ar
ļraķetēm nevar but nekadu^ļiz-v fcaušanas-JcļūdUiJo/visu ļcedilru. kontrolē .nepiekrāpj^.; lināš-: elektroniskās; Jerices.': Ķat^^ ;:. ■ m %lūcia i-tiek novērsta jau; :pa-,::
m: sākumā; l/ai.Ws;^^^^^^^ fipdomigierri apkalpes' loc^ļi^■■['::
ļrb^ varētu iždaiļt?rNeiespejam^^
iNekad un nekur pie atomu ie-.; .y
ļ:^-o6iem 'netiek' atstata, tikai vi&- .:
na'.iDersona.VA^
ļ.:/esta;^yisrūplgākā; .Wtr^^^^ ■ ļbaudot ikviena garīgo .štāijUiģi-::V Imeiies. āpst^kļiis,'^;fināncialo stī^:-,v. Ivpkli ;uņ. ■ikvienu: apstākli, - ^kas: ■. ļvaretu .^riņU: iespaidot. Vlnisi^^^ [mana kā dienestā, tā, ari ārpus
ta.
l: Pagājušā gadā: gaisa, spēki"id^ ^ ^ • ;^ veda. sevišlpļ''^>,i^ |ļity";programmu,. Tā paredz >e- , Višķi 'rūpīgu 'kontroli y fta'psīchplogija,'^ to notiek ;re':ž > ■ :?ūlāri arī pec. tizņemšānas;Ne-.;; ; Iviens) 'kiiŗš šp:^ pārbaudi ;nĢiz-.-
■ tur, nevar tiW;-Uzņe^ ī.. Jau pirinajōs ;feešbs'niēn
ļ SOS,. kOļpš ■ Ir \ programma • dar-^ bojas, no dienesta atbrīvoti ne- .• ,derīguiiia> dēļ^ virsnieki: un^;^-^ 102; Giti. gaisa- sp^'vīri^."Pro-[tams^ flotē -pāi^aļide'ri^ tik. 7 ■ stingra;: bet arī te / tiek izdarī- :. : 'tas sīkas• un āirsti--' atrodas uz-, katras zemūdenes,: ; ;;';-[.taiŗa.'atštāV ^a^i,:; / :;; ''.7'/; ; Vai'iespējams, 'k^^
spēku ^komandieris vārētu zaļ!-''/-'^^.^^';; dēt'garīgo līdzsvaiti ,uh Izsaukt' ; • L Iearu? Ģenerālim -PoT^ŗ'am ir' ; . [: norādīts, .y ka v^ kōntrolcentrs' nepieņeiiis V ;:
ļiurpitu. pavēli, .1^ viņa, /'; • ^ pieŗ kam pavēles pareizību ' sī- :, ki' pārba,udls. - komahdpu^ ir: sīki jāiparbatidā: ikvienas sa- ^ ņemtās .: pavēleS:: -pareizība. Ne ; ļ mazāk piesardzīga ir flote. Par I ikvienu paAreli,;ķu|li izdod ^^^'M^^^ ļ lantijas—./ Pacifikāflotes ko- ■ ■ } ļ mandējošais admirālis, ņekavē-
■ joties tiek ] informēts apvienoto ;
[ stabu priekšnieks. Sevišķi; ja tā:. ž ir pavēle „Go". Ja. izrādītos, ; .) ; ka . pavēle ir nepareiza,. to . ne-. kavējoties var atsaukt.:Stratēģis-' kāš gaisa aizsardzība^!- „pozi.tī- ; :'':'-t- vā kontrole" un flotes drošī- ; • ■ li bas sistēmas, ir pierādījušās It sim tprocentigi • drošas pēdējos y 1 [) gados. Līdz šim ; vēl nevie- : : ■ r na .raķete -nav izšauta :nelaimesV: ļr: gaciījumā,yun^.: n^^^ b diš-: nav- pacelies gaisā aiz pāi^ '■ ļ,. pratuma.. Pasaulei■ nav jabai- ^ ^- dās, ka Amerika varētu aiz pārpratuma vai negadījuma sākt |:{ karu.
„Es ticu, ka 'Krievijai ir tik-.pat ,:droša ■ aizsardzības...sistē-ma," uzsver ģenerālis Power.
