g. 31. decembri, 105. n-rs. ĢENSRĀLKONSULS
•. R. N. BRYSON
Toronto; tel. 110 3-5861, 118 DAKFORTH AVE.
KONSULS
ļVŪJS TOMSONS
ļfel. RE 8-T798, Montnil, P, «ļ^ 10 VICTORIA AVE, AIT. M..
^APDROŠINĀŠANAS
SPEGIĀLISTg
41 PITOAISN eSRBSC., TORONTO PL M2«S.
ALJEKSANDRA ; K Ā N B E R G A birojs jpārcelts uz 65 Ferrier Ave,,
ne JDanfortJi — starp Logaci mn . Carlaw Ave.).
H m 3-2667, ToroBito.
ASITAJU
IBSENS,
r .
t_V-ŅA UN
ZIŅKĀRE itvijas Aniciļļitā redakcija:: Ibsens mira ,11906. gadā 78 i |u vecumā. M ēs no Ibsena manījuši ņe.tikvien 26 pabeigtas lu'- " ;as, bst ari sErežģljumus cilvēku^ ļtarpā. Ibsēm lugu, „Jons Gab-' fels Borķmais," uzveda'DV teātris V, Skud !as-Vilkača tulko-jmā un režijļā, Uzvedums ra/dī-i iespaidu, ,kķ Ibsens mēģina ļudit — kāduļ galu ņem cilvēki, fas cer savus ļideālus piepildīt lateriālās v^Jras pasaulē. Iznā-fumā pat mironis spēj mest ēnu - vairāk pat cā vienu. Lasot L. V-ļf?as, iespaidīgo un feikli ..rakstīta; kritiku pār Bork-lana izrācļi, gribas kaut vai uz iirķli aizmirst,   ka cilvēks varētu būt vairāk kā cilvēks,- vsai ■ jebkura luga^ vairāk kā sa-īves luga. Diemžēl, ja šādg ro-lantisks uzskats tiek māģināts īstenot — tad jauns mironis met itkal jaunas ēnas. Ziņkāre ņļovea r4e realitātes, kas maksā alģii uz -šiviem noteikumiem. Kritiķe apgalvo, ica pats Ibsens :epEekristu, ka Borkmana luga ļi'ek Izrādīta kā sadzīves drāma. : '^et lakt! liek secināt, ka Ibsens ļti zisši gribējis rakstīt sadzīves -S-^z&'iL 1874.   g. 15. janvārī īb-l-ena raksta   Edmim'Jam- Gosse sfitCfļcšo: ,3s    gribēju izraisīt Lk3.fStž]2i (iasitājā) -iespaidu, ka ļ.:ii, lG,o viņš la4, ir patiess noti-ļicijou. . , . Mēs vairs nedzīvojam Mefcjpīra laikmetā ... Ko es vē-ļ'.ēfoa rādit bija dzīvas cilvēciskas ļ lotes, uīi tāpēc   neļāvu viņām Iriiiac. ,/ii>£vi5ķigā valodā." ībse--^2. pi.gcmes liecina, ka it visi vi-, ļr,i tēli Borkmana lugai ņemti no ■iabt&drtskŽ5   -dzīves Norvēģijā. Er^-ārda tēls ir Ibsena dēla Si-?jrda iedzivināte;    dēls atstāj rasena māju īsi pirms šīs lugas I/akĀ+ižanas-Ir nepamatoti salīdzināt Ibsēna prozas darlms ar poētiski simboliskiem, jo Ib.ssns ir mēģinājis .savā attīstībā atkratīties no 19. gadsimta teātra romantiskajām idejām. Ibsens savā darbības lai-ļ.kā tiek uzskatīts par revulūcio-nāru ideju paudēju, un ir spiests dzīVļOt pašizvēlētā trimdā 27 ga-dīis.   Skandināvu   valstis nav sppjušas sava mazā^edzivotāju skaita dēļ grozīt pasaules sociālos uzskatus,, bet vēsturnieki atzīst,, ka Ibsens ar saviem darbiem ir Ierosinājis jaunas atziņas visas-pasaules mērogā.
