g a
Trešdien, 1958. gada 13. augusti, 65. n-ŗs.
trešdien, 1^. gada 13. augusta, 65. im.
Ēlvira Kwiņa
APKĀRT ZEMES LODEI
SAULAINES SAULE UN VĒJOS
Jānis Cīņilis
OSDIENU ORFEJS
VAN KUBERNS HOLIVUDĀ
Nesen saņēmu vēstuli no mājām, no sena drauga, kas izstaigājis un pārcietis Sibīrijas ceļus. Dīvainā kārtā šl vēstule! bija dziļas sajūsmas apdvesta. Mans draugs rakstīja par Van Klibernu (Clibum), pianistu, kas Maskavā bija ieguvis Čaikovska prēmiju. : :
,,Pirrao reizi savā mūžā, sapratu, ar visu, saVjU dvēseli izjutu, ka ģēnijs var parādīt skaistumu un gaismu, kas parasti ir ap^ slēpta. Sapratu viņā klausoties, kāpēc senos laikos svētos tēloja ar gaismas auŗeolu ap galvu, šis koncerts deva man ticību, ka tomēr dvēselēs skaistums pastāv, pastāvēs un spēj šķīstīt cilvēkii. Sapratu teiku par Orfeju, viņš esot ar savu mūziku, savaldījis niknās,. zemās, ļaunās kaislību fūrijas."
' .Jā, tā tur bija rakstīts vēstulē no mājām, ■ ļ
"Es nebiju Klibernu dzirdējusi. Apbrīnoju savu draugu, kas ļaunā, pasaulē nebij^ pazaudējis ticību dvēselei un skaistumam.
Protams, kad Kliļierņs ieradās koncertēt „Holly;wood Bowi" es nepalaidu; garām izdevību viņu dzirdēt.
Šogad ir 37. vasaras sezona, kad šl mākslas tempļa vārti atveras mūzikas mīļotājiem. Tā ir skaista vieta pati par sevi. Holivudas pilsētas sirdī ir ieleja bļodas veidā/ ko ieslēdz kalni apauguši kokiem, šai brīvdabas koncertzālē ir ap 20.000 sēdvietu. Pilsētas dunoņa nav dzirdama. Mustika lieliska. Un'visās sēdvietā koncertu var noklausīties vienlīdzīgi labi. Lētākās sēdvietas ir augsti gaisos, uņ Amerikas jaunatne, kas mīl nopietnu mūziku, tās vietas dēvē par „Star light section". Unitiešām tur sēdot, katrs jūtas tiivāk debesīm-. Pāri prēti kalnos mirdz Plligri-mage Plaj;;" teātra ugums, augstākā kalnā zaigo elektrības gaismots krusts. Gaisu viļņo cikāžu čirkstēšana, un mēness un . zvaigznes- šķiet tuvas.. ļ' ^
31. jūlija vakarā koncerta sākumā orķestris atskaņoja! Hen-
deli. Losandežlosas slavenais Filharmonijas orķestris ir pirmklasīgs, komponists lielisks. Es pa daļai klausos mūziku, pa da-'ļai sajūtu nakts burvīgumu. Reizumis manas- domas aizklīst tālu prom. Mūziķa atraisa sen aizmirstas jūtas, atmiņā ataust sen aizmirsti notikumi
Pēc starpbrīža uz skatuves uzkāpj jauns, mazliet straujš kustībās jauneklis.
Piesēdies kie klavierēm, Van Kiiberns atskaņo sava visiemīļotākā komponista Rac^maņino: vā. 3. koncertu.
Dzirdēts ir dāu.dz labu mūziķu,, bet Van Kiiberns nav pianists, par kuru varētu teikt labs, brīnišķīgs, vai kuru varētu analizēt no tīri muzikālā viedokļa, lai sniegtu kaut kādu sajēgu par to, kāds viņš ir, jp Van Kiiberns .ir kaut kas absolūti neparasts, kaut kas nekad nedzirdēts. .Ģēnijs, kās reti parādās uz šīs planētas. Milzīgā auditorija ir sastingusi.. Saspīlētā, neparastā uzmanībā visi seko katrai notij, ko - atraisa, no. instrumenta mākslinieka pirksti..
