- i: I
iSSS. gada 13. augustā, 65. n-is.
5AULĒ UN VĒJOS
P
—^-^
ballē Toront^Sv. Jāņa draudzes atzinību guva augšējā attēlā redža-f. no kr.: Ilona Krūmiņaj Inese Ze-
r.: Laila Zemīte un Sarmīte Reit-
ku "dalībniekiem savu veldzi deva ūdeņi.
lonie volejbolisti, kas divos setos |idrabenes. Aizmugure pa kr. re-komandants Arnis Freibergs,
tavasagas upē; to svešie steidzīgie .māju pusi, J. Kreiļa uzņ. '
iātūma līdz galda stūrim, pamāja
āiilēm.-. Citreiii nekaitini mani." ļi?Ibas veselību, laimi un ilgu mūžu" ļts. Pieši iipdž/iukstēja. kciiiaiidants Ira, atlika, mēriņu" un nokrimšķniā-
mirdzēja. Jamaikas kristalia drum,' karafes. •
jles lūkojās uz hercogieni. ■
un Bīrinš pieiiaoa klāt. Ilērcogie'; Im mēriņu.
Karlovič" — ^ viņa terca paklusu, pjēsi"'. Eji paļaujos uz tevi." :)rHBdvīns bija aplam stiprs, rīklē salmu grīiite.^
Ls kalps'V-- teica Bīriņš neskanīgi.
ļpagaidiet brīdi ārpusē" — teica tš"ar driģenēm un uzpampnšajiem ;. Viņi bija atkal vieni.
nevar kaut kā dabūt starp miro-.— čukstēja hercogiene, kautriem tdāma zīmogu spilvena stūri. Rokas' ;<ija smalkas daiļas un vārās.
Cl novākti," viebdamies.teica Bīriņš.
varēja novākt," ēukstējā 'herco-"Ernest Karlovič." . •
gurna Bīriuam pārskrēja drebuļi. .
ide, Jūsu gaišība."
liienu lielā; sieva bija kājās. Biriņš [lu žabo notirkšķam, ļirūzuļainais :ās viņam ap rīkli, dzirksteles šķīda
uz • hercogienes gultas malas. Ar i'Sft, ka Annā Ivaiiovna viņu sapuri- ■
jLans: Bīriiiš mirkšķināja, acis. Lielās ļjas,. tumši pietūkušiem galiem, šūpG-riekšā.
ļ bija noslīdējusi sega, kurā viņa tinās. „&ivēn" — viņa šņāca ,,.Ja tu gribi Imans gods rŗ, tavs gods, mans kauns liekā cita vaim 1 īSaprali ? Es negribu ļs tai pavēderei grāfa gultā, kāda pa-tuļ dzēruma miegu. Pakaļa bijusi, pa=" ķvāe viņu no turienes 1 Un lai neviens, ļļu drausmīgas nāves, neuzzina,: kas
Ivanovnas acis dega. -ivākt no pils i L'n tūlīt 1; Dari to viens l ļlLai ne gailis .pakaļ nedzied!" o
.Vai jūr>. saucāt.;''
pavēnišās, iespraucies komandants.. . ŗa, ieraudzīdams Annas Ivanovnas lie*
lieŗīgi hercogiene - atraitne, savāca žgu un atkal tajā ietinās.
tTuipinftjmsjs sekos)
Trešdien, 1958. gada 13. augusta, 65. n-rs.
Jānis Cīrulis
6
RINDĀ
Ed. Freimanis
bet ari Bemovenu; P^^ viņa re-^ ^ ^^j^^i,^ ^^^^ cenzijam bija vienmēr lielais. , . ^ ,
amižieris. Dievs taisnīgus IH
(Turpinājums sekos) Tici rītam "eej uz dusu.
