tdien, 1860. g. 5. martā, 19. n-m,
NAKTS-
Ino ziemeļpola
nī skatās reti un arī tad tika\ apmēram.
'Kāršu spēlēšana pati par sevi jau ir iespaidīgs notikums, it se-vļišķii tiem, • kas spēlē nepiedalās. Tā kā spēlēšana lotiek Katru dienu un pat j^irākas reizes, tad ainas un veidi atkārtoja;s, savienotas ar vecu. humoru, smiekliem, jautrību, kas ir tīri normāla parādība, tad, kad nespēlē uz naudu..
Bet visam cauri vijas viena īpatnība, kas tomēr pelna ievēri-bu, šī.īpatnība jr lamāšanās un jaunu lamu vārdu izgudrošana. Visi četri spēlētāji skaļi un- ne-' pārtraukti lamājas- gan par labam kārtīm, gan par slīktām. Vislielākais humors pastāv kāda partnera nolamāšanā . ar oriģinālu un spēcīgu l^mu vārdu, tā apliecinot sirsnību uņ cieņu. Pretēji visām sabiedriskām normām nolamātais jūtas priecīgs un apmierināts par viņam dāvāto, uzmanību. Lamu vārdu leksikonu angļu valodā varētu sastādīt lielu, vispusīgu un ar visādām niansēm. Tomēr šihi rakstā baidos kaut vienu, no tiem minēt.
Stacijas, vienmuļīgajā dzīvē pārmaiņas rada tikai divi notikumi: vētras un lidmašīnas .pienākšana.
Pie sniega vētrām aiz polārā loka jāpierod, lai par tām nebrī^ nītos.,No pilnīga klusuma dažu minūšu laikā vēja ātrums var sniegties līdz 70 jūdzēm- stundā un tikpat ātrai/atkal norimt. Tā kĒ mums ir ļoti labas ziņas par gaisa cirkulāciju līdz pat 30 kilometru augstumam^ tad vētras nākšanu var paredzēt, un tā visumā nenāk kā pārsteigums. Bet vēja ātruma svārstības var būt ļoti lielas un.bek kaut kādas sakarības. Vēja sjiprums 60 jūr džu stundā vētras laikā ir. pavisam normāla parādība. Patīkami tad ir sēdēt siltā un gaišā istabā un klausīties vēja gaudās ap visiem mājas stūriem, bet kad. kustošā gaisa ātrums sāk sniegties pāri 80 jūdzēm stundā, kļūst ..neomulīgi. Sniegs ir- tik smalks,:ka tas lien istabās iekšā pa-visiem kaktiem, ieskaitot; atslēgas caurumus un ūdens izlietnes cauruli. Lai gan telpu apkure strādā ar pilnu jaudu, istabas nevar piesildīt. Mēs ,visi pavisam labprāt tad kavērjamies pie lielās krāsns virtuvē, kas kuras 24 stundas diennaktī. Ilgākā tāda veida vētra līdz šim ir turpinājusies'trīs . dienas un trīs-naktis. Sniega putenis ir tīk intensīvs, ka nav iespējams saredzēt pat vienu metru attālumā. Sajūta ir tāda, it kā cilvēks stāvētu pretim biezai;, pelēkai sienai, kas tomēr pieklājīgi atkāpjas,, kad tai tuvojas. Brīžiem trūkst elpas, un organisms jūt, ka smalkais sniegs - spiežas cauri'drēbēm, kas nav domātas lie-tof arktiskos apstākļos. Tad lielā, ar .ūdeņradi pildītā .balona . palaišana ir māksla, kas prasa pieredzi un nervus. Pie balona .piestiprinātie radio instrumenti, dod pavisam svaigas ziņas ne tikai par vēja spiedienu, temperatūru un .mitrumu līdz pat 30 ■ kilometru' augstumam.
"Tā kā galvenais vēja virziens . vētpās laikā ir no dienvidrietumiem, tad tas nes sev līdzi sil-" tas gaisa masas, un pēc katras vētras ir patīkami pastaigāties .pa āru.: Sniega \nrspuse ir gluda un cieta. Viss nolīdzināts. Traktors var braukt pa sniega virsU; atstājot tikai viegli iebrauktas pēdas. Patīkamā sajūta ir tā lielākā alga, :paT visu, kas vētras laikā pārdzīvots.
