Envin Pa/ul: „Der modeme Ma» cMavellisnius," Kiepenheuef & IVitsdi izdevuans v 3M Lp., eem ' DM. 24.8©.
I Itālijas valstsvīrs un rakstnieks Ig^ļj NiKolo Maioaveili ir pasaules vēs-pj^ turē iegājis ar savu galveno,4i „r^^hu „Il principe" (princi»)^
ņa vārds ir kļu] ^^ļ morāles tŗū^i
tiešu gan vii^a^^^tappapStt^un j cizimfc3ue8,^ffli^SBwl^ P^^g'apšaubi^i^^j^''"dŽ4^^^ 15.' g.bi ^āļo-' beigas. lUi'i^e. g. s. sākumā, kad ludi- [politiskā moraie neeksistēja un 1} lai- ^^^^ un panākumi attaisnoja vi-
Jokia-
(l neto pa-)riem
g^ļi^su, neraugotifis.ar kādiem lidzek-v ļiem 'tos sasniedza. Savā grāma-.ļjj^ļļ I tā tas apraksta, ar kādiem līdzelg- ' jļ'jgj^ļļiem pnncis var iegūt varu un-xi ,]3ļ ļto paturēt. Viņa prinča ideāls jā Cezare Bordža. Modemos laikos ^Makiavelli; politiskās varas, Un ,;reālisma". attīstīšanas principi ir atraduši atbalsi ne tikai Musolini uk Hitlera rīcībā, bet ribai 'āfi» ar maz izņēmumiem, visu pā-agy(itrējo. diktatoru darbos.
cijas Lī{j2 ar fašisma im mcionālso-i. ^^fciālisma noiešanu no polītiskās' skatuves,modernais makiavelisras . nebūt nav miris, bet taisni otrā-; a ķ di, ir uz)Dlaucis vēl vairāk nekā f^' jebkad agrāk visā pf^aiiles vēstu-', rē, kā to pierāda autora darba , pēdējā nodaļa, kas veltīta mocļer-najam makiavelismam. .„EaiIa ^ a^ vēstures filozofija nerada likumi-bu. Ticība nākotnes j,misijai" vai ; ..progresam" neatbrivo varu no
y\i sa 5nam, (ļums,
[galia-
^^^ļ^' bailēm no saviem tagadējiem pretiniekiem ... Nepietiktu kailu apgalvojumu, kas • pārstāv „sa-. prāta>'' „cilvēku" vai „cilvēcibas" lietu ..;> īpaši 3a pretiniekus te^; lo kā„necilVēkus," raksta autors. Ir jānāk pie slēdziena, ka moder-■ nais makiavelisms turpina plaufet
^^^^ un ziedēt kā vēl nekad . . .
nav,
sle-latītu lu un lu un išanu
pc pa-tomēr
,.bal-in sa-)vičs?
pra-ilāju-
)zim-
5pluā-is or-3ce b. skaitē Imazo ietika
noturēta Un jauni biedri netik® uzņemti".
it
Rēzeknes, rajona Gōiruščefva kolohoza atskaites sapulcē bez attaisnojoša iemesla neieradās viena ko m ja un ie te —• Ziedukalna skolas pionieru vadītāja Seņkova. Ievērojot to,, ka jau trīs mēnešus nav maksājusi 'biedru naudu, ■'^omļuuuvcči~jio sprieda, ka S. no kauna būs'ielīdusi nezālēm aizaugušajā kolohoza pupu laukā, kuru kādreiz viņa solījās ar pionieriem apkopt. Vai tur viņai nevajadzētu ari palikt? Pionierus vadīt taču'viņai nevar uzticēt. Sm,
par .savu ļhards tti pa. Kak ša. ķtcerē-de īs, ka |r bija zoties, isījās:
tundze' lobiju-
[% un
pārņe-|šī cii iri nācu, nejā jau
atva-rda.ar kas is.- vēl ļad bie laS'.sa-
Ejot uz Dzintras istabu, Ri-cbards klusēja.
— Rļchard, — Dzintra pārtrauca kiu^Timu, — tev nevajadzēja mani ar^ Janku iepazīstināt.
Richards neatbildēja. , ( ■—■ Kāpēc tu visu vakaru ļāvi viņam ar mani dejot?
— Vai tad bija slikti? .
— Nmnu; bet man liekas, labi ari tāl nebija.