Ar visu būti sekoju mūzikai, man nav vairs nekādu atmiņu, nedz sajūtas, kur īsti atrodos. Mani ir sastindzinājusi kāda neparasta burvība. Kad viņš beidz, auditorijai pāršalc tā kā izbrīnās vaidiens. Esmu gluži nesaprašanā, kas īsti notika .. .man .jāpiespiežas, lai atgrieztos no kādas skaistas pasaules reālitā^ tē/ ■
Šo koncertu apmeklēju kopā ar vienu amerikānieti un latvieti Suzannu Munča. kundzi. Uz mājām braucot, mēs analizēs jām pārdzīvoto un mums visām trim tas bijis vienāds.
Mūsos ir savāda laimes izjūta, ka liktenis mums bijis labvēlīgs; atļaudams mums piedzīvot šo vakaru. Mēs pārrunājam ari par to, cik savādi tas ir, ka. mūsu laikmets radījis ģēniju mūzikā. Amerikas mākslas džungļos, kur televīzijā dzīvnieciskās jūtas izkliedz. Preslijs, kur Saldais. Libe-rači zelta frakā pelna miljonus.
katru nopietnu mīisiku pārvērzdams cukurūden;. Kur māksla ir tikai labs veikals, kur katrs pūlas visādiem trikiem; pievērst sev uzmanību, kaut kur Teksāsā, starp eļļas avotiem un bagātajiem liellopu farmeriem,. uzaug zēns, kas, savas mātes vadīts, paiet garām seklai slavai.
Kā bērns viņš sapņo par zelta medaļas iegūšanu Maskavā, jo to tur ieguvis ari viņa ideāls — Rachmaņinovs. Tikai starpība ir tā, ka Rachmaņinovs bēga no Maskavas uz Holivudu, bet Van .Kiiberns devās uz Maskavu, jo apšaubāmi ir tas, ka bez Maskavas akcepta mēs šo lielo mākslinieku būtu dzirdējuši šogad Holivudā atskaņojam Rachmā-ņinovu.
Amerikā var dzirdēt un redzēt vislabāko, kas ir mākslas pasaulē, bet Amerika vēl neprot pati atrast savus māksliniekus. Tā joprojām meklē skanošus vārdus . . , jo skanošs vārds ir labs veikals. Normālā ceļā .te retais iegūst vārdu, retais izaug līdz nopietnai mākslai. Ūņ cik labs ari 'mākslinieks būtu, grūti, atrast ceļu bez lielās: reklāmas,, tā maksā naudu un nopietnā mākslā ieguldīt, naudu ir riskanti, drošāki ir padarīt slavenu Pres-liju . . . ir vieglāk izpatikt pūlim," kā mācīt pūli — saprast īstu mākslu.
Van Ellibems savu vārdu ieguva Maskavā. Tā nu ir reklāma, kas nevienam nekā nemaksāja . . .Un nav ko brīnīties, ka viņš nolēmis spēlēt ^ Briselē kopā ar Maskavas simfonisko orķestri. Lieliska: propaganda Maskavai!
Kā tas āri būtu, mūsdienu Orfejs ir izkāpis no Teksasas eļļas avotiem, un visur, kur skanēs viņa atraisītā mūzika, viņš savaldzinās dvēseles . . . rādīs tām uz brīdi mūžīgo skaistumu uh. nospiestām dvēselēm viņš būs ticība, ka skaistums pastāv un pastāvēs, >un spēj šķīstīt cilvēku, jo viņš pats ir ģenijsj ko nespēja nokaut materiālā pasaule.