■ Lidma.šīna,.' kas pienāk viēnr reiz nedēļā, tiek gaidīta ar pavi-visam •citādām jūtām: Tā parasti pieved uk^aizved pastu, piegādā svaigus. augļus,'^ saknes kino filmas;: un laiku pa, laikam arī. padzērienus, kas garšo, daudz labāk nekā kaut. kur dienvidos.-Parādās arī jaunas cilvēku sejas, kas steidzas ātrāk pazust. Lidmašīnai •aizejot,,.paliek neliels apgaismoto māju., pudurī tis tumsā un ledū ar .cilvēkiem, kuru sirdis nebeidz ilgoties pēc gaismas un siltuma. Debesu ciemiņš
— mēnesis . — regulāri uzlien ■ pie apvāršņa, lai palūkotos, ko dara lielie savādnieki sniegā im ledū; Viņa bālā gaisma uz pāris nedēļām nepārtraukti lejas pāri mirdzošajam " sniega laukam, gan pieņemdamās spožumā, gan dildama. Pats gaismas avots, pa. ri^ķojis zemu- pie debesīm apkārt, .stacijai, pazūd zem apvāršņa, it kā kaunēdamies par savu .sadilušo. izskatu. Bet dzīve rit uz priekšu,-spītējot visam. Cilvēki nāk un iet. Vienmuļa, gJira, vienaldzīga, aukstja un' tumša vijas garā nakts,, veido-. jot. arī cilvēku sirdis pēc sava ■ veida un Ifdzības. ^
Latgalietis.
Sestdien, 1g, 5. martā, 19. n-is
[iju tl-i.i da-cu un It ko' kaut |as bi-ļārak-' diets aiz-brīvā [i ļoti lika ir ļadara ļsteiga Inirkli. riekšu id pā. lēnām, galdā ļ.'itrāk, |r jau-par ļt par |r"ā pie Jlkste-
KA
virs-Kal-liaga-r.aterī-ļfnības [oO va-drau-Rd., i Jei-1^5. un 4.ga-pare-skau-ļ, tējas V' laip-
5t. 2.00 ļalpaka
\
SKATS BERGSONA PASAULĒ
: GARA CĪŅA AR MATe RIJU
nepamanīta ir pagā ja arī Latvijas universitātes Pi- sons. Mākslinield ir cilvēki kuru
ranču filozofa atcere lolo^ijas: un filozofija^ .fakultā. garīgai pasaulei ir citāda orien-;
pagājušā gada beigās. Citos ap- tes profesori Un to labprāt už- lacija nekā praktiskajiem ikdie-
X- „;„.L».„^.. :„v.;i„;„ u,-, i.,.^^. .,*„^^„ii iias "cilvēkiem. Bergsons attiecl-
Gandrīz jusi kāda franču
stākļos šī simtgadu jubileja bū- tvēra studenti, tu kļuvusi par nacionālu svētku dienu Francijā .un tālu atbalsotos arī pārējā Eiropā. Tagad pat franču' intelliģences , aprindās ārpus Francijas to atzīmēja ar
BERGSONA FILOZOFIJAS ANTIINTELLEKTUĀLAIS .RAKSTURS ..-
ua 10 sev^šip UZ mūiziķem un muziķu, kxiŗa ; Bergspnam, tāpat kā šōpennaueram ir visu mākslu „Karaliene". Mūzika pēc viņa domām, ir vēl tUvāk pasaules
Autors ir pats redzējis kā Padomju ■ Krieviju, tā Vācijas -padomju zonu. To nekavējoties no skolas sola iesauca vācu armijā, un ar teātri itam vispirms iznāca saskarties Sibīrijas gūstekņu nometnē, vadot režiju domāti uzvedumiem, kuri bija domāti vācu kara gūstekņiem, lai palīdzētu pārciest spaidu darbu vienmuļību un smagumu. Pēc atbrīvošanas no gūstekņu nometnes un atgriešanās Vācijā, autors studējis .^'ilozofiju, teātra mākslas vēsturi un sešus gadus darbojies par Austrumberlīnes vadošo laikrakstu' literāro redaktoru un teātra kritiķi, šo komunistu 'teātra pētījumu patiesībā ierosinājis -dzejnieks Brechts, teikdams autoram: „Būtu labi.ja jūs kādreiz izpētītu manas teātra darbības politisko ietekmi." Tomēr starplaikā autora bezpartejiskā publicistiskā darbība bija sacēlusi kājās sociālistiskās, vienības ^partijas centrālo komiteju, kā arī valsts drošības dienestu - un partijas presi. Kultūras ministrs Bec-h-cers viņam pārmeta: ,;Ar savu teātra kritiku jūs sagatavojat jaunu .17. jūniju (kad notika sacelšanās Austrumberlīnē, ref.) 1955. gada pavasarī' Rīle jutās spiests atstāt savu darbu Austrumberlīnē un pārcelties uz Rietumiem, kur tas kļuva pazīstams
„JŪRGEN RtJHLE: „DAS GE-FESSELTE THEATER — Vorn Revalutionstļieater zum Socia-listischen Realismūs", Kiepen-heuer unWi4scb, Ķelnē - Berlīnē izdevums, 457 1. po. Cena — DM 18,50.V ■ ,
ar saviem apcerējumiem -laikrakstā „DerMohat".
