Trešdien,. 19S3. g. 25. decemM, 1C2./103. n-rs. LATVILJA AMERHKA —
}i jau to viņš neteica, viņš tilcai : u ieprāsījās:„Varbūt tu gribētu iš būt manā vietā?" Nē, Pētera -vietā neviens gan negribēja būt, katrs labāk' iztika pats ar sa-[ja vām' rūpēm un savām bēdām, un vai grūti bija iedomāties, kāda ir vientuļnieka ne vec- . e- puiša, dzīve? Vecpuši. vēl cerēja .
dalvē ko: sasnieg, vi^az kar- ; •srtīgi izpriecāties, ^ ■e- Pēteris tikai dzīvoja no dienas -; •dienā, 'necerēdams un negaidī-.;;; .dams vairs pat ne to brīnumu, kad pasaule būtu tiriva, bez jro-. ļ"^' :bežārn.VKādu laimes mirklīti jau ^- vajadzēja ikvienam,. lai izturētu .:; ^ dzīvošanu, ^rī ..Pēterim. Unjv^ , ^ņam tādi rāte ķād pēc neziņas :
gadiem varēja :;apmainīt .vēstu-1^0' :les sievu un liieitu,^ kad /vsr ■ ps- rfija runāt.ar "viņām. Jā,: tie bijaV Pētera laimes mirkļi^ kurusV;: Miķelis pat neredzēja, jo viņam nekad; nebija; laika drailga dzī-..; : vei. Kdpš,toveiz^gustāj ar-^^^ mībām mocīdamies, Miķelis par W sāka kopājar Pēteri turēties, t^,,^ ■sa. palika, vairāk ieraduma .un vajadzības, . nekā: draudzības dēļ. ■ Jo ķas gan^:^
cīgam puisim varēja; būt kop'gs • ai-, al^ noroākto> saīgušb Pē-. teri, tādu sausu prāta cilvēku, y. '20' iasvisu izrēķināja un aprēķinā-ja, kas ne centa neizdeva priekam, vien. Jā, uri ko tad viņš sauca par prieku? šis :bijā: Jē- -dziens, kurā viņi abi iiekad ne-■ sapratās, jo katram prieks bija : .•^2 citādāks, tāpat itā; katram bē- ' das bija citādākas, un toniēr — viņi turējās kops im saucās;
draugļ.-V
Dienu pirms svētkiem, brau-cot.mājā no darba, Pēteris, Mi-. : šķēlis, J^ffīžr vēl pāris biedru,. ■ ^' stāvēja :iespies|iv tramvajā;, n
ine
3as, ētū aša
tālu no durvīiņ. kad iekāpa arī' Ozoliņa kundze. Pēteris viņu
■ goddevīgi pasveicināja, pārmija ' :] dažus - Vārdus, no kuriem Jānis ^ uztvēra: atnāciet pa : svētkiem-
ļpa- Ozoliņa kundze drīz vien izkāpa,-lijās' un Jānis iāka zoboties, ķa Pe-idās teris nemaz tāds neesot, kas sie-;ies. vietes nepazītu.^ Ari Miķelis iz-pa- met pa zobgalībai, droši vien, kas bez kāda nolūka, bet Pēteris ska-ves'tījās draugā, kā nule tikai viņu .; :)ēr- ieraudzītu. Vai tiešām, pēc vi-.Ida siem šiem gadiem, tik maz Miķe-liju- iis pazina Pēteri,/ka. var sākt ;.
■ domāt tikpat aplami kā Jānis? : „Vai dzirdēji, kā tā vecā dāma Pēteris ieaicināja pie sevis?" > Jānis piemiedza vienu aci, tad ; smējās,' it' kā būtu izteicis labu
: joku,, im Miķelis,' protams, smē- ' ■; ja līdz. ■;■'
.„Nevar jau-visi skriet pēc tām ; jauniņām, tām glītajām. Kad pašam kņirikas vairāk M msb' . tu, - tad jāskatās' pavisam uz ci-tu pusi."; : .v--^;
Pēteris Idausījās-un klusēja. : Dīvainā kārtā šOreiz pat dusmas •;
necēlās, tikai, dziļa nožēla, • Kad viņi izkāpa ūn- soļoja ko pā; iiz māju, .Miķelis ieprasījās: -,,Kas-^tā;bijar : ;; ..Nepazini? Ozoliņa kundze."'
