VIJA
MEŅA, 1966. G. 17. DECEMBRIS DAKaJA TORONTO.
Alfrēds Vinčels, 60S Falmettaton
t.; tālr, 5S1—4633;
— SDvija ļAncane, sasniedzama i».
• ■ ■ \ - ■ - : ■ ■
J ^' - . . .■
Rnd€lfs Noritiis, 1749 Victoria Park »ugh, Out.; tālr. ļ'59~-8076; ^ts Portmeks. 26 UnderhiU Dr., Don 69S{3; • /
is Teteri^, 17'ChesterHilIRd, ■ 4226.
IJA EIROPĀ: Mūnster/W6stf., Von Elnem Str. 19. iptus pēc 1 vajadzības teināt. N»-leuzglabā, bet uz vēlēšanos sūta at-*ka (Kanādā) vai staiptautiskais 3>. Ar autora vārdu vai iniciāļiem :tSs aomas ir rakstītāja personas lā atbilst ari redakcijas viedokHm.
un Kaīiadl^-^ par mēnesi $l.60i; kēn. ?4.5(>,; 6 tiiēn. $8.50; par gadu 1(0, Atsevišķa ntimura cena 20 centu.
ļludinājumu daļā n.*0, bet tekstā r-^ 11.40 par ļ coUas slejas telpu.
fS - RAIŅA UN ASPAZIJAS I KOMITEJAS EMISĀRS
Pē-di-ļoju-bvies; Ipus-Vus-iek< ijas/ Jazi-. labu [ejas piva-šī ļBjas femi-
ļoju-un R. bvas ļrak-Ŗons an pegs pdēs Bvei-plp loto^
gri-3izē-rpe-: sļns-vārr Dilst
ka-i un leāls nāk-lojo-
honā
Raiņa: un Aspazijas pieminel^a /komiteja lūdz latviešu organižār Gijas un tautiešus sniegt Kārlim Pētersonam šo uzdevumu veikšanā iespējamo palīdzību. K, B.
■ IZNĀKUŠAS APLOKSNES
PIRMĀ LATVIEŠU LAIKRAKSTA ATCEREi AMERIKĀ
Atzīmējot Amerikas latviešu preses 70 gadu atceri, j. Zīberga fonds Bostona izdevis īpašu aploksni, kuru rotā. «Amerikas Vēstneša'" galvas zīmējums ar Balto narpu" Vašingtonā, Brīvības statuju Ņujorkā u. c. šo zīmēju-mii sava slaikā laikrakstam bija devis Filadelfijā dzīvojošais vec-latviešugļeznotājsGeorgs Āboliņš. : «Amerikas Vēstnesis" kā pirmais latviešu laikraksts Amerikas kon-tīnentā^sāka iznākt 1896. gadā Bostona.māc. H. Rebāneš^un J. Zīberga vadībā. Pēc.māc. Rebā-nes. nāves I9ii.. gadā, laikraksta -izdošaTiu turpināja Jēkaljs Zī-bergs līdz 1920.. gadam, sasniedzot ievērojamu laikraksta mūžu latviešu avīžniecībā — 25^ gadus. Pēc tam J.lZībergš 11 gadu bija Latvijas goda konsuls Jaunangli-j^s pavalstīs, ar sēdekli Bostonā.
i/^ploksnes pieprasāmas J. Zīberga fonda kasierim māc Hupertam> iesūtot .,r dol.par aploksnēm: Rev.Fr. Ruperts, Tower St., Jamaica Plain, Māss 0213.0, U.- S. A. šī aploksne labi kpmbinēsies ar latviešu preses bierībaķ izdoto marku „Latvian Press in Exlle", kas iznāks nākamā gada sākumā.
P.
10 76
ptļ^arvien jaunus ziņotājus, polL Itstāj arī mani neievērotu. Dažas ļanā& stāvu komisāra priekšā, kaš ļšina par nodomiem, kuri mani līt fronti. .