Ar īstu vācii rūpību un pama-totību- autors ppētījis un sniedz mums grām.atļj, par padoinju teātra norietu. Revolūcijas teātra fascinējošais avangardisms,, kas divdesmitos dados sajūsmināja ■visu .pasauli — un sociālistiskā reālisma monotonais, uzbāzīgais, primitīvi didaktiskais uzvedumu veids: tie ir 4bi poļi, starp kuriem iet teātris savam liktenim pretī pie komunistu vārās.
Lielais režisors, ' Meierholds, pirms pazušanas spaidu darbu nometnē uz visiem laikiem, kādā runā, ko tas bija teicis īsi pirms tam, sastādījis šādu bilanci: ,,Lielajās iestādēs, kur kādreiz kūsāja sevī pastāvīga, atjaunojoša mākslas dzīve, kui mākslas pasaules vīri meklēja, eksperimentēja, maldij as un atrada jaunus ceļus,..lai. radītu lieliskus inscenējumus — šais vietās nekas vairs nav atrodams, izņemot deprimējošu, labi domātu, bet bezcerīgu viduvējību un nospiedīgu apdāvinātības trūkumu."., .
Grāmata tēlo he tikai komū-. nīstu kultūri
notikumi. atspoguļo :no,tikumus, komunistu reālā .dzīvē. - Kaut gan daži notikumi iŗ raibi uņ oriģināli, pat "kuriozi, tomēr tos apņem baiga un baJ6mīga atmo-sfaira, kas pamatojas uz nedzirdētu .un kultūras vēsturē vienreizīgu ■ fainomeņu, kā māksliniekus nonāvē .viņu pārliecības dēļ .;. . No teātra vēstures krit gaisma uz dažām tumšām uri pretrunīgām parādībām pašā boļševisma vispārigā vēsturē.
■BuMs.
Eduards Freimams
,;. moM PIESĒTA'
. Gaisā gail neona saules, Jumti un fasādes mirgo: Savijas zeltainas čūskas, Ļaudis lai līksmo un tirgo.
Klausos kā pilsēta pulsē Pilnību dzerot lin reibstot. Troksnī msn debesis klusē, Troksnī vairs nedzirdu .sevī.
lielu novēlošanos, šis filozofs ir ka B^Jona ftlofo^^^^^^ kādreiz visā Eiropā pazīstamais oL-S kā dzeja, jo mūziķis spēj sava
Anrī Bergsons. Kādēļ tāda vien- to-' ,9 > Se^^^^ "^^"^^ ''''"^ ^'^^ "^^'J
aldzība? femasli varēlu hūt divē- S^oman^I^'at- t. i. Pasaules ritmu.^To ntmu
jadi. Pirmkārt, _ visa pasaule ir, tiecība pret 18. g. simteņa racio-
mēs uztveram mūzikā, mūzika modina arī mūsu dvēseles dzi-
PĒCPUSDIENA LATVIEŠU ī
ZIESMAI-
® Latviešu mākslinieku grupas Ņujorkas izstādes atklāšalna 27. februārī Barbizon Plaza mākslas galerijā bija pulcējusi kuplu skaitu latviešu mākslas cienītāju. Piedalos 15 mākslinipld ar ,40 darbiem K. černoks dāvājis vienu savu gleznu, ko izstādes beigās izlozēs apmeklētājiem pēc kataloga numuriem.-
Grafiķa Sigismunda Vidberga jubžlejas izstādes atklāšana mākslas galerijā French Art Center notiks 20. imartā (ne, kā bija paredzēts, 13. martā).
un ietekmīgu laikmeta, ain acu priekšā
V . - LABOJUMI ■
Pro^. P. Ķiķaukas rakstā ..Piezīmes par mūsu literāro valodu" LA, .10./939. ttrrā, 2. sl.: 29. r. no apakšas: „*maz'gājo-si", jālasa: ^'^mazgājošo-si; 3. sl. 33. r. no apakšasļ „pievārdiem", jālasa: prievārdiem. :
13./943. n-rā, 2. sl. 60. r. no apakšas; „oikumēnisks,"; j āla-sa: oikumēniskās.
olītikas brutālo un spocīgo mec mnišmU, bet pāri tam sniedz krāsainu, Uztraucošu pretrunīgā teātra u. Tas liek mūsu parādīties māksliniecisko personību darbībai un likteņiem — personību, bez kurām teātra l^ltūras vēsture nebūtu iedomājama, kā, piem., Goŗkijs, Stanislavskis. •, Meierholds, • Tairovs, Vachtangovs, Obrazcovs, Piskators, Brechts, • Pelzenšteins un daudzi citi.
