■ ..I-..
- *
•janvāri tikumiem varēsim atklāt biuvās „ Savi3- Latvij as rojaežasl Tad nopietnu rus, kas, pieeju prasīs arī to notikumu glābiņu vērtēšana,: kas norisinājās 1946. beru un g. 23. janvāri. ;ICā līdz šai sifcuā-Par cijai varēja nonākt, ka drošā nā-rakstīts VQ tika nodoti-130. latviešu un vi^ inju/pre-ņuliMeņbiedriHvāeu, igauņa ļikācijās, un lietuviešu kaŗavm? . lv mums, !
šodien,. Rakstot šis rindas, priekšā'.uz ļpieminōt galda atrodas daudzas: vēstules, ;eļu, gan kuras Taksti-juši zviedru gustek-ļoties, ka ņu. iiumenie miernetie karavīri; draugus šīs vēstules, rūpīgu roku glabā-lot; Ir tas, nav vēLnekur izmantotas (un kas vai- izvērtētas un to I darīt ari nav šo [aģēdijas. rmdu uzdevums. Vēstuļu lapas 3nu, gan pārlasot, rodas ļ iespaids, kāds iām vai- liels pārdzīvojums norisinājies
toreizē- šo eilveku. sirdis, kas gan fiziski i J atsevišķi atradās brīvības un miera zemē, ļobaltdien bet kuru gars bija padots vislifr-fistui kal- laKai tpiazmašanas jprocedūrai,.
pie no- proti: neziņai, kas būs nākotnē, ļrnētie, un oiiveKs aauctz pacieš, ja zm,' ka (paši. šie ciešanām: ir iznākums, pee grū-vēstures tuimiem seko gaišums uj?. laraie. -3iz parā- Mūsu toreizējie karavīri bija gan Daļa fiziski aprūpēti, bet viņos vaidiem izanan- ja mocusa neziņa,. ko nesīs rīt-3, bet lie- diena, l'ā kādā vēstulē, kura dali, kad ap- tēta ar 13. 1.. 1946. g. datumu; la-ļvisas kār- sām: „Esmu pilnīgi padevies lik-. [smitii no- tenim un gaidu viņā šīgada nolikumu. Turpinu arī vēl cerēt uz labu iznākumu." KādS: cits. ^k&ŗ?^ 1 vīrs 1945. g." decembrī raksta :„<ie-i rības vēl neatmetām, lai gan iz-'redzes nekādas spožās ziav. Bet f jāturas ir, un to darām.'^ : ' "
Pašiem karavīriem nebija ne mazāko illūziju, kas viņus sagaida, ja zviedru valdāba viņus izdotu. Jau 1945. g. 25; novembrī kāds intemētais no ; toredzēgās gūstekņu nonjetnes Ekšē raksļta:^ ,„Vai nu mušu liktenis vienreiz: izšķirsies mums par labu, jebmēs . no šejienes dzīvi neiziesim. To to^ taču katrs latvietis zina, kas ntās sagaida pie krieviem* Mūsu i^^^^ skats uh stingra apņeimšāriās liu ir: labāk sev pašiem- padarīt gāļu,-bet nekādā ziņā dzīvifem kii©. viem rokas doties. No nāves neŗ ^ vienam karavīram bailes ņav> pārak daudz tai jau skatījies acīs." I . v*3Q;*apņemšĒw^^ kajravīri. pierādi-
. rokraksts sakuma, stingras karavīra rokas vadīts, bada streika laikā kļūst arvien nervozāks - un nespēcīgāks. Nebūs dau.dz starp, lasītājiem tādu, kas miesīgi, stip-^ ri un garā moži būs bijuši spiesti mēnešiem ilgi dzīvot ar domu galvā par brīvprātīgu nāvē. došanos.
3J
ii
■M-i.
i.
labākai \imm^ ie-
.NoDelgums 8 Ipp.),
as gadījās? tzlasisi avī fiau tas tik sēdēja kā nevarēju ļ-ota vārda, dvīņa rūg ca tu mani kd es būtU;
^kās dienas iv netaisni, lāve, atņem |a nevienam 3zējās. Reiz ļ redzēju, ar I ņem rokās lanka viņai
Dzintra 2;rāmata, ko Ija. . Pirmā
mīlestība uz vīru, otrā uz bērnu, un trešā uz Dievui..šīs divas mī- , lestības esmu izmīlējusi, bet vai es spēšu mīlēt Dievu?
Tas bija miers m reizē izmisums, kas tagad dega Dzitttras acīs, un es nezināju, ko viņai at-' bildēt, es ,tikai atcerējos, kā kād-I reiz šais pašās acīs 'mirdzēja 'prieks un mīlestība, šais nedau-. ' dzos gados Dzintras sirds bija izdegusi.
ir
Liesmu kaņūnā vairs nebija, tikai ogļu kvēle blāzmoja sēdētāju 'sejās. Telpā gulēja klusums un : tumsa.
