0. gada 31. augustā, 70, n-Ts.
ģenerālkonsuls
Hr. R. N. BRYSON
Toronto, tel. HO 3-5861, 118 DAI-TFORTH AVE.
Trešdien, 1960. gada 31. augustā, 70. ņ-rs.
KONSULS
VILIS • TOMSONS •
fel. RE 8-7798, Montreal, P. Q^ 310 VICTORIA AVE., APT. K:
i. Andrejsons, c.l.o,
41 Muircrest Drive, fJON MILLS, ONT. - HI 7-4322. Auto, uguns, garantiju, publiskās atbildības, dzīvības u. o. I veida apdrošināšana.
KURP DEVĀS LIDMA" ŠĪNA DC—4?
Satiksmes lidmašīna DC—4 at-' stāj Mount Hopi» lidlauku, tīta Histērijas plīvurā. Pēc 10 die- • lām S250.000 dārgais-„dzegu-zēns" DC—4 atstāja Mount Ho-)e lidlauku Hamiltonas tuvumā ir nenoskaidrotu piederību un {•.e]a mērķi^ tīts n^tērijas miglā, kurai liekas, internacionāla iegarša. i
Pēc dasmit dienām lidlaukā ieradās trīs. lidotāji, samaksāja i'.90.00 par lidmašīnas parkošanu. un divi no tiem iekāpa 50 pasa-;',ieŗu lielajā lidmašīnā un aizlidoja. Viens no viņiem aizlidoja nz Maltonas lidostu īrētā lidmašīnā,^ ^ ■ ■■■ ■ ■ :■: ■
Minētie trīs lidotāji atteicās pozēt preses fotogrāfam, kā arī atteicās dot kādus paskaidrojumus par savu lidmašīnu un. li-' dojuma mērķi. Lidmašīna bija re. ģistrēta uz kāda Flinta. vārda. Tā ir Kanādas tipa ■ lidmašīna ar pašreizējo piederību ASV sabiedrībai. „International Air De-'/elopment, Nassau",
Lidotāji . izteikušies, ka viņi pārvadājot preces. Pirmdien lidmašīnu pārbaudīja RGMP, Kanādas un ASV muitas ierēdņi. Par lidmašīnas, gala mērķi bija uzdota Londona, Anglijā. Kādas preces tā pārva-dā un kādai sabiedrībai, atbildes nebija.
PRESES ĻAUDĪM LABA IDEJA Latvijas Amerikā redakcijai.
Atbalstu Latviešu preses b-bas aicinājumu," pasūtināt pie L.P.B. kasiera J. Cīruļa (365 'Broadway, Sommerville. 45, Mass.) Krišjā-ņa Barona piemiņas markas (100 markas maksā 1 dol.), kā tas izziņots Latvijas Amerikā 24, augusta n-rā. Sevišķi iespaidīga ir . piemiņas marka, kur Kr. Barons attēlots sēžam pie galda, šo L. • P.B, ideju vajadzētu īstenot cīņai par. latviešu tautas- brīvību un gara mantu saglabāšanu, ja vēstulē, šādi. apmarkotā, ko rakstam .sveštautiešiem, amatpersonām vai iestādēm, mēs sa- ; rakstes beigās, lūgtu atbildi ^uz-dažiem jautājumiem. Tos varētu, variējot, izteikt-.šādi:
„VēršuJi^u uzmanību uz ap-. loksni ar piemiņas marku. Latviešu gara mantas, kas krātas .. sirmā .senatnē,' norāda, ka šī tauta ir kulturāli un, kā Vēsture rā-' da, arī politiski demokrātiski no. . briedusi, patstāvībai. Kāpēc gan šai un citām līdzīgām nobriedu-; šām tautām, kas. tagad atrodas •. ; komūntstu jūgā. Rietumu dēmo-. . ^kratījās nepieprasa pašnoteikša-^ nos; kā to.paredz Apvienoto- Nā-■ ciju o.-iarta? Tas .-tač' nāktu • par labu rietumu - demokrātiju .. i ideoloģiskai uzvarai pār tiranniju. i Jeb-vai tikai politiski,.kulturāli -: . un garīgi nenobriedušām • tautām, kas cīņas krīzes brīdī var / . mest - kūleni, paredzētas tautu : ; pašnoteikšanās tiesības? Komū- ■ - nisms ir demokrātijas un ticības a Dievam ienaidnieks. Kāpēc gan u demokrātijas un Kristus mācības sludinātāji nekā nedara demo-Q kratījās un ticības Dievam'robežu paplašināšanai uz to ienaid-^ nieku rēķina? Taču ideja, kas ļ' neiet plašumā, ir padota iznīcībai. Kāpēc gan Jūs, kas 3,pzinā-ties, ka dzīvojam ideoloģiskās cī-i- ņas laikmetā, neizmantojat de-). mokratījas ideju kā cīņas ierod ^ pret komunismu — un ateis-,. mu?".