Lugu analizē, uzvedumu- ap.-raksti, tekstā ievietotie . dokumenti, mākslinieku liecībās, dzīves stāsti un. -biogrāfiski anēk:. doti preses atsauksmes un kritikas, noapaļo stāstījumu' panorāmā ar kultūrvēsturisku, [pievilcību, kas. tālu pārsniedz skatu-, ves robežas. Teātra draugi šais idejās un eksperimentos^ kuru pirmsākumi grāmatā ir attēloti, un. apgaismoti, atradīs -daudzus elementus, kas moderno pasaules: teātra mākslu ir apauglbjuši līdz pat mūsu dienām. .. . Dabiski, ka izdevums, kas nodarbojas ar teātfa problēmām komūnistu.vilstī, ir ne tikai kultūrvēsturisks , bet' arī politisks izdevums. Komunistu, skatuvēs
liek vairs intereses un laika fi-- L»a BerKona ftXohia s^ā '>°S«radējamies mūsu dvēseles lozofupiermņas atcerei. Otŗlcā^^^^ l fn^nteS^^^
Bergsona filozofija, kuras ietek- rnmantismš na<;vītmia iūtu nepārtraukta tapšana, ne-
me uz Eiropas intellektuālo.dzī- SriS -1 nr^fēi plūsma, kurā tagadne iz-
vi laikā starp diviem pasaules BerLns Sēf^tiūcifS'n2 «o pagātnes un-turpinās nā-
. kariem bija ļoti liela ne tikai ffgftS (spilgta illustrācija šīm
Francijā, bet m ārpus tās. ir. ^ci^ SkSt nmm? nf Bergsons idejām ir Marsela
» sveša .mūsu. tfechnikas. iSūlL^^SS ^JJ^ ™>;..
laikmetam. v Bergsons redz atslēgu, kas spēj Kad mes ar intuīcijas palīdzību
Anri Bergsons dzimis 1859. ga- atklāt ceļu uz absolūto. Tā viņš ^^am uztvērusi savas dvēseles
dā Parīzē, baudījis :izglītībU,sla- atkal ceļ godā 19 g. simteņa po- dzīves būtību, tad ar lejusanas
venajā Kondorsē licējā un zitivistu nicināto metafiziku. Ja ļ^^tuicijaspahdzibu mēs atklar
„Ecole Normale". Jau 1881. g; mēs Bergsona fUozofiju dēvējam J^"^ ari apkārtējās pasaules, ne
(tātad 22 gadu vecumā) viņš par antiihtsllektuālu, tad tas to- ^^^^ cilvek-u, bet an dzīvnieku,
kļūst filozofijas profesors; 30 mēr nenozīmē, ka Bergsons no ^^^-^
gadu vecumā iegūst slavu ar sa- liedz prāta lomU cilvēces .kultū-
vu pirmo filozofisko ;• darbu ras attīstībā. Prāts ir nepiecie-
„Ēssai sur Ies donnēs imme- ģains. zinātnē, bet modema zi-.
diates de la Conscience". Tam 7 nātne kalpo cilvēces praktiskām Bergsona filozofiskām idejām
gadi vēlāk seko viņa. otrs .ievē- vajadzībām. Filozofijas mērķis ii' priekšteči tiklab starp franču,
rojamais darbs .„Matērija. Un at- nav praktiska lietderība, bet tī- kā arī vācu.Jiiozofiem. No.pēdē-
miņa (Matiere et mēmbire), ta atzina; ar prāta palīdzību jiem Bergsonu visvairāk ir ietek-.
ŗā viņš analizē cilvēka ķerme- nļģs nespējam tvert pasaules niējuši šellings un šopenhauers. , bL"Sn^S^lSS prāts, operē,; jBergsons savā laikā ietekmē- ^
not .^rsfo t>t.in,? Tv?i sastmgusicm jis divas franču intelliģencss pa-
S f ^^špēj tvert pasau- iudzes. Daudzi frānči^auc viņu
StŽs iS'n" »-~ mūžīgo tapšanu un plūsmi. ^ savu lielāko filozofu kcjš
Collegede France profesors. ,. GRIBAS BRĪVĪBAS PRm^
Sevišķi liela ir bijusi Bergsona ietekme uz franču literatūru,
suaju; ta, ijaiku . iiaauu mteiu- fi^iy<R^ ..«Sp npprn7nmiPTn lilni ^^-^^ UZ MjŗUStU, ku'ra TO-
ģence ieskatīja -par „labo • toni" tā arī cS Su^ "^^""^ smaguma punk^ ir ne
Dr.vv,^iri5^ «.^vn-er^r^o v^TnoirčicscTi,,: "^^^^^ cuveKa. rīciDU uo- arcias. redzamas nasaules atte--
stādu un . pat nedzīvās' dabas vērtību, kas arī ir nemitīga tapšana, plūsma, citiem vārdiem — mūzika! '
:vYiņa::iekcijas^ja^.pieej^^^^
mi"^ S^«iS: S^^iofl^ef^i^
tpnrp io'sifatnfl nar lahn fnni" ^^^"^^ negrozāmiem UKU-
iSŠt 3e^i(Sm^ rSlS "^'fi ari cilvēka, rīcību no- arējās, redzamās pasaules attē-S^un^^S^ lojums, bet viņa varoņu
maim-
iām" "kā'SvS aJSSs^^^ gie dvēseles pārdzīvojumi, to jū-
kā^<.' nroS sim determinismam Bergsons Ls. dvāseia. Tio..ka,ias Arī AI.