ļ, paskatieties laukā pa logu. Ko
ļkus virsniekus, neliešus, bandī-tajuši sievietes un bērnus. Tāpat ļau dzimtenē Holandē. Mūsu ie-ļūsu ienaidnieki. - Apklausieties Is labprāt un bez aizdomām saru-bums regulāri, un dzīve jums kļūs ļad darīsim visu, lai jūs laika te-I pāri uz Angliju." In 13ārdomāt. Ilgi raugos pa logu. l virsniekus neesmu redzējis līdzī-f ņi taču uzbrukuši manai dzim-pi tik daudz netaisnības .. : To-tls necienīgais piedāvājums mani fcā taču garām velkas tikai izba-pi, bezpalīdzīgi un mirstoši cil-pstekņi kā es. Veqāki, sievas un ļs viņu atgriešanos. Nē, es saskatu» ■cilvēkus!
hngs, to es nevaru." ļtami jēdzieni še ieguvuši apgriez-ļiekas, ka nāksies vēl daudz mā-pm, jēdziens fašisms man līdz ļl^-liJUrķet še uzzinu, ka visus ne-pē par.fašistiem, kas ir ļauns podas, tas jāiznīcina," teicis Ļe-pi šo teicienu taga(^ īsteno maz-ŗidā: „Kas nav ar mums, tas ir ļ kļūst saprotams, ka pretestības ļcionālsociālismu ir' „fašists", ja ŗts, un visi kara gūstekņi ir „fa-\, kuri vakaros nav veikuši savu
: MNIS I^RLSONS 5», ROMĀNS, APGAM ZIEMEĻBLĀZMA SVIEDRIJāv ""^^ .^^^^^^ ■ ; Dainas koris^J^^^ neapsīktu, jo bērniiievadiša- digējaprof. J.^V^^^
" - ^ ^ b^
Kad Xm. gadā naktī uz .15. 1931. gadā īpar Zemnieku savie-^ps-tiesību" tā, kā tā atbilst pa^ vienības. Ot^P^es kaŗa^;^^^ totu koncerta programmu. Pir; dien ir diezgan aktuāls tem staccato dziedājums dziesmas maiju Latvijā notika .valsts ap- ņību bija nodotas 118.443 balsis domju vēstures doktrināra. Ar to suļvētras pinno rļpuļu vidū neir Valdemārā OzoU^ Tāpat V. Ozoliņa ori ^dzies- vidusdaļā. Jādomā, ka autoru ap-
vērsums, šo soli par pareizu ne- no 974.Ģ22 balsu kopskaita. Opo- vien, ka zinām, ka šī komūnistis- trālS Latvija i'^oa minējumu, ņa oriģiikld^esmas, otrā Jēkaba mas savā laika pāršalcd visu Lat- inierināja an viņa pimiatskaņō-akceptēja arī tās partijas, t,i. zicijā, tātad, ātmdās ne tikai kl doktrinārā ,,patiesība" ir par- domu un nojauu, ķam pāri kā oraubiņa^ t^^ dziesmu apda^ viju. Pilsētu un lauku koru reper-^^j^
Zemnieku savienība vēlētie de- 186.000 par sociāldemokrātu kan- tejiska'un ; tendenciozs, nepie- rēgs ceļas arvi^resiac saskata- res. šāda progr neatņemamas kļuva ;3ēr-„Teiksmainā Latgale" (J. E>
putāti, kurai piederēja &pvērsu- didātiem balsojušie, bet arī Dē- tiek. m&is: mes ne^iain ko n^sfe nā: ieskatīties katra komponista nu dienu spirgtums", ,J)zērves bergs), kas lik& interesants^^^m
ma īstenotāji (skat. starp citu mokratiskā centra 60.387 balsotā- Drosmīgu mēģinājumu šo „ro- kamā diena J^P^} stunda. Ofi- skaņdarbč^ tam šoreiz tā bi- uii ērglis" stāstošais dramatis- formas,veidojumā.