'^ Pavirši redzēta piemiņas mar-. ka būs. bez nozīmes, .ja ar raks-^: ^' tu, ar jautājumiem, nepievērsi-, sim vērību brīvības un gara kul-ki turas idejas uzvarai, ko Rietumi vēl neapjēdz, jo nav.: kultivējuši ļ pērli brīvību. Ja arī izvirzītos . polemika, tas tieši vēlams, jo mūsu brīvības ideja ir Rietumu ™- „būt, vai nebūt."
Trimdinieks, Toronto.
m
EICĪBA
pateicību visiem, kas mums. us mūsu dziļās sērās sakarā arlsona aiziešanu mūžībā.
INIS- Halifaksār "Kanādā, un BĒRZIŅA, Londonā, Kanādā.
nanuskriptus saīsināt. ' neuzglabās, bet iiz vēlēšanos sūtīs astmarka.
iāļiem paraktītajos rakstos izteiktās cijas viedoklim.
■ I li
ii!
ļi ii-
■i
I'';.'
i
GREBŽĒS.I5. GLEZNU SKATĒ
2^ A ti j A
Etords Freimanis.
MANA BEZDELĪDZIŅA.
8
Jaunā un plašā dārzā ar kupliem sēru vītoliem, spožiem dīķiem, kur plaukst ūdens lilijas, zied vilku vālītes, atvērusi dur, vis svētku viesiem — ir 20, augusta _ pēcpusdiena, kad gleznotājs ļOtto Grebže atzīmē, nesen piepildījušos mūža pussimtu ar ■ 15. gleznu skati. Pa vajā atstā. tām durvīm vēsma no dārza iesviež rožu dvašu, nēsā to, pa gaišajām svētku telpām, kur klep. jiem plaukst šodienai dāvātās īozes. Otto Grebžem allaž ir bijis liels pulks viņa mākslas čie-mtājuim draugu, viņu vidū,, izstādei sapostajā garāžas telpā. LNAK priekšsēdis V.. Upeslācis teic skates atklāšanas runu., Se-■ko aizkustinātā mācītāja A. Čopa-ipateicības vārdi, pieminot Otto Grebžes Sv. Andrejā baznīcas zālei dāvināto gleznu, jau klasiskus kļuvušos RuJzu status;' šovasar mākslinieka: darināto brīvdabas altāri SidraJieu-?, kā arī 1959, g. Jāņu uzveduma de. ■korācijas — Sidrabenēceltc latviešu lauku sētu, kur toreiz pēc izrādes uzgājis vienu pašu sēdot vecāku vīru, kas atzinies, ka svešumā un tālumā beidzot esot nonācis sava tēva mājās C . . Māc. A. Cops dēvē OttoGrebži par sava ceļa gājēju, gan nepasa. kot, vai radīšanā, vai darbojoties vienpatus, ne kopā ar ci. tiem gleznotājiem, apvienībā;
N6 studentu apvienības ..Līdums" ar dāvanām sveic jnž. Kraulis. No Toronto Latviešu biedrības, kur Otto Grebže ir m ū ž a b ie d r s, runa tās priekšnieks ^E. Skuja. Mākslas un mākslinieku cienītāja- Mare Bāumane sirsnīgi. noUisa gleznO: tājam-īpaši veltītu dzejoli. No draugu pulka, kas pirmo gadu Kanādā vadījuši Rolftbnā jeb Zvirbuļu ciemā,: sveic Biruta 'Senkēviča, noslēgumā izjusti no. deklamējot Otto Grebžem un viņa sirmai māmuļai veltītu dzejoli. Zib fotogrāfa spuldzes, klusi tek filmu aparāts, uzņemot svinīgo brīdi. Skate ir atklāta, viesi izklīst pa garāžu un plašo, gaumīgo studiju, lai apskatītu 86 izstādītos darbus, eļļas un ak. vareļus. Pulciņos tie staigā pa novakara saules pielieto dārzu ar kafijas tasēm, svētku kr'ņģe-ļa riecieniem rokās.
Brīdī, kad telpās nav neviena gleznu aplūkotāja, kad pretim raugās tikai ainavas un ziedi, var tos tuvāk apskatīt un pārdo-ļmāt paveikto. Dekoratīva kom. pozīcija, skaidras krāsas, vērienīga teohnika; izdomātas un līdz finesei pabeigtas ir Otto Gŗebžes gleznas. Dzīvi, koši krāsu rakstā Ceriņi, liela apmēra audekls eļļas tea^nikā. Akadēmiskā skola •ar Vilhelmu Purvīti, laikam, uz visiem laikiem atsavinājusi mūsu ziemeļu pavasari ikkatram cUam tās sekotājam.
.Kāda plaša, spodrā Daugava, plosti uz tās, liek iedomāt tālu projām ;;nū šodienas Jēkabpils .ģimnāziju,. kas mums ar Otto Grebži kopīga skola. Nāk prātā ikuģitis, kas cēla ipāri Krustpils puses skolēnus, droši' vien, ari mūsu gleznotāju; ; kā to palu ūdeņi dažkārt griezdami ; rāva lejup ūz krācēm, mums, ģimnāzistam, žīdu mājā (tā sauca sarkanu ķieģeļu ēku; cita. bija Baltā, Jaunā mājā) pie loga bezbēdīgi dziedāt: Aiziet jūriņā tā kunga plosts, aiziet;. .
