i, 20. n-r^.
SUaņ,
Jo* nik-
V
ļnelabu galu ļtastrofā jau (apbedīts No-[askavā. Bet jmiņai ti-losaukuma — BērzzariņI
IZCEĻO
[preses ziņām unis no Poli-ļioslēgto. Eon-kļūst arvien • ļnais krusts,, ļe robežas sa-[īlī to būs ap : k ik ģimenei mrmēra biju-fem. Katrs sa- .
tālākam ce-ļbagāžas paritu izsniegša-ļolljušas atzīt ■ [as,grupai arī^ iāji prot vie-Ierādīt, ka vi- . ļvaloda bijusi : ļī nosacījums, hniecība Rie-j vecāku, vec-|niecība,|neat-,tantes" un
līmējams an, ļs, kam tiesī-ttāts pašu vā- :
llJIS ZINĀMS ļtiesās 13. ap-Pensionētais ļpācijas laika fēts aizdomās ļau kopš 1963. Ijis kādā na-nav zinājis akcijām, kaut Igā amatā kā Rīgā. Presei . anas nobeiguv lāci'jnia.v is-
ih GODā
tai iedrošinās ļmļa diktatoru ptūra no Mas-|rl atsaucoties iVostoka informētā, kas ir Sta-[, pilsētas j^un-tdzēts „Staļinu ios Gori jauno' ļes galvenās ie-:stāvu dzīvokļu -bi-
edrošu ziņu J pasaulē" (De ļomājas Lukre--am Dekarts? ļcinām, ka lat-dvaša, proti; b valodā. Un ntellektuāiākā
jiņa sirds, pro-ļesmes dzīvības [ļa — gars pie-m, kurai Rai-cuŗai pats bija-li viņai, Spīdoliem — sargāt . )ārpratiims lu-J vēlēties to pa-lalstiba' ir bai-Melņais gri-latvju tautu
(ieņēma Raiņa ; Mūsu literātu 1 pirmo — Du-^ simbolu. Tas, ipolītiskās kul-nekādas vaja-ļnas, pat asins- " uzticama ze-tāpat kā bija liju pret iebru-ļtās traģēdijas, iru, ar spalvu, ļradītāju nāciju ļ ar cik augstu lamai bojā ejai.
pil
I
OD
Kultūras darhinkldem
MOLNĀRS PĀRVĒRS LATVIEŠU NAMU VECA STAUMS GEAFU PILS:
DV teātris Kanādā jau labu lai-&u iestudē Molnāra lugu „Spēle pili", mēģinājumiem režisors Hugo Miķelsona vadībā notiekot gan DV namā, gan Latviešu namā To-ronto. Kādā sestdienas rītā februāra beigu l>osmā avīžnieks un preses fotograifs ^pagodināti ar ielūgumu ibūt vienīgajiem skafitā-jiera mēģinājumā, reizē ar to praktiski pirmajiem šī DV teātra jauniestudējuma redzētājiem. Protams, navne skatuves, ne dekorāciju, pie kurām vēl strādā Valdis Vare, bet ir jau visas nozīmīgākās rekvizītes, varētu teikt — ar! jau tērpi, jo režisors vienkāršības labadj iai par īpašiem tērpiem nebūtu jādomā, lugas darbību, pārcēlis tagadnē. Tā kā „Spēle pilī" patiešām redzama spēle pilī, jo komēdijas pamatā ir luga lugā, tad chaoss visai- liels, pat režisoram tēlojot un jaucot prātu suflierei, šai chaosā labi tad arī iederas krēsli kā dekorāciju aizstājēji, un Latviešu nama zālĢ it efektīvi pārvērsta vecā Itālijas grāfu pilī, jo vecos īpašumos netrūkst aŗl dažādu vecu grabažu. Tā chotiski zālē izvietotie krēsli, tikai mazliet fan-. taziju piepūlot, kļūst par vecu grāfu pili, un vainīgs šai pārvērtībā ir Molnārs, jo Kuģo Miķel-sons, pārceļot viņa lugu no pagātnes tagadnē, it kā licis arī pašam Molnāram augšāmcelties no kapa xm ierasties ^Latviešu^namā.
