoll^ 8Tešum:a
krastā,
Tu, Latvijas saucēja saņemies! Līdz karogs plīvos Daugavas ma».
t
Pret brīvo KJffu pacēlieisļ
.PLUCIS BALETA
ŠVEICE:
: Baletnieisitars Harijs Plūoiš īsi pirms Ziemassvētkišm ieradās no Ņujorkas Londonā, lai pavadītu svētkus savā irimenē. Šoreiz viņš ceļoja uz Lpndanu ņo saVas pēdējās darba vietas Losandželosā ar seivišķu interesi, jo Londonā viņš pirmo reizi redzēja savu jaunāko dēlu Ivaru, ■ kas šīs zemes brīnu, mus sāka skatīt tikai pag. gada 7. oktobrī.
No savas pasitāvīgās darba vietas Sadler Velsa Ieietā plūcas ir dabūjis vienu gaidu atvaļinājumu. Un jau no septembra sākuma darbojās Sav. Valstīs. 'Visu šo alku Plucis darbojas Kalifomijā iM tikai uz dažām dienām iegriezās Teksasā. Divarpus mēnešus viņš bija Losaiidželosā, 1 mēn^esi Š?ln-fi'anciskO; un īsāku laiku Sakŗa-. mento un Berklijā. ;.. Darbība pa lielākai daļai noritēja baleta skolās, kuras ar Jtatru gadu vēršas plašuma. Minētās pilsētās pastāv arī vietējās baleta sabiedrības. Vienā no tādām. Sakramentb Plucis iestudēja. vienu baletu..
Plūpim Kalifornija un turienes baleta skolas jau labi pazīstamas no agrākiem braucieniem, jo šis bija viņa . piektais brauciens uz
skaņu kokli nolicis pie malas ūņ ar paceltu' galvu nes trimdinieka smago nastu. «Liels prieks bija redzēt, ka dzīves likstas viņti nav sagrauzušas, bet savā garā viņš ir tas pats možais Ādolfs Kaktiņš, kas bija agrāk," saka Plucis.
/Kaktiņš ir uzaicinājis pie sevis apmesties 'bijuŠĢ Nacionālās operas direktoru Albertu^ Prandi, un AiSV.' Plūois izsakās, ka mūžīgi šai trijotnei bija-daudz skaistu at-
AmerikU nav viegla, un vismaz pagaidām viņš paliek Eiropā.
Kā paredzēts, janvā.rī Plūois brauks uz Šveici, kur viņš uzaicināts darboties pie. jaundibinātās baleta akadēmijas Cīricbē. Minētā lakadēmija domāta kā pamats Šveices nacionālam baletam.
Uz jautājumu, cik ilgi Plūois pa, redz darboties išveicē, viņš paskaidro : „No Sadlera Velsa balēta ^ān ir dots atvaļinājums iMz 1 septembrim. Nēvarii patlaban Pateikt, kas būs pēc tam. Vajadzēs vai nū atgriezties Sadlera Velsa sabiedrībai. Vai varbūt varēs apvienot darbu abās vietās ~ Londonā un Cīŗicbē."