Bet ne jau .kuģīša dēļ būtu pieminama. skōla uz Daugavas krasta, prātā stāv zīmēšanas skolotājs J. Geims, ducīgs, sārl-vaidzis, ķā viņš, lai mūsu fantāziju rosinātu, zīmēšanas stundās mums lika mest saūjii sērkociņu galdā, vērot tos nokritu, šus līniju režģī, ornamenta fragmentā. Un ļ:ecerīga dona; kās notiktu ar . tik izstrādāto, akadēmiski virtuozo un "reizē it; kā; stabilo Otto Grebžes gleznošanu, ja viņš šodien mestu galdā sauju sērkociņu un ar acīm, un ar fantāziju sekotu nejaušības rosinātam citu, jaunu formu režģim?— ^ • \
Tai brīdī pats. gleznotājs siiāv blakām. Redzu viņa vaigā nogurumu, svētkU; atblāzmu tin itin kā vaicājumu:—- kā ir?
Saku: ja Vil-belms Purvītis bū. tu dzīvs, viņš lepotos ar savu audzēkni Otto Crrebži. skolas un tradiciju kopēju un turpinātāļu. Sevī minu; vai šodienas gaviļ. nieks, ispētu kaut uz. laiku atteik-; lies no pelnītās slavas cienītāju, pulkā, citas; pārdrošākās, meklēšanas vārdā? Daļēju atbildi saskatu, mazā akvarelī, lūk, tā pati viņa, jau.daudz variētā tema — Rudzu stati — tušas mazgāju.. mā, kļuvusi pavisam citāda. Arī akvarelis Baltās rozes ir pienīgo; pretstats lielajai gleznai ar šiem ziediem —. šeitan mākslinieks redz ziedu būtību itin kā krāsu saprii, ar tikko apjaužami izteik-tu formu. .
Sen atzīts, ka visas tēmas ir mūžīgas, tikai to apdare izvedums, mākslinieka atziņu un rokas vadīts,: ir allaž jāūn& Skatos un ticu, ka: Otto: Grebžes akvareļi ir viņa lielums inazumā,'jau atkāpšanās no spoži līdz šim paveiktā un slavētā, bet meklēšanas ' apliecinātāji. Tanīs viņš mīl mākslu, nedomādams, vai citi to sapratīs un mīlēs, vai atzīs, un vai šos darbus kāds vēlēsies iegādāties. Tanīs spoža technikā nenomāc idejas būtību. To1;ies lielais cienītāju in gleznu pircēju pulks slavē viņa dekoratīvo triepienti,. skaidrās krāsas, iemīļotās.tēmas ar dzimtenes ainavām un svešuma pazīstā-; mām vietām, uz jo plašiem audekliem/ Pie 20 gleznām, eļļām un ak-
vareļiem,, piespraužas zīmītes: tās, vai tā ieguvusi . . , Tik ražīgam, darbīgam gleznotājam un dekoratoram pašos brieduma gados, viss, ko, var novēlēt, ir: meklēt savu patiesību ,tātad mū.. žīgo patiesību, jo nekā vairāk izteikt kā vieri pilnīgi sevi pašus mēs nespējam, . un tas ir daudz, taš izdodas tikai Dieva izredzētiem. Skola, akadēmijā, meistars, kad amats ir apgūts pilnam, jāaizmirst,;ejot pašamuz: sāvti m^eistaribu, vienreizīgu sūtību,; ko piepildīt palīdzēs pašā personības pilngadība. Temati, ķa: neizsāpētas sāpes pēc atņemtās .mūsu zēities sasaista Ot: to Grebži ar viņa cienītāju pulku latviešu vidū, tas ir tiesa. Bet tikai mākslinieka paša varā ir virzīt viņā darl3U cienītāju gau-; mi un prasības citā, viņa nojaus, tā virzieiiā, kaut vai tulkojot šo-brid šķietami neizprasto, bet laikmeta patiesībai nepieciešamo — mūžīgās tēmas jaunā formā un izteiksmē, - nenoliedzot, savu piederibu pie šī laika.
Ir pārdrošība pac: uzvijām pelnītiem panākumiem prasīt māksliniekam, lai viņš pārvērtē jau paveikto, pārdroši metas jauiia, meklēšanā. Bet vērojot un atzīstot: Otto Grebžes talantu, labo skolu, izkopto teobniku, ti. cot viņo mīlestībai uz glezniecību, nekas neliekas neiespējams. Turpmākās gleziu skatēs mēs varam sastapt tauni, ceļu mek_ lētāju,.; paša sevis : pārradītāju mākslinieku..