Richārds apstājās. Dzintrap tu esi tik savāda. Tu taču ne^ būsi viņā iemīlējusies no pirmās/, reizes!—-Vai tās bija sāpes vai bailes, kas izskanēja Richarda balsī? Dzintra neatbildēja, viņa; • jau pati'.nezināja, kas ar viņu šov'akar notika. Iemīlējusies? Nē, tā nevar iemīlēties. '
Otrā rītā Riohards aizbrauca, : un viņam bija tāda sajūta,'^ ka šais siloSj šai baraku nometnē paliek visa viņa neiz^īvotā dzī- ■ ve. Dzintra gan solīja bieži rafe ■ Ķtit un braukt ciemqs, taču Bi-/ ohards >juta, ka starp viņiem bija iegulies svešums. .
, / (Turpinājums sekos)
Sestdien, 1962. gada 20. janvāri, Ņr. a.
LATVIJA AMERIKĀ - Ķ
t
GAIŠS STABS GAIŠAJĀ MALIENA
Mēs,^ malēnieši, esam labi zi- cis un ar tām Malienas galvas- viņa avīzes Pēterbilrgā īstus Si-
nami jau no tiem tālajiem laikiem, kad Jēkabs Zvaigznīte laida klajā īPar mums savus skaistos stāstus. Tas notika priekš 100 gadiem, un tagad mēs gan-drīz varētu nkot tādu kā jubileju ar muzikantiem un goda viē-
pilsēta var dižoties pat globālos i>i^JJas darbus strādāja Rūdolfs
Blaiimanis. Viņš tad airī bija uz teātri aizgājis, lugas izradi no-skatijies un zināja savā kritikā
KALVJA KON
Modris Lorbergs
NAKTS
Pagājušo sestdien Toronto Kalvja vīri dziedāja savu 10 ga^ du pastāvēšanas, atzīmētāiu koncertu. Neapšaubāmi tas bija ievērojams notikums visiem latviskas dziesmas mīļotājiem, jo Kali vis līdz šim nav centies pēc viegli iegūstaana aplausa, bet populār ritāti un slavu gan mūziku, gan nemūziķu aprindās ieguvis kā nopietna darba veicējs. Par tādu tasi Jura Dzeguzes muzikālā vadībā sevi apliecināja arī savā lielajā dienā Parkdale kolledžas ^ zālē. Saliedējusies viemba ar otriem tenoriem un otriem basiem kā skaistākām grupām tajā. Pirmie tenori pašreiz piedzīvo dažas pārmaiņas, kā rezultātā tie šoreiz bija skaitliskā pārsvarā — veseli četri. Kaut '/ii;iu starpā skanējās pa kļūmei intonācijā, nesavaldīgākam tonim skaļajos posmos) tomēr arī tie bija panākuši atzīstamu savstarpēju kontaktu. I
Visai parastas ir klausītāju pārrunas par programmas Izvēli, bet lai nu gluži visas dziesmas šo rindu rakstītāju nesaistīja un lai kādas būtu bijušas citu klau-, sītāju vēlmes, nenoliedzama ir, patiesība, ka Kalvis sniedza at-, bildīgu un svaigu programmu ar pārsvarā jaunām vai maz dzirdētām dziesmām. Un tieši tas ir, kas 1) apliecināja šo 11 vīru an^ sambli par neiesūnojušu, 2) va-
VAI MODERNO DZĪVI IR VĒRTS DZĪVOT? ļ
yJL GAY AND MELANCHOLY SOUND" by Merle Millef, , Wi]Iiami Sloane Associates ! IKkdJaadā r- George J. McLeotl
Mevums, 583 L p.> cena — ? 6.50.
Autors nav iesācējs, jo viņš jau publicējis pirms šī romāna 5 citus romānus, kas tam sagādājuši visai glaimojošas kritikas atsauksmes. Romāna galvenais varonis ir otrā pasaules kara veterāns un teātra producents,- kas pieradis gandrīz visur triumfēt, b3t bez jebkādām illūzijām. Viņam piemīt sardonisks humors, un tas ar rūgtu izsmieklu uzstā-^da,.sfev-jautā|»niui vai- moderno dzīvi vispār ir vērts dzīvot? Tas spēj kā sevi, tā arī citus saskatīt skaidrā! baltā gaismā. Tas vērtē lielo, gandrīz lielo im, to,:kašļpieķeras lielumam, dažādos raksturus. Profesionālie literatūras kritiķi uzskata šo darbu par spožu laikmeta un ļaužu tēlojumu, apgalvojot, ka autors ir viens no spējīgākajiem jaunajiem Amerikas rakstniekiem, kas jūt dziļi, labi prot domāt un raksta visai teicami.
A. Kalns
j'adzīgs mūsu dziesmu jaunrades veicināšanai.
