lieBi,vl957. gada 10. augusta, 64. n-rs.
Sssldien, 1957. gada; 10. augustž, 64. a-rs.
m GALVĀM
1(30) kādu viņa ir-šādu jēja at-
■ c
iet 5 iu. C& padarītu Idā?! izdevu-lara sašķobu U2-
Izeja 13
ļiu dēlu Itavības ļtu Valtu, vie-
ii
jo 11 t2. bet ja es ir pa-citur; ifienas līajums
mj}.
vienā Jaugos-^dzim-Hu sa-īsaka. [Tiņieļn
Novērsīs, neļaus to -r-Tautu nb zemes šķirt,
-^m \ .■ ■
Ņavi jāu sveaas un spuldzes taS gābvehab. Nekas petr to, vai is sveces un spuldzes, un mēness, m saule, ja vien mums ir tādas, acis» kaš redz Dieva godītiu.
IV.".'
Tu nebēdā, vai saule lec vai riefe '.Nav dzīves straumei,sākuma, na^' y g^lā:-^Kad gaismās Dievs pār tavu galvn
1; M.
,Ar mieru ņem tos starus, ko viņā
' : dala.
■ V V Ceļiniek, apstājies: brīdi — (Ķirši un ābeles zied. fijlausies eaur mijkrēšļa sprīdi -r^. Neskan ne dziesmas, ne strīdi. Ķir§i un ābeles zied! •
Lai tu kādus dublus bristu. Sirdi inūžam turi tīru, . Rētu val-ar naidā sistu, šodien labāk aiznilrst raUgi. -^Kas-ir sāpe, mīļie draugi? . Sape izsāp sāpē(lama. I>2Ī\-^e aiziet vizc,<Iama,. Ja vien sirdi turi tīru.
KAS SOS VĀRDUS SACĪJUSI! (33)
.■I. ■ " - ■ Ar to lainu arī tā jocīgi! Kur tu domā, būs vislabāk, tiif taisni iznāk. vissliktāk.
Es tik gribētu to redzēt, ka tu ne» kad vairs neietu pasaulī uri ijca tu no visas sirds mīlētu.
Piezīme: Šo vārdu sacītāju vaP-da dienas augusta mēnesī.
-lapas ļtvasaŗa I apbur, tas.,.
ļtird.
ATBILDE (2S) PaJradā atmaksa Samaksāts. Atlikuma.
.50:00 50:00
25:00 .25:00
i2:.o0 12:50
5:25 6:25
S:13 3:13
1:56 . : 1:5S
0:73 0:78
0.39 ■0:39
0:20 0:20
Nedējas, i:
3. 4-
5. ■ ; . • "
6.
7. '
8. -
9. Utt
Atlikums kļūst an-ien mazāks un_ mazāks, bet tas nekad nevar kļūt nulle, jo puse no kaut kura skaitļa arvī«n-ir iaut kas. šis pķ. rādnieks, citiem vārdiem sakot, paliks mūžīgs Parādniel^ Atbilde m) Annai ir 18 gadu, . . ATBILDE (85)
.Draugs ir 66 gadus ūnS mēne-' Sus vecs •■ ■
Atbilde (26)
Viens ķieģelis sver 2 ikg.
ATBIIDE (37) 28 reizes..
ATBILDE (28)
Pitagoram bija ^r.īhācekļi
ATBILDE (29)
301;
ļieždama uz augšu ■ sprīdi gapu iidens irotami apliecināja sarkanmmates ap-[I»ar iidens trūkumu nav ko bēdāt. No ļei atklāts lievenis, vaļumiem nospros" n aizsargtīkliem, bija apaudzis medus= kad- Dags ievilkās tajā liJa- šaurām radās krēslā.: Sirdī pamazām salasījās s. Viņam nebija jāsaka, no kā varēja J.viņš nolādēja Metiizālu Gerriku, do-ļto par Yergu turētāju, naeionālsociālis- ; Tu tais bija atkal sagudrojis traku ideju pt .vairs at\Tlkt ne eipu. •
[ieradis pie krēslaines. .Dags tikai ta-sievietes te nebija. Durvis^ mājas Ievērtas. \ ; \
lā; galā-bija plats, ciets sols. Bēdī^, fmām, viņš nolaidās tajā,' bet, ieskāto-'5;alā, pašam nemanot, bija jāpastaips feaiŗedzētu labāk. Yīnāji no ārpuses se». ļtik cieši kā bieza siena, un pustuinsā Ģiazs apaļš galdiņš, stikla bumba ūz tā, /
uz bumbu nostieptā elektrības vadā fiiŗu lielumā, stikla prizma, sastādīta itiem mazu;burabiņu..K'rēslainē, šis jo-ļ. mirdzēja skatītfijam pretim, kā šķēr-ļ< zvēra acs. Pie sienas, uz mazliet aug-ļr.r galdu, bija novietotas divas biezas