Alfrēda Bērziņa „Labie gadi"), ji un vairāku citu ginipu slmpa- bu" latviešu daiļprozā aizpildīt ciālā P^'^^ļ^?_^,.^^^5*cija sksto ļoti piemērota šāgada jubilā- kums, ,gLatVija daiļā" dldenais
Irots; dziedātāji un diriģents
mun tie, kas par ^0 partiju bija atbalstītājiem). . 69 gadus vecais ārsts Žanis Kari- drošība, ^®^^"^.^®^es^ k^^^^^
Varam tomēr pieņemt, ka vai- tizētāji (nemaz nerunājot par veicis viens no 1966. gada debi- gaišās toņkārtas, i)et tas nepalīdz ram — komponistam Valdemā- himniskums un^,Jp*ēslā" liegais, ^^^^^^ dziedātāji un diriģents rums Zenmieku savienības bied-maskēto komunistisko partiju tantiem trimdas daiļUterātūrā —— aiz fasādes ^r^^ > J
balsojuši, ar apvērsuma rezultā- Kaut ko šie cilvēki juta un sons, laizdams klajā 503 lappušu ko darīt, lai atvairītu draudošo, Pālena uzrunas, koris un ķlausī- inantisms. Arī klausītāji šīs ska- ^.^^ savu labāko priekšnesumu sātu vismaz samieriiļāļjās. . domāja. Bet par to ziņu nav biezu romānu, kura- temats ir kura izs^»^ ^ez^ 9^ P^^^^^^^^ W Tomēr neatbildēts palicis jau- daudz. Daļa opozīcijas partiju ,Aieoficiālā Rīga" 1939. gada ru- jūt, ka bnesmunUrMis tuvojas, ponistu.. Nenoliedzami, Valdē- šīs minētās četm dziesmas, at- .^^^^ wn«ļipTcm fmimj,.
smatnes izgūismotājs
tājums, kā jutās un ko darīja aktīvāko politiķu likteņu, domu denī un-1940. gada pavasarī. Lai- Kas par lielisku vielu iie]flm,pļa-.mārs Ozolfe^^^^ daudz darījis, lat- rada savu pelnīto ^etu arī mi- iseo^ komno-
opozicija? Pie tam arī šai 'ziņā un „metambrfožu" pēdējā laikā ka posms, par kuru autors rak- ši izvērstam da^prozas: darbam! viešu kora dziesmas labā un tur- nas kora koncerta progranlnias Tīru rudzu une tek"-^ā
jārunā ne tikai par opozīcijas atklājusies ar memuāru literātu- sta, ir pilns dramatisma un 'Par Žaņa Kaŗlsoīa debij^^ Tautu meita zeltenī-
partiju organizētajiem biedriem, rasstaipniecību. Turpretī par šo- spraiguma: Latvija parakstījusi mānu tūdaļ jāsaka, ka gisaprak- dieņ. Viņš vienmēr bijis atsau-: ja. ,>Dzērves un ērglis", ko Dai- visai brīvi un ritmiski dro-bet arī par tiem, kas-par šō par- jautājumu cietusi turpat vai pil- ar Pad. savienību t.s. bažu Hgu- stītā laika posmadiSmatisnĶ ta-^^ visdažādāko koru vajadzī- nas koris jau ^^daja daudzas Tricēj kalni" un
tiju programmām un kandidā- njgi klusu latviešu daiļliteratūra, mu, vācu karaspēks laužas uz jā izmajītotstiķai daļēji. Var km, gan,garīgo daesmu Mastā, redzes. Himniskun^^ Laiminai navaicālu" beieu dala
tiem bija balsojuši. - un faktiski ar to atstājusi ini- priekšu visās frontēs, somi Izcī- minēt, ka spēju a^aisīties un no- gan arī latviešu nacionālo svētku takas melodiskas līnijas pietrū- '^^ latoīei veicās Kur tu
Jautājums ir^ interesants. Pē- ciātīvu tagadējo komunistisko na savu ziemas kapu un Latvijā nākt līdz ..patiesītes brīdim", ku- un norišu gadījumosi Tikpat dar- ka „Latvija daiļā", kamēr„Krēs- ^ ciema p^si" dažu balsu in-dējās, t.i. 4. Saeimas! vēlēšanās autoru rokās, kuri tad nu atveido nometinātas padomju karaspēka ŗa vispirms ieskata cilvēcisko sa- bīgu un uzņēniīgu viņupaziņam lā" tik ļoti svarigās. zemo ^asu . . ingn laiva
va laika fona, kavējusi autora arī Latvijā, it seviš^
pārāk pasvītrotā sUeksme pole- muzikālās audzināšanas darbā, augsto soprānu balsu sudrabs J^-.^-^ lot^^T
mizēt ar autoritārā režīma.pie-, jo likā^^^
kriljējiem. Karlfiom uterār^^ atmirdzēja «Vakara ^ utmS^ nn S
darbs pieskaitāms polemiskās pret necilāku skolotāja darbu, zvaigzne" (Jaunsudrabiņš), kuru . . p^īrfā-, vi^r^ ^iirnain tv-nsll daiļUterātūras žanram, turklāt mācot jaunatnei latviešu dzies- pats komponists pieskaita pie sa- S^j!- nab^di^^ un tādas Uterārās polemikas, kurā mu skaistumu. Te komponista vām labākajām dziesmām. Tās , ^„ māksliniecistois nevalda pār pieredze ļoti bagāta,.bet tikai ?®. pirmais iespiedums radies 1947; ^''"^^^^^
dziesmas izveidōjuriis robežojas ar pārspīlējumu, no kura. ceļš vairs neved Uz priekšu, še prof. J. Vītolam bija pareizs vārds pareizā vietā. Koris te tomēr parādīja atzīstamu iestudējumu un ļdziedāšanas prieku.