HO. ATMIŅU KRĀJUMA JilūZIKANTA PIEZĪMES"
da" vai izlaista gaŗuiiiz; .'Sad nu Valle bij;i galīgi attei- bijtibā nemaina cieš no recenzenta pienāku- nodomu un domu lidoj
miēm, Zeiferts kādu dien' nolika jau labi, ja šo aplžmio nošu nav, un Grāubiņu, ar sēVišķu gara man priekšā Nacionālās operas bet tās, tāpat kā atmiņas mez- ražību lepoties nevarēja. Te vēl brīvkarti un. pateica, ka nu mart glus varēja un var saklausīt ari būtu jāmin dīvainais spurainis tās krusts būšot jānes. Ss gluži pasaulē slavenu mākslinieku Artto Salaks (Pēdējā Bridi), vai pārbijos, jo viņš nekad ag- spēlē. Antons Ŗubiņštēins ar kas kritizēja ne vien mirstīgos, rāķ par to nebija ieminējies, tām bijis ,,slavens"ļ bet ne-Gan atrunājos ar saviem jau- viens nav noliedzis viņa varēša-najiem gadiem, vajadzīgās piere, nu un pelnīto slāvu. . dzes un zināšanu; trūkumu, bet Taču tā bija skaista, valdzi-Teodoram ļ tomēr izdevās mani noša pasaule,. kurā biju ienācis pierunāt, norādot, ka pāris ma- ūņ ar kuras daiļumiem tad gri-nu vecāk» studiju biedru — Jē- bējas dalīties ar lasītāju. Tie va-kabs Graubiņšiin-Jēkabs Vīt* rēja būt tikai iespaidi, vispārēji ^liņš — jau prpducējās dienas norādījumi, jo vārdiem atstāstīt presē. Viņš vēl piemetināja, ka, simfonijas . vai cita instrumen-reizi mēnesī nododot apcerēju- tāldarba saturu nav iespējams mu, man būšot pietiekami laika vieglāk jau Jr runāt pār dzie VISU miengi pārdomāt un ap- ^ātāju un spēlmani, kā vīnam svērt un savu spnedumu pareizi- ^^^^^^ tāda vai citāda darba at-vai nepareizību pārbaudīt skaņojumā, bet arī. šeit iespaidi autontātīvāku, - kollēgu, var būt .subjektīvi, mērauklas piem., Jāņa Zalīsa vai Jēk. Me- viedokļi dažādi. Tā savos diņa recenzijām. Bet- no viena • 3p-d^^,3 ^^^^ j^^^,.. pn viņs bndmaja ^ nelasīt.ci- g^j^^^^ ^^^^ vadījies vienīgi ar-tu atsauksmes, pirms pats nees- ^^^^^^ ^agad padomā-
mu uzrakstījis šāvu, un ieteica _ buku nav šauts! Ti-co .darīt tuim pēc izrādes vai j^^^ krietni vēlāk sāku pama-konceria.Tas bij^a labs. padoms, .^^j^^^tf^^^^^^t,,^^^^ un piesta isava darba ari pietu- ^^^^ iedzīvoties tai muzikālās rejos. liedzot, ka kollēgu un maVvaiodas ^dažādībā un daudzveidī-nas domas galvenos vilcienos kas sķiŗ Bachu no Hendeļa. jāskan, augā. drosme un paļāvi- Bēthovenu no Haidnā un ba_saviem speķiem. Kad vēlāk.. Mocarta vai Skrjabinu.no-fran-
.. KARAVĪRAM' •
Iemācies pacie§t un smaidīž Kā nelga vai ieslodzīts zvērs.
EolorātūrdziedoneĒlza Zīverte pošas un Bav. Valstīm un KanadUc
Par savu iecerēto koncerttur» operešu teātris Gēteborgā^ un tekstus dziesmām augstai bal»
.in Vr. «..„or,^-,s rr,«ii„ rr,,-,^,- ---rv,^^^r palīdzēja
Lija Kronberg^
Tu celsies Ka saucēja balss ^'"*^«'«- raeKiei, mi an airoa sev aarou un racis uziesma. Es labprāt
-zr pi oārplūdīs -.Ik ^^®^^P^^^" S^^^^^Jo^ citās zemēs, vis^^
£emei m siaraba dāmajai turnejai pa Jauno pa- Austrijā. Ari es 1955. un 1956. gar tā rodu ciešāku kontaktu ar
s^isroa; sauli, slīpēju progranmiā pare-.dā dziedāju Vācijā, galvenokārt klausītājiem. Visi teksti man le--
.Nāks pasaiiļu sākums un dzētās dziesmas un mācos jau- darba vīru nometnēs un Vācijas studēti arī orģinālvalodās: itSr
- gals. '^^^ varu pastāstīt, kā radiofonā. Liels gandarijums.bi- liešu, franču, vācu.
