LATVIJA AMERIKA 9
Leonija Ōzolkaln©
Kur tu esi?
( :3. u»rpinājuiiis)
^ Vēlāk, staigājot pa šo zemi, līdzīgus uzrakstus varēja redzēt ne tikai uz sienām, bet arī uz dārzu sētām, greizajam vieplim pavadot katru gājēju. Varēja vaicāt, vai te kāds tik ļoti bija nobijies? Un viņa tiesājās ar to neredzamo.
Apvaicājoties, pie biļešu kases, noskaidrojās, ka bum° bojumu dēļ daudzas līnijas bija slēgtas! Daudzas vietas bija sasniedzamas pa apkārtceļiem vai arī nemaz. Stacijā pie sienas plakāts rādīja vilcienu pienākšanas un atiešanas laikus. Tur bija: Stutgart, Kempten, Immenstadt un vairāki citi, Svešie vārdi iebraucējiem neko neizteica, nedz ierosināja.
— Iesim! — vienkārši vedināja Pēteris. -Kur?
— Vienalga, uz kafejnīcu, krodziņu. Mute prasās pēc kaut kā §ilta.
Pret t^ atkal bija Andas noliedzīgais: Es pati! Kas tad šis piesējīgais Pēteris Priede bija? Arvien nelūgts un negribēts uzpeldēja. Tikai darba biedrs. DarbŖ biedrus neizvēlas, tiē ir jāpieņem tādi, kādi tie ir, kā, piemērani, šis Priede. Sēžot otrpus galda, viņš netraucēja, bet kolīdz pavēra tādu apsaldinātu muti, Andai Tcļuva nelabi. Un kas viņš ir tagad, kad tos vairs nesaista kopīgi darba pienākumi?
Nekas! Tāds pats* ceļa gājējs, bezpajumtnieks kā visi izdzītie, kas saļspiesti vienkopus pret pašu gribu un izvēli.
Kas viņai — Andai bija Pēteris Priede? Nekas, gluži nekas. Kā lieta, kā priekšmets uz darba galda, kā papīrs, zīmulis vai cits rakstāmais piederums. Starpība tikai tā, ka viņš šai svešuma ^lā jfunāja latviski. Un sapīkusi viņa tam sekoja ar ciešu apņemšanos pirmā iespējamā brīdī no Pētera atbrīvoties.
Kādas gan domu .domas neizdomā cilvēks, būdams viens. Tu esi barā, lielā pulkā, bet tie visi ap tevi ir sveši/ un nevienam nav silta vārda pret tevi. Nevienam nav daļas, ko pameti aizmugurē, tikai svešā valoda mird visapkārt.
Pēteris, jā — bet
— Tāds ir karš, — saklausīdams Andas Momas, bilst Pēteris Priede.
; Šis īsais vārds kā dadžains kamols valstās Andas smadzenēs, īss vārds ar neaptverama posta sekām — vienkāršs, salts un nežēlīgs. Un viņai gribas kliegt: Vai jūs varat atdot vecākiem viņu noslepkavotos bērnus? Varat nodrošināt vecajiem tēviem un mātēm viņu mūža vakaru, kā tas humānā pasaulē paredzēts? Vai varat atjaunot nopostītās kultūras vērtības, varat atdot cilvēku dzīvei jēgu un nozīmi? Varat sadziedēt saplosīto ģimeņu brūces? Un pasaulē izklaidētajiem atdot viņu dzimteni? Mēs — izdzītie, neprasījām, lai kāds briesmonis nāk un izposta mūsu dzīvi. Vai visas šīs drupas un gruvas nekliecļz Šausmās?
Nokrāvies saiņiem un maisiem, stumjot lin velkot ratiņus ar savu sapaunoto nabadzību, tāds ir šolaiku cilvēks, — cilvēks uz lielceļa. Mugursona plecos, mūžīgi izsalds, mūžīgās medībās dabūt kaut ko vēderam, tik zemu degradēts. Tik gara un smaga doma raksta svītras Andas jaunajā pierē.
