t
Sestdiena, 1970. g, " 4. pijs, Bt m-ffs, EATVIIA
ieskanas koncerts
Kanādas latviešu 5. dziesmu 1as vadīts, laimīgi izglābj un ie- pa labi, ne pa kreisi, bet paturot uzlabojams. Galu gklā latvieBiem
svētku atklāšanas koncertā Iloyal ved dziļākos ūdeņos minētas d^as savu individualitāti. Jēruma mūzika nekādu krīvu krīvu nav bijis, šos
York viesnīcas koncertzālē Toron- beigās. Seko dziļdomīgs EpUogs, nav populārizējusies, jo ta mums vārdus parasti lieto viegli iereibuši
to piedalījās vijolniece Norma Au- kurā saklausāmas iepriekšējo pos- vienmēr liek domāt. Vislielākā no- svētku runātāji, vietējo diriģentu
ziņa, čellimeks (Ronalds Leonards, mu substances. Visumā muzikāli pietnībā tas ir arī vērtīgās mūzikas nopelnus suminot. Tālāk — ..Uguns
pianiste iMaria Luisa Faini un atzīstams un pieņemams darbs, ku- saturīgākais uzdevums un žē), ka un nakts" prologs (Rainis) reizē
bass Alfrēds Spricenieks, klavieru ru klausītāji uzņēma ar dzīvu pie- mums šeit nav bijis iespēi- klau- iepriecināja un arī mazliet skumdi-
pavadījumus izpildot Alfrēdam krišanu, atkārtoti izsaucot izpildi- sities Jēruma darbu va' us: nāja muzikālā | tulkojuma ziņā.
štrombergam. Programmā bija tājus. Nav neiespējams, ka šai . Kaut A. štromiberga pavadījums
Gundara Pones ..Sonāta" - solo kompozīcijā Pone cīnījies pats ar , «^^liecma, kaPones un Jēruma ^.-^ techniski tīrs uii uzmanīgs
čellam, Alberta Jēruma „Sonāta sevi, arī ar savu toreizējo Alma ^^ŗbu interpretācija patiešām bija ^in^mam robustuma momentam'
Nr. 2" vijolei un klavierēm, A. Mater. TStad - ja Foni dēvē par f augstvērtīga un izcila, un ^^^-^ ^^^^^^^ . ^ _ ^^^^
Okolo-Kulaka, Alfrēda Kalniņa un kontroversālu, šis darbs, varbūt, ir Pateicība un uzslava pienākas vienkārši skaļuma dēl attiecī-
Jāņa Mediņa solo dziesmas kontroversālākais no visiem. Nere- ^^^}^ ^^^"^ā minētajiem māksU- daktīs šajā klavieru
Q«iT^,i.r.fr .ifō^ dzu nekādas kontroversālitātes Laimīgi tie skaņraži, ku- pavadījumā kā daudzos citos ir
f""!.!!^ pašreizējos Pones darbos, jo šie ir L^^-?^^P^le Norm_a_ Auziņa un v"^^^^^^^
Kanādas latviešu 5. dziesmu svētku atklāšanas sarīkojuma un ieskaņas koncerta dalībnieki: no kreisās— Alfrēds štrbmbergs, Norma Auziņa, Alfrēds Spriceņieb, Marija Faini^^u^ Ronalds Leonards.
Foto: J. Liģers
Angelika (Saifite
noSi^dS uir^^^^^^^^^^ °' Raiņa-Mediņa mūSgās Latvijas
ŗa Pones ..jaunības laiku" opuss, šādu problēmu nesaskatām AI- pirmā A. OkoSVa'Srafiva-
ziku, kam labs piemērs bija šī kon- 3,^, r^sZ eerta pirmais sniegums ^ Gunda-
OMĀRS HEIJAMS DZEJA ® IZDEVIS VALTERS ZIEDIŅŠ, TORONTO, 1970. GADA
Par Poni daudz rakstīts latviešu bērta Jērum
presē, bieži negatīvā nozīmē, piev rozēm kaisītajam, čelam kompo- kurā dziedonis parādīja ne vWsā-S^Wo^^ minot viņa ņu jau populāro ,X)s- nists selwjis un seko visos turpmā-vas balss^^fe^^ ^airas paapmat im izstraaat.