„Tā, ar ko reiz davojām vienā mājā, kad te iebraucām? :Nia-:: dien nepazinu.: Nosirmojusi, ve- , '■■■■■..ca-kļuvusi.''>'... ' -./O
v; - „Viņas vīrs ■ trfe gadus ņoslž-moja, tad nomira. ; Domā, tas ; : ■ cilvēku nepadara veču nelaikā?" - Miķelis skaļi iesmējās: ,,Bet ' tu? Ne tēv kāds slimojis; ne miv^\ ris, un tu arī esi nelaika nove-pa cojis." : ';./q-; ļede- Pēteris sakoda zobus, lai nep&^ ,;
teiktu draugam asus vārdus, ^a^š- Slimnieks? Vai Miķelis pats tāds;
nebija? Tiesa, miesa pēc gdsta ."6- viņam ātri atkopās; bet gars?7
■^'^•1 Vai taš- vSl inrīrniām no'hiicv
un es pēc pāris stundām jmns sāka skaļi un ipriecīgi smieties: Jsuoina Babre to atnesīšu," viņš steidzīgi m- „Jā, jā, jaunkundz. Nebrlnie- ' nāja. ties nemaz. Es šorīt aplaupīju gAPN'U BRAUCIENS
: Nu kā tad, tāds tu me^ valsts banku un nu esmu ba- * putns esi, Baiba : domāja. Pat gāts vīrs, 1^ jau tas Ziemsvētku naudas nav ko samaksāt par tē- vecam pienākas."
Ziemassvētkļ, "ZkmassvētkS Skanošs brauciens divjūgā.
cita citai par dažiem kilo-; varu itin labi .pārtikt un ari te- dams smago zi^^ cepuri .un^ j^^^^ jj^^ tādas lietas no- „Labdien, mežziņa kungs" aiz Agri rieti vēu\ēkti
triem. vi paskolot, bet tā vientulība bez to uzl^rdams. an kažoks tika tikai Rīgā, bet nu ari maz- muguras jauniešiem atskanēja ZvaigTnes' saplaukst Wmiam.
pie- tevis ir griitākā/l^ reizēm gn- bija nov^^ -
ioijā bas tevi pašūpot un p^uklēt, mulsumu leraucizija gadus 2? vai radums, bet vina skaļi teica: ' ; ..fes jau ienākdama
j.—^_ T-.i. X.. cioirfM vīrieti. .Inmii,;^ -■ , . ... . ■ ... .-.
rāmā balss.
.jĀtrāk, Aina, ātrāk," sauca Baiba, izlēkdama no tramvaja metrime un pusskriešus dodamās.uz Kur- Kaut gan vilciens .Bauskā
zemes staciju, „līdz vUcienainU- nāca lielā krēsE Baibu stacijā Das tevi pasupot un p^uKiei, muisuinu "^^"""^^'r^^ radums, bet viņa skaļi teica: '; ,.Es jau ienākdama klausos, kas ziemas sniega miera klāsti
kaiidažas minūtes,, un maii^^v^^ un; laimīga; kā bērna dienās, bet ^ esi::til^ 2S vecu slaidu vir^i, _^piu g^i- .^k; ko. Kas par niekiem! Cik tē par troksm^^ Betlēm®
biļete jānopērk''. • ; v māte. Viņas sajninatais vedējs tālu," gaudās māte. ; ^ šu.matu kodaļu, ^_^sķelmīgām^^ tur tā maksa! Gan jau-ta jils apkalpoja? Vai nebija pā- ^tkalAnvi senie stāsti '
,^agaidi> Baiba, es netieku tās noveda .mājās;pustundas lai- Aba^ sievietes sāka nevaidā- acrni, kurās varēja amanīt jaut- atdosit nākošā reize.". ^ ' rākasa? Viņai tas tā izdodas šad tu^^ tuva dzimtenei
tev līdzi, jo tavs sainis ir tik kā, - lai gaii stacija-atradās no mi .^smieties par mātes pēdējo rības dziricstis._ _ v Beigts, kas beigts. Ko tad vi- un tad. Redzi, Baibiņ.-mūsu jau- zien^vētki ZiemassvētM
liels uti neērts", izmisusi atsaAV-P^^^^ I^^-' teicidjp, lai^gan tas Mieriņakunr: Nē, šo : vini ^^oa nepazina ņa citu varēja teikt vai da^^ nais mežzinis Kraujiņš ir mans §niega klāiu baltumā.
jNekas; meitēn, šī steiga nāks
tev par labu Varbūt kādu Ml^^ smējās. Paauklēt viņu, meitu,, vēroja. Noseoi^ we. galdiņa, dīgām acīm. Laikam jau kāds ..Es nemaz nezināju. Mierina
tev būs svēkos Siguldā viegiāk.f^ gads. Tas l)ija tik joog^ zlt^s. Bpdi pa^^^ liela meita. Mani gan viņa ieskā. -si^t. ar\o slēpējv^i W
-slēpēt" ■ bas est ka sunim. Liec tik la- un nuļi.; Arsmaidu uz lupām ^okas pie kafijas_tases, viņš le-; ^^j^j. pagriezās pret tija te par Ziemsvētku vecīti, te ^j. partneris^ draudziņ
toumus galdā, jo eš jau labi pa- v^^ vecaja, sāka ar meitemterzet.;^^^^ ^^^^^^ g
. Vai taš: vēl; joprojām .icuija. :
^^s. slims? Vai tā negausīgā mešanās ':
ne dzīvē, dzīvošana vien^ dienai un
viņš tikai .sev, tā kārigā tveršana un
ķosi škērdēšana, vai tā; nebija /slimi-> ' ■
[Ne ba; mūsu; laika lipīgākā slimība? ^
.jā-: Bet Miķelis jau bija savu^^^^^ jau zīmi uh Ozoliņa kundzi aizmir- ■ ■ jjjre- sis. •:
ļviŗ^.; ■ v;Ko; tu pa .svētkiem; darīsi?'^ ļ]Jro- Viņš prasīja Pēterim, kas ■ gan-faik,:: drīz jau būtu izteicis — iešu. pie
3āt Tevis/—t^imēr caur zobiem iz-. '.ļ-pve grūda. netīkamu: „Neko." Pēc ^
rie- pāris soļiem piebilda: „Svētvs-ļenus, karā; aiziešu;ūzba2^
I mī viņi -soļoja klusēdami. .