Rīgā paguvu nodziedāt tikai vie- ja lasīt Vācijā iznākušajos laik- Pie muņis, ZViedrijķ, mēds
us kal§.
VALDEMĀRS TONE
■ • -SAVU
bu
pēc
mēda
nu koncertu, un zīmīgi, ka ari rakstos pazitīvas kritikas. Tā teikt, ka„katrs putns čiepst pēc toreiz to — kā jaunai iesācējai ,,Latvijā", citā starpā, Kaizers- sava knābja'V Mans knābis" nu — rikoja Krolla Mākslas aģen- lauternas kritiiķis rakstīja: „. .. r^iz šķiet piemērots dzīvespriecī-tūra. Ari tagad šis kultus šis koncerts izrādījās otrs sari- gu dziesmu skandinašānai, un ras birojs, šoreiz Čikāgā, riko kojunis, kūru katrs labprāt bau- pie tā es ari. tiifos. Bet manā manu turneju. Zviedrijā kādu -dītu vēlreiz — kaut vai tikai. repertuārā ir ari cita veida pro-. laiku papildinājos pie Marijas dažas stundas vēlāk." : graminas, jo mana lielā mīlestī-
Vinterēs. Diemžēl, viņa pārcēlās „Labās atsauksmes savukārt ba pieder, lielajiem M — Mocat-uz citu pilsētu, bet es vairs no izraisa. mākslinieljā tādu varē- tam un Mēdiņam. Man būs līdzi \ .■ dziedāšanas vaļā netiku," atzīs- šanu, kas citos apstākļos gruzd. Mediņa brīnišķi skaistās,. aug-^^^^^^^^
galējības. Daudz, ja uzmetis gka- tas dziedone. bet neuzliesmo, jo izpildītājs stai balsij rakstītās dziesmas no
tu tām, viņš gājis tālāk. Vien- Zīverte domā, ka dziedāšanu mākslinieks allaž ir atkarīgs no cikla ,,Pasakas par niīlu" ar E. patis, brīvas un neatkarīgas gri- ir grūtāk atmest nekā smēķēša- publikas:, jo vairāk publika spēj Ķezberes tekstu, bas vadīts, viņš ir piepildījis sa- ^lu, jo, kas to reiz sācis, ir ne- uzņemt, Jo vairāk mākslinieks Kāds kritiķis par mani reis vu likteņa lemto sūtību. glābjami pa galam! Tā ari viiia spēj dot. Domāju, kā patīkami Stokliolinā rakstīja, ka es piede-
Vērotājs,;ļaujoties savām ais- *^^^Pi"^ dziedāšanas studijas pie ir laiku kavēt un. jaunu spēku rot pie tiem cilvēkiem^parkiiŗiem tētiski akcentētām iejūtām, gūst sl^v.snākās dziedāšanas paidago- iegūt, klausoties skaistās' latvis- Bainis saka: „Priekš citjiem dāŗ-svētku noskaņu Tonēs gleznu — Britas fon Vegesāckas. kās dziesmas. Vai tas nav piet'ie-.bodāmies,attrsti pats savus spē-, priekšā. Liekas, ka aiz muguras "Zviedrijā nopietnas mūzikas kams iemesls. latviešiem.sanākt kus nerimstošā karā!" Es lab-pazīstama balss teiktu: ,To es ^^^^ daudz", stāsta E kopā? Melodiskā mūzika runā prāt viņam pievienojos. un gri-,
vēl -nepabeidzu, gribu turpināt." «Visā; valstī ir tikai, vie- uz jūtām, to saprot ikviens. Un bu citēt arī Aspaziju:.:,„Ak, dai- '
Un cilvēks jūtas ieaijāts Tonēs pastāvīga opera — Stokhdl- latvieši ir muzikāla tauta — to ļās mūzas, vai varat man piedot, personības lokā, no kura viņš ne viens apvfenots operas un liecina, jau mūsu daudzās skais- ka gribu'es arī grācijām ■ zie- ,
. grib, ne var. vairīties vai bēgt, -
tās tautas dziesmas. , dot?' Savai eventuālai, publikai ASV Dziedone E. Zīverte ilrādisies
strādājot rīta laikrakstā ,,Lat- impresionistiem. Sāku klau- Valdemārs Tone pārkāpis mū
f^f^^r^'T'' sak^^s^dams to ar viņam Kanādā esmu nodomājusi Ņujorkā 4: oktobri un dosies uz
sniedzis ^'^J^^^o^ko^f re- raksturīgo apgarojumu un kon- kavēt" ar mazāk dzirdē- Čikāgā pie sava menedžera. Tos.