Q Franču mākslas . akadēmija nesen iesūdzējusi tiesā angļu „Tillmorē" velosipēdu fabriku par tēlnieka Rodēna (Rodin) skulptūras Domātājs nelietīgu lietošanu. Minētā firma bija ievietojusi kādā angļu, laikrakstā sludinājumu ar slavenās skulptūras fotogrāfiju zem kuras parakstīts: „Es domāju . . . es domāju . . . es domāju, es pirkšu Tillmore divriteni." © Jau vismaz kādus desmitga-dus Itālijas ciema Rovereto baz-
Uū$u laikraksta pārstāvis
^ N:G/L1-J'"Ā ,,, G. ZARIŅŠ, 11 Alesaadi-a 6dm,
London, N. 10. Tel. TŪD 0871, piejifiu uii sniedz mt'ormāciju, pitutiHi -Jaunus auunentus, ka un aboiienientu pagarinājumus.
nicas zvaniķim niķojies viņa modinātājs pulkstenis, kādēļ viņš vienmēr nelaikā raustījis zvana stundu sišanas mēli. Ciema iedzīvotāji par šādu zvanīšanu bijuši tik sapīkuši, ka beidzot sametuši naudu, lai uzdāvinātu zvaniķim jaunu modinātāju. Taču ari pēc tam, īpaši naktis* zvaniķis turpinot sist stundas, kā viņam ienākot prātā. " CD' No . kāda beļģu cietuma (Braine ■ L'Allend) pēc ilgāka soda izciešanas atbrīvots kāds vecs kramplauzis. Stundu vēlāk policija viņu iespundēja cietumā atpakaļ, : jo^ kramplauzim ceļš, ejot kājām no cietunia lidž mājām, šķitis par garu, kādēļ viņš pievācis ielas malā atstāto divriteni, kas piederējis vietējam žandarmērijas priekšniekam. . (D Parīzes suņu kapos uzcelts piemineklis krievu „sputņika" sunim „Laika", kurš miris kā zinātnes moceklis un palicis ne-apbedīts. Pieminekli atklāja plecīgs šimpanzē.
iilisiifjiiliNS
Jaunākās paaudzes Masku ballē Toronio Sv. Jāņa draudzes lauku īpašumā Saulainē atzinību guva augšējā attēlā redzamās „dāmas" maskās: 1. r. no kr.: Ilona KrūmiņaJ Inese Zemīte un Inta Hanzena; 2. r.: Laila Zemīte un SariņīteReit-mane.
Apakšā: jūsmīgajiem .svētku dalībniekiem savu veldzi deva Natavasagas upes straujie ūdeņi.
Pa kr. augšā: Saulaine jaunie volejbolisti, kas divos setos pieveica savus viesus no Sidrabeņes. Aizmugurē pa ķr. redzams Saulaines nometnes komandants Arnis Freibergs.
Apakšā; lielais ritenis Natavasagas upe; to svešie steidzīgie ūdeņi nemitīgi griež uz . . . māju pusi. J. Kreiļa uzņ.
īāņa. Zuntaka viņete.
•-Uu tad viņš pie'ūlst:-
j.Citādi, ja vien ticībai tas. nav par. piedauzīšanu uu teoloģiski nesaceļ lielu troicsiii, favoi'ītēni vai favo-rltitm- piemīt sava veida .cēlums. Jo tas ir ueiiolie-. dzanis nopciiiš, ka Šāda persoīui. spējusi vakluieku iepriecēt 110 lif.'^as, veicinot labu veselību un omu.''
" iī- ■
,,>Stāvi nu te kā pie pulvera pagi-aba durvīm" — . č'ukstēja Viņas Gaišības kambarkungs t'on. Pitinghofs otram kan.ibarkungani baronam Keizerliugam..
Viņas Gaišība Amia Ivauovua bija ieslēgusies.
Viņas Gaišība rakās pa pasaules dāmu mīlestības vēstulēm trrāta Morica koferī.
Maskas, zaļgani brūni amoreti viedās uz lierco-gieuēs guļamistabas durvīm. ."
Amoreti ar uzpūstiem locekļiem, aizmilzušiem acu plakstiem, ar ķēmīgiem miroņu smaidiem. Kā noslīkušu bērnu līķīši.
Iekšā bija klusums.
Attālā priekštelpas kaktā diez' kāda iemesla dēļ gaidīja vēl eiemiņš, kiiazs Daņilovičs Meņšikovs.
