. Sfistdioia. ISS^. t' «lecembffis, ■ 100. na-m.
VIJA
>4<MlliMIWrWll||l«MWMilll« - ■■
U\» 11X17. {ii\m J«. l)KC»BRISo
|Ki)AH<]IM T(»IU»NT(D AŪr<<Ot» VliiiltilŅ, 608 Palmerstofl
Mv. m mi\\
litilolfH NolItJH IVflft Victoria Park kh. Ont,; tftlr. 760-8078;
U mv^i'iH, 17 Ohostor HIU Rd„
lita «. ,
UnMICIKOPA:
MtlUHter/We8tf.r Von EInem Str.l9
^Strlptus p6(5 vajadzības telnāt. Ne-ļiiVftjllubfl, bot uz vSlōĀanos 'sūta at-jirtrkH (Kiinudā) vai starptautiskais Ar uutora vārdu vai iniciāļiem \ktU domas Ir rakstītāja personīgs \& atbilst ari fodalccljas viedoklim.
un Kanādā — par mēnesi $1.50; IvOri. $.4,50; 6 ni6n. 18.50; par gadu ļOO Atsevišķa numura cena 20 centu.
ļidiBftJumu daļā 01.60, bet tekstā bo ~ $ 6.40 par 1 collai, slejas telpu.
EIROPU
499 Jēr-
ļOe-
laie-
cot lietota
līp em. le-}ju-pa-
Ai
ita
apliet
lin-
i
»QS
5ķi,
ai-
Ist
A.
ipa
ts-
P4L.pieņem lidojuma maksu un iemaksu.
fRAlfjCIJA ŠĶEĻ ARI NAT(j
"Rietļifneiropas ūnijas- asamblejas ziņojumā norādits, ka ar Prancijas aiziešanu no NATO militārās struktūras tās dienvidu spārns atstāts ģeogrāfiski izolētā stāvoklī. Ziņojumā kritizēta Francija un teikts, ka Pad. savienības flote Vidusjūrā apdraud nozīmīgos ceļus šai ūdens baseinā, draudot to pārvērst par „sar-kano jūru". Par spīti franču asar jai pretestībai, api^riedis ari Anglijas lūgumu uzņemt Eiropas koptirgū, ūnijas asamblejā,. kurā ; piedalās 6 koptirgus valstis (Pr^cija, Rietumvācija, Itālija, Beļģija, Holande un Luksembur-ga)^ paredz Anglijai labvēlīgu atbalstu.
ASV senāta īSrJi^tu komisijas priekšsēdis- Fulbraits bridinājis, ka reakcija pret Vietnamas karu var novest ASV jaunā izolācijas stāvokli. Viņš vainoja valdību par iejaukšanos Vietnamā un nosodīja karu kā nemorālu un nevajadzīgu. Ja Vietnamas karu ar! uzvarētu, ; ASV būtu pieļāvušas «vienīgi militāru un saimniecisku pabalstu vājajam Saigonas reS-mam",kas turpmākos gados iz-av maksātu 15 bilj. dolāru gadā. Pretēju ieskatu pauda demokrātu senators Dods, kas atbalsta valdības politiku un atāst, ka karš. Vietnamā nav uzskatāms; par lokālu konfliktu, bet gan par pasaules mēroga cīņu par brivi-bu un pret verdzIbiL
tu uzliktu savu roku uz manē-:ur palikt.