sējumā, pēc izskata uri goda vietas- '. ļ-es,'jebšu pār tām ečla .septiņus žubu-ļ gapim melnām svci^ēin; Divi melni āža ļā tikko snrtņlzaniUt kā izauga no pe-Yir.=i tiem; iaikaiii- īļiašā Sjtiepļu turēk-ļ-lja fosforizēts cilvēka tralvaskauss, zem ' ļpat spīgiil(ŅJ.ošiem stilba -kruiliem. kuri • ieriti no zirga vai kāda-p;ovslopa. Uz bpas plauktiņa akmens-bļodā;plīvinā=' • htt liesmiņu- maza u^unnņ smirdinot ķku smaku." Pii$.Noli priekšā visam šim-[lējumam,, nzcvldas, šķērsām pāri lie-I > sienasdīilz.sjc.nai; stiepās stikla -būris, īrētu derēt uz tūkstoti — ralēja kāds hma rāpuliKi kaut savā; tajradējā nekus- '■ [.izskatījās tikai kā bieza., gara, melna lata, kas.laik;im nija sniiltis. fTelpas vi-em,:uzsōdinūta uz pakārta stļen!ša,.tii-;e, mierīgā, kā jau nāves stingumā,.'bet• laikam bija iestrādāta Ma viņpāsaū-ļsu tās spīdēja atbaidīgā asinskārē.. (TurplnSLJums sekos)
zīst ktnsko vidi un latviskās
Jānis CiruUš
,MŪZU KALPI VALMIERĀ
nāja līdz. Brastiņa istaba atradās
otrā stāvā, un pa atvērto iogu dzir- elkoņiem, Upīti, bet izkritis bikSu dēja balsis. . 'dibens. Apkaklītes vietā lakatiņš,
„BŪ3 sanākuši ciemiņi. Brālis ir kā paša zīmētajam Tenim, bet mājās!''— noteica Brastiņš, un kā-ļkurpes laistījās visās paketes krāpām augšā, . Istabā, .sametušies
bija pulciņš vīru, iegrimaiši dziļā strīdiņā, kā Paši teica, par skun-
stēm. Te pirmo reizi redzēju un Otru, kā pats kādreiz teica, esot
Nezin, no kurienes un kā, bet 1&18. g- vasarā. Valmierā bija saradušies vesala kolonija latvieSu mākslinieku un citu gara darbinieku. Tur dzīvoja gleznotāji: Eduards Brencēns, . Pēteris Kundziņš, Bmests BrastiņS iin Jānis Saukums, Tēlniekus i pārstāvēja Emi'is Melderis nn Arvīds, jeb, kā viņu mēdza dēvēt, Mazais Brastiņš, bet mūziķus — Latviešu strēlnieku rezerves puika kapelmeistars Artūrs Boblkovics. Gar Gaujmalu redzēju klīstam fiiosbfu Pauli Bāli. teologi! Ludi Adamonču, vēl āk rakstnieku. Linardu Lakēnu uri niatōmatiķi - vēsturnieku Jāni Strāubergu.
Tai vācu pirmās okupācijas vi-sarā, pašā Jāņu vakarā ar loti trū-
. cīga satura nesamo un vijoles kasti Padusē biju pārbraucis Va'imierā no bada un nedienu.apsēstās Pēter-Pils. Pēc kara un revolūciju mutuļiem. Valmiera šķita ļkā/'. miera ōs-
. ta, risn ja ielās neredzētu vācu ka-ravīr^us. varētu domāt, ķa kara nemaz nav bijis. īstā vista, kur varēja atpūsties un salāpīt ieplēstos nervus. Vecie draugi bija izklīduši un aizklīduši kur kurais, vecās mīlestības .kļuvušas neuzticīgas. un, izņemot makšķeri, grāmatas un vi-
. joli, nebija nekā, kam tā īsti varētu pieķerties. Bet pietika arī ar
Reiz, nākot no kādas riiuzicēša-nas, Rīgas ielā sastaPu kungu mii-2Īgā pfiatmalē un kokatuPelēS; kuras bija izkrāsotas pēc inaijvabo 1ām. Biju jau vairākkārt viņu ievērojis savās pastaigās,. bet šoreiz viņš jnani uzroņiāja pēkšņi un vien xārši: ' ,
..Piedodiet bezkaunību, bet gribēju ar jums iepazīties. Esmu Ernests BrastiņS — skunstnieks. Pēc vijoles kastes spriežu, ka arī jūs piederat pie mūsu cilts. Vai vārām parunāties?" . . ^
To BrastiņS ■ pateica, valodā mazliet stostīdamies,: bet ar īsta'ņu mātes'cepto_;^?feu'^ . !iatvieSa 'manierfem lin gluži aplju-1 dzu maizi ar sviastu uiļ lauku §1^^^^ ; rīgu laipnību, "tagad ievēroju arīļķi _ DikU no Valmieras jau ūlu viņa savdabīgo "matu sasukājumu 'nebija. Brencēns, kņztdams riecle-—• Uz priekšu un apcirpti līdz pais-ļnā, kāri noteica: ,,Ak, kā nu de-pierei kā. ar lineālu. Arī māksii-.'rētuviengbrajjdvīns!", bet nebija, nieka uzvalks, bija šiits pēc kādas Pirmie Posās projām Bofbikovics neparastas piegrieztnes. To viņš, ar Brencēnu. im tikai tagad ievē-kā vē'iāķ uzzināju, bija pagatavojis roju, cik tie atSķirīgi savā ārienē, pats, vienā naktī pāļTvērzdamies Bot/koncs varēja-lepoties ar sam-
ne- un kurpēm ar augstiem papēžiem, Tās viņš valkāja, lai pacefiftu savU
civīlistu, lai, vāeiem ienākot, kristu gūstā.