Pa pavērtu loga rīīti viņš lūkojās pagalmā. Turp, pāri, kur vēl spīdēja vieutuļa gaisma grāfa Morica ; istabās. \
Hercogiene bija atteikusies Moricu pieņemt. ' ; Viņa nevēlējās ar to runā,t, viņa rakās pa vēstuļu koferi — un Morics bija lielās rūpēs paivto. Audienci 'fiiļs nedal)ūja. Hercogienei bira asaras, bet viņa bija nepielūdzama. Bīriņš pats tb redzēja.
Aiī Meņšikovam viņa atteica audienci
• Pēc tam viņa bija ieslēgusies.
Galu galā tā bija BIriņa vaina. Koferi taču viņš tik neiespējamā kārtā bija iespēlējis tikumīgajai 'li'er-cogienei rokās. .
Tikuma.apziņa . . .jā, tā ir dīvaina lietā. Klusums aiz biezajām, grieztajām durvīm. Abu kamkaŗkmigu nelaimīgās sejas. Uz ko gaidīja Meņšikovs; Bīrmš viņam; bija pārtulkojis bargās vēstules landrātiem,'Vai ar to tovakar nepietiktus iVk, kas par.dienu . . . domāja Bīriņš, skatiem klejodams no kambarkungiem uz iUeksēju Daņiloviču Meņšikpvu, kas, rfiti "pavēris, domīgs lūkojās tumšajā pagalmā.
Ikviens .laikam juta.tūkstam liercogiens: vientulību aiz slēgtajām durvīm. Ņirdzīgās maskas, uzpam-pušie amoreti blenda aizmilzušām koka acīm. Bīriņš samirkšķināja savus miegainos plakstus, vērdamies uz durvju rotājumiem, kurus garlaicība un ilga gaidīšana tik daud^' reižu likusi pētīt. Pat ziedi, stādi tur griezti . . .Dīvaini. Kā viņš to nebija ievērojis? Driģenes? ¥ai to neviens nek&d nebija pamanījis, ka kok-
griezējam ņirgas prātā, un amoretus viņš izgriezis kā. mii'ušus;bērniis un ziedus kā driģenest ,
Aleksejs Daņilovičs M.ēušikovs pēkšņi sakustējās. Paņēma 'vienu no svečturiem, pacēla pret pavērto lo-. gu. Iepūta.vasaras nakts.vējš,,sveces plīvoja. .
Izklaidīiii —. vai šķietami izklaidīgi — kņazs no-
lika, svečturi: uz palodzes un, lempīgi sagrozīdamies, iie no
Eambaŗkungi' saskatījās.
Pa to laiku Meņšikovs bija licis lietā savu miesas-,. sardzi. .Nakts tumsā krievi kija mēģ-inājuši.iekļūtpils sp;li-.iia, kur. mitinājās Morics,- jaunais liei'eogs, vēl jo-ļirojaiu Annas Ivaiioviias viesis.
s.rids uzbruknins bija^ nejēdzlgsy bī>stams triks., Nakts .vidū no. Morica mitekļa, logiem sāka- sprakstēt .sļ)iyi. spaigi, labi mērķēti šāvieiii. '
\ ai Aleiišikova plāni būtu Moricam izpaustif Jeb . vai tā bija gluži dabiska un,saprotama karavīra pie-.sardzīha, pareizi izliktas s\irdzes —■ par spīti pils mieru likinūam, ķui'u. pārkāpt būtu pret katru goda jē-. dzieiiu ■
Meņšikovs to pārkāpa. Pagalmā . gulēja 'beigti krievi, kad pils sardzei izdevās apšaudīšanos izbeigt.
Anna Ivanovna ziņojumu no. pils komandanta sa-jiōuia; turpat savā guļamistabā pie kamīna sēdēdama, .smagajā melns ar zeltU: izšūtajā segā satinusies. Dāmu svīta stāvēja pa gabaliņu, pārbiedētām ziņkāres
a svečturi: uz paiouzc. u.i,. .icmpigi sagio.iuumies, •ļ,,;i,j,.,ejām, bet BīrinŠ, sekretārs, dīvaini saburzījies, - . ^Acmanuant, pagaiaiet, un vārda neteikdams, nevienu neuzlūkodams, izlācoja Ļ .i.piakātu parūku galvā, pēlu spalvām -aplipis, ka- Jiercogiene. Durvis ar driģenē hercogienes pneksistabam, pazuda portjeru ēnā. ^^^^.^.^ kaut kādus degoš;is papīrus. - bērniņiem aizvērās. Viņi bija at
miiia maisīja Kaui iv.auus aegosus papi
Komandants, ziņoja, ka ne Meņšikovs, ne grafs
viiicienu. ■ Pieīlējajpastūma līdz galda stūrim, pamāja komandantam. . .