Patiesībā Pēteris gaidīja, : vai. \ 1 Miķelis ;neaicinās, pie sevis, nu iTm ^^^^ .sieva, taču tāda kā fime-' ns"' '^^^^^ Ziemsvētki bija ■. ;
kopā pavadīti, ka likās gandrīz pats par- sevi saprotams.T'ēterim - . ^^Pa- būtu Jābūt ari tagad ar Miķeli ■ i' ete- kopā.-. Bet Miķelis-klusēja. Pie : ;v ļ. ta-: savas mājas pameta ar īabvaka- •: \; p^a- ru ļm iegrima pats savā da^ , Ķ pdzē pienāca 24. decembris ar pa-Lg^'. .^asto darbdienas steigu, bet pēc- - ^ j pusdienā .šī steiga ;un Ipatā I ^ļ^ļy9 svĢtku trauksme;\b neda- kā spēcīgs, vilnis,, brīžiem
ska- ■(Turpinājums 11. Ipp.)
Zīstu tavu; vārišanas un cepša- siltajā istabiņā, kur katra lieta.^^.^^^^^^^^ bija manāmi samulsusi Jūsu nauda nezudīs. Ziemsvētku: bet nu mēs esam līdzīgi, jo es ^g^^^jg ^^^^^^^^^^^ nas māldlu," ^moja Baiba. :. tai atgādināja bērmbu un sko- nelaimīga par savu vaļīgo vecītis jau nemēdz bēriius mā- ari viņai nospēlēju īstu neveikli, ^ jaukām dobītēm abos ;iKo nu pax to, meitiņ. Es jau las laikus. Katrs niecis;^; te at- ^^^^.^^-g-^^^ kā to biģa īpa- nīt." ; , bet naudas rēķina samaksai ^^^^og Es tev viņa attēlu parā-
visu saliku virtuvē. Nāc nu ti-:radās ta^kā viņa tos bija pam^ ^r pazīstamiem ve^ala. Baibai viņa pē^^^ bija «lan patiesi nebija smē- ^^^^ j^ggi
1 „Alc, ko tu maiii apcel! 'P&ii t)ūtu labprāt braukusi mums līdzi,- ja vien māte neaicinātu uz mājāni pa sveķiem. Mūsu lielajā studentu barā būtu tava īstā vieta. Tur tu ar savu aso mēlīti varētu izmeloties Var ku
ne noceļ luvu ..Tuiiaiii. mās smaidošā Baibā.
„Kas nu šis par mānu. Tāpat studiju; biedrs vien ir kā kuŗ^ ^ē! š6\Sr jāiet m tirgu un pirms aizieša- gj^^:
kai n4elot^es, jo; diezgan esi Rī- to uz.Rīgu aizbraucot, mte/^pj^^^ļ^atājiem a^^^ Nez, kas kā karstā svelme pār visu seju.- Jās ■Kraujiņš. .gas maizē ;izkritusies. Raugi, klusi pievēra durvis im ^^vās ..^ bijā. j^rēbes; jau gan- Taču jau cilvēks • tt-^ .u^^■nn
a apvamo-
Es vēl neko tev nevaru, teikt, bet tā vi^ liekas, ķa es drīz.RI:
mežu, kur jaukā rrtāja, kur
______ _____________ . j_ „_________jaukais Ziemsvēt-
ŗiem sutumā atkusa sniegs un uņ Baibai bija rokas pilnas dar-^?^^^^^^ «le ir mam ; jaukākie ^g^^j^jg^ Mani jau gaida un „Tas;jau, māiniņV tagad mp- , ..Celies; nu, bērns, man <iyizi sakrājās ap ienācēja kājām ba,.m^^ pie- Ziemsvētki, ^s esmu izslēpēju- es steidzos uz mežu
-- Pārnāca māte un brīdi ^^^^s katru svētku dienu. Esmu ; ^ . . :
Tava ipūcigā Baiba.
mirsas.