Mēs esam kļuvuši b««'3fsiri pacoH ^T?n.«Ptti^ mka.. n^r^i,. fnitmnmit ts «r? n^at^a I^omponistam. ir arī citi kos darbos. Viendalīgā sonāta matisku tjarkndo tpnhnikii. Gluži
kādu pasaulē slavenu kam pašai sava
Omāra Heijania- uv 4\/»v/*\jjw»*.»w«». —— —^■.^^■^t^ ■ ■ ^^-^ •^A^uvļ^uv.vjAv — . , ^. ^ • - . - -. —«— —-
gādājis Valters Ziediņš Andreja Svinburnu, Tennisonu, Karlailu un cina par Heijama dzejas nozīmī- popularizēšanu veicmajusi mantotos materiālus, šajā darbā tverta. Iespējams, ka šis teksts un gan plaša klausītāju saime no vi-Kui'cija atdzejojumā, ar Ingridas citiem viņš paglābis šo tulkojumu gumu. Un tiešām, līdzko jūs atve- Komponists pats nav sajūsmināts saskatām arī pavisam statiskus, mūzika jau nāk no citas, sen aiz- sām pasaules malām, kas radīja Vīksnas eseju un Gvido Brūvera ne vien no iznīcināšanas, bet pa- ŗat Heijama dzejas graiiiatu, āu- P^^ r so rakstības vei- ja" drīkstētu teikt - makabrusmiŗstas pasaules uh šaubos, vāi iespaidu, ka arī turpmākie dzies-
tušas zīmējumiem. ^ darījis to tik populāru, ka atdze- tors jūs uzvar air savu vienkārši- ^^^^^ tagadnes'darbos ab- akordus, kurus komponists savās te kas muzikālā interpretācijā, bez mu svētku sarīkojumi risināsies
Autors Omārs Heijams bija as- jotāja dzīves laikā; (līdz 1883. g.) bu, sirsnību: „Visi zina, ka trūku- ^^^^^^ noraida, taču jaunību galīgi piezīmēs sauc par disonējošiem, laikmeta pārzināšanas, vairāk zem muzikālas bagātības zīmes, tronoms, matemātiķis, fiziķis. Vi- laisti klajā četri izdevumi ar aie- mus neslēpju savus./ Es nezinu, likvidēt nevienam nebūs iespē- Bet kas ir disonance? Vai teorijas ņa dzīves dati ietverti leģendā par lāku vārsmu skaitu, bet piekto sa- taisnība, žēlastība, vai ir.../ Un Ja"^». Ārēji šī sonāta tverta visai bauslis, vai arī acurairkUgās ap-mūžu, kas it kā ildzis 100 un 6 ga- gatavoto pēc Ficdžeralda nāves tomēr paļaujos sevj jo Vienmēr "^ietnā noskaņā, detfu atseviš- ziņas kādreizējā iedomu spēle?.Vai dus. Drošāk zināmsj ka dzimis publicējis kāds viņa draugs. Līdz esmu es īsts" (3). Par svarīgu uz- noslēgtu daļu formas logatā šodien disonance neiespiežas arī \iņš "Persijas ziemeļnovadā 11. 19. gadsimta beigām Britanijā bi- devumu viņš atzīst citu cilvēku iz- (Prologs, Fūga. .Presto, Epilogs), vienkāršo tercu rotaļā? Lai kāda ^gadsimtā, ap tā vidu un nodzīvojis jis 10 izdevumu, bet ASV tad bi- pratni: „Vēro piedodams tos, kas. Gan, varbūt, neparasti šodien dzir- būtu atbilde, Jērums šajos akor-' Kdz 12. gadsimta pirmajam ce- juši jau 39 izdevumi. Eiropā tai apreibinās./ Saki, ka pats tu ar dēt parallēlo sekstu Ilgošanos so- dos sasniedz latviešu mūzikā maz turksnim (min 1123. ka nāves ga- pašā laikā Heijama četrrinduvārs- vājībām esi./ Mieru ja velies, nātas pirmajā daļā, tāpat kaislīgo dzirdētu, spēcīgu inū^kālu afektu du). Bijis sultāna Malika iSeicha mu tulkojumi parādījušies Fran- skaidrību atzīt, pievērsies naba- noskaņu klasiskas fOgas skaņu (un es neteicu „efektu"), kas lai-Nisapūras observatorijas vadi- cijā, Vācijā, Itālijā, Ungārijā un