No kr.: M. Bērziņa, LNAK kultūras noz. vad. R. Brežģis, dāmu komitejas pŗ-cē L, džes darbiniecē L. Asmusa,
j.. Kreiļa uzņ.
zofiskb domu ļoti dzīvā, skaistā ārējā formā. Viņa filozofisko darbu stils atgādina vairāk mākslinieku nekā zinātnieku: viņš
AŅTIMATERIĀLISTISKĀ
TENDENCE BERGSONA FILOZOFIJA
Puriijē, P. Valeri, Andrē žida un dažu A. MōrUā darbu technikā ir redzama Bergsona ideju ieteka ine; dažas Bergsona idejas atspoguļojas arī Moriaka darbos.
saista lasītāju ar interesantiem P- S- simteņa dabas zmātnis- P_at visjaunākā franču literātū-
iqn7 gada BpresoTiv miblirē dzeņU fmikcija, tātad kaut kas pauž Bergsona ideju par nemitī-sa^oi trio fiiSsko darbu ^^ateriāls. Bergsons turpretim go tapšanu, plūsmu cilvēka dvē-
bagātu..:pēcpusdienu 3 Zinaīdas.Lazdas;dzej^
. . - T • ... - 'pr^flTrinpV7qiT'^bflH«V^^^^^ immateriāls,. •. patstāvīgs. ■ Berg- un-nākotne it.ļcāņemanōV.pār-
Kulturas dienu,ietvaros, veltītu sija Juris dzeguze,-bet it īpasi. .crea^^^^^^ sons dzīvē visa pasaulē redz cl iet :viena otrā
latviešu;, mūzikai mi,. merātūrai, publikas: piekrišanu izpelnoties kāti fmniu mlSthielS^v^ ^^arp divām, pretējām strā- BūtU griiti atrast vēl.otru filO-
bija rīkojusi Toronto Sv. Jāņa ar Sdgara monologu,no, Blau-jevēr Franču akadēmijā. Viņš vam — matēriju un garu> sastm- zofu, kura ietekme uz literātūrui
draudze pag. svētdienā pēc diev maņa „tIgUnī" : . kļūst arī Nobela prēmijas lau- g?šo.~ un dzīvo, plūstošo.. Gars būtu tik liela kā Bergsona. Un .
kālDoiuma baznīcas zālē Sari- , .... reāts. cinas ar matenju ari cilvēka; fiiozofija.Bergsona ietekmē nav
kSu^ >S^lvaSa , P^^l^ecmaja un ga^^as dzīves pēdējos^ gadus tā, kas tiecas novir- ^airs sauss, abstrakts priekš-
TM^ tnihirL nXrP^^ P^^'"' aizkustiuāja viņš pavada vientulībā un klu- zīļ cilvēku no īstas dzīves, bn- ^ets, ar kuru nodarbojas tikai
LNAK kultūras nozares vad. K. .^^-^^ .^^j- skatuves .māksliriie- sumā, t. i. viņš nelasa vairs lek- ^^^^s, no radīšanas procesa.. speciālisti, bet. tā nokāpj no sa-.
Brezģis,. pec kam. sekoja dzies. Mača, kas nolasīja čijas un nepublicē jaunus dar DINAMISMS va augstā pjedestāla uņ tuvojas
..vienkāršiem mirstīgiem"; tā', kā
mās;unlatvi#u, autoru darbu f^^^g^t^^^^^ _ ... - . •-
skandējumi tas pi viņa neliiķi''dzīves bied- 9^^^ , - ^' ^i^^tems "Uztveŗ pasauh jau teikts, dod_ļaunus ierosina-
Ar P Līcītes J Kepīša J Kal- "•"j-'r-"-'"'^ w^ hūtu kļuvusi par nacionālu ;kā kaut ko sastirigušu. pastāvi- jumus rakstniekiem,
nlna A Kaininn' uti t Vītnla ^- dziedataju, nobeidzot pro- seru dienu, paiet pilnīgi neievē- gu, statisku, Bergsons tupretim Pašreizēiam materiālisma un ■ dSmām SāvSs ieS^ grammu. ar divām: K. Skalbes rota. jo tas ir vācu okupācijas - kā mū^gu tapšami maiņu. tecto'^pielSS^ SmS azjesmam _Ki_ausitajus^_,ieprieci.^^^„^^^ . . Bergsona filozofija ir dmamis-. Bergsohs gan kļuvis svešs
naja apdāvinātie M. Vētras stu 1^.^^,-^^^ ^^^^ ^eistaribu un^ Ņ^^^^ Berg- ka, tā.ir nemitīgi plūstošās, mai- un tāls. Ko lai iesāk mūsu di©-
dijas audzēkņi Mirjama.Bērziņa . -j^ .^^j ^ j^^j^ . sona ^filozofiskās idejas.: tas ir nīgās dzīves filozofijā. ^ . nu cilvēks, kas ik-| dienas redz
un A. Ķivlenieks, gan duetos, gan solo dziedājumos, M. Tū-
sītāju" dvēselēm.