katrs. Tas, ka viņš inan vairāk g^g^avuš labumus, ^^^^ ' Lai nu tas bija kā būdams, to- pļenaUdzēja Baibai bet tad tai apgriezusi mežu mežus un visas
pievērp:;uzmanibu, vel nei^^
ka ■man viņš 5>atiktu, lai gaxi Runāja Baiba.
tadi Puisim nav nekā4as vainas, tikai pār. lēnu un klusu", pie-
; mēr veikalā tā nedrīkstēja pret atkal vajadzēja skriet pa pilsē-:. stums, nez vai nebūs ap 30 gra- viesiem izturēties. Varbūt, ka tu darišanās, uii Baiba palika
. V, M ■ ..Ritu tev, meitiņ, gan būs ^^^^
S ■ lenum klusu , pie- ^ jāpaiīdz kafejnīcā, jo ritu -g»^ ^^āsnis aizkūru, bet veikals tāds lauku vīrs maz ko zināja jās klusums, bet tur jau nāca bilda B^ba,ieskriedama stacijā.'.^^^^^^ p--,s: vēl kādu laiku būs auksts." ; par pieklājīgu uzvešanos-uii at- viņas šīrita paziņa. Baiba ierau-
.Kad;meitenes ui^ uz Kas tad nu Baibai tur bija vainošanos. Ech, kas pateikts, dāja viņā starojošās acis un kal-
sējā perona, bija vēl pāris mi- tirgu sapirkties lauku produk- ko nezināt. Pazīstama lieta. Vir- pateikts. V seno seju jau otrpus ielai uh
:nūšu laika.;„Tad nu .izdzīvojies tus.(^ niā-tuvē vārījās kafija uņ daždažā- viesis stāstīja- -par lielo auk- viņai kļuva tik,silti^un labi. Ta
un izpriecājies labi laietiii^^^^^p^^^ jau kādam jāpar das maizītes bija,saliktās uz^^^^l^^^ nav ču jau krietns cil,vēks un cik
svētķienļ. Gan jau Baji^k^^ .kafejnīca Es kafiju uzvā- tes un- lielie Iculmļi plauktos, piedzīvots, un kā gaŗāmž ejot stalti viņš nāk, galvu .atmetis.
. ši tev pakavēs laiku, " smējās ;rišu un visu saUkšu uz letes pā Tas desmit centu,, tas divdesmit, iejautājās par Baibu, šis viņas Nemaz neizskatās pēc mežā Ci^ Aina, pavadot Baibu. ; ■ rok^, bet tev. būs j^^^^ no galvas, te agrāk neesot,redzējis. Nē, vi-^te^ un tukšinieka. Briesmīgo
„Āk, ko tii zobojies par meklētāji^ kufu gan nO paša ņ- ; .^j nu vien, māmiņ, droši. te nedzīvojot. Esot no Ŗīgaš. ā.das somu viņš nesa padusē un Aina. Tu labi zini, ka es būtu ta daudz vis n^ūs. Tii jau šo .Gan jau tik^ visu." kas; gan šim jāzina, pukojās jau pa gabalu māja Baibai ar
pa svētkiem, tiķ laferāt paliku- darbu labi..pažisti un pratīsi tikt Brr,. veikalā gan bija vēl kriet- Baiba, rīkodamās gar maizītēm, roku. Baibai grilDējāsipaskriet si Rīgā. Būtu jauki izšlēpējušies galā. Es. jau ari būšu, cik vien ni.; vēss; un Baiba apmeta ap. pie- Pasūtinājis otņi tasi kafijas sve-: viņam pretim, tik pazīstams un 1 pa Siguldu un inūsu" pasu bar §tni iespējams, atpakaļ.. :.ciemniātes vilnas'lakatu un kā- šais sāka skopos vārdos stāstīt tīkams viņai tas likās, it kā ve-
riņā nosvētījuši jaukus svētkus. Baiba, . mātei .runājot, pasmai- dū laiku uzturējās virtuvē, kur par lielā sniega im aukstuma cu draugu būtu ieraudzījusi; ko Bet n^āteiŗ ,viena, .uh. viņas^^^^^^ bija bija silti un labi. ■ ;postu lauksaimniecībā, bet it se-gadi^
nīģais prieks ir sastapt Vēl hovjidussko- Noskanēja durvju 2rv.aniņš un višķi mežā. Baiba pania^^ sā- Jau uz sliekšņa.nācējs sauca:
svētkus pavadīt. kop.£L;MuD^ jau 1as laikiem. Viņa lāM prātā kāda ka ieinteresēties viņā aprautā, ,.Nu redzat, ka Ziemsvētku ve-
tur, mazpilsētā, haV nekādas lie-' tilct galā ar tirdznieciskiem un tl baltmaizes. Tad atkal ilgāks bet tomēr gleznainā stāstā. cītis tur savu vārdu, še būs 1as ipazlšāi^s, jo mate ir tik- citiein apmeklētājiem kas to bi- klusums; tikai īpa ielu dzirpjā^„Yai jūs. Mvojāt ^laukos?":mans; tē viņš teica, snieg-, ļoti Bodarbrnāta ar savu mazo ja iecienījuši viņās atklātās Un čīkstam laucinieku ragavu slie- šķietami nevainīgi viņa iejautā- dams divu latu gabalu, :„un te lp,fejrūcu, ūn- es labu^^^i^^ dēļ. cēs, braucot uz tirgus laukumu, jās. būs Ziemsvētku vecīša svētlm