Piedevām dzirdējām Jēk. Grau-biņa „Kas tie tādi, kas dziedāja" (piedevu dziesma?), J. Cīruļa ,iielie vēji" un E. Frēimanes „Aiz kalniņa dūmi kūp". Koncerta, telpas gandrīz nespēja Uzņemt plašo un ļoti atsaucīgo klausītāju saimi. Tas norāda, ķa Toron-to latvieši mīl klausīties latviešu dziesmu. Cerēsim, ka kaut vai desmitā daļa no viņiem nākotnē piedalīsies ari aktīvā kpŗu darbā resp. kļūs ķoŗu dziedātāji.
(Nobeigums 6. Ipp.)
■MUI.....IIMMMim.....III ■III».....MIHiiiiiiii II
„JAUNĀS GAITAS"
JĀŅA AUDRIŅA-4. GLEZNU IZSTABE BOSTONĀ :
Jānis Audriņš savā glezniecībā vums ir grūts, jb to ierobežo tējās DV apvienības pr-ks V. , , , . _ -
jau pašā sākumā pievērsies lat- daudzi priekšnoteikumi, sevišķi Rudzroga, kas jaunībā bijis Aud- ideoloģisko, bet^'gan otrādi, Lai t^ viņš par to rakstījis lat- gada Vācijā ,,32 dziesmas', viešu tautas aizvēsturei, savos pamatīgas laikmeta studijas, kā- riņa skolnieks, bet plašāku ap- pretendētu u^ <i^Peŗāru snie- viešu presē. Jāvēlas> lai šie rak- ^ras Kultūras fonda uzdevuma re-darbos attēlojot laiku pirms dēļ fantāzijas spārni ir apcirpti, ceri par izstādes autoru sniedza gu^iļ' l^^^rā^^^ tomēr ^.^.^^^^^
krusta kariem, ar dainās apdzie- Ja mākslinieks spētu ar. plašāku gleznotājs Jānis Cīrulis, msve- i^^^^l^ pnraara mēraukla, ļ dāto pasauli. Viņš pats. nāk no fantāziju uii vijīgumu izlauzties rot, ka Audriņa darbi ir mūsu V^-i ari Jāraksta grp^ ne- -SēUjas apgabala, kur pati daba ria šiem senvēstUres ierobežota- pagātnes apgaroti, kādus, diem- pretendē uz ro^ia nosaukumu, un ļaudis viņu ievirzījuši latvis- jiem avotiem, viņa gleznas iegū- žēl,maz redzam pašreizējās iz- '^^saulesUteraturāhetri^ kā novadā, kurā viņš ir. vienīgais tu. daudz spēka un dzīvības, tās stādēs. Maz redzam ari savas ne- lemjskā žaiu:a romSnu Pplītls- , bez. sekotājiem. .Kā tuvāko viņa jaunos cilvēkus vairāk spētu ie- senās pagātnes attēlojumus māk- kajā plāksne viens no i^ēd,ējo ga-gara radinieku viņam varētuImi- jūsmināt par mūsu tautas &000 slā, piemēram: — dzīvi Vācijas du iĢsp^idīg^jieņi ir. somii nēt Kārli, šaumani, bet pēdējais gadu veco vēsturi- pie Baltijas DP nometnēs, tālāk izceļošanu rakstniekā Veines Linnas (Vāinb glezniecībā sniedk etnogrāfisko jūras. uz citām zemēm, jaunas mājvie-^^^^)
laiku, tātad — daudz jaunāku. Tā Par labākajiem gribētos mi- tas meklētājus okeāna šķērsoša- zvaigznes", kurai zināma rad-J. Audriņš ir tuvāks mūsu sla-.nēt dārbus:„teika"„,Ķekatnieki", nas laikā u. t. t. „kāpēc tas tā?" "iecība an ar tO, kp Žanis Kari-venajam Baumanim, kaut ; viņ.-i runātājs, „Uz. šo jautā-
krāsas ir dzīvākas un apdare mo- deja", un „SuitU deja", kuri ie- jumu lai atbild paši mākslinieki, ;demāka. Savu . uzdevumu nmk- teicami miišu sabiedrisku īpašu- t)et-^ šo atbildi viņi vēl parādā." slinieks. . veic ar apbrīnojamam j^ļ^. vēl tukšajām sienām. Beigu vārdā "viņš atzina, ka
archaiolo^jas zināšanām, ķuŗām ; ^-^^^ j^. Audrina klusās da- izstādes np-
Pēteris Aigars
Vakars ir M^airism Lāses ķā adatas duras.... Teic, M mm vietu, Pavards icur ļtrieeīgi'l'^fraji'?'