Losandželosā Plucis satikās ar daudziem latviešiem un arī ar bi-
aizņem 700,000 ķv. km. platību, atrodas Andiem un Atlantijas okeānu saislēš virzienā, ziemas iesniedzas subtropos, bet dienvidos apstājas pi^ upes JUo Negiro, aiz kuras jau Patagonlja. Tā ir ip a m, p a, kuj'as vārda cēlies no Argentīnas klčnā indiāņu senvalodas un nozīmē „vienādi līdzens lauks".' (campo raso •—; sŖāais&l,; aeguusI latīniski). | Jā, patiesi, pampa ir gluži ne. mainīgs līdzenums, oāze, pie kuras robežām dabas velnišķības līdz Sini teikušas Am^i Un tāpē-c tur nav ņe ātrkāju stra.ūtu, kas uzjautrinātu tās seju,, ne siluetu, kas apstādināju tās šķietamo neizmēroja, mīlfu ka;ut kur vidusceļā \ starp divām debess pusēm. Griezies uz kuj-u pusi gribi, visur tikai kla. jums — za]š vasarā, brūnzaļš rudenī, pelēks ziemā/ un pelēkzajš pavasarī — kuram pāri peld vientuļas mākoņu laivas uz savii vie-nījgo ostu — apvārsni tālumā. Šī vienmuļība ir kā monotona, nekad nemainīga skaņa, ir kā nepārtraukts oda šīciens, un tāpēc .pampu var sailldzināt ar ttiksnesi, ķujā smiltis aizstāj sīka zālīte, garā ci^ ņu smilga un lielu dzeloņainu dar-džu krūmi. Retumis gan šo vienādību pārtrauc kāds ombū, un tad, liekas, k^ šis dīvainais koks no-kritis np debesīm tik piepeši, ķā meteors, laļ putnu bariņaun, kas lido pāri, būtu kur spārnus; atpūtināt, bet jums — kur brīdi saistīt savu interesi.;
ibū ir savādnieks starp augiem. Vispirms tas ir vienīgais koks, kas ieaug .pampā paša spēkiem, pieder retajai p h. i- t'o 1 a-
® Toronto Cwst teātris par sa-Vļi nākamo lugru i2;v,plējies Judži. na O'KīIa Ak, mežonība. Latviešu skatītāji, kas ar O'Nīlu iepazinu, šīes jau vairākkārt, un t» sevišķi jāmjji Anna Kristi izrādle paģ. iru. denī, tagad var redzēt vienīgo |Sla-venā autora kumioristiško darbu.
jušdem koUēgām. Plūci bija aici- f^jlļf^"'ISvfc^^^™^'^.^^
-.. . - v\a \f xr..^r*{r^& M»«di.m» ko O'Nīls uzTakstijig „ioka
uajis pie seiņsjji.Ādolfs Kaktiņš. - -- - —
levērojamāir^fefkslinieks "šobrīd
saulainā Kalifornija viņam loti patīk. Viņam ir. arī vairāki piedāvājumi pārcelties tur uz pa&tāvīgu darbu. Lai cik lieli būtu šie vilinājumi. Plucim tomēr izšķiršanās par pārcelšanos no Eiropas uz
miņu no bijušiem laikiem, ko pāt. cilāt. Plūcam iio šīņi sarunām sevišķi iespiedusies atmiņā. Kaiktiņa resignācija: „Sākums bija grūts, beigas grūtas, bet viss cits bija tik skaists." ■ P. X
, bez piepūles un sevišķas uz. iijnnnias. Daudzi, incidenti un notikumi šai lugā smelti no paša au tora jauiflbas atmiņām, bet par autobiogrāfiju to tomēr saukt nevar. . ' v_:; • ■■
Galvenās loniāļš Anielija Hola un Miireijs Deivis. © Māc ii. Cuibe Zviedrijā, kur strādā Upsalas bibliotēkā, saņēmis stipendiju. Par iegūto 8%endijn viņš dosies uz Bomn, kņr 3 mēnet šus pētīs materiālus ,savani Ilcen-cita darbam. ® Beniheimā māķjSlas golcirljā Parizē nesen noslēdzās jaunā latviešu gleznotāja Raimonda Sbiprā-r na izstāde,ku]'ā bija izstādītojS 24 gleznas, lielāko tiesu ainavas un klnsās dabas. Izstādje bija labi ap. meklēta uin guva atziiōgas atsauksmes presē.
remdinātu savu vientulību, nōļ vie. nas saknes izdzen vairākus r^us stumbrus, tā izveidojot vaireni: krāmu: birzes apmērā. Kaut ombii ir ozola augumā un tas iasniedz krietnu vecumu, ta kofcsn© ir tik mīksta, fca to var griezt ar nazi. Tas neder Malkai un, kad nogāzies, sapūst ka melone. 1!^ lapas ir indīgas.