Komēdija sakasi ar to, ka divi lugu rakstnieki debatē par to- kā lugai īsti būtu jāsākas, ļ Publikas priekšā stājas aktieri, kurus tēlo personas, par kurām publika nekā nezina, tikai vēlākajā norisiē ar tāim iepazīstas. Tādēļ viens rakstnieks domā, ka lugai vajadzētu sākties ar priekšā stādīšanos, kas tad arī notiek. No trīs vīriem uz skatuves viens (Hugo Miķelsons) panāk trīs soļu uz priekšu, viegli paklanās un pavēstī: „Es esmu lugu rakstnieks Korts!" Tad otrs (Alberts Butāns): ,,Ai1 es esmu lugu rakstm'eks — Manskis!" Beidzot trešais (Dainis Marsons): „Un es esmu'komponists Ādams!"
-Tā kā luga pārcelta tagadnē, "aiz šiem trim uz priekšu panāk arī vēl ceturtais— neredzams, tikai iedomājams, iestudējamās lugas no kapa augšāmceltaisļ autors, kas tāpat pavēsti ;„Es esmu Ferenes Molnārs, ungāru rakstnieks, komēdiju autors un žurnālists, dzimis 1878.gada 12. janvārī Budapeštā, miris 1952. gada 1. aprīlī Ņujorkā. Literatūras gudrie atzinuši, ka no maniem prozas darbiem lielāko ievērību guvis skolēnu romāns 'Pāvi^ vila ielas zēni' uņ 1916. g.'kara dienasgrāmata, bet no lugām — 1909. gadā sarakstītais 'Liljoms', kurā humoristiski savīta romantika ar dzī-
ves skarbo īstenību. Ēsmu sara&v stījis ari go spēli piH, tādēļ trīs runātāji pirms manis un pārējie pēc manis ir tikai manas fantāzijas tēli, kujTis nu iemieso latviešu teātrinieki trimdā."
Molnāra vīzijai atkal izgaistot, spēle pilī rit tālāk. Lugu rakstnieks Korts alias Miķelsons kļūst režisors un sā'k iestudēt ar teā^a primadonnu Honu XViJa Vare) ua aktieri Almediju (Valdis Martin-sons) lugu lugāj kuras centrā izvirzās — firziķis, kas kļūst par ae-patīkami sarežģītās situācijas atrisina jumu un apliecinājumu, ka piektdiena nav nedēļas nelaimīgā •diena, jo arī neveiksmes, skatot tās no citas puses, kļūst par veiksmēm. Kādēļ firziķis tik Dozimigs, zina visi/kas šo Molnāra lugu jau redzējuši, bet „Spēli pilī" vēl neredzējušajiem šo noslēpumu un ģeniālo sarežģījumu atklās DV teātra pirmizrāde un sekojošās izrādes.