Koptais dārzs apsedzas ar siltu vasaras nakti. Dīķī kurc vardes, zālēsizina sienāži, ap sķais.; to. māju skurbi tvan mātiolas —• gleznotāja: mīļākās puķes. Durvīs satikušās ār laipno nama kundzi, paejam līdz. satumsūšiem dīķiem, šis skaistais īpašums iegūts tikai pirms 7 gadiem, mājā sākta celt pirms 3 gadiem. Višs, viss ir pašu iekopts: jaunās ābe. 1^ dēstītās, maurs līdzināts, sēts un cirpts . , . Mūii.s, kāpne:s, kas nolaiž dīķus dārza ieliekņā, gleznotāja roku .mrēti. Gleznu skate mājas iekšienē, dārzs:ārā. tie liecina pār Otto Grebžes lielo mīlestību uz māks! u un darbu, pār viņa dzīvības nerimtību rādīt un kopt skaistumu. Lai ga. viļniekam vēl ilgi tā darboties! Lai pilnām piēpiTSīt un izteikt, sevi!.' , . ;: .Veita Toma.'
Reiz domāju: mīlīga viņā Mana melngalve bezdelīdziņa; Mani knābāja gubenī, Elāt līda ru^nī, Azotī sildījās dievaiņuIaiEa... Ausī man čulistēja —-mēļoja^ kā!
BIj viņai bailes no ziemeļa^
Rijas un auMga kumeļa.
Dūnām to sedzUy ,
Uguni' dedzu —
Siema ir liela, dzīve ir dziļa ; Paliksi mana? Paliksi mī|^^^^ Nu redzu: laižas viņa, Māna lolotā bezdelīdi^a. Ūzsried vasara jaima— Dzimst dzJesmiņa sprauna — Fļavas sauc kaineņos, kaimiņos gubeņi, KJaimiņu piedarbos siltāki nīdieņi.
,VĒSĀ PRĀTA' PADOMNIEKIEM
vārdi par Dainām tin Kr. Baronu
JAUNS iLATVIEšU MĀ-' CmAS:SPEKS' •
Kopenihagenā kops kāda laika tika uzvēstia filma — Balle Sa-vojā;-r Icuī" darbojās arī latvietē Rasma Duķāte( Rasmā Dūcat) Pašreiz jau ceturto mēnesi K6-penhagenā. uzved filmu „Hiro-šihima - Min Elskede—■ uz kuras ,reklāmu plakātiem redzams, ka tās. inscenētājs ir kāds „Alain Resnais". Iespējams, ka viņš ir latvietis; Filma; ir franču, b.:
Sākot ar nākošo semestri Hodd kolledžā, Frederikā, Meri-ļajndē, lekcijas: lasīs jaUiiais latviešu mācības spēks Juri& Vīks-niņš. Pag. vasaru viņš . beidza Tempļa universitāti Piladelfij ā, un saņēma Harrisona stipendiju studijām Penšilvēnijas universitātē, kās pieder pie 9 labākajām, tā sauc. „Efeja līgas" universitātēm. Viena gada laikā; viņš ieguva šinī universitātē .maģistra (master)' grādu. Viņa seminārā darbs bij£^. „Lauksaimnie-cība: un rūpniecība Padomju Latvijā." šis darbs satur nopietnus pētījumus par Latvijas pašreizējiem saimnieciskajiem, apstākļiem. Tām ir sevišķa nozīme vēl tādēļ, ka tas iepazīstina amērt kāņu akadēmisko saimi ar komunistu saimniecības negatīvo pusi.'.
Vīksniņš nodomājis: turpināt studijas Džordžtauriās universitātē. Vašingtonā, lai iegūtu doktora grādu. Viņš pieder pie korporācijas ,,Pratemitas Metropo-litana" saimes. ■
Nesen laikrakstā Laiks izteiku-šie divi autori — kritiķis J. Ru-dzītis un skolotājs J. Kalnietis, kās viens atru atbalsta; un nosoda- tos drošiniekuš, kas runā par dainu tulkošanu angliski, šai gadījumā atļaujos pateikt, ka minētie ierosinājumi — tulkot dainas, popularizēt' latviešu' folkloru un daudzināt Kr. Baronu ir nākuši no šo rindiņu, rakstītāja, ko atbalstīja pilnā mērā.Latviešu preses biedrības centrālā valde un daudzi literāti un sabiedriski darbiniekii kā ari AĻA's Kultūras biļetens u. č.