mu prom no Bauskas;'' skuim- Viņa vēl tagad /atcerējās ŗieiiu Baibai kļuva /tīri vai garlaicīgi.;. ,)Nē, es esmu mežā vīrs un dāvana uzticīgam bērnam"- piē-:gi runāja Baiba, a^ no apmekiētājiem un par^u-noskanēja sniegā smagi davoju aklā mežā. iJums, var- bilda, svešais,, sniegdams jauku
^no draudzenes. ^ v ; viņiem a|>jautajās mātei.; . soļi. ;Nācējs nodauzīja sniegu .nb;ļ3ūt, tas liksies savādi; bet es Ziemsvētku vecīša attēlu kok-
Vilciens I bija pārpiltHts svēt- 'Pēc garšīgām vakariņām tik kājām iiz kāpieniem, uh mežu uh jūtos tur laimīgs.; griezumā. : Figūra tiešām^ W^
kū viesiem, kas devās uz visām labi bija iegulties savā meite- viņu veikalā ievēlās vesels spiets Es daUdz ķo redzu, ko citi cii- mākslas darbs, bet Baiba neva-Zenigaiesim Kurzemes malā
-izmantot ZiemsVētku^;^;b^^^^ lielā garā. būtu bezgala gafs stāsts Ziem- vēka. .Nē, nē,, viņa pateicās, bet
tā ka Baibai iznāca līdz Mga-^^ i^ nosēdēja uz Baibas gultas kažokā, saj ostā ar veclaicīgu per- svētku vecītim, Mŗam svētku pieņemt ' vai nostāvēt kājās koridorā. Jel-.' malas un stāstīja savas ikdie^ ļu jostu. Kājās bija milzu fil- tuvumā nemaz nav laika," ismāl- „Jūs esat spītīgs bērns, kas gavā viņa dabūja vietu kupejā, na$ gaitas; un raizes, kā ari šo ča zābaki, bet rokā viņš turēja dīdamis nobeidza svešais piecel- atsakās no Ziemsvētku; veča dā-■ [ bet grūtības atkal sākās Mei- to jautāja par mei'taš dzīvi Rīgā. lielu, veclaicīgu ādas somu, Uz- damies.: vanas," noskuniis teica vīrietis,
tenē, jo braucēju ar Bauskas ,.Ko nu, māt, par manu dzīvi, acis un sacelta kažoka apkakle.' Baiba ; negribot nosarka un atvērdams lielo somu un .gata-mazo „bānīt.i" bija daudz .im sta- Tu jau zini, cik vienāda ii*, bija no aukstuma un elpās ap-^^ : vodamies tēlu mest. tajā. bet vi-
cijā. visi skriešus devās .liž'š^^^ ^sarmojušas,, tā ka vīra. vecumu Šveš iebāza roku Icabata; ņā rīcību pārtrauca Baibas, pār-
sliēžu vilcienu. Arī Baiba pālai- mājās. Tad tā bezgalīgā mācīša- im izskatu nemaz nevārēja ņō- .■im meklēja pec naudas, Ņu vi- steigumā izsauciens. Baiba .ar da skriešus saVais slaidās; kājas ņās. iReizēni ar Ainu.aizejam uz teikt, Baibai viņš likās pēc Ziem-; ņa; sejai pārskrēja samulsums, balu seju vērās somā, kurā kau-un vēl .pēdējā brīdī dabūja. vie- teātri un operu, bet tas ir reti. svētku vecīša, un viņa jautri uz- uti viņš nelaimīgi pagriezās pret dzēs gulēja naudas. zīmes. Des. tiņu kupejas 'Stūri. Lai gan vil- jo ne ijau laika, ne naudas diez- sauca ienācējam: B.aibu: nht, divdesimt tm piecdesmit la-
ciens bija pārpildīts, Baiba sa- gan. Bto jau ātrāk ..Labrīt, ■ Ziemsvētku vecīti! „Man^ ir gauži, nepatīkami tu paciņās. Tur jau bija tiiksto-
beigt skolu, jo ari tev būtu laifc Jau tik^ a
domāt par vieglākām dienām." nam." . : ' naudas, šorīt steigā esmu to tās bija ņēmis?-
,.Ko tu, bērns, runā. Man spē- . „LabrIt, labrīt, meitiņ!" jaut- aizmirsis mājās, bet man pilsē- Jaunais vīrietis nesapratnē
meklēja 'grāmatu un sāka lasīt, jo nelielo ceļu līdz Bauskai vilciens veica lēnā tempā, piestā-
damies visās stacijās^'kas seko- ka diezgan, un ar savu bodīti ri atbildēja ienācējs, noņem- tā ii: pazīstami,' kas man aizdos brīdi lūkojās meitenē un tad ie-
Pie svētku eglītes.