. dzamiem ^icgkļ em tik ļotr at- templātīvu noskaņu. , i^^^i^šu dziesmām, latviešu kam bū^u vēlēšanās rikc^ viņas
Vis", man. recenzijas bija jāno. S^i^^Sml^^ātr; t žīl^« ^-'^ 'tž ^^^«-Vi^š: Pārstāvējis: latviešu gl^^^^ .-^
dod pēc-koncerta tai pašā vaka-^^^"^ ^SuS^SS^^
pirmizrādēm, simfoniskiem un kamermūzikas koncertiem, palaižot secen Rīgas ikdienas koncertu plūdus.' Proframmas pa-
rā, šī vingrināšanās Mēnešrak- to pazaudēju daudz no gājēju neatsaucamajā gaitā, acis nes nācis tas lielais ^ g LB^ii st4"manS^dS~^ ^^^^^^
matu zem kājām ma, ko pārdzīvoju agrāk. liem,.kasklaj darbnīcas sienas, vienu latvju gleznotāju audzi^
Mēnešrakstam bija jāraksta ^^^enī ,.piek. Uz veļu galdiņa zem martiņ- gākot ar izlaušanos no Rīgas ,,Par lielu portretu gleznotāju
vienīgi par Nacionālās operas sabiedrībā, tur jau. rozēm, kuras viņs tik _ labprāt ^^ākslas skolas vis^ viņa spēja apvie-,
■ ■ --- - - - sēdēja smalkais stilists, dziļais gleznoja, stāv āboli un vīns,
mūzikas tulks un pazinējs Jānis viņam, bet tiem viņš varēs pie- miem un studijām Rietumeiro- bezkaislīgo prieku paf materiā-Zālītis, vienmēr labsirdīgais un skarties vairs tikai savām nere- pā, Penzas mākslas skola, strēl- 1iem objektiem ar cilvēcību, kas ziņkārigais Ernests Brusubārda dzamajām rokām. nieku laikā pašpaļāvīga eksperi- viņu ierindo vienkopus ar Rem-
rasti jau bija zināmas labi ie- (Jaunākās Ziņas), pārliecinām ^^^^ darbiem daži vēl tilcko meņtātora gars pavadījis meis- brantu", ievadvārdus Tonēs mo^ priekš, tāpēc ikvienu atskaņoja^ tais un zinīgais Jēkabs Mediņš kā aizsākti. Tur kāds ogles uz- taru visās viņā mākslas .gaitās, nografijai noslēdz, angļu kriti-. rno darbu jau pirms izrādes vai (Latvijas Vēstnesis), paskarbi metums ar 27. maija atzīmi. Kā Zaļā puķe, ekspresionisti, Rīgas ķis Ēriks Ņūtons, koncerta varēju papētīt un to vaļsirdīgais, bet taisnīgais Jē- P^^^jais vēl nepabeigts palicis grupa, Mūksala . . . Mākslas īstens latvietis, beidzis lielo .klausīties, savu tiesu sagatavo- kabs Graubiņš (Latvis), veiklais sūtņa K. Zariņa portrets. Die- Akadēmija . tikai daži vārdi cīnīšanu. Labākie angļu ārsti jies. Nošu materiālu ieskatam un izmanīgais Jēkabs Vītoliņš nā, kad meistars aizvests uz laika skrēja. gan pāris gadus aizkavēja, nie-
. labprāt atļāva Neldnera vai Ed- (Darba balss). Vēl minams gir- ^^^^^^^ ^^'^^^^^ Darbi radīti un zaudēti, pali-: ŗu darbības apstāšanos, bet ne-
gara Rōdēs mūzikaliju veikali, snīgais un jūsmīgais Maksis ^^"^^^ dabas ar zilo vazi, pildi- kuši dzimtenē un izklīduši pa varēja novērst Dieva likto brīdi, un šo to varēja-atrast ari kon- grēms lēnīgais Eduards Ramats ^''^ otām, un āboliem uz sakro- visu pasauli, kur vien vedušas kad meistaram vajadzēja slēgt servātorijas bibliotēkā. Tā daž- (Latvijas kareivis), nopietnais ^^l!? ^^^^^^ ^. latvju gaitas. : savas acis Gaja^hospitālīi ton-
kārt biiu spiests iepazīties ar ^..^J- lurēvičš (Ses-odna) un ^ ^ sidrabaina. Laikmets, kad dzīvoja un strā-doņā 30. jūlijā, pulkst. 3.30 no
skaņdarbiem, kurus citos apstāk- (Soriāldemo- gaisma- mijoties ar dziļu ēnu, dāja Valdmārs Tone un'viņa nta.