Staigādami bijām nonākuši \lāi'pamazo augumu. Arī matu celiņā mājai, kur BrastiņS dzīvoja. Aici- bija taisns, kā vijoles stīga.
Brencēna svārciņš bija cauriem
ļsās^^Galvu rotāja melns un. uz pie-kiiŗ kuraīs.'ri sakritis un savēlies "latu cekuls,:
be,t zem kup':āni uzacīm raudzījās pasaulē viena asa un gudra' acS.
iepazinos ar dzīvu Brencēnu, Mērnieku laiku lielisko illustrāciju autoru.. Vārda Pēc. nebija svešs arī Pēteris Kundziņš, bet nekā nebiju agrāk dzirdējis par Emīli. Me'l'deri un Jāni Saukumu.. Pēdējam bija bārdiņa kā Leonīdam Andrējevam. uri ar to viņš acīmredzot lepojās, jo biezi paglaudīja un paturēja saujā. Mazais Brastiņš, salīdzinot aT Ernestu, likās smagnējāks, vārdos skopāks un loti labdabīgs.
Vislielāko respektu sajutu tomēr pret Artūru Bobkovicu. yiņu Pazinu kā simfonisko koncertu diriģentu, .1314.—15. g. sezonā . .Rīgā. Pa.r viņu bija lasījis. Emīla Dārziņa-cildinošās recenzijas Ata Ķēniņa Zalktī, un te nu man bijā gods Spiest jauneklīga meistara roku,
Bobkovics sēldēja krēslā dikti piepūties un svarīgs. Caur pieri skatīdamies manī, pasniedza mazu. Pacietu un tādu kā sarepējušu rociņu, piemetinādams: '■ „Ak tad jūs spēlējat to vijoTii. Pie kā tad študierējāt?" :
Teicu, ka pie prof. Nalbandiana Pēterpilī. Bobkovics palocīja galvu, un ar to arī mūsu tā vakara Saruna izbeidzās. Vēlāk, kad iepazināmies tuyāk un sadraudzējamies, Eobkovicara bija daudz ko stāstīt par saviem studiju ^gadiem Sondershauzenas konservatorijā, par .Emili Dārziņu un paša cīņām
Dzērām tēju uņ piekodām Brastf-
•' ■PASAUI'ESKAJS'EJMCA
,,iPasadles kafi^n'ca.'' Viena sloiete B«d oa dzeļ"
VAI MŪZIKA ARVIEN NES SAVA MIKA IEZ3MES?
problemātikā:
tēt, ķa tā nav agrākā dinamika un tik ierastā tēmu variēšana, bet gan pastāvīgas, lieatkarl» gas skaņu izteiksmes plūsmas bez ktļmUināciju un dialektiskās piedevas. Jaunajā skanibā ieiet neatkarīgi toņu kvanti visām dziŗdanūbas dimensijām sēriju plūduinā bež iepriekš tvertām iezīmēm. Šīs jauuaa miiziķas radītāji ir eēiušies ao Rietumeiropas gara mūzikās pasaules un nav domājušr, sa-raut saites ar pagā,tni. ¥iņu radošā jaunrade arvien sakņojas vecajās tradīcijās, bet vērsta pret nākotni kā attīstības 6p-. timisms mākslas nezūdībai, ja tikai mākslinieks savā darbŠ ieliek, visu savu sirds degsmi.;;
izdzēris, ;
Reiz Ernests, pats vienmēr kārtīgi apkopies, ņēmās Brencēnu strostēt par šo nevīžību apģērbā: sak, kā tu. Brencīt,. tik nesmuki Pārstāvi latviešu mākslinieku cunfti. Un Brencēns nopūtās.un savā īpatnējā balsī nodudināja: , „Ko nu, bratiņ, sē-dini Brencēnu uz sūdu vezuma vai dīvāna, Brencēns būs un paliks tikai Brencēns!"
