Spstdieti, 1953. gada 18.. aprīlī
L. A Tr l S
CERĪBU ZEMES PĒDĒJIE AIZSTĀVJI
LATVIEŠU LEĢIONĀRU IZMISĪGĀS CĪŅAS KURZEMĒ 1944o-
ZIEMASSVĒTKU IESKAŅA .UN KRIEVU LIELUZBRUKUMS •
VĒJI NO EIROPAS
CILVĒKI URBJAS
stāvi, bet ne jau visus viņus ķē-, ar vienu pusi traucos uzbrukt
ra mūsu mašīnpistoļu kārtas. .
Iedegās   sīva   cīņa kaprāļa Grimberga     grupas ' sektorā. Dzirdēju, kāds tumsā sauca: — „Latvieši, nešaujiet! "Tai brīdī kaprālis   Grimibergs pārtrauca savas grupas uguni, cerēdams saņemt tautiešus dziviis gūstā. Skriešus n\etos pie Grimberga grupas, bet tur nonācu pār vēlu, Tūdaļ sāka štarkšķēt krievu ložmetēji, kaš pļāva m^su drošsirdīgos vīrus. Ko grupas dzīvi bija palikdši tikai divi: Ģriņi-bergs un d.-kar. Dzenis. Ātri sapulcināju pēdējos vīrus un devos triecienā pret sarkanajiem latviešiem, lai tiem atriebtu sar vu  zēnu  dzīvības.  Mūsu gal^ vās kala tikai viena vienīga doma: iznīcināt tautas nodevjus, savu brāļu slepkavas līdz pēdējam.:-;
Sadalījis vadu divās daļās, es
Vienkārši, sirsnīgi un goddevībā i
viir
Mūsu II bataljons uz laiku apmetās Jāņukroga kapsētas austrumu pusē, -delielā priežu silā. Šeit jau bija iepriekš izbūvēti masīvi bunkuri. . Virsleitnants Leimanis sā.ka steigā kārtot rotas kaujas darbībai, jo- krievu tanki un kājnieki nepārtraukti uzbruka Vanagu māju rajonā.
Kurzemes aizstāvjiem šeit un citur nāvi nesa ik viena minūte un  sekunde. Daudzu leģionāru mirstīgās atliekas .jau atdusējās Jāņukroga kapsētas smiltājā un daudziem citiem cīņu biedri raka kapus pat viesuļugūns laikā. Balto krustiņu rindas ar katru dienu kļuva garākas. Bet daudz bija arī to cīnītāju, kuriem nebija lemts atdusēties kapu kalniņā, jo viņu saraustīto ķermeņu daļas palika cīņu vietās, sajauktas   ar  zemi un lūžņiem Daudz bija ari tādu,-kas ievaino-^ti palika ienaidnieka kņemtajos apgabalos, kur tie krita giļstā .vai viņus sašķaidīja smagie kaujas rati — kāpurķēd^. ^
Tumsai   iestājoties,   6. 'pulks saņēma pavēli pēc nomaiiilšanās pārņemt 2. pulka aizstāvēšanās • iecirkni, t. s. labo spārnu Bitšķē-pu mājās.
Kundziņu māiu. rajonā, sīku priedīšu uzkalniņā, labi nomas-kotās pozīcijās stāvēja 10. smagā baterija, no kuras pāri bija palikuši tikai divi lielgabali. Drudžainā steigā artileristi medīja krievu tankus un strēlnie-kus, kuri aizvien vairāk tuvojās lielgabaliem. Taču par spīti vi-, sām nelaimēm un likstām mūsējie tomēr nepagura un sarkanos atsita. Sevišķi labi trāpīījumi todien bija 2. latviešu artilērijas pulkam.- ko komandēja pltn. Grāvelis.
^LATVIEŠI/NEŠAUJIET!"
• Tujnsai sabiezējot Kurzemes, dņu laukos,„Lāča ķe^as banda" saņēma pavēli steidzīgi likvidēt kādu krievu izlūkvienību, kura izlauzušies cauri mūsu pirmajām līnijām un atrodas purva malā, pa kreisi no Vanagu- mājām. Tūdaļ sasaucu savu grupu komandierus komandpunktā., kurš atradās kādā granātas iz-rautā bedrē pie nolauzta bērza stumbra. Ieradās kaprālis Grim-bergs,. kam vēl nebija sadzijušas 24.. decembrī Brēzupes krastos ,  dabūtās brūces.   Viņam sekoja kapr. Jansons un d.-kar. Urpēns. Apspriedā.mies^^ un .sakārtojām
ieročus. Rokas granātas bija jā-- un ^mūzikas autoru --^ jubilāram
ienaidniekam no muguras, otra palika uz vietas. Par uzbrukuma zīmi abām grupām noteicu sarkanu   raķeti,   kad   būsmi sasnieguši    triecienam izdevīgu vietu. Pa asiņaino purva klajumu   mani   vīri   devās uz priekšu, izvairoties bo krievui rotas sadrupūšajām grupām, ļāi ienaidnieks   nepamanītu niūsu nodomu. Bet purvs t)ija kritušu ievainotu un dzīvu sarkanarmiešu pilns; tas traucēja mūsu nodomu īstenot.   Np katra dzīvā krieva   sāka   sprakšķēt mums pretī šāviņi. Ari ievainoto krievu kliedzieni mūs pavadīja ik ūz soļa. Tas bijā baismīgs gājiens, nāves pava'ciībā pā.ri, līr ķiem ūn pusdzīvo ķerrheņiem. Bet mēs to veicām^ mums bija tas jāveic     mēs bijām Geribu Zemes pēdējo sargu rindās. ' (Turpinājums sekos).