pamatā jamūbas piered^ pHs- ^-"^ £ -ŗiantoTokre; ^^^^ēt pēc pārdoto dari)u skaita, ^^S^m'^^^ kalnu izrakumos._ Viņa atainotie ^^^^ ^āŗus, podus, uz tiem Ie- ŗ^\P^^ ^3 ^uru darbi izteic, Z^lTvus 4^ karavīri, ieroci, tērpi, darba rīki . __,.fx,/ „'icrn,, ko tie runā uz sabiedrību. . . savus aarous resp. to
skrien viesuļa plēstas, Sajaucas niaskas un sejas; Laternas: visas jau dzēsitas, Tumsā ^ūd, "pilsētas ejas,
un ķekatnieku maskas- nāk no pilskalnos paslēptās tautas pa^ gātnes. šie darbi jau paši savā zīmējumā kalpo zinātnei — vēsturei, bet klāt nāk vēl gars un izteiksme. Mākslinieks 'beidzis prof. J. Tilberga figūrālo klasi, tāpēc liels plus viņa gleznās ir pa^ reizs ķermeņu stāvoklis un kom-. pozīcija.
: Viņa 4. gleznu izstādē Bostonā, kura botika 3. un 4. decembrī DV namā, 28 darbu vidū bija redzami arī ■ citi temati — puķes, plikņi un fiziķa Konstantīna Po-ča portrets. Pēdējais; ir visai izteiksmīgs.
Audriņš savās gleznās nāk ar gaismu no ārienes istabā, tādēļ priekšplāns parasti atrodas vai liu krēslā, vai pilnīgā tumsā. Tā ir viņa radīšanas ideja —. nākt pie savas tautas' ar, ja tā var teikt, latvisko gaismu, nākt pie atsevišķā indivīda un atnest tam savas zemes aizvēsturi, šis uzde-
JĀNSS KLIDZEJS
jot zeltītu gaismu. Mākslinieku izstādē sveica vie-
attēlus,.kas paredzēti publicēSa-Osvalds. Akmentiņš žurnālā, sūtīt tieši mākslinieciskajam redaktoram Ilmāram Rumpēteram: 9 ; Hillside Ave.; Glen Ridge, Ņ.J. 07O28, U.SA. ,Jaunās Gaitas'^ saimniecības dar Jas vadību, sākot ar 1. dec^ntori, Uļzņēmies Vilnis Ma, Saiimiieci:-bas daļas acire^ ■ Box 20, Postai Station „B", Hamilton, Ont., Canada.
. EEBAKCIJAI PIESŪTM • .
izdevumi;'
„^rta Apskats" Nr.il95 (345), mēn^raksts latviešu sportistiem svešumā, septembra / oktobra burtnīca. Latviešu sporta pārvaldes brivajā pasaulē izdevums, 16
Ed. Keišs „01obSla būšana", al-J. Audriņš (pa labi) ar gleznotāju J.CīruU pie daudz būms ar 150 karikatūrām un šar-aplūkotās gleznas «Teika" Bostonas izstādē. žiem, Tālivalža Ķiķaukas priekš-
Foto: O. Akmentiņš vārds, autora izdevuins, 120 Ipp.
Dainas koris ar diriģemtu Jāni Pālemi 16. gadskārtējā koncertā Tōrbnto.