— Jā, — kāds teica, rušinādams kvēlošās ogles, — ar laikia viss izdeg.
li
ir
(BEIGAS)
transpoirts Maskavas okupētajā Bīga,
LEĢIONĀRU CĪNU IEMŪŽINĀTUS
Jānis Sudrabiņš UZ 50 mūža gadu sliekšņa
Latviešu laģiona cīņu iemūži-
. nātāju skaits nav liels, kaut leģionāru vidū bija laba tiesa arī spalvai grenadieru. Cīnītājs ar šauteni un spalvu bija lari Jams Sudrabiņš, dzimtajā vārdā Vest-; fālis, kam 4. februārī] aprit 50 \ milža gadi. šis gausai^' lazdonie-'■ tis, kam bērnība pagāja Cesvaines «pagastā Kūjas upes krastos,
. tēva jaunsaimniecībā, jau 1942. g., kad dibināja pirmās brīvprātīgo vienības, stājās šo pirmo cī-
: nītāju vidū: un vairīja boļševikus I pie Ļeņingradas, Volchovā, pie
. Opočkas un citās ciņu- vietās. Frontē Sudrabiņš sāka rakstīt' frontes laikrakstam Daugavas
.Vanagi, vairāk gan dzejas, uz ko skubiiiāja laikraksta redaktors ļ ļ Ēriks Raisters. Rakstīšana gan grenadierim nebija pavisam sveša lieta, jo Jau miera laikā viņš bija nedēļās laikraksta Vidzemes Vēstnesis, iznāca Madonā^ mēnešraksta Ugunsdzēsējs un nedēļas laikraksta Latviešu Balss, kas abi iznāca Rīgā, līdzstrādnieks, šinīs izdevumos parādījās viņa pirmie mēģinājumi dzejā un arī prozā.
Ar 19. divīziju Sudrabiņš Pārstaigāja Vidzemi un kādu iaiku cīnījās Kurzemes cietoksni. Tur viņu ievairioja un pārsūtīja uz Vāciju. Kara beigās Sudrabiņš sagaidīja Dānijā veselības rotā,bet arī tā nepasargāja no gūsta Putr losā un vēlāk Beļģijā r- Oēdelg-Jīēmā. Tur radās mūsu preses •vēsturē vienreizīgi izdevumi: Ce, ļa Malā un Rīta Ziņas, šos abus' izdevumus, kas nu ir bibliofīliski ļ retumi,! Jānis ^udrabiņš palīdzēja rediģēt un arī pierakstīt. Vē-' lāk no Cēdelghēmas atbrīvotos ļ karavīrus nometināja Vācijā liegajā Grosenbrodes nometnē pie jfr^Tur -jubilārs kļu-vapar brbsenbrodes Vēstis un ; Latvieša redaktoru un līdzstrādnieku. L a t V i e t i s° bija tī-. ri literārs izdevums. Tanī' laikā Ziameļvācij ā sākās lielā kulturālā rosība, iznāca laikraksts Nedēļas Apskats im Vācijas vidie-ļnē Tēvzeme, šiem abiem laik-raikstiem jubilārs kļuva par pastāvīgu līdzstrādnieku, jo materiālu rakstiem bija daudz, gan par fronti, gan gūsta dienām, Sudrabiņš piedalījās arī visās Ziemeļ-vācijas rakstnieku dienās, kur ie-
jās,' stāstus un pat feļetonus, taču tur nav sasniedzis Nīcības viesuļu līmeni. Viņš aizsācis ari romānu — Tai Cēdelgliēmā, draugs-r taču tas lērii virzās uz priekšu, žēl, jo līdz šim šo ap 12.000 latviešu karavīru pazemojumus un pārdzīvojumus neviens nav mēģinājis atdāvināt, kaut vajadzīgā laika distance liū ir;
Par saviem literārajiem krusttēviem jubilārs uzskata ĒrikU Raisteru, Oļģertu liepiņu uii Jāni Grīnu.