Eiropas augstākā kalna — Monblana pakājē jau labu laiku tarkšķ pneumātiskie urbj i, drupinot kalna granīta iežus, lai zem 4810 metru augstā, milzeņa īstenotu kādu šolaiku lielāko technikas projektu —- Monblana tuneli.
Plāni par tuneļa būvi nav jauni. Jau pagājušā gadsimta vidū franču iņženiieriš Vāgēur's izstrādājis plānus, kuri toreiz vēl nav bij uši īstenpj ami technikas ierobežoto iespēju dēļ.   A'rl āp
E9mars šķobe
VAI SĒRIt DIENA
š. g. 8. amijā paies 8 gadi, kopš beidza griezties Otrā Pasaules kara rats, atstādams Eiropā drupas un -pelnus. Sapostīta un saārdīta bija ne tikai pati zeme, cilvēks un viņa roku veidotā, civilizācija, Tcol arī cilvēka gars, kam lēni izkustošos kara dūmos vajadzēja sākt domāt par to, kā vilkt dzīvību.Eiropas drupās, kā dziedināt un paēdināt sakropļoto miesu. Kara āp stākjos izjauktās ģimenes sāka lolot cerības par savu tuvinieku at-
gadu simteņu rrmiņuseko^^^ lī- .^^^ ^„ atgriešanos savās dzigi projekti,, bet tie, tāpat ka ^
ōinfiPc nntpviipm   majasT Uzvaretaji nosprauda robe-
Longvjū latviešu saime bija rīkojusi profesora, teoloģijas doktora, Kārļa Kundziņā 70. dzimšanas dienas svinības, kas izvērtās par ievērojamā zinātnieka, pāidāgoga un sabiedriskā darbinieka dzīves sniegumu uņ panākumu īsti respektējamu atskatu;
Jubilejas svinībās bija pieteicies tik daudz godinātāju un viesu, ka vēl pēdējā brīdī Longvjū draudzes priekšniekam, skolotājāni A. Dravniekam, bijā jāgroza svinību plāns un jāmeklē citas, plašākas telpas laicīgajai godināšanas daļai.
Reizē ar profesora Kundziņa svētkiem Longvjū viņa vadībā (prOT fersors K, Kundziņš ir arebibīska'-pa vietnieks Sav. Valstu rietumu daļā) notika apgabala mācītāju un draudžu darbinieku konference.
Dievkalpojumā Longvjū Emanuēla baznīcā runāja mācītāji doc. Ķiploks un Ernstsons, dziedāja' apvienotie Portlarides un Longvjū kori, diriģentu Berķā un Kalnieša vadībā. Baznīcā, kuplajā dievlūdzēju saimē, bija saskatāms ari Tēvzemes balvas laureāts, prof.Dr; h. c. Eižens LaubeV Nebija varējis ierasties prpf. Dr. Ludis Bērziņš, kas 12 stundās Dēnveras lidlaukā bija gaidījis atmosfairisko apstāk^ ļū uzlabošanos. Lidmašīnas tomēr neuzdrošinājās peņverā nolaisties, lai uzņemtu neatlaidīgo gaidītāju, jau 83 gadus veco profesoru.
Jubilejas laicīgā dāļā notika Lprig šērmaha kluba telpās.