,1
speciālistu — filozofu uzdevums,. Ne matemātika un dabas zi- .cilvēkā sasniegumus ūdeņraža
un nav ari iespējams īsā avīzes nātnes.ir Bergsona dzīves ideāls, j^^j^jj^ sputņiku" un luņlku"
i.res»igVWpava. Ar ja.,™^^^
dījuma. ..:^grammas,.izpildītajiem patei^^^ vilcēnus. Par.Bergsonu intere- intuīcija, iejušanās, spēja ifse-^.^. . -t"' • ■ • .
..Literārajā daļā ar lielu izjūtu L. Lūse.. sējās un viņa vārdu bieži mine- višķi nepieciešama," saka Berg- Austra Augenberga,
T. ZELTIŅA ..
Fr..Milta viņete.
■ (23. turpinājums,)
Labi', ka tagad kā pirmo gadījās sastaļpt zilacaino skolotāju Jūliju Gāršu. Viņš īsi. skaidri un lietišķi pastāstīja par tb. kas .notiek, ar grāmatu padusē virzīdamies līdz cilvēku straumei • Mācības skolā nupat ļ3ija pārtrauktas, un skolēni palaisti vaļā atstāt nometni. NU brīvo dienu būs iespējams izmantot, palasot grāmatu, jo pagaidām.nevarēja zināt, kad izsludināto, trauksmi at-; sauks.
„Šorīt, kad bijām jau' sākuši .skoliņā mācības, pa. skaļruņiem izziņoja, ka nometne stundas ^ laikā līdz turp'mākalm rīkojumam visiem jāatstāj." stāstīja skolotājs. „Tepat netālu no kazarmām atrasta kādas mājas pagrabā neizsprāgusi gaisa'torpēda. Tai šodien mēģināšot nomontēt degli, lai bīstamo spridzekli- no apdzīvotā pilsētas rajona varētu aizvākt. Bet darbs ir bīstams un torpēda nejauši var eksplodēt, tādēļ šie piesardzības soļi, izvācot visus uz Mauias malu." . ' .
,,Diez' kāda tā bumba izskatās un cik tā liela? Dažas no. tām, kas nobira pār Drēzdeni, kad mēs tur pagrab^ pārlDiedēti sēdējām, bija tik. briesmīgas, ka salīgoja zemi kā šūpoles. Nebūtu pagrabā paglābušies, sadegtu visi kā lāpas. Vēl šodien tās šausmas es nevaru aiznirst, kad iz-līdām laukā. Ielai gar abām pusēm deg mājas, ka krācošas uguris sienas. Likās, nupat, nupat tās dzirksteļoda-mas uzskries gaisā dūmos pazudušajās debesīs, paraudamas mūs visus sev līdz, tik liels vējš a^i viņām bijā: Un cilvēki degdami skrēja kā nebalsī brēcošas sveces, lūkodāini glābties Elbā. Es'neziņu pāti, kā.tur tiku -pie upes zem akmens tilta, kodīgajos .dūmos tik tikko ne-nosmakusi un karstajā gaisa viesulī neapsvilināta. Elle, pat ellē velns nevarētu izdomāt briesmīgākas šausmās,
Uri ja nu tagad tā bumba ir tāda pati, es atkal justos daudz ^drošāka pagrabā nekā uz klaj a laulcā . . ." liikās, ka prēzdenes.pazudināšanas naktī pārdzīvotās šausmas vēl atbalsotos runātājas acīs.