ļos nez'vai būtu tik drīz cilājis. krāsas lau- laika biedri, uzskatāms latvju . Vēl mirklis, un gaišā mierā
Tā nu biiu iesēdies tā sauca- .'^.^^^^^',1^.^^' gan^ neDuaamb mur j^^^j^ pretstatā dzidrajām vēsa- giesniecībā par visvairāk guvu- iestingušo Valdemāra Tonēs se-
_ .ziķis bija dabas apveltīts ar •- - t
un dazām„pavieglām dziesmi- Krolls, 800 S. Halsted Sti, Hull ņām." Būs man līdzi ari operu House, Chicago7, Illinois, tel. un operešu ārijas. Cittautiešu Mbnroe 6-5399.
apveltīts ^ar jām.masām. Vēl citur akcentēti šo.
ju apņems liesmas . . . līdz viņa
un tāpat koncertzālēs parasti/;*",'" ^=^"^";^:..^Z"IZ,7,.,Ti',^^: ^^^^"^^^^ Latviska gleaiecībās stila pelņu atdusai Latvijas smiltīs.
mā „piek.tajā rindā'' kur operā^^.^^;^.^.j^-j^ .^^^.^^^^
un tāpat koncertzāles parasti _,_ , .... - - • - — -----...-^
piešķīra vietas mūzikas recen- gadus vel.ak kritiķa spalvu saka ^a, nākdama no neredzama meklējumus Wi rets risinājis No nelaiķa ar vainagiem un . aentiem. Tur rm sēdēju cienīgi, ^^^at Jēkabs Poruks, .viens no gaismas; avota, noklusuši. tik sekmīgi kā Viņš. Vai bri- ziediem atvadījās sūtņa K. Zari-
nopietnu seju ■Vērodams skatu- smalkākiem un savrupākiem latv Audeklos zaigo latviskas dvē- nums,-ka. viņa mācekļu un ap- ņa kundze, no sūtniecības — par vi un dziedātājus, vislielākā paš- viešu komppnistiem. . ^ seles sirsnīgunīs. Bez .tieksmes brīnotāju pulks ir tik liels.. Vis- domnieks T. V. Ozoliņš, LNPL — apziņā meklēdams kādu aplamu Kādu laiku recenzentu krēslos uz skaļumu,, ļoti vienkāršiem,, latviskākais viņš, liekas, ir sa- A. Abakuks, Ceļa Zīmēm —. J. noti, kur pieķerties. Ja tādu lai- nosēdās arī Alfrēds Kalniņš (Pē- bet suverēni pārvaldītiem iz- vās ģīmetņu sērijās — Ilzes un Andrups, LBL ,— A. Jērums, mējās atrast,, tad tūliņ ar. pā- dējais bridis) un Ādolfs Ābele, teiksmes. līdzekļiem gleznotājs Annas. Cienīdams sava gara lī- DVP un Mākslinieku kopas ^ rakuma žestu bāzu vainīgajam Apmēram desmit gadus vēlāk izteicis.-savu pasaules, uzskatu, dziniekuš, renesanses tneistarus, E. žilinskis, Akadēmijas audzēk-pirkstu acī, neapjēgdams, ka tā šai draudzei; pievienojās. Volf- Meistara smalkjūtīgo māklsu Tone. izveidoja savu kolorītā un ņiem — A. Mazītis un vēl dau-ir tikai niecīga '..iespiedumkļū- gangs Dārziņš un Knuts Lesiņš. nav skārušas glezniecības ideju gaismēnās mierīgi līdzsvarotu dži citi.. . Ēriks. Žilinskis
Kolorātūrdziedone Elza Zīverte.
