26. jūniiā
Sestdien, 1954. gada 26. jūnijā
I, A Tf V K 5 A
!imes
armijā
s ■ «i
I * '
ii»
,     „ ^
ļi. meMē pārtiku āt« kaudzēs. ^
[iem neklājās daudz lās laiki un vietas! cauri tuneļiem, lī-c, šķērsojot celiņus ļus. Garām slīdēja panorāma — māla ■ tas ar rīsu salmu 3tās ar dzeltenbrūna ^tkal priekšā bērnu ļieštātnē vilcienu ie-išies bērni. Tiēsa^ 'kādas ciešanas tiem'
ļs pirmais^ mērķis ir ; ktumsis — izkāpju ļs ; dzelzceļa stacijā lādas 100 jūdzes zie-Pusānas). Mani sa-ļ ar džīpu.
pi šaurajām, vāji ap-jliņām, jautāju šofe-jauno darba vietu j:as tā par organizā-|ikai viens no 3.000 reizē ieradāmies To-|maņdēja, šai (United ' Advisory Group to ļof Korea), ASV ļevēju grupai pie Ko« fas. ^iferis tikai piar aka: „Gan jau redzē-ļietur pie četrstāvigas ir jūsu mazais Pen-saka un paņem ma-jums * vairs nevaja-
administrātīvajā bi-fgais kaprālis paliek' ļvTe ār ieročiem mēs lums vispār aizliegts ijās!" Pasniedzu vi-dokumentus, kurus aņem un, no brūnās ļ,lcis, pēta manu dle-"ti. ■ .
no Gordonas sakaru is, — instruktors,
ļzat," atbildu. |o rīta jūs pīkst. 7 in-V-. Jūs droši vien Iarmijas ģenerālštābā, kaprālis noslēpii-ļams nosaka.-
(runāju korejiski, un , l~ seržants varu da-jpublikas armijas ģe-
\t rīt!" labsirdīgi kā-sarunu, norādīdams \\ir jāpārnakšņo. Tur I palagu un drēbju 3ar aizmugures „žur-^ērbjos un lienu zem sājiem palagiem. No^. m saspīlētās jūtas il-acis aizveras, un ainu piesātināts, ie-loasaulē...
lais rīts ir klāt, pulk-. l:'3z pSecām minūtēm )s uz stabu, nedrīkstu gaidīt uz vienkāršu
[jā KMAG'a namā, kur Btcelā uz puslodes vei» [nājuma uzstādīti trīs: is, ASV un Apvieno-rogi. Kāpju trešā stā-īvēju pie 218. numura ļurvīm. Atskan „cojjie /eŗu stiklotās durvis.
dežurējošam seržan-ķilns ar pulkvežiem un iii kad esmu redzējis fsriieku vienkopus, at-*entagonu Vašingtonā/ īsi pavirzās pastrups smaidīgu, caururb jo-rsdamies manī, sniedz
ijors V-., sakaru die-|āla pārzinis un padom° priecīgs jūs apsveikt ;ru, ka jūs lieti varē° savas zināšanas ROK Jves darbā. Kā redzu, Jze valodās un zināša-pasniegšanā. Jūs pa° ķsit stāl^ un pasnieg-
knājums sekos).
.asa .      ■ __ ■    .  . •
Knuts Lesiņš
KĀNIEEES «TĀ PAR UTVIEŠUIM
Dzickas Zebermas raksts par latviešu sena likieiii
KĀPĒC
^x Nogurdinātie trimdas pozīciju turētāji un visam puslīdz pakļāvušies skeptiķi varbūt reaģēs vienādi uz augšminēto virsrakstu: Vai atkal jauna trimdas problēma? — Kaut taču šie rakstītāji liktos mierā vai izgudrotu kaut ko tik spēcīgu izglītības lietās, kas kā atombumba atrisinātu visus tādus jautājumus. Tas ir un nav trimdas jautājums. Virsraksts ir pārfrazējums no amerikāņu žurnāla „Life" apceres, īstenībā no šīs apceres reklāmas-saukļa, kas lasāms uz vāka: „WhY can't my child read?" I
ASV dzīves standarts ir caurmērā labākais pasaulē (kādreiz bija
■ zviedru) un ir sapirotami, ka šīs zemes pilsoņi un likumdevēji ļoti pūlējušies, lai atvieglinātu nākamajai paaudzei zināšanu un dzīves izpratnes standarta iegūšanu bez liekas piepūles un šķēršļiem,. kas — jāteic— reizēm radās no pai-
. dagogu mentalitātes: man bija grūti, lai tev neklātos vieglāk! Nāk