J. Līģera folo.
(Pārņesubs no 10. Ipp.)
norima' pavisam. Pēcpusdienas kafiju dzerot, noliktavas strād-; nidm laba daļa bija jau p^^ duši, kamēr citi, pusddehojot stiprāku malku ieba^Sjul^^ nu priecīgi un droši runāja. Visi gaicSja dienas beigas, visi gaidīja Ziemsvētkus, patiesībā bravdienu, ne svētvakaru. Darba viri tērzēja, smējās par lielajiem tītariem, kas būs jāēd līdz apnikumam. Viens otrs pažēlojis par noteikto baznīcā ie-; šahu, bet vēl nesenās rūpes visiem likās šovakar tālas, tās n©-pieniihēja, tās aizklāja "krāsaino vpāplru' lentes uņ spdSo spuldzīšu gaisma. Tad viņi visi sauca viens otram ar labvakar .i un priecīgus .Ziemsvētkus,, naski Steigdamies uz tramvaju pieturām. Mājfe! Visi steidzSs šova-. kar niājās. ,Ari:' Pēteris. Kā sar čīkstēs viņi kopā ar Miķeli iz-: metās no noliktavas, ģērbtuves uh iespraucās pā^il^tājā.sati2s^ ;snies Ipzeklī/^^
. Pētera trauksme pēkšņi ^^la-li:a. VientuSbas apziņa spiedās virsū tāpat ^ kā darbu beigušie strādnieki, un palika vēl tad, kad; viņi iSāpa un kā katru vakaru kopā ar Mķel -soļoja. Miķelis bija neparasti khiss. Gand^ jau pie savas mājas iejautājās:
: „Vai tu iesi pie tās. Ozoliņa kundzes?" „Kad?" Pēteris dzedri. atjau-
tāja.. .:.^;.
; „Nu, pa svētkiem.- Šovak^, rīt?" '
,,Nē, neesŗmi tā taisījies.
„Kas tur ko taisīties, aizej un cauri..Tev Viņa patīk?"
•Pēteris asi pacirta galvu sānis: „Nesāc nu'tu ari!""
iŠummss. Viņu. soļi savādi dipēja tik nemierīgajā vakarā. Pēteris sī^dri juta, ka gaida, ka vēlas, lai ft^elis aicina pie sevis rīt, šovakar, vienalga kad, bet lai aicina. BifiķeMs ierāvies savās domās, savā jaunā, precētā vira ioniā un nesaka nekā.; Pie savas mājas gan viņš tā kā pāmī-ņājās,ķā nezinādams, ko īsti iesākt, tomēr vairāk ķā— priecīgus svētkus — Pēteris ņesar gaidīja.
: ,,Ar labu ņa&ti.'' Viņš noteica uri . stmgriem soļiem devās uz savu istabu nedaudzi tālāk. Bet sirdī palika vilšanās, rūgta, asa. Nelūdza vis! dribējās vakara tumsā saukt:; Miķel, Miķel, kur m palika visi tie Ziemsvētki^ ķād dalījām kumosus, kad iztikām ar vieniem cimdiem un vienu: pieklājīgu kreklu?