— Iesim nu! — mudina Pēteris.
Nekaš cits jau neatliek kā meklēt kaut kur patvērumu, jo nakts svešā drupu ^pilsētā uz ielas nesolīja neko citu kā aukstumu. Paklibodam^ Anda pieskaņojas Pētera solim, līdz tumsā saskata peles acij līdzīgu liesmiņu sevpriekšāo
Kafejnīcas krēslainajā telpā apgrozās daudz ļaužu. Ir redzams; ka tā ir tikpat kā ceļotāju pagaidu mītne. Sē° žot pie apsmulētajiem galdiņiem, tie čaukstina līdzpaņemr to sviestmaižu papīrus. Dažs retais pasūlina kaut ko pie bufetes, bet tur jau nekā nav, izņemot karstu šķidrumu» Tēja tā nav, un ņp kafijas tā stāv vistālāk c
Daži kaktos iezvēlušies snauduļo. Daža stiklainajā ska-miega bads un liels trulums. No tā redzams, ka tieir tālu ceļu gājēji,—- bezpajumtnieki, noguruma pieveikti, ar vienīgo tieksmi, atkrist, kaut kur izstiept kājas un atslābinot pievērt acis.
Tie te nebija nekādi jautri ekskursanti ar interesi redzēt un vērot svešās zenies, bet rūpju un neziņas hōnīāk-ti ļaudis, no mājām izdzīti, meklējot pajumti un siltumUo Dažādu šķiru, dažādu tautību no māj ātn izdzīto ļaužu.
— Tāds ir karš, — pametot acis visapkārt, atkārto Pēteris Priede. -^Np kultūras šūpuļa izmestas cilvēku atlie^ kas.^v
Cik ilga laika vajaga, M no lauskām salāpītu ko veselu? — vaicā Anda Mētra.
— Bīstos, vai uz vecā pamatiem kāds kaut ko vairs cels. Jauna paaudze nāks ar jaunām idejām.
— Un viss tik vienkārši pazudīs, kā ņe.^^^^^
— Cilvēce arvien soļo uz pametumu lauskām. Mēs neziņām iepriekšējo paaudžu pametumus, mums nes^ tāSj ko paši neesam pārcietuši.
— Cik bezsirdīgi!
— Vēstures gaita arvien ir bijusi asiņaina, tas nav ne^ kāds jauns atklājums. Bet dzīvam ķermenim arvien piemīt tieksnie atveseļoties.
— Un nekā nemācās no iepriekšējo ķļūdāmo
— Mēs dzīvojam savu pirmo un vienreizējd mūžu un šai īsajā laikā paspējam maz apgūt. Tāpēc mēs arvien
uz mazā galdiņa ceļa kartiv Pēteris pustumsā cenšas izpētīt iespējas virzīties tālāk. Tumsas dēļ sīkie burti grūti saskatāmi, noņirbinot raibām rindām gar acīm. Noguruma pieveiktā galva noliecās kā nopļauta dābola pogaļa pār krūtīm. Arī Andai, cīnoties ar miegu, piere nolīkst pār rokām, kas noliktas uz galda. Gitā kaktā kāds gārguļo dziļā miegā. Otrā — kāds čāpstina lūpas^ garai siekalai tekot pār zodu^^
Tikai ieskanoties skaļākām valodām, paceļas kāda miegaina galva, pārmetumā nieklējot trokšņa ioneslus. Laikam nļazās dzertuves apkalpei mainoties, tika apmainīti labrīti pret atvadām. Kaut kur šķindēja trauki, kāda jautra balss smējās. Un tad pēkš^^ pērkona grāvienā pāri galvām pārdārdēja vilciena sastāvs. Snaudošie sazvāro-jās, miegainām acīm mēģinot notvert nomodu^^ lajās, soļi dipēja, steiga lika pazust pazemes kāpnēs, meklējot pienākušo elsotāju, kura elpa tikai īsam bridiiti te bija apstājusies.