. . . „īr tiesa, ir tieša,." bailīgi :opā saspiedušies, smilkstēja un ^urdēja daži latviešu komponisti, nūzikas skolotāji, kāds operas liriģents un pazīstamais „mūzi--ologs", klausīdamies Maskavas mākslas poļitruka nievājumus par atpakaļ palikušo Latvijas mū-E TāSmane z'kas dzīvi. Vienīgi Jēkabs Graū-
biņš mēmi raudzījās logā. Nekustīgie sejas Vaibsti atgādināja akmens pieminekli Brīdi likās, ka ; i Viņa it kā aklās ads bezcerīgi mē^ Ir brīži, kad es nejūtos vairs tā, ģīnāja tvert pēdējo vēlās rudens Kā jūtas dzīvais — visu lietu dienas saules ātštaru.
centrā;
Milzīga cilvēka augums pēkšņi
Ttr- ōir«,«Mc pctnnii \nr^. a -i -' Viņam āīzsedza ari to. Ka.akmens esmu juŗas^dziļuma.ļ te jau ari sēd tas plutokrats Kā vētras vums, Jtas lidz galam Graubiņš, kam Ulmaņa laikā bija
grimis, simts amatu, kamēr es miru ba-
HJn beidzot rimis
Nu sevī kluš. Tik akordus Ņo dzīves Simfonijas Kā liegi sudrabotas dzijas Vēl tāla gaisma vieš. Sirds vairs ne ilgojas, tie cieš, Viss kļuvis Un irreāls.
caju"
VAI LATVIEŠI NEATBALST/ ■' A.pZOLII^? ■ ■ /
No š. g. 17. janvāra rakst ^Cildinājums Arturam Ozoliņan) par viņa 6. janvāra konoert Londonā, Ont., varētu secināt, k , latviešu sabiediiba nekā, nedar šī apdāvinātā Toronto mākslinit ka atbalstam. Vai tas tā ir? Loi donas ev. - lut. draudzes dāni komiteja 1961. g, 6. maijā Londc nā, Qnt., rīkoja publisku A.Oz< līņa koncertu tai pašā zālē, ku viņš spēlēja š. g. 6. janvārī, ill tas bija labi apmeklēts. Latvieš noklausījās ari 6. janvāra kana diešu rīkoto koncertu pārpildļ tajā zālē, mi pat kanādiete i Krauforde atrada par vajadzīgi atzīmēt savā~kritikā latviešu kl^ tieni; Londonas latviešu orgaņ zācijas bija izziņojušas A. Ozo _ na 6.. janvāra,KQ,l\certu.kā lQt;
„Padziedāsim nu, bāliņi", jums Orķestrim „Terases", īļet
pazmās ar vecākajiem, kollēgām un guva jaunas ierosmes un mudinājumus. \
Lielajā izceļošanas laikā Jānis Sudrabiņš palika Vācijā un nu jau ilgus gadus dzīvo Eutīnā, kur starp citiem darbiem neaizmirst: ari spalvu un raksta daudziem trimdas izdevumiem: Laikam, Latvijai Amerikā, Latvijai (Vācijas) un citiem mazākiem izdevumiem. Jau ilgus gadus viņš ir Latviešu preses biedribas Vā ci'jas kopas valdes priekšsē'-dis un arī DV organizācijas izdevuma Daugavas Vanagi pastāvīgais līdzstrādnieks uri kopš 7. numura arī viens no redaktoriem. Kopš 1960. g. viņš strādā laikraksta Latvija apgādā un rūpējas, lai citu un paša rakstīto lasītāji: saņemtu laikā^
Savus frontes piedzīvojumus
Jānis. Sudrabiņš ir iemūžinājis
grāmatās — Asiņaina gaisma aiistrri«s-iznā^-^'9Sl.*g:;'tOi-NIcF'
bas viesuļos, kas iznāca 1954. g. Pats autors abas grāmatas nosaucis par atmiņu tēlojumiem. Grāmatā Asiņaina gaisma aust ir literārizēti autora piedzīvojumi atkāpšanās cīņās pāri Vidzemei un Kurzemes cietokšņa, gan arī no citiem dzirdēti, nostāsti. Nīcības viesuļi veltīti visīpatnā-kai cīņu vietai austrumu frontē — Volchovai. šī grāmata pagaidām ir vienīgais. piemineklis Volcihovas cīnītājiem. Jānis Sudrabiņš raksta arī dze-
DAINIS LANGENFELDS
Daiņa Miezāja un Kārļa Lan^ genfelda vārdi Toronto latviešu sabiedrībai ir pavisam labi pazīstami.