Tāds nu viņš bija, kaut skapī karājās, ne vieria vien svētdienas kārta. Kad uzlika, kā pats teica — i.elkšķinu un krāgu", tad tas pēc brīža ar visu šlipsi atradās nevis Pazodē, bet virzienā uz laiK» vai kreiso pusi.
Tovakar šķiroties, Brastiņš piekodināja piekāpt, biežāk. Viņš dzīvoja pašā pilsētas centrā, un visiem bija ļoti pa ceļam. Ej* kur iedams, bet garām.nevarēja Paiet, ja augšā dzirdēja balsis un uz palodzes manīja kādu bikSdibenu. Tā drīz vien sadraudzējos ar visu koloniju..
■ Visdzīvākais šai' sabiedrībā bija Jānis Saukums,. vēlākais Rīģas skp'jotāju institūta zīmēšanas, skolotājs; tagad sen jau smilšu kalnā. Atjautīgs, vārdu spēlēs un strīdiņos, viņš veikli bārstīja nedzirdētas latvieSu sakāmvārdus un ar tiem bieži vien samulsināja pretinieku. Runāts tika daudz, īpaši pār glezniecību (un tās virzieniem,
Pa to laiku
okeāns atkāpjas no krastiem, nm teco roņml^'^o sienas glezno-jnini p orapeJQS tnrpma apsiibēt. Sieviete sēd mn dzep absintUo
Mēness pamostas
m'^ness noliekas plēt,
okeāns atnāk atpakal;
Namiem, puķēm un sejāiia
arvien vairāk krāso,
un es tās dzeru lieliem malkiemo
Fn'tad — ko es redzuJ — Absints sēd telPā! Absints dzej- slevM! .
Izeju. laiiikā — nami, - puķes nn sejas, jiisu krāsas miis IzdzerJ
Bet es domāju Par senajiem roni-niekiem, kas tāpat kā es» dzīvoja pasanlea norietā, apglez-Mojot sienas ar sievietēm» kļujni skalstirnis nmļ>riei
Zvalgrzne fcrit. Arī tā izdzerta? ■
Skumjā/ pasaules feiflfejiBca.,
Varbūt mēs grēko-jam, kā jaunie, tā. vecie, ja necenšamies viens otru izprast un katrs turamies pie savas patiesības. Protams, patiesību nevar atstāt, kur tā ir augstākā reā-litāte, kšda ir Dim. Ja mēs reiz esam sagrāvuši kartību, tad nevar vairs nodibināt īstu kārtību, iekams neesam atgriezušies pie wcās patiesības! Kāpēc jaunie sa\Tikārt par katru cenu grib izlēkt no aizbild-uiecības un ielēkt. nezināmajā, ko paši vēl nepazīst? Pozitāvā izpratnē jaunu iede|a pārņemšana nes svētību tikai tad, ja vecās jau apgūtas un sapi<i>ta-mas. Vēl svarīgāks moments ir tas, kas būtu jāievēro: tikai mācoties no vecajām vērtībām, var saskatīt kādu jaunu, daiļāku zinātnes' smaili.
Kūsu jaunatne turpretī lec jaunajā bezdibenī bez k^dam pārdomām, saraujot saites ar vecajiem pamatiem, veco domāji luī pamācības viņus vairs neinteresē. Vai šeit vispirms nederētu īsta un sirsnīgā abu paaudžu diskusija par vērtību pārvērtēšanu mc'dernū laikā ievirzē, bet uz veco pamatu normām f! Vecie nedrīkst dzīvot sava laika pasaulē un prasīt, lai ja;iiliie visur pilnīgi sekotu. Jaunie savukārt nedrīkst pamest vēsturisko attīstības pamatu un bez glābšanas^ jostas mesties modernisma tukšumā.
Tāda tagad ir nuisu miižikas problemātika, kās pašreiz vis-\iairāk satriec miisu kultiīras cilvēka eksistenci. Ja mums būtu sava zeme zem kājām, šīs brieismas nebūtu tik reālas, jo jau šī eksistenciālā apziņa, ko sauksim par „biīšanu 'mājās", dotu zināmu pamatu un drošību.. Vēl.vairāk — mūsu latviskā vide mūs saistītu un rādītu savu eksistencei? veidu, kas latvietim piemērotākais. Pasaules izkliedētībā jaunie vairs nepa-
vērtības. Mūsu mūziku mēs vēl isti nepazinām un pašreiz to tikai reti vairs dzirdaņi. Ja jaunatne savā attīstībā diird tikai šo t. š. jauno mūziku, lai mēs nelietotu sliktāku apzīmējumu, tad nepārtraukti notiek grēkošana pret Platona diktēto miiziķas nepieciešamību audzināšanā un pret mūzikas dievišķo ievirzi vispār. Ar pāris saraustītiem pamācošiem vārdiem mēs nevarēsim jaunatnei iestāstīt, ka džesa mūzika ir cilvēka miiiļķības izdzimums un cilvēka gara necienīga. Miisu tagadnes problemātika sākas dr tur un, proti — jau bēmis'iabā: V£d tur nepāŗttraukti' skaļruni kāds ķērc āizsmaJtušā balsī, vai
Šī mūzikas jaurirad'e uzrāda
māte dziedās tautās diesmas; analoģiju pārējās mākslās, jo vai mūsu jaiinatne skatīs visu mākslām jātver sava laika bū-televīzijā, vai tikai vecāku iz-ļtiskākais totālā ievirzē. Tāpēc
meklētu programmu? Vispirms jākritizē pašu audzināšanas metodes, un tikai 'tad jāmeklē cēloņi citur.