Turklāt „vēsā prāta cilvēki" sāk runāt un rāties par to, ka ar dainu tulkošanu tās pārvērtīsies „lūžņu kaudzē." J. Rudzī-tis rakstā .,īerosinājums, kas prasa vēsu prātu", konstatē to pašu: bēdīgo atzinumu, ko jau esmu uzsvēris savos rakstos agrāk, ka latviešu dainas starptautiskā pasaulē nav pazīstamas, tāpat anonīms ir Kr, Barona vārds. Kā tas var būt, ja mums ir viens miljons dainu un tik milzīga folkloras rakstu krātuve, bet gaužām maz par to zina? ' ■ .■;
No vienas puses raugoties, tā šķiet bīstama sabotāža.nb otras puses —_ vai mūsu dainām ir tik liela vērtība, ja tās var piederēt tikai vienai tautai? •
J.Rudzītis. raksta: „Kas mums šķiet daiļš, vērtīgs īpatnējs, tas citiem var likties sīkums," bet man jāpapildina, ka ir pasaulē tomēr vērtības, kb neapšauba neviena tauta. Ja dainās nebūtu šādu vispārcilvēcisku vērtību,tad būtu jānonāk pie bēdīga atzinu-ma,ka mūsu dainas ir mazvērtīgas. Bet dainās ir lielās vērtības, kas der arī citieni, tikai neviens necenšas citus ar tām iepazīstināt;
Beļģijas pilsētiņā CJomblain -la - Your augusta sākumā notika Eiropas lielākais šā gada dže-sa festivāls, uz kuru kā uz Meku un Medīnu devās daudzi džesa mūzikas fanātiķi. Festivālā piedalījās dzēsa mūziķi no 14 vai" stīni: ASV, Japānas. Francijas, Rietumvācijas, Beļģijas. Itālijas, Holandes un citārn, ar 48 kapel-1ām un apmērani 208 pasaules slaveniem džesa muzikantiem. To starpā Uzstājās Alberts Man-gelsdorfs,.; C. Beiiers, Lenens .Merils, Bils Kolemans un. citi. Festivāla tīros ienākumus nodos kāda jauna ciema celšanai, kur .patverties bēgļiem ņo komunistiskajām zemēm.
Tikai no laba aug kaut; kās labs. Vienas tautas kultūra apaugļo otn^^mi šāda mijiedarbība turpiņās^ultūrālaj ā pasaulē jau gadu .simteņierh, bet ar mums, latviešiem, dainu ziņā noticis izņēmums. Kā senie ķīnieši savai zemei cēla apkārt augstus mūrus, lai citi nepaņemtu kaut ko no viņu sasniegumiem un kultūras, tā šādus „Ķīnas mū^" ap dainām grib uzcelt vēl šodien un noslēpt tās pasaulei, lai tikai mēs paši priecātos par dainu burvīgo skaistumu. Kultūras tautas interesē jas, kā parādīt savas kultūras vērtības . citiem, bet latviešiem, šķiet, kāds to ir aizliedzis, jo dainas uzskata par tabū, kurām citi nedrīkst pieskarties.
J, Rudzītīs aizrāda, kā angļu valoda vismazāk piemērota dainu tulkošanai, bet kura valoda tad būtu vislabākā? Parasti to saka gan ļaudis, kam izt^ksmes līdzekļi angļu valodā nav plaši. Un tālāk — lietuvju tautas dziesmas pazīstamas arī anglosakšu pasaulē. Kā tas varēja notikt? Vai lietuvju valoda, kas tik radniecīga mums, labāk paklau-jas tulkošanai angliski kā latviešu?
Nebūs daudz, kas lasīs dai-; nas angliski, bet ja tādas parā- . dītos, būtu notikusi „de jure" latvju folkloras atzīšanai. Tad būtu atzīts arī tās krājējs Kr. Barons, jo viens bez dainām viņš, diemžē, nevar ieņemt savu vietu pasaules ievērojamo vīru galerijā. Bez tam daudziem lat-ļ viešiem, kam aug bērni anglo-sakšu zemēs, šāds izdevums ar laiku kļūtu par neaizstājamu ieskatu senču kultūras atstātajā ^mantojumā, jo paies vēl gadi, un daudzi mūsu bērni latviski nelasīs.
Kādam komponistam ASV Uz dzimšanas dienu top sagatavots dāvanai latviešu dziesmu krājums angliskā tulkojumā ar visu nošu rakstu. ;
: Ja tulkojot dainas zaudēs daļu aistētisko vērtību, paliks vēl folkloras. vērtības, un ari tādēļ ir vērts, lai pie šī darba strādātu. J. Rudzīša padoms, kā nest priekšā dainas angļu. valodas pratējiem.— nav jauns. To jau Londonā sen pirms viņa ieteikusi Konstanče Bērga —. ar latviešu tekstu: blakām, ar notīm un pat illustrācijām,: ja tas būtu vajadzīgs. Bet lai šādu darbu veiktu, ir vajadzīga visas sa-biedrības atsaucība.. Dainas nevarēs tulkot, viena persona, jo tās nav arī vienas personas radītas.; Tur derētu organizēt īpašu tulkotāju komisiju, kas vērtē viens otra darbu. K. Berga izteikusi vēlēšanos šādas perso-
nas apzināt, un ieint presētie varētu sazināties ar viiļiu rakstot: 10 Pairfax Roād, London, N. W. 6, Ēngland.