,,Dzei\ Uz izbailēm. .Gitreiž nokaitini, ma^^^ „Uz JūsuGv.sības veselību, laimi un ilgu inūžu" — teica komandants. Pieši nodžinkstēja, k(;mandants sH.slējās stalti, .dzēra, atlika mēriņu, un nokrimšķinā- : .-■jās.; • . ;■ ' ■':''} -
Parūkā viiiam mirdzēja smalkas .kristalla drumslas no izšķīdušās karafes. -- -Bīriņš. noņēmies lūkojās uz itercog-ieni:
. \'iņa pamāja, un Bīriņš pienāca klāt. Hercogiene pielēja arī-viņam mēriņu. .-
„Dzer, Ernest Karlovič." viņa teica paklusu. ,,Vai. tu ināupalīdzē.sii. Es paļaujos uz tevi.''
■Hei'cogLeiies brandvīiis aplam stiprs, rīklē iegriezās'kā degošu salmu grīste.
,,Jūsu padevīgs kalps" — teica Bīriņš neskanīgi. : ,,Komandant, pagaidiet brīdi ārpusē" — teica
iģenēm un uzpampušajiem atkal vieni.
„Vai to meitu nevar kaut kā dabūt starp miro-
Tad pa pavērto rūti ieskanējās.daudzu apkaltu Morics pilī neesot atrodami. Kņaza gulta stāvot ne- ņiem pagalmā?", -— čukstēja liērcogieiie, kautriem zābaku grabēšana uz pagalma akmeņiem. aiztikta. Grāfa Morica gultā turpretī . . . Hercogiene pirkstgaliem taustīdama zīmogu spilvena'stūrī. Rokas
Atkal kambai-kungi saskatījās. Sveces nemierīgi komandantu pārtrauca, izraidīja visas dāmas, atkal plīvoja vējā. Koka maskas aizpampušas ņirdza, driģe- - aizslēdza durvis, un pavēlēja komandantam teikt taišņu apvītas. :• iiibu..^
Klusums aiz durvīm. "Grāfa Moricā gultā esot bijusi kāda jauna debi^
Beidzot liercogiene lika iesaukt Bīriiiu, sekrētā-, tante no pašas hercogienes jaunajām galma dāmām:, ru. Un tā bija pavēla stunda. ' smagā reibuina miegā.
Sveces dega pie atraitnes naktsgaldiņa. Uz tā svešu sieviešu mīlestībās vēstules Moricam, siržu bruņiniekam. Un Bīŗiiiš tuvojās gultai ar melni zeltoto segu. Augstu gaisā, baldadhinā, vāji vizuļoja zelta brokāti, bārkstainas, pušķainas ēnas zibinajās gar si'enām kā mošķi, rēgaini vēži un milzu zirnekļi. Hercogiene - atraitne sēdēja spilveniem apkrāvusies, lielu pēli starp kājām un klēpī ievīstījusi. Pār segu visapv kārt sakaltušas ziedlapiņas izkaisītas, rēgojās pat kāda sveša, blonda niatu cirta, kas laikam slēpušies Mo* rica vēstulē. Gaisā lēni virmodamas griezās dūnas, pūkas un spalvas no pēļiem un spilveniem. Vai Auna Ivanovna būtu tos plucinājusi aklās dusmās'/ . „Lūk, neķītrā pasaule" — teica hercogiene le^ daini. ' , \
„E§ nemaz negribu zināt, kura tā ērzelnīca ir"—-teica ^liercogiene gausi. „Lai viņa pazūd bez pēdām, kaut viņu neviens neredzētu."
Annai Ivanovnai bija smalkas daiļas un vārās.
