f
IJA
ģ4dA - 18. decembris :ORONTO.
tālr. 759—8076: 26 UnderhUl Dr.,DoŖ;
4k Ljmd Aw.. Tommto 8,
lOPiL:
Ww estf., Von Elnem Str. 19. I pēc vajadzības īsināt. N»
uz vēlSēanos sOta LanaļdS) vai st&iptautlaSuds itori vārdu vai Inicīftļflem tr rakstītSJa pariōolgs i aiļi sBdakciJas viedoklim.
par mēnesi UMi mēn. |8;5&; par ^EBdii numum oesia so oebtu.
laļā «i^iOk bat iaikBla^ 1 ooUas aleiJag ta]^
6
ļiiozī ne, tāpat kā 3y3 miljard, iru, kas piešķirti sabiedrisko tbu ()rganizēšanai. Bet nēģeru ļiDlēiļra ar to vēl nav izšķirta, vi-neapmierinātība turpinās. 'CJii lēr pastāv neapmierinātība,; ēr! ::omimistiem būs auglīgs: ^is pitopagandaiun ASV ilkšē-āiļdišanai. Tātad,— kamē? vijā valdīs-komūhisms,.'mi&-mur kā nebūs. Piēnieramj. nē-i vac.onis Mārtiņš L.Kings■ ijā Uikā iesāgis negaiditļj m nm Dr^tamu aktīvitāti, devis-[v'ietn; imas, jautāijtunā.. Uz to Īdi d )d jau pieniinētais' -^e-Ls canūnistu:. vadonis ^| Pe^ lon>, :cuŗš saka: „Visa ķom-^ tijas darbošanās uii ievSiroja-j aui latnes pūles-katrā- (ziņā ķpstākļi, kas grozījuši^ nēģeru' jņu oHenlāciju, un komlūnis-p irti jas iespaids ^jaunatnē: ļimiir piealig un nostiprinās". 3d, pēdējā laika' nemierij nav Mība strādā
[lu uz tādā
kompartija „panļ[atlgi nēģeru :jaunatnļ, uri
;a\ukart izdara spēcīgu jispie-
saviem vadoņieni, pie
virs
ter^^If pamats ddfmāt, l'jcmūmstu-aktivitāte tieši,šāvi rzier ā pieņemsies. Par. nē^ situāciju pazīstamais iame-; .1 žur Qālists Džems Re^tons Nēģeris šodien dzīvo kbāk 1954. gadā; pie tam ņēģe- ; DijzdafDnieku šodien ir vairāk ii*5}. gadā; pie tam ziēģeŗ-jāst.riidā gandrīz tikšķi ne-:icētai3 .11^1 netīrais darbs,.; sliktāh atalgots un ^kuŗa vei-būs p;ŗmie automatizācijas ŗi." -īidē] nēģeri faktisku tiļdzību nesaredz un neapmie-tjba: turpinās; Kamēr liēģeŗi (NoMguiM^Hpp.)