„Dz. B." •
su...likvidētu dedzinot .vai aižsvi^ žot lausku kaudzē. . Neskaitāmas reizes viņa vīram bij.a likusi manīt, lai taču nenes mājās lūžņus, bet viņš kā uzcītīgs kurmis nesa un stie^ pa tik, im viņa—dedzināja. Arī tovakar, ieraudzījusi vīru turam veco l3ildi ar ielūzušo' rā/-im; un būdama sevišķi nelabā omā, jo- gludinot veļu bija .aī> .dedzinājusi pirkstu, viņa bez liekas kaA'ēšanās nikni nošņā-ļCoties izrāva bildi vīram no paduses, pameta īsu skatu uz to, .un— be? žēlastības iemeta ninntu uguni, ka dzirksteles vien nošķīda pret tumšajām vakara debesīm. .Tad,■ redzot,, ka vīram šāda strauja rīcība pā-1 ak nepatika, viņa mīlīgi paņēma pieninieku 'pie rokas im vadīja, augšup.. dzīvokli, nenojau-: žot, ka līdz ar oieografiju 12-čurksteja un pārčervelējās og-.)ainas plēnēs Alīnas ' Pagastas gadiem sakrātie lati, rūpīgi un
aŗ apdomu .aizbāzti, aiz bildes .rāmja.
Nākamā rītā pieninieks mašīna uz sēdekļa atrada saburzītu desmitlatnieku, kiiŗš laikam bija. izslīdējis no oieografijas lo-gata. Domājis cik spējis, viņš nevarēja izdomāt, kur tāds te radies. Bet tā kā viņš bija vienkāršs cilvēks ,im praktiskas da^ Das, tad- tas 'nekavējās par atrasto naudu sev nopirkt gumijas zābakus un Nanijai siltu vilnas jaku rudens lietainām, vēsam dienam, kad pāri Rīgai atkal velsies miglas blāķi no DE^ugavas puses un nosēdīsies šaurajās ielās.
Tā Alīna Pagasta, aizejot-no . s pasaules un atstājot manto jumu viņai nezināmam mantiniekam, tomēr padarīja diviem cilvēkiem kādu lā'oīimu, ko par ^enu otru citu aizgājēju m allaž var sacīt.
liz s.
po
M-: la-la-n.
1- .sis
Trešdien, ;1%3. gada 31. jūlijā, 61. n-rs.
.kārlis tljfatnieks'
Zeļtltes Avotiņās.
DZEJNIECE
Ventas apgāds l<)iidoEi
:^,:::
■ VERNERS TEPFERSļ SENATNEI: Un"^
■ ■■ J. JOHANSONA SAKARTOram. MUGAVAS APGaDŠ. .
Par mūsu karavīriem nav dā esošajai latviešu tautas daļai, matu zīmēm, attiecas uz; Latvi» daudz rakstīts, ūri; var teikt, ka Tas patiešām jānožēlo. jas pagātni. Vidzemes zemessaī-
varoņu godicāšaņā esam ne ti-: Attieksmē uz sacīto .ar lielu gi" 1812. g., Ketleru cilts Kurze-kai atturīgi, bet gan nepiedoda- prieku varanī apsveikt mūsu- iz- mes hercogu portreti, Vecākais mi vienaldzīgi. Ja trimdas gados cilā esejista Andreja Johansona Latvijas Ordenis, AiļZvestās^^^K^ izdotas dažas mazas grāmatiņas veikumu m Daugavas apgāda zemes hercogu mantas, Kurze-par populārākajiem augstāko uzņēmību ģenerāļa Vernera Tep- meS:^trofejas Zviedrijā, Herco' pakāpju. virsniekiem, kuri izcē-fera pētījumu un apceru sako- gienes Dorotejas pēdās —- tādi lās. mūsu strēlnieku pulkos un pošanā un izdošanā. - A. Johan- ir šo apceru virsraksti.' Apceres atbrīvošanas cīņās, tad tās iri sons grāmatas Senatnei un māk- illustrētas ar diezgan bagātīgu sarakstījuši to gaitu līdzgājēji, slai ievadījumā sniedzis arī lāJJ- uzņēmumu materiālu. Apcerē ' - rbt«'n'smu«;~ it ^ī^cīnītāji. Tā tas, piemēram, ir pļēša, ģen. V. Tepfera ^^ī^^^^^
Jeb vai pats Mte usšovakar pulkveža K. Lobes. saraksti- ļoti kodolīgu biogrāfiju, kur fers apraksta cīņai pret Napo-
^āmatiņu par pulkvedi Brie- gan viņa karavīrā gaitas raksti- leona armiju dibināta t s. Vid tad gandrīz ir viss, ko ;tas tikai ar ieņemto ainat^^^
parādīties jaunatnes .peri^ " ■Pēdējos gados viņa klusēja, \ nu ir parādījusies viņas .1