,,Līķi būs jau novākti,'- viebdamies teica Bīriņš, „To mauku arī varēja novākt," čukstēja ■'hepco-giene.„Parūpējies, Ernest Karlovič." .
No laipnā lūguma Bīriņam pārskrēja drebuļi. j,Neet>mu; bende, Jūiju gaišība."
Ar vienu lēcienU lielā sieva bija. kājās. Bīri^LŠ juta savu. mežģiņu žabo notirkšķam, / kruzuļainais kaklauts sažņaudzās viņam ap rīkli, dzirksteles šķīda
. acīs--..:■."., ■
Anna Ivanovna atkaP bija atsēdušies gultā, pluci- . Viņš atslīga uz h,'ercoģienes gultas malās. Ar nāja un burzīja spilvenu. Tam, pēc Bīriņa rokas; grā- kaunu bija jāatzīst, ka Anna Ivanovna viņu.sapuri-mātas ieteikuma, vīles bija uz iekšu un stūrī zīmogs, nājusi kā ķuc^^^
Lai taupītu firstu dārgās dūnas un spalvas.
„Es tiešām negribu zināt" — stingā bālšī atkārtoja hercogiene. „Tālab izraidīju bābas. Kur tā piegulētajā palika?"
,Turpat" — atbildēja komandants. „Ar sardzi pie durvīm. Grāfu Moricii es būtu arestējis par pils miera laušanu. Un kņazu tāpat. Bet nekad vēl neesmu ares-„Kas es esmu viņam'/Svešu kuņu apmīzts Jelga- tējis plikas meitas. Es viņai pārsedzu segu, uzmetu vi-
vas slieksnis."
„Jusu Gaišība, sievietes cēlums ir piedošanā."
,,Kauč jele piesmējis savu niāti, Bīriņ, vai es eemu sieviete Vai pasaule, mani par tādu iedoināl Kā ar mani apietas! Bīriņ — vai kāds māni tur par sievieti'/" :
Kikni viņa izšuāca šos vārdus, dusmās atsviedās spilvenos, nomezdama mežģīņu lakatu no pleciem. Di-
sas galma dāmas drēbes, kas pa grīdu bija izkaisītas, kreiles : ar' krucifiksu pašā virsū. Pieliku zieģeli dur '^p^'^ļ' ^^"^^^ "-H vīm,.atstāji! sardzi ārpusē un nācu ziņot." ^ .^L^llv/^
,,Vai jūs viņu pazināt/" — vaicāja hercogiene. ' „Xē, Jūsu Gaišība. Seja bija vienīgais, ko' nere° ■dzeju. Apkārt negriezu, lāga nezinu, kam.uz viņu tie-sibas . . .- ' - ■ ■ . ^" ■ ■. '
Hercogiene nebrīdinādama svieda kristalla ūdens
žās krūtis noviļjioja kāila^, smagi noslīga, uzlīgoja karafi. Komandants atlēca sāņus, karafe sašķīda pret augšup, dusmu elpas, mestas, niknu: dūru kopā spies- kamīna dzegu, ūdens nc-čūkstēja dedzināmos papīros,
tas.
„Suns, pat tu mani neturi par sievieti!" viņa aizsmakusi iekliedzās.
Apklusa spēji, lūpā iekozdama lieliem, melniem, tukšiem redzokļiem Bīriņā.lūkodamās.
apslaca Bīriņu ,apbēra viņu ar smalkām mirdzošām drumslām. ■ ■
.; Bīriņš iztrūcies nopurinājās.
„Hā, kā suns" —- nošņācās hercogiene, no otras karafes degvīnu, mēriņā ieliedama. Izdzēra 'ar vienu
Ernests Jo'haii^ Bīriņš mirkšķināja acis. Lielās krūtis, atkal kailas, tumši pietūkušiem galiem^ šūpojās tui'pat acu priekšā.