Koncerta snieguma un noskaņas galotni iezīmēja 'Br. Skultes Kalvim veltītā „Mūzika (V. Veldre ). Kaut rakstībā vienkārša, muzikāli ļoti. saistoša dziesma, ar, itā saukto, ērģieļpunktukāno skaņas pavediena vērpēju. Visa atzinība te pienācās otriem tenoriem par skaisti izlīdzināto dziedājumu; tie lieku reizi pierādīja, Ica arī tikai viena toņa laba no-dziedāšana uzstāda muzikālas prasības.
No programmā esošām jauf nām dziesmām E. šēnfelda „Dievnamā" atstāja sevi kā ot' ru uzmanības saistošāko. Tās tēmai izmantots Ziemsvētku korālis un tika godalgota aizvadītos dziesmu svētkos. Dziesma izskanēja nesalīdzināmi labāk kā pir mo reizi jaundarbu koncerta kar stumā un, neredzot nošu rakstu, mazāk prasījās : pēc lielāka ansambļa ,kā, :jpiem., E. Dārziņa „Kapsētas klusums", kas drusku sašūpojās arī intonācijā. Vienīgi dūcošās balsis, tāpat kā V, Baš-tika „Latvijā" likās paskaļas im varbūt pat dinamiskas dzīvības pārspīlētas, Pie- I^atvijas vēl varētu piebilst, ka autors pats viņu diriģēdams nesteidz; J. Vītola „Dieva lūgums", A. - Kalnāja „Nezināmiem' kapiem", J. iNorvi-ļa „Latgalei" ■ un J. Cīruļa. ,;Ave Marla", bija vēl pirmajā : daļā skandētās dziesmas.
Cietākais un varbūt vēl pilnīgi nepārkostais rieksts otrā daļā rādi j ās T. Ķēniņa „Dzelmju snauda". Kompozīcija saista ar svaigām harmonijam un konstruktīvu mērķtiecību. Vēl nedzirdēta bija radikālā valodā rakstitā J. Kalnieša tautas dziesmas apdare „Ai, galdiņi". Rādījās, ka tajā gribētais humoristiskais efekts — ar mazās sekundes atstarpi parallēli dziedamā meldija — tomēr īsti nerealizē jās.
No Latvijā dzīvojošiem autoriem ar pēc konvencionālas piegrieztnes darināto „Latvju deju" tika reprezentēts pašreiz tur darbīgākais komponists M. Zariņš.
No J. Norviļa puses vēl ,,Vēstule nīcietei" (arī. dziesmu svētkos pirmo īē'fer''atskaņota) un bagātā programma noslēdzās ar divi, H. Pavasara harmonizētām tautas dziesmām „Protu, protu", ,Mazs bij' tēva novadiņš" un divi oriģinālkompozīcijām ,.Migla" un .,Jāņu laiva", no kurām pēdējā, šķiet, ātri atradīs vietu vī-ru koru repertuāros gan sava skanīguma, gan veikli iepītās līgo meldijas dēļ.„Miglai" gribētos redzēt notis.
Summējot jāliecina, ka frako-tie kungi nepievīla. Programma izskanēja saistoša un visumā no
turigā intonācijā. Sevišķi ieprie ^ jļieVs, cik tuinša nakt^' cināija plašās vienēlpas, skaidrā ;
dikcija uh ritmiskā precīzitāte. Melnas mākoņu skrandas,
Vienīgi sīkāko ļrāžu veidojUmi kā.simtskāja glumie taustekļi
spaidu un tieksmi ar visām varī- Neatrisināma m^^
tēm no ikviena balsiena„ko iz- Tur tas^pabks karājamies
taisīt"; tā i;eizītēm palauzot da- Visu tt^^
':^-'^vfrM un ievainojot noskaņu Un, vēl ilgāk,
■stigu. ^.'■' ^ ■■■■'ij ' -•'■^
Pieskaroties skatuves manie- Ka maldugums ielas uzdegas un rēm V— inipohē disciplinētā i stā ļ ja. Pašā koncerta iiesākuniā tikai Eeklāmu
apmēros.