Kritiķe pieprasa Gunhildes tēlu asu un aukstu līdz galam, turpretim Ibsens savā vēstulē laikrakstam   Aftenblad raksturo i'Gun^.ildi šā: ..Svarīgākais ir, ka Borkmana kundze mīl savu vī-: ini. Savā sirdī viņa nav ļauna un cieta. Sākumā viņa bija mīloša sieva un. kļuva ļauna tikai tā-; pēc, ka tika piekrāpta. Vīrs viņu piekrāpa dubultīgi— pirmkārt, mīlestībā, otrkārt — nepiepildot savu ideju.   Būdama piekrāpta, viņa vēl vienmēr gaida uz slimo vilku, kura soļus, viņa dzird dien-'di-enā.- Kamēr viņš gaida, lai pi-saule nāk pie viņa, viņa gaida savu virli. Minētais, ir skaidri pa-rādīts dļialogā, un .iŗ svarīgi, ka, Brokmana kundze to arī, attēlo [. savā raksturā;
^ . Bernļļards šovs; angļu drāma-t tiķis'un kritiķis, izsakās, ka cil-vēki sagai'da, lai Ibsens. kritizētu fcobeigums 8. Ipp.)
lannskrip^ns saisinilt. ļueuzglabā's, bet uz vēlēšanos si&t!» tpiarita.;'!:"'r. iļiem parķktitajos rakstos is^elktSa) clj88 vie^pklhii.
61. Giy)U!
linaīdas Lazdas piemiņas fonda gdialga Oo Sl
Klāra Zāle
18. decembrī nelaiķes, dzejnie- ma skubināts>   viņš pilda savu   Cienastā galdu bija klājušas 2^wesmw^^^^
oes 2. Lazdas piemiņas fonda māju grāmatām un mākslas 'dar- Portlandes latvietes — A, Ber- ^i^^sj^i^^ (mgstu:
vaid^ atzīmēja dzejnieces 3 ga4u biem, atbalsta ikultūras pasākii- ķes vadībā; ^āris stundas miir Mākoņus glāstu ar plaukstu^
aizmuza aiziešanu un reize arī mus, kas nes svētību visai mūsu tēja jaukā sirsnlbl Vairāki ru- £^2 saules nolieku gālvu.
noaeva viņas piemiņas balvu O. tautas daļai trimdā. nātāji, gan nopietna satura ru- _ ..      . . ļyfif^2
Stumbrim. Vakars noritēja svinī-   Mākslai ir liela vara pār dzīvi nās, gan .humoristiskā atjautībā, fr?^ 7
gā pacilātībā. ī^hiāna ēkas zā- un likteni, ja tai tic, ja to at- sveica jauno laureātu un node- ^^-^^ļdu sniegu
Ale&sis Kalniņš, m3f. p-JL, ClSkāgas Baltu Filologu feopas priekšiiieks.
KĀDS VĀRDS PAR LATVIEŠU VALODAS " IZLOKSNĒM UN DīALEKTĪFM •
'   ■ TO SISTEMĀTISKAS PĒTĪŠANAS 60 GADI
n vārdu ,.patumšs"), bet jāpapildī- 'laikam noderējusi par palīgu iz-
Kādi 10 izlokšņu apraksti pub- na arī K lokšņu pētītājiem.
licēti „bienas Lapas" pielikumā- stitā. Sākot ar 1922. gadu. atkal Nodibinoties brīvajai Latvijai, „Ētnografiskas ziņas par latvi^a- notiek RLB Valooniecibaš noda- izlokšņu pētīšanās darbam aktī-šiem" (I — rV, Rīgā 1891.-94. g.) ļas sēdes — pavisam ap 300 — vi pievēršas kā Latvijas universi-un Rīgas Latviešu Biedrības Zi-katrU nedēļu ik pa 2 stundāiu. tāt«s filolol. u, filoz. fak. māci-nību komisijas (vēlākās Zināt- Tanīs atkal piedalās dažādu iz- bas spēki, tā studenti uh absol- ■ ņu ķc-mitejas) 20 rakstu krāju- lokšņu pratēji, parasti tur dzimu- venti. Be^ jau agrāk minētā prof. mos (tā xm, XV, XVII rakstu ši un auguši,   piederēdami pie J. Kauliņā un prof. J. Lautenba-
dažādāņi profesijām: atkal — a^a šim darbam nododas dbc. rakstnieki, skolotāji, L.U. filolol. (vēlāk piof.) Anna Ābele, prot u.filoz. fak. baltu nod. u. c. no- J, Plāķis u. c. No jaunās valod-
b) Pēc 19Ō».