To apmeklētāji gan neredzēs ainu, kura skatāma vienīgi mēģinājumos, kad vēl mav dekorāciju. Izrādē uz skatuves būs redzama vecās grāfu pils istaba um kāda siena, aiz kuras sikan divu bijušo mīlnieku balsis. Par grāfu pili pār vērstajā Latviešu nama zālē šīs sienas vietā ir tikai krēslu rinda, tādēļ „siena" caurredzama; Mēģinājumā interesanti vērot, ka abi neredzamie, tikai dzirdamie— Vija Vare un Valdis Miķelsons — arī „aiz sienas" patiešām tēlo, nevis tikai savu tekstu norunā. Viņi tekstu ari notēlo! Kādēļ, ja izrādē paliks neredzami? Atbildi uz šo jautājumu atļauts rast vēlākās izrādes apmeklētājiem un šī raksta lasītājiemUn tieši šl aina lugā iestrādātajā lugā izvirza fir-ziķi galvenajā lomā, kļūstot: par šķietami neatšķetināma samezglo-juma atšķetinājumu, vēršot nelaimi laimē, liekot gaidāmās drāmas vietā atskanēt mīlestības augstajai dziesmai, kaut ar apmānīšanas palīdzību, ar ģeniālu Korta izdomu. Ne jau veltīgi mēdz teikt,, ka mīlestība ir aikla! . .Parasti  neredzamā   sufliere ir redzama ~ Liene Martinsone, reizē arī izrādes vadītāja. Viņa vēl suflē skaļi un bieži. Režisoram Mi-ķelsonam uu par režisoru kļuvušajam -lugu   rakstniekam Kortam esot vienai personai, vērotājam brīžiem gandrīz vai sajūk, kad runā Miķelsons, Latviešu namā ar DV teātra aktieriem lugu iestudējot, ua kad Korts, iestudējot lugu Itālijas grāfa pili ar diviem Molnāra radītiem aktieriem. Likās, ka šis stāvoklis nedaudz mulsina arī suflieri (lieni Martinsoni), jo arī notikumā grāfa pilī ir suflieris. Kad atskan aizrādījums, ka „suflierlffi
vienmēr jādod prie^roka"p patiev šām grūti zināt» vai to saka režisors, vai arī Korts, usi tā tikai pēc ļa-ba brīža Liene Martinsone attopas un atbild: „Jūs jau tekstu tik labi zināt, ka.:." Spēle rit tālāk. Valdis Martinsons jau „izkāpis" ao aktiera Mmedija tēla un ir ^au grāfs kas grāfs, kaut visai nožēlojams un smieklīgs, kādu Korts cita rakstnieka vārdā to radījis. Tāpat Roberts Miglāns vairs nav slīpējams, jo Dvorņiēeka lomā ir izteikts grāfu pils pazemīgi pieklājīgais sulainis. PrimadoimaBona gan pēkšņi paiet dažus soļus citi vurzienā nekā režisors norādījis un kļūst atkal par Vijii Vari ar paskaidrojumu: , iLai nebūtu mīcīšanās uz vietas!" — „Jā, tā labi,", piekrīt Miķelsons un ir jau atkal Korts; tāpat kā Vare jau atkal Ho-■na..
It interesanti vērot, ka Valdis Martinsons resp. Almedijs grāfa lomā ar neizrunāja^mi garu franču vārdu ar visnopietnāko sejas izteiksmi pēkšņi- sāk raudāt. Kā viņš to iespēj bez sīpola palīdzības? Taču vērotāja lielāko interesi saista Vija Vare a5ias Uona — kā jati daiļā dzimuma pārstāve, pie tam vienīgā lugā. Vērotājam viņa, rādās kā divu sieviešu mistrojums — ne Vare, ne Hona. Gara acis skala Ilonu, Dieva dotās - Viju. Te Ilo-na-Vija ir visai kaprīza un iedomīga primadonna, te dzīves īstenība, pat ne vairs fktrise, tikai sieviete. Viņu vērojot, varētu filozofēt par to, kas ir tikai spēle, kas reā'litāte.