. prātā kāda karikatūra, kurā skolotājs rāj zeņķi: „Tavos gados Na^ poleons bija pirmais skolnieks kla-» sē!" ^ Uz ko zeņķis atbild: Bet jūsu gados viņš jau bija franču imperators";
Tā ir allažiņ smiets par skolotājiem, un mums katram ir atmiņā bargi skolotāji, kas radīja inepatiku pret mācāmd priekšmetu, labi skolotāji, kas jauki stāstīja un izlikās nemanām, Ja skolnieki viņa stundas laikā pārrakstīja vai norakstīja uzdevumus bargāku skolotāju stundām; dažam tā bija matemātika, dažam latīņu valoda cilvēka prātiņš vienmēr cenšas izlīdzēties ar blēdību vājākos punktos. Un bija labi skolotāji, kas centās, nepār-• slogojot bērna intelliģenei, vai nu Ieinteresēt vai radīt kādu pienākuma apziņu, ka stunda nav cauri līdz ar atpestījošo brīvstundas zvanu, bet pārrunātais temats vēl būs jāpārdomā, vismaz jāatceras. '
Mūsu skolas metodes progresēja liberālā virzienā, un ja nebūtu to 10 varmācīgi izrauto gadu mūsu nacionālās kultūras veidošanā, dro-ši vien, mēs tāpat sastaptos ar problēmu, kas jau nokļuvusi līdz amerikāņu presei. No minētā „Life" raksta atzīmēsim divas lietas: konstatējams, ka bērni ir.tik vāji sagatavoti lasīšanā, ka nesaprot, nespēj izlasīt attiecīgā grūtuma aritmētikas uzdevumus. Otrkārt: „No veselīgā principa, ka Jaimīgs bēf ns mācās labāk nekā nelaimīgs,. esam nonākuši pie tā, ka skola ir izprieca vieni" -Tam. blakus varot rasties sekas, '■ kas ir pilnīgi pretē« jas laimei, ja par dzīvi sniedz ieskatu, kas ir laimes mākslīgs suro-
ĒRMI NEPROI
DAŽAS JAUNATNES PROBLĒMA;
gāts. Šī raksta apjoms neatļauj ie-
dziļināties angļu valodas „spel~ ling'a" mācīšanas metodēs, kuŗū rezultātā.ir ļoti grūti vēlāk mācīties kādu svešvalodu vai kādu no vecajām — grieķu, latīņu (to gramatika nepatīkama ar to pairādibu, ka blakus loģiskai domāšanai tomēr stipri jāvingrina atmiņa!).
Latviešu bērnu sekmes amerikāņu skolās ir caurmērā augstākas par vidējām, un tam pamatā vel tās skolas metožu atspīdums, kuru izgājuši vecāki. Bērns, kas špej ieteikties labi latviski, ir arī sekmīgāks par klases biedriem angļu var lodi. Pieņemt, ka mūsu bioloģiskā kārtā iedzimtās spējas būtu caur^ mērā augstākas nekā amerikāņu, — būtu ļoti pārdroši. Amerikāņu skola it kā uzņemas atbildību par visu. „Life" raksts atklāj, kži tā šo atbildību var uzņemties ļiar ierobežojumiem. Vēl ir interesabts uzsvērums šai rakstā, ka amer kāņii skola veicina vienveidību, revis individualitāti. Visu ģimeņu bērni augot laimīgā pārliecībā, ka blakus augot tikpat laimīgi Džonsdnu un Karpļenteru ģimeņu bērni, jebšu šis raksts nav vienīgais, kās norāda uz vienveidīgumu (uniformity). ī^ar šo parādību pirms kāda pusgada ierunājās arī žurnāls j,Pdst". Un priekš kāda gada tas pats „Ļife" apcerēja kādu angļu rasktnieku ^ amerikanofobu, kas teica: «Kādēļ jūras ūdens vajag tik daudz? Kādēļ vajag tik daudz amerikāņu? — Viņi taču visi ir vienādi!" Protams, tas ir pārspīlējums. Bet spiediens būt vienādā veidā visieni laimīgiem, uzskatot par augstāko ģime^ nes laimes sasniegumu izbraukšanu „piknifcā", apēst vienādas sviestmaizes un ģimeņu tēviem varbūt vienīgi nevienojoties par katra izmakšķerēto zivju garumu, — ^s spiediens ir reāls. Skalbes pas&a „Kā es braucu ziemeļmeitas lūkoties", , kur api:akstītas tik jaukas debesis, ka katrs savu karoti var aizbāzt vai teļādiņu izžāvēt—- ir šobaltdien varenāka kā jebkad. Kādēļ to nelasām? . i ^