> Sistemātiku izlokšņu mate- daļu mācības spēki, studenti, kā nieku paaudzes izceļas piof. J. riālu vākšanu un pētīšanu ieva- arī absolventi, ārsti, inženieri u. Endzelīna ilggadējā līdzstrādnie-dīja abu mīūsu lielo valodnieku ^« t, Datus pa? (massāk pasHSta- ce Ē. Eauzenberga • štiumia un Jāņi Eadselina un Kāffļa Mflen- Vārdu precīzu izrunu, ridzī- N. Kūķe - Dravlņa. Rodas daudz baciļa dialektoloģiskās ekskursi- «ai, izplatījumu J.Endzelīns vāc izlokšņu aprakstu, visvairāk iejās pa Latviju vairākas vasaras, arī ar laikrakstu starpiiiecību. spiestu «Filologu bfe.:ribas rok-sākot ar 1900. gadu. 1800 g. abi Kad 1932. g. vārdnīca nobeigta sžios^ (107 ižl-u apraksti»), kas J. valodnieki apceļo Rietumvidze- <^ t)iezos sējumos), izdod papildi- Endzelīna redakcijā' izrļāk no
nais laureāts par savu pirmo dze-žos. Dzeja ir izaugusi no mazās gan 'godalgoto krājumu ),Etīdes" ŠL.>>X^Jī?^ jukrājumu,,Etīd6s"saņemsspe-ēetrrindu dainas. Dzejai ir jā PATEIGiBA
ciālās komisijas piešķirto godina- dzīvai, tā ir jāpārdzīvo,   titoāi   Vakars   i2skahēja ar   kopīgi visug atsevišķi mi "'^^^^^'^^^ nājumus 2 sējumos, kuru pēdējā 192i.-19i0. g., pavisam 20sējumu.
Jumu.-    ļ tad var gūt tās burvību. Savu re- dziedāto   „Pūt, vējiņi",   un 0. ^ jūdzu pieņemt manu, dziļi jz. piekrastes. Rietumvidzemes iz- burtnīcā iznāk 1945. gadā.   Tā Ižl-u apraksti un materiāli atrd-
Z; Lazdas.piemiņas fonda P?- ferāturakstnieks V. Kārkliņšbei- Stumbra pateicības vārdiem.      lusto pateicību personas orgāni ^^^^9^^P'^^^^s publicēts Rijgas'lielā vārdnīca prasa daudz dar- damiarī citur, tā^^iatvijasaugsS-
o T^r T Stanrānc vfllnarni fliklā- ^n-n      oJnn^ c:____A*..:^n.s .. ^ T.atviocii T^iArirīhar. ^.InThii fcnmi.        tOD Četru ffadu desmītu lāi- skolsis T^stn"    Y.<!ftlP iznākt arf
dis Dr. T. Staprāns vakaru atklā- dza ar aicinājumu: „Lasīsim dze- Sirsnīgā pateicībā tika piemin zācijas presi un visus tautiešus ^^^^®su Biedrī^                             četru gadu desmitu lāi- skolas raksta"   (sāk izna
ja ar rakstniekfi Somerseta Mo- ju, ļausimies tās burvīgai varai." nēts ari godalgotā krājuma izde- ^ uii citos kontinentos par su- ^iJās 13. rakstu krājumā. Nāko- kar bet ies^                              1921.^g.)^ 16. sējuiņā.
ma vārdiem; „bzeja ir literātu- O. Stumbris lasīja'dzejas no vēja A/Kalnāja (Čikāgā, A                                           '      -----       -,.0       oT>rv,»«, .„«o r,ro«^«,«„o «
jas kronis, Literatūras sākums godalgotā krājuma „Etīdes", un, dāvinājums ZLPP valdei — O. sveicieniem un sirsnību ceļa pos-
un gals." Savā uzrunā viņš pie- dzejas no jaunā, vēl kārtojamā Stumbra 10 „Etīdes" un   citas mos — manu ?5 mūža gadu āt-
skārās   dzejnieka   uzdevumam «dzeju krājuma.      , ; grāmatas.         XlitmaJiii§.^^^(^^^ A.
trimdā, šajā laikmetā dzejniekam . ir atbildīgs. pienākums pret savu tautu un ari visu. cilvēci. Heminēj a mūžībā aizsaukto 'dzejnieci, kurai rūpes par latvie-
1931.