pu St
mm m -tjcākai atkar jilkuma
ļnājum atinā
i'
ES»
denti lūgti palikt
rnālā tad nbtiek „aizmirsis" kādu ojies vairāk lieižu, tur grupas vecā-■ bet vēlāk i^rak-ir „pa(lomjuļuni-
istākļos, itm tad
ipktēšaiļiu un, disciplīnas
ļiļtij .tāpļat Laimonis,^kas paklusām izsaka ari uzzinām, ka ļtātē, tājiat^kā citu z^mju adēmis; iši brīvība, kurai ne tikai attīstot stiiden-. ļjpt ai'ī Padziļināt kairam .ā, kurš studentu, vļsvai-ko zen: ju universitātēs tos notsikts, viss |āap-jāiet. no kursa uz kursu, ļf ziļinātoii problēmā^ no-
11
stri nost īdējis vācuļ oku-kais režīms šo laikķ da-inis un eskaitījis, iādēļ is uzsāk; vēlreiz no, sā-rafesora^ Prīmaņa anato-dspār sā Juma semestros .teresi pat šo priekšinetu, iņs lasīt imatomijuļjāuz-.d profesoļa. Kalbergk Iek= latīņu valodā ir a^kadē-'āsnu Lamonis apmeklē ļiņu intere sē ne tikai nor-oet arī tā 5 salīdzinājums imonis apmeklē ar( ana-•medicīnas fakultāt^ilaufe-
sekoa)
.Arnolds Easffi
aŗnooja■ hasas ' atminu STĀSTI par tO, KĀS NOTIKA' PIRU^ss 30 gadiem; vaidavas ;'
,.■ ; ^ ap6ai>§, 1865. gada, m m,
Arnolda Rasas grtmata. ..Ūzi piezīmes" un ,,Starp drupām un apakšstrāvu,"; kas grāmatai 4od ķēniņa zemi" ir dziļa traģisma un gruvešiem". Brim no .šīm izņē» dziļmnu. Tādēļ tā^^^^^^^ vēr-skaudras triradiiiieka smeldzes mūma, nodaļām rakstīta ka pie- tīgāka pļar dažām) cit^m, kas ari inspirēts stāsts par mūsu zemi un zīmes - skices, otrā — dienašgrā- sarakstītas par tā pafa laika ho^' tiem vēsturiskajiem notilnmiiem,nm^ tikumiem. . . i
kuru dēļ mēš tagad esam svešas iederas kopējā notikumu un.pār-. Grāmatā ir viena otra aplanil-zemēs, Inir' nu kurais. Autors un dzivojūmU atstāstījumā. Dažādu ba, kas traucē, bet ļoti' iespējaņisi, daudzi citi — gaii zināmi,,gan ne- literāro formu, pielietošana vienā ka tās ir nejaušasi. Piemēram: zināmi cilvēki -- notikumu vir- un tajā pašā. sacerējumā, ja šīs .... mājinieki stāv uz durvīm, pulī veltī^ izmēģinājušies tikt uz da?.'^'^^:^^^ ķā bāli plankumi bil-
kēniņa zemi — Zviedriju, Stāsts pamatoti, sacerējuma vērtībU:ne- di .rēgojas cauri tumsai un tad
- vis pazemina, (bet paaugstina, ^^j^^^^^^^ dod vairāk dzīvības un sāvdabī- katrā ziņā stāvēja vai nu pie
lāri. kuri ari ieņem savu vietu iat- romāns ,iDzimtene". Abi ir plaši Vēlāk Zeiferts' sia interesēties Tāpēc literatūrā tāda daudzpusī-, mit, ^ bet aprakstīto notikumu bas. No pārējām nodaļām labā- durvīm, vai durvīs, nevis uz dus^. viešu literatūras vēsturē. Viens episki darbi, kas tēlo lauku ļaužu par mūsu rakstniekiem un rakst- ba ir iespējama un veicināma, do- kopsakarība ir tik cieša, ka atse- 1,-ās ir ,3īgas tilti", „Kuģis lera- \īm. Diezgan biezi atkārtojas r.o viņiem ir Kursas rakstnieks sadzīvi, darbus, dažādus notiku- niecības jautājumiem vispār, dot dažādus .aspektus, ne tikai višķo nodaļu nosaukumi varēja dies», „Tur paliek Kurzemes vārdu secība „viss tas" un „kas Jēkabs Janševskis, otrs ral^st nieks im kritiķis Teodors Zeiferts
Abi. jubilāri ir kurzemniek g£ji nākdami katrs no sava no
vada, bet darbs, ko viņi veikuši, iemērīšanu divos pagastos un ši- Jūsmiņu u. c.) par
tos tuvina ikā celmlaužus mūsu sakarībā' notēlo dzīvi un no- rakstniecības problēmām, līdz'vi- jais bija augstslcolas rakstniecības līdumā pirmais plašākais romānists,
dams populārs ar romānu ,J>zim- ^'^^^ ..Bandava") tver plašāku ap- lāk no tās izauga tris sējumu bie-tcne"; otrs, uzrakstīdama pagai- •'^"^^ ^ laika, tā danblbas ziņā. zā mūsu literatūras vēsture, kas
dažādām mākslotās idejas, kaut arī pēdē- ir domājis un darījis citādi, un bojā eju. Baltijas jūrā 1944. gada dzu— lasiet skaļā balsī šos „vlss
mācībaj arī tā ir pavisam,labi.