ad bmbu jau apmierinājis ziņkāri un jūs .tanī pagrie&t muguru, ja ir ziemas laiks, jums pretim nostājai valdonīgs kiiMums, kas jūs iesviež it ka titoiesī, j jo nav ne mazākās skaņas, kas no-darbinātu dzirdi, nedz arī skaištu-r ma, kas pamielotu acis — jūsu priekšā ir kas pamests, noSēlojams, viņ jūs sākat just, ka ap jūsu kau-' liem jau grābstās purva drēgnums, kas pievakarē sabiezē par s^tu miglu, lai pa nakti pārsegtu pampu kā pelēks poīi^ (indiāņ.U apmetnis, līdzīgs, giļltas segai, caur kuru nēsātājs izbāž galvu). NaV citas vēlēšanās kā bēgt no pampas sausumā un siltumā.
Pavasarī, vasarā un rudenī pampai ir citas sejas. : ! "Oavassirī un vasaras sākumā zied •pampas ķēniņš — dadzis lieliem, ziliem ziediem; aŗī-tā lapas ir iezilganas. No dūksnajieņi, kam te vārds „baņāco", izslējās šmaurf' gās niedres un grīsliSj un te tuvumā pampu rotā; lilijas. Rudens pusē ciņu smilga jau sasniegusi tādu augstumu, ka paslēpj žirgu ar visu jātnieku; tā nu atgādina mūsu purva smilgu uu piedod pampai sudrabainu toni. Tā kā pār pampu vienmēr vēji vējo, nu Eola koklei par stīgām kalpo zāles stiebri un niedres. Pampā' skan. Pat tās meldijas vienmēr skumja^, lēnas,. klusas ; . . Dīvainā kārtā šim pianisšimo pa dienas laiku sa vas balsis pieskaņo arī putni, kū" k-aiņi un baitracieši . vardes- un krupji. Jr tā, it kā pār visu dzīvo un nedzīvo pampā valdītu kadš klusuma likums, kāda robeža skaļumā, ko.'nedrīkst pārkājpt. Pat ūderis putni, kas pulciņos vienmēr skali, šeit klusi; izņēmums tie putni, kas no Ziemeļamerikas ieradušies šett pārziemot, un arī uzvedas jeņķiiski — skaļi un bravurīgi. Skaļuma aizlieguma laiks izbeidzas vēlā pēcpusdienā ar čabā „debešīs uzkāpšanu", kad šis lielais bradātājs putns (augumā,^kā tītars, izsikatā, pēc ķīvītes) ■ ķā melns punktiņš tikko saskatāms
dzieniem, kas ^u§al%i ttpēc Ita atgādina ko jcilv^cisku. Kāds mazs putnelis >- burve (la bruja) pua-naktī Msteriski smejas, vēl ^ādfi nozviedzas tikpat vareni kā ēzelis» un tāpēc arī eaucaa ..burrito*' (ēzelītis)/ g
Okaidrās dienās debesis izrakstam
: saviem lidojumiem vanagi ua; ērgli. Un ja jūs būtu līdz nāvei no. guris, kāds no tiem vairs neatl^a* tos no jums, gaidīdams u? mielā®" tū, ko tam sagādātu jūsu mirstīgās atliekas. Ta^uSīe gaisa „pollp cisti" arī norāda, kur kaut ka© noi tiek. Ejot tur, kur tie brīdi „kari-' nājas" gaisā, jūs uzdupaties uu čitiean leksponātiem šai izstādē.