šajGs gados vēl abi valodnieki apmēru ziņā (vārdnīcas 6 biezie gadā L. U. filpl. u. flloz, fak. kopā apceļo Rietumkurzemi, bet sējīpi aptver vairāk par 5.000 studentu „Ramāves" aPgāds; sāk Augšzeinģāli, Eatigali un Aust- Isppušu) vēl jo vairāk nozī- isHĪot rakstu krājumus ar nosau-rumvidzeihi J.Ēndzelīns viens »ies ziņā. Blakus burtniecībai un kurnu „C!eļi", kur arī publipē iz-, pats. rakstniecībai te iestrādāts arī loķšņU materiālus resp. pētīju^
šais ekskursijās savāktais ba- daudz tieša izlokšņu materiāla, mus, tā, pieņi., 6. un 9. rakstu ~ ģātīgais izlokšņu materiāls tiek PJ^ecīzi apzīmēta ikkatra vārda krājumā;,Tos atrodam arī „Flto-ņemts par pamatu diviem lie- ^orma un iZruha dažādās izlokr loģUas niāt>eriālos*\^ .1^ iznāk liem 'darbiem, kas top ilgākā lai- snēs,^^^^^^ nozīmes; pie 1933. ģ. un veltīti J.ĒndzeUnam
,       . .     .     ,d7iv<'<i  ^^^^   Poriēša mākslas sa- neaizmirsīsim, fea viņā ir ^arī ,it kā noēd zīmējumu, bet tie nav ka posmā, vācot vēr jaunus ma-^^m tā nozīmes paskaidrotas ar viņa 60. dzimumdienas gadījumā,
su dzeju bija Viss vgas oziv s j^^^. ^.^^ ^ decembrim rakstniece,   kas pastāsta mums pārsvarā. Diezgan interesants ir teriālus.^^P^ Plašu frazeoloģiju, minot vāidu   Rosīgi darboj^^
saturs, uņ an vel peŗiejP_ prizu ^^^^^^ Margaritas Kovaļevskas kādu it kā jau zināmU - stāsta vai mākslinieces pašportrets un K. ŗas pie materiālu vākšanas sa- teikuma sakarā. Beigās, dota vār- das — tamlīdz arī izlokšņu — domas. Tad Dr, 1. btaprans ar ^^^^^ izstāde. Šī-ir jau māksU- pasakas daļu, bet daudz krā.tņā-^niekaport vai lielajai, zinātniskajai grama- ^a «timoloģija,  tā sakot vārda ipētišsnas laukā Valodas Jo-ā^ve,
īpašu uzrunu sveica j^no laii- j^jg^gg otrreizēja prezentēšanās kā un komplicētākā izpildījumā, santi minēt, kādā virzienā māk- matikāi „Lettisch6 Grammatik" radu raksti, šo «Latviešu valodas ko nodibina pēc J. Endzelīna iejātu jaunās paudzes dzejnieku     sgļonā, uzrādot'dažas pārmai- Tāpēc ļoti gribētos mākslinieces slini^e  virzīsies  tālāk.  Kaut (apm. no 1900. līdz 1911. gadam), 'v^ā^^^^^
O. .Stumbri.un nodeva   viņam      mākslinieces meklējumos un darbus redzēt kā ill-'strācijas kā- māksliniece 'dzīvojusi ilgāku lai- bet pati gramāti apstāk- to dažādu profesiju latvieši, zi-   Sīkākus norādījumus par is-
;'^alvu. darbu tec^kā.   Patīkams bija 'dā bērnu grāmatā. Te sevišķi no- ku Spānijā, viņas darbos neredz ļu dēļ var iznākt tikai 1922. ga- nams, m cittautu zinātnieki, Ar lokšņu materiālu un pētījumu
Mtesošiō viņu sumināja H- arī fakts, ka paii māksliniece bl- derīgs ir cikls „Prinoese Gunde- nekādus dienvidzemes iespaidus, dā (otre papil'dināts izdevums P"®ku jākonstatē, ka Latviešu (publikācijām ihtereseoiti atradīs giem aplausiem. Dziļi saviļņots, j^^^^^j^jg^ ierasties' uz izstādes ga un karalis Brusubārda 135;^ Viņas tēli, čigānietes, tirgi ir gan latviešu valodā 1951.g.).Turpretī valodas vārdnīcu", mūsu rakst- prof. J. Endzelīna „L8tvie§u va-viņš pateicās par parādīto godu atklāšanu, kb ar iejūtīgu uzrunu 49). Mākslinieces dotumi izceļas pilni svešu elmentu, betskatī- E. MilentoacIis apņemas sarak- nieki un dzejnieki ne vien palī- lodās gi-amatikas" (izd;-1951. g.) un teica: „Es šo balvu pieņemu izdarīja māksUnieks J. Cīrulis, grezno kostīmu zīmējumos un tp jums ir tik sitsnīgs un silts, ka stīt^ 1^^^^^ zinātnisku latviski vā-dzējuši darināt, bet toarī izman- 3. § ibeigāš, pie kam viss 3.