giemj zemiem,/ Kas nelaimē celtnē, bet tā runā gandrīz katrs migā kārtā -nerod atrisinājumu, tājs. Kopā ar 7 citiem zinātnie- vēlāk citās zemēs, arī Latvijā. vaid.. (5). Pazemību viņš māca-komponists, savā'Jaunības priekā, Problēmai paliekot, tĶ bagātina kiem sultāna uzdisvumā strādājis Anglijā lielajā uzplūdu periodā un .savaldSbu: „Dari, ka tuvākais kad visa pasaule liekas viegli ieka- muzikālo kodolu, neļaujot rasties pie kalendāra sastādīšanas. Šis jūsmoja par Heijamu kā gara brl- necieš no gudrības tavas./ Savai- ŗojama un apkamjama. Kāda tra- sīktirdznieciškajām jautājumam: kalendārs precizitātē pārspējis vības, dzīves prieka atzinē^ dies arvien. Neļaujies dusmām ne- farēta eklektika uz mirkli pama- ,»Aber wieistdas richtiģ?" Tāpat Jūlija Cēzara laikā izveidoto un 45. ju, liekulības un aizspriedumu kad./ Ja tuvoties gribi tu galī- nama Presto sākumā, bet ār to Jēruihs šajā darbā turas šodienas gadā pirms Kristus ieviesti Jū- pretinieku, ieskatot autoru par gam mieram,/ Liktenim smaidi, komponists/labas techniskāssko- mūzikas pro^ ne lija, tagad saukto vecā stila ka- hēdonistu pārstāvi. kas sit, bet nesit nevienam" (8). :
lendāru un pareizā noteiktībā tu- Tomēr drīz šim interpretēju- Izklausās tik pazīstami, Jo saskan vojies vēlākajam pāvesta Grego- mam jeb iztulkojumam rādās no- Kristus mācību. Un turpat^ bla-ra XIII reformētajam ( 16. gad- teikti pretinieki, un pirmais no^s epiķūrieša padoms: „Tune-simtā) jeb jaunā stUa, tagad lie- Uem bija tulkotājs franču valo- ^ini, rīts ko tev dos./ Pacenties totajam kalendāram, kas liecina dā J. B. Nikolā (Nicolas), Fran- laimīgs būt šodien./ Vīnkausu par tā laika orienta zinātnes aug- cijas konsuls Reštā, kas ne- Ŗem, mēnesnīcā ej sēsties mS:
.sto līmeni. atzina Ficdžeralda uzsvērto epi- ^z®r--" (9).
Heijams savas dzīves laikā blJls kurismu Heijama dzejā. Viņš Islama jeb padevības Dievam vairāk pazīstams kā zinātnieks, turpretī meklēja pierādījumus, ka nodibinātājs pravietis Muhameds nekā dzejnieks, tin tomēr — pēc Heijams bijis reliģiozsnīistiķis un savā mācībā aizliedza ticīgajiem 700 gadiem vīna dzeja saista ar pieslējies musulmaņu sufistusek- dzert vīnu, bet Heijams it kS par dziļām domām, īstu ļ)ārdzIvoju- tai, tātad, bija askēts, ka viņa spīti tam tieši vīnā šķiet meklē-mu un daiļu izteiksmi. Bet k§ dzeja nav uztverama tieši, reM, jam prieku: „Mana jaunība uz-ĒrkŠķrozīte tā dusējusi 600 gadu bet sinaboliskā nozīmē, zied man šodien../ Vīnu dodiet
orienta zinātnieku bibliotēkās. Ti- Ingrida Vīksna savā esejā aiz- man, vīnu!/ Lai viņa liesmas sveļ kai priekš simt gadiem, tieši 1859. rāda, ka literatūras pētnieki līdz mani./Vīhu, vienalga, Wlu\" (14). gadā, Omāra Heijama četrrindu šim laikam — nu jau simt gadul Un dzīves apnikumā vmā_ tiecas rubajatu krājuma pirmais -atdze- ~ strīdas par Omāra Heijama fi- rast glābiņu: „Nekas mani neaiz-jojums angļu valoda (Rubaiyat) lozofisko pasaules uzskatu. TS rauj vairs.'/ Celies, ielej man vl-kļuva pieejams rietiimu pasaulei. Kembridžas universitātes (Angli- nu!