Kādā panckā iebriduši flamlngo» stāv un nekā nedara; šķiet kāde : pampā sabāzis garas kūjas un Ife . uz katra pāra uzlicis pa baltam spilvenam. Citās vietā jūs šasto- > paties ar dzeni, kas, barību moki Iedams, lēkā pa zemi līdzīgi zvirbulim un dzīvo paša taisītā alā kā sesks. Līdzīgs liktenis šai klaju, mā bez kokiem arī pūcei, lai gaa samērā labi redz arī-gaismā, pa dienu snauduļo uz kāda ciīja. Visbiežāk kan tā tup uz viska^u alu kupices un kā vecāmāte labvēlīgi noraugās pašu alinieku sabiedri. bas izdarībās. / ^
Viskača, lias tiek saukta arī par smilšu vāveri, patiesībā ir pampas bebris ar mazvērtīgu ādu. - Dzīvo nodalījušās sava veida ciemos — viska'Serās. No viena ciema tās ielfe viesos uz otru. Ir pļāpīgas kā jau dienvidamerik^i. Otru ģimeni ielaiž savā alā tikai līdz ,ygulamla-tabai"; ja ieiet tur, viskaču vecis tūdaļ kausies ar ciemiņiem. Citādi Vskačas ir tikpat lēnprātīga^ kā cilvēki, kas pieder tādām relii ģlskām sektēm, ^ kuru locekļiem nav jāiet karā. Šī iemesla dēļ tad nu viskaēas ir pastāvīgi upuri lap-sām uii pumām.
Pampas kūmiņš ir gluži tāds pats blēdis kā visas .citas lapsas plašajā' pasaulē, varbūt vēl l>ez-kaunīgāks, jo nereti piekopj «koeksistenci", dzīvodams kādā tukšā alā viskačerā un mielodamies ar kaimiņu — viskaču mazuļiem.
Dūma jeb Amerikas lauva ir kaķis kas kaķis, ja to palielina, tu līdz bernardīniešu.suņa augumam. Dzīvo galvenam kārtām tur, kur pampas malas sāk, kāpt pret kalniem un klāties ar kokiem uā kiūmiem.Ēti visu,kas kust un kam: siltas asinis, izņemot cilvēkus. Jo, neizskaidrojamu iemeslu dēļ -pu-
zilam eten, no kurienes tad nak - ^ „ *: i. -, .„ , - . ,., - liia parasti neuzbrūk cilvēkam,
viņa korāļi pret zemi viļņveidīgi ka ,■ ,^ ' , ^ V 1 ' ^ pat bērnam ne. Ir nostāsti, pat
zvana skaņas. Jau krēslas bndi „___, i . ^ ,
■ ' apraksti, ka puma pienākot pie
kāda irbe ar, savu. flautu noskandina naktij serenādi. Ar pirmajām zvaigznēm pampai pārskan, gluži jocgas uu fantastiskas putnu balsis. Tā kādas melni tērptas griezes, ko satic par trako atraitni (vinda ioca), sāpīgās vaimanas dzirdamas kilometriem tālu; vēl cita -ŗ- pakaā —. nakts klusumu satriec /saviem vājprātīgiem klie-
VOITEUS
vārdos viņa hekā nebija teikiisi, balss un izturēsaiiās radīja skaidri — sakV vai es neteicu?
Un Pēteris atkal palika viens ar savam^ ne visai priecīgajam domām, kuras viņš pirmajā nobīl5 nebija slēpis ne Vagu-lāmam, ne GiPauduma ķundzei.Proti^kasasliaņā ar .aprakstiem grāmatā, sugas taksīšu kucēniem jāizskatās citādākiiem kā tiem četriem kamoliņiem, kas lipa ap viņa Zaru. Tās, farbut, bija neapdomāti, bet labot vairs neko nevarēja. Ļ ;
FēcDusdienā, uz darbu ejot, viņš kāpņu telpā'satika Vagu-lānu.-
„Eā aug jaunā ģimenef saimnieks izrādīja zināmu interesi par īrmek® privāto dzīvi. „yai.vēl joprojām domājat, ka notiliusi sugas sajaukšanas?'*
„Bīštos --jā,^' Pēteris atbildēja, tikai nesaprot^^^ tas varēja notikt Es viņu tā sargāju!*'
Šai brīdi no .virtuves iznāca Jagulānu Alma, vilkdama savu atvasi aiz ;rokas: :
„Jiis nesaprotat! Ir arī, ko nesaprast! Paklausieties,; ko
Nu, runā! Un kur tev bija mute visu laiku?!''viņa pabīdīja meiteni.sev "'''^
68.