§ velkā tādu prasījumu, lai nākotnē jau apskatot izstādes katalogā kombinācijās. Necilas čigānietes mēs bez iebildumiem> adoptējam cisku vārdnīcu. Pa to. Svešumā7tā pārspiesta un iz- tīts latviešu valodas izlokšņu un būtu vēl vairāk tās cienīgs. Man gi darba titulējumus, ar to viņas tērpos pārvēršas princesēs tās kā „latvisldās čigānietes^', lat- 1us viņš tai vāc Rīgas Latviešu platījusies apm. 500 eksemplāros, dialektu apskatam,, vēl daļa no šīs niaudas būs jā- vien varēja nojaust, kāda ir M. un galma dāmās. Ķā pretstati viskos tirgus lin tirgus sievas, un -Biedrības Valodniecības noda- i^i joprojām pi^akās pa pircē- Iekams pievēršamies laikam nopelna. Liels paldies > . ." Kovaļevskas darbu galvenā te- pieticīgā vienkāršībā ir ganiņi, tāpat visu pārējo. Būtībā tā ir ļaš sēdēs, kas notiek no 19(>9. pēc 2. pasaules kara, pieminēsim M. ūdre liri J. Krīgens O. matikā, tēlotā pasaule, un kādas lellītes, sēnītes uņ cita niecīgā pašas māksiinie^^ Minējām, ka J. Endzelīna un vēl, ka pēc aptuveniem datiem Stumbri apsveica ZLPP vārdā, tur varētu būt mālsslinieciskās radība, ikas ir primāra mākslime- mums ir jāpriecājas, ka viņa aiz- 160 sēžu). šais sēdēs piedalās dā-K. MīlenJjacha d^^^^^ priekšpādomju laika ippsmā pa-pasnledzot'dzeltenas rozes. problēmas. ' ces skatījumā. Pēdējā laikā nāku- pil'da.gle^^ visam rodas kādi 130 izlokšņu Rakstnieks V Kārkliņš nola-   Māksliniece pieder  pie tiem šas klāt arī sava stila ..galviņas" kas novadu — pasauli, ko ļaudis pratēji: virkne rakstnieku, skC-du vasaras brivlaik'ā) gūtais ba- apraksti;  (no tiem lielum lielā
laimes bērniem, kam „bez svied- — meiteņu sejās, tapāt lielāka parasti neredz. Grūtiem dzīves lotāju, ārstu u. c. profesiju cii- ģātīgais materiāls tika ņemts par daļa ..Filologu ■ biedrības rak-, riem" padodas tēlot gaišu pasau- formāta puķes. Tomēr vēl arv    brīžiem labs .humors, kāds   ir vēku. Tomēr ne; tikai 1. pasau- ļpamatu lielajai gi'amatikai un stos").
li. kāda eksistē viņas fantāzijā.: čigāniē^^^^ māksliniecēs darbos,'dod vairāk Ies karš, arī nāv© 1916. gadā pār- vārdnīcai. To,^ Izlokšņu pētīšanas darbs 'Uav
. _        .....   Mēs   pazīstam: rakstnieka  J. vaļevskas mīlules, — tāda ir vi- spēka kā ārst^ šņu materiālu,'J. Endzelīns iz- apstājies ail 2^
vojam baigā, bet reize ari ļoti^in- jajujļgujjŗg^ļji^^^ izteiksmīgās 111us- ņas dekoratīvā pasaAile,:atvē- rījuniu māksliniecei un izstādes Pec 1. pasaules kara šo darbu manto arī programmas sastāiī- ^ un īpaši pēc tā. Visvairāk teresiantā laikā, kuŗ% krasāka trātora spējas Baltā Grāma-tā, i-usies mums priekšā ar visiem rikotājam bija Hē vien daudz ai- turpina un pabeidz J. Endzelīhs, šānai, kas izlietājama turpmāka- darīts mūsu dzimtenē, kur pali-īpatnība ir — materiālispis. Bet tāpat Eronberga( Jaunības Te- dārgumiem, it kā no kādas ve- saucīģu izstādes apmeMētāju- pie kam atlikušās vārdnīcas 'da- jos izlokšņu aprakstos. ..Prog- cis Jānis Endzelīns, daļa viņa .§iTiī matfiriāliRma miikrēslī lat- .kās), kas ar vienkāršiem.spalvas cās mātes pūra lādes.^^^^^^^^^^\^^^^,^^^^^^i-;,^^^^; sarakstī§anā daiidz palīdz ramma «^izl^
^ vāfr^as  ..IātvīšlMF~lļ^ 19
sija referātu: iVPiezīmes par dzejas lomu tagadnē." / Viņš izteica domu, ka mēs dzī-
šinī materiālisma mijkrēslī latvietis ir droši atradis savu īpat- zīmējumiem lasītājam^'viod sa-^-'Darbu"apdāre'māksliniēce^k^^^^ 12. kam pievienojusies jauni vēlāka-nējo ceļu — kultūras vērtību uz- protamu tēlojumu.   Tā ari ar vusi spilgtāka krāsās, bet 'arī aizgāja tautās jau pirinajā die- šfcurmā. Jāuzraksta ne vien atli- n-rā un 1913. g. 5., 7., 8. un 10. laika posmā. Darba vadītājs krāšanu. Kāda iekšēja, aicināju- Margaritas Kovaļevskas darbiem, vienkāršāka. Dažu. kartonu fons nā. Osvalds, Akmentiņš, kušā vārdnīcas daļa   (sākot ar n-rā). Tā gandrīz līdz pēdējam (Nobeigums 6. Ipp.)
