ffiTTOTnrmn;
Toronto iatvlcim
1 Hli
Oueen Street Nortlk,
Jums ir . ģislcUJttmi apdroSkatt. apdrošinājums Mi
1,5 % par 1 giļda giidījiimieiai &®
BsSjiima).
^ai pēc
devmmis Hdz $10,000.00,
māju obligācijas līdz $75i)CM
Toronto BIROJS atvērts: ao pirmdieaa^
no 10 rītā ~
ienās m iO rītā — 8. vakarā. Se&tdimā® ao l^l. ritā lidz 1 s>ēcp.. Vasaras brivlaM no 15. jMja ilds 15. sieipteanbriim * feirojs
' EONCESVALLES CHAPEL
436 Roncesvalles Ave. 533-7954
V
c
VORKE CHAPEL 2357 Bloor St. W. 767-315:
a
,0 0
LATVIJA AMERIKĀ f ^
■mm.
^ ^ T ^ T ^ T T W W W W V V
(54, turpinājums
riski saudzējamu pieminekli atjaunotu senajā izskatā, ar torni un modriibas simbolu gaili galā. Pagaidām Tēsturiskās celtnes drīkstēja atjauno-t, jia neprasīja valdības pabalstu. Un apkārtējie Jelgavas darba zemnieki ar prieku laplieeināja mīlestību pret savas draudzes īpašumu un savu pilsētu^ lielā sajūsmā cenšoties darīt visu iespējamo, lai jo drīzākā laikā mīļā pilsēta atgūtu, kaut daļēji, savu la'grāko seju. Varbūt tas veicās vieglāk arī tāpēc, ka valdošajai varai pašreiz bija citi nozīmīgāiki darbi varas nostiprināšanai. Tai ne-bija, laika piegriezt lielu vērību sīkām lietām. Tā SVo Annas 'baznīca cēlās un atjaunojās' visā savā 'bijušajā izskatā. Katrs ķieģelītis runā par cēlēju darba mīlestību un ziedošanās prieku. To varēja uzskatīt par pieminekli latviešu 'cietajai 'gribai ūn nepakļāvībai. Gluži noliegta reliģija pašreiz vēl nebija, tomēr zākāts un nievāts tika katrs, kas 'baznīcu apmeklēja. Neviens šīs nievas neņēma nopietni, Baznīcia pagaidām bija arī ceļrādis, virziena apzīmējums iebraucējiem — krie^ viem, 'kuri neminēja vis ielu, bet- teica: 'U petuclīa ™
0 0
Sākumā pēc 'O^kupācijas bijta sajūtaj 'ka laupītājs' būtu iebraucis sētā un nu slepkavo un laupa. Stāvi malā ibezpalīdzīgās ibailēs sarāvies ikā paralizēts un klu» sē. Vēl ilgu laiku, ejot un nākot^ Ritu vajāj'a šī sajūta. Tas tacu ir cietums ar šauru apli visapkārt, pa kuru ir atļauts kustēties. Ne tālāk, ne vairāk. Ik pēc soļa ir jāatskatās: vai tur kāds stāv? Vai seko? Kas tā par ēnu, ikas nupat krusto ceļu? Tirdīta svēra biklumā gribas slēpties kā putnam, sakļaut spārnus zaru kup° lumā 'bez čirkstēšanas. Nopietnas, pelēku ēnu pilnas sejas bikli paslīd garām, nebilstot ne vārda. Vispārē» jās sāpes ir pārvērtušās kopējā gruzdēšanā. Katrs tāB panes kā māik. Lēni atkrīt baiļu stingums, un tad ar! tikai pašiam sevi drošinot: kam jānotiek, tas notiks» Tā rodas kāda jauna sajūta: paikļaušanās liktenim.