Ir atskanējušas balsis, ka latviešu jaunatnes interešu piesaistīšanai latviešu valodai un sentēvu tikumiem vajadzētu rakstīt dēkainus stāstus. Mūsu jaunatnes literatūra nebalstoties realitātē. Manuprāt, tā pārāk balstās realitātē, tādēļ tā ir nepievilcīga. Kas ir reāls nekad nebijušu kovboju varoņdarbos, kas pašreizējā amata prasmes stāvoklī varbūt apmet cilpu kādam pabēgušām telēnam pēc pieckārtīga mēģinājuma? Telēns jau galu galā nekur nevar izbēgt. Kas ir reāls: indiāņu filmās, ja
tagad par 50 centiem varat nofotografēties kopā ar indiāņu virsaiti pilnā kaujas tērpā? Reāls ir tas, ka indiāņu virsaišiem» aizliegts iegādāties deg\^nu, lai viņi neiedomātos kādu brīdi, ka pārvalda Amerikas kontinentu. Caurmēra amerikāņu - filmas saturs (pieaugušiem) ir tāds, ka naktskluba dzie-r dātāja, pār spīti šādiem tļādiem strupceļiem, tomēr Jzrādās vērtīga dāmā un ka kādam bīstamas profesijas pļārstāvim — detektīvam vai ūdenslīdējam — tā jāapprec. ,/rhe american wāy of life^^ ir tāpat pilns aplamībām, dīvainām iiluzijām/sastinguniu, nebrīvību^^^^^^ kā nu tas ir cilvēkā dabā. Bet — cilvēki paši to veidojuši, nevis kāda uzspiestā vara. Tādēļ — nepārspīlējot pelšanas tieksmi,kas mums piemīt kā katram svešiniekam, vajadzētu atšķirt banālo, triviālo, vienādoiošo un neaizmirst, ka tāds panākums kā latviešu valodas sa-glabāšap un pat valsts nodibināšana mūsu: vēsturiskajos apstākļos nejbūt rienobālē Amerikas atklāšanas un iekarošanas pķ-iekšā. Tās lietas tikai izskatās pelēkākas.,.
Bērnu problēmas atkarīgas no Vecāku; problēmām, un par .katru nezināšanu ir atbildīga vecākā paaudze, kas, protams, neaiig bez sa-^ viem ģeķiem; un teļādiņu žāvētājiem katrās debesīs, kur vien kāds vadzis, pagadās. ,
Zinaīda Lazda
GALDS
Tu, esi mans kuģis, mans pavēļu
lauks.
Mans sapņu iīruras un rasa: Kad brīvu domu pulks lidos un
sauks.
Pēc ievis lai' <^®ffošā, prasa.
Tu esi mans kuģis, mans pavēļu
; lauks.
Kvēls, nežēlīgs kalvis, pilns moku. Nekas tavus likumus neizjauks. Tavu spēku un burvības loku.
Tu esi mans kuģis, mans pavēļu
; lauks,-: Tu zini miklas un mini. Kad vēji logu airaus un sauks Es iesu — tu uzvaru svini!
Šad tad amerikāņu avīzēs ^lasām par latviešiem, reiz kādā žurnālā bija stāsts par ieceļotājiem -latviešiem^ tēvu un dēlu. Nu amerikāniete sarakstījusi grāmatu par latviešu zēnu Andri, grāmatu drīzumā izdos Miflina (Houghton Mifflin) apgāds, un amerikāņu žurnāls „Ladiēs Home Joumar daudzās lappusēs sniedz šīs grāmatas saīsinājumu.
Vispirms fakti: šī ir amerikānietes A. Rozes (Anna Perrott Rose) otra grāmata. Savā pirmajā grāmatā viņa aprakstījusi, kā reizē ar saviem trim bērniem audzinājusi arī vēl četrus bērnus. Nu viņas bērni jau izauguši, cits studē^ cits iet citās skolās,;vīrs miris, bet, jau krietni gados būda^ ma,; šī skolotāja pieņēmusi vģI vienu audžu bērnu latviešu zēnu Andri.
Grāmata sauksies „The Gentle House" (laipnā māja), bet stāstu pār Andra likteņi žiiriiāls sniedz ar virsrakstu ,,Frightehed Boy*' (iebiedētais zēns).