imipārskatu par autores^ ^^^^^^^ ^aiios garam,Ķas^^aQa ■ karavīram bijis : Lāčplēša kara savācis atzIstamu^ k tiēniem izgaismotas vis^i uzska-
jās izjūtu un-garigā^s^j
nlbu. : V ^ paspdēs. zālē aiz ^č^t^S^ vi^?^^ centies,.kā'to .biogrāfi jā norāda klausībai, no^^^^ no-
:.^. ; ^ - . .' riās tevi nO rītā." Tas "ievada':^-f^^^^^ drHc v«ir<i'np . , -^"^ ~ Pīgas -ir ziņaS; par mūsu. varo- A. Johansoris, ari trimdā Zvied- žēlojamais stāvoklis šī pulka
■Madaras^ -visai grāmatiņai. Tādas .^^^^^^^^ ņiem, cik maz pētījumu šinī zi^ rijā. ,'^ • ' , ^ ^ pastāvēšanai laikā. ; ^ ^
ka^am skaidras dzej^^^ sa-'Apcerē Ketleru cilts tozm^^
:jam, kam tīkama sirsnība, vien- ..^^^^^ .... kāršībaim kās spēj iHJustm^^^^^ ^^kam, .sevī ar Die- ... ņu saime nav maza.
Elfa Taiga
LEJA
Skat, kā neviļus sastapāmies Lejā pie liepavota.^
so dabas skaistumu; Viņa da- ļ"*^ ?a'asa . ,,iOT_^Jaņu zaies- un mūžīgo dabu. , : -
netēlo tieši, bet: .īsos, attu- |S: «fe"^mSas "^^^ °a ■ -Trauslos mirkļus dzejniece pa- i^jj je Uepavota. rīgbs akordos daed.par savām ^^!f;.g';.^^^
i^jkm, vēroļot ikmenas soH V
dabas norises vai vispār dzīves ļ^' i.^V',^, «^.Sf^r^»^^ * ^ "^P''' Viencēliena lugas
^iSdiTias. V.i.^a iieinetas nekā- f'^"'^^^^^ VienceiieM Wgas
dis tālās un azips ekāa»st ^j;^-'^ , konkursS
jās pa dvēseles tumšajiem la- ^' ' " "—
ne tava smaida. Pasaki, kas ma-
Tur ietilpst stāv no septiņām V. Tepfera ap- hercogu portreti V. Tepfers iz-visu pakāpju karavīri, gan strēl' cerēm un pētījumu konspekti- tirzā eksistējošo portretu īstu-nieki, gan rnūsu valsts :atbrīvo- viem atstāstījumiem, kas Latvi- mu, to gleznotāju persom"bu un šanas cīņu viri, gan pēdējā'ka-jas pirinsokūpācijas gados gal-:cik lietpratī^^^ tie gleznoti. Tālāk ra cīnītāji. - Ir pat dzirdēts, ka venokārt publicēti augstvērtīga- viņš apraksta Kurzemes hercō-Korejas cīņās ar izcilu varonību jā mākslas un kultūras žurnālā ga Fridricha [Vilhelma: 1710. g. ^ izcēlušies . vairāki amerikāņu Senatne un Māksla, kā ari Dau- dibināto Kurzemes ordeni viem"bām piederošie karavīri. Ari gavas: rakstu krājumā, Stokhol- Atzinības ordeni, kuru atjaunotie ir aizmirsti, to varonība; nav mā. Visas apceres, atskaitot pē- ja.. Latvijas valdība ; trīsdesmito
'Lai zvana tev Vēl pāris sidrabainu
birintieni, kas: ti'k^^>^ i^^^ Ap skāToenes skāŗii sārtu
skan šodiemi satraukto: itieki^ Un pīpeni lieku : tāju vārsmās.' Viņa ir atturīga ipļavas zvārguļu kārtu, / ■ savu izjūtu tēlošanā, bet ;tiĢŠi tas rāda autores saskaņu aŗ sevi^ dabu un dzīvi, šī saskaņa liekas diktē arī viņas ■ māķsli-.niecisko skatījumu, kurā ļoti ibi^ži: atviz Latvijas dabas vienkāršais skaistums. Varbūt tādu : refleksiju dēļ, vadoties af attie-
ni pietures? Nēmierigs spulgo Latviešu apvienībās Austrālijā d^ nav zinānia trim: dēj0 par Niklāvā Strunkes grā- gadu otrajā pusē ar tādu pašu
pālaipē ūdens un baida.: Dziļu^ Kultūras daļas Literatūras un mos'skatos uri saules atspulgos, teātra nozares izsludma vience-ko vilnis svaida." Lūk, viņa uz- lienu lugu konkursu. .: tičas: saules atspulgam. Tādas Noteikumi: : . simboliskas ainas skatām vairā- 1. Autoram briva te^ ^Smilgu ap gimdeģam siemi, ļ^^^jg^^g., njirķļos:. Ieaicini formas izvēle,; gan a^^^ piezīmi. Lai spd j;avs vainags,: : V(26!lpp.),: Vakarā rasa (29. Ipp.) ka darbībai jānotiek vienā; .ne
u. c. ilgākā par stundu gāŗā cēlienā.