Apdāvināto gleznotāju Daini Miezāju kādu laiku mākslihieku aprmdās dēvēja par nekronēto latviešu bītņiku kluba prezidentu. Ar bītņicismu Dainim, gan tikai tik daudz kopīgs kā tikai laiku pa laikam uzaudzētā dižbārda. :
šodien Miezājam bārdas nav un, droši vien, tādēļ mūsu bītņi-ki būs jau ievēlējuši sev jaunu virsaiti. Dainis ir viens no nedaudzajiem latviešu mūzu. kalpiem, kas uzdevis labi, algotu darbu te
dā," kliedza milzīgā ēna. _
iNēviens par to sevišķi neuz- „Jūriņ prasa smalku tīklu", ,'Lī- nekad nk^čū "dzirdējis" ,Vitola traucās, jo kliedzēju visi.kā tādu'go laiva uz ūdeņa",„Līgodama kokle". Ar cieņu jāatzīmē ari pazina ,tomēr labu brīdi valdīja upe nesa", Pie stŗaūjupītes,„Ai"jēk.Graubiņa un Jēk. Poruka nelāga klusums. Jēkabs Graubiņš jā, Ancīt, aijā", u. d, e. Drīz Kliv- harmonizētās un sakopotās lat-it kā atmodās, dzirdēdams pie- lendas dziesmu svētkos klausīsi- viešu taUtas dJcsmaš, arī oriģi-minbt viņa vārdu, un viņa piere mies ,Atsa - dūris - veraties". Ja nāldziesmas, skolnisku koŗu va-kļuva baltāka par papīru. Pēk- salīdzinātu, Graubiņa un Meln- jadzībām mūsu valsts .sākuma šņi, pēc pāris sekundēm, nu jau sŗaiļa tautas dziesmu harmonizē- gados. Esot interesants arī viņa piesarcis kā biete, viņš pietrūkās jumus, jāatzīst, ka pirmos vairāk : stīgu kvintets, kās komponēts kājās un sāka asi slāmt visas dominē prāts, otros jūtas. Meln- 1950-os gados Latvi^iā, izmantojot Padomju Savienības mūzikas gaiļa mūzikā pārāka drosme un : '
mākslas nozares. Operas diri- mīlestība, Graubiņa ^ apdomība jau no pašiem Latvijas sāku-feents turpat jau sāka raudāt, un c!eņa, Līdz ar to Graubiņš ma sadieni Graubiņš darbojās Maskavas krievs - latvietis aiztu- tautas dziesmu, viņas sijāšanā, iz arī kā mūzikas kritiķis, visvai-rēja elpu, jo tik „bezstalinisku;| vērtēšanā un a.pdarē,. pacēla tin rāk latviešu nacionālajā presē, runu viņš sRvā anrobežotā mūžā zinātniski akadēmiskos augstu- pēdējos Latvijas brīvvalsts gados vēl nebija dzirdējis. mos, par kb apliecina 1938. gadā Graubiņš rakstīja „Brīvā zemē",
"Tanī brīdi pa ielu soļoja „neuz- Latvijas valsts konservatorijā kur vienmēr izcēlās ar savu atvaramo" pulciņš. „Moskva moja, nodibinātais, latviešu tautas mū- jautīgo, gan aso un bezbailīgo Moskva moja", — auroja sīkie zikas kurss, kura docents, vēlāk spriedumu un slēdzienu dažādo zaldātiņi. - /profesors, viņš.kļuva. Katrā ziņā mūzikas norišu tiesāšanā. Grau-
..Un klausaities. 'Par masu Jurjāna - Graubina zinātīīiskiem biņam bija vienalga, vai' tā bp©-dziesmu! Latviešiem tādu dzies- formulējumiem latviešu tautas raš slavenākā primadonna vai ,m,u riēvajaga. Mums ir sava tau-. dziesmu pētīšanā anti.tēzes jopro- zaļš iesācējs — visus viņš rēcen-tas dziesma, ar kuru neviena cita jām nav un nopietnā nozīmē zēia bez aizspriedumiem, bez tauta pasaulē mēroties nevar!" arī mūžam nebūs un nevar būt. ^dienesta pakāpēm". Viņa asā
Visai īpatnējas un.dzildōmigassūalva izraisij ir Graubiņa oriģināldziesmas ko-; lēmikas, piem., 1943. g. Latvju ŗiem. Dažiem būs pazīstama mēnešrakstā ar Marisu Vētru par .austrumzeme" (J. Lācis). Te ļo- žilinska un Ķepiša mūziku, ple-ti illustrātīvi veidots Turkesta- ^^ļpties arī Volfg. Dārziņam, nas stepju kolorīts, tā parādot, zem pseūdonima Juris Zīlnieks
„ -..... Graubiņu ari kā cittautu mūzi-^3nvā Zemē" parād^^^^^^
vienīgi brīnums.izglāba <3rāubina kālās folkloras labu izpratēju, ķu rakstu sleja „Pleskaņas", ku-dzīvību toreiz — 1940. gada vēlā Tā.pat tebhniski sarežģītākās „Bi- ŗās diezgan asi tika šaustas no-rudenī. otrās krievu mocībās Lat- te" un „Gaisa dārzi" palikušas sodāmas muzikālas (labāk sakot vijā. Taču Graubiņam; tā nebija ļ atmiņā Prezidiju konventa viru, — nemuzikālas) parādības un at-ne pirmā, ne arī pēdējā reize, (kora meistarīgos izpildījumos, gadījumi Rīgā un provincē. To.