MĀKSLĀM JĀTVER SAVA LAIKA BŪTISKĀKAIS
Š. g. sākumā Grand Rapidu un .apkārtnes latviešu ev.-lut. draudzes padome un pilnsapulcē tika izteikts '^vēlējums, lai paliekamā veida tiktu godināta Par latviskās mākslas problēmāJg^nelaiķa- prāvr/^^
no krievu armijas virsnieka Par
:a vesti, labi pašūtiem svārkiern
un nālcotineS izredzēm. Domāju, kā latviešu g'Iiezniecība pārāk ieslīguši literāros tematos un tai vajadzētu vairāk rīkoties pašai ar saviem tīri gileznieciskiein līdzek-ļiem, pievēršoties vairāk formas un krāsu problēmām, bez virsrakstiem, kā tas Pleipildījies klasisilca-jā simfonijā vai Bacha fugās mūzikā.
(Nobeigums nāk. n-rā)
miņa; kādēļ biītuļdibināma un viņa vārdā nosaucama kāda studentu stipendija, jo nelaiķis it sevišķi dzīvoja līdz mūsu jaunatnei , un tās centieniem, ne tikai atbalstot tās izglītības tieksmes, bet darbodamies aktīvi^ līdz dažādās jaunatnes orga^ nizācijās. Tagad šis stipendijas jautājums guvis savu īstenojumu, jo draudzes padome savā
prāvesta J., Ozola stipendija .-
24. jūlija sēdē to apspriedusi uņ jiolēmiisi radīt pie' draudzes stipendiju fondu, paredzot, ka stipendija būtu piešldŗama brīvajā pasaulē dzīvojošam latviešu tautības studentani vai studentei, kam būtu grūti materiālie apstākļi un kas uzrādītu labas sekmes mācībās, nacio-nāli-latvisku stāju uņ aktivitāti latviešu trimdas sabiedrībā, Stipendijas lielum.s šogad noteikts 200 dolāru. Tās pieprasīšanas noteikumi tiks vēlāk izsludināti laikrakstos.
Tačiļ šim pesimismam mūzikas jaunradē nav vietas. Tas bija tikai tāds mazs ekskurss jaunās mūzikas, postīgajā ie-dirbē, kas jānovērš ģimenei^ lokā. Jaunās mūzikas gara potenciāls savā- zijļā pat pārspēj agrāko, mums saprotamo kom-po-ņistu darbus. .Neievērojot dažu modernistu eenšanos pēc pārspīlējumiem, visumā jāsaka, [ ka garīguma ievirze mūzikas jaunradē nav ne apsīkusi, ne panīkusi.' Mēs eksperimentē-jam un ineklējam jaunu skanl-bu, kaut dažkārt cieš āistētiskā ideja, jo modernā -ievirze bieži nonāk īstās skanības pretrunās. Taču 1as vēl nedod iemeslu noliegt jauno niūzikū. Muzikālā radīšaiiā taču jau sasniegta zināma fantāzijas iespēju sum ma. Vajadzīga jauna skanība, jauna ritmika un cita dinamika, to mēs katrs vēlamies. Mūsu uztveres orgaiii vienīgi^ vēl nav pieraduši šai jaunajai ska-nībāi. Vai tai vajadzēja būt tik,
V. Zirnītis.
mūsu protesti par jauno mūziku: ir nevietil; Mēs paši esam tā dilemma, un mūsu nesaprā-' tīgā rīcība munis neļauj iz-kļīit no šī stāvokļa un citiem . kavē rīcības brīvību.
Varēuii secināt, ka jaunās mūzikas ievirze ir loģiska mu- ^ su laika prasība-: ieniūžināi pašreiz , būtiskāko. Tas spiež. komponistu iejusties mūsu Ižii- . ka aistētiskajā ideālā, ko savukārt diktē mūsu.ņiodĢrnā dzīves uztvere— civilizācija. Tāpēc nevainosim vienīgi komponistu ; mēs visi esam pašreizējās pasaules, pilsoņi un šīs ci-vīlizācijas nesēji. Mēs taču negribam pāriet uz dzīvi primitīvismā, mums visiem patīk braukt limuzīnā, iet uz kino, hoskatīties futbola spēlē u, 1.1. Mums visiem bii'tu jācenšas is-skatīt patiesibais dziļāko būtā-bu un mūzikas patieso daļl>u cilvēka gara tfanscendēšanai, jo tikai gara sfairā cilvēks tuvojas dievišķajam. Mums jāmācas mūziku tvert kā gara iz. teiksmes plūsmu un nevis to, kas kalpo laika kavēklim un iegribu apmierināšanai.