Profesoram pr.K. Ķundžiņam ar kundzi, un ģimenes locekļiem ierodoties svētku telpas, viņu sveica apvienotie kori, nodziedot Luža Bērziņa un Jāņa Kalnieša ~, teksta
bilārs. Rīgaspilsētas II ģimnāzijas
bijušie audzēkņi, pasniedza savam bijušam skolotājam R. Staprāna gleznu. Un beidzamā nāca maza meitenīte ar pašas rokdarbu un klusu „Daudz laimes, dzimšanas dienā!" Bija veltes, veltes, ziedi, labi vārdi Un ~- asaras. ;
Lai nolasītu telegrafiskps un vēstuļu sveicienus, kaut ari tos īsinot, minot tikai, sveicēju vārdus, šo pienākumu vajadzēja uzņemties četriem darbiniekiem. Sveicieni tiešām globāli pārstāvēja visu latviešu saimi, tos bija sūtījuši ši un citu kontinentu tautieši ~ valstsvīri, zinātnieki, mācītāji, draugi, skolnieki* 'organizācijas — sūtnis Kārlis Zariņš, ALA (prof. P. Le-jiņš, E. Fŗeivalds, M. Celms), Ād. Bļodnieks un Ādolfs Kllve, plkv, Janums, profesori ^--švāba, Gulbis, Laube, Primanisu. d. c, mācītāji — Bergs, Ķullītis un desmitiem citii.
Pateikdainies visiem, it visiem, profesors K. Kundziņš, starp citu, teica:- ■
„Es stāvu un brīnos, ka atbalss ir lielāka par balsi, kas runājusi. Esmu brīnuma priekšā, kā reiz pie Sālacas Skaņā kalna. Vai šādos ap-stāķjos var cilvēkus nemīlēt? Nevar! — tie ir jāmīĻ bet dzija pazemībā. Tagad, laika perspektīvā, es viegli varu minēt lietas, kas man iŗ svētās — mana dzimtene * mana
ievu valoda, Jēzus Kristus evaņģēlijs uņ klusums, kas vijas ap altāri dzimtenes dievņainā.^'
pirmais, apklājoties putekļiem, aizmirsti. Tikai pēc Otrā Pasaules kara — 1946. gadā Itālijas pusē pēc ineniera grafa Lora Totirio projekta urbji sāka drupināt Monblana iežus, šis uzņēmīgais Vīrs iiopircis arj gabalu zeipes Fran eijā, kalna otrā pusē, lai vajadzības gadījumā turpinātu urbumus pilnīgi iiz savu roku;
Taču uņēmigā grāfa darbs ierosinājis arī citus, un tagad jau sanākts apmērain pus miljards Šveices franku — Šveicē, (Itālijā un Beļģijā, lai projekts tiešām kļūtu īstenība paredzamā nākotnē. Iz* trūkumu apmēram 100 miljonu franku tuneļa būvētāji cer dabūt; no ASV.
Aprēķini par tuneļa virzienu izdarīti' ār astronomisku precīzi-tāti, lai no abām pusēm" nākošie pirmo eju urbēji sastaptos zem Monblana noteiktā punktā. Niecīgākā aprēķinā, kļūda tos varētu novirzīt garām pamīšus. Šo mirkli, kad eju urbēji sastapsies, gaida ar lielāko sasprindzinājumu, ķā tuneļa būveS "lielāko notikumu, kaut gan tunelis vēl netiek urbts un cirsts visā platumā, bet ti'kai tik plats, lai izvestu izcirstos iežus. Vēlāk šī eja tiks paplašināta līdz 12 metru platumam un 4,5 metru augstumam, lai ■ tunelī būtu vieta diviem auto ceļiem. Lietojot modernākos teciķnikas līdzekļus, pie tuneļa būves nodarbina vairākus tūkstošus strādnieku, kuri cauri kalna iežiem virzās ar apmērām mētru ātrumu dienā. Ja negadīsies neparedzēti šķēršļi, tad 12 600 metru garā tuneļa būvi cer veikt trijos _vai četros gados. Ķac izkaltās tuneļa sienas un griesti bCis nostiprināti ar varenām tēraudā sijāni un- betonu, tad ceļš, no Parīzes uz Romu saīsināsies par ■ valŗākienl ^^simt kilomet-» riem.. Tuneļa iebrauktuve atradīsies 1200 metru virs jūras līmeņa pie franču kūrorta Cha-moniK. Tunelī ceļš vēl kāps 200 metruj lai iznāktu . atkal. dienās gaismā otrā puse Monblanam, 13800 metru virs jūras līmeņa, pie lEntreves izveidojot ideālu ceļu: Londonā — Kalē, Parīze — Ženēva — Turina     Roma. :
ias savu zonu un iespaidu sfairu apzīmēšanai. Kāra dūmiem vairāk izgaistot, • rietumnieki iēraūdzija kādu jaunu un tomēr ļoti vecu un pazļstaņiu cietumā. žogu,uņ ķā jaunumu nokristīja to par dzelzs aizkaru. Viegls nav bijis liktenis trimdiniekiem šajā pasaules daļā, ko mēs saucam par „šaipus dzelzs dzelzs aizkaru"; bet tomēr katrs ir Dievam pateicīgs, ka nav pali cis aiz šī žoga. Maza daļa mūsu tautas izkļuva brīvībā un bauda cilvēku tiesības uii ieroču mieru.