Pāris nedēļas atpakaļ -jieliels 1943. g. Rīgas - Madonas, novada laik runāja,'ka šo rakstu autors' sēru sludinājums latviešu laik*, dziesmu sVētku burtnīcā parādi- esot Graubiņš. Vienai otrai parakstā mums pavēstīja, ka kom-, iās viņa „Kad sarma nolaižas skarbai replikai neizbēga pat radošam darbam. Viņa studija nonists Jēkabs Graubiņš miris jaU matos" (J. Jaunsudrabiņš) Ādolfs Kaktiņš un kādu reizi pašā pilsētas centrā,. 75 ĶingSt., Latvijā,_l%l.g._ decembri. Ir;— .pēc teksta: pavisam neparasta Graubiņš ņēma priekšā nat/P. E., šodien ir jauno mākslinieku - -• • " ' - • ■ • '
parlaments karstām .diskusijām, terņplis nopietnam darbam un bieži vien ari mūzu kalpu jautrāku brīžu un atpūtas vieta. Vai
Dainis.. Me^s. - . levizijā, lai pilnagi nodotos tikai
Graubiņš pabeidza un izskrēja
„Redziet, kāds cilvēks!" redzami apkaunējies, nopūtās iepriek-. šēiais bļāvējs.
Varētu teikt — ..sabrukums iestājās dabā", bet, laikam gan
pieminēt ari to> ,Vka Daiņa ta-
tējumu visas Kanādas mākslinieku un bargo kritiķu acīs un ka
ņa iiersonības noslēpumainība, ļ vā harmoniskā un ritmiskā šali-kāds zināms darba dzinēj spēks,. kumā:
n7zskati, personīgas domas u. t. t.
TiTtaz ar to vini itr^Haidrotu vienu.
Ak. drau gi, nastas nemetiet. ■-kad žeHa vēļšpa-ziedi^ leti-Otru lietu.pamatīgāk, kā arī. .tu- atstāi neaizmirstamu muzikālu vāk atrastu „kāpēc tā" im „na ļ iesoaidu;
reizē grūti un viegli rakstīt par,dziesma korim, — kas Graubv (Čaikovskasimfonijas, tātad par
cilvēku, ko nekad personīgi ne- nam raksturiga divu ritmu fak- visam nepateicīgu tematu tā laika
pazinu. Grūti tanī ziņā, ka viņa tūrā, apvienojoties dziesmas be'- Rjgā. Kaut ko viņš bija iesācis
draugiem, bieži atklātos kāda_ vi-, gās tīri vienkāršā; bet progrēsī- arī sveštaūtu komponistu tarmi-
Y^o' (i.>Qi<orvnīViQc •nncISrvilimflinīlia I Tf;; Kci.r!mnr\ičTr5iTn ritmi«:lr5. noloģijā (VerdijŠ Debīsijs PU-
čīnijs u. t t), tā kā jauniem konservātoristiem bija ko neno-rēktles, konsekventi turpinot zejs, Gunojs U. t. t. Graubiņam
«.u w«x5v «^i,w4VLi aoia lii* iva .,-^.„ o^T viovTc r«Q mii . . kā mūzlkas ļkritiķim varēja šad
V ^. - -1 citadi". To, cerams, ari darīs ma- Tautas kareivju mutes un au-..^ ^arhiif np.nipicrkrhpf vi
šoaienmusu matalun^ku,ne parļni augsti mācītie draugi J.Ciru- sis ir iemūžota ..Mčpiēšu dziss- So^rsra^ŗumriS*^^^^^^^' kadu^naudu no mac*as speķa ļ us,J..Poruks:u. c..Tomēr viegli ma" (V. Plūdonis) - *^>^Z^^^SĪĪ^^^%ZSL pienākumiem negrib atbrīvot On- tam Ziņā, ka nav jaruna nodra2^ """""""" ""^^ * *^
tario-Mākslas kolledža? tās frāzēs par komponistu ..kā
Daiņa draugam, Kāriim Lan- oUvēku" un paliek .bāri patika-
genfeldam' ir bārda. Ne pārākT^if ^^^''Tf .^-^''^^^^^^^^^^^^ vienamoīram muziKas ^ef^I^j pg-^^^^^ ^
sciiiciuaiii ii.w^_u«. p«i*^|(jaTbu. nar latviešu patriotu -un, zentam nav natikusi .,Es dziedāšu'*,, ,041 „ it^ķ OMnhin^ ntri
hela, bet tomēr barda. Kārlis ka personību latviešu mūzikas dzī-! par tevi. tēvužeme" (Tirzmalie-1 vL sarāJās ari ar Sndes teicams dekorators jau iekaŗojiš:vē. te). Jāsaka, ka solo dziesma nav^:^^
Daugavas vanagu dziesma_. kas Y^ v^^a recenziju
P3besi viena no vislņbakam pat «3,22^^^^^ riotiskam varoņu dziesmām. Īpašu par sevi ■ Vienam otram mūzikas reo.en-' '
te). Jāsaka, ka solo dziesma nav
4P
Kārlis Langenfelds^
sev paliekamu vārdu Kanādas i Tieši: šinī nozīmē Jēkabs Grau- Graubina īstais mūzikas cr-^do. I ļ^^ŗ^^j ^jj-g ■j^^, jj^g^ g-ķ^ filmu, televīzijas ūn teātra ap- binš uzskatāms kā stingrs un no-.un ari te komponists bija raķsii-'^vain pēdējam' vis-rindās. Bieži vien nelabojams teikts ceļa_ stabs latviešu tautas, jis tikai t.s. stiidenšu dziesmu grūtākajam gājienam. Gājienam televīzijas latviešu skatītājs nezt^— un nāvij ..Tris reizes ar
(Nobeigums 8. ipp.)