Tu esi prāta cilvēks,' Pēteris pats ar sevi domās nmājāSj^^^t^ saproti taču, ka neesi vairs Miķelim vajadzēs. Ko vi# iesāks ar tevi svētku vakarā? Ne tu dzersi ļJiedāvāto šņabi, ne smiesies par Miķeļa jokiem. Tiešām, tev tur nav ko meklēt. Ej savā istabā un svini pats savus Žiera-;s^tkus' P;;.gribii'
Pēteris iegāja savā istabā, kurā smaržoja ■ pārnestā; eglīte. Uz galda stāvēja ^Miķelim domātā dāvana glīti iesaiņota. Lēni Pēteris lupināja nost krāsaino' papīru. Nevajadzēs! Pēc svētkiem Pēferiš palldrstfja
grāmatu, kuru bija izlasījis. Nu steiga uz baznīcu līkas laba, t§ viņš zināja, kas ir Narciss un atņēma daļu domu— to rūgto, kas ir Zeltamute. Uzšķiras vie- nētīkamo> jo baznīcas svinīgajā ta, kur Narciss iztirzā starpību klusumā radās, citas domas, gan starp sevi, prāta cdlvēku un jtX^ arī. rūgtas, taču pilnas ār mī-tīgo Zeltamuti: „Jums pieder - lestibu, ka Pētera acīs sariesās d2āves pilnībā, : junis pienākas asaras. Bet prāta cilvēki jau sulīgākie augļi, jums pieder mī-hekad neraud! Pēteris neraudā-iestības dārzs,,. mākslu skaistā ja, nē, Istfehībā sirds gavilēja pasaule. Jūsu dzimtene ir zeme, kopā ar ērģelēm, pateicās un lū-mūsii dzimtene ir ideja. Jums dza..; Kas tad bija šie ikdienas Var draudēt briešnias noslīkt ju- notikumi, faizltes? Nieki! Bet tekļos, mums.— ledrāšāņās bez- bija kaut kas daudz, daudz va-gaisa telpā." ; rēnāks, kas šonakt dzimst. Lie-'
;: Pēteris aizcirta ' grāmatu/ pa^'li^^^f^ Gaisma..Pēteŗa acis. meta to uz galda, kā kaut ko aig tg,n kaifia
karstu/ ko piri^ti vairs nespēj P^eki: noturēt, un. smagi elpoja, -v^- mmsum un tagadējā
vien .Ukās, viņš Bij^ iedrāzies ^^1^^ bezgaisa t^pa, kur smaržo eg^ ^^^^ Vai Pete^ maz drik-
le. bet tā.smaržodama iesūc sl '^f ^^^tS?? ē^'"'""
justies neapmierināts? Katram
vī Pēteri pašu, kopā ar visiem '. . v , v,
aizgājušajiem ' gafem,, domam. ''^^^^ : ^.^
..--j-r^... , - ' . .. tas salīdzina ar Vmu. kn.<3 AAfiis
tās salīdzina ar Viņu, kas cdetis I."
un idejām. Jā, kopā ar viņaide-^ jām par mūžīgo uzticību un pardzīvojiima neatkārtošānos. Bija tik grūti, tik neizsakāmi
smagi šajā bezgaisa telpā; ka . - . ,: ;----- 7
Pēterim izlauzās skaļš vaids, bet ..
t«;si.foT.oc L,.,,^l.;^ Dievkalpojums beidzas -ši
par visiem? Pēteŗa saliektā mugura izslējās taisna, pazemībā nokārtā galva pacēlās un viņš skatījās uz altāri. Paciesties un
tas iekrita istabas klusumā 1^ kaut kas būtisks un likās, izrā
Dievkalpojums svētku svētāka dala, ko dau-
va«o egļu skuju smaržas Pēteri J'v^V ■''''^tfS?'^- ^ atpakaļ ārā, ierāva dzIvS - ^^."^^^-.^J^'^^^T JS pelēkajā Mvē, kas vienmuļi ^"^^^^^^"^ ritēja. ^ * tigi raustīja, vecākus. Draugi iz-
, . .:. mijās dāvanām, skanēja aicina-
..Tā tas ļj.'' Pētera skaļi nc^ ^^^^
te^c^ w sal^ rosījies. Nomaz- ^ g^^^ kad Vsen
gājas, ^pārģērbās, pārslaucīja is- neredzējušies atkal tikās. , Atri V v!? ^enkārsu^ mal- tomēr ļaužu bars Izklīda, steidzi-tati.^ Darbojoties^domas mazUet gi.^en pazuzdams daudzajās m noni^ ^aisa-vilšanās par tomašfnās.- kaa. aizspurdza ^ ķeļa Musēšaau. par Jāņa aplamo .j^g ^ nemierīgas šajā svētajā, t^ošanu un par savu vientm> j,^^^^ bu,Tatas n-! . Pēteris stāvSJa p^^^^^^^^
Labi vien bija, ka ari svētku malā un noskatījās. Baznīcā ie-vakarā vajadzēja: strādāt; tagad gūtais' miets vēl bija viņā. Ap-
kalpotājs, izdzēsis lielās spuldzes, arī aizsteidzās, gaŗāmle-dams novēlēja Pēterim priecīgus svētkus. .
„Ķur tu. iesi?" Viņš pats sev prasīja. „Būtu tev tāda daba kā citiem, nestāvētu svētku naktī vieins kā koks." Pēteris sāka šo--ļot, apspiezdams sevi domas par labām vakariņām, par pīrāgiem un. piparkūkām/ kas jau kopš bērnu dienām šķita svētku neatņemama daļa. Jā, būtu paticis tagad atrasties . kopā ar kādu cilvēku, dziedāt svētku dziesmas tā, lai pats arī savu balsi dzird; baznīcā tā iel^āvās un pazuda vispārējai - skaits. Būtu paticis redzēt dāvanu prieku — tīro dor šsnas un ņemšanas prieku.
Pēteris soļoja mājup visu garo gabalu. Ne. naudu taupīdams viņš šovakar nebrauca, bet gribēdams seVi just, būt starp citiem im tomēr palikt viens ar sevi. Kad viņš nogriezās ņō galvenās ielas, viņu apņēma krār Bsina tmsa. Sīkas spuldzītes mirgoja, apvītas ap namu durvīm, logiem, iestieptas kailo koku zaros, tik sīkas, ka nespēja radīt gaismu, tikai; krāsainu, tīkamu tumsu.