** (19). Kā epikūrisma izpausmi Atdzejotājam Eduardam Fic- jā) profesors J. Arberijs savā no daudzām līdzīgām četrrindam džeraldam (FitzGerald), kā saka 1952. gadā izdotajā tulkojumā pie- lai citējam vēl kādu: „Dzer vfaul viens no literātūrvēsturniekiem vienojies tiem, kuri „padara Oma- Tā gūsi tu mū^go dzīvi. Vīns vle-Michaels Kemeijs (Kemey),i bi- ru Heijamu par Dieva noliedzēju, nīgais dzēriens, kas iespēj teV: jau-jusi sevišķa interese par 11. gad- dzīves baudītāju, ciniķi un smī- nabu atgriezt./ Dieviš^ rožu, simtu: viņa dzimta savu cilmi at- nētāju, kas savu izmisumu un vīna un draugu sirsnības laifc
Modris Lorhergs
DZIESMU DIENĀ
Ekm šodien latvju dztesma: TrlļO gavūēs lauks un mešs. Tā\ū(kņiem pāršalc pāri Ur^visam, kas Seit svešs,
Sirķs dziesmai līdzi tmucas, Kā\putns gaisos skrien Ar}nevaldāmiem spārniem _ ■Tik augstāk, augstāk nien,
īlUi dmsmai mūsu skanot, Par jaunu d^msU tu. Ar savu tautu dziesmā Slēdzi muša derību. ^
Vijolniec Noima Auziņa pateicas komponistam Albertam Jēhimam parviņa somātu vijolei un klavierēm, kuru klausītāji Kanādas latvie^ šu 5. dziesmu Svētku ieskaņas koBcertā uzņēma ar ilgiem aplausiem; pa labi — Laura Jēruma. Foto: J. Liģers
Konkursā godalgotie jaucile mālkslinieki
Kanādas latviešu 5. dziesmu Toronto. Pianistu vecākajā grupā
svētku ietvaros 29. jūnijā Royal ^Pl^ ^^^"^l^'^^V^^'V^l
, . , \ „ mera piešķīra Martai Borgielai
York viesmcas koncertzāle Toron- ^.^^^^^^ j^^^^ Blaumane no
to notika jauno atskaņotālju māk- Milvokiem, kura piedalijās jaunS-
slinieku konkurss, piedaloties 13 kajā grupā, saņēma Latviešu na-
vokālistiem un instrumentalistiera ma Toronto dāmu komitejas ipa-
no Anglijas, ASV un Kanādas, šu balvu 100 dol. apmēril, Sarīkojuma administrators bija
Žanis Zentiņš, bet žūrijā darbojās Instrumentālistu sacenslbs (18
vasinājusi no 11. gadsimta norma- bezcerību gremdē vīna reibumā" mets!/Baudi ziedošo mirkli --§o Tāk jau latviski tulkota, līdzīgi nākumiem; īpaši Buenosairesā, Ar- priel^sēdis^ prof. T. Ķēniņš no gadu veciem un jaunāMem) plr-
ņu uzvarētājiem, Britanijas ieka- (V). dzīvi!" (49). Ficdžeralda pirmajam Izdevu- ģentīnā; kur mākslinieks ar ģi- Toronto, pianiste - I Dunkele ino_godalgu 200 dol. apmērā izpel-^
Totājiem. Tas ierosinājis jaunā Kā jaunāko pretstatu viņa min šķiet, gluži skaidrs un nepār- mam, maz ievērota. Tagad nu ar meni atradis pašreizējo dzīvesvie- un vijolnieks A. Dunkels no J^Jas Arturs Jansons (brāca) no
dzejnieka interesi par minēto laik-,,1967. gadā iznākušo Roberta Grē^ protama Epikūra filozofija, šeit Valtera Ziediņa gādību tS- mums to. Zviedrijas, dziedone K. Bidiņa un Toronto, bet olru godalgu 100 dol.
metu un Pērsi jas tā laikadzejiue-va četrrindu tulkojumu ar per- minētie paraugi grāmatā), ^ atklājas vienreizēji krāšņā un rel- Dzejai tieši pievēršoties, mūs komponists A. Jērumš ņo AngH-
ku, un viņš sācis mācīties persie- siešu dzejnieka, literāta Omāra teikts, nav vienīgie, un ikvienam zē gaumīgā ietērpā ar lietpratigu pārsteidz ik lappusē orientāli ar- jas un komponists A. šrombergs ^^Ivenijas.