pēju šaurā, taisnā, bet arī grū- ņi, kas gribeja„iekustināt" tau-tajā ceļā. Kad Cimzi idejiski sa- tu, to drīz vien uzņēma sava
(Noibelgums 5. Ipp.)
.'Amolds Lāsos,-
CILVĒKS BEZ MĀJAS
ATMIŅAS. (2. turpinājums)
Karavīrs ir nosarcis kā biete. Kad saimniece; draud, Īsa žēlosies virsnieikam, viņš vDctnādamies izber sienu uz šķūņa grīdas, un no maisa, apdullusi .un pusdzīva, izbirst ari viena no mūsu skaistām Leghomas vistām , . . iNāk smiekli. Un tomēr dusmas sažņaudz kaklu. Bet—vai ir vērts dusmoties? Tik un tā reiz varbūt^ viss būs jāatstāj!
Guļamistabas durvīs mums ceļā aizstājas jauna, glīta krieviete. „Tur tagad nevar iet," viņa saka, „Ķungs guļ. . .Kungs visu nakti pildīja dienesta pienākumus un tagad atpūšas." To sakot, viņa iesmejas neglītus smieklus un pamiršķina ar acīm, it kā mēs būtu viņas draugi. Smejas arī citas krievietes, kas ziņkārīgi noraugās: uz mums. no citu telpu durvīm. .
■ Pēkšņi mums liekas, ka mūsu māja ir kļuvusi ne-tira^ pievazāta, piemēslota .
Un mēs, nekā nepaņēmuši, steidzamies prom.
Mums vairs nav māju. . , Mēs jau: tagad esam bēgļi. .
Cik ilgi? .
No Sēlijas mežiem skan lielgabalu dunoņa.
Svarēnu ļaudis stāv pagalmā, . ;
Un klausās . . . ■1: Man ir žēl šo māju saimnieka. Pēdējās dienās viņš staigā apkārt kā apmāts. Skatās tev'acīs. Runā ar tevi. Bet tu jūti:.viņa domas kavējas pavisam citur. Ari viņš oīnās ar S3vi. Aiziet? Vai palikt? . Mļums visiem ir grūti. ..
Svarēnos. 31. augustā 44.
CILVĒKS BEZ MĀJAS
Ir dīvaina sajūta ieiet mājā, kuras .durvis ir atvērtas, bet kuras iemītnieki ir pazuduši. Liekas, ka, visās istabās vēl staigā viņu ēnas. Bet viņu pašu vairs nav.
Un tu nezmi, vai tie kādreiz atgriezīsies. •; Jūrmalāitādu māju tagad ir daudz.. Vieilā no tām ari mēs esam' apmetušies. iNeprasīj ām nevienam atļauju ; to darīt. .Gribam te tikai vienu nakti pārgulēt. Atpūs-
ties paši im atpūtināt saviis nomocītos zirgus .;f.'Cē-. rams, ka Dievs un cilvēki bēglim piedOs šādu patvaribui
Vēsts, ka jādodas ceļā, mani sasniedza baznīcā. Ir _ svētdiena. 17. septembris, mūsu Kunga 1944. gadā. Rīts ir saulains, dzidrs un kluss. Nekas neliecina, ka fronte būtu sakustējusies. Bet ļaudis gar Daugavas krastu laikam toijau izzinājuši. Bazmca iŗ tukšia.