J. Kalnieša vēstuH ..Laikā." a aug. n-rā nevarēju izlasīt bez „asins vārišanās". Kur ideālisti gaida kādu padomu, tur skolmeistars rāda pūķi un biedē ar to. Kalnietis neieteic prof, Dr. Luža Bērziņa grāmatu „Ievads latviešu tautas dzejā", kā līdzekli, kā palīgu dainu tīkošanā, bet gan kā pūķi, lūk — bīstieties, atbrīvojieties nd iecerētām utopi-jāmi Grūti atrast vēl otru kultūras darbinieku," kas tik nekulturāli būtu vēl kur citur publiski izteicies, kā Kalnietis to darījis savā lasītāj a vēstulē Kad vācu dzejnieki Herders, Andre-janovs dainas tulkoja vāciski, mums vēl nebija pat dainu sējumu, kur nu vēl tādas grāmatas, kā Ievads latvju tautas, dzejā. Tāpat francūža žonvāla laikā nebija tādas grāmatas, kad mūsu franču draugi dainas tulkoja franciski, ,un — tās; tulkoja cittautieši,.ne latvieši. Vai kāds var viņiem pārmest kā to K. tagad dara, brīdinādams latviešus no šī darba? Ja līdz šim dainas tulkoja cittautieši, ta^ad būtu laiks, un izdevīgs laiks, darbu veikt pašiem, kas pārvalda anglo-sak su kultūru, literatūru un' arī savējo, Sāp sirds par lielo muļķī-gumu,. kāds vēl eksistē mūsu vidū, kad runā par dainu tulkošanu. Tad lipkas. ka jaunie ir nespējīgi šo darbu veikt, jo tāds, ko atzītu, nav vēl piedzimis. Turklāt miisu; dainalogi, balta-logi un kUltūrvēsturnieki, kam pēc dažu doniām šis darb<; pienāktos, neprot angliski. Jā, kā tad viņi var dainas tulkot, un cik ilgi vēl mums vajadzēs gaidīt, līdz viņK būs angliski iemācījušies? Tā tiešām dainas tiek ierušinātas vecos dzelžos. Mēs pat nedzirdam.- ne vārda no „šiem kompetentiem" par dainu jautājumu.
Dr. Zenta Mauriņa šai pavasarī rakstīja, cik viņa'i grūti nācies Iestāstīt Upsalās radiofona direktoram par Krišjāni Baronu. Direktors somu Lēnrūtu pazina, latvieti Baronu — ne. Kāpēc? Mūsu pašu vainas; dēļ. šo rindiņu autora rokās ir bij, Latvijas ģenerālkonsula radio runa Latvijas sākuma, gados. kur. atceroties kādus dziesmu svētkus, runātājs pieminējis arī dainas, bet. ne vārda par Baronu. Nu, beidzot atskārstam K. Barona lielo personību. Kaut nialdigā nostāja par dainu ..sabojāšanu" mazinātos. Mums piedos kļūdas darbā, bet nepiedos, ja nekā nebūsim darījuši.
Osvalds Akmentiņš.
T. ZELTIŅA-
ROMĀNS;.;
IPr. Milta viņete»
(72, turpinājums); :
Nebija ne mazāko šaAibu, kā tā 4r bijusi Vanda .ar Augustu: Un Gīruļdziesma juta, kā: viņani; uz galvas-^ mati sāk slieties stāvus, nejauši iekritot prātā domai, kāds' viņš gan izskatījies, piedzēries gulēdams ār vaļā muti, turklāt vēl dvesdams laukā sasilušu alus dvingu, BriesrUīgi I Vienkārši briesinīgi- Ko Vandai lai tagad saka? Jāsaka un jāatzīstas — liegties; nekādi vairs ņe-^ varēja — ka tā ir bijusi pēdējā kājas pāslīdēšana, pēdējā uz mūžīgiem laikiem, līdz l^apa malai. Bet — ja viņa cietsMga atsacītos dzirdēt, kās viņam pār attaisnojumu sev ir sakāms? Jā, ko tad? Ne, viņš ņedrikst padoties^^ atteikties no savas dzīves. visUelākāslainies.viņš^ cīnī-sies, likdams lietā vienreizēju daiļrunības; mākslu.; Tā Vandu pieveiks, ja viņai būs sirdi;kaut kripatiņa čilvē-^ ^cībaō. .
Bet diezko pārliecināts par savu daiļrunātāja talantu Gīruļdziesma vairs nebija, kad bailīgs pavēra durvis un iegāja lielajā istabā, kur savā zaļapsegtajā gultā sēdēja vienīgi Vanda, jo citi laikam bija aizgājuši pēc birokastīm. Ja būtu vēl tuvumā kaiit vai Auriņš, kas varētu reizi pa reizei iebilst viņam par labu kādu vārdu, justos .drošāk,, Nu Ibija iādā sajūta, ka gluži vienam jāmetas rūkdama
lauvas rīklē, / ; ;
Viņš, metās (jo citas, izejās nebija),; tik tikko sadzir-
dami izfivesdams: ■ „Labrit.", •
•Vanda, kaut ko pa' rokas somiņu, meklēdama, pacēla galvu, un viņas seja sastinga, acis kļuva tik aukstas un nedzīvas kā zem pieres iesprausti stikla gabali.