Lugas saturs no zviedru laikiem. Varbūt tā kā necienīgi izklausās pret augsti cienījamo Bī- pastāstīt: „R. A. Knokem pasnie-beles tulkotāju, bet lugā nu reiz dza tik lielu lauru vainagu, ka no tā ir stāstits, ka Gliks pārlauzis tā pat izšķērdīgai saimniecei pie-siem, atceroties notikumu, kad kāju, un tur mēs neko nevarani tiktu visu mūžu savas zupas ko esam uzņemti kā līdzīgi starp darit. Jā jau kāja pārlauzta, tad vircot. Bet kā zināms, dzejnieki līdzīgiem kopīgā latviešu literā- nekādas staigāšanas nav, tik sē- 0avus laurus tādiem mērķiem tūrā. Ari citiem rakstiiiekiem di im raksti. Un^^^t^^ nenolemj. Viņi uz tiem niedz
dažkārt pagadījies malēniešus kā magones! Viņu vidu arī Zeh- ..atdusēties." Es ceru, ka R. A. sumināt, pat tādiem, kas nemaz ;ta, ap kuru lakstojās gan kārei-' Knoķēs kungs uz tiem kā liksies, Malienā nav bijuši, un Alūksnes vis Oļģerts, gari kāds zviedru jun- tā arī paliks guļam." u„„ ^_v_._.=.. , ^ .. , rpas nu izklausās ne visai glai-
baznicaš gaili nav redzējuši. Tā kurs. Zenta Oļģertu grib, bet
pat Andrievs Niedra, sēdēdams, zviedru puisi negrib. : Junkurs mīgi pret autoru, ka3 ne mazāk uz sveķaina ceMa, ir veltījis greizsirdības pilns Ze^^ nodur, vērtējams kā citi viņa laika mums jaukus vārdus, gan tādā bet vainu uzkrauj Oļģertam. 01- biedri, piem. Rinkusu Andrejs valodā, ko malēnieši bez piesūti- ģeitu iespundē cietumā, kur; Rīgā un Teodors Ragovskis ta- tulka nav varējuši saprast., ļv^^ arī nomirst. Bēdīgi! Par tā Bauskā. Ja tādi Malienas atino-ļ MBZōk varbūt mēs esam izcildi- ^du nekrietnību jāsper vai zeme du laika darbinieki, kā Dūmu nā,ti mākslas, zinātnes, toutšaimvgaislĻ -^^^^ jau nevar Brencis, Tašu Spricis un Sveķu
niecības, mājturības, sporta u.c.ļ sacelties pret romantisko vēstu- Miķelis prata tikai rakstīt ar ' nozarēs, vairāk humora nodaļā.. ri vai . .. nodurt knoki. ogli uz sienām, tad viņš jau lika
daeāt Tas arimu^ jr jau lugā ari citas lietas; pamatus plaša vēriena drāmai
gaismas. I jo atšķirībā no kaimiņu ņova-zvam^ [neizprotama likās ansambļa va-^o stieplēm pevītas pažobeles vienmēr esam labprāt no Korneviļas, bet īstiem Alūksnes ša ķeizara pils tuvumā. Viņa
ditaja. noraidošā attur^a^. pret kastē ; sirds smējušies, ja citiem esam'zvaniem), veselību uzdzeršana, persom^ba noder ari kā pierācfi^
^S^SSS^^S^^^*^^ varējuši sagādāt prieku smie-^ķāds eņģelis, bučas, i ka malēnietis var ne
rnotto, pat Zuikas vīru koris, ku- ^«^"^^^^^ SĶjam
ŗam Vītols šo dziesmu tieši vel- Ka izkāmējušu vilku bas-s itijisun: rakstījis kā koncerta Pa ietvēm traucaa cilvēki ; motto .jeb ievada dziesmu, nelie- Un rij gaismu uņ skaņas ... . dza autoram šuminājumu; Bet Uz istuŗa pirkta un pārdota sava Dievā pielūgšanās būtība un Tpiek mīlestība.dažādās krāsās goddevība tikai Viņam negrozās, uh lēta kafija, jā lūgšanu iesākam ar vārdiem:
„Mūsu Tēvs debesīs" vai ..Vis^i .Kaut.kur lielā ezera krastā , augstais debess un zemes. Vaid- Krāsainās maldueunis * ■ ;Un piiceš brēcieni no metalla
kul- dabūtu aizdevuma tiesu, bet arī nodarboties ar literātūm un ci-
ļ Par saņemto klausītāju (to , gan vajadzēja būt vairāk!) silto
jas galvas pUsētā Pēterburgā kas tiem malēniešiem alūksnieši rioreprezentēti tik la- tūru!"
bj^ kā neviena cita latviešu cilts, i Kad ģi: luga izrādīta, pie Rā- tiem rokdarbiem, F. Kr. džūī^eril^tiš^TeoicM^^Z^ferts ne '
maz savos reģistros nav ielicis,! Vfļlī 1 KORIS
:bija sarakstījis lugu, romantiski- 11*'tJ IVV/li-liC»
; vēsturisku, 'Un Pēterburgas Lat ' viešu Labdarības biedrība to čē-la skatītājiem priekšā, kā saka,
kasies gala izrādē. Autors — R. A, Ķno^
atsaucību kalvis tai vakarā, 16- Izdzinušas cUvēku tumsi Iskaitot atkārtojumus, nodziedā--Melnās raākoņļi skrandas 'ja vēl - pusi programmas; Un kā Mirkst un skalojas ūdeni jau jubilejā, bija daudZ, daudz Turpat pie kājām ... ziedu, dāvanu un apsveikumu. Ak Bievs, cik tumša, tumša
Lai Kalvim neapklūst!