mmm
(154. turpinājums)
,,Maikls domā pār visiem labi, bet viņš ir, manķ tēvocis. Un bez tam viņš ir tik īabs, ka, ja ^gribētu ar villu sākt rimāt, vēl netikīisi pie vārda, jau sāktu pinkšķēt. Tā kā tā tur nekas labs n'eiznāktu. Ak, šis-gads vēl jāizcieš," studente atmeta ar roku.
,sBet kāpēc pārpūlēties? Tev ir kādi desmit brāļi un māsas, no kuriem lielākā daļa esot jau gluži turīgi. Vai tiem nevienam nerodas doma, ka "vismaz augst-sTvoUvs pēdējā gadā varētu tev palīdzēt?" .
,,Mani brāļi un māsas?" Sibilla lielā izbrīnā paskatījās ārstē. „Lūk, tas ir tas, ko tādi kā jūs; nekad nespēsit saprast. Jūs esat no bērnu dienām mācīti, ka gaiša galva ir augstākā vērtība, mēs esam mācīti, ka tikai pilnā makā slēpjas laime. Mani brāļi un māsas ^e^^)ēj izgudrot, kāpēc man jāsitas jau gadiem ar badu,, jābāž galvā lietas ar apšaubāmu nozīmi, kamēi' tēva im radu veikalos. jau piecpadsmitgadīgais var iiākf jpelnīit naudu un nodibināt cienījamu dzīvi. Viņiem nav bijis laika pat liobeigt brīvo publisko vidusskolu. Pe|iias. iespējas bija pārāk labas, lai velti nosi-.siu laiiai. Katra godīga meita.manos gudos jau ir lielas ģiraeiies mļite. esmu vecmeita. Manai divdesmit-gadīgai māsai jau ir četri bērni, un gaida piekto. Es 'esmu visai'ģimenei par.negodu. Nupat stāsta, ka mana; māte gaidot divpadsmito . . . Vai tā viņu acīs es rickļūstu par vienkāršu bezgodīgu avantūristi un sliir. ķi' Un tādai būru jāpalīdzf Ha," viņa aizrāvusies sašuta. \„Vai .šajos, apstākļos arī mediolnas skoiu iebildumi pret sievieškārtas studentēm loģiskā secībā nesaskan ar niājiis filozofiju? Skolai taisnība.es nevāru būt ļoti laba studente. Man jāpelna maize. Es nevāru dabūt stipendiju, jo man nav tik labas atzīmes. Un viss 4s s^aistā.<5 burvju riņķī. Un vai — domā es
nezinu, ķā tu klusībā novērtē mani, par to, ka nodar-. bojos kā veikls šarlatāns, dzīdama nost naivajam resnim taukus? —. Vismaz — cilvēks, kam nav nekādu lāga. ētisku mērauklu, vai ne
„Mōs neviens neesam ideāli, Sibilla," Laila atbildē ja manāmā nepatikā, apzinādamās, ka ■cilvēkiem, kas nākuši no Sibillas vides, ^rātā nevarētu ienākt, kādas maclrinācijas un kombinācijas: draugi un ienaidnieki uzspieduši karalaiku bēglim, gribētā vai negribētā kārtā rīkodamies ar to kā ar sīkumtirgū pārdodamu dzīvnieku. „Mūsu ētika un morāle tāpat ir gruvusi un šķobījusies, un nav bijusi ņe labāka, ne slšiktāka par jūsējo. Tikai tie no mums, kam dziļāk iespiedies atmmā viss tas, ko nācies pazaudēt, arvien vēl. zina, ka nekādas bagātības nav drošs pamats cilvēka, labsajūtai." .. ■ , , ■ „Bet kas tad ir ?" skeptiski iejautājās Sibilla.