,.Labrit — es teicu," Gīruļdziesma apjucis mīņājās, atgādinādams kaķi uz karstas pannas. Tiešām žēl bija viņā skatīties. . .; ; ^ , . ; .. • ■
Studente tomēr cietsirdīgi: pagrieza ciemiņam mugu-ru.un sāka lāpīt zeķi, adatu somiņā atradusi.
. .Zeķi salāpīt laikam vajadzēja, jo Ģedimins tagad pamanīja, ka Vandai viena kāja palikusi kaila ar gaišākas krāsas celi blakus brūngani zeķotajam. Celis bija apaļš un skaists, sasparodams. atjaunot uzbrukumu vienaldzības cietoksnim': „Redzi — es. atnācues atnesu — Augustam balādes. Vai viņš kur^aizgājis?" ; ;. ,; .' Baltajā blūzē ieģērbtā mugura neatbildēja, palikdama .salta uņ nekustīgākā ledus siena.
'Tas bija drUsku par daudz Gīruļdziesma.ar varonīgu rokas vēzienu iemeta Auriņa gultā grāmatu sainīti, tad izbrauca visiem pieciem pirkstiem cāuŗi šorīt nesukātajam matu cekulam un teica ļoti apvainota vīrā balsī: „Galu galā — ko es tik briesmīgu esmu noziedzies? Pat sunim cilvēks ar sirdi "krūtīs atsmaida pretī, kad pienācis viņš luncina asti."
„Tu esi atnācis luncināt asti?" dzēlīgi iesmējās baltā mugiira.; ■
Gīi-uļdžiesma apjuka, bet bridi vēlāk atžirdzis turpināja, jo pēkšņi atskārtā, ka ticis soli uz priekšu ^ Vanda tomēr bij a'., sākusi runāt. „Esmu atnācis, lai vaļsirdīgi tev" pateiktu, kā mana vakardienas nelaime sākās Dieva vārds, pret paša gribu." ; „Neko es negribu dzirdēt." ;
Kā lomā līdz dvēseles dziļumiem iedzīvojies traģēdijag .aktieris Ģedimins krampjainiem pirkstiem ieķērās dzel^ teni melnrūtaino svārku atlokos (cik žēl, ka Vanda to neredzēja) tm dvesa; izmisīgā mirēja balsī: ,iPat; visu nicinātam slepkavām pirms sazieiJētās cilpas uzmaukša-nas kaklā ļauj izkratīt sirdi vpēdējā vārdā.'^ : „Kas tev liedz kratīties? Kraties vesels. Bet~neceri, ka klausīšos tukšā Saiilēsbrāļa. pļāpāšanā," Vanda bija rūgta kā inde. ■ ■ ■■ ; ~ : '
..Būt saulei par brāli — ir nesasniedzams cilvēka, ideāls. Bet;.^ es saprotu'— tū līdzīgi citiem degradē šo poētiski skaisto vārdu,.piešķirdama to grāvmalēs gulo-šiem plenčiem. Un tāds: es. neesmu, it īpaši tagad, kad esmu iesācis jaunu, tev, kā manai vienīgais saulei, veltītu dzīvi." ' • ; ;:.;
,iEs vakar redzēju — M tu esi:iesācis. Pat.nabaga mušas apreiba, dancodamas aptavu muti." :
„Es biju kritis par upuri drauga blēdībai, absolūti
; ■ fatālā momentā Ihipnotiski paralizētām pretestības spē-. jām. Tātad — kā mefistofeliskas draudzības .upuris — esmu daudz vairāk pelnijis sapratēju līdzjūtību, ne- netaisni cietsirdīgu nicināšanu," .. ' „Skaisti! Tu laikam man gribēsiiestāstīt, kā. dulluma sula tev iemānīta mutē, pašam nezinot.'Gluži kā kādam . nevainīgam Dieva jēriņam," studentes mugura, nokrati jās nicīgos; smieklos. ^ : ; /
,,Taisni-tā/\ apgalvoja Gīruļdziesma.; Vanda kā sadzelta beidzot pagriezās ar seju pret "ru. nātāju: „Vai tu tiešām neesi kaunējies iedomāties mani par tādu muļķi?" -:':„Es;pats tāds.biju." • .„Un esi vel tagad — es: zinu. Bet tādēļ man arī nav jākļūst tādai." ;^ - :
;„LūdzUi esi kaut vienu vienīgu minūti cilvēcīgi iecietīga, ļaudama man visu izstāstīt pēc kārtas."