0 Ml Š
Viņi sprieda tā: šodien viņŠ aizceļas tepat kaimiņos, bet kas var galvot, ka jau rītu viņš nedodas uz rietumu krastu, zie-, meļiem, vai pat uz Savienotajām Valstīm? Kontinents bija
plašs — un ej tad meklē savu naudiņu 1 ļ.
Bet Ovido visus nomierināja. Pāris dienas pēc pārvietosa- šī te strīpa zina stāstīt! -nās viņš saviem klientiem piesiitīja vēstules, kurās paskaidro . . , . .
Ja, ka'pārvadātiesvinu spieduši dažādi apstākļi: personīgajā . „Well . . .,,''.;tā iesāka, bet pārtrauca, jo ler^^^ dzīvēj bet ka ; dzīves' vietas maiņa nekādi neietekmēs' viiu braucam Ķelputa pelēko āuto; „Well — prasiet i labāk Cipum līdzšinējās saimnieciskās attiecības. Viņš uzdeva ne tikai jauno — ē ; . . Ķeilputa kungam!" _ "J'-'-' ->
adresi, bet arī tālruņa nummuru, un ļaužu prāti nomierinājrs. . „Nemāžojies, runā 1'' māte pavēlēja. „Kas Cipum bus pra-Cilvēks, kam prātā darīt blēdības, neatstāj tik skaidri saška- sams, to Pūpola kungs pats paprasīs! tamaspedas.
;. Otrs ļoti svarīgs notikums, kas pierādīja, cik ļauni un zemi instinkti dažreiz mājo radības vainagā cilvēkā, bija i e-gaidītais ģimenes pieaugums Pētera Pūpola sugas taķsītim Žārai.
Pēdējās dienās viņa smaids bija kļuvis sevišķi plats.
Kad, Pēteris pats neko negrasī^Sileikt, bet pat atkāpās sāņus, lai palaistu Ķelputu garām, Vagulāniete nenocietās: ° „Ōipu! Kur nu skrien ~ neredz, ka gribam runāt V
„Tā?" Ŗelputs lēnprātīgi pagriezās atpakaļ.
„juta tstāsta, ka jiīs te vasarā vadājis Grunduļu ī/ilijas ĀdaMr. Vai tas tiesa ?'V .
Ķelpiik acīs iezagās smMsr ■ \
jJVai tad nedrīkstēja? Ja jau citi mītnieki var, kāpēc es
ne,f' ■ .; --"^[^ . ,,Unuzvēda augšā? Tur,vkur Pūpola kunga^Z^^
V „Jep!" Ķelputa smiiisMuva platāk^^^ •Zāru . . . var būt, :ka Zāra ap tur bija . . . '*
„Un kāpēc Ķelputa kimgs tā darīja?" Pēteris diezgan muļķīgi jautāja. 1
„Kāpēc?" Ķelputs smīnJdams skatījās Pēterī. „Kāpēc? Arī reiz par kungu gribējās. Tāpēc. Aizņēmos Lilijas sunīti un pastaigājos. — Kādam k^da nepatikšana ?''
atklātu nepatiku savas siigas pretējā dzimuma pmtāvim. kai pateicoties audzētavaļs pārziņa pūlēm un ilgg;adīgā_ pie
cilvēka un daroties līdzīgi kaķim, klāt glauzdamās, ņurinādama, kū." ikumu mezdama; paijas gaidīdama. Lai pasargātu sīkiopus un teļus, puma tiek bez žēlastības iznīcināta Un tāpēc ^kļuvusi bailīga.