: Pēteris apzināti vairījās savos svētkos iejaukt svešo, tomēr šis sīkās, spuldzītes viņam bija kļuvušas mīļas, tās darija ielu tīkamāku, tumsu maigāku un sirdi ielēja bērnišķu līksmi. Pirmajos gados likās, tās no karnevāla paņemtas, bet vēlāk -- tas atstaroja šo aizgājušo, vientulībā pavadīto Ziemsvētku mirkļus.
Vienu bridi Pēteris iedomājās par OzpliŖa kundzi. N^, ciemoties viņš; negribēja. Ļaudis tad
atkal trītu mēles, jo citiem patika uzmanīt viņa soļus. Vai nebija savādi, ka' par tiem, kas savas sievas tur, -viņā pusē at' stājuBi un aizmirsuši, tā nerunāja, jo likās dabīgi, ka cilvēks dzīvo, it kā viens posms viņa. pagātnē nebūtu bijis; it kā viņš nekad Dieva un cilvēku priekšā nebūtu, zvērējis mūžīgu uzticību. Pēteris tp nevarēja aizmirst, arī negribēja, un tā vien likās, ļaudis nespēja viņa. godīgumu pieņemt par patiesu. .
Piekusis no tālās staigāšanas, Pēteris iegāja savā istabā, priecīgs, ka ceļā pagājusi vairāk nekā stunda. Vakairs vairs nebūs tik garš, un tā izsoļoties ir labi, norimst domas, nogurst locekļi, tad arī miegs nebēg./Svinīgi Pē-. teris apstājās pie mazās eglītes. Tajā,nebija nekādu vizuļu/ ner viisnas spuldzītes; kupla un za-. ļa tā smaržoja kā visas tās daudzās egles Im eglītes, kas nobirušas, sen aizmestas, bet kas savās skujās, vienmēr slēpj mīlestību, bezgalīgu mīlestību un bezgalīgas sāpes. Pēteris sadabūja divas lielas sveces; Bridi neziņā palika stāvot, jo viņam nebijā, kur tās likt, nebija pat , tādu pudeļu, kufās sveces turētos. Tad viņš izņēma no skapīša baltu apakštasīti. un la^lpināj a sveces iiz tās, palika tuvāk eglītei un viens; ■ pats klusinātā balsī sāka dziedat Klusa nakts, svēta nakts. Bet drīz balss aizlūza, nenorijams kumoss iesprūda kaklā un smacēja.
Sveces, egle smaržoja.
..Manas mīļās!" Pēteris Čukstēja istabā, Iedomādamies sievu un meitu; Viņš zināja, viņas nav vienas, viņas droši vien ir
radu pulkā, viņām varbūt ir ari draugi. „Manas mīļās," viņš atkal teica, skatīdamies abās baltajās svecēs, „kaut jūs nekad : nekad nepaliktu tik vienas."
Tā sēdēt bija grūti. Prāts gan teica, ka ir! pilnvgi- vienalga, kur Viņš šonakt klīst, no savām domām; viņš neizbēgs, tomēr bija tā, it kā kāds dzītu ārā no istabas, ārā aukstumā; Cilvēkam vajaga cilvēku! Pēteris apģērba mēteli, un grasījās ņemt cepuri, kad.skats apstājās pie Miķelim domātās grāmatas. Dāvana bija, bet nebija, kam dot. Atkal prātā ienāca Ozolii^a kundze ar savu vientulību. Bet viņai nevarēja dāvināt grāmatu ar ierakstu: Miķelim Ziemsvētkos! Kopā as domām - par Ozoliņā kundzi at-plaiksnljās doma par bibliotēlm. -tās gaismu un. siltumu; J
Pēteris pasmaidīja sevī, priecīgs un apmierināts par pēkšņo domu. Paņēmis vestuļpapiru, viņš uzrakstīja: Dāvinu lo grār matu bibliotēkai latf/iešu lasītāju vajadzībām. Ar lielu gandarījuma sajūtu viņš iesaiņoja atkal grāmatu, uzrakstīja adresi un Izgāja. Kāds tīkams viogļums nu bija soļo.š,. un cik daudz .spožāk staroja sīkās, krāsainās spuldzītes ap namiem! Uz stūra tumša, mēma stāvēja pastkastīte. Pēteris taj ā iemeta Miķelim domāto dāvanu. ..Priecīgus .Ziemsvētkus!" viņš teica, „Pri&-cTgus Ziemsvētkus visiem tiem, kas reiz šo grāmatu lasīsit." '
.Es paveru acis. Grāmata vēl tāpat' atvērta uz maniem ce- -ļiem.. ,^Paldies,"es saku, „paldies, Pēter, par sveicieniem. Ziemsvētki vairs nav tālu."