Arvīds Purvs
ke, l\igas nosaukums — Alūks-' nes skaistulēs. Knokes biogrāfi^ ja tad nu arī aiz, skaudības ņo-. slēpta, "bet lugas rioša,ukums mums ir zināms un labs, jo
nakts! I Alūksnē skaistuļu nekad nav trū-
Vīru kora Viesturs gadskārtē-mas tekstu sacerējis lielais daej-jie koncerti šogad notiek ziemā nieks Jānis Mēdenis 1947. g. jū-(27. janvārī Hamiltonā, 3. februā- lijā — Bolderājaš cietumā, ri Sv, Ķatarīnēs un 10. februāri Pagājušos gados vairāk runār;; Toronto); Apvienoto kori, kas sa- jām pār viesturiešu pārvarētām stādās no Tōronto, Hamiltonas, I grūtībām, apmeklējot regulāros; Sv. Katarīnes un Nigaras dzie^ikā arī kopkoŗa mēģinājuinus, jo dātāju vienībām, diriģē Ludmilla; nu jau ik svētdienas at£'>višķi0 Albertiņa un Jānis Barušs, Pro-,koŗi pulcējās Hamiltonā kopmē^ grammā 15 latviešu autoru oriģi- ■ ģinājumiem. šogad šīs grūtibas nālkompozicijas un tautas dziss'jau uzskātāni^ par saprotamu mu harmoņizējumi. No latviešu lietu, kas piederas katra atseviš-komponistiem šoreiz reprezentēti !ķa dziedātāja .„dzīyes kārtai". Ko-J. Vītols, E. Dārziņš, A. Ābele,'ris —.60 viru sastāvā — pašreiz J? Ģraubiņš, V. OzOliņš, J.. Kal- pilnīgi nostabilizējies un saliedē-iiiņš, H. Pavasars, Br, Skulte u. ļjies. Jaunie viestuŗeni - padsmit. c. Atsevišķi jāatsūmē Jēk. Graubi-'nieki, kas savas dziedātāju gaitas ņa tautas •dziesriia„Kur tu skrie 'iesāka pārisgadu atpakaļ, pilni-si, vanadziņi", kas komponēta gi iekļāvušies Viestura saimē. P% jau 1930. ģ., bet ļoti reti atskaņo- tiešām Viesturs jau izvērties ne tā. Jēkabs Graubiņš uzskatāms ^ vien par nopietni vērtējamu mūkā visnopietnākais uri nosvērtā-' zikālu vienībuļ bet ari par ļoti kais latviešu tautas dziesmu har- nacionālu grupējumu, kas pulcē monizetājs, kā to ari visā pilnībā I un apvieno sevi vecāko, vidējo apliecina iepriekš minētā technis- im.pavisam jauno paaudzi. Mūsu ki visai, sare^tfe. kompozīcija.'tēva dziesma tā arv neapklusrs. šo dziesmu atskaņojot, viesturie-.' im Viesturs var vēl joprojām ši atcerēsies tikai vēl nesen mū-'bez bažām raudzīties savā latvis-žībā aizgājušo komponistu, kas, kā nākotnē. Nākošā sezonā vies-trīs boļševiku mocības , izcietis, toieši gaida ari latviešu koihpo-nu atdusas Latvijas zemē, Lai vi- 'nistu lielāku atsaucību, koncertu -ņam par piemiņu uzskatām viņa ' programmu izvēlēšanā, jo kā: di
Dzeguzes Kalvis 10 darba gadu atcerē saņēma daudz Toronto mākslas draugu
nānājūmu un balvu.
paša dziesmas vārdUs — Bāliņ, tavu diženumu, darbiņ', tavu varenumu!
Pirmatskaņojumu piedzīvos I. Sakša dziesma „Kalnos",kas rakstīta 1961. gada augustā. Dzies-
riģentiem, tā ari koristiem ļoti interesē mūsu skaņražu (veco un jauno) jaundarbi. Techniskās grūtības nav vairis liels šķērslis pirmatskaņojumiem V i e s t u -r a turpmākos koncertos. .-Nouelgums a Ipp.).