^.^ļgjjg ļjg^ :tiķumus; turpretī Janševška ro-.nam.nobrieda doma uzrakstīt laV spēks, bet Zeiferts lauku skolo-' Nodaļas var saukt par nove- gāja bojā ap tūkstoš cilvēku, lai klausās. I ii«iefc āfts ..^Dzimtene**' (uii. • turpina-' viešu •rakstniecības' ■•■ vēsttui:- Vē* -tajs. r: ' lēm, izņemot divas — .vDancigas Autors nav centies lietot „spilg- tas kaskā!..
litQj.ā4,u. Viņa romāns atspoguļo senās līdz šim ir plašākais darbs šinī
vārdā
ICursas dzīvi, kas i2mrst lasītāju nozarē. R. Egle to nosaucis par acu priekšā kā tāla, bet krāšņa mūsu rakstniecības vēstures pir. ainava. Raibais ļaužu mistrojums mo enciklopēdiju.
T. Zeiferts kritikā
Ainai Kraujietei Z. Lazdas piemiņas balva
Dzejnieces Zintddas Lazdas pie- dzes gleznu, kurām bieži vien minas fonda valde 11. decembri 1 els savdabīgums - „satek mū- ^'-ar citu meistardarbu, kas arī ra- un _nokļuvjši cā pulcējās svinīgā sēdē, lai uzklau- ži smiltīs kā lietus" (60 Ip.). A. «^its vienkāršiem, spēcīgiem iz- neka pusgadu
?.o. oktobrī, kad reizē ar kuģi tas" .im „kas kā", uņ kāds cits
Ko viņš dzirdēs? Vis-Bieži Rasa stāstīju-
tas krāsas." Baigo traģēdiju viņš mā pāriet no„mēs" uz „tu", tādā, attēlo vienkāršiem vārdiem, un kārtā sevi „pārveidodams" par tieši ar šo vienkāršību ir radījis otru personu, jo stāsta pats par sacerējumu, kas atzīstams par sevi. Piemērs: ,,Tas bija toreiz, meistardarbu, "še man jādomā kad maizes bija maz, gauži maz,
svešumā vairāk netikām vaļā no
d^'m pilnīgāko latviešu v<jS vēsturi. . Jēkabs Janšev§kl§ (īstā Janovskis) dzimis 186'5. gada IG.. • ,. - . 1 • t ^ •
februārī Nīgrandes TJašte^k
m- feimenē Savu bērnību un lau- saimnieki, čigāni un žīdi. viss dzejā un stāstu rakstniecībā bija situ fonda priekšsēža P. Krīgena Kraujietes dzeja virpuļo, tā ir tdksmes līdzekļiem: Valentma dīvainas izsalkuma sajūtas, it kā ^libu viņš pavadīja lauku vidē ^'^^^ ^^^^^ dažādību, bet visu ap- reālisma pārstāvis, kas sākumā paziņojumu, ka fonda balva šo- mūžīgā kustība, nav sastingusi. Pelēča nrvele „Krusts debesīs" tevī būtu iemeties kāds kremtējs azivodams pie tēva kas-pamīšus ^^^^^^ ^^^^^^ novada akcentēja idejisko pusi, prasi- sad' piešķirta dzejniecei Ainai nav ierāvusies sevi, bet pasaule krājumā ..Sieksta". Atgriežoties f;ruzdums, kas tevi vajāja die-
strādāia muižā un mis savā ^^^^ ^ ^ ^^^^ ^^^^ ^° literārā darba zināmu kraujietei par krājumu „Es es- pati par sevi līdzīga mūsu šīsdle- pie Arnolda Rasas grāmatas, gri- iiām un naktīm." (115.) Liekas,
saimniecībā kopdams nelielo kal- ^ ^^^^ irjatviešu idejisku vērtību. Vēlāk viņš rau- niu vasara" (Upeskalna apg.). • nas dzīvei, šis jaunais dzejoļu bu atzīmēt arī kādu citu vietu, ka te būsim sastapušies ar kādu