Tie. kas palika dzimtenē un sevišķi Kurzemē. 8; maija miera gavilēs klausījās kā kapu zvanos. Maz būs mūsu tautas vēsturē tādu dienu, kuras pieminēšana Ir saistīta ar tādu cerību un ticības traģisku sabrukšanu, kā ar 8. maiju. Sajā dienā visa Latvijas territorija otrreiz nonāca sarkanarmijas varā. Kaujās neuzvarētu gūstā aizdzina 19 divīziju. Civilo bēgļu pārpildīto Kurzemi laupīja, dedzināja, kāva uņ izvaroja sarkanarmieši. Kristiānisma un antikrista brāļošanās pavēra plaisu cilvēces morāles pašos pamatos. Dvēseļu cietoksnī, kā
Andrejs Eglīts sauc Kurzemi, čeka iekārtoja savas kaulu dzirnavas. Tās ir mālušas jau 8 gadi.
. Ķā Ķurzenies karavīram un bojā ejas aculieciniekam, tā arī katram latviešu bēglim, nedod miera jautājums, kāpēc mūsu tauta tik smagi tiek piemeklēta? Ticīgo karavīrs, dotu apmēram šādu īsu atbildi: — Ja tēraudu rūda uguns un cilvēku Dieva uzliktās grūtības un pārbaudījumi, tad latviešu tauta izreidzēta ■ sūtībai; ķuŗas lielums un
V. Akacis
aizņemas no pārējiem vadiem, tanku dūres sadalījām un nodevām drošsirdīgo' un pratēju vīru rokās, īsi pirms trieciena pie mums ieradās virsleitnants Leimanis, vīrs, kas nāvi vaigā; bija skatījis jau desmitām reižu. Viņu pavadīja ziņnesis, kas izdalīja mums papilddevu cigaretes
— Lai jums labi veicas, — novēlēja virsleitnants. Un brašie puiši, ar zemi un asinīm aplipu-.si, kā veļu ēnas aizslīdēja sarkanīgajā kara lauka tumsā pildīt savus pienākumus.   * -
Mēs . virzījāmies klusi. Vēl piecdesmit, četrdesmit, divdesmit metru un tad būsim j&u klāt.        j .
— Veči, Kurzeme jānotur! — kāds saka. Un nebija neviena, kas. domātu citādi. Ātru skatu pametu pāri saviem^ vīriem un purva klajumam, kur tumsa vāji saskatāmas kustējās krievu !^ēdes. Viņu, cik varēju nomanīt, bija krietni vairāk par rotUi Es
. -atrados sava: vada vidū, arī mēs gp.jām ķēdē.Pēkšņi atskanēja mūsu skaļš ur-rā! šķeļot gaisu uzziedēja vairākas raķetes un desmiti rokas granātu reizē ļ aizlidoja un sprāga, kur raķešu gaismā varēja saskatīt pirmo ienaidnieka ķēdi. Sprādzieniem sekoja kliedzieni, lāsti un vaidi. No purva krūmājiem un, granātu bedrēm   metās   laukā salīkuši
veltītu dziesmu: .,Vagā, ko tu dzinis sen, plauka ziedi, brieda graudi.. ." Arclļibīskaps Dr. T. Grin-bergs bijā sūtījis sveicienus un kā velti sudrabā kaltu trimdas dziesmu grāmatu ar ierakstu.
Apsveicēju rindu ievadīja Longvjū latviešu saime (A. Dravnieks, K. Krievs, J. Endziņš) ar adresi un velti. No Oregonas sveica J. Celms, bij. Latviešu Centrālās Komitejas pr-dis, cildinādams profesoru kā ideālisma apgarotu cīnītāju LCK vadībā tais laikos Vācijā, „kad katrs tJNRRAs direktors ~"nāca ar saviem likumiem, kas visi mums darīja pāri." Mācītājs Ernstsons sveica no •Baznīcas pārvaldes AŠV un no Teoloģijas fakultētes studentu biedrības Auseklis, nožēlodams, ka profesora godam izdodamā grāmata ar Upsalas, Parīzes, CIricheš, Helsinku, Kopen>hāgenās, Bonnas (bij. LU prof. Dr. G. Menšinga), ASV universitāšu uh latviešu zinātnieku prof. Dr; K. Strauberga ūn doc. K., Bilzēna u. c. darbiem spiestuvē drusku aizkavējusies. Un šo velti jubilārs saņems pēc pāris ņēdēļāmv Lbngyjū svētdienas skolas skolnieces pasniedza tautiski rakstītu spilvenu: „Vai kur atdusēties?" jautāja profe-sors. Docents Ķiploks sveica no Teoloģijas fakultātes mācības spēkiem, A. Celms no Vašingtonas valsts latviešu biedrības, kuras centrālās valdes loceklis bija ju-
Varbūt nemaz nenāktos Grand Rapidus laikrakstav slejās izcelt ua pieminēt, jonekas tik svarīgs šeit nav atrodams, pat Knuts Le-siņš, būdams „uz riteņiem", šeit neiegriežas un, mūs neaprakstlj a. Neskatoties   uz   minēto, mēs, grandraipidieši, esam lepni uz savu pilsētu, jo tā izraudzīta šinī gadā par ALA's kongresa vietu,. vai kā citi saka, te, kopai: sanāks Amerlļkas latĶ^ešu parlaments, un šinī sakarā visā. pasaulē latvieši  pieminēs  Grand . Rāpidu vārdu. Grand Rapidi tūliņ aiz Detroitas ir otra lielākā pilsēta Mičiganas valstī,    bet latviešu skaita ziņā (apm. lOOOJ ; ieņem pirmo vietu.