„Apziņa, kā — būdains bagāts, vai nabags — eSi spējīgs.stāvēt pāri. notikiimim un lietām un neatka-., i'Igi m tiem, lemt un rīkoties bez.pašpārmetumiem. Un tas ir tas, kā tu dari. Kādreiz atcerēsies šo griito laiku kā skaistāko savā mūžā." ^ •
,,Tuŗ kaut kā pietrūkst," Sibilla neticīgi pakratīja galvu. ..Laime tā vēl katrā ziņā nav."
„Kaš zina, kas ir laime?" . .' ,,Tu velti bozies," studente teica draudzīgio„Tu gan zini, kas ir laini'e. Lai būtu laimīgs, ir jābūt vēl kādam, kas tev tic un jūt līdzi. Un tev tā netrūkst.
r.ar to es tevi. apskaužu." , „Ai, tu pārspīlē, Sibilla," Laila valdīja īgnumu.
Pēdējie Sibillas apgalvojumi kaitināja, gluži kā pašas neskaidrie spriedelējumi. Kaut paziņa zinātu, cik apjukusi un nelaimīga jutās pati Laila! Nu, bet to neviens iieķad neuzzinās. Sibillas žēlošanās viņā tikai atjāa-
iioja spītu. Un tā pietika, lai izbeigtu zūdīšauos. Č.omās viņa.sevi nosauca par niīkstpēdiiiu, kas kļuvusi saldena un aizmirsusi, ka tie, kas peld pa vienai-straumei, nevar satiktie.^, ja paši mazliet nepapūlas.
,:Sasniegusi mājas," āi'st^ . iegrieza ratus pagalmā nn nemierīga lūkojās pēc Pētera auto. Taču tā nebija ne ārpusē, ne vaļā pamestā garāžā. Laila sadi^ma, Pēkšņi jutās tik vientuļa un pamesta, ka gribējās kliegt nekādi neattaisnojamā sašutuma. Bet;no otra stāva, iztālēm jau klaigāja kāds cits it kā viņas vietā, sodīdamies nīgrā bai'gumā: ■ ; •, ,,Kur jūs kavējaties, skuķes? Kas noticis šodien?
Vļsi kā sazvērējušies. Man dienai sajūk visi rēķini."
Līvuleja baltā darba apmetnī, melnu basku ee-purīti pakausī, līdz. pusei iespraucies atvērtā logā, izskatījās kā kartupeļu cietē līdz kaklam izmērcēts rabīns. Kuplie mati zem melnās cepurītes malām, saplui-nīti un sabužināti, sagriezušies atsevišķās, resnās cii» tās, baroties drebinājās kā Možus peisaki. .
Sibilla, sakamiējusies un kalpa apgrēcībā, gluži nobijusies, izlēca no auto un skriešus iemetās mājas ^ pagrabā, ko Līvuleja īrēja darbnīcai un materiālu no^J liktavai..
„Nevarējām pabraukt ātrāk," tēlniekam nelaip-.; ni atsaucās ārste. „Mana vaina."
„Nu, to es ticu," otrs bargi atcirta. „Kad studente brauc ar autobusu, nekad nav nokavējusi ne minūti. Nu, vienalga, „viņš it kā atlaidās niknumā, vismaz^ i'unā kļūdams rāmāks. „Dakterien, tu uznāc augšā:; dzīvoklī, lekām sāku strādāt,' jātiek vaļa uo dus-j mām. Bet ikviens šodien man itlā gribētu uzdurt žults r pūsli.. Mums abiem jāizrunājas." : . • ,ļMums?" Laila neticīgi pabrīnījās; ■
Jā, mums. Un smagi . . Kur palika Sibilla?"; viņš izkārās vēl vairāk pa logu, bet, neredzēdams: studenti, atmeta ar roku, „Nācv tikai augšā; Kamēr vi-: ņa noģērbsies, mēs arī būsim cauri." Viņš ievilkās atpakaļ istabā.