šu valodu. AUšeika komentāriem, kas pilni- tie jāpārdomā pašam, jo nedi^^ kas ie- no Toronto. Dziedātāju grupā pirinoģodal-
Atdzejojumā Ficdžeralds nav gi iznīcina tā saucamo ,Ficdže- stam piemirst Austrumu gudro iz-^ ju par autoru un viņa dzeju; ar tver četrrindu dzejoli, un ārpus Konkursa pianistu jaunākajā gu 250 dol. apmērā ieguva Dace
minējis savu vāi^du. Tā bijusi ne- raida kultu!, atzīst viņa tulkoju- tulkojumu, ka autors, pats bū- Gvido Brūvera izsmalcinātiem tu- tiem rotājumi divi krāsās pa visu grupā (18 gadu un jaunāki) pir- Kārkliņa no Haniiltonas, KantidS,
cila brošūriņa uz slikta pe- mu par diletantisku, kļūdai- dams mistiķis, runājis sImMoSjšas zīmējumiem pa visu lappusi, lapu^^ mo godalgu 200 dol. apmērā izpel- bet otru godalgu dalīja; katranJ
lecīga papīra ar 75 Heijama na, apvainojot Ficdžeraldu pil- no kuriem vīns It kā nozīmējot Atsevišķā; nodaļā dzejniece iepa- Viss šai grSmatS sai^^ saņemot 75 dol., Richardl BaSāiiš
četrrindām, maz ievērota, ķa- nīgā neizpratnē par Heija- garīgumu. zīstina lasītāju ar (Mdo Brūvera na pārdomām un sniedz alstētis- Springas^ bet otru godalp 100 no Grand Rapidiemiun Imants
mēr nonākusi dzejniekj^ D. G. ma dzejas dziļāko nozīmi un ši saturā bagāta dzeja, kas ag- mākslinieciskajām gaitām un pa- ku prieku. doL apmērs Inese Cemavska no Barušs no Toronto.
Vientuļš saules stars vizēja- uz apputējuša kofera plaknes malā pie klints sienas.
„Te tas ir!" Als^ iekliedzās. ,5^of@ris patiešām te iri"
Lila no apakšas kaut ko sauca, bet Als spējS uztraukuma tam nepiegrieza nekādas vērības, „A11» \
Tagad "viņš Lilu sadzirdēja, „A1? Atraisi virvi no izciļņa un piesien tās gaļā koferi. Tad nolaid to lēnām zemē. Tādā veidā to ar! uz vilkām augšā."
Als notupās uz klints plaknes un lika atsprāgt vaļā slēdžiem. Viņa seja saspringa. Koferis līdz-ma-1ām bija pilns ar bantoiotēm. Pēkšņi viņu pārņēma neparasts miers. Apmēram 300.000 dolāru I Viņš pārlaida pirkstus sabandrolētajiem naudas sainīšiem.
,,A1? Ko tu \ tur augšā darif
Viņš aizvēra kofera vāku, noņēma virvi no akmens izciļņa un apsēja tās galu ap kofera riokturi.
,,Vai esi gatavai "^uzsauea^I^ . ,^ez šaubāmi"
Viņa gaidīja, kamēr Alslē^ām sKdinSJa «oferi lejup. Tad Lila satvēra koferi abām rokām m mm-
nīgi nolika uz aifflieņalsā: lalas: pamata; kofera atbrīvoto virvi rokās un priecīgi smējās. „Tā, nu. mēs to esam- paveikuši 1" viņš s^nm
Lila paraudzījās augšup. Pēkšņi viņai satvēra virvi un ieMrSš tajār:ar:visu sava ķermeņa svaru. Tā kā Als ar to nebija, rēķinājies, virve izrāvās no viņa rokām. Viņš dzirdēja Lilu apakšā iesmejamies un redzēja viņu sniedzamies pēc šautenes. Jau nākošajā mirklī tās stobrs bija pavērsts pret viņu;
„Man ir noruna 'ar Brentu!" Lila sauca, ue: viņas balss dobji atbalsojās no apkārtējāin klints sienāin, „Viņš bēgšanu no cietuma.ir jau sagatavojis, ua^ tā noteikti izdosies. Viņš ar! izdomāja šo plānu, Ai Brentsman:U2!deva^aplūkoties pēē kādapieraēfota^ci»» ka akrobāta, un tā'es-iēlaidos-artevi. Vai atcēriesj ka es bijuiā; kas: tiecās ar te^d' iepafitiesf
Ais to atcerējās: pārāk labi. Šautenes stOļb^ijo^ projām bija vērsts: pret viņu.