nbsaukuiņu:
līdz maina
; Sevišķi saistoša ir apcere par aizvestajām Kurzemes hercoga mantām. Autors pamatoti norāda, ka mūsu zemē saglabājušies ļoti maz priekšmetu no tiem lai-: Bostonā, Ai;rs biWi(ytekā, kUr; nelabii im paspējuši nozust Pēc Bagātīgāki._krājumi Jaii
ŗāi pievienoti pinns vairākiem šī gadījumā vairs viņu vārdus nonākuši Zviedrija un Vācļjā
JĀŅA : KaRSTEŅA . „TRĪSAS." IZDOTA. 1902.' GADĀ.
ne sa- daudzi Krievijā, kur ,tie
Elts nateti pret Jāņii; dienu!: .^oda-ja GadsKrtas. sākas ar "aj Lugas 2 eks. jāiesūta līdz Irnv™ ™
iT,ywQtc* y. . „ i,. -i-,™. TflA Ti.^ V- gadiem ari pirmās latviešu bied- nedzird ne latviešu prese. , ,
si^h.,,*» ,in»., v,i n«i* Skaistu, bet rūgta konstatējuma i964, g. i^-m^^^^^ļ^^jisV^B^ oiti^^™^« pēc KurzeMfe, pievieno-
" ' koloniālajai valstij.
apcerē Kurzemes apraksta zi-
i^rs. Gadskārtas: un Klusumal^flfS^^S'SS^^
Ja dažos vilcienos
ju-1^' t^"*^ ir ■'LSi g:i;m^^M^iļi^^ mo^^::m^: saistīšana -glJ/^ «ofl^ t* ra«ņfeks ar psiinistlsku^no- ļ ^^ŗ~_
Skaisto: mirkļu tvērēja. Viijas L. To viņa arī pasaka, dzejoll^f to.f^'ec^ v^*^^ ''^'flif H. Kaupmanis, L par Kurzemes hercogieni
teja lasIta^rIesatrauc, n&..J^^^^ : • '^^S^^^T^
bango kā gari stieptivētrasbrā-v SOS un gaidu dzie^^ vietu ieguvējas SSif^^»^ —
zieM.jnr.'iaspēc.:.ta.:iēti^:^^^
JOu grāmatas izdevējs? Par to kga., Lizumā, Apškalnu mājās T vl.sovn' ^l""^t^^^ļ^^^^^"!^^
v^rM^U^ .ināia stāstīt diez- pie Cēsīm, Vidzemē" • /arĶvu un talak uz Vaciju.
s.; .Ap pag. g. s. Grāmatiņas saturs nebūt nav ^ ava Str^^ maiņ.1 E..Dreimanim bijusi sa^revolūcMrs, kā vJLZ?^^^^
va spiestuve,: un viņš kādu lai- māt par tolaik ārzemēs iznākušo nSSnv! ¥^ par_ si ņmsu
ti, orT Al.rļ:toc T..^. rUo.^+TTv., ,' j "lakslīnleka darbu šmī sektora.