Kā ciivēkUj tā dzīvnieku n^ler©. dzēts jr pampas sesks. Suņi sāk drebēt, to pamanot, laupītāju put ni pacejas augstāk gaisā un vld' pārējie radījumi lavās tālāk no tā, jo pietiek ar mikroskopisku Sļisv» kātiņu vircas, ko seaks'dusmāe izšļāc no saviem dziedzeriem, lai trāpītais ikvienu atbaidītu no s©-Tla. Un &ā gan ne, jo tvans, ko izdveš ķiplokus ēdušais," liekas maigs kā lavandels salīdzinājumā ar seska vircas smaku? Ja šī virca iekļūst acīs, var kjūt akl8,>jo tā kož kā sērskābe. Sesks arī apzinās savas smerdelības lielo varu un tāpēc nevaifās ne no viena. iPēc nodarītā apgāzējuma šis bezkauņa mierīgi aiziet, zobus atņirdzis kā izsmieklā un kuplo asti lie. līgi izslējis gaisā. Ar sūdzībām par šī zvērēja mefistofeliskajām izda. ribām 'ir pilnas tās vēstules, ko italie.šu emigranti —. jaunkolonis-"
' Vēlāk pilsētā par šo san nu un Pēteya likstām ļaudis mēļoja. Citi smējās, citi nosodīj i 'Čipu, bet citi teica, ka Pēterim mācības vajadzējis. Katrā zii ā visi bija priecīgi, ka atkaļ/ reiz ticis, par ko runāt-
Vienīgais, kas šos notikļimus gandrī nemanīja,; bijā -Zje-
melis.v . .
izrunāšanās ar sievu, Viņš apzināti bija vairījies
„Es nekā nezinu," meitene tiepās, „tikai toreiz^, kad jūs sievu sastapt. Viņš bija ļoti.daudz strādājis, braucis'līdžr
ar Čipu un Lilijas jaunkundzi tiesājāties, viņi te vienreiz uzve-. šķernieku vienības rīkotājieni pāris izl3raukumiem uz provin-
da augšā viņas Ādamu ... " ces ziemeļu ezeriem makšķerēt un piedalījies^W^ - • , _ ---5- T^s/^^isirriiiS •r^ūv5^^o Uārsteidza a
es toreiz
„Ādāmu?!" Pēteris iesaucās. „Un uzveda augšā?.— Eui' messēdē. Pēdējāviņš pārējos bārsteidza ar sa\Ti negaidītb
)reiz biju?" / ^ājii nama pirkšanas jautājumā: viņš pi
„Darbā," Jutasāka iejusties svarīga liecinieka loma, un teikumu, ka projektētajā latviešu uamā rezervējamas te.^^^
nolūkā sugas taksīšu audzētavā, beif Zara-toreiz bija rādījM uzveda augšā." ' > ' ■ jaunatnes m sabiedrisl^ajam
:°^^^.^^,A^ M ,,Un? Kas tUr notika?" Pētcris jautāja talak, lai gan lielu te^ katra lailja, kad vien pecta rastos vaja
1-
L'e-.'
ša,ubu vairs nebija, ka Ādams, ^Ķelpu^^ atriebības kāres sar- rdzība.
dzē iegūtajai prasmei, izdevās Zāras nepamatoto kautrību Jia- gāts, šoreiz sasniedzis tOj ko nepaguva agrajā pavasarī, kad lauzt un Pēteris, priecīgsWpanākumiem, kas tam deva pa- viņa pēdu. smarža Zāni bija aizvilinājusi nepareiza virziena • • -y : ^.1-iji^^ Ujģ un tā savam kungam sagādājusi daudz nepatikšanu.
; i ^,Ķā lai es zinu?" Juta ka^īgi nolaida acis. [ neļāva iet līdzi."