Arnolds Lūsis
ATMIŅAS. FANTASTI
Divi simti vīru -un jaunekļu šai augusta svētdienā ir, nostājušies parādes ierindā Skriveŗu pagasta „Robežnie-
■kOS"; .. ' .^.L\ '
\ Tiem ir dažādi tērpi. Bet" visiem kopīgā zīme ir tēvzemes karoga sarkan - balt - sarkanās krāsas. Aiz parādes ierindā nostatītiem vīriem, gar smaragām flokšu dobēm im zem augļu smagumā līkstošiem ābeļu zariem stāv skatītāji: apkārtējo sētu saimnieki Im saimnieces, hēgļi no Sēlijas novadiem, vīru ģimenes locekļi un piederīgie. Visi šie cilvēki ir steigušies uz Robežniekiem, lai būtu klāt svinīgā notikumā: ģenerāļa Jāņa Kureļa atsevišķās kau-. ja? vienības pirmājparādē. Neviens to atklāti nesaka, bet visi cer, ka šai vienībai nākotnē būs īpaši uzdevumi ar tālejošu nozāmi Latvijas pastāvēšanā, i
Ar gandrīz fanātisku ticību šim mērķim pretim tiecas kureliešu ^dvēsele" — kapteinis Krišs Upelnieks, kas reiz, kopā ar Imantas pulku, pēc leģendār^^iun dēkaina ceļoju, ma no tālās Sibīrijas atgriezies dzimte^iē. Kaut gan daudzi gadi jau ir pagājuši kopš tā brīža, kad imantiešu kuģis izmeta enkuru Daugavas krastmalā, Upelnieks vēl joprojām savā sirdī glabā jauneklīgu degsmi uņ aizrautibu.
Kapteinim Upelniekam ir sakari ar redzamiem latviešu valstsvīriem. Runājot pusvārdos, viņš liek saprast, ka mums ir droša un stipra aizmuguref. Un mēs viņam iticam. Kamdēļ lai mūsu tauta briesmās tiktu aizmirsta, ja krievu uzbrukumu 1940. gadā neatzina tie, uz kuriem mēs paļaujamies?
Latvijas nākotnei tic ari citi kureliešu virsnieki, kas jaundibinātā vienībā pieteikušies brivprātīgi. Tur, pie Latvijas kkroga, stāv vīrs, kura vārdā vienība ir nosaukta, bijušais Imantas pulka komandieris, ģenerālis Jānis Kuielis, kas atbraucis no Rīgas, lai uzklausītu ziņojumu, ko no krievu ieņemtiem apgabaliem atnesuši kureliešu iz-sūtitie izlūlfi. Blakus ģenerālim stāv sirmais, septiņdesmit gadus vecais pulkvedis Pēteris Liepiņš,ws ar lielu pienākuma apziņu un nacionālu pašlepnumu. Kad organizējās pirmās latviešu kaujas vienības, pulkvedis vairākkārt gribēja ieslēgties cīnītāju rindās. Atbilde bija: par vecu! T^gad iRJlfevedis, liekas, ir atradis savu vietu. Un zem
SItņiks bārdu dažreiz noliikiemi.
kuplajām ūsām majiu zēnu mīļajam vectētiņam^ paslēpies apmierināts, paļāvības apgarots, smaids.