Hercogienei bija noslīdējusi sega, kurā viņa tinās: „Valdi muti, sivēn" — viņa šņāca „Ja tu gribi ^ man kalpot, tad mans gods ir tavs gods, mans kauns tavs kauns. Un nekā cita vairs! Saprati? Es negriba zināt, kāds vārds tai pavēderei grāfa gultā, kāda padauzas dvēselē gid dzērumā miegu. Pakaļa bijusi,, pa-āc viņu no turienes! Un-lai neviens, pie svēto mocekļu drausmīgās nāves, neuzzina, kas viņa tāda!''.: . r
. Annas -Anna Ivanovnas acis: dega.' ,^Saprati? Izvākt no pils! Un tūlīt 1 Dari to viensl-Bez lieciniekiem! Lai ne gailis pakaļ nedzied!"
,,Gaišībā .. .Vai jū« saucāt?"; . Durvi|> bija pavērušās, iespraucies komandants.
Viņš .sastinga, ieraudzīdams Annas Ivanovnas lie» io, klajo miesu. . - ■
Diezgan mierīgi hercogiene" - atraitne savāca melni zeltaino- segu un atkal tajā ietinās.
(Turptoājiamā selsos)
/ ; : ATMIŅU-ICRĀJUMA
'^ •^ - da" vai izlaista kad nu Valle bija galīgi attei- būtībā ņēmaij cies no recenzentā, pienāku- nodomu un dc miem, Zeifērts kādu dien'.nolika Jau labi, ja šo man. priekša Nacionālās opei-as bet tās,: tāpat brīvkarti un pateica, ka-nu man glus varēja un, tas krusts būšot jānes. Es gluži pasaulē slavieļ vai pārbijos, jo- vii^iš nekad ag-.spēlē. Aiitonšļ rak. par to nebija ieminējies, tām bijis „slļ Gan atnmājos ar saviem jaūi viens nav ndlie liajiem gadiem, vajadzīgās piere: Uu un peliilto dzes un zināšanu trūkumu, bet Tačii ta bij£ Teodoram tomēr izdevās mani noša pasaule, pierunāt, norādot, ka pāris raā- un ar kuras dl nu vecāko studiju; biedru — Jē-bējās dalīties a kabs Graubiņš un Jēkabs Vīto- rēja būt tikai ^liņš - jau producējas dienas norādījumi, jo] presē. Viņš vēl piemetināja, kā. simfonijas vaiļ reizi mēnesī nododot apcerēju-. tāldarba satui mu, man būšot pietiekami laika vieslāk jau •visu mierīgi pārdomāt \ sveŗt uņ savu spriMuniu pareizi- ,,i,i^3tg^^,J bu . vai nepareizību pārbaudīt skaņojumā, beļ pec. aiuoritaivaku . koUēgu. var būt subj piem., Jāņa Zalisa vai Jek. Me--,j^. ^,^^^^^1 i diņa ŗecenzijārņ. Bet ņo viena 3p,j^^^,„^^^.^J gan viņs^bndinaja - nelasīt ci-^ .^k^n,^ ^smu tu-atsauksmes, pirms pats nees- ^^^^.^ mu uzrakstījis savu, un ieteica _„ čiit-buli to darit tūliņ Pēč izrādes' koncerta.l'as:^!]» -labs padoms, ^^j^^^^^: A uņ piesta sava darba ari. pietu-v^^^ rejos. Redzot, ka kollegu un nia- ^^^^^ ^^^^ nas domas galvenos vilcienos {jgļ^gg^j.^-saskan, auga drosme un pajāvi- gg^j^^^^j^^^ ba saviem spēkiem, Kad vēlāk, j^.^^^^^^;^^^^ strādājot rīta laikrakstā .Lat-VIS man recenzijas bija ja^o- ^jties mūziku dod pec koncerta tai paša vaka- to pazaudi ra, sī vmgrināšanās ,,Mēnešrak-stā" man bija devusi krietnu pa- ^^j^^ p^,^,^ matu zem kājām v ļ
Mēnešrakstam bija; jāraksta ^^enakpt 1921 vienīgi par Nacionālās operas . 1^-" pirmizrādēm, simfoniskiem un iedēja smalkļ kamermūzikas koncertiem, pa- mūzikas tuU laižot secen Rīgas ikdienas koii- Zālītiš, vieni cērtu plūdus, Prof fantmas pa- ziņkārīgais Eļ rasti jau bija zināmas labi ier (Jaunākas priekš, tāpēc ikvienu atskaņoja- tais un ,zinigļ mo darbu jau pirms izrādes vai (Latvijas Vt koncerta varēju papētīt uiv to vaļsirdīgais, klausīties, savu tiesu sagatavo- kabs Graubid : jieš. Nošu materiālu ieskatam un izmanīgaļ labprāt atļāva Neldnera vai Ed- (Darba balsšļ gāra Rodes mūzikāliju veikali, snīgaiš un un šo to varēja-atrast arī kdn- Bŗģjļļg. i{.iļi£T-- servātorijas bibliotēkā. Ta ^až-: ^ j^^^t^jj^^g .j,J kārt biju spiests iepazīties ar Yjjļ^ļ^jjļj,: j^jŗJ skaņdarbiem, kurus citos apstāk- jā,iis^^udral
ļos nez" vai būtu tik driz cilājis. .^^.-^ i,^;': ... - ... 1.r- KraiS/, Kas,
.. Ta nu biju iesēdies tā sauca- ... ....