taSka
Tavam priekam pār galvu Tev Tavam priekam
pie kaļam Tev spēlējas kaķēns mazs;
Tev rokās savu sirdi es Iesvied to debesis! Tavam priekam par sauli vai zvaigzni lai
top Jā
Taču ir patikami viņu tādu redzēt — tiešā tuvumā, ŗdzē cilvēku un fantāzijas tēlu; ir interesanti vērot tēloto un Istenlsas vaibstu spēli, apbrīnot, kā viņas lūpās mirst smaids, vēršoties sastingumā. Nav šaubu, lugas mēģinājums, ar tikai mazu fantāzijas -porciju skatīts, var būt daudz, daudz interesantāks un spraigāks par lugu JaSbi sagatavotā izrādē l
Nav ari vairs'šauibu, ka TLTA ģimnāzijas dramatiskais pulciņš pamazām arvien vairāk kļūst par rezervuāru ar košām ūdens rozēm> no kura pasmelt kādu talantu To-rcoto teātru ansambļiem, kad ievajagas kādu jaunā tēlotāju. Nesen no šī rezervuāra izsmēla Skaidrīti Leju, dodot viņai lomu lugā „Grandarījums" un nedaudz vēlāk režisoram 0. Uršteinam viņu iz* raugot par Baibas tēlotāju „Pūt, vējiņi" izrādei pērnā gada dzies»
mu svētkos Totonto. Tagad DV teātris Kanādā atkal pasmēlies Sai rezervuārā, lai lugā «Spēle pi-ir laistu uz ,jiielās skatuves" Daini Marsomu kā kompomištu Ādamu un Pēteri Ancānu kā sekretāru Mellia.
DV teātris Kanādā komēdiju „Spēle pili", kuru pats Molnārs g'an ^zīmējis par triscēlienu anek-dotu, .pirmizrādē sniegs 21. martā pīkst. S vakarā BicMord Park vidusskolas auditorijā Toronto (777 Bloor St. W.; pie Ghristie pazemja pieturas), ^ bet atkārtojumu DV 2. globālo dienu ki&ā 3. jūlijā. lee-las kartes pirmizrādei iepriekš-pārdošjinā iegādājamas DV gra-matnicā. Latviešu namā, bet DV globālo dienu izrādei pasūtināmas pie E. Pdciņa - 18 Parkside Dr., Hamilton IS, Ont., Ganada.
V4r.
Nav vairs tālu laiks, kad 21. ms&f tā Bikforda ģimnāzijas zālē Toronto DV teātris Kanādā stāsies publikas priekšā ar F. Molnāra 3 cēlienu komēdijts „Spē!® pilī" H. MĪķelsona režijā, šordz Ms iespēja redzēt arī divus talantīgus Jaunās paaudzes aktieros Daini Marsonu un Pēteri Ancām. Uzņemamā no kreisās: rež.H. Miķelsons, F. Aiicāns, B. Marsons, E. Miglāns un A. Butāns.    Foto: J. Liģers
Toronto latviešu tautas augst- Kā to izdarīt? JāmeMģ Jaun!« skolas skolotāju un vecāku prak- iespaidīgāki ceļi, kā aktivizēt tiskā semināra 23. februāra sēdē latviešu jaunatnes gara dzīvi latv pulcējās rakstnieku, skolotāju un viskā virziei^. Vispirms tas jāda-vecāku pārstāvji, lai pārrunātu ra ģimenē. Arī skolai vairāk jā-rakstnieku saimes iesaistīšanos pievēršas jauniešu personības skolas darbā. Ievada referātā se- veidošanai latviskā ^arā. Japā^ mināra vadītājs L. Vīks noskaid- bauda programmas, jāklasificē roja latviešu skolu pašreizējo stā- mācāmā viela, jārod jaunas me-vokli. todes. Mācāmā viela jāsašaurina,
Latviešu skolu sv^umā uzde- bet līdz ar to jāpadziļtoa. No mār vums saglabāt latviešu iauhatnicāmās vielas jāizvēlas tie elemen-savai tautai — iemācīt viņai pēc ti, motīvi, atziņas, problēmas, kas iespējas pareizu, tīru latviešu vā--vēl spēj ietekmēt' pozitīvā virzie-lodu un ievadīt latviešu kultūras mūsu jaunatnes raksturu, dz^ vērtībās, šo uzdevumu latviešu "^^^ ^25)ratni un- tās vērtēšanu, skola dažādu iemeslu pēc spēj Tādu motīvu un atziņu mūsu daiļ-veikt tikai daļēji. Jākonstatē, ka literatūrā ir daudz, netrūkst to latviešu valodas prasme jaunat- -^^ vēsturē. Jāizvēlas motīvi, kas nē kļūst aizvien vājāka. Ihtere- ^^^^ ,arl taga(kes dzīvē, se par latviešu kultūru mazinās. padarīt šo ideoloģisko pie-Liela daļa bērnu latviešu skolu interesantu skolu jaunatnei? neapmeklē. Ja skola vairs nespēj ^^^^ ^^^^^ paprastais, šablonis-veikt savu uzdevumu pilnos ap- mācīšanas v^ids. Skolu jau-mēros, tad šāda  parādība  ap- lielākai daļM, ir vienai-
apdraud -mūsu etnisko identitāti ^^^^^ ^^^^ skolotāju stāstījumu, un nacionālās kultūras riākotni. i» mācāmā viela viņiem būtībā Da|a latviešu jaunatnes no savas ^^^s nepatika pret lat.