Grand Rāpidu; vēsture stāsta, ka ■ šis apgabals bijis apdzīvots, jau sen; pirms Koluraba ierašanās Amerikā; Piemērotais klimats un auglīgā daba devusi pirmatnējam cilvēkam visu nep^ie-ciešamo, lai tas varētu eksistēt. Pirmie balto cih^ēku pārstāvji šeit bijusi franči un viņu attieksmes ar iedzimtajiem — indiāņiem bijušas jo sirsnīgas. .
Abpusēja maiņas tirdzniecība starp frančiem un iedzimtāj iem' attīstījusies it rosīga. Indiāņi .pret ādām, kļavu cukuru un ogām iemainījuši ieročus, greznuma lietas . un „uguns ūdeni". 1826. g. novembrī Lui's Campau apmeties uz pastāvīgu dzīvi Grand Rafjidos, kādēļ arī to uz-
skata par pilsētas dibināšanas gadu. Viņam sekoja citi franču tirgotāji^ kādēļ tranču valoda vēl ilgi dominēja šai apkārtnē, ledzīvotā.ju skaits strauji pieauga, viņu galvenā: nodarbošanās izvērtās lauksaimniecība un mājamatniecība., 1837. g. iznācis pirmais .nedēļas laiKraksts
„Grand River Times", kas ņēmis nosaukumu   no   Grand River upes, kas šķērso pilsētu. 1838. g. Grand Rapidiem piešķir ciema tiesības," bet 1850. gadā pilsētas ae-sibas.    Pirmais pilsētas nosaukums bijis Grand River Fails, tad Grand Rapids, Kent un beidzot atkal „Grand Rapids". Kopš pilsētas   izveidošanās sākusies strauja mēbeļu ražošana, kas sasniegusi tagad tādus apmērus, ka tā jau daudzus gadus pazīstama kā plašākais mēbeļu rūpniecības centrs A6V. Daļa iedzīvotāju nodarbināti ģipša- un kaļķu dzirnavās. Vecos laikus jo bieži savās atmiņās pārcilā turīgākās aprindas, jo viņu tēvu tēvi iepirkuši: zemi .tagadējās pilsētas robežās, kuru klājis mežs. Vēlāk plašie īpašumi sadalīti apbūves gabalos un; pārdoti par dārgu naudu. Tā radušies prmie miljo^ nāri. Pirmā skola 'Grand Rapi-
cēlums prasa mums būt stiprākieii' . un labākiem, nekā esam bijuši.
KaUtkādam mērķim un jēga* mūsu dzivē jābūt. Liekas, mēs tādu ari esam atraduši un pie tā tura- ' mies. Kaut vai primārākais, vēl joprojām'būdami svešās valstīs, svešu tautu vidū, mēs tomēr vēlamies , palikt latvieši, runāt savu valodu, satikties ar tautiešiem un .dzīvot, cik to mūsu apstākļi atļauj, mūsu tradīciju garā.Tā'ir bijusi vieiijv no prasībām, kas noteikusi mūsu sa-biedrisko aktivitāti un izpaudusies dažādo organizāciju radīšanā. Bet ar to vien nepietiek. Arī darbība jāveido apzinīgi; ar prātu, gribu, un jūtām saskaņā ar latviešu ētiku.
Mūsu mazās, izmocītās tautas vē-: stūrē ir daudz notikumu un lielu pagriezienu, kas kā ceļa rādītāji mums palīdz atrast pareizo vii-zie-nu. Kā neapšaubāmus mēs svinam 11.'un 18. novembri.tā arī citas dienas, kas saistītas gan ar mūsu jaunāko vai senāko vēsturi.