Pār. \'1enu lietu niums visiem jābūt skaidrībā, ka bez. .gara uav iespējama ■ pozitīva mūzi- :
krasai, vai vajadzēja tik tālu ^ jaunrade..Tālāk — mēs_ne-
aiz sevifi atstāt veco kārtību, kamēr jaiinā nav pilnīgi ieskatīta ? Tai jaunā;, mūzika orga-
varam ievirzīt mūzikas attīstību kādā niums tīkamā gultne, jo tā zīmē sava laika kultūras
niski seko vecajām tradieijām ^n sava laika sejas metu, kaa un alrodas ar to kaut zināmā l^aliks nākotnes audzēm. Un ti-saskarē? Tie ir jautājumi, kas kai viņi varēsinūs nopelt vai
prasia nopietnas pārdoiņas. «
Vai neko pozitīVu un atzīstamu neredzam šajā jauno mūzikā? Tā nav. Mēs redzam pat zināmu jaunās mūzikas aristokrātiju, kas jau izveidojusi īsto moderno līniju ar savu ska-nību. Mēs varam gan konsta-
apbrīņot. Mūzikas attīstībai gaita un miisu civilizētās dā-ves ritums arvien atrodļas cie^ kontaktā. Kamēr vēl mūsu sav-starpējās attieksmes noteic cii-vēcības priiUlcipi un gara dzīvē valda jaunrades rosme, tik ilga nav vie'fcas kultiīras pesimismam.
35. turpinājums . .
„Viņš jau man reiz teica, ka gribot labāk cīnīties nekā rakstīt blēņas ... Bet ko jūs īsteni kunkstat? Vai tad ir kāds labāks amats f Pat rotas pavāri cīnās vairāk ar boļševiku uguni nekā savējo . . .Un-ja esat kara ziņotājos, cietieties vien, tomēr kādu rindu uzrakstāt, varat kustēties. Nav nekāda labuma jūs ie- . grūst ierindā, es būtu skaudīgs, ja to ieteiktu .... Cil-^ : vēkus jau tā mobilizē bez jēgas, daudzi nebūs vairs nekādi karotāji. Un. vispār priekš kam?"
Abi saskatījās, saprazdami, ko domā, un klusēja.
„L;abi, Andrej,, lai tas paliek," beidzot, ierunājās Areiis." bet es gribēju iekurt vannu un labi nomazgā-.
■ ties. Pie ^Maldava nav nekāda, dineja,: kurā .nedrīkst ,
■ nokavēties pusstundu. vai stundu, un Gunārs droši vien n|būs pirmais, bet ja.arī būtu, kas par.to? Gan^ viņš iziņēļosies,, un jautri viet būs. Tu varētu pa to laiku atpūsties šeit manā vietā, .
,.Nē., zini, kas man ienāca prātā," lietišķi teica •Drobe. ..Es aiziešu laikā, pieteicot jūsu ierašanos vē-.lāk.".., ■ ... , ■ , ■.
...Gribi kaut ko izpētīt? Varbūt saņemt aizceļoju-.šās Māras sveicieims.>": sarkastiski iejautājās'Āreiis, sākdams - noaut apnikušās viļņas zeķes no' kliudošām kājām. . : '■■ ■ \_
Drobe saviebās; ■ •
„Un kāpēc ne? Man liekas, ka-viņam biļa kāds 'no-dorņs.. ..viņš redzēts kopā ar Māru, vismaz Gi'ia teica.. Unņ pat oribōja m<iš iepazīstināt, nii cik.pazlstu Gitu,-riiia neko bez savas gudrības nepasāk. ... Es nekā nevāru zaudēt. Ja būšu pārskatījies, abi ar Makļava kungu iedzei-sim kādus labus dzērienus. Tos viņš raunis solīja....
— Bez tam. --r vai beidzot atcerējies, caurā plva,. kaut ko pcōr' Maldam? Kas par cilvēku? To nebūtu lieki zināt." ■ ■' ■ : '
. .'.Cilvēks ir savāds,"-atsaucās Arens, • ..gandrīz, aizmirsu pastāstīt, domādams par savu reumatismu,
Jāņa Ealmītee viņei®,
un taču visu laiku turēju prātā, ka man tev kaut kas, jāpastāsta .." / ' .