Un skolotājs mēģināja pavecīgo kundzi nomierināt: „Pat tad, ja. notiktu kļtime im torpēda tiešām sprāgtu, mums nav ne mazākā iemesla bažīties. Tās likvidēšana, jūs taču sapratīsit pati^ ir uzticēta piedzīvojušu speciā-listu rpkām, un viņi tās iedarbības rādiusu ir aplēsuši. Pagulēsim bez bēdām upmalā saulītē un priecāsimies, ka ,: diena ir šodien tik dzidri rāma, tieši kā radīta bezrūpīgai atpūtai." ; ■
. Gārša to laikam nezināja, ka cilvēki,, ko kādreiz ir apdullinājis zibens spēriens, līdz mūža galam jūt paniskas bailēs no pērkona.. Bet Augusts saprata Drēzdenes negaisa nakti pārcietējas bailes, jo viņa māte, uznākot piepešam negaisam, reiz virtuvē bija turpinājusi kurināt-plīti un dabūjusi spērienu'rokā. Pēc tam viņa vienmēr ar nepārvaramām bailēin. padzirdot pērkona dūcienus- izdzēsa kurtuvē.ogles. Un tādēļ viņš ņevīpsnāja, ..kad vecīgā kundzē turpināja taujāt:- „Jā. bet-kas to bumbu no mums ir redzējis?Kas zinā, cik īsteni tā ir liela?" ; .Skolotājs, diemžēl, nezināja. Bet skolēni kādreiz ir , ..gudrāki par skolotāju,.un tā arī bija Šoreiz. Dīdidamies citiem.pa.kājām,: ņipri puikas aizgūtnēm stāstīja;: „Tā bumba ir liela — ņu tāda — kā.melna apsvilināta cūka Mēs paši tur bijām un redzējām."
Gāršā savilka nopietnu seju: v„Zēni. kas jums to. atļāva? Vai es jums neteicu turēties tālāk projām no bīstamās vietas?"'. ;
«Skolotāja kungs, pavisam klāt jau netikām. No turienes, ir aizdzīti projām visi cilvēki un empīši stāv uz ■ ielu stūriem ar baltām getrām. Kādam no, tiem mums diviem gan laimējās aizlavīties gaŗāiii, bet tas pēc britiņa: mūs atrāva atpakaļ. Tomēr redzējām, tik daudz mēs re^ dzejām, ka bumba kāmelna cuka tur bedrē gul. Nupat, ai cietuma mašīnu atveda di\'us vāciešus, nevarējām anāt, virsniekus vai kareivjus, jo abiem noplēsti uzpleči un visas zīmo'tnes. Ļaudis- pilsētā runāja — tie esot kara noziedznieki, kas paši pieteikušies padarīt-torpēdu ■ nekaitīgu. Amerikāņi apsolījusi pār to viņus atlaist no cietuma."
: ,,Ja..pašus nesaraus gabalos," kāds lielais iē^^
Un cits piemetināja:. „Diez vai es to varētu? Laikam gan nevarētu. Dūšas, tur vajag lielas:" . i.Neredzējām viš --nekādu, lielo dūšu mēs viņos neredzējām," puikas, zināja ari pār. to. (Ko puikas vispār nezina? It īpaši par lietām, kās skolu programmās nav uzņemtas.). „Kad empīši pieveda pie bedres malas, stāvēja abi ar noliektām galvām im bāliem ģīmjiem, tādiem,. kur.nav ne pilītes, dūšas. Mēs redzējānl skaidri —.noraustījušies kā nabagi." . .
„Cilvēki'paliek cilvēki," nopūtās kāda. māte. ,.Kas" zina, varbūt tā viņu vienīgā iespēja izglābties rio citādi neizbēgamā nāves soda." cilvēku burzmā prātotāju netrūka, bet Augusts viņos vairs tālāk neklausījās, piepeši atcerējies, ka atstājis istabā pie savas gultas: neapēstu brokasta'devu. Tā būtu jāpaņem uz upmalu līdz, jo juta pēc rīta pastaigas spēcīgu izsalkumu. Varbūt, vēl paspētu. ■ -■
.Viņš gāja atpakaļ uz astoto ēku un iedams domāja par Drēzdenes pazudināšanas liecinieci. Ko cilvēki tai baigajā naktī- visu, gan pārdzīvojuši. Viņš varēja, kaut pats tur nebijis, iztēloties un redzēt baigi krācošās uguns sienas, pa ielām skrienošas sievietes ar degošiem matiem kā dūmu apņemtiem liesmu karogiem. Tik draūs-mīgu galu piedzīvojusi Poruka mīlētā un apdzejotā Elb^-florence. Ko dzejnieks teiktu, ja būtu vēl dzīvs un. pier redzējis kopa ar citiem šo uguņu elli? Drēzdenes pazudi-, nāšanā — tā tiešām bijaīsti apokaliptiska skaistās pilsētas pazudināšana, kurā viņam pāris nedēļas pirms | negantās bumbošanas bija laimējies būt un. izstaigāt tagad vairs neesošas .ielas. '. ■ ,
Tukšajā kopistabā--ienācis. Augusts atsēdās ūz savas gultas maiaš, steigā pierakstīdams, lai vēlāk neaizmirstos, • dažas prātā ienākušas rindās; . ; :.•
.,,Plūst ūdeņi daiļkrastē ElļDā kā ašnis sarkani melnas.. Tai krasti ir tagad no uguns, uri debesīs dūmi kā nakts. Gurds atsēdies dubļos zem tilta, es atspiežu seju uz ' ■ \ ■ -"delnas
Un skatos, kā gadsimtu krāšņums top ārprāta kapsētā
■ ■ .-frakts."