. ,^ . :,-„ , ■- ziķis-.bija
ma„pieķtaja rinda", kur ppera^ ^^^.^^ ^.^jj^^
un. tāpat koncertzālēs parasti . ] . ... - eadus velak
piešķīra vietas mūzikas recen-=. ... . L
. aentiem. Tur mi sēdēju cienīgi, nopietnu seju vērodams skatu-vi un dziedātājus, vislielākā paS- viešu kbmpoļ ^pziņā meklēdams kādu aplamu , Kādu laiki
Vnoti,.kur pieķerties, ja tādu lai--nosēdas arī i mējās atrast,: tad tūliņ ar pā-: dējais brīdisļ rakumā žestu .bāzu vainīgajam Apmēram -dtf pirkstu acī, neapjēgdams, ka tā šai draudz(;iļ ir tikai niecīga „iespiedumklū- gangs Dārziņi
ĢIRTS SALNAIS
(154. turpinājums)
. ...Maikls domā par visiem labi, bet vij tēvocis. Un bez tam viņš ir tik labn, ka, j{ ar viņu sākt runāt, vēl netikn.si pie vārda] pinkšķēt. Tā kā tā tur nekās labs neiznūl gads vēl jāizcieš," studente, atmeta ar rok
,,Betrkāpēc i)ārpūlētie.s? Tev iŗ kādi un māsa.s.no kuriem lielākā daļā esot jauļ . gi. Vai titoi. rievieiiam nerodas doma, ka viļ skolas pctlējā gadā varētu tev palīdzēt ?" •
- „Mani brāļi ūn niāiias^"' Sibilla lielā skatījās ārstē. „Lūk, tas ir tas; ko tādi kiļ nespēsit saprast. Jūs esat:no bērnu dienām gaiša galva ir aug.stākā vērtība, mēs esainļ
; tikai pilnā makā-slēpjas laiine. Mani brāļļ iie«pēj izgudrot, kāpēc man jāsitas jau gncļ du, jābāž galvā lietas ar apšaubāmu n<'zļ tēva im radu veikalos'jau pīecpadsmitgļ sākt pelnīt naudu un; nodibināt cieņījaniiļ
. ņiem nav bijis laika pat nob-eigt brīvo pubļ
; skolu. Peļņas iespējas bija pārāk labas, laļ .stu.laiku. .Katra-godīga meitā manos gadoļ la-s ģimenes māte. esmu vecmeita. Manai ; gadīga i.: mā šai jau ir četri, bēŗn i, un gaid ia esmu visai ģimenei 'par negodu. Nupat .stāļ na māte gaidoi: divpadsmito .. .Vai tā i nekļūstu par vienkāršu bezgodīguavantūr.ļ -jķir Vii tādai -būtu-: jāpalīdz? ;Hā,"-yiiia
' sašuta. „Vai šajos apstākļos arī medicīnas durni pret sievieškārtas studentēm loģiskā ļ
■ skan ar mājas fiļozofijulBkolai.taisnība būt ļoti laba i?tudente..Man jāpelna^m^ ;■ dabūt stipendiju, jo man nav tik labas viss tas sasaistās burvju riņķī. Un var —