Teodiors Zeltiņi
. 2. turpinājums.
Vareni meistari ir cēluši vizošias skaņu katedrāles Mūžīgai Majestātei.; Auss bijīga klausījusies Bacha.Hen-deļa, Palstrīnas balsi. Bet nekas nav to darījis tik laimīgu un reizē liegi skumīgu kā mazās Ziemassvētku 'dziesmas pieticīgi vienkāršā meldija.
.Mēs nemeklējam pēc piemirstā meistara, kas griezis stabules šīm eņģeļu dziesmām, un tas arī nemaz ņav vajadzīgs, jo caUr viņiem visiem savu dziesmu dzied brīnišķīgie debesu kori. Ja Ziemassvētku vakarā uz mūsu dienišķās maizes galda būs kaut viens vienīgs egles zars, mēs atkal dzirdēsim eņģeļu dziesmas un ausīm nesaskaitāmu soļu gurdinātās kājas ceļam uz nekad vairs neaizsniedzamo laimes zemi."
Lasītājs pielika punktu pēdējam teikumam, bet klausītāji klusi sēdējā, kā turpinā-dami klausīties. Laikam tās bija atmiņu balsis no citiem laikiem, citas zemes im.citām eglēm. Sniegs tur šķita bijis vēl baltāks par to, kāds tagad biezā kārtā gulēja pār Prankoniju, zvaigznes tumšajās nakts debesīs nesalīdzināmi spožākas un svētvakara zvanu skaņas daudz svinīgākas nekā tās, kas ieviļņoja garāžā no tuvējo vācu baznīcu torņiem.
Ar skaļu sprakšķi kādas svecītes liesma, iekodās egles skujās, kas apsvilušas izdvesa apmēram tādu smaržu, kāda ir skumji rūgtehām un reizē tīkami skurbinātājām atmiņām. No tām ņu visus izrāva laukā Annai Ciedrai klēpī sēdošais Indulis. Priecīgi satraukts, viņš enerģiski cilāja roķeli un pūlējās visu citu uzmanību pievērst kūpo-šajam egles zaram: „Sģ&.. . eģe .. . " Jūlijs Gārša Vandai pakautrīgi bija licis nojaust, ķa viņas rikotajā eglītes vakarā 1 būtu priecīgs ierasties kc|>ā ar Annu. _
„Es domāju, nodzieldāsim vēl visi kopā dziesmu, tad sāksim vakara laicīgo daļu --ar dāvanām un pīrāgiem. Bērns jau pietiekami ilgi pai^eUgs gaidījis, kad varēs bei-ctoot parāpot zem eglītes pie raibajiem sainīšiem." ierosi-
' DRUPIJ REPUBLIKAS OTRA DAĻA . ■  A.. Auzicres viņete.'
Bet viņas mātei (aŗ lībiski paplatu seju, Jsērīgi valgām acīm. un sirmu, glUdi sasukātu galivu)' tomēr likās, ka svētvakara nopietnajai daļai ar dažāni dziesmām un Au-riņa nolasīto gabaliņu vien iiepietiktu.
„Kā nu tā — bez īsta Dieva vārda," viņa teica.
„Eče, es arī tāpat domāju. Vajadzētu kaut ko no bi-beles, kā mājās savai saiīnei pa reizei priekšā palasīju..." atsaucās Darbiača tēvs.'
„Varbūt, tad pats jūs Varētu arī šovakar.,jā visi mēs mīļi jūs palūgtu .. . "sacīja sikolotājs Gārša.