Andris bijis bārenis jau Latvijā, audzis Rīgas bāreņu liamā, līdz ar citiem bērniem pēc gara un ilga ceļa nokļuvis Vācijā, ga-
dus pēc kara beigām pavadījis angļu zonas bērnu namā. 1949. gada jūlijā viņu un vēl citus DP bērnus atved uz ASV. Andris nonāk bagātu ļaužu mājā, kur viņš vienīgais bērns. Tas ir Ņūdžersi-jas valstī, un pēc turienes likumiem viņam viens gads jāpavada pie jaunajiem audžu vecākiem,, un tikai tad viņu var adoptēt. Audžu vecāki tomēr netiek ar zēnu galā: viņiem ir pārāk daudz pr?isību, zēns nav garīgi pārāk labi attīstīts, viņi nav viens ar otru mierā, un Andris top :ar katru dienu nepaklausīgāks, viņam uznāk dusmu lēkmes, tad viņš caurām naktīm kliedz un plosās, brīžiem pat: uzbruķdamts/   ' '
Pēc pus gada pavadīšanas ASV AndriS; sāk mācīties tai skolā, kur grāmatas autote ir skolptāja. Viņa angļu valodas prasme vēl ir ļoti vāja, skolotāja ar viņu runā pa daļai vāciski -~ cik jau" nu pati šo valodu prot. Viņa sākumā par 'A'hdri nevar sūdzēties, viņš ir cītīgs, uzvedās skolā ciešami. Toties ārpus skolas neiet tik labi, un, kad pirmā ģimene neveļas viņu paturēt, viņš nonāk pie citiem ļaudīm, un maina vietas vairāk^
Nadonālā komiteja brīvajai Eiropai, kas nodibināta Savienotajās Valstīs, iŗ noorganizējusi  Brīvās  Eiropas universitāti žrimdā, lai dotu iespēju studēt boļševiku okupēto zemju jauniešiem, kas tagad nevar atgriezties dzimtene, *
JĀŅA TĪDEMAŅA modernā mākslas s
atrodas 179 Danforth Ave., Toron-tOi tāli-.: HA 0697, atvērtā ik diena^ lioplkšt 11 rītā līdz 4 p. p., im no pīksi. 6--8vāk. Piektdienās un sestdienās npj>lkst. 11—4 plp. un no plkšt. 6—10 vak.
Apmeklējot ģalerijUr katrs vaS* iepazīties ar J. Tīdemaņa jaunākiem darbiem.. Bez tam tautieši, kas ierodas iho ASV ķa tūristi Kanāda, uz vietas var saņemt izsmeļošu informāciju par mākslas dzīvi ToroMito.
Studijā pieņem restaurēšanā vecmeistaru un modernistu gleznas, kaut arī darbi biitu bojāti līdz 45 proč. Novērtē vecmeistaru gleznās un Filalīdz noskaidrot gleznu autorus..
studijā   var  pasūtināt gleznu rāimjus ^a^oka, rokoko un itāliešu renesanses stilā grieztus uii skulp-tētus. Pasūtinājumus isSgatavo vis īsākā iaikā.
; Studentiem piešķir stipendijas uz vienu: gadu, bet tās var lūgt pagarināt. :„Purtalesa" skaistajā pilī, kam apkārt plašs parks; :vi-ņu dzīve iekārtotā kā labākajos franču internātos. Viņu rīcībā ir piemērotas telpas, kur viņi vc r nodoties studijām.
Universitātē uzņem tikai tos studentus, kas dzimuši .pēc 1923. g. 31. decembra Albānijā, Bulgārijā, .čechoslovakijā, Dienvids] vijā, Igaunijā,;. Latvijā, Ļietuv.. Polijā, Rumānijā un Ungārijā,ikas ieguvuši oficiālus diploņius ^par vidusskolu beigšanu un ir bēgļi.
Strasburgas .universitātē šie studenti var studēt tieslietas, filoloģiju, medicīnu, farmāciju, eksaktās zinātnes un teoloģiju. Studentiem ir speciāli kursi dzimtās zemes vēsturē un' kultūrā. Ja   strasburgas universitātes
programmā nav paredzēti kādi mācības priekšmeti, ierobežotā skaitā izsniedz stipendijas trimdas studentiem arī citas Eiropas universitātēs. :
Kolledžā par mācības spēku strādā arī viens latvietis profesors R. V. Frīdenbergs, bet starp albāņu, bulgāru, ungāru, poļu, rumāņu, igauņu, lietuviešu u. c. tautību studentiem latviešu ii* 7: Ēriks un Helmūtsu Lerchi, kas studē inženierzinības, Andrejs Pablo • Mierkalns —. literatūru un valodas, Alberts Pleišš — politiskās zinātnes, Edgars Tomsons — tieslietas, Ojārs; Ziemelis — ķīmiju, bet Zigurds Baidiņs eksterņi studē Vācijā niedicīnu. Strasburgas universitātē savas zināšanas vēl papildina teologs Ilmārs Aile-, kaitis, kas tomēr nav reģistrēts koUēdžas audzēknis.