mzemīti (ko dabūiis no'muižās) ^'^"^^^^ tikums, kas Kursā ir lielā dzījās no cita redzes vedokļa — Aina Kraujiete ir trimdā izau- krājums mūsu trimdas' lirikā ie- kurā tāpat ar gaužām vienkāŗ- Rasām raksturīgu ^īpatību, kas, Iemīļodams iauko dabu un j^u^"^^^' '^^^^^^^^^^^'^^^^^^^^^^ aistetiskā, tā kļūdams par notei- guši dzejniece, kas ilgus gadus ņem it nozīmīgu vietu. • šiem vārdiem sasniegts augsta- ielasoties stāstījuma,, vairs ne-ku dzīvi Jēkabs tā uzkrāja'ie- ^^^-^^^ cēju kritiķi šī gadsimta sākuma savus dzejoļus publicējusi peri- . Lai sirsnīgi sumināta jaunā kais dramatisms.:Tas ir latviešu traucē. Vairāk yai mazāk svarī-
spaidus par dzimto no^/adu bet '^^^ ^ dažados' svētkos, iidz pat savai nāvei (1929. g.). cdikā.„Es esmu vasara" ir viņas laureāte! Lai piemiņas balva bū- karavīra stāsts par viņa. nodedzif gos iebldumus f ilnīgi atsver Ar-
j"o īpaši par lauku ļaužu sadzīvi notēlots ar Janševskim viņš uzsvēra -kāda darbamāksli- pirmais dzejoļu krājums. Tā nav tu droša ķīla nākamam • krāju- rātajām mājām un noslepkavoto nolda Rasas bagātā valoda,,rai-
■Līi pašii niuižu ar kuru vihš vē^ piemītošo Tāmo episko elpu,^ kas niecisko pieeju un vērtēja sace- asa. kareiviska dzeja, tā nav arī nam. kurā pilnībā atraisītos .timeļii (16.—17. Ipp.).. Arnoldam tais un gleznainais stāstījums. Ir L-k nāca ciešā' saskarē Aizstā-^'"^^^^^^^*®^^^^ pārdzīvoju- piesātināta patriotiskiem, sauk- dzejnieces īpatfoa un,īstenotos Kasāin bijusi drosme neslēpt, ka. vietas, kuru dēļ Arnolds Rasa ir
dams tēva vietu darbā Jēkabs 15 ^^^^ ^^^^^ iielajam mu, tā paplašinādams savu re- Uem, bet, meklējot šai dzejai ko- v.ņas meklējumi izteiksmē, robe- šo briesmu darbu izdaTījuši ne- vienkārši — apsveicams. Pie-gadu vecumāsāka strādāt muižā ^^^^^"^ savi -trūkumi, proti, ālisma,mērauklu ari romantisma pējo formulējumu, .. atbildi var žu paplašināšanā ar vienreizējiem vis poļitruki, bet žandarmi. Nav mēri: ..Brīžam pelēkie mākoņi Viss jaunīfDā novērotais un pie- ^^^^^"^^^ anekdotiski noiikumļijn simbolisma virzienā. Zelferta atrast A. Kraujietes pašas vār-dzejas vārdiem.: Z. Eitmanis taču tā. ka necilvēki bija tikai tik smagi, kā rupJV maisu pāla-
dzīvotais bija nogūlies zemapzi- ^-^^ Joki lepiti stāstījuma, lai reālistiskās kritik^ apjomā tad dos: ..Jāatzīstas - vislabāk tīk - vienā pusē.Domāju.ka dažs labs gi tie noslīd līdz koku un jumtu
c«icfifii locifomt 7nfAroci hof tip „.i„*, t^^^^is^ i.= -n ..... .^- i no mums Prijsljas Un Pomerā-galieŗn. un tad līst augām stun-
nijas šoseju malās redzējis žan- dām.; Pelēkas ūdens strūkliņas, ; darmū pakārtos latviešu kaŗavī- līdzīgi svītrotam priekškaram,
:e — romānu rakstni^a spējas ..^ ^,^,^^v^a,o. «««v/m» pos vārdos, viss pasacīts dzejā. Miami iilharmoniskā orķestra rus. Tie nebija nekādi dezertieri, aizsedz skatu tavā logā. un ārā
Pirm^ fami.vin^ ipi, hii« r«ir ^^^"^ , (tulKoti no vacu mu. kas bija šaurs virziens. jaunais krājums tematikas ziņā koncertmeistars un solists, or- bet izjukušām vienībām noklīdu- pamazām satumst." (102. Ipp.)