Foto: JAK
.1S,T.1S.:T'.S
(9. turpinājums)
(Turpinājums seļkos)
Ilze runā saraustīti un aizgūtnēm. Zemzems skatās viņā pievērtām acīm. Tad viņš noliecas pēkšņi, satver nlūju un asi un ātri sitieni tagad sāk krist gan pa viņa labcj, gan kreiso kāju. , _
Viņš dīvaini vaibstās un, nūju cilādams,
kliedz: ļ
, „Ko tu zini no sāpēšanas? Sāp? Tu saki — sāp? Vai dzirdi, kas te skan? Te ir koks! Kokam nekas nevar sāpēt! Reiz es biju cilvēks, tagad — koks! Vai nu tu dzirdi, kā skan beigts koks? Paklausies labi! Nu, ko tu saki — skan tikpat kā valsis, vai ne?"
Ilze pārvar nobīli par Zemzema rīkošanos ar sevi ūn ar pēkšņu lēcienu ir klāt un izrauj nūju no viņa rokām, bet viņas balsī vēl dreb izbailes: ,,Nekad tu sevi vairs tā nemocīsi! Nekad! Vai dzirdi — nekad! Tas ir grēks, ko tu dari. Vai tu ka ār sevi var darīt, ko grib?" Z^mzeiris viņā skatās iztrūcies. Nē, tas vairs nav bērns, kas te'stāv viņa priekšā. Vēl vaii'āk viņš ir pārsteigts, pamanījis meitenes acu skatienu. Viņam liekas, ka neviens un nekad viņā vēl nebūtu tādām acīm skatījies, šīs jaunās acis reizē mfl, baiļojas, lūdzas, sauC; — .Vai tas varētu būt, ka šī meitene, pusaudze, skolniece ?
. Zemzema domas ir ļoti saraustītas, tikpat kā visas viņa šī brīža noskaņas un jūtoņas, kas viņU; visu šo vakaru ir saukušas: Uz leju, uz leju! Tur, Imr citi biedri aizgājuši!
domā,
Ilze, acis nenovērsusi, skatās uz Zemzema ce.-galiem, kur pamanījusi guļam ieroci. Pēkšņi hp-liekdamās, viņa gi'ib to satvert, bet Zemzems pasteidzas uzlikt tam virsū savu plaukstu. "
«Neaiztiec," viņš saka.„Sals pirksti."
„Kāpēc tas tev?" Ilze vaicā, kā pielabinādamās, un arvien skatās uz Zemzema roku, kas guļ uz ieroča.
„Revolveris," viņš saka. „Lāga rīks. Man ir daudzreiz īstajā brīdī palīdzējis: Tev nav jāredz un jādomā par to."
Viņš ieliek ieroci kabatā.
Ķā atbrīvota, Ilze sakustas, un viņas acis pasmaida.
„Sēsties te blakus," Zemzems pamāj. ,,Eedzu, ■ ka ar tevi var parunāties arī prātīgi. Tie kara bērni, laikam, ir ātrāk auguši."
Ilze apsēžas Zemzemam blakus uz vēsā, akmens un saka:
„Ņem ārā roku no kabatas."
gribēja dzīvot, un viņus gaidīja, bet nesagaidīja niājās, vai ari, kad es pats palīdzētu pasaulei tikt valiā no sevis paša, kas ir kroplis, nevienam nevajadzīgs, nedeiigs, garlaicīgs, ubags, kuram reizēm saka labus vārdus aiz žēlastības? Saki pavisam bez bailēm, droši Un mierīgi,, ja tu domā, kā esi ■•mans"-draugs.*'.
Tā nav Alekša baiss,, kuru kādreiz Ilze pazinusi. Tā ir pavisam cita. Nē, tā nav arī Tāla Zemzema balss, kuru Ilze dzirdējusi no ^,Nāves brālēniem." Tā ir tāla, zem kādas citas pasaules nogri-
Zemzems sēž noliektu galvu un atkal skatās miglā, klusi elpodama un steidzīgiem ska-Ilze vēro viņa galvu. Mēness gaisma slīd pa ^iņa gaišajieiņ miati^, ūn Ilzei šinīl}rīdī jādomā: Vai tādā Dieva naktī var būt arī nāve? Bet viņā teas turpat.vien iet, kur gājušas. Ko varētu un vajadzētu darīt, lai viņš sāktu domāt par dzīvi? Vai velta visa viņas ceriba —. ieiet visai Zemzema un vērst viņa drūmumu priekā?