Tiem universitātes audzēkņiem, kam izdevies tanī iekļūt un iegūt kāroto stipendiju, ir dotas lieliskas iespējas kā studijām, tā ērtai un patīkamai dzīvei, bet— ar vienu drakonisku noteikumu, ko nedrīkst nekādā gadījumā pārkāpt — pavasan jānoliek visi pār-baudījūnii, :kas Francijaš^^ u^^ sitātēs parasti ir visos priekšmetos— 2 rakstos, pārējiemutvār-dos.   ■ ;
Ja audzēknis šo prasību veic, tad viņš studiju laiķāL dzīvo ērtajā ķoUēdžas internātā kā visluksori-ozākā viesnīcā, saņem 8000 franku mēnesī ,,kabatas naudas," 30.000 fr. gadā apģērbam, bez tam arī samaksu par ceļojumu izdevumiem un vīzu pagarinājumiem, jā šie čeļojuininepieciešanii studiju nolūkos. Atmaksāti tiek arī visi citi ar studijām saistītie izijevu-mi, piem., par grāmatām, mācības līdzekļienijUttr^'^^^^^^^': '
Ķpllēdžas audzēkņiem nekāda noteikta režīma nav — tie baudā pilnīgu brīvību, var piedalīties sabiedriskajā dzīve, ceļot, nodarboties ar sportu. īpaši sports ūni^ versitātē ir lielā cieņā, un tā dažādo 'disciplīnu sporta komandas gandrīz ir neuzvarētas... Varbūt tas daļēji izskaidrojams ari ar to, ka, uzņemot universitātē jaunos studentus, mācības iestādes vādī-
kārt. Tad 19^0. gadā, skolotāja U gadu veco Andri pieņem pie se^ vis, un tā ir vieta, kur viņš lai<»-kam ari paliks.
Tie ir fakti, kas laikam ir pa» tieši. Gsŗul garie ir apraksti paj? Andra dusmu lēkmēni un par tOj kā autore ar tām cīnījusies, gan, ļaudama zēnam iztrakoties, gaia vezdama pie psīdiologiem, psī-diiatriem un citiem ārstiem (bie» ži nomierināšanai lietoti iešļirci« nājumi), gan pāris reižu uzdodot ar slotas fetu, izmēģinot arī auk» stā ūdens kūri, kad vairāki galo» ni auksta ūdens uzlieti uz zēna galvas. Tālāk gluži amerikāniskij Andris vētras laikā gribējis iet okeānā peldēties, kad viņu nelaiž, viņš kož un sit, teikdams, ka viņš ir stiprāks par visiem —-stiprāks par audžu māti, stiprāks arī par okeānu. Tad vecā. resnā lēdija izmēģina kādu džiu - džit-su paņēmienu, ko reiz jaunībā iemācījusies, nogāzdama zēnu vienā mirklī, parādīdama, ka viņa ir gan stiprāka. Viņa nerimusies, līdz iegrūdusi Andri ~ kurš nu |o vairs nevēlējies — no uzbēruma nemierīgajā ūdenī, un, kad pārbiedētais zēns izjutis, ka okeāns ir gan ļoti stiprs, audžu māte ' un viņās pieaugušie bērni steigušies palīgā un zēnu izvilkusi; .
Ir daudz tādu vietu, kur aprakstītas tīri neticamas Andra izdarības, bet varbūt tomēr tās varētu, būt patiesas.   Jāievēro, ka Andra garīgā attīstība nav bijusi -atbilstoša viņa vecumam. Pirms vešanas uz ASV pārbaudītas visu , bērnu garīgās spējas. Intelliģen-"' ce koeficients ir skaitlis, kas ieteic cilvēka īstā vecuma un garīgās attīstības attiecību, normāli attīstītam cilvēkam intelliģen-ces koeficients ir ,100, vai mazliet zem, mazliet virs tā. Andrim tas bijis tikai 65.   Var jau būt, ka Andris būtu nonācis kādā garīgi atpalikušo audzināšanas iestādē,ja skolotāja viņu nebūtu pieņēmusi. Un tomēr ir vietas, kūr mēs saskatām tādu acīm r^dzaniu nepatiesību, tādas aplamības, ka jāšaubās, vai arī viss pārējais stāsts nav. lielāko tiesu pārspīlēts, lai amerikāņu lasītājam nebūtu garlaicīgi. Autore stāsta par Vācijas bērnu namu ar tādu drošību, itin kā viņa pati tur būtu bijusi vai arī Andris būtu viņai stāstījis. Jā, bieži viņa liek zēnam teikt neticamus vārdus.,Amerikāņu lasītāji tiem noticēs, pašausminā-sies, bet īstenībā autore būs gan šo to padzirdējusi par koncentrār cijas nometnēm, arī par parastajām PP nometnēm, un, kā vairums amerikāņu, sajaukusi abus priekšstatus.