rirms tam(viņs jau Dija raK' joku lapām vai žurnāliem), ta - - *'
, stijis dzejoļus un stāstus, bet šie atgādinot nepiederīgus vizuļus, c-arbi neguva; īpašu populāritāri. janševskis sacerējis vēl vese-Strādadams^par skolotāju Nīcā, lu virkni romānu: ,yBandava", viņš iepazinās ar šī novada, īpata-,,Mežvidus ļaudis", .Jiīģava" un jām un retajām paražām un se- ;,Laimes bērns"i.3:teai no tiem pa '-"':^^(j2i[ve^Veidu. kas viņam lieti viršāk izstrādāti, 30 rakstnieks
noderēja, saejot plašo episko steidza veidot īsā laikā plašus darbu par Kursu. darbus, mazāk vērības veltījot
] Vēlāk viņš dzīvoja kādu laiku stila gludināšanai. Toties viņš Liepājā un I^igā, bet pēc pirmā iepinis romānos lielu daudzumu pasaules kaŗai JanševsKis kopā senvārdu, tā kuplinot mūsu valo--ar Āronu Matīsu bija Rīgā pazīs- du. --^ tumi „VaIdības Vēstneša" redak- . Arī Teodors Zeiferts sākumā t' ri. Janševskis mira 66 gadu ve- pievērsās elzejai: jaunībā kopā •cumā, nepabeigdams savu iesāk- ar vēlākā prof. Luža Bērziņa ve-. to romānu l.Laimes bērns", ku- ciiko brāli Indriķi abi vingrināju-ŗami beigas pēc atstātajām piezī- šies dzejot. L. Bērziņš bija 5 ga-mēm pierakstīja viņa dēls Kār- dus jaunāks, bet viņi abi nāca no lis. :■■ " Džūkstes. ■
- Tas,' kas Vidzemes .vidienē, T. Zeiferts dzimis 18&5. gada
T. Zeiferts saprata, ka katram plašs, tver sevī daudz ainavu, i^- ķestŗa atklāšanas koncertā Miami ši, izbadējušies, pārsaluši un pār- „Kas tā bija par varu, kas man! rakstniekam un dzejniekam var jūtu, pārdzīvojumu un spilgtu re- televīzijas raidījumā cita Addu gurusi cīnītāji... Pa visu grama- pārnesa tālajā dzimtenē? Tā bija
spēlēja arIJāzepaVītola"«Roman- tu izklīduši, tomēr it kā draudzh smarža, siena smarža:]plauksta^; ci". Laikraksts ,;rhe .Miami He- gāgara saimē kopāturas Mārtiņš lieluma spilvenā manā:^ pagaMl rald,'^ rakstot par orķestji,; a^^aā- zīvērts ■ Jāni3/<>r!ris,- Inpida Vik- ģaroja šis. burvju vīraks, kas' li--mējis Ingu Nārunu par vienu, no sna, Fricis Diesma, Kārlis Jēkab- ka' domām lidot." (104. Ipp.). Ot-izcilākajiem čellistiem un : snie- gons. Vilis Cedriņš, Veronikā ru citātu lasot, prātā nāk Aizdzīs trīs mākslinieka uzņēmu mus spēles laikā.