Pēdējie 20" gadi latviešu tautas ceļā ir ierakuši jžunus ceļa stabus. Kamēr vēstures tecējums nav tos ] izsvarojis un tautas dvēselē iesaistījis paliekamā, vietā, mums tie jāpieņem ar tādu pašu likteņa ne-novēršamību, kādā tie ir • nākuši pār mums. Un tāda diena ir 8. maijs.' Ja daudzi, ļoti daudzi šo dienu 9. piemiņas gadā^ ievadīs ar prieku, kausiem, parādēm un de jām, tad mums, latviešiem, tomēr, paliks sirdī sajūta, kā uz kapiem vai karātavām braucot. ; ■
Ir saprotams, ka neesam latvieši, bet vispirms tikai cilvēki, bet tomēr slēpdami savas cilvēciskās noskaņas, mēs nedrīkstam segties ar savas tautas svētumiem un upuriem. Un tāpēc ir radies šis rakstiņš, : ko ierosināja paziņojums mūsu laikraksta 11. aprīļa numurā un līdzīgi pieteikumi jau agrāk:— ,.8. maijā     tradicionālā studentu
ziedu ball^ Kolumbus Hallē."
Nav šaubu, ka šajā dienā uz deju aicina ļStūdējošie latvieši Toron-to, un tie, kas nestudē unjversi-tātēi bet studē izpriecu un deju • sarīkošanas iespējas latviešiem; Neticu, ka tie visi ir tik jauni, ka atceras tikai to, kā nokļuva šajā brīvības un lielo iespējamīta zemē. Gan jau kāds no tiem būs nē-
# Lai rastu līdzekļus „Latvian Bulletin" izdošanai un citiem informācijas mērķiem, Latviešu Informācijas Centrs rīko 2. maijā, pl. 7,30 vaķ,, Bēthovena zālē pavasara^ svētkus ar koncertu im vasara svētkus ar koncertu un balli. Piedalīsies operdziedoņi 11^ ga Muntere un Boriss Piekalnī-tis, pie klavierēm A. Bērzkalns. Programmu vadīs aktieris Oļģerts Parņicķis.
Ievērojot nopietno mērķi, kādam izlietos ienākušos līdzekļus, svētku sarīkošanā savu atbalstu sniegs arī vairākas Citas latviešu organizācijās — LNC, Daugavas Vanagij^ Draudzes dāmu komiteja, Latviešu Akadēmisko Mācību spēku Apvienība, Latviešu Akadēmisko Sieviešu Klubs un Latviešu Studenti! Centrālā Savienība. ,
ĪNDIĀŅApOLES (IND.) CHRONIA
® Pirmo Lieldienu pēcpusdienā Indiānas Latviešu biedirības dāniu •komiteja ILB mājas telpās rīkoja savu gadskārtējo Lieldienu pēcpus-diemj, ār dēklamācijām un mūzi-; kāļiem priekšniesumiem, kurus veica brīvmākslinieka Voldemāra Mē}-
dzēkņi. Pirmā klausītāju pulka priekšā stājās Ženija Ontužāne. Tai sekoja Gunas Vanagas nolasītais .Fr. Bārdas dzejolis Dieva tēvs pavasara vakarā, pēc kam klavieru solo priekšnesumus turpināja Ilona Grūbauma, Dagnija Blūmkalria un Skaidrīte Līduma.
Ja no šiem fragmentārajiem iespaidiem iespējams arī ko secināt, tad gribas apgalvot, kā pašlaik tīrākais un ritmiskākais piesitiens ir 5. Grūbaumai.
Sarīkojumā otra daļā vakara klātesošie pulcējās pie balti klātajiem, raibajām Lieldienu olām un augļiem dekorētajiem galdiem. ILB dāmu komitejas mērķis -—sarīkot latvisku vakaru draudzīgā garā seno vakarēšanu paraugā — ari pilnīgi izdevās. Mazs nepatīkams pār-
Viļma Beimahe. Mirusi — Anna Strauta, 41 :g. vecumā. Apbedīta Gettisburgas (Ohio) kapsētā. @ Par delegātu Amerikas Latviešu Apvienības (ALAs) kongresam, kas notiek 17., 18. un 19. aprīlī Grand Ŗapidos, Indiānāpoles latviešu ev.-lut. draudze savā 22. marta sapulcē izraudzījusi draudzes mācītāju Pēteri Nesauli. ®: Saskaņā ar Mekkerāna imrai-grācijas likumu, katram ASV dzīvojošam ārzemniekam, sasniedzot 14 gadu vecumu, 30 dienu laikā personīgi jāreģistrējas ūn jānodod pirkstu nospiedumi tuvākajā ļm-miģrācijas ūn naturalizācijas birojā; Vecāki, kuru bērni šeit, ASV, sasnieguši minēto vecumu, uzaicināti nekavējoties par to ziņot, uz sekojošu adresi: Mr. H. Ji Bout-ton, ammigration and Naturaliza-tion Service, 708 Post Office Ēldg., Cincinnati, X)i!iio.