■s-pavas!aya pusi pec jās dabūt darbu mēbeļu darbnīcā. Tā viņa ir pasargā-ta no nepatīkamajām nakts gaitām neparedzētos laikos ziemas saltumā, ejot transporta daļu d^rbā. lestā dām ir nepieciešami galdi un krēsli, kur likuma lēmē-jiem sēdēt un strādāt. Ūdru tēvs bija iecelts par nozares vadītāju jaunai rūpniecībai, kurai deva jaunu, ne» parastu vārdu — Galdniecības cechs. Vēl nenopostīta- , jā Dobeles un Lielās ielas krustajumā Ūdrim siavā laikā pašam reiz piederēja paprāva, labi nostādīta mēbeļu daribnīca. Tagad jaunais cechs tika iekārtota kād-reizējos Saddes fabrikas mūŗos^ 'kurus pašreiz atjau-
ir jālako vīnes krēsli uii galdi. Šīs pašas darbnīcas blakus telpās izgatavo zārkus. Alga
paši trīs rubļi ar kapeikām, tikai ar starpību, ka darbs' bija noteiktās stundās un siltās telpās. Nebija vairs jāsalst .aukstumā un jāmokās smagajā transporta dar- . bā ar nenoteikto stundu ilgumu. Mazo pārtikas daļu ar savu peļņu izpirkt varēja. Ritai daudz palīdzēja mātes pienestie ciemkukuļi no laukiem, kur arvien
a
Labas un iīmes nejauko smārdu maisījums bieži radīja nelabumu. Darbu beidzot, no piesmakušās telpas iznākot uz ielas, sperot pirmos soļus, bieži vien bija jāstreipuļo un jāpieturas pie mūra, lai noreibumB li^āztu .gar zemi. Tik stipna bija gaisa pārmaiņa. •
0 ^
Inge ir jauna meitene, 'zemgalietes zilajām acīm m blondu galvu. Viņas abas bija vienas maiņas trans-porta strādnieces labības elevatorā, pirms Rita p^rgā» Ja uz mēbeļu fabriku. Darbs elevatorā sieviešu pleciem ir smags, ar platajām lāpstām no vagoniem pārberot graudus elevatora .apcir'kņos. Putekļi kož acīs, seju pārvēršot pelēkā miaskā. Ja runājot kāds paver muti, starp pelēkajām lūpām balto zobu rinda spīd balta, atgādinot ņirgu. Par tiem trim rubļiem, ko te dien^ izpelna, tik tikko var izpirkt normētās, skopās pārtikjļis devas. Dabi vēl, ka darba vietā strādniekiem pieveda, visnepieciešamākās ikdienas preces: maizi, kartupeļus un kādu kaulu,
Inges jauno mūžu bija aiz^kodis kara Bezvērs. Tas viņu kā pēdējās, klases skolnieci bija izmetfe drupas, padcdot visām bezpalīdzīgajām šausmām, kādas bija jāpārdzīvo daudziem. Biaigās jūnijas naktis tai bija nolaupījušas brāli. Māte sirga, līdz, žēluma pieveikta, mira. Vecākiem piederēja mājiņa, un tēvs pelnījās kā ormanis. Sīkstā taupībā krādams latu pie lata, tas saviem bērniem «gribēja nodrošināt kbu izglītību. Sveša» jai varai pārņemot valsti, kāda lokana, pakalpīga skauģa mēle bija pratusi veco vīru nomelnot un Inges tēvs pazuda, kā daudzi tai laikā pazuda bez miņas» Inge nu bija viena, kā iebiedēts zvērēns tā dzīvoj'ai kopmītnē ar piecām citām vieniniecēm vienā istabā. Šis apstāklis vēl vairāk smeHzināja meitenes jūtīgo dabu. Viss ievainoja, viss sāpēja. Ritai viņa bija pie-, ķērusies kā savai vecākajai māsai,
— Rita, ir neizturami, ka pieci sveši acu pāri pastāvīgi tevi vēro. Nekur man no- tiem nav glābiņa, nav slēptuves. Viņas skatās manī tā, it kā viss, kas man iekšā, piederētu viņām. Ka; viss viņām no manis ar varu atņemams. Kumosu mutē viņas man skauž. Bet es gribu noslēpties, būt viena. Nav nevienas tādas vie» tas, kur es viena varētu izraudāties. Tā visas asaras, kas manī, plūst uz iekšu un mani noslīcinās. Tur kāds atnāk ar plēšenēm, un tas mani sagriež gabalos. Plē-šenēm pa; vidu viņas smejas, dzied, ziliem dūmu mutuļiem kāpjot pa muti. Bieži visi kopā cilā pudeli. Kuri lai es bēgu? Tā tas turpinās līdz vienpadsmitiem vakarā, kad jāizdzēš ugunis. Bet tu zini, ka, neskaitot stundas, mēs bieži vien tiekam naktīs modinātas. Pulkstenis ir divi naktī, kad brigiadieris ienāk modināt, lai steidzami izkrautu pienākušo malkas vagonu, ogļu kravu va pat cukurfabrikas bieSu atgriezumus. Man sāp galva: no negulētām naktīm, sāp mugura no sma° gajiem maisiem. Esmu apjukusi. Grūti izšķirt, , kas ļaunSo
tevi saprotu, bet -man nav padoma
— Tur mums tagad ir j.auna iemītniece — Irma. laukiem. Vecmāmiņa to gribējusi atpestīt no kolcho-za smagajām gaitām. Ik rītus agrā gaismiņā bijis jā-iet piecus kilometrus uz darbu. Tad vakara vēlā stun» dā atkal atpakaļ. Irmai ir slimas plaušas. Pierē sastru-tojums no saiauķstēšaiiās. Viņa ir nosaluāi zila un visa trīc. Mēs mazliet parunājamies. Viņa ir iedalīta cukurfabrikā, krauj bietes, ogles un tāpat nenoteiktos laikos, naikts vidū, tiek saukta darbā. Arī viņia kopmītnē jūtas iebiedēta kā trusis. Tur — mājas, uz
viņa aizbēgusi no kāda saimnieka un arvien atgriezusies pie vecmāmiņas.
— Saki, lai tā meitene atnāk pie manis. Gribu ar viņu parunāties. Jau no pirmajiem vārdiem Ritai ir
•skaidrs, kas meitene tāda ir.
nav veicies ar 'dar*biem. Arvien
centies darīt pāri. Un tā viņa, nabadzīte, aizbēgusi no saimnieka. Vecmāmiņa žēlodama neteikusi nekā, tai pārliecībā, ka nenobriedušam bērnam darbi īstenībā vēl par smagiem. Tuvojusies zierm. Bet :kūtī vēl ruksis; :g.an jau
71