Par tēvzemes rītdienu domā, arī tie vīri, kas ribstādīti ierindā, Viņi nav vēl apmācīiti cīņai. Viņi vēl nav piedali-. jušies nevienā kaujā. Daļa no viņiem vēl laiku pa laikam paņem atvaļuiājuinu, lai atgrieztos savā sētā un palīdzētu mājiniekiem lauku, darbos un ŗāžas. novākšanā. Nav vēl kureliešiem ari pīņiai piiamērotu ieroču. īr saņemtas tikai krievu un japāņu šautenes; katrai rotai esot iedoti arī pāris ložmetēju. Bet ierobi ir solīti. Ieroči būš! Un katrā . ziņā tie būs iespaidīgāki nekā no koka darinātie lielgabali, kas ienaidnieka lidotāju maldināšanai uzstādīti tīrumā, netālu nO^Skŗīveļiļ stacijas ■
Kad ģenerālis Kurelis ir nogājis gar ierindu, sāku dievkalpojunļu .. , „Mēs viena tauta, viena saimē: mums zeme viĢna, liktenis viens!: ;■.. Vai plosās negaiss, smaida laime, sev pašam pāri ceļ ikviens sirds kvēlē tautas lūgšanu: ,,Dievs svēti naūšu Latviju". .. ; " ;
Vīri ierindā, un skatītāji, kas stāv Robežnieku' dārzā, dzied ar skaļām balsīm ijn sirsnīgu aizrautibu. Runāju par •tām dienām, kad tauta Dieva vārdā pacēla Latvijas karogu; Ari toreiz stāvoklis likās bezčerigs. Bet uzvara pi^ : derēja mums. Tāpēc, ka. mūsu tauta bija ar mieru lūzt, .bet,--- neliekties." \-
pēc parādes Robežnieku plašā, saules gaismas pielijušā istabā notiek viršiileku apspriede, fcuŗā piedalās ari daži apkārtējo pagastu vecākie,
„Mūsu izsūtītie izlūM.visi, paldies Dievam, ir at^^^^ zušies," ziņo, kaipteinis Upehiieks. Vēstis, kO tie atnesuši, atstāj satriecošu iespaidu. Pagasti, ko ieņēmuši krievi, palikuši gandriz tukši. Vīriešus vairs neredzot liemaz. Ti© esot savākti vienkopus, ieskaitot sirmgalvjus un zēnus no piecpadsmit gadu vecuma. Iespējams, ka daļu ņo tiem mobilizēs. Tādā gadījumā latviešieni būs jācīnās pret latviešiem. .iNevīs tism, kaš, bēgdami no soda, aizskrēja līdzi komunistiem ,bet tiem, kas nav /paguvuši izbēgt, sarkanai armijai atgriežoties. Tas ir^trāģisld. Bet karš pālie Cerēsim, ķa šie vīri izmantos pirmo iespēju, lai pievienotos latviešu leģionāriem un pēdējā cīņā stāvētu kopā, ar mums ..." :.,:""';;';;\-, v,'^
Bridi klusējis, kapteinis Upelnieks turpina: „Dažās vietās, piemēram, Biržos, notikusi asiņaina IzrēķiņāSaiiāg. Visur laupīšanas, varmācības, izvarošanās. Bet to jau var rēja sagaidīt. Mēs zinām, kā rikojās eziāti. Tamdēļ mums jau tagad jāsagatavo mūsu ļaudis ceļam liz Kurzemi itad, ja krievu armija gūs uzvarai im ieis uz priekšu.
sāksies Kurzemē. Un mūsu pienā-
kums radīt tādus apstākļus, lai šo ceļu latviešiem neno slēgtu. Pēdējās dienās mēs esam saņēmuši ziņas, ka bēg-, iem atņemot zirgus, vienkārši izjūdzot tos no ratiem, un vezumus nogriežot ceļmalā, «Visnekrietnāk šai ziņā rīkojoties -kāda .vācu armijas ļpalīgvienīJDa, kas sastāvot no aziātiem un klīstot apkārt piefrontes apgabalos, šai vienībai esot uzdota māju dedziaāšana un postīšana tur, kur armija atkāpjas. Pašreiz tā redzēta Kokneses apkārt-nē. Mēs tūdaļ izsūtīsiiņ apkārtrakstu visām pagastu valdēm un lūgsim ziņot par katru gadījumu, kur bēgļiem un mūsu cilvēkiem nodarīta pārestība. Ja apstākļi to prasīs, mēs lietosim ieročus" , . . " : •
Kad kapteinis Upelnieks savu ziņojumu ir beidzis, izceļas pāffuhas. Ģenerālis Kurelis un daži pagastu vecākie norāda uz stāvokli, kādā vierūba atrodas. Ieteic nepārsteigties, būt piesardzīgiem. Atklāta sadursme ar vācu palīgvienībām nozīmētu kureliešu izformēš^^^ tagad esot vērojamā zināma neuzticība, norobežošanās.
,,Mēs šeit esam pulcējušies, lai sargātu latviešus un latviešu marifcii," skarbi saka pulkvedis liepiņš. „Mēs nedrīkstam zaudēt uzticību^ ar kādu uz mums pašreiz raugās šā piefrontes rajona iedzīvotāji. Tāpēc es ieteicu no mūsu krājumiem izdalīt šautenes visiem tiem vīriem, kam varam uzticēties, arī tādiem, kas mūsu vienībā par gaidām vēl nav iestājušies, bet ir ar mieru paši sevi aizstāvēt, ja tas vajadzīgs,"
Pulkveža ierosinājumam visi pievienojās. Un kad apspriede ir beigusies, šauteni paņemu arī es.