nerimst, bet: kā liegas vēsmas^ īsas miitoi^ ieviļņo vājīpoto gas lUīisuma
:'dzeja vi*ŗ ļ^jļH.čtiiei vicu*t uia uxior.ax«xx_«.«««^ ..^ misuma, lai arī, piem.,; par vien- - '•, . otrā gadījunfe,Ja vien tā skā^ tam.domu bagāta, pem,^^^ saka: ,,Vientulī-' -
msi kādu dievišķu stīgu mūs^ ka man tavs vjrc^ dienu ^ ^ balss. Klusu- '
dvēselē. Ja avī tā neskan ilgi aiz dienas iet hdzi?^«Hp.« .... ^r.^ ^■^.^» o—
un vareni, tomēr bez vērtības lainas burvības
SLS^^'L^^^^^ ^iT^f^ ^.^^'^^^ ^ārsmas-ir-Tavs-'-vāras-as), ^™ bTL'sIS ^^^^
mirkļus vienu pie otra, veidojas ^PP-). ^^i^^ vero, ka J ^^^^^ Miers (76.) .mi Pēc vētras (77.), "^^^^f^Jl^ ^"^^ '''' f ^ff
- - - dzīvojmns iespaMīgiem priekš- kas var skart ne tikai lasītāju in- 'Dāvids Bundža sava „Ausekli," T,ka, ...v,r. Vr.. _
. setiem tēlots Jzbrāu^jam dividuālās izjūtas, bet ja. dau4z- Ķ '^^^ iespieda Rausma-(65.) un Durvis (66.);: Autore Plašākus lokus. ; avīzei, _ka; toreiz
baidās no aizvērtām durvīm, jo-; Grāmatas ārējais; ietērps ļo- P^ata. Tad Bostona paradīju-
tām „nāves smīns," kas nozīmē tl gaumīgs un glīts,; piemērots sies viltota nauda, un pēdas ve-
" aizmiršanu, un dzejniece var dzejoļu: noskaņai — uz: pelēki dusas uz Dreimaņa spiestuvi,
palikt „ārpusē, sētā. Varbūt, ak baltā fona sudrabots raksts Ma- 'Policija viņus neatrada, jo abi
varbūt tev nesāpēs? Bet manī darās.. bija jau iepriekš jutuši kaut ķo
mozaiJca, dzimst dziesma, Icas var . skanēt vēl laiku tecējumā. To panājk autores tīrā. sirds-bals, kas nāk no. dzejas būtiskā dziļuma. Katra dzejoļa nedaudzās rindās,, kas ar maz izņēmumiem veido kādu sudrab-dzidrii ainu, ieskanas igara pa-
tPulkā pīpenes līgojas — Baltas skarainās smilgās, It kā meitenes laimīgas Bezbēdu saules ilgās. Ziedu puduri lūkojos Aiapļauta vāla galā: -Laikam nejauši apstājos Kādas mūžības māla.
Tikai sevim krāt, Tevim mēle\km"eta „Gaismu" sludināt . Pašuzturas cīņa Cilvēcību nīst — Nabagam kā nerram -Bija tevim klīst . . . (Nobeigums 7. Ipp.)
illustrē grāmatu zīmju attēli.
Ar šo interesanto un neapšau^ bāmi. vērtīgo darbu ģen. Verners Tepfers pats ir sev uzcēlis skaistu pieminekli un jāpateicas Daugavas apgādam, kas šo grāmatu izdevis sevišķi glītā apda-" rē. Tā gūs atzinību, jo papildina mūsu vēsturisko grāmatu klāstu. Nikolajs Lečmanis
Ķ-EO'OOflS ZELTmS
(60. turpinājums)
Kad Jērs no Tauna uzzināja, kas viņi visi, tāa ir, priecīgs nodomāja, ka Zeltiņa kundze darījusi pareizi, kaut cik saposdama vīru. šādā cienījama sabiedrība tiešām vajadzēja uzvesties glīši un pieklājīgi. Bet — tūliņ ar izbailēm jau nācās atzīt, ka glīti sasieta kaklasaite nebūt nav sasējusi ciešāku balādnieka pavaļīgo
■ņiuti. _ ■
'..Sveiks, profesor!" pienācis, viņš skaļi sarokojas ar Star'cu. ,,Vai ēs jums esmu jau stāstījis,, kā Amerika kastrē jērus — ^uzmaucot stingrus gumijas gredzenus, tāpat kā uz astēm, kas tad bez' griešanas pašas nokrīt? Vai tāds paņēmiens iDija pazīstams ari Latvija?"' Antiņš sastinga. Tas tak nebija temats, kas iederētos šo ļoti nopietno kungu valodās, kuras v^š bija sācis • klausīties, stāvēdams taisni un klusu ka svece, gar sāniem nolaistām rokām.