Ķelputs durvis verot nedomāja, ka kāpņu telpā viņu sagaidīs tik plaša un labi informēta sabiedrība. Kaut ari Pūpola sūdzēšanās tiesā viņam bija sagādājusi daudz nepatikšanu^ viņš visu tomēr bija uzņēmis ar lielu mieru._
\ĶĶ jau katram ruļļos ierakstīts, tā būs,y viņš parasti vērtējaļ^tāvokli, un ari tiesāšajiās laikā nerunāja citādi. Kad draugi viņu inēģināja pierunāt sūdzēt Pēteri par goda laupīšanu, viņš atmeta ar roku: : ; ,„Ņav vērts! Gan jau pienāks ari mana reize.'
zina
matotas cerības reiz pašam kļūt par audzētavas, ip^nieku, b samaksājis prasīto 'honorā ru un vedis nelaimīgo Zaru mājās,
Saskaņā ar āudzētav is īpašnieka aplēsi, priecīgo notiku-mu varēja* gaidīt septembraļpēdējās dienās, bet Zara visus pārsteidz jau septembra vidū.
Visus, izņemot Vagulanulutu^
Trešajā dienā pēc Zaļas sļēvietiskās sūtības piepildīšanās, Pētera istabā, kur vienā kakt^'bija ierīkots midzjņltis jaunajai mātei un tās četrām atvasitēnii ienāca Juta uh ar Pētera atļauju apskatīja laimīgo ģimeaī^^^
V „Nu, kp Juta labu izpelājf^?" Pēteris meitenei noprasīja kad tā, infekciju beigusiygraājās uz diarvj
^j,Wello *V viņa novilka ua ksMēian^ Kaut ari
„Bet agrāk jūs runājāt citādi!" Vagulānš protestēja. „Agrāk arī domāju čitād,'* Ziemelis atbildēja. ^ Pēc sēdes Kārlis Pūpols viņam spieda roku. ,,Paldies, Ziemeļavkungs- lifaut arī šoreiz vēl neko nenolē-- ~ jūs nebūtu nostājies mūsu pusē,
ma, arī tas ir sasniegums
Ja
naudas maki šodien būtu nolēmuši, ka ar naudu taisāma nauda, un mūsu mērķim nekas nepaliktu pāri." ■ Ari Aivars Kamols, priec īgi pārsteigts, tuvojās Ziemelim. „Vienmēr domāju, ka jūs turaties ar Vagulānu, bet tagad liekas, ka ar jums kopā mēs uzvarēsim " Ziemelis Pasmaidīja.
„Uzvarēš tas, kam būs n mda. Bez tās nevienu namu ner uzcels. Ne tāpēc Vagulāns beidzot piekrita jautājuma atlikšanai^' ka es mainīju savu nosti Iju, bet tāpēc, ka viņš uzzinājis to, kas daudziem nav zināms^* r'P«»«»«»4««,« -«..^
ti laiž savējiem uz mājām Eiropā,
pampas, krustām šķērsām izstaigātais ir Amerikas strauss jeb ņandū, pelēks kā migla, un tāpēc P'agrūti. saskatāms pret apvārsni, vēl grūtāk — starp zilpelēko dadzi un sirmo smilgu! Ir ^.graciozs un majestātisks — ,,gaučs- starp dzīv. niekiem", kā gauči to savā laikā novērtējusi.. Kad ņandū briesmās, skriedams vienu spārnu sagriež tā. ka tas viņam kalpo tāpat kā bura buriniekam, — un aiznesas tālumā ar yēja ātrumu . . .
Kad pampa jau noslēpusi no jūsu acīm šo savu skaisto bērnu, jūs atkal atrodaV sevi, attopaties, ka ap jums ir zāles jūra, pār kuru dēg saule, kai esat saules kvēles ezerā, kam krastus veido apvārsnis. Ir klusums, tik dziļš, ka liekas sabiezējis, un svaidīgās vēsmas, kas atskrej no vienas vai otras malas, pavada cepja svelmei
„Vai tad nav nevienas dzīvības?" jums pasprūk izbrīnā. „Kur palicis sarkankrūtītis ar s&vSin dlL gām, kur čingolo vai melngalvīte, k»m patīk uz dadža zieda padzift. dāt? Kur mūžīgie spēlmaņi circeņi nn 8l«aāžī?..." Nobsigums 8; Ipp.)
■i