"        SĒNA ĪPATNĪBAS
Autore saka, ka valoda Ahp drim ir ķā ripojoša sniega bumba, viņš pa ceļam uzlasa vārdus šur ūn tur.
,,Kamērļ vēl Vācijā, Andris UH citi latvieši, • ar kuriem viņš bija kopā, turējās stingri pie savas valodas. Viņi nemācījās runāt irā-ciski, tikai pievienoja vācu vārdus iin teikumus pašu valodai.
ba ļoti skatās, lai kandidāts.būtu Viņi nonāca Amerikā, pirms bija vispusīgi un labi attīstīts dažādās paspējuši pievienot angļu valodas
Mūsu laikraksta līdzstrāād.nieki —- A. P. Mierkalns, R. Mūks m trešais Strasburgas kolledžas au dzēknis A. Pleišs.
nozarēs — lai tas gūtu seknies ne tikai studijās, bet arī sportā; sabiedrībā, mākslas nozarēs.
Vasarā pie universitātes notiek īpaši kursi, tā sauktās „polītiskās lekcijas," piem., pagājušā gadā par tematu Šūmana.plānSi ko la^ sijā universitātes profesors Andrē Filips/ : Šim lekcijām ir .. lielā priekšrocība^ un tās uzskatā par īpašu „vasaras izpriecu."
Bridi visi satraukti šņaukāja un gremoja savas sviestmaizes jiodpkii, ziedojumu vākšanas un jāziedojas ari pašam^ bet kas m neaimiieririāti^ un elpa šāvās caur viņu deguniem kā kalvja plēšās,   pāt^ labumu, ja es, noņēmies melnās miesās, tieku āzēts par pri-,,Jā,", teica domīgs un smags Ansis Brūtāns, ,,hudien, arī ēs . vā^kapitālistu?  Vai tad tikai valsts vien drikst būt tas kapitā-^
lists?
Sarunas pie galda apsīka un visi rādījās saskābuši. Ādams Prūsis šinī nepiātīkamājā brīdī ataicināja viesmīli un lika atnest melno balzāmu. .       ' '
„Redziet," viņš ar jautriem vārdietn izkliedēja klusumu, ,,mān jums jāatzīstas, ka esmu nopireis^^^
Pirmā grāmata - ODZES ZEM PAPĒŽIEM
^isas tiesības Ratur autoŗco
visušolietu nesaprotu, jo redzfi, mēs visi, sākotnējie latviešu ie-nāicēji Rīgā, cīnījāmies katrs par sevi, un, par laimi, izlietie sviedri katram bija savi un ari izcīnītā laime bija paša. Nu, teiksim, šī tā; saucamā laime bija nams vai darbnīca, vai liels veikals, bet viss bija paša, nevīs talkā iegūts.   Bet nu ir pienācis tāds laiks, ka mums jāpamet paša iegūtais un jāiet .par talcinieku pie; paša vislielākā, pie valsts..... Izskaidro tu man to, Ādam, mans   vības un Dzirnavu ielās stūri; prāts atsakās saprast, kaut gan tu pats zini, ka par latviešu lietu        Visi atdzīvojās, un Uškurs pirmais iesaucās: un valsti esmu stāvējis arvienu. Hm, hm..viņš apmulsis ņur-      ,,Vai patiesi? Tad gan tev bija jāatdod Parīze?" dēja, „polītisko partiju ķezas arī man nepatika, bet tagad..."      ^ : ; ,;Nē, es atdevu savu ietaui^ījumu»'' teica Ādams Priisi^ Uškurs ar Kacēnu abi līksmi piebalsoja vecajam krejainim:   Parīzi iznomāju, uz tās stāvēs valsts dūre, jo es pats piedalīšos „Dieva taisnība, ko gan tas līdz, ja mums atļauj strādāt un   kādā valsts uzņēmumā ar savu kapitālu, un, proti^ mēs ātjauno-izdot ari papīru! par kuriem jāmaksā balta- nauda, bet turpat   sini:,,Tīruma" dārijību!'\-;
blakus izdīgst valsts uzņēmums, un pircējs iet tur, kur spožāk
5»
Iestājās pilnīgs klu-
X41. turpinājums)
„Nē, tikai pabraukājos," atbildēja Ādams Prūsis, „bija darīšanas, 'pirkšu māju un runāju ar savu advokātu un ar citiem augstiem vīriem..„  • ■,
„Mā.ju pērkpt, ar augstiem vīriem nav jārunā, aizd pamācīdams iebilda Jānis Kacēns, „tā ir plāna lieta..." .