Bet agronomijas profesors omulīgi iesmējās: „Nē. Tādus jokus es dzirdēju pirmo reizi, M jūs man pats
stāstījāt ... • " <. .
„Esmu jau stāstījis ..."
,,jā, č'etros no rīta pa tālnmi . .
•'zeltiņš drusku. apjuka: ,.Piedodiet, profesor. Man
tiešām par to reizi ir ļoti jāatvainojas. Biju iekūlies pa-
MāksliMeka- -Ģ. Tiltiņa: viņet©. •
jautrākā bijušo studentu pulka> im pēkšņi radās dulla iedoma noskaidrot, kā tādas lietas darītas Latvijā . • • '■
„Cetros no rīta?" neticīgi pārjautāja Kārlis Igals.
Bet Antiņam .par lieliem brīnumiem profesors turpināja labdabīgi smaidīt: „Vai nu tādi studentu joki vien piedzīvoti . . . "
Sāka smaidīt arī senators, atcerēdamies brangu joku no savām studentu dienām, kad jaunie kommīlitoņi, c-ēgdami, no vecāka semestra ķērājiem, aplipinājuši tos no spilvena laui?ā izlaistām spalvām . . .
Visiem ipēkšņi bija pielipis jautrāks, prāts un jatitrā-kas valodas; (un.Antiņš nu vairs nezināja, vai par to uz Zeltiņu dusmoties vai ne. .
Lievenī iznāca Jānis Bičolis, lēni un uzmanīgi nesdams ar mazām.alus pudelītēm un smailām glāzēm piekrautu īpaplāti. šķita, ka augdams viņš diezko gaŗuīnā nebija mēģinājis stiepties, toties •nobriedinājis pasmag-nēju augumu,' kas izskatījās tikpat neapsviedīgs un grūti lokāms kā viņa iecirtīgais. prāts. Viņš bija to kā neizkustināmu cirvi iecirtis latviskās laulm mājas stenderēs, : pie kurām pats joprojām stingri turējās, lūkodams .stāvēt aptuveni blakus Blaumanim, Brigaderei, Apsīšu Jēkabam, iPuraipuķei un citiem latviešu klasiķiem. Viņš mīlēja taisnas un strupas, reizēm padzēlī-gi apsmailinātas domas, nebēdādams daudz paff to,
ja brīžam tās kā miets atsi,tās pret šīsdienas cilvēka dvēseles mitekļa viņaprāt īpagalam sašķobītajām sie-, nām. . .■ ■ ■ ■
Antiņam pret tādiem stingriem vīriem bija tik liela cienība, ka viņš nevarēja sadūšoties būt.tik nepieklājīgs, lai atraidītu piedāvāto alus glāzi. No vienas pašas glāzes galu galā nekāds lielais ļaunums nevarēja celties.
..Beidzot tu kļūsti prātīgs," iečukstēja viņam ausī Zeltiņš.: ..'Namatēvs savā vārda dienā ir pratis uzstāties ar īstu grandsenjora vērienu. Visas uz viņa paplātes sakrautās pudeles -lepojās ar Eiropas slavenāko brūžu, etiķetēm. Priekā!" \
Antiņš apslapināja ar baltajām alus putām lūpas lin klausījās, ko viņam stāsta lidojošā sīpāre. „Eedziet, paskatieties, cik labestīgi priecīgs Bičoļa Icungs smaida,. aptecēdams savus viesus. Viņš ir. izlāpīs sabiedrības, jo jūtas no tās- atgriezts .'īpato darba apstākļu dēļ. Viņš strādā pa naktīm, sakopdams kāda. Ņuarkas veikala telpas, ari sestdienu vakaros, tā.ka latviešu sarīkojumos un tā sauktajā saviesīgajā dzīvē var .(piedalīties ti-. kai svētdienās. Bet svētdienās reti kāds kaut ko rīko, jo pirmdienas rītā visiem jau agri ir jābūt maizes darbā." ' •
Jā, no Bičoļa tiešām izstaroja reti redzēta namatēva laipnība, un likās, ka viņš šodien reizē ar savu dvēseli plaši, atvēris ari savu paplāno trimdas rokpeļņa maku, lai iespējami daudzpusīgā devībā iepriecinātu savus ciemiņus, lai tie viņa mājās Jāņos justos labi.