iTidra Gnbiņa
SĀK SNIGT
Pelēks un tumšs, Auksts, auksts bez gah. Sāk snigt. Ko darīsim tumsā, Aukstumā, sniegā? Kd mrlmļi tupēsim zaros Raibajam dzīves kokam^ Kā pelēki zvirbuli pelēkā diena. Un visas pasaules cUvēku sāpeSj Dusmas, prieki, bēdas Būs mūsu niedgā čiepstu. Sēdēsim dzīves kokā!
Baritons Dzintars Veide izraudzīts par vienu no solistiem Austrālijas valsts televīzijā Melburnā Ziemsvētkos izrādāmajai vā
Strēlerte, Velta Toma. Sī saime sila Zīlītes pasaku vienkāršais grāmatai dod rakstnieku un dzej- skaistums, nieku sabiedrības savdabīgo gai- Zīmīga vieta ir grāmatāsi izska-' sotni. ņā. Autors kādām draugam ap-
. Arnolds Rasa diezgan bieži me- liecina, ka uz ķēniņa zemi vairs ditē. bet meditācijas nav: izplū- netiecoties, jo vairs neticot ķēni-deša Kārla Or£a svētku "spēlei *^^^asļm nebūt netraucē stāstīju- ņiem virs zemes, bet-— esot sa-par Kristus dzimšanu. Dzintars ma spraigumu. Rasām ir arī kāda sirdzis ar kādu citu kaiti. Draugs Veide uzvedumā tēlos — raga- dziļa zemdega — paļaušanās uz, atbild: „Es zinu, ar tp imēs visi nu... Melburnā nodibinājies Dieva prātu, kad izrādās, ka cii- sirgstam — ar ilgām pēc mā-jauns igauņu viru koris, kuru di- vēka spēks uri prāts par vāju. jām." 1 riģē latviete Ausma Taverse. Vi- Meditācija un zemdega — šie di- Jā, visi, kam pagaM siena spil-ņas vīrs ir igaunis.. vi faktori veido filozofisku vens^
r £ T E K ir S A. fl Cp A K (D K O :63 ;% \ .S
(2. turpinājums)
' „Laimey liels vārds... Bet ko mums dos laime, Ja Polija nebūs brīva? Es nekad nevarēšu aizmirst savu tēvzemi, nekad . i
„Tēvzeme'man ir tur, kur mani vecāki.i Viņi nekad nepiekritīs, ka dodies tādā dēkā, kuras iznākumu nevar paredzēt. Glābjot Poliju, vaiļ aizdedzināt visu pasauli. Sievietes pienākums ir ne vifen dibināt ģiinenes ligzdu, bet arī rūpēties, lai to neizpbsta. Tā nav, mana doma vien, to !saka lords Vinsents, tb apgalvo daudzi izglītoti cilvēki. Vai tie visi būtu nelieši? ..." Vandas sejā mainījās naids ar izmisumu. Brīžam viņai acīs saskrēja asaras, brīžam iedzimtā iecirtība ņēma virsroku. Ja česlavs viņu patiesi mīlētu, viņš tā nerunātu. ?īrietis, kas mīlji dara to, ko vēlas sieviete» '
Vēlreiz viņa griezās pie česlava, aplika tam rokas ap kaklu un lūdzās:
„Saproti manil Tu esi man vienīgais, es: tevi nevēlos zaudēt. Katra sieviete ir mazliet patmīlīga. Piedod to, bet es vēlu tev tikai labu. Ss tevi tā gaidīju, sāpošos kā m svētļuem, bet tu atbrā-2ies kā ziemeļu vējš."