„Esmu jau tāda bijusi par daudz," Vanda sašutusi un cietsirdīga atkal pagrieza muguru nelaimīgajam grēku :: nožēlniekam. ■
Tas viņa balsij nu lika ieskanēties stingrā pašaizstā-vēšanās tonī: „Ar nesalaužami stipru gribas spēku bruņojies, iegāju vakar Pelerīna veikalā.. Vēl slieksni nepār-.kāpis, tūliņ es nepārprotami skaidri, droši un noteikti palziņoju savu lēmmnu — ne pilītes alkohola vairs neņemt " mutē. Un zini ko? Viņš neticēdams smējās." „Pažīdams tevi."; ; .:^ * . Cīruļdziesma atstāja ironisko piezīmi bez ievēribas un neapstādamies turpināja: „Bet es viņu satriecu tā, ka .nabagam smiekli vairs nenāca, šis noliek uz letes man taisni zem deguna smaržīgu anņaņaka glāzi. Ar dzimuša atturībnieka pārākuma apziņu atstumju glāzi no sevis .projām — šim pašam zem deguna, un. šaķu:,,Slīcinies pats tai elles katlā iztvaicētajā dzirā," es esmu izkāpis jaunas, skaistākas .dzīves krastā ar eņģeli pie rokas. Saproti ~ to eņģeli es domāju tevi."
Vanda par šo pagodinājumu nepiedodami iesmējās. Ģedimins viņai to tomēr piedeva, izjus.ti tēlodams tālāk cīniņu ār blēdīgo kārdinātāju: „šis norij glāzi un ;rāda apskaužami aplaimotu ģīmi, it kā nupat būtu iebaudījis pašu dievu.padzērienu nektāru. Tas mani neaiz-. kustina ne mazākā mērā. Es turos savā atturībā tik stin-; gri kā cietoksnis uz klints. Un tad — un tad — velnišķā blēdībā viņš mani pierunāja, ka varot vismaz paostīt dzērienu, ko dzēris Napoleons. Saproti — es biju par savu atturības, garu pilnīgi pāriiecināts — un tā kā Napoleons nav nieka vīrs, tā sacīt — aiz tīri zinātniskas intereses . atļāvos iepazīties ar lielas vēsturiskas personības gaumi, paceldams glāzīti pie deguna. To tu taču negribēsi pie-
dēvēt man par solījuma laušanu, jo katram kārtīgam atturībniekam jāpazīst vi^u velnišķo dzērienu smakas, lai kādreiz, teiksim, neiekamptu limonādes vietā. Piepeši Amorijs ar īstā brīdī slepeni notēmētu sitienu . . ."
„Ielēja tev degunā?"
.,Nē — mutē." ' , ,
Vanda skatījās nacionālhumānistā tik lielas nicināšanas pilnām acīm, it kā viņš būtu saminams .tārps: „E3 varētu vēl saprast — tīšu solījuma laušanu, jo tā — galu galā — šai gadījumā — būtu bijusi negodīga uzdrīkstēšanās —. pārkāpt pāri paša Uzceltai sētiņai. Bet atļauties izdarīties ar seVi kādam citaip. ,pēa viņa patikas, tā ir nepārspējama gļēvulība. Kur vispār tāds cilvēks lie-\ kams? Tad jau — ja sveša sieviete uzmācīga skautos tev ap kaklu, tu nevarīgs ļautos — lai. notiek, kas.notik-dainš — pēc viņas prāta....." .;
Tādu negaidītu loģikas kūleņu pārsteigts, Cīruļdziesma, izdvesa: „Kā vispār tu vari .iedomāties,."ka kādreiz es — ar citu sievieti? Tas nesaskan ar maniem morālisr kiem principiem. Vīram un sievai jābūt abpusīgas uzticības paraugiem, lai neiedragātu jau agrā bērnībā pēcnācēju morālisko standartu." " ' , ;; „Vīram un sievai?"
„Tas ir — es domāju — kad tāda tu būsi — mēs būsim — apprecējušies."
Gultā sēdēdama. Vanda palēcās gaisā, kā kādas neredzamas atsperes uzsviesta: „Tu — tu —- tu esi sācis murgot, gaišā dienas laikā. Lai es tevi precētu — solījumu lauzēju, cilvēku bez rakstura, gļēvuli garā un vājinieku miesās? Nenāk ne prātā kļūt par vēja. dzirnavu bmni-ņiekā. Dulcineju. Nesāc par velti fantazēt neiespējamas lietas. Tevi — tādu, kāds tagad esi.— precēt?" Uņ viņa sirsnīgi smējās, gan drusku pārspīlētā, skaļumā.
Es esmu redzējis un ziņu — cik ļoti iespējams skals». •tums tas.varētu būt." ,
. ,,Redzējis?" . : I . .■
„yēl vakar, pavisa.m'reāli skatītā nākotnes vīzijā par mums — visiem trijiem. ' . •
;„Kādiem trijiem?" ^ ■ „Teyi, mani un "mūsu abu — pirmo nacionālhumānis-tu. Ar viņu klēpi tu sēdēji gultā un ... .un . . ." Cīruļdziesma'tomēr neiedrošinājās pateikt, ka vīzijā skatījies viņas kailajā krūti. Tas būtu drusku par traku.
Bet Vanda iesaucās jau tagad: .^Tu esi traks!" Tad paslēpa seju rokās un sāka kratīties kā drudzī. Bridi pat nevarēja saprast, vai tās ir smieklu vai raudu. elsas, ķas lika tai izmisīgi kampt pēc gaisa.
<Turpinājums sekos).