„Kas nu tev par reumatismu, tāpat vien odi buš stingrāk sakoduši," zobojās Drobe. .": .
x\rens atsmaidīja, neļaunodamies.
,,Bet.ir konstatēts, ka cilvēkus vispār vairāk vada iedomas nekā realitātes, tādēļ atļauj man rūpēties par savān>i4ājām. ~ . ' '.
Lai nekavētu laiku, es labāk iekuršu vannas krāsni,-pirms sāku stāstīt," ■ ■ .
Viņš iegāja vannas istabā, tad atgriezās, iedams uz virtuvi pēc naža, lai saplēstu skaidas iekuram.
Kādu laiku Drobe klausījās, kā vannas istabā krita pret grīdu malkas pagalītes, kurām. Ārens-mēģināja nodrāzt malu. ■ . ■
.„Pietiek!" viņš sauca, „paliec apakšā kādus no saviem ziņojumiem, un,: galvenais — neaizmirsti, pie.-laist uguni!"
Paldies par atgādinājumu," . novaidējās Arens, ',.man tiešām nav sērkociņu." / '
. Viņš atkal izskrēja cauri gaiteņa galam uz virtuvi meklēt, izgrābstījās visos plauktos, -ņurdēda'ms:. ,.Sasodītā kārtība 1 Te vajadzēja būt... . '
Neatradis, taisījās lūgt drauga palīdzību, bet Drobe jau bija aizkūris pa to laiku vannas krāsni, atsēdās krēslā smiedamies: ,,Bez manis būtii palicis ne", pcl.dējio^ ... .Labāk stāsti, ko zini." ':
Zināšanas ir tikai dati, .-vajadzīgā interpretācija. Ini tos: saprastu, "iioņurdē,"]a Arens. ....
. .,Turoties pie datiem, šī cilvēka vārds ir Linards Maldavs,:pēc profesijas'jurista, advokāts, kādreiz pazīstamā senatora Aleksandrā Maldava dēls. Arī .dzīvoklis,^ kurā esam ieaicināti, pēc tālruņa 'grāmatas spriežot, ir viņa tēva dzīvoklis. Senators pārgāja- pensionfr' ros kādu gadu pirms kara.*' .
..Tātad aizbraukušais Maldava paziņa būtu viņa paša tēvs?" pārjutāja Drobe. . . „Tā iznāk. ... Tā kā senators bija pazīstams, kā stia-
gŗu un bargu ieskatu veilvēks, viņš droši vien noteicis: nekā boļševikiem neatstāt.. Dēlam varbūt nepatika minēt, ka tas viņā tēvs' — vai pa daļai — viņa paša dzīvoklis un. atstāsimMaldavam šo illūziju, it kā neziņā; tum, kui' ierodamies. Gunārs nezinās tik un tā, un lai jau tiek kāda bēdīga jautrība. Dēlam vienam pašam patiesi: laikam nav omulīgi dedzināt tēva dzīvokļa iekārtu. Tādēļ solīja labus dzērienus un vakariņas. Es : tikai nezinu o . . Varētu būt arī Otrādi: ka dzīvoklī palicis, viņš vēl gribētu izlaist sutu kādam niknumam. pVēi tēvu. Jo pēdējos gados pirms kara likajs, ka viņš to vien.centās darīt ar savu dzīves veidu, kā sagādāt vecajam kādās-nepatikšanas ... ." .
»Ā, tas jau ir interesantāk, 'es tāpat savu mazumiņu pūlējoši" piezīmēja Drobe.
„Nu, tev tikai vējš bija galvā, ār Maldavu izskatās drusku citādi... Pēc nostāstiem vecā senatora ģi-ņienes dzīve bijusi diezgan nelāga. Sieva it kā gribējuši viņu atstāt vai apzināti nosaldēties sniega kupenā. Sameklēta ar pusapsalušiēm locekļiem, atdzīvināta, bet tomēr nomira saaukstēšanās seku dēļ. Tā senators palika ar divi dēliem, kas laikam bija mantojuši mātes jūtīgumu un tēva spītību. Abi pieaugot sagādāja viņam tikai nepatikšaiias. Vecākais pameta māju nn iestājās jūrskolā, neliekoties pār tēvu ne zinis. Vēlāk runāja, ka pievērsies komiinistiem • nevarēja izpētīt, kas ar viņu noticis . . . Varbūt-kaut kur braukā. Šis jaunākais — Linards— tika sabiedrībā daudzināts kā tēva acui:aūgs. Nobeidza augstskolu. visīsākajā iespējamā laikā — es tad sāku studēt, un atceros, ka par žo brīnumstudentu daudz runāja viņa .sekmjti dēļ, un bija sabaidāms, ka viņš paliks tieslietu fakultātē par asistentu. . Bet tā nenotika, viņš. izvēlējās advokāta |irak.si, darbību' iesākdams kāda mūsu ari -diezgan.sļa-, vcua.zvērināta-advokāta.kantori, un. ļoti drk kļūdams, patstāvīgs. Saprotams, ka' daudzi pārmeta tēva-sakarus., ietekmi; gludu ceļu, bet. tā- gluži,nebija. Viijš.iz-^ rādījās fabs jurists ari b^^z kāda atbalstā. Es toreiz sā-' ku strādāt avīzēm, atreierēdams prāvas.'Tā bija viena ik) viņa. pirmajām spožajām prāvām, par kuni rakstīja; Mē:> lil^iai garāmejot, iepazināmies, un laikam viņš ne-, atceras."','■' :'. - .