tautas atsvešinās. Pašreiz svešu- ^^^^ jaumešiem mā mēs pārdzīvojam paaudžu vērtīgo laiku. Ir sarežģīta problē-maiņu. Vecie skolotāji pamazām pārvarēt šo nepatiku. Mas
no skolas darba aiziet. Jaume nav     Pētījumu par latviešu jaunat-pienācīgi sagatavoti un nelabprāt      dvēseles dzīvi svešumā, iesaistās latviešu skolas  darbā.   Tomēr an  svešumā ^dzimuši Latviešu skolā  jūtams profesi- jaunatnē   vēl   lir   dzīva lafc-onālu skolotāju trūkums. viskā  „asinsbalsS" — iedzimtās
• Visu šo apstaigu rezultātā lāt- tieksmes,   dziņas, dispozīcijas, viešu skola pašreiz pārd^vo kri- Tās ģimenei un skolai jāmēģina zi. Tā, sekodama saviem īpatiem modināt, atdzīvināt, kāpināt. To m^ērķiem, aizvien vairāk atsveši- varam veikt tikai ar individuālu nās no reālās dzīves, kurā aug P^^J" ^^^^^^ skolēnam, visiem un veidojas mūsu jaunatne. Kāda iespējamiem līdzekļiem rosinot tad ir tā vide, kurā apgrozās mu- Jaunieša pašdarbību.' Jācīims pret su jaunatne? Tā ir revolūcināru vienaldzību, ^ apātiju mācāmās maiņu vide. Tajā nav  nekādas vielas uztverē. Tas prasa inten-ideoļoģiskas skaidrības. Rezultātā sīvu darbu no skolotāju puses, pašplūsmē aug jauna  paaudze, P^asa arī vecāku un visas sabiedē kurai   nav   stingra    rakstura, rības aktīvu atbalstu. Vecie skolo-nav arī  reālās dzīves   izprat- tāji pagurušii  jaunajiem skolas nes. Moderno ieskatu ietekmētai, • darbs, pa lielākai daļai, nav sirds-arī. daļai latviešu jaunatnes lat- lie^a» jo viņu intereses raisās ci° viskā kultūra šķiet   mazvērtīga "^^ virzienā. Reti kāds no jauna-uņ nenozīmīga. Daļa latviešu jau- Jiem skolotājiem gatavojas pro-nafenes pamazām garīgi attālinās fesionālam skolotāja darbam. An no latviskās vides,  tai  aiMen "^ā<Jāmajā vielā viņi nav p^^^ grūtāk iekļauties latviskajā gara ^ami iedziļinājušies. Drīz, pēc ga-dzīves pasaulē. diem desmit, pienāks laiks, kad
Latviešu skola bērniem šķiet profesionālo skolotlju latviešu kā smags, nevajadzīgs slogš> iio skolā vairs nebūs. Viņu vietā būs kura labāk izvairīties. Kas vaino- Jāstājas latviešu kultūras. darbl-jams šādā nevēlamā parādībā? Ve- niekiem, sevišķi rakstniekiem ūn cāki vaino skolu; Skola vaino vecā- māksliniekiem, kas ieinteresēta kus un sabiedrības vienaldzību. Da- latviešu jaunatnes saglabāšanā sāļa vainas jāuzņemas katram. Vi- vai tautai. Lai pašreizējos apstāk-siem jāapvienojas latviešu skolas 1os darbotos latviešu skolā; vaja-darba līmeņa <sel|anā.