Bet viņš-nepabeidza, jo Ansis Brutāns viņam iegrūda sānos
„Tīrumu?" pārsteigumā iebrēcās visi.'
Lauksatoiecības mašīnu rūpnīcā Tīrums jau no sava sākta gala pirms desmit gadiem bija bijusi daudzU veco turīgo Rīgas
un iesaucas:
„Tu nesaproti, tie augstie vīri nav nekādi plēsēji, bet ir pašu cilvēki. Vai ne, tu runāji ar kādu baņķieri, Ādamf „Jā," viesnīcnieks apstiprināja.
„Labi,; labi," glaudīja viņa roku vecais Brutāns, „vajag pārmainu, jo'diezgan ilgi te esi'mircis degvīnā."
šie viņa vārdi rio jauna satracināja Jāni Kacēnu un viņam pievienojās arī rūpnieks Uškurs:
Nē, nav nekāda prāta atstāt Parīzi, šo zelta bedri, jo vēl dažus gadus tu vari nosmalstīt krējumu. Ādam, tuvumā tev nav nekādu sāncenšu, kurpretim mums griež kaklu Bekona Eksports un mācas virsū ar savām rūpnīcām un pārspēku!  Mūsu nodokļi
ir briesmīgi..." .   , - . . ,
,;jā, jā," ņurdēja Andrievs Vāle un sminigs kratīja, pirkstu. pret'abiem,'„neleciet Saimniekam acīs, jo e,s zinu, ka jūsu zutenis ŠLT katru gadu piepampst.   Vai es nodokļus nemaksāju, bet vai
es vaidu?"     ■     " .....,
Nu tu, Andriev, esi no profesoru sugas,' viņu- pārsmiedams iesaucās' Jānis Kacēns,, „īstenībā  šīs sabiedrības un kooperatīvi,, strādādami bt valsts naudu mūs izsūks, kā zirneklis mušu."
,Jāni-Kacēn, nezaimo," viņu atkal, apturēja Andrievs Vāle;
,,no taviem gaļas vieikāliem gan v gai^ k-"- -^-.»..v ^___^..^ _
tev ir vislabākie cīsiņi, alus desas un kiļinpji visā Latvijā, I)ar n^atnieķ^ lolojums, un viņi, šī uzņēniuma pirmie talcinieki, bija
Rīgu nemaz nerunājot!'* .atstājušies no Tīruma tikai bankrota laikā, kad to bija pārņēmusi
Viņš izņēma nb skaistas sudraba etvijas papirosu un,:to ie- Latvijas banka,
aizdomīgs un   ķurinā^^^  turpināja apmierināts un šķelmīgs: „Tagad vairs nav jābaidās no izputēšanas,"   smējās Ādams
„Tēv,*Ķacēn, studē divi dēU, kuri nākota būs lieli vīri Lat- Prūsis, „mēs strādāsim atkal ar pilnu jaudu tm.ražosim niašīnas,
vijā, jo esmu novērojis, ka: viņi nekaunas arī no vienkārša darba arklus, ecēšas, dakšas, lāpstas, grābekļus un visu, kas npieciešain?
^    ^     un katru brīvo brīdi stāv pie tava gaļas bluķa vai ari joņo pa lauksaimniekam zemes apstrādāšanai, jo visa dzīve iet uz augšu,
visiem Rīgas galiem ar tavu preci. Un Uškurs jau ir pietūcis ba- un nīkulības gadi ir aizvadīti'uz neatgriešanos. Un es vadīšu Tī-gātībā, dzīvo vecpjīisī un beigās pats nezinās, kur savu mantu- rumu droši un apzinīgi!" T
likt!" ^
■ ^^Traks," pietvīcis iesaucās .Ernests Uškurs, bet Kacēns tikai nokrimšķinājās un lāga nesapratis gudrā dārznieka pamācību, novilka:
„Tā jau ir..." ^ ,
„Nē, tā vis nav," dobjš atsaucās A'nsis Brutāns, es gan zinu, cik grūti ir tikt pie nodrošināta stāvokļa, lai vecuma dienās nebūtu jāubago pie otra durvīm! Vecumā i bērni nedod ēst un valsts maize ir briesmīgi sūra, ja visu esi atdevis un palicis bešā!" Viņa vārdi mazliet apremdināja ķīvniekus un Andrievs Vāle „Bet,; mīļie draugi,'' pēdīgi iemaisījās Ādams Prūsis; „kas gan kaiš šim Latvijas uzplaukuma laikam?" sasijā:
• „yait u vadīsi Tīrumu, Ādam?" it kā neticēdams, prasīja Ajv-sis Brutāns, un tūliņ viņš. noņurdēja, „patiesi, labāku viņi neatrastu, jo tu, pagāns, zemnieku būšanu pārzini, kaut gan nosēdēji Parīzes krogā mūža ceturto...",
Un uztusnījies kājās, viņš sirsnīgs pasniedza pēri galdam viesnīcniekam roku:
„Lai tev Dievs palīdz, Ādam, turies kā vīrs savā jaunajā amatā, un man gan jāsaka, ja tāds, kā tu ceļas un paceļas, tad valsts pastāvēS'Un iemantos veselīgu sajēgu par mantu un darbu!