česlavs sapēma sievietes rokas savās, raudzījās viņai acīs un teica lēni, apsvērdams katru du: oTu' runā tā, kā runātu miljoniem sieviešu. Bet pasauli glābs daži nedaudzie. Mēs visi esam nonākuši' strupceļā. Ir jālieto ārkārtēji līdzekļi, izkļūtu no ārkārtējas situācijas. Sanāksmēs ga-
diem ilgi esam zīlējuši un gaidījuši palu sākšanos Austrumeiropā. Tie nu sākušies, un mēs nevaram atteikties no saviem sapņiem. Ja atsakāmies, tad mūsu dzīvei trūks jēgas."
„Vai asins izliešana im atriebība vien dod jēgu? Tirannija pati sevi apēdīs, esi pacietīgs, laiks ir vislabākais sabiedrotais. Esi man uzticīgs, un tu sasniegsi visu ..."
„Ēs mīlutevi, bet tieši tevis dēļ gribu pierādīt,-ka esmu sava tēva cienīgs. Tev grūti mani saprast; tas ir visļaunākais, ka cilvēki, kas pieder viensotram, garīgi paliek svešinieki. Tā nav atriebība, kas mani mudina; nē, tā nav atriebība. Tas ir kas cits, vārdos neietverams. Vai tu vari^ izskaidrot, kādēļ vēlas tikt laukā iesprostoti zvēri, putni, kas ieslēgti zeltītā būrī? . . ."
„Bet, mīļais Česlav, tu neatrodies sprostā, tu ^esi brīvs. Tavam garam ir atvērts plašs domu un atziņu apvārsnis. Ko vēl vairāk vēlies?. Tu .esi laimīgākais no laimīgiem, bagātākais no bagātiem. Tu vari smelt un smelt no atziņu avotiem un remdēt savas zināšanu slāpes, tev ir draugi, sapratēji, cienītāji, tevi uzlūko par brīnumbērnu."
„Vanda, tu redzi tikai medaļas vienu pusi. šo draugu im sapratēju starpā es dzīvoju kā iz(izī-tībā, kā klosterī. Viņiem svešas manas sāpes, neizprotamas manas cerības, viņiem derdzas mans nemiers un dara īgnu prātu mana pārliecībai Protams, viņi to neizsaka atklāti, viņi ir pārāk labi audzināti, viņi ir līdzjūtīgi pret mani, bet es
to jūtu, iekšēji tie brīnās, pat ņirgājas par mani. Es viņiem liekos Donkichots, kas cīkstas par ideāliem, kuri nav īstenojami divdesmitā gadsimtā. Vai tev pašai nekad nav bijis jāsastopas ar sienu, ^ kas šķir mūs no viņiem? Tā ir bieza, neizlaužama siena, kurā arī vislabākais meistars neiecirtīs ne durvis, ne logus, Jo ilgāk dzīvojuviņu vidū, jo jūtu vairāk, ka esmu te svešķermenis, kas nekad neietilps viņu sabiedrībā. Visus kokus nevai' pāi'stā-dit, kaut tiem sagatavo vislabāko augsni. Es esmu tāds nepārstādāms koks. Mani aicina katra vēja salka, kas nāk no tēvz^es, sauc katrs pērkona grāviens, ,kas vēsti ledus iešanu upēs. Patlaban ir sacēlies ne vien vējš, bet Budapeštā plosās vētra. Tevir labii tu nedzirdi tās šalkošanu. Daudziem ir vēl labāk, tie šo vētru nekad nesapratīs un rakstīs, ka tur nekas nenotiek, jo mēs to nedzirdam, mūsu barometrs to nerāda. Bet neaizmirsti, ka pastāv vairāk un mazāk jūtīgi barometri, pastāv pat bojāti barometri, kuros lūkojoties, ļaudis plāno savus izbraukumus un vaino nejaušības, ja jauka laika vietā sagaida lietus gāzi. Es visu to zinu, tādēļ man jāmeklē ceļš uz brīvību, ceļš uz sevis piepildīšanu. Mans nodoms nav nobriedis, lasot ziņas laikrakstos. Tas viss manī snauda jau sen, un vispareizāk būs, jateilcsirh, ka viss tas manī tveras jau kopš, dzimšanas. Tavos iebildumos ir liela taisnība, tavs .brīdinājums vietā, bet man ir vēl lielāka taisnība. Kā man būs pieņemt tavu taisnību un samīdīt kājām pašam savu?"