Pārlasījis viņš atzina, ka šīs te rindas daudz labāk iederētos balādes nobeiguma daļā, ne sākumam, Daudz labāk., skanētu, iesākot tā. - un Auriņš aizsāka rakstīt, pusguļus pār gultu atzvilis un pilnīgi aizmirsis, ka. ienācis tikai, lai paņemtu brokastis. Tur tās uz krēsla pie gultas tagad stāvēja — krūzīte kafijas, gabaliņš sviesta, pikucis biezpiena un maizes rikā. Bet Augusts, edmāņu neredzēja, pēkšņi, vairs nejuzdamsurkstošā izsalkuma, Varbūt tur nebija vainojama vienīgi Drēzdene, kas, vēlreiz degdama, karsēja tam galvu. Viņš. smēķēja cigareti
pēc cigaretes, uņ tās, nepārtraukti smēķētas, arī liek aizmirst apetitu. . .
Lai būtu kā būdams, Augusts ienācis palika tukšajā istabā, kad citi bēguļi, vairāk vai mazāk pasteigdamies, atstāja nometni. - ; .■
Skolotājs Gārša jau bija pie kazarmu vārtiem, kad pamanīja pelēku sievu ar bērnu uz rokas un otrā elkonī iekārtu smagu somu. Viņš iSiSkatījās ciešāk aiz piepūles piesārtušajā sēja un pazina. Tā bija tā pati pelēkā sievie- . te, kaš vilciena vagonā, uz grīdas sēdēdārna, ar bālo un paplāno krūti bija zīdījusi bērnu. Kā redzams, tad viņa vēl.nebija kļuvusi diēzcik stipra un steidzoties smagi e.l^
Gārša, līdzjūtīgi apstājās: ,,Vai drikstu palīdzēt, kundze? Kā liekas, jums vienai par grūtu— ar bērnu un smagu-somu." •■
:,,Domāju-^ cilvēki runā — .ka upmalā mums būšot jāiiosēž visa diena, līdz vakaram. Tā bumba tur esot sarūsējusi, nevarēšot tik viegli noskrūvēt — es nesaprotu ko
lai padarītu nekaitīgu. Un tādēļ paņēmu mazajam vairāk ēdiena līdz, tāpat arī sausas drēbī|es,"' māte kā . taisnodamās stāstīja. .
. , ,,Cilvēki pa laikain mēdz vijsu pārspīlēt, kundze, jo mūsos katrā kaut kas ir no dzejnieka un tikai reta^ pasaulē skatās ar īsta reālista vai naturālista acim, redzēdams lietas, kādas tās.ir," un; Jūlijs Gārša pasmaidīja tā, kā.' viņš. bija paradis, drošinādams klasē smaidīt
. centīgiem, bet klusi bikliem skolēniem. „Bērniņ.š, kā re-dzu, ir iemidzies. Ja neatmodiriadams.es varētu viņU no .
, jums pārņemt, labprāt līdz • upmalai aiznestu,, tik ■ mazu un mīļu kunkuli". . ! ■
..Es nezinu — Gāršas kungs — es tā jūs dzirdēju vilcienā saucam — vai kādreiz jūs esat ar bērniem . . ." un pelēkā, sieviete novērsa acis. pietvīkusi skatīdamās uz rokas guļošajā, bērnā. ; - i'ļlB ..Jāatzīstas es bērnu dārzā par skolotāju neesum bijis bet drusku lielākus būšu izaudzinājis sinitiem.- Ja jūs man tomēr savu dārgumu nu gribētu uzticēt, kundze ..'."
„Ciēdra. Anna Ciedrā." un pelēkā sieviete, to patei* kusi. nez kāpēc piesarka, laikam rio agrāk nepiedzīvotas sveša cilvēka laipnības. . .
,.Giedras kundze, esiet droša, e.s zemē nenometīšu. es-, mu tādus tistoklīšus tomēr dabūjis paauklēt,' savus ķrust-. dēlus kādreiz," smaidīja skolotājs-ar zilajām lelles, acīm, lin viņā iesirmie deniņi saulē laipnīgi spīdēja, kād uzma-
;. nīgi kā plīstošu porcelāna trauku paņēma no mātes, ro-
■ kām bāli zilganā, stipri izbalējušā sedziņā ietīto bērnu.. : ,,Tad jau—jūs pats. esat. palicis ... ."Anna C^^ piesarka vēl: vairāk par tādu pašas negribētu, prātā ie-nākušu jautājumu... ■ (Turpinājums.sekos)
00