Mājup braucot, man ir visu laiku jādoniā par to, cik traģiskā situācijā mēs esam nokļuvuši. Latvietmi tagad, varbūt, tiešām nāksies pacelt ieroci pret latvieti! Kādai svešai varai kalpojot. Kādas svešas varas uzdevumā ... . Un es atkal redzu ainu, kas bieži rēgojās man acu priekšā . .. kādas lauku mājas, Daugavas krastā, Birzgales pagastā. Esam tur aizbraukuši kopā ar kapteini Zemīti, šajā klusa sētā ir notikusi liela traģēdija. Saimnieks ir nošāvis savu kalpu- kas bēdzis, lai pievienotos sarkaniem partizāniem, Bet — ari viņu pašu nopļāvusi kalpa labi tēmētā lode. Atrodam viņus abus netālu no mājām, mežmalā, asinīm noplūdušus . . . tikai dažu soļu attālumā vienu no otra . . . Divi cilvēki, kas gadiem Uģi draudīgi dzīvojuši zem viena jumta un labi satikuši, bija viens otru nos%teojuši..
Ļ? tikai viena izeja* latvietim^^^^^ raņas pret latvieti izvairitles. Tā- ir >- bēgļa ceļš. „Latvijas atdzimšana sāksies Kuraemē," teica kapteinis Upelnieks/Un šie var-
di dara gaišu arī manu sirdi. Reiz tāds brīnums jau ir noticis. Kamdēļ lai tas neatkārtotos? . . .
Vakara krēsla ap mani pēkšņi ir pārvērtusies gaišā dienā . Aizrīdāmās gaisā dūc vientuļa krievu lidmaši-" na; Tā. ir izmetusi gaismas raķeti, kas visu apkārtni pārlej ar blāvu, spocīgu gaismu. Ziņu: nav ko baidīties! Sajūta tomēr ir neērta. Liekas, ka. tas, tur augšā, tevi novēro. Skatās tieši uz tevi. Un tu esi atkarīgs no viņa žēlastības.
Bet vai tur, vēl augstāk, nav kāds Cits? Vēl stiprāks. Vēl varenāks. Kāds, kas redz vēl tālāk. Kāds, kas bēdu nakti-tiešām: var pārvērst gaišā dienā, šodien mēs pacēlām karogu Viņa vārdā. Svarēnos. 9. augustā, 1944, .
„IZEJ NO SAVAS ZERUES"
. , . ,,Es zinu ka daudzi mani nesapratīs,.Daudzi man , nepiedos. Sauks mani par derēto ganu, un pārmetis man gļēvulību un vairīšanos no briesmām un no krusta. Un tomēr — es esmu izšķīries atstāt draudzi, ja sarkanā armija būs atnākusi līdz Aizkraukles robežām. Darīšu to tamdēļ, lai man nebūtu jāpaliek par meli un pār' liekuli. VisUs šos gadus es esmu centies sludināt Dieva vārdus to nepārgrozītā patiesībā. Neesmu nevienu tiesājis, jo ari mans Pestītājs nav tO darījis. Bet es esmu varējis horār dīt uz grēkiem, no kā mums jāvairās, un uz ļaunumu, kas mums jāapkaro. Komunistu varai atgriežoties, man šāda iespēja vairg nebūs dotā. Neticu, ka man atļautu turpināt mācītāja darbu. Bet, ja arī tas notiktu, es vairs nebūšu brīvs. Es nedrīkstēšu teikt, ko domāju. Mani piespiedis runāt melus un nepatiesību; Kancelē stāvot, man būs jācildina cilvēki, kas manai tautai sagādājuši neaprakstār mas ciešanas. Man būs jāsauc par atbrivotājiein tos, kas nāk, lai uzliktu važas. Līdz šim esmu" vairijies lūgt Dievu par tiem, kas mūsu tēvzemē nāk ar svešu karogu. Sarkanai armijai ienākot, man tas Idūs jādara.
Bet — tā ļ3ūtu garigā pašnāvība, kurā es nokautu savu sirdsapziņu. Tamdēļ ešniu nolēmis atstāt draudziņ kad būs pienācis laiks to darit. Es aiziešu ar sāpēm. Un ar nenoliedzamu vainas apziņu, atceroties Kristus vārdus par. derēto ganu, kas atstāj avis un bēg.
Bet es nejutos tik stiprs, lai varētu godam pastāvēž pārbaudījuma dienā. Martīra vainagu iemantot es, laikam, nevarētu. Tamdēļ es meklēju mierinājumu un pie> došanas cerību Kristus vārdos, ko Viņš sacījis saviem mācekļiem: „ja jūs vajā šajā pilsētā, tad bēgat uz nāto-mōViM&t. ev. l6,32). (Turpinājums sekos);
tīri p«&<>