Ziņojumā uzdodams bērna vārds, uzvārds, reģistrācijas, kartiņās numurs, kā ari vecāku vāMi un adrese. ^
Ja kādam šajos jautājumos vajadzīgs padoms, var griezties pie In-
ķa klavieru studijas sekmīgākie au- liņš. Laulāti — Elmārs Bērziņš un
steigums gan bija programmas pir-. diānāpoles latviešu ev.-lut. drau-mās daļas ,,apcirpšana," totiesū sa- " rīkojumā otrā daļa ar savu izteikti latvisko, draudzīgo un mājīgo sajūtu vairākkārt atsvēra visas iepriekšējās nelielās kļūmes un iebildumus.
@ Indiānāpoles latviešu ev.-lut. draudzē (māc. Pēteris Nesaule) marta mēnesī kristīts—- Māris Juris Lerchs, Voldemāra uh Ilgas dē-
FREEMAN'A
■ TĪERPU IZNOMĀŠANAS . UZŅĒMUMS iznomā PILNĪGUS KĀZU TĒRPUS VĪRIEŠIEM UN SIEVIETĒM Zemākās cesias visā pilsētā
256 Cbllegē St, KI 0991,
pie Wellesley 356 Yoīige St., KI Zm , pie Spadina
SESTDIEN, 25.
PLkST. 8.00 VAKARĀ, SV. BAZNĪCAS ZĀLĒ. TORGNTO
prōgraimM :skarlati; Bēthovens, štjMA^ šopēns u. g.
Ieejas ;kartes.;i:$1.50:; / anāvLoius: pūķu
D¥ KANĀDAS VALDE
dzes mācītāja Pētera Nesaules 2407 N. Park Ave., Indiahapolis 5; Ind.; tel. HI 0110.
Gundars Grīslītis
-    KONGRESA DIENĀM
TUVOJOTIES
# Grand Rapidu latviešu kolonijā, sagatavošanas darbi ALA's gadskārtējam kongresam 17., 18. un 19. aprīlī Latviešu biedrības namā tuvojas noslēgumam. Pēdējās dienās veikti sīkāki re-riioņta UTI telpu izdaiļošanas darbi. Telpu iekārtošanu un deko-ēšanu uzņēmies valdes loceklis T.. Meiers ar' māksliniekiem A. Sildegu un A. Ieviņu. Tie darījuši visu, lai viesi varētu justies mā.j^gi un patīkami. Kongresa laikā biedrībā darbosies ziņu bi-ojs biedrības sekretāra. T. Zelma vadībā. Delegātiem biedrībā būs pieejama virtuve ār bufeti (bez alkoholiskem dzērieniem), kurā pār minimālu maksu būs iespēja iegūt dažādus uzkožamos u.c. ēdienus; Būš. noorganizētās auto dežūras delegātu novešanai no biedrības nama uz paredzētām apmešanās vietām. Delegātu' izvietošana, kā. zinānis, paredzēta tautiešu ģimenēs, Biedrības valde cer, ka kongresa dalībnieki Grand Rapidos jutīsies labi un paveiks visus iecerētos darbus,
Paziņojam, ka principiālu dom starpību dēļ organizācijas jautājumos no Latviešu Federālistū Kustības Federālās Komitejas esam izstājušies.
■ : ■ K. Kampe,-M. Gislbns -
dos nodibināta 1826. g., pirmā i sājis arī šauteni, gan atvairīdams vidusskola (Gentral Higli) 1871. g., Kalvina kolledža — 1576. g. Tagad Grand Rapidos ir 9 vidusskolas, 3. kolledžas un pāri pa 50 pamatskolu.- Pilsētā, ir pāri par. 200 baznīcu, viens teātris. Vēstures mjāzejs,. Mākslas un plašākais Mēbeļu muzejs ASV u. d. c. kultūras un mākslas iestādījumi, 4 lielas slimnīcas un vairākās spēc. klīnikas, 57 parki un spēļu .laukumi, ļoti moderni izbūvēta lidosta uņ_574-r fabrikas.; -/ ,
. Šinī apgabalā senatnē valdījis indiāņu virsaitis Qna Ke Zik, kurš, ja varētu atgriezties, savu dzimto vietu vairs nepazītu ... • Pašlaik iedzīvotāju skaits pilsēta ir .176.515, bet kopā ar apkārtni 288.292. Pēdējos simtu .gados stinri pārveidojies edzīvotā-ju sastāvs un tagad yairā;kums pēc izcelšanās ir holandieši, tad vācieši,' poļi, lietuvieši, zviedri u. c. Ne par velti karaliene Ju-lianna no Holandes apmeklēja Grand Rapidus ūn nelielo pilsētiņu ,iH6landi", Grand • Rapidu apkārtnē. Arī šī mazā „Holande" slavena ar saviem tulpju laukiem.    / ..