Ja Līvuleja nebūtu dīvainākais dīvainis, kādu nā-<^ies sastapt, Lailā/būtu strupi noraidījusi, vdņa aici--nājumu. Par ko gan viņiem būtu ,,jāizrunājas'', bet kopš jocīgās iepazīšanās, pērkot tēlnieka Fenelopei kleitu, viņa pamazām pierada un beidzot sāka just . nepieciešamību satikties ar šo cilvēku, kas bija pratis nošķirt maizes darbu no savām garīgajām interesēm.: un.iekārtoties tā, lai allaž pēdējām biitu priekšrocībaJ Likās, ka viņš sargās kā no uguns, lai tikai maizes darbā sevi nepārpūlētu un nenogurdinātu. Viņš teicās šo (paša apzīmējumā) 5,dabisko vajadzību" aizmir-
stām, tikko izgājis ļ)a darba .vietas durvīm,^ un katrā' .. gadiju.inā~ zvčrīgieni lāstieiņ nolādēja boļševikus, un . • kapiiālistūs, kāš,; nogrābuši: savā varā modernās tec'liiioloģijas izveidotos jaunos darba rīķiLs, izdzen . cilvēkūs^-ēl trakāk nekā galēru vergus. Ko līdz. zināt- ... nes panā.ķumi, ja, cilvēkam, nav ļauts iie tik daudz .: brīva laika siivām doniāin un sapņieni, kā leduslaik* meta mežonim, kas, nogāzis mamutu, varēja mēne-^ . šiem sildīt pēdas piesaulē tur apspriesties, ar .sevi. im , 0ievu par pasaules radīšanas.lietām!'.'
Viņš nekādi nespēja vai negribēja nošķirt, ikdienu no augstākiem ideāliem; pēc kā S'ckmiģi vaiiiesek- . mīgi cilvēce tiekusies visos laikos. Savādā pašiedves' ; mē: viņš nevēlējās fcita nekā, kā ari savu,mākslu ie- .. . skaņot šo augsto ideālu prasībās, nemaz lieslēpdams, ka, pētot visādas mākslas teorijas un mākslas vēsturi, viņam cits nekas neatlicies, kā palikt pie vecā Arisrto- . teļa vispārējās atziņas, ka mākslai jāšķīšta mūsu dvēseles. Bet, protains, viņam ar. saviem māLslasdarbii^ nu gan nākšoties pagaidīt, kamēr .cilvēki atkal sāk atzīt, ka dvēsele ir gan kaut kās; ka tā nav tikai vielu ■ maiņa, par kādu to ieskata labi paēduši liberāļi im sociālisti; un ka tā nav baznīcas nodevā, par kādu to pārvērtuši teoloģiskie arodnieki un sirds miera mieķ-lētāji konservatīvie grēku izpircēji. Par spīti savai pērkoniskai brammanībāi, viņš sev, vai kāds cits vi* ņam bija ieaudzinājis kādu kategorisku imperatīvu visu darīt, cik iespējams labi, un šo tikumu viņš Ukāa mēģinām izkopt arī attieksmēs ār tiem cilvēkiem, kuri . kaut kādā veidā viņam patika. Bet tā nebija -nekādā maigā kristieša mīlestība. Viņš teica,-ka.draudzībā lia.; mīlestībā, saistītiem ikvienam jātur paduse pa smal- . kam žagaru saišķim, ar ko uzdot' pretējai^ pusei, ua ikvienam jāzina, ka šāds pēriens nav izaicinājunis uz kaušanos, bet pacietīgi pieņemams sods.
Jūtot tēlnieka neparasto dedzību vērtēt ik pai-ā-. . dību ne lio pārgudra, nekam neticīga .snoba. bet no -pacilāta .un kaislīga ideālista viedokļa, viņš drīz iepatikās ikvienam. Protams, katrs moderns, izglītots cit vēks daudz nQko netic, kā. otra galvā varētu būt daudz kas ievērojamāks, par. Savējo, tā ari Laila neuzņēma tēlnieka.filozpfiskās.ekskursijas ar lielu uzticību, būdama pārliecībā, ka skaistiem vārdiem VLs.biežāk mēdz.. ■ būt. necilas saknes, bet vismaz sāja pazīšanās l^ikā Līmleja nebija manīts grēkojam pret saviem saukļiem. Un tās, kaut negribot, nodibina cieņu. Viņa vairsi ner, jutās spējīga tēlnieku neuzMausīt! Saņemt \TJia; nicinājumu ..vairs nebija vienaldzīgi.
:. (Tupinājums sfekčš5 ;