„Vai man kāda īpaša lūgšana vajadzīga, vai kas — tādai lietai. Es tikai domāju, kā varētu kāds jaunāks skaņālai balsi, piraiērātn, Cīruļdziešma/'
„Darbača tēv, jūs taču zināt . " iztriicies iesaucās Ģedimins un būtu, bez šaubām, patētiski turpinājis, ka viņš ir cilvēks ar tīri latvisku dainu dvēseli, bet laikus pamanīja pret sevi vērstu Van^ skatii ar nepārprotamu brīdinājumu Ziemassvētku v-akarā apturēties no savu uzskatu klāstīšanas. Tāpēc viņš tikai attiffiīgi atzinās: „Es neesmu nekāds lielais bībeles lasītājs ... "Tā bij^ godīga, nevienu neizaicinātājā atbilde, bet sievjismātei pietika jau ar to. lai paskatītos meitas virā ax skumji līdzjūtīgu skatu.- .■
Darbacis svinīgi nokrekšķinājās un paslēpa roku kabatā, izvilkdams Jauno Derību melnos vākos. Tātad^ viņš bija tomēr cerējis m giaidījis, ika viņiiaiciz^ Dieva vārdu. .■
Vecais saimnieks (svētkiem par ^)du uzvilcis baltu kreklu un aizlicies priekšā apkaklītei piekabināmu kaklasaiti) sameklēja ļpelēko vadmalas svārku krūšu kabatā acenes, pievilka krēslu tuvāk eglītelurisaka lā^^^ lasīja stipri drebošā balsī (ikādāpaŗasfc^neiņēdza runāt), vāi'dus pa reizei kā dziedot pastiep^dams. Un Anna piekodināja Indulītim, lai tagad viņš saņenģ&š sēdēt pavisam ■klusu.       • 'I,-''
„Un notika tanī laikā, ka gramatas'no ķeizara Augusta tapa izsūtītas, lai visa pasaule ta|k uzrakstīta ..:.
Tad arī Jāzeps ņo Ģalilejas, no Nācaretes pilsētas, nogāja uz jūdu zemi, tiz Dāvida pilsētu 'vardāBetiemi, tāpēc ka' bija no Dāvida' rāda un cilts, lai liktos pierakstīties ar Mariju, savu saderēto sievu, kas bija grūta. Un notikās, turpat tiem esot, tas laiks nāca, kad tai bija ozemuēt. Un viņai pieazimā piimdzimtais'dete, un tā to ietina autiņos un lika silē, jo citur tiem nebija vietas tai mājas vietā:.." Lūka evaņģēlija pirmos 20.pantus nolasījis, Darbača tēvs vēl noskaitīja lūgšanu, visi kopā nodziedāja „Ēs skaistu rozit' zinu", un Indulis nu varēja priecīgs pierāpot eglītei, un viiķt laukā tās pakājē paslēptos sainišus.
Jaunā māte kā lasīt pratēja notupās- viņam blakus, lai Inauliiis zinātu, kam katru dāvanu Ziemassvētku vecītis; atnesis, '
Ciruļaziesma ziņkārīgs gaidīja, ko Vanda teiks pav viņa dāvanu, bet mēģināja izlikties gaužām Vienaldzīgs ^ paņēma šķīvi ar sisvasiņātes ceptajiem pīrāgiem un sāka piedāvāt ciemiņiem: «Ņemiet un nekautrējieties, jo cilvēks galu galā nedzīvo arī no garā^vien . . . "
Pie diirvīm kāds spēcīgi pieklauvēja un vēra vaļā, negaidot aicinājumu ienākt, šis neaicinātais ciemiņš bijā Bullīša kundze, pelēkajā nometnes vatenē ģērbusies, ar ■ kailu izpūrušu galvu'un elkonī iekārtu tukšu grozu. No kājām sniegu nodauzijusij drošā ■un noteiktā gaitā viņa pienāca pie galda, kur bija nolikti svētku Cienasta trauki, ,,Tā jau es domāju, ka jums būs bagātāk. apklāts galds nekā daudziem citiem,. jo CiiTlļdziesma Pelerīna plauktus vēr galīgi tukšus nav iztirgojis Un Vanagu māte ir izdarīga saimniece, iisz tam — kā esmu. dzirdējusi — Darbacītis esot nokāvis savu vepreli."
„Tiesa, tiesa, vnokāvu gan," atzinās saiiionieks. ,,Kur lopiņu tādā caurā būdā pa viSu ziemu izturēsi. Ja nebūsim līdz pavasarim aizbraiikušļ mājās, ®ain iMa &tkal
pie j^auna sivēna." -
..Lai kāds vēl saka, ka latvieši neprot davot. "Atļau-; jas neprasījusi, neaicinātā viešņa nocēla no galda un ielika savā kurvī bļodiņu aukstas gaļas un: pūsķukuli maizes, tad izņēma ņo Ģedimina rokām šķīvi ar skaisti brū-.
najlem pīrāgiem.
C:ruļdziesma samulsis plātīja muti, mVan^^ tik
vien ķā jaudāja iesaukties: „BuUīša kundze,, es tiešām nesaprotu ..."
. „Pasaulē notiek daudzas mums nesaprotamas lietas, im vajadzētu ļoti daudz laika, ja visas tās mēs gribētu izskaidrot. Piemēram, kā tas vār notikt, kā tas ir vispār ie^ spējams, ka paši savus zēnus, kas kāvušies par mūsu galvu un mantas drošību, raidām cietsirdīgi projām no savu durvju sliekšņa? Bet tādas lietas notiek. To šādi atraidītie nupat man stāstīja, meklēdami Ziemassvētku vakarā, ķur kādā siltā kaMā nolikt galvu," paskarbi kareivīga sacīja Bullīša kundze, stalto augumu taisnu izsliedama.