Arī latviešu acij Grand Rapidi liekas skaisti, sevišķi par to jūsmo atbraucēji no Čikāgas un citiem lielākiem rūpniecības centriem. Kokiem apdēstīta, kalnainā, gandrīz atgādina mūsu Cēsis, bet apkārtne Vidzemes augstienes ap Ērgļiem vai Madonu. Uzkāpjot Mīlestības kalnā Grand River upes krastā un metot skatu uz „Pārdauigavu" liekas esam Vircburgā pie Mainas, tik pilsētai trūkst tās senatnīgās elpas, kas dveš no ikvienas Eiropas pil-sētas.,
Latvieši Grand Rapidos sākuši pulcēties jau 1949. g. rudenī. Vēlāk to skaits strauji pieaudzis sakarā ar atbraucējiem no' Mis-sisipi, Teksasas un Virdžinijas, kuri tagad strādā visdažādākos darbos, vairums pieminētajās mēbeļu fabrikās. Latviešu vārdam te laba skaņa, ne tikai kā krietna darba darītājiem un veicējiem, bet arī kā savas tautas kultūras vērtību radītājiem un savas tautas tradiciju turpinātājiem. Materiālā ziņā latviešu dzīve gājusi augšup, mājas .iepircēju skaits jau būs pārsniedzis simtu,.bet auto ir vai katrai tre-šai ģimenei. Jaunieši cītīgi apmeklē skolas un samērā augsts ir studējošo skaits. Latvieši noorganizējuši* divas" svētdienas skolas, pastāv divas ev.-lut. draudzes, Latviešu biedrība, koris „Dziesmu Vairogs" u. d. c. orga-rtizāx:ijas. 1951, g. beigās Latviešu biedrība iepirka savu namu, kbirā arī notiks Amerikas latviešu kongress. . Attiecībā uz sadzīvi un saticību pašu latviešu starpā, dzīvojam ne labāk, ne sliktāk kā citās latviešu kolonijā.s, bet tā varētu būt pavisam cita tema, kas- tik bieži laikrakstos cilāta un kurai dažkārt nav nemaz tik patīkama skaņa.
uzbrūkošo ienaidnieku no Latvijas robežām, gan arī savu laiku sabijis Kui-zemes cietokšņa viesuj-ugunīs.
Ja mūsu miesās un dvēselēs kāra rētas ir sadzijušas, tad dzimtenē palikušām mātēm .tēviem, brā-Jiem un māsām tās vēl sāp un kvēlo! Students, kam pūrā centība un gaiša galva, nedrīkst sajaukt, kas tautas grūtā diena, kas balles nakts.
Kā avis esam klīduši visus soa astoņus gadus.. Ir dabiski, ka Sli pendiju fondam ir vajadzīgi li-, dzekli, bet slāpēs pēc zinībām nav ētisko tiesību kādas izmocītas tautas piederīgiem sniegt paziņojumu par ziedu balli tādā dienā.Arī daudzi no tiem, kas cīnījās un 8. mai-j^ gan miruši, gan dzīvi piedzīvoja Kurzemes bojā eju, bija studenti. Par. savi,ēm biedriem viņi bija labākās dōmāš, savu pēdējo pienākumu pildīdami. V
Kā bijušais Kurzemes karavīrs un LU students, es lūdzu rīkotāju^ un eventuālos šīs ziedu balles apmeklētājus atcerēties notikumus, kas mūsu tautu pirms 8 gadiem iegrieza tās vēstures drūmākajā posmā.
Kaut vai par zāli būtu samaksāts, atstāsim bungas mājās, bet sarīkosim svētbrīdi un piemiņas aktu, kā to daudzās zemēs dara nestudējošie latviešu bēgļi, sākdami ar dziesmu: Saulīttecēj' tecēdama, Tu paliki pavēnī.
CEĻA VARDI
Atšķirība starp senatni un ;4 tagadējiem laikiem ir tikai Ŗ tā, ka' tagad valda masa, bet toreiz    nozīmīgais vienpatis.
Hēbels
Pārāk liela prātošanā bieži ķ beidzas apjukumā.
Konfūcijs
«5»
Panākumi un vilšanās ir 1^ sabiedriskās dzīves elipses ģ degpunkti, kuriem mēs savas ^ dzīves trauksmē vienmēr no ^ jauna izjoņojam cauri. ^
F. Verfels ' h
^ Kurš grib dzīvot, tam jā- #
fļ pazīst dzīve, kā labais^ tā ]au- Ķ
^ nais, beiias nedrīkst jauna- ^
■ģ jam padoties, tikai no tā tū- '^l
P dīties. i
I
Graciāni C|