Arī pārējie priecīgi apsveica jauno direktoru, un par visiem brāzmaināks un satrauktāks bija Jānis Kacēns, jo viņam arvienu likās, ka ir palicis apakšā un viņa līdzinieki ieguvuši vairāk lai-
„Jā, pasaule pārmainās, jo ari Vācijā un Itālijā valsts sāk čīgās mantas. Savus dēlus, studentus, viņš, par mantu neskaitīja,
bāzt degunu visās darišanās..." kaut gan draugi šinīs viņa dēlOs saskatīja Kacēna Rīgas vareni-
„Tu gan pats neatjēdz, ka sev kapu roc,", šķendējs Uškurs un bu nākotnē ieērcināts atstūma konjaka glāzīti, jel skaties, kas notiek, nodokļi,
(Turpinājums sekoā)
druskas savam  dialektam (pa,-svītrojums mans). *
Skolas brokastu laikā Andris dažu dienu ēd kārtīgi, bet kad Viņš ir satraukts, viņš grābj ēdie-. nu ar abām rokām, aizmirsdams dakšu, nazi un karoti. „Laikam viņa kara laika pieredze bija mācījusi Andri sagrābt tik daudz pārtikas, cik var, tad norīt to, cik ātri iespējams."
Sākumā autore mēģinājusi tikt galā ar labu, nepērdama- zēnu. Vēlāk viņa redzējusi, ka brīžiem tā ir vienīgā valoda, kiū-u viņš saprot. „Tas izklausās brutāli, bet jāatceras, ka viņš dzīvojis brutā^. ■ lā vietā, kur, kā viņš pats lielījās, viņš.' dabūjis kāvienu katru dienu. Kādreiz viņš ar lepnumu balsī stāstīja, ka bijis viens uzraugs, , kas katru ritu-^noņēmis savu jostu un sitis viņu īsti stipri, uii kareivji biedējuši pār mē- . ru aŗ garļem durkļiem un šaujamiem."
Ja 195Q. gadā Andrim- ir 11 gadu, tad viņš bijis vēl mazs, kad karš beidzās. Starp kara pārdzīvojumiem un viņa nokļūšanu Savienotajās Valstīs ir 4 miera gadi, kad bumbas nekrit. Bet kad skolotājā vai kāds skolnieks neierodas skolā, Andris ar drūmu sejas izteiksmi saka: „Tie jau būs beigti. Nobumboti. Kā citādi!'* Kad viņam saka, ka šeit tādas bumbošanas nav, zēns šaubās: „Ņeticu vis."
: Un par. pārtiku. „Viņam bijis visvienkāršākais uzturs, nekad viņš neredzēja cukuru, tāpat viņš nebija pieradis pie piena, toties viņam bija sevišķi veseli zobi, kaut arī Andris nelietoja zobu sukas.^'
Redzam, ka , amerikāņi nespēj latviešus atšķirt no krieviem. A'ndri visi saukā par „mažo St^i-nu", „trako krievu", un pat skolotāja nosauc latviešu' valodu par dialektu un saka: „Es nenmāju ne latviski, ne krieviski, Andris nerunāja angliski," pieņemdama, ka latviešu zēns runā krieviski. • Romantiskas autores .domas par Krieviju atspoguļojas arī attēlotā epizodā, kur Andris aizvests uz kino un redz, kā kungs skūpsta dāmai roku.
„Tu, muļķi!" viņš izsaucās, „vai tu nezini, ka tev pašam zemu jāpieliecas, nevis jāceļ dāmas roka uz augšu!" Jāšaul)ās, vai kādā bērnu namā. mācīja, kā pareizi roku. skūpstīt...
Liels dārgums Andrim esot krievu svētbilde. Šķietot,, ka viņš gan audzināts luterticības garā, : bet liela bijusi arī pareizticības ietekme. Autore brināg^ par zēna lielo- dievbijīl^u: un pateicas viņa^ nezināmajieni audzinātājiem, tie
.  I     (Nobeigums 6. Ipp.)
■t
|!?:;--t;v..%