„To otru vīru mums-nācās novākt pie malas, jo viņi zināja ^šo slēptuvi," lila te «Sākumā-mēs ar Brentunazinājām,.vai un kalmēs pie šis nau^ das jebkad.atkarpiekļāsim. Es mīlu Brentu Morganu. Tu neesi ne puse no tā vira, kāds ir "nņĶ kaut &n
tu §pēji rāpties pa virvi..
„Tad tādas tās lietas?" atMiedza Als. „Jā, tieši tādas, AI. Un nu — ardievul" Viņš redzēja, ka Lilas pirksts salīka ap šautenes sprādu. Bet atskanēja tikai metallisks klikšķis. Viņa apjnkusi paskatījās šautenē, nospieda sprūdu vēlreiz; Mūašī šoreiz tikai noklikšķēja.
„Nep1ilier vdtigi, Lil!" Als B^ek- no plaknes. „^3dot uz-tevi bfeasjliia stacijāj eš ššititeni izlādēju. Es ievēlē još^ nekāiarisktaī"
„N6lādēts1" Lila iekliedzās; aizmeta šauteni un izstiepa^ rokti:« pēC kōfēŗaī „Nav jau arī starīgil Tu tur augša tik un tā- nsošprā'gsi,- bet — tu jau neesi viens... Paraugies ap plaknes'stiķi!"
Als aizgāja līdz stūrim un pabāza gar to galvu, Viņfe' aon priekšā gulēja miroņa' galvas kauss un kāda cilvēki^ satrtinējušais skelets; Apģērba kankari vēl karājās pie kailajiem kauliem. Galvas kausa pierē rēgojās apaļš caurums. Tas bija viss, kaS palicis no pazadttšS'^ otM'-vifa; ViijS? bija-nōšauts' pēc tam, kad usgādāja-'kofeti^ ar natidli-uži'šiš nepieejfamās klints
Als ncviķg p&silQ(āidl|ē^ īildzār skeletam galē-jatvirvr.V^i^td paeēla, iztaisīja cUpti un atgriezās
„ArdievuI" .Lila apiakšā vēlreiz iesaucās un pa-, griezās lai koferi rokā uz izeju no alas.
Als-sa^cināja virvi un izslidināja no rokas. Cita apkrita tieli ap Lilas galvu m krūtīm. Als pie»
vilka virvi. Lila palaida vajā koferi un tvēra pēc eieši savilktās cilpas. ' ,
Lēnām Als pievilka mest©nes ķermeni atpakaļ pie klints sienas. , -
„Ss taču tev stāstīju, ka agrāk strādāju arl^ar kovboju ^filmās r* viņš nokliedza lejup. „Ko tu t«^rd' domā par manu veiklību rīkoties ai? lasof
Viņš uzvilka jaunās sievietes ķermeni, ap ku-^ ņa.s krūtīm cieši gūlās virves: cilpa, pie sevis uz plaknes. Viņas griezīgie kliedzieni salūza pret aizas klints sienām.
Noņēmis Lilai cilpu, Als viņu pagrūda uz ske^ Ieta pusi. To ieraugot, viņas kliedzieni kļuya vēl Ms" teriskāki.
Als mierīgi lapmeta virvi ap izcilni uz otras plaknes pie pretējās Mints sienas. Lila mēģināja apķerties viņa ķermenim, bet Als, nicīgi smīnēdams,. viņu atgrūda. Tad viņš atgrūdās no pamata un pārli» dinājās uz pretējo plakni, no turienes mierīgi nolaidās pa virvi lejup uz šaurās aizas pamatnes.
„A1!" Lila kliedza. „A1, nepamet mani še vienu! Es te augšā taču aiziešu bojā!'*
Alu viņas kliedzieni neiespaidoja. Viņš pacēla Lilas izbailēs nomesto koferi.
„Ardievul" tagad augšup nokliedza Als.
Lila stāvēja uz klints plaknes augstu gaisā m bez mitas kliedza, cik vien spēks un balss atļāva, bet — jo vairāk Als attālinājās izejas virzienā, jo klusāki kļuva viņas izmisīgie kliedzieni.