Atbrīvojies no paplātes un dzejnieku trijotnei pienācis, kas stāvēja netālu no Jēra, viņš īpakautri ieminējās: -..Varbūt, ciemiņiem, kas manas mājās ir pirmo reizi, interesētu apskatīt manu bibliotēku,. Es varētu parādīt dažus.retus pirmizdeviraius."
Protams, ka to gribēja ari Antiņš, un viņi, iegāja namā, sākdami apstaigāt grāmatām piekrautos plauktus. Tie istabas sienas aizsedza Hdz īpašiem griestiem. . ,.■
Bičolis lepni rādīja divas paplānas grāmatiņas: ,.šie te abi ir Raiņa „Tālo noskaņu" pirmizdevumi, abi izdoti 1903. gadā, bet katrs ar citādu titullapu. Uz vienas kā izdevējs minēts Brigadera apgāds, uz otras apgādnieka vārds.nav atrodams, tilcai atzīme,, ka izdevums iespiests
Kalniņa un Deičmaņa. tipogrāfijā' Tad. citas: Kārļa Skalbes ,.Daugavas viļņu"" g: izdevums, kas iznācis 1918. gada Pētera Stumba apgādā .Limbažos, Krišjāņa Barona Latvju dainu I burtnīcu, izdotu im. gadā Jelgavā un B. Dīriķa 1860. gadā Rīgā izdoto ,;Latviešū rakstniecību,': parjcuŗu rādītājs piezīmēja, ka tā vispār esot pirŗna literatūras vēsture latviešu valodā'
Vēl vairākas stipri sadzeltējušas grāmatas deva ciemiņiem apskatīt literatūras vēsturnieks, līdz veda pie nākamās plauktu sienas: „Un te ir mūsu klasiķi, no kuriem tik maz kas trimdā par jaunu izdots. Bet vajadzētu, ļoti vajadzētu apgādāt jaunus viņu vērtīgāko darbu' izdevumus." : "
•.„Es ari tā domāju — dikti vajadzētu," Bičolim skaļā un noteiktā balsī pievienojās Antiņš. ^ Baltā galva pārsteigta uz viņu paskatījās: ..Kas jus tads esat? Jūs rādāties stipri jocīgs puisis, spēdams iedegties par lietu,' kam citos ir tik maž atsaucības."- ■
Laikam izdzertā alus glāze bija sāltusi iedarboties uz Antiņa pa laikam atturīgo dvēseli, jo citādi viņš tik ērmīgi nebūtu varējis sākt runāt, kā tagad runāja: „Zi-niet, reizēm man liekas, ka,es nebūt neesmu viens, bet vairāki Antiņi kopā, cits vairāk, cits, mazālt gudrs, it kā es būtu radīts izteikties visu to kautrīgo uii kluso brāļu vārdā,., kas ir tik neiedomājami jocīgi,, kā ilgofc ilgojas, kaut pasaule atkal .iegrieztos vecajās, labajās st^enderēs, kuras ■ redzējušas ejam un nākam Poruka cilvēkus baltās drānās. Bungatiņu ar^tīru kreklu un pirt-slotu azotē . ... Bet — bet — varbūt tā tiešām nav diezko gudra gribēšana, jo kādreiz man sametas bailes, Ica viņiem es tomēr liktos cilvēks .no • citas pasaules, kas, ..ipŗet paša gribu, paspējusi jau sašķobīt arī mani. un viņi man vairs nedotu uzvilkt — uzvilkt viņu baltās drā nas. Es tanīs, lai kā to gribētu, laikam gan vairs neiederētos, ie^šā. Un tāds nu es esmu ne :šāds, ne tāds, ne še,'ne tur . . . " ļ
Antiņš drusku nosvīda, jo pamanīja, ka visi viņā skatās. „Piedodiet, es laikam pēc negulētas nakts, un ta kā te. ir tik karsts, būšot sācis pagalam negudii runāt,"
• (Turpinājums sekos)
t
954