. ■ „Kas par. brīnumu, ja tu pats'uz rei?j neatcerē-
jies
iemeta Drobe.
. ,.Viņš nenotiu-ējās," turpināja Are'us,„salūza, paklīda un noklīda galīgi.. . Te sākas, interpretācija no manas, puses un.'visāda.s iespējamības. Vecais senators laikam taisījās precēties ar. kādu tiešas darbinieci, kas it kā bija arī viņa privātsekretāre . Varbūt sakarā
ar tēva. nesaskanīgo ģimenes dzīvi, pāridārīšānu ma» tei, arī jaunākajam dēlam bija savi ieskati,par tēva otro laulību, varbiitvuiš ieskatīja to par negodu — vai kas to zina? — tādās juristu ģimenēs. Par šo jautājumu viņš bija aizbraucis parunāties nākamās pa-, mātes lauku mājāsj tā vismaz ļaudis domāja, uu at-pakaļbrāucot — ar motociklu >— iedauzījis siena šķūni, tāpat kā savu galvu. Varbūt viņš. negribēja uosis-tieSj.tikai pierādīt Savu nostāju tēva precību, lietā ■ uņ., gata dragājums izrādījās smagāks, nekā viņš-bija; domājis; Vdkli motocikla braucēji, kā pats zini, var kādā sienā ieskriet, tiekot cauri ar mazām skrambām. Bet Linardam bija galvas kauss pušu, laikam viņš vēl Jiebija tik varens, braucējs. Viņu ilgi dziedināja . , . Nācis pie samaņas, viņš, protams, aplieeināja, ka np-tieis nelaimes gadījums, nekas vairāk. Bet pēc tam viņš vairs nebrauca ar motociklu ;.^iznācis no slimnīcas, neatgriezās tēva dzīvoklī, un: tēvs savukārt nesa)-laulājās ar sekretāri, kaut gan nedomāja jaunkundzi pamest, iin, cik zināms, turpināja dzīvot ar. viiiu civillaulībā, kurai. ir kāds pēcnākamais. Juristiem tādas : lietas visgrūtāk noslēpt pašiem,'': pasmaidīja Arens. „Tādā kārtā Linards jau būtu savu.panac.is.'. Mazāk saprotama viņa tālākā rīcība, ja nepieņem, ka galvas kauli nebūtu pareizi sadziedēti....
Pēc izve.soļo.šanās viņaņi bija laba ūņ ienesīga prāva, ķo tikai viņa nogadijmuā dēļ-atlika. Tā bija sa-: režģīta prāva, kurā tiesr^a kādu bijušo, ministru, viņa tēva draugu, par valsts līdzekļu izšķiešanu, kas izlie"\ toti^ bez.norēķināšanās un it kā ieguldīti privātos uz- : ņēmu.mos.;..iīini.sti-u kabinets un visa politiskā-situāQi» ja bija mainījusies', dro.ši -vien,, ministra plauksta ne-; bija visai tīra; Cerības lika uz Linarda daiļrunību, uņ urķību, lai panāktu kādu kompromisa spriedumu,. ■:vismāz1^: '" >..-'-'
- Bet šis brīuumstudents un brjnumadvokrit>i. Aīal-. davs runā ja..divas stundas, it kā- pierā.dKlanis ai.z.Ņtā-.'vamā nevainību un tomēr' ta,^ ka. aizstāvanjais iznāca vainīgs visos punktos. Prokurors uzsmaidīja ]*.Ialda-vam,.pateikdamies,:un vēstīja, ka- viņain"loti maz kas . .piebilstams pie aizstāvja runas, .vienīgi viņš to varētu stiprināt ar dažiem datiem nb savas pu.ses'. , . ' . ■ ^ -Bija liels .skandāls jjiristu aprindās, ne par'Kpriedurnil/ bet kā — tik smalki, var iegāzt klientu'— aiz.stāvot: Tas arī bija. Maldava advokāta karjeras gals.''
; Lietu pārsūdzēja,. un cits. advokāts panāca kādu' mērenu spriedumu, par nelietīgi vai vieglprātīgi izlie-. toto līdzekļu atmaksu, vai kā tamlīdzīgi, — vairs: nē-
(Tarpīi-ājūmo" sekcBļ)
atceres;