, ^Ize Šai brīdī būtu gatava atdot visu, bet viņa nezina, kas tas būtu, kas viņam vajadzīgs. Ak Dievs, ]m domās lūdz: palīdzi, dod man mājienu, dod Jsto vārdu, ko teikt un ko man darīt!
»
„Man bailes . .. Es zinu, ko tu gribēji darīt. Es zinu, kāpēc tu to gribēji darīt."
Daudzi mirkļi aiziet pa klusumu. Zemzems Ugi skatās meitenes pierē.
,,Labi! Ja tu to zini, tad ar tevi var pārrunāt Tad pasaki man, kurā no šiem gadījumiem es būtu labāko darbu veicis: vai tad. kad es no^vu veselus, spēcīgus cilvēkus, tikpat Jaunus ka es,
li liekas, ka viņas galvā ir tikai tukšums un klusums. Kaut te bijis vēl kāds cilvē^^ kam varētu pavaicāt, ko darīt. Viņai jau gribas kliegt, saukt ļJālīgā.
_ Tad kā zvaigzne viņas domās iekrit „Nāves brālēnos" lasītais: ,J)audzi no šiem mirējiem būtu paturēti, dzīvei, jā kāda mīlestības mute viņus būtU: noskūpstījusi, kamēr vēl tie redzēja, pazina un ilgojās: Bet viss bija tālu. Tuvumā bija tikai nāve." ^^^^ -I^^ viņas seja staro; Viņa vēl
nekad pati nav to darijusi, bet šinī brīdī viņai nav ne i)aiļu, ne kauna t^
^ ar saVu prieku Ieiet Zemzema drūmuriil
Viņa saņem isavās rokās Zemzema noliekto galvu, atliec to taisni, apskauj viņa plecus un glauž vaigu pie viņa giēres. Visa viņa ir savā jaunajā sapnī, un viņa runā ātri, uņ tas, ko tā saka, ir visa viņas patiesībā:
Es bto tava līgava, ja tu mani varēsi gaidīt ES augšu katru dienu, un četri gadi paies ātri! Nē; pagaidi, nerunā. Man nav ba^u tavas koka kājas dēļ, man nav baiļu neno kā!"
Zemzems tur abas rokas liz meitenes pleciem un skatās viņā, it kā mozdamies un it kā vēl visu neaptvēris, kas noticis lin notiek. Svītrām savilktie sejas vaibsti sāk atbrīvoties, un sausajās acīs kāpj dzīvs valgums, un:viņš domā: Ar noani tā nav runājis neviens, neviens jau, divus garus gadus, kā šī mazā runā šovakar. Arī Alda ne. Viņa runāja tikai tad, kad biju smieklu pilns, bet kad es klusēju, viņa sapika un skatījās gridā vai pa logu ārā/ Jā, viens un otrs, daudzi ir; pieminējuši un paslavējuši manus bijušos gadus un darbus, ari tās papīra lapas, kuras esmu aprakstījis. Visiem viņiem patikusi ti--kai tā daļa no manis, kura jau pārvērtusies' -atmiņās un sausos pelnos. Un es pats? Tas dzīvais gabals, ka^ vēl man palic no cilvēka, kādi ir un grib būt visi, ;tas nebija vajadzīgs nevienam. Bija neērti, tā kā bailes no tā ķoķa, kurš man jānes. Bet te — šis mazais Hžuks saka, ka viņai nav baiļu. Tomēr vai viņa vispār vēl zina, ķo saka?
„Kur tu ņēmi visus šos vārdus, kurus nupat sarunāji?" viņš strauji prasa.
„No sļBviš un tevis. Jau sen, jau ilgi." . ,,Kā tu saki—'jau sen, jau ilgi?", ,iJā. Tad tu biji ģimnāzists, un kad biji mājās, nāci pie Aldas ciemos. Toreiz man ļjijā tikai kādi; desmit gadi; bet man bija žēl, ka neesmu Alda. Tad vēlāk, kad Alda no frontes saņēma tavas vēstules, es tās zagu no viņas kumodes un lasīju, brīžiem ka tās rakstītas nevis Aldai, bet man. (Nobeigums nāk. numurā),