Uz dievkalpojumu atbraukuši tikai daži Kurzemes bēgļi no Seces pagasta. Kā paši, saka, lai no baznīcas kalna paskatītos uz dzimto novadu, kur palikušas viņu mājas. Dzirdējuši vēsti, ka līdz vakaram tikšot evakuēta Jaunjelgava. Steidzīgi izklīst arī šie dievlūdzēji .. Un es palieku viens.
Biju iedomājies, ka raudāšu, kad būs jāšķiras no ie-imļotā dievnama. Bet manas acis ix īpavisam sausas. Es vēl joprojām esmu kāda cHvainaatgacUjuma ietekmē . . .Tas bija Svarēnos.
Kādā no tāmdienām^ kad ;sirdižņauxiz izmisumā un' šaubu lietuvēns. Biju paņēmis jauno Derību. Meklēju mieru Kristus vārdos, ticību un paļāvību . . .Manas' acis slīdēja pār rindām, bet manas domas laikam kavējās citur..Un es lasīju vārdus, kās skanēja Oipmēram tā: „Viņš aizgāja no turienes, jo Viņa paša ļaudis kāroja pēc viņa dzīvības" . .. Savādi, bet vēlāk,-kad šos vārdus atkal gribēju sameklēt, tos nevarēju vairs atrast! '. . .. Kas tas bija? Vai es lasīju, pats savas domas, vēlmes,, ko glabāju savā dvēselē? Vai redzēju balucinācijas?.Jeb vai Dievs deva zīmi kā rīkoties? ... Es-nezinu, es tie-; šām nezinu. Bet par šo gadījumu es domāju, viens palicis tukšajā dievnamā. . ■ :
Tad es noskaitu lūgšanu.. : . Izdzēšu sveces altārī. : v: ^ ■
Un eju uz durvīm, kas, plaši atvērtas, ļauj saredzēt aizgrābjoši skaisto, plašo Dieva pasauli. V.;
. No. altā,ŗa līdz durvīm ir ļ^ai trisdesmit astoņi SO' ļi . . .Bet tagad tas man ir grūts un tāļš ceļš. :
Dienvidus pusē, pie baznīcas sienas, ir atjiļaukuši daži meža rožu pumpuri.
Noplūcu to, kas visvairāk atvēries pretim saulei, un ielieku Dziesmu grāmatā. Piemiņai".'. .Un tad steidzos pie savējiem. Tavs prāts lai notiek. .
Naktī sākas drausmīgs gaisa uzlidojuihs. Visu laiku
— no dziesnas stundas līdz rīta ausmai, sēžam pagrabā.
un klausāmies lidmašīnu gaudošanā.un bumbu sprādžie-.nos, ■ ^ : • '
Kad izeju laukā; redzu, ka deg kaimiņu šķūnis un visa Kurzemes pamale liesmo ugunsgrēku sarkanā blā^
Sievietes-raM
Pēteris mierīgļ guļ māmuļai klēpī. Māris vairākkārt pamostas. Un jautā: kamdēļ mēs neguļam istabā? Un kas tur visu laiku tik briesmīgi stipri šauj?
Ņfo rīta pagalmā iejāj -vācū žandarms un pavēl visiem izvākties. •
— Kur lai mēs paliekam? — jaiutā Svarēnu saimnieks.
Vācietis neatbild;
Ar jātnieku -pātagas kātu parāda uz ceļa pusi, kur virzās gara bēgļu vezumu rinda. Un mēs viņu saprotam.
Jau veselij nedēļu esam bijuši ceļā. . Un tas nav viegls ceļš. ,
Bet mēs .pārvaram grūtības; Nekurnot. Nežēlojoties. Cilvēku atsaucība un sirsnība mums palīdz to. darīt. Mēs cenšamies viens, otram' palīdzēt. Visi jūtamies kā vienas ģimenes locekļi. Ceļš ir kļuvis par. māj as vietu.
Un ceļa putekļos ir rakstīts viss, ķo esam mīlējuši. Grūtībām, metarn' pāri optimisma' lāpu. Bailēm^ cenšamies izbēgt ar „karatavu" humoru. Pirmās pāris dienas soļojam blāķus saviem vezumiem kopā ār rakstnieku Mintautu Eglīti. Runājam par latviešu, jaunāko literatūru. Lai nebūtu jādomā par lielo traģēdiju, kāda mūs piemeklējusi ; lai novirzītu domas citur, aizmirstos. Kad Eglītis ar Z^tānu ļaudīm novirzās uz Suntažu iiusi, atrodas cits, jauks ceļā biedrs. Tas ir gleznotājs Jānis Muncis. Vasarā vairākkārt esmu viesojies viņa ;,Sāmēnos", lai ievāktu jaunākās radio ziņas im lai diskutētu par mākslas un. filozofijas jautājumiem, kas īpaši spraigi rit tad, kad pie Munčiem viesojas profesors Pauls Jurevičs. . .