Vanda raudzījās feslavam cieši sejā. Viss, ko viņa bija dzirdējusi, likās svešs un aplams. Vai; patiesi, mHēdama česlavu un tam pieķerdamās, viņa nekad nebija atskārtusi, kādi neizbrienami atvari ir viņa dvēselē?
ar prātu. Iegaumē to, izvērtē visas iespējās, kamēr izšķiries. Es tevi ļoti, ļoti lūdzu. Skaties man acīs,-tās nemelo; raugies manā sejā, tā iedvesīs tev pārliecību. Tu' redzi tikai šīs dienas vienu pusi, es redzu otru. Ja saliksim abas puses kopā,, aina būs pilnīga. Vai ne tā, česlav?"
Viņa glaudīja līgavaiņa galvu. Tā mātes pieradušas mierināt un labināt ietiepīgus bērnus, kam vajadzīgs padoms. Gita neviena ne^bija, kas viņam tādu varētu sniegt. Tas bija viņas pienākums — tagad likt lietā visu savu pārliecības spēku un sievietes runas māku, lai grozītu Česlava nodomus, česlavs to nojauta, un tas viņu vēl vairāk apbēdināja. Viņš vēroja pārmaiņas Vandas sejā. Tieši pie šā cilvēka, kur bija cerējis uz atbalstu, viņam jāpiedzīvo vilšanās. Vai uz viņu tagad nerunāja sveša sieviete? česlavs labi pazina šo miermīlības un ļaunuma pieņemšanas līgu. Tā bija sēnīte, kas grauza sabiedrības ,pīlārus,,kas izcaurumoja politiķu domāšanu un irdināja tempļu pamatus-. .. Ja kāds cits pūlētos česlavu atrunāt, viņš to vēl saprastu, bet ja paša līgava runāja kā no „Observer " ievadraksta, tad uzmācās izmisums. Ko viņi varēs viens otram dot? Tikai pārpratumus, nevajadzīgus strīdus, savstarpējas aizdomas . . .
lis, es tevi no sirds lūdzu, mīļais, pārdomā visu vēlreiz, nepārsteidzies. Tu esi dedzīgs, uzņēmīgs, tu esi poļu seno, varonīgo tradīciju manr tinieks — pārdomā visu. Mūsu tauta allaž cietusi nevajadzīgi, mūsu karavīri un valdnieki- vairāk vērtējuši notikumus un situācijas ar sirdi nekā
česlavs ievilka dziļi elpu.
Ieskanējās tālrunis. Vanda steidzīgi, nocēla klausuli un sarauktu:pieri klausījās. Tad viņas seja noskaidrojās, lūpās pavīdēja smaids.
.,Vai es? Tā pati . . . Protams . . česlavs dzirdēja, ka mnātājs ir vīrietis ar dobju baritonu.
. „Mana balss," turpināja Vanda, „mazliet aizsmakusi, kā jau rudenī. Varbūt balss lūzums ..." Pie šiem vārdiem viņa iesmējās. Varēja jaust, ka runātājs viņai imponē. .,šovakar? Bet vakars jau ir klāt. Pēc stundas? Pagaidiet, man jāapdomājas. Man grūti izšķirties, esmu svārstīgas dabas. Jūs tam neticat? ... Nevienai" sievietei? Lieliski. Bet es vēl neesmu sieviete, tikai studente... Ha, ha..."
. (Turpinājums sekos)