— Un jūs toreiz teicāt, ka nedzīvojam viduslaikos.    'bez lieciniekiem jums to p'ateikt, tad... jums jāzina, Kaspara piegāja no muguras puses Mairas krēš-   ka es esmu jūsos nevis iemīlējies, bet jūs mīlu. Nē, ne^
, uzlika rokas uz pleciem, pieliecās tik tuvu, ka runājiet .pretim. Es ziiiu, ka tas viss muļķīgi uii nesa^ viņa piere aizkāra tās matus un klusākā balsī beidza
i ... un ka tur nav neka^daš loģikai... biet; .v Loģika tā, ka jūs pašreiz jūtaties vientuļš, —-— Bet es vēlētos, kaut tas tā būtu. Tad es jūs ao- Mairas balsī ieskanējās viegla nepacietība. — Bet to laupītu. Uzceltu savā zirgā un aizvestu cauri tumšiem jau es jums reiz, laikam, teicu, siliem uz manu pili. Tā būtu tāda kā Bavārijas Lud- -r- Vai tiešām jūs pret mani nejūtat nekā «ita kā viķa n pils nepieejamā klinšu virsotnē. Saviem kal- draudzību? Tas ir,' ja tādam jēdzienam vīrieša un sie^ piem es pavēlētu aiz mums pacelt nolaižamo tiltu, un   vietes attieksmēs vispār vieta.
meviens mūs tur vairs (nevarētu sasniegt.
Maira nokratīja Kaspara rokas un pi6cēlās.
Kādēļ lai nebūtu? Vai vīrietis un sieviete vai būt tikai mīlētāji, paziņas vai svešinieki? Kādēļ viņi
Kad jūs ei^at īsts? Tagad, kad melšat niekus, • nevarētu kādreiz būt vairāk nekā tikai paziņas- — un vai kad es jūs pirmo reizi redzēju Smitu vasarnīcā! kādēļ, ja viņu attieksmes kļūst sirsnīgākas, tām jāb'ei-Toreiz jūs ibijāt cilvēks, kas stāv abām kājām uz ze-   dzas dubļos?
(7G. turpinājums)
Vasara bija galā, Easpars Sesavs bija pārcēlies uz pilsētu
ne
uz Ormsfīldu, bet jūdzes četrdesmit attālo Kronvillu, kur tam bija iespējams vakaros apmeklēt universitātē grāmatvedības kursu. Darbu viņš dabūja elektrisko piederumu rūpnīcā. Sestdienas un svētdienas bija brīvas. Universitātē: viņš reģistrējās tikai vienam priekšmetam. Vairākus klausīties viņš neuzdrošinājās, jo nepazina vēl vietējo: universitāšu darba kārtību un : ari valodā vēl nejutās pietiekami drošs. Viņš bija apmeties kāda: itālieša namā; tā bija vienīgā vieta, kur varēja dabūt istabu par cenu, ko spēja samaksāt. Baimniece — itāliete atļāva istabā lietot mazu elektrisko pavardu un ierādīja ledus skapī plauktu, kur vienā stūrī uzglabāt pārtiku.
— Maizi, saloies un augļus turiet istabā, — viņa pamācīja. —- Ledus skaiti nav vietas; citiem īrniekiem arī vajag.