„Mūsu leģionāri? Tiku^ laukā no giistekņu nometnes?" jautāja Augusts Auriņš. ,,Vai daudzi?" ;
,yManā istabā visiem vietās iznāks, kur h^^^ Tikai viņu izsalktims ir daUdzkāri; lielāks par manu pārtikas devu. Tāpēc ņēmu kurvi rokā" un nolēmu apstaigāt
dažus, svētku mielastam smagāk apkrautus galdus. Jūs, laikam domājāt, ķa vecā Bullītehe ir pilnīgi traka - nāk un neaicinātā aptīra Citu galdus."
..Piedodiet, Bullīša kundze, mēs nevarējām iedpMālies, kas par lietu," sacīja Vandā stipri mainītā balsī, paņēma kurvi un pati tanī kaut ko vēl ielika. . .
Cīruļdziesmam radās visu atsaucīgi atbalstīta ideja: ,,Bullīša kundze, mēs ieaicinām viņus pie s/avas egles. Nemaz ir neranājot par mūsu nacionālo pienākumu p?efc saviem karavīriem, tas vienkārši nebūtu Umāni — ziev massvētku vakarā likt justies atstumtiem taisni tiem, kas tautai bijuši gatavi nest vislielāko apurl — dzīvību, Tos, kaspalikuši guļam kaujas laukos, mēs varam godināt vi2- ' higi ar klusu pļeminēšanu, turpretī dzīvajiem inums dota -laimīgā iespēja parādīt savu pateicību ar siltā sirsnībā pretī izstieptām rokām. Kas mēs gan būtu par latviešiem, ja mūsu sirdis pret nežēlīga likteņa piemeklētim brāļiem paliktu cietas kā kiiams? Ar to mēs aatomātiski; jptum-tos laukā no tautās kopības, tāpēc — lai viņi nāk 'un jūtas mūsu'vidū kā mājās, cik vispār tādās improvizētās māj-^ . Vietās svešumā cilvēks var labi justies. Tomēr, varbūt šī Vāczerhes egle ar drebošajām svecīšu liesmiņām viņiem tāpat ķā mums -^palīdzēs atcerēties kādreiz dzimtenē pušķotās svētku eglītes, svētku zvanus sirdīs un baznīcu v torņos, un mīļu draugu sagādātās dāvanas."
Aizmirsusi īņdulīša viņai klēpī saliktos dāvanu sainīšus, kurus nu vajadzēja sadalīt pēc piederības, Anna Ciedra klausījās runātāja jūsmīgajā balsī. Pats savu vārdu aizkustināts, Ģedimīns bija piecēlies kājās un akcentēja lecīgākos teikumus ar straujam roku kustībām.
Bullīša kundze iekāra elkonī k^rvi un .grasījās steigties tālāk: „Tiķai nekaisiet puķītes,- Cīruļdziesma, Nabagā puikas ne tuvu nav tādā omā, ka tās tos dikti varētu iepriecināt Labi, es viņiem pateikšu. Kas grib, lai atnāk. Jūs jau tagad te esat pa pusei tāds kā pilntiesīgs saimnieks varēsit kaut ko no Pelerina plauktiem nocelt un. ielikt viņu tukšajās somās."
,,Noteitoti, mēs tukšā projām viņus neaizlaidīsim," dedzīgi apgalvoja Cīruļdziesma. „Es zinu, eļs^esmu pārliecināts,' ka Amorijs manā vietā būtu darījis to pašu."
„Tur tev ir pilnīga taisnība^ Ģedi. Kā redzu, tad esmu atstājis īstu vīru īstā vietā. Tu godam turi rūpi ne tikaj par tavā pārvaldīšanā atstāto mantu, bet arī par mana vārda labo slavu. Tas krietni 'domāts un krietni darīts,
, Tik ļoti pazīstamas, bezbēdīgi jāutrž|s balsS pārstoig-ti, visi pagriezās pret durvīm. Tur tiešām stāv^a Amorijs Pelērins jaunā mētelī ar karakula apkaklļ karakula ziemas cepuri galvā. Viņš izskatījās vēl cienīgāks nekā aizbraukdams, nemaz vairs neatgādinot noplukušu bēgu-
Amorijs nolika sev blakus zemē lielu jaunu koferi un lēni nomauca dzeltenos cūkādas cimdus: ,,Ķo jūs skata» tfes manī tādām acīm, it kā es būtu no semes izlīdis ' ■'spoks?"
(Tuppinājisms sekos)