Ir labas rokas. Zinu, ka tā ir. Es
uz mums.
esi. Man jāzina, to, kas tu tāds. ?t. Tikai šobrid. tāpt. Tev jābrauc un J
jau miegā?. Ar'visu neērto sēdē-
ļtbildēja strupi: ļvisam neesmu aizmidzig. ļA^ur tikai bija aplam kluss, — viņa balss nevarēja noprast, cik slēpās vārdos. Laba tieša gan iešāvās prātā, ka tu varbūt esi iiemaz ne.zini, kur atrodies, l' laukā jākāpj, lai)u brītiņu vēl toie nevajadzīgi skaidri un skatu cenu viņš neuzdi-ošinājās ps^ ļi. Bet Viņš bija pateicīgs, ka ra-
tik nozimigu lietu. |ms, funāja Larss. — Biju pie-šeit autobusā aii ir tik
ļiņš atkal uzgrieza muguru. ] apstājas tālāk. vien. Labu brīdi
Tad kaut .kur gabaliņu pa labi
. mdigu balsi:
^ais, cik Līva var mierīgi nosēdēto [arēja prātā ienākt. Ka..,
V
Kā, kam, par ko drīkst vai nedrīkst rakstīt ir sarež^ts jautājums, par koļ lugu rakstītājiem jāpadomā.
Ķeizaru un caru laikos nedrīkstēja rakstīt nekā brivdontfga, jo l^tra brīvdomība bija slikta, csr iois drīkstēja tikai cildināt. Par brīvdomīga- rakstīšanu leslodsāja torņu pagrabos, vēlāk tirgus laukumā ar zirgiem saraustīja gabalos vai uzsēdināja uz mieta. Hitlera un Staļina laikos nedrīkstēja rakstīt nekā slikta par nacionālsociālismu un komunismu, (par pēdējo nedrīkst vēl tagad) —drīkstēja tik^i tos cildināt^ pretējā gadījumā draudēja cietums, koncentrācijas nometne vai Sibirija. Visos autoritāiās var ras laikos pastāvējuki zināmi le-robežojuihi, un pret šo ierobežojumu pārkāpējiem lietotas bargas represijas. Tādi ierobežojumi, kaut, varbūt, nekur nerakstīti, pastāv ari šobaltdien. Dzīvo* Jam gan Amerikā, bet, diemM, paši savā izolētā AmeriM.
Un tomēr šādos vārda nebrīvības laikos radušās latviešu visvērtīgākās, publikas visvairāk aplaudētās lugas. Jo kur vien eksistē l kāda vara vai tās paveids — eksistē ar! pretestība, valda spriegums, cīņa. Bet ciņa ir katras lugas dzīvības nervs. Rakstītājam šādā situācijā atliek tikai uzminēt publikas neizteiktās domas un vēlmes — vielu, jau gatavu, dod varmāku un šis varas cietēju atšķirīgo vēlrtiju piemērots pretnostatījums. Ievīt šīs vēlmes fabulā, sadalīt personāžos un pakāpeniskot skatuvisko darbību saskaņā ar dramaturģijas likumiem, protams, ir māksla, kas prasa talantu/speciālas zināšanas un iespējami augstu vispārējo izglītību. Kam tā pietiek; tas raksta filozofiski, Utei^r ri un skatuviski augstvērtīgas lugas. Eam tā mazāk — raksta literāri mazvērtīgākas, bet skatur viski tomēr ļoti .labas lugas vai otrādi. Bet kam Itā trūkst — neraksta. Vai, Ja raksta, tad bez panākumiem.
• i^emēri nav tālu JlmĀMS. lia^ vijas valsts neatkarības ideju lugās iedzīvināja Rainis. SievieSu emancipācijas Idejas— Aspazija. Blaumanis un Vulfs, turpretim, tēloja visvaiiāk paaudžu, dzimumu, tautību, tikumu un sadzīves paražu pretišķības mazpil^tu un lauku apstākļos. Protams, U-du, it kā uz publikas vēlēšanos rakstītu lugu mūžs nav ilgs — daži gadu desmiti. Bet latviešu lu^ rakstnieki gandiiz bez "izņēmuma tā rakstījuši: ne teātriem, ne atsevišķajiem teatrālajiem novirzieniem, bet sava laika publikai I Var to saukt par īpašu dra-
matiskas rakstniecības līmeni, ja tīk. šai ziņā nekādus citus ceļus nav gājuši art trimdas autori. Gan parādījušies daži oriģināU-tates meklējumi vienā, otrā vai trešā virzienā, b©t bez revolūci-onārsm ie23mēm. ,
Kur ņemt tēlojamo vidi — tagadnes vidi. lai to saprastu ari jaunieši — un par ko rakstīt trimdas publikai?