Mājā, tātad, bez viņa un paprāvās saimnieka ģimenes dzīvoja arī citi īrnieki. Lūķ tāpēc saimniecei .nebija iebildumu pret produktiem istabā!
Pirmajā brīvajā nedēļas nogales sestdienā Se° savs sēdās autobusā un aizbrauca uz Ormsfīldu. Guntis un Rita bija vīlušies, ka Kaspar-am vairs nav auto.
— Mēs domājām, ka tas tavs, — Guntis sūrojās. — Ar ko mēs tagad brauksim?
Mārcis visu laiku bija izlicies, ka Kaspara ne dzird, ne redz. Tagad viņš nenocietās, paklusu pie sevis nobubinājis kaut kur noklausītu izteicienu;
— Ar roku pa pliku vēderu.
Maira Mārčsi piezīmi dzirdēja un zem apsauca. Mārcis neatbildējis izgāja uo ist'aibas. Septembra saule vēl bija silta un gaiša, un uz ielas vienmēr va-rēja atrast zēnus, ,®r ko kopīgi padsenāt hokeja ripi°
ņu. Ielas asfalts bija gluds, un braucēju te bija snas* Vakar patēvs bija iedevis naudu un Mārcis sev iegādājis jaunu hokeja nūju. Hokejs bija vietējo maeio-nālais sports: daži dedzīgāikie nevarēja vien sagaidīt ziemu un ledu, bet ripu sita visu vasaru. Mārcis bija paspējis salauzt jau vairākas kūjas.
— Mārcim, liekas, uz mani nav labs prāts, — Be-savs noskatījās puikam pakaļ un pasmīnēja. ^ Mēs bijām labi draugi, kad pirmoreiz ezemalā tikāmies, bet tad kaut kas sagriezās* Ko es esmu nogrēkojies ? ^
Nevērojiet zēna untumuSj — Maira teica^ -^daž; brīd viņi pats nezina, ko grib.
Viņa šorīt bija steigusi mājas darbus m tagad varēja ciemiņam kavēt laiku, dīkā sēžot dzīvojamās istabas lielajā krēslā. Sarunas tomēr neveicās, kamēr Maira beidzot bērniem iedeva naudu un aizsūtīja m veikalu pēc cepumiem un saldējuma. Tiklīdz Guntis un Rita atstāja dzīvokli, Kaspara mēle atraisījās. ;
Divas nedēļas, — viņš teica, ^ pilnas divas nedēļas, kopš es jūs pēdējo reizi redzēju. Un toreiz ai'r — tikai uz mirkli.
Kaspars runāja par nejaušo satikšanos kādā Ormsfīldas veikalā — nākošajā svētdienā pēc izbrau-kuma uz ezermalu, kur viņš Mairai bija apgalvojis, ka viņā iemīlējies.
— Neviens jums neliedza nākt pie mums viesoties. Tieši otrādi — mēs jūs aicinājām. Jus pats bijāt tas, kas toreiz tik ļoti steidzāties tikt no mums vaļā.
~ Man 'bailes būt ar jums kopā, kad Jūsu vīrs Māt.
— Bailes?
— Jā, Ka sevi nenododu..
mes, šodien. ^.
— Es šodien esmu tieši tāds pats kā toreiz. Es zi-
Kā jūs tā varat teikt? Mīlestība nav aetira 1 ^ Nē, mīlestība nav netīra, bet laulības pārkāp^
nu, ka riskēju kļūt smieklīgs, bet gribu jums dot kaut šana gan. Un uz to jūs mani visu laiku mudināt,
ko no tā, ko jūsu vīrs jums nedod     mazliet viegl- Ne ar vārdu to neesmu darījis., Mīlēt un par
prātīgas romantikas. Un man tas nenākas grūti, jo tas, savu mīlestību runāt nav laulību pārkāpt. Tie ir divi
ko Jums sakuj ir tīra patiesība, kaut arī tās izteikšanai dažādi jēdzieni, lietoju aušīgas frāzes. Bet tādi, iaikam, kļūst visi, kas
"šies.