■ Skubinot savu mazo, balto ķēvīti,.Muncis mūs panāk pie Kangaŗu,kalniem, kur atpūtinām zirgus. Jau pa gabalu viņš māj r roku un sauc: ,yNu, vai man nebija taisnībā? ĒS'teicu, ka mēs no šī ceļa neizvairīsimies!" ;
Jā, Muncim ir bijusi taisnība. Viņš vienmēr mūs ir brīdinājis negaidīt brinumus. un nepaļauties uz angļiem un amerikāņiem. .
- Ceļā esot, Munča sirds ir pilna dzēlīga rūgtuma. Kad vācu kareivji mums garām aizdzen dažus krievu gūstekņus, Muncis; norādot uz kādu pavisam jaunu zēnu, kas grauž no ceļa paceltu zaļu runkuli, saka: «Paskatāties uz šiem neuzvaramās aimijas karavīriem! Tie ir noplīsuši ka nabagi Krāslavas gada tirgū! Bet vai jūs redzat: dažiein ir kājās itin labi zābaki, gariem stuimeņiem un varenām pazolēm? Tam puikiņam, kas, bada mocīts, grauž lopbari-
bas runkuli, ir muigurā dtin labi svārlti un galvā cepure, kādas krievu armijā nevalkā. Es" tos zābakus, to kreklu un cepuri pazīstu. Tie nāk no Amerikas. Esmti tur bijis, pazīstu amerikāņu mantas. Tāpat kā lidmašīnas, ar kurām tagad apšauda bēgļus, ūn kas arī mūs, varbūt, kādā ■ dieiiā»■ nositīs"'-^^^ v-'ļ;''
Ar Munci kopā esot, garais ceļš kļūst vieglāks un īsāks. Viņam ir īpatnēji .uzskati.. Un viņam netrūkst ari humora. Uz slidenās izmisuma laipas drošāk ir stāvēt, ja kādreiz var pasmietis.
Dreiliņos, naktī uz 23, septembri^ pieredzam uzlidoju mu Rīgai un, laikam, ari šķirotavas stacijai,
Esam atraduši patvērumu kādās mājās, kuru dārzā uzstādīti prožektori un ganīhās — zenītartilērija.
Uzlidojumam sākoties, sievietes- un bērni iebēg par tvertnē, ko izbūvējuši vācu kafavīri. Visiem patvertnē nav vietas.
Abi ar Munci ielienam salmu kaudzē, aiz laidara, zirgu tuvumā, lai savaldītu tos, ja vajadzētu. Kad krievu lidmašīnas izmet «svecītes", Munča baltā ķēvīte sāk spī^ dēt kā fosforizēta; tā vismaz, bailēs,^ums izliekas . . . ,,Tautā esmu dzirdējis parunu, ka balta ķēve esot lie-
:1a nelaime," arvien dziļāk salmu kaudzē rakdamies, Muncis ironizēja. „Agrāk domāju, ka balta ķēve var sagādāt nepatikšanas tikai krogus brāļiem un sieviešu mednio-kiem . . . Nu.redzu, ka ar baltu ķēvi.nav ieteicams doties ceļā arī mūsu civīlizācijaš laikmetā. Kas notiks, ja kāds
. Ivāns no augšas ieraudzīs manu ķēvīti kā brūti danco--jām .ap saīmu kaudzēm?
Varbūt, ka uzmetis bumbu ... Tāpat, kā Krapē jums tas Jau gadījies^;.. .^: : ; ;
: Jā — Krapē vientuļa krievu lidmašīna nometa bumbu tās. mājas dārzā, kur apmetāmies pārnakšņot.: Cilvēkiem, paldies Dievain, nekas nenotika, Granātas šķembas, savainoja tikai saimnieka labāko zirgu.
Munča baltā ķēvīte šoreiz tomēr nekādas nepatikšanas hesagādāja. Otrā dienā bez starpgadījumiem nokļuvām Rīgā. Tur bija jāšķiras, žēl.
Kamēr atpūtinām zirgus, Āgenskalna priedēs aizskrienu pie savas māmuļas. Izstāstu mūsu nodomus. Un aici-nu viņu līdz. Bet man neizdodas māti pāriiecināt. Viņa nolēmusi palikt Rīgā. Vecam cilvēkam neesot nozīmes klaiņot svešumā. Brālis esot brīvprātīgi iestājies leģionā. Viņa ģimena pošoties ceļā uz Vāciju. Un māmuļa grib palikt, lai gaidītu mūs pārnākam.
(Turpinājums sekos).
4970