Vielas būtu , pietielcami. Arī notikumu un vēlmju pretnostatījumu netrūkst. Dzīvē radušies un novēroti daudzi jauni raksturi un tipi, bet..; Līdzībās runājot, trimdas vecākā paaudze gan labprāt mīl fotografēties svētdienas drēbēs un iespaidīgi izskatīties biljdēs, bet nemfl, ka to rāda darbdienas ietērpā, fotografē no mugurpuses vai ar «rentgena stariem" — var atklāties salāpītas bikses, pārkaļķojumi, audzējĻ.. Jaunākā paaudze, ja nav audzināšanā .pārāk «sastērķelēta", gan ar mieru sevi vērot arī greizā spoguli. Bet zīmēt vecos tīrus un taisnus kā eņģeļus, jaunos — netīrus un šķībus ,būtu netaisni un partejiski. Trimdinieku smadzeņu mazgāšanu un doniu vienādo-
šanu, pareizāk: skaldīšanu, sa^ ziņā ņēm^uši dažādu šķiru un pakāpju politiķi, polltislki© veikalnieki un to neskaitāmās organizācijas, nikni apkarojoties savā starpā. Izveidojušies visādi gan bijušo, gan esošo personību kulti Bet nabaga lugu rakstītāja iejaukšanās šajās izdarībās nozi metu risku tikt nokrāsotam par melnu vai^ sarkanu brivdomātā ju, sabiedrības ienaidnieku, vis-nības jaucēju, un kļūt par apm§-tāšanas objektu, atklātu no visām pusēm.
Bet šī pati vide ir arī publika. Citas nav.
Bez šaubām, ver teikt, ka visas līdz šim pieminētās problēmas skatāmas citādi —ar gaišo pusi us augšu — tad radīsies ari atrisinājumi. Atceroties redzēto trimdas skatuvēs, gan Jāliecina, ka izvalrišanSs no šo problēmu risināšanas atrasta par izdevIgSr ko, gandrīz vienīgi iespējamo. Kas lidz šim līdz tām nol^uvls, atskaitot nedaudzus izņēmumus, liekas it kā izvilkts caur adatas aci, Lugu kvalitāti tas nav cēlis. (Nobeigums sekos)
i
9
i zinoļumi no
uses
■irmVMiDIS . DANGAVS ^STRANDĒJUŠO SALA", STĀSTL H IZDEVIS APGĀDS DAUGAVAS VANAGS, TORONTO, 1967. GADĀ M 599 LAPPUSES
ar ļoti skopiem līdzekļiem spē-pasaules vieta.
Ja Tālivalža Dahgava vārdu māksla būtu tāda 'kā noveletē „Pasātv€jš" un vairākās garo stāstu pasāžās, mums būtu neparasts rakstnieks ar savdabīgiem tematiem un izcilu spēju paplašināt mūsu literatūras apvārsni.
Tālivalža Daiiģava (1907.— 19S5.)i>roza, parādījusies periodikā, Mja it kā sav^ putni, kas atlidojuši no.neierastas debespuses ar savādu smaržu, ar savādu krāsu spalvām, šie' stāsti iD^jniece Baiba Bičole, kā m®-' s^^stīja. Tajos bija tas li^aras-su laikrakstā Jau «iņots, kļuvusi! spēj iemest dzirissteli
par ceturto Zinaīdās Lazdas p!©- il^dienā un atraisīt pinekļus iz-
minas fonda balvas laureā^ saņemot par dzejoļu krājumu ,^1-rita'' 500 dol. godalgu; ši balva mirušās dzejnieces Zinaīdas Lazdas piiemiņai radīta pirms 10
teles zirgam, kas aizved pie saistoša svešādā, kura virskārta vien jau šķiet vesels ieguvums.
Tagad, kad vienā biezā sēju-: mā iznākuši Šī rakstnieka stāsti
gadiem, un tās piešķilšanā gal-'<^^'.,f't,^^^^^^ veridkSrt vērtē ia«i,relemS lasītājus? Sic^j^e burt pa-
ievi^ana' latviešu, dzejā.
OTTO GRUNDES GLEZNU
Pāri par 100 cienītāju un viešu 2. decembri bija pulcējušies mākslinieka Otto Grundes gleznu izstādes atklāšanā DV namā Ņujorkā. Reizē ar šo izstādi mākslinieks atzīmēja arī sava mūža 60. gadmiju.,,Namatēvam" — DV Ņujorkas apvienības pr-kam J. Lācim „asistējot", izstādi atklāja ASV DV pr-ks V, Hazners, garākā runā pakavēdamies pie jubilāra mākslas gaitu ritējuma, Izceļot zīmīgākos momentus un cildinot mākslinieka īpatnību, sparu un ražību. Runas nobeigu-
mā V, Hazners teica: „Ko šai a-mīgajā dienā lai mēs māksliniekam novēlam? Nav daudz ko vēlēt, jo viss jau ir sašniegtsl Novēlēsim tikai arī turpmāk tikpat daudz spara, ticības un prieka, kalpojot mākslai un reizē kalpot arī savai tautai!"
Mākslinieks J.Audriņš, raksturojot jubilāra darbu kvalitār ti un iztirzājot to īpatnības, izteica domu, ka tieši mūsu jauno, topošo mākslinieku-gleznotā-■ju pievēršanās latviskajiem tematiem tos piesaistīs latvietībai
Herta Krauja
šī vasara bij solijurm ■
pa dzintara taku aizvest atpaJcaļ Saukā kur apslmrbušas magones māj — ilgainiem ziedlapu Nozagtā ātunāā akls solījums. ~ Trauslās maģonm nesagaidīja ritu, dzintara taka pielija tumsas — akla solījuma tumsas
nāk - to, ka lasot acis;ne vienu reizi vien apmetas otrādi!), tiem gribot negritk)t Jāpieiet ar mērauklām. KaUt kā atbiris nost ari maģiskais mirdzums ap autora personību, kas agrāk Šķita drusku mistiska, drusku it kā rados ar lielo nezināmo. Izlasījušam un tautas kopumam. Ar ziediem Eduarda Keiša priekšvārdus sē-un sirsnlgiein vārdiem gavil- jumam„StrandēJušo sala", jā-nieku sveica Latviešu mākslinie- ļjojjgtatē, ka Dangavs ir gluži pa-«ku grupas Ņujorkā pr-ks M.Mi^ rasts cilvēks ar to vienīgo atšķi-rēvics, kuras dibinātājos bijis, nbu, ka viņš pēc kara nokļuvis ari gaviļnieks, Latvijas mākslas'Diej^^i^jajjīgrij^un tur savā au-akadēmijas korpprācijas Dzintar- ■ todarbnīcā rakstījis stāstus uz zeme pārstāvis uii daudzie drau-eļiaina darba galda, pa starpām
gi un cienītāji, tā kā dzīvie zie- ļpastudēdams filozofiju Laplatas di:^,sacentās" ar paša mākslinie- \jjiļyeŗgiļ^^
jis uzburt mazliet drastiski, mazliet nešpetni izzīmētu ainiņu no bēgļu kuģa, kaš ved pāri ekvatoram savu raibo cilvēku kravu. Noveļete ir ļoti koncentrēti, ļoti trāpīgi ■izvēlētiem izteiksmes līdzekļiem veidots literārs darbs, aiz kura var sazīmēt si^cīga īsās prozas meistara, roku. Ar novēlēta iekšējb formu, situāciju iz vēli un ironisko iekrāsojumu Eiangavs izveidojis eksplozijai tuvu, sasprindzinātu eksotisku gaisotni, kas it kā kļūst par kārdinošu lecamo dāi, no kura ielēkt Dangavā literārā varēšanā, lai tad pa piliiam izbaudītu, ko spēj dot laba daiļliteratūra.
šī novelete atrodama krājumā „Strandējušo sala" pašās beigās.
Daudz nb" tām īpašībām^ kas saskatāmas „Pasātvējā", var atrast ari pārējos krājuma darbos. Bet tās pazib un gaist, un beigu beigās noslīkst garo tekstu .neizstrādātā kvantitātē. To literārais līmenis šūpojās ne vairāk, ne mazāk par jūru, pa kuru peld „Pa-sātvēj ā", . minētais kuģis. Vienā atvēzienā iepazīstoties ar visu Dangava atstāto literāro mantojumu, jākonstatē vilšanās. ,
V-3.
Abās pirmās grāmatas daļas (Strandējušo sala I, Strandējušo sala II) veidotas galvenokārt kā dažādu personu stāsti par gai-tāni čako, Paragvajas rietumu daļā, kura, cik no visa stāstītā noprotams,,ir pavisam mežonīga
ka audeklos iemūžinātajiem.
Pec tain viesu pulks, garšīgu boli malkojot, aplūkoja un ap;: jūsmoja izstādes 52 darbu klāstu, kurā blakus spēcīgām žanra ^
gleznāin, noskaņu bagātām aina-' priekšvārdiem var vienīgi pie-vām, klusajām dabāni un šull- bilst, ka paliek neskaidrs, vai Tā-
Keiša vārdiskajā -rakstnieka portretā pastāstīts ari par Daugava dzīvi vn darbiem Latvijā. To lai katrs izlasa; kad pats būs nopircis grāmatu.. Par Šiem
giem ziedu gleznojumiem jo spēcīgi izcēlās m^Iiiņeka portre-tista dotumi: pa|portrets, raksturā zīmīgi tvertais āķtieŗa K. Ģermāņa, dēla Andra .portreti
eļļā un _dMi^^^^'^°^*^^®^ Audri^a im^^^ dzīvesbiedres Ērikas u.Cr portreti pasteli. Sevišķi valdzināja smalki tvertais un gaisīgi vieglais pUk^ technikā. No izstādītajiem dar^
bieni izstādes dienā pārdoti li.
Dangava prozu no jauna izsmca Atzīmējams ari, ka Otto Grun-^^^g^gp^gg žuri^lā Jaunā CJaita"
livalža Dangava ī^tvijas laikā im vācu okupācijīBS gados rakstītie darbi kaut kur pieejami jeb vai tie visi gājuši bojā. Pieņemot pēdējo versiju par pareizu; fea-jums ,,Strandējiišo sala" ir ari Tālivalža Dangava kopoti, raksti;'
Pēc agrāk lasītā laikrakstos un kādā žurnālā, aŗ Tālivalža
de, būdams DV Ņujorkas apvienības biedrs, kopā ar gleznotāju E.. Dajevski «pielicis roku" ari DV nama izbūve, projektēdams gaismas ieriču.uii pārējā pielāgošanu tieši gleznu izstāžu vajadzībām. ■ ■ Austra Balod©
(Nr. 62), kurā iespiesta novelete ^ „Pasātvē3š". ; ^ : v
Un tagad — apmēram pusga^ du vēlāk — iznācis krājiims „Strandējušo sala". ;\
Iespaidi ir turpat vai diametrāli pretgji. Novelete „Pasātvējš" ļtoigavs
Kanadidio apgāds McGelIand and Stewart Ļtd izdevis laikraksta i,The Globe & Mail" teātra kritiķa Herberta Vitekera darbu „Cinada's National Bāliet", kurā rhronoloģiski aprādīta Kanādas baleta atfistība. Paprāvā formāta izdevumā ievietotas 180 ilustrācijas, to vidS vairāki īrē-nes Apines, Veras Keišas un Jufisi GotSalka attēli, kuļi vairākus gadus darbojnSies pie šis sabied-ņbas. Žizeles baleta attēls reproducēts uz divām lappusēm, kra?» mātes lomas interpretāciju sava laika ļoti sekmīgi veica Veija Kd-ša. Tekstā latviešu Meta māksU-nieMem autors, vel^. cUdinššus vārdus. Edvarts
Grāmatas trešā daļa saucas „Badā dzegiižu pajumtē". Tā rakstīta pirms „Strandļējušo salas" stāstiem im ir savdiļbīģs „dlplšu laika" literārs produkts. Pretēji šā laika posma dabiskajai parā-dībiai — rornantiskāin reminis-cencēm, kam pirmo pēckara ģk-du trimdas literatūrā bijā kon-juiiktūras laiks ^Dangava ,0 : pīšu literatūra" ir turpat vai neciešami nihilistiska. Ik rinda ir piesātināta ar aizturētu agresīvi- -tāti im gandrīz kon\nilsīvu etno-centrismu un egocentrismu. Viņa atainotā Danse Mācabre vietumis ir lieļisķa> bet, lai nonāktu līdz pārliecinošam literāram līmenim, pietrūciis tā kaUt kā, kas,-piemēram, ir vācietim Gin-;eram Grasam un dažam labam citam; kam spokainā pasaules aina pēc ■otra pasaules .Icaŗa biju- , si viela un modelis radošajā darbā.'' :'■ .ļ;''; „Strandējušo salas" stāstos -kas, tātad, rakstīti pēc ,,Bada ■ dzegužu" posma — autora emocionālais rokraksts kļuvis :mieri-v gāks, manāma virzīšanās už emociju uni vielas pāmrēšanu. Taču ari šajos stāstos Dangavs 'nepa- • rādās kā autors, kura mērķis būtu radīt literāhi darbu. Viņš ir it kā pārpilns arsakāmo, un rakstīdams viņš nav spējis nonākt līdz tai pakāpei, aiz kuras nāk ■ atziņa, ka savu laiku vistiešāk un pārliecinošāk tomēr izgaismo tāds literārs darbs, kurā viela pakļauta 'radošam literāram nolūkam. Dangavam iī viela sprūk un gāžas laukā pa visām literā-/ rajā formā atrpdāmajām spraugām un jaucas kopā ar tūkstoš un vienu aizspriedumu, kam visam vieiis rezultāts: bagātinātāja un papildinātāja tematika, ko: Datngavs būtu varējis dot mūsu literatūrai^ nav pasniegta tā, lai : mēs varētu izsaukties: kas par ieguvumu!
Atsevišķi stāsti Un! pasāžas tomēr ir ar tik lielu eksotikas savdabības piesātinajumui ķa lasāmi ar tīkišml un labpatiku. Tp var, piemēram, sapīt par' garo stāstu „Baļsis savannā". Arī šeit • samanāma Dangava tieksme — ' un art spējas i-otaļāties ar makabro, un šajā stāstā tā ari izveidojusies līdz. jau tādai gatavībai, ka neesam tālu no /pavisam baudāma literāra snii^guma.
Rateturīgāis---un ari kopīgais Icārtotjatmu dzejoļu / kiiljuiim, — Dangava cilvēkiem, kas visi ir kas sauksies »Cep uz ; mājām",, ieceļotāji; Dienvidamerikā un savā un iznāks Upeskalria ap^ā mi- veidā „stran(iējušie" — ir i viņu
košajā gadS.
(Nobeigums 6. Ipp.)
|79. turpinājums)
— Viesnīcā? Kaš par niekiem! Apgrūtinājums? Kas vēl nebūs! Priekš kā tad veci draugi ir? Zēnu nav mājās; viņu istaba tukša.
Turtuliņu dzīvoklis bija virs veikala. Viņi tur nokļuva pa 'šaurām, tumšām kāpnēm,
— Mīnīt! Man ciemiņšl — Turtuliņš jau durvīs sauca. >- Nāq nu, iepazīstieties!
Virtuvē dzirdēja nošķindam traukus, un durvīs parādījās Vilhelmīne Turtuliņa.
— Jā? ' '
Tā tomēr bija tā pati Vilhelmīne Krape, par kuru Ilga bija iedomājusi, kad saņēma Turtuliņa kāzu ielūgumu/ un par kuru neticēja, ka Turtuliņš to būfu sev izraudzījis. . Bet Vilhelmīne izskatījās pavisam citāda nekā īlga bija iedomājusies. Viņa, bez šaubām, par Turtuliņu bija krietni vecāka, bet tās sejā bija laipns, nemākslots smaids, vienkāršais mājas tērps bija tīrs ūn kārtīgs. Tas sedza mazliet pilnīgu, bet visādi citādi tvirtu, labi veidotu augumu. Vilhel-mīnes Turtuliņas rokas spiediens bija atkiāts un "drošs.
— Protams, — viņa teica, kad Turtuliņš izstāstīja par Rūsiņa nāvi un Ilgas problēmu.—Pats par sevi saprotams. Plašām bērēm mūsu dzīvoklis par mazu, bet kādus desmit, piecpadsmit jūs droši varat aicināt. Vai ne, Jānīt?
— Viesības? — Ilga purināja galvu. —.Nē, Turtuliņa kundze! Viesību nebūs. Nabags nevar rīkot; Tiesības.
Kā pati vēlaties. Tikai ziniet, ķa mūsu telpas irjūsurīcM.
Pēc pusnakts Turtuliņš ar Ilgu devās už Dārza ielu izrakt noslēpto Avotu mantu. Viņi raka un raka, l>et noglabātos podus neatrada. Ilgas norādītajā laukumā zeme bija mīksta; viņi, tātad, raka pareizā vietā, bet kāds cits, likās, bijā tiem aizsteidzies priekšā.
Tad Ilga atcerējās, ka tēvs toreiz bija teicis: pagaidām. Acīm redzot, viņš mantu bija pārraeis citā, pēc savām domām drošākā vietā.
— Jānīt... -T- viņa šausmās sastinga....fc nebūs... Roc, Jānīt, roc ātri! Visu dārzu! Jāiiit,.. Ak Kungs un Dievs! Ak Kungs un DievsJJa tas... ja mēs neatrodam.. .es... es neziņu.Tad ir gals! Jānīt . . .
Ap viņiem bija klusums un tumsa, un no nodegušās mājas cēlās dūmu smaka. Mēness nebija, cilvēki te nestaigāja. Turtuliņš, dzirdot. Ilgas vaimanas, pārtrauca rakt un atspiedās uz lāpstas.
Visu dārzu? To es nevaru. Tad te: jānāk ar 'arklu.
' — Bet man tie podi jādabū! Dzirdi, ko tev saku? Jādabū! Ja nevari šonakt, nāc rīt, nāc visu nedēļu, bet roc! Kaut kur jābūt. Kādā vietā, par kuru tēvs bija drošs, ka to neviens neuzies.
— Es jau varu vēlkādreiz atnākt, bet, jā cilvēki manīs, ka te kads pa naktīm rakņ^as, tad citi nāks dienā. Vai arī noliks policiju, lai sarga. Ja tu neziiii īsto vietu, tad te nekas nav darāms.