Baltu .garaiņu ču-kājienā lokomotīve vēl elsoja piekusumā, kad kā biSu spieta aplenktais vilciens pildījās brau^ cējiem. Tikai īsas minūtes, un straujais skrējiens atkal turpinājās; ^ ■
— Un nu? iejautājās ^^^^A^
— Mums vispirms jātiek bankā un jāapinaina mūsu ostnauda pret valsts naudu; Tad pameklēsini kādu siltāku vietiņu, kur dabm ko ftiamu.P^ tam lūkosim tālāk — niierina Pēteris.
Pelēks rīts smidzina sīku lietu. Apkārtne neliekas pievilcīga. Gājēji ielās, ierāvušies mēteļu apkaklēs, rokas dziļi ieslēpuši kabatās^ steidzas pa lietus mitrinātajām ielām. Vēl ir agra stuiida, ^i
vēl klusgot. Svešā pilsēta paliek vienaldzīgi noŗaidligāo Soļi ceļas gausi, tikpat gauslun stundām skaitot tninūteSo Beidzot, atraduši banku, tie apsēžas uz^^^n^^ gaidot atvēršanas Uuķu.
Kārtojumi bankā aizņem labu laiku, pie operāciju lodziņiem ir pagaras riricks.^^ķ latviešu valPdu-Cilvaki jūtas kā^n šajā apkārtiiē, Pusčidcstus tie viens otram pārstāsta savas klizmas un rūpes; daudz nelaimju un bēdu, kādas vien var piemeklēt cilvēkus.
Turpinājums sekos)
Ilze Liepiņia
Vasaras debesīs Pēkšņi vieriarnm^ kā kurneļarri^r^ un Jciju pie tevis.
Tu ieraugi marii un sveicieim pamāj: Es nometu skūpstu tev no mākoņiem kā vēsti no rhanis, un tālāk pie āpvārkšņa kumeļš ; mahs aizjāj.
NIkolslis Kalniņš
Mēs esam Sūtņi
Lalviētr ko dzied tava mēle svešām tautiini tagad au$īi? Vai mums trimda tikai spēle? Sūtņi mēs, kam nepaklausī$?
Kad tu bēgļu kuģī kāpi, vai sirds ntājā nepalika Vai tu savu tautu krāpti kad tai toreiz solīts tika:
^Vēstīšu par mūsu postu; braukšu atpakaļto zvēru! Nemeklēšu miera ostu, ciest tik nevaru to z^^
kas ir mūsu zemē nācis tāpat asinskārs kā seriūk — Jānis Briesmīgais — šis lācis! — Vai reiz palīgā mums nenāks?**-
tu toreiz ticīgs jautā, bet vai vēl arvien to stāsti, kā viņš plosās mūsu tautā, kā skan Vaidi, kā skan lāsti?
Kad mēs atpakaļ reiz tiksim, tas ir Lielā Dieva rokās. Bet kā sūtņi neapnīksim sūdzēties, kad tauta mokās!
* *
Visi mēs pazīstam bēdas, " Kas uzbrūk un līdzi nāk iM tieši min mūsu pēdās. Kaut sirds ar rtlpēstiern ēdas;, Paliek un kavēties māk.
Ir viens, kas palīdz nest krustu. Grib, lai pie miera tu tiec. tam rūp, lai tu nepazustu Un Viņu tuvumā just^^^^^ -U savu
Jasmīni
pār zemi lēnām krēsla klļļas Un liegi smado jasmīni Man blakām senās^ dienas stājas. Pār zemi lēnām krēsla klājas Vai atceries vēl dzimtās mājas Un spožo Jāņii uguni? Pār zemi lēnām krēsla klūj(B Un lieli smariojasn^
Laikrakstā
;" LATVIJA;:
AMERIM atsevišķus numurus var pirkt Taŗonto latviešu veikalos un DV grfimatndcjas nodal&s Latviešu Namā un CetitrS, . kfi arī spiestuve. ^
■i.