Muins Šai jautājumā;^te^ ļi. Jūs vēlējāties, lai es jūsu mīlestības atklāšanai at-— Izbeigsim, Kaspar. Un par visāut lietām — lie-  bildētu ar jā. Tā bija, vai ne? Ja es to būtu darījusi, ciet manam vīram mieru. Ko viņš man ir devis, to   tā būtu laulības ^pārkāpšana — skataities ao kuras man neviens cits nav devis, nedos un nevar dot. Ro-   puses gribat.
mantika? Jūsma? Labas lietas, bet mēs esam zemes — No juridiskā viedokļa, — Kaspars ātri runāji^ cilvēki un mums jāstāv uz zemes. Uz cietiem pama-   — no likuma...
tieuL Un Pēteris man un maniem bērniem ir devis tik — No juridiskā viedokļa! Es neesmu juriste, beHf stingrus pamatus, ka, uz tiem stāvot, aizmirstas, ka mācītāja sieva. Un mācītāju likuniu grāmatā ir lieikts; viņš varbūt atstājis novārtā romantiku. Bet — ja put-   'ka laulību pārkāpj jau tas, kas iekaro.
Istabā ienāca Bita. Viņai bija pilnas rokas pfe
ra
V
ievārījums tai vinsu memaz aav nepiecie-
kumu.
r- viņa sauca jau durvīs. — Zini, kas Tāda salīdzinājuma es no jums negaidīiu! Vai   deg,? Pie Lalondes deg! Visa zāģētava deg!
tiešām dzīve ar mācītāju jums raksturu tik ļoti pār-
Kā tu to zini? ^ Kaspars ātri pārsvieda skatm
vērtusi, ka juņis pietiek ar darbu un lietišķām saira-   no Bitas uz Mairu.
_ — Veikalā stāstfja. Un var redzēt — tai pusē b
Ko jūs zināt par manu raksturu un mūsu dzīvi?  lieli dūmi.
Nē, Kaspar. Atstāsim šo sarunu un mūsu attieksmes, tās ir — draudzīgas.
Kaspars Sesavs neatbildējis piegāja pi6 loga
Durvīs gandrīz krišus iekrita Guntis, tam iia pēdām sekoja Mārcis. Zēni bija satraukti.
r— Mam', mēs iesim skatīties, — Guntis steidzīgi
m skatījās uz ielas. Sēni ar Mārci barā sita hokeja   runāja. — Ja, inam'? Vai Kaspars ari nevar nākt?
ripu. Guntis bija nostājies uz ietves un vēroja. Ielas galā pašreiz parādījās Rita ar iepirkumu saini rokās;
Vispirms jautā, vai viņš vispār grib? —- šūr, kā grib! Jā? — Guntis jautādams skatījās
— Par ko jūs smejaties? " : Ezermalā jūs sevi salīdzinājāt ar viduslaiku hm-ņinieku. Vai neatceraties, ka bruņinieki savas J : ne Mkai neslēpa; bet ar
acīm redzot, Gunti vairāk bija saistījušas zēnu nodar-   Sesavā. — «Ja? -    ^ _ ,
•bības nekā kopīgais gājiens ar māsu uz veikalu, kaut lekām tas paguva atbildēt, Mārcis jau liija is--
arī iepirkumi bija paredzēti viņa drauga Kaspara pa- meties pa. durvīm un pusskriešus devās pa ielās vidu cienāšanai. pilsētas centra virzienā. Lalondes uzņēmums bija
Kaspars atgriezās no loga pret Mairu. Ormsfīldas otrā pusē.
Mu- B&k. Un       ša    Mdm pēdējā iespēja-"
■      /..... .li