1. —, 9. jūMjam Sj nē, pie Toronto, pulcēsies latviešu gaidas un skauti, lai nometnē „Rīga dimd" atzīmētu gaidu kustības 50 un skautu kustības 55 gadu jubileju. No-metņotāji pieteiKušies no vairākiem kontinentiem.
Vairāk nekā pus gadu simteņa gaidas, skauti un viņu vadītāji kalpojuši ideālam: audzināt jaunatni „.. .par veselīgiem, saprātīgiem un dzīvei derīgiem cilvēkiem", šis mērķis iiav svesšs nevienā pasaules stūrī, kur vien darbojas gaidas un skauti. Bet latviešu gaidas un skauti, pēdējas 27 gadus, mācīti un vadīti sekot arī mudei, kuras piepildījums var noteikt visas latviešu tautas rītdienu:
• PASAULES TĀLĒS AUGSIM VIENOTI
Liela daļa ,no mūsu meiteņu un zēnu audzināšanas darba veltīta šī mērķa sasnieeg-šanai. Tas izpaužas latvisko zināšanu apgūšana, pārbaudījumu veikšanā, iegūstot gaidu un , skautu kustību noteiktas latviskas darbības pakāpes. Daudzu zēnu kaklautus rotā Dobeles parauga saktiņa — tā ir zīme, ka, viņi ir guvuši panākumus  latviskās zināša-
MĒS AICINĀM - ^ PĪEDALAITIES! Nav viegli^ aust mīlestības saites ar zemi, kupi acs nav redzējusi un kājas nav minušas. Ar ^ribu un zināšanām vien nepietiek. Ir vajadzīga kopības un vienotības izjūta. Tādēļ mēs sirsnīgi aicinām visus apciemot nometni „Eīga dimd", lai gaida^ un skauti izjustu, ka viņi nav savrup-ceļa gājēji, bet gaŗi mūsu tautas nozīmīga sastāvdaļa. Aprunājieties^ ar viņiem un neesiet pārak kritiski, jo daudziem gaidu un skautu kopība ir vienīgā ārpus 'ģimenes, kur viņi var vingrinātiees latviešu mēlē. Pēc 27 trimdas gadiem padziedāsim zem svešām debesīm,   svešā) zemē, kopā ar latviešu jauniešiem latviešu mēlē   pie nometnes ugunskuriem. Tad jaulnā paaudze labāk izpratīs,I ka latvietība ir kopjama un no paaudzes uz paaudzi sargājams
99
lormto latvieiii Jkreditsabi^ilbffi
Maksā §% par aioguldljiuiaim,
Ereditsabiedrfba izdara visas parastās banku operācijas, is-sniedz aizdevumus, izdara naudas pārvedumus un izsniedz ceļotāju čekus, .^eizē >'aŗ naudas mgttldlšaiig vai aizdetimaii h-sniegšanu kreditsaMeMba isda ra dzīvības apdrošināšani
Birojs atvārīts darbdienās no pl. 12 — 8 vakarā, sestdienā,s no pl. 9 — 1 piep»
924-2SSŽ
■i
(65. turpinājums) '
Beidzot nu bija. tik tāiu. Dziļajā tumsā pat'āSiJas trīs mazi punktiņi, tie strauji tuvojās; vilciens no tuvākās pārejas vispirms iznira kā spoža svītra, tad svītrā varēja atšķirt atsevišķu logu gaismu un tad, beidzot, riteņiem viegli čirkstot, sāka darboties bremzes un vagoni pieripoja platformai. Ārā kāpēji jau stāvēja vaļējās apgaismotajās durvīs un nepacietīgi gaidīja, lai varētu izkāpt. Vilciens Mja pustukšs. ^^E^ kā daļa darba ļaužu jau ibija mājās. Anna pārlaida acis vienām vagona durvīm pēc otrām, kad tie slīdēja garām un, saņēmusi visu gribas spēku, mēģināja sevi pār liecināt, ka Paulis stāvēs vienā no gaišajām duŗvīņi. Vīņiš parasti brauca, trešajā vagonā. No vagona iieviens neizkāpa. Paula nebija arī citu vagonu durvīg. daudzie pasažieri steidīgi izmetās no vilciena un ja uz barjeru, kur gaitnieks tiem atņēma biļetes. Ŗ |a nebija. Anna palika viena stāvot uz perona un no'^ pētīja visus gājējus, kas skrēja no platformas lēja pa platajām, apgaismotajām kāpnēm, lai turpinātu savas gaitas tikpat steidzīgi tālāk pa priekšpilsētas ieliņām vai lai iekristu vienā no* nedaudzajām mašīnām, kas bija novietotas tukšajā laukumā stacijas priekšā. Vilciens atkal sāka kustēties, paātrināja gaitu, un drīz arī pēdējā vagona gaisma pazuda ziemas tumsā. Stacijas darbinieks, nobeidzis biļešu kontroli, soļodams atp'akaļ uz savu gai^šo telpu, uzmeta ■ Annai jau- . tātāja skatu, neuzticības pilnu. Annai bija vienalga. Lai dieninieks domā, ko grib. Peronā atkal nebijā neviena cilvēka. Miglas apļi ap pieturas vietas spuldzēm sāka veidoties arvien baltāki un baltāki, mes gaidīt. Paulis nebija atbraucis.
Anna nemāja, ko darīt. Viņa nevarēja iedomāties, kur un kad viņa varētu Pauli gaidīt. Varbūt bu tu jāiet mājās, jāiet pie kaimiņiem un jāprasa tiem pa doