Sestdiena, 1986. gada 15. fAruāris, 7. nr. LATVIJA AMERIKĀ 9
Lauma Cenne
^ (1. turpinājums)
ApsedzieSļar savām domām, apsedzies, lai nesaltu. Un pēkšņi no atmiņas yzmirdz spoža dzirkištēle; nāk prātā draiskulīgs vakars meiteņu barā, kuram piederētos mo-
'tīvs: ' ■/"■■■■^ ■ .^^
Diena ar mākoņiem sacenšas skrējienā, Kā draiska meitene smej vienā smējienā. ^
kur pēkšņi tāfls pretstats, neziņas un baiļu nedienā, kad prieks kā raibs tauriņš cilā spārnus. Un izmocītā dvēsele ieiet sapnī...
Vasara aiz loga cilā zaļus spārhus. Ir rīta saldākais mirklis ar miega trīsām plakstos. Nomods stāv uz sliekšņa ar klauvējienam saliektu pirkstu: — celies! — saules stars ietrīcas Andas plakstos.
— Pagaidi! Vēl mirkli, īsu mirklīti, miega saldenums lipinās plakstos. Vēl tikai īss, ar sapņiem jaukts šņāciens, tad kājas pasviežas gaisā, segas sānis un; smagajam galam pārvēloties gultas malai, Anda Mētra stāv rīta gaismas pielijušā telpā.
Jau pufni skaita rīta pātarus, un saule sētā staigā spo žos zābakos, ik stādam sakot laburītu. Stars parušinās ap rozi: vai tev tur ir labi? Un, pārlaipojot pie ģerānijas: vai tev pietiek valguma? — Zieds tāds sprogains, noliecies, un Anda gandrīz skaidri dzird, kā rasas lāse trīcot sarunājas ar sauli. Pagalma maurā visur lāso saules pēdas. Vēju šūpotais zars tām pārklāj robotas ēnas. Zaru kustī-^^^ bā ēnu ķekari pārslīd pagalmam un dārza stūrī ābelei uzmet cakainu aubi. i
Vai kāds tur augšā savilcis drūrnu pieri? Vai mākoņ bargums taisās aizklāt debesis? Nē taču!
Šai svētdienas rītā bariņš draiskulīgu Rīgas jauniešu traucas uz Jelgavu. Skolas bija nobeigtas, un nu ar platu soli bija jāiekāpj lielajā dzīvē, katram pašam kļūstot pat-stāvīgam. Bet vēl arvien virspusē nopietnībai burbuļoja jautri smiekli ar ziņkāro jautājumu: kāda if tā dzīve, tā— ar pienākumu pret sevi un citiem? Tā īsti lielā, tā — kopdzīvē ar citiem. Vēl neatminētās atbildes bija pārkožamas kā cieti rieksti. Zobi niezēja kodienam, lai zinātu — da tu īsteni esi? Vai baudot uz mēles paliks sājums vai , saldums?
Anda ir mazliet citāda nekā vairuiņs meiteņu. Vairāk klusētāja nekā skaļa. Viņas iekšienē ir daudz tādu vārdos nenosaucamo darītāju un rīkotāju. Un ar visiem tiem viņai iznāk sarunas un strīdi. Viņas mute klusē, bet iekšpusē tai neatlaidīgs runātājs kaut ķp čukst un stāsta. Un klausoties iekšējā balsī, viņa bieži izslēdzas no ā^^^^^ saules. Bet šis kurlums ir tik skanīgs, ka beidzot izteicas pantos un vārsmās. Tā gadās, ķa barā esot> tā sajūtas viena ar sevi, un daudzo domu plūdums to aiznes pāri un garām tuvākai apkārtnei. Viņā reizē ir un nav.
— Vienpate! — spriež draugi. Bet iekšējais viļ jums ir tik liels, ka tā bez apvainošanās pieņem pulgoju-mu. Viņa nejūtas atstumta, bet nav arī sTrupaini lipīga. Anda nav ārišķīga spožuma un spilgtuma cildinātajā, viss viņā ir vienkāršs un caurskatāmš. Visa viņas greznība ir pašas jaunība un dabiskā vienkāršība. Tādu, kāda viņa bija, meitenes to mīlēja.
Arī tagad, izbraucienā, viņa ir tērpusies vienkāršās krāsās. Uzmetot uz rokas pašadīto balto vilnās lakatu varbūtējai vēsākai stundai, viņa ir gatava.
Cilpiņu pa cilpi(^ai baltajā lakatā bija ieadītas viņas domas un .jautājumi, tie paši neatbildētie: kāda ir tā lielā, tā īstā dzīve tā, ar cepuri galvā; tie paši jautājumi, kas visiem jauniešiem. Viņa — Anda, arvien vēl tikai tāda baskāje bizītēm un lenti pakausī. Un tā adot viņa prasa ik cilpiņai: kad viņ^ sākās tā lielā? Kur ir tas robežstabs no bērnības uz jaunavību un tālāk? — Kā zināt, ka viņa nu ir klāt? Bk atbildi vēl arvien viņa nav dzirdējusi.
bija skolas draudzenei Ausmai dzimumdiena, un tā nu bija jānosvētī pa godam. Jelgavā tos sagaidīs tāds pats nebēdņu pulciņš, kuri bija draudzībā saradojušies skolas klasēs. Autobuss traucās pa Vienības gatvi, kas vienoja abas lielākās pilsētas — Jelgavu un Rīgu.
Diena ir viens vienīgs saules piliens ar dabas un braucēju at spīdumiem tajā.
Neaizkllsti par tālu, neatradīsi savu izejas punktu, —-ļ Andu ķircina blakus sēdošais jauneklis. Bet Andai liekas, ka diena ar saules vainagu galvā soļo pretī kādai nebijušai norisei, un smaids rotājas viņas sejā.
Ar ziedu pušķiem un dāvanu kārbām jauniešu bars iebrūk Uzvaras ielās mazajā namiņāy cits caur citu saucot: -^laimes, laimes,— un pirms Ausma vai kāds no viņas vecākiem ir atjēgusies, jubilāre ir jau iesēdināta krēs-lā, un viņu urravo līdz griestieni. Šī nebēdīgā izdarība bija sakņojusies tautas paražās kopš tālas senatnes; tikt goda dienā spēcīgu roku paceltam un šūpotām. Tā beidzot suminātā, krēslam uz visām četrām nosēžoties uz grīdās, juta mazu reiboni galvā, rokai nejauši pieskaŗp-ties tuvākā jaunekļa plecam.' Bikls sārtums sakāpa meitenes vaigos ār dīvainu tīksni
Nu smiekli jaucās ar priecīgām asarām un jaunu dziesmu, tā dziesnia dziesmā, balss balsī pieviļņoja Ausmas vecāku mazo namiņu, tā arvien vēl bija skolas gadu stiķu un niķu pilnā jaiinatnē — meklētāja — atradēja, brīvības gadu laimljgā jaunatne — brīvās Latvijas ziedošais pulks.
Dziesmu starplaikos viņi cilāja nopietnus tematus, piedaloties arī vecākajai paaudzei. Uz jauniešu neatlaidīgo jautājumu, kas feteni ir dzīve, atbildēja Ausmas
■tēvs;.';:-'v/'':;:;v-^ -V;^-';/., iy^::..
—-Jūs meklējat un spriedelējat, kas īsteni ir^^^d kas laime un dzīvības radītājs. Dzīve nav nekāda aizplīvurota dāma aizsvīdušā stikla rūtī, kas īsu brīdi pavīd, lai aizsteigtos garām. Dzīve ir katra diena, katra stunda, kurā elpojat. Dzīvā dzīve esat jūs paši ar visu, kas tajā. Es tā skatos, jūs vienā malkā gribat izdzert visu prieku. Nesteidzieties, dzeriet ar sātu. —
~ Kā lai norim^^^ kājas pašas ceļas pirkstgabs — redzēt vairāk, izjust vairāk, — atsaucas jauneklis Grieze.
~ Jūs vēl pumpurojat savā pavasarī. Rudens vēji un negaisi vēl nav jūsu dārzus aplauzuši. Vēl katra diena ar savu motīvu iedzied dziesmu jūsu sirdīs, uņ p& tā varat vadīties, cik laimīgi un apmierināti esat»
o;^----: Vai, tā? —
— Ejiet ar apdomu. Tā skrienot ieskriesit sirmā vecumā, pašai mekiaājai laimei gar degumu. Skrējējus laime nepamana. Visu zināt ir nelaikā novecot. Palieciet savā jaunībā, —
---Neziņā? ---^^^^^
--Ne viss ir sasniedzams, kō acs iekāro. Jāprot izšķirties starp derīgo un nesvarīgo. Dzīves kara laukā kritušo irdaudZi
--^ Un p^^^
— Arvien paliek kāda nenobeigta celtne— cilvēku garīgā ēka. Jūsu pašu ziņā ir, lai paaudzēm dilstot, tās gaismas logi nepaliktu neiestikloti, riobļeidza tevs.
Pēc kopļīgajām pusdienām Ausmas brālis Voldis aicināja Rīgas draugus šovakar uz sarīkojumu Latviešu biedrībā. Nupat beidzis obligāto kara dienstu 3. Jelgavas kājnieku pulkā, jauneklis gribēja mazliet pavaļoties un tā īsteni izlocīt kājas. Priekšlikums gūst vispārēju atsaucību, jo jaunībā soļi pirkstgalos vien ceļas.
Viss draiskulīgais bars nolemj palīgot vēl laivā pa Lielupi, lai ūdeņi aizvizina skanīgās balsis. Un atkārtojas dziesmās, dziesma pēc dziesmas, skaņām iekrītot krastmalas kokos, pašūpojoties tuvējo namu jumtos, atbalsojoties vēl un vēl.
(Tiir9)inājunt.s iiekos)
Tā nedrīkstot darīt, bet es
skatos saulē tiešir^^^ Un pieglaužu pat galvu. Adatainie stari dursta, dursta un šuji
JcamērsaŠujmaninoJauna^ un atkal ir labi:
Liesmu vainagā aizsvilusī galva deg! Ar liesmu vainagu eju, eju ar smaidu. Saulē nu ielijis viss! Nekas paslēpies vai aizbēdzis.
Austra Balode
Austrai Liepiņai— 70: mūža gadskārtu piemifiot)
Ja gadi plecos iegufaš. Bet doma gaiša staigā, Tad nezūdies, bet priecājies— garš mirdz Tavā vaigā.
Jo domai vērtē mūžīgā ļ Un arī mīlestībai — Tās abas dzīvei pamatā Un katram veiktam darbam.
Lai tādēļ gars Tev vienmēr n^ožs Un radošs gadu gaitā. Lai tēvuzemei kalpojot. Tavs mūžs zied zelta zaigā!
« » <«
Arnis Akmentiņš
Dienas pelēkas un gausi ritēdamas, it kā ūdens lāses tukšā traukā krīt, • Vēsta metroļogi:
— gaisa mitrums
— deviņdesmit astoņi
— procenti:
Miglā pelēkā zūd apvāršņi un izgaist silueti:
a.
palsa migla miglas palsā miglainībā
a
*
1.. ;
Ilze Liepiņa
Aiziešana
Viena lietus lāse vēršas okeānā. Viena asara par sāpju jūru kļūst, . Kā gan jauna pavasara atnākšatiā Man bez tevis dzīvi tālāk vadīt būs?
Uzplauks jasmīns baltais smaržu |
bagātībā,
Dūdos ūbeles un bites medu sūks. Nežēlīga mani gaidīs saltā īstenība, Ka nekas vairs kopā nesavedīs mūs.
Tā kā pēdas smiltīs izdzēš ūdens. Tā no atmiņas tev izzudīšu es. Aizies pavasaris, vasara un rudens, Un neviens pat nezinās, ka reizi
bijdm mēs.