Nelīdzēja Ilgas asaras un lūgšanās. Turtuliņš vēl paraudzīja zemi vienā, otrā vietā, pārstaigāja dārzu/raudzīdams,M vēl kur neatradīs: mīk^^ izrakņātu ļaukuņm, bet nekur ne^ dobēszeme bija višcāuri: mīksta, be^ dobes nebija Turtuliņam pa spēkam. Tāpat — cik rakt? Ja tēvs bija runājis par noglabā^^ drošākā vietā, tad viņš noteikti mantu nebija tir kai ieruš^ājis zemē, kā tas notika pirmajā reizē. Ja bija kādā vieta sakņu dārzā, tad viņš bija racis dziļi..
tiga vēlāk velti mēģināja atcerēties, kā viņi abi bija pārkļuvuši atpakaļ Turtuliņa mājās. Vilhel-inīnie bija viņai palīdžjējusi izģērbties, pienesusi pie gultas kaiku tēju .iiniejaukuši^^ ruma. Dzēriens smaržoja, un Uga uz īsu brīdi atguva spēkus. Bet tad viņa no jauna iegrima trulā izmisumā, un tai likās, ka sirds vieta. Viņai bija bailes na rītdienas, bailes no atmošanās.'Viņa bija viena un nabaga. Viņa bija pie zemes, un nebija neviena, kas tai gribētu palīdzēt piecelties.
Pat fetuliņš, kas kādreiz viņai bija zvērējis ņiū-žīgu mīlestību un padevību, tagad vienaldzīgi virtuvē mazgāja zemi no rokām un ilgojās pēc gultas un atpūtas. Katram bija savas sīkas domas un rūpes; ar_ savām lielajām problēmām Ilgai bija jātiek gail vienai. Pasaulē taisnības nebija.
skaudību. Daudzi tās neredzēja nemaz, jo sirdī bija rūpes, bailes un neziņa par rītdienu. .
Sniga, bet tempelitūra bija ap ņuļii> un sniegs tūlīt kā nokrita, tā pārvērtās netīrā putrā. Vienīgi koku zaros pārslas ieķērās un pamazāni zarus pārvilka it ķā ar vates kārtu; Vietumis zam melnās; mizas vairs neredzēja; likās, ka kokiem izauguši balti;spārņi.':'/■'\f
Brunis (Leidēsaīcizis šļūca augstajās dubļenēš ieautajām kājāni pa Lielā Vērinanes dārzā pe^ kas veda no augstskolas vecās ēkas cauri d^ Krišjāņa Barona ielas virzienā. Netālu nd vārtiem viņš dzirdēja kādu saticam; '
—• Ļeides kungs . Brunis atskatījās.
0
0«i
Bija marta pēdējās dienas. Pa Rīgas ielām ostas virzienā laiku palaikam aizgāzelējās lielas koka kastes, katra viena pati piepildot veselu kravas auto. Uz kastēm melniem burtienx bija uzkrāsoti izceļotāju vārdi, uzvārdi un izceļošanas numurs. Daži tām noskatījās pakaļ ar niciriālanu, citi ar
pa
— Tik laipni jūs māni vēl ne reizes neesat apsveicis, — Ērika bija pienākusi klāt. — Liekas, ka jūs gandrīz vai priecājaties, mani redzot
— Es priecājos, Ērika, — Brunis smaidīdams skatījās meitenes; piesārtušajā sejā un kūstošajās sniega pārslās, kas bija uzkritušas uz viņas mēteļa, melilās apkaklītes. Es tiešām priecājos. Dōmā^ ju, ka sen jau esat fāterlandē.
— Rīt. Rītvakar man jābūt stacijā, šodien man pēdējā diena Rīgā. Gandrīz neticami, ka nākamajā trešdienā jau būšu simtiem kilometru no šejienes, cita valsti, svešā zemē.
— Tā ir jūsu tēvu zeme.
>^ Sveša zeme: Senču zeme — varbūt. Bet mana zeme ir šeit. Mans tēvs vēl jutās kā vācietis, bet es vairs tāda neesmu.
— Kāpēc tad braucat prom? ;
— Es būšu atpakaļ.
Bruņa lūpās savilkās smīnā.^; .; I
— Jūs neatbildējāt uz jautājumu. Ja jūs šeit' jūtaties mājās, tad jums nevajag^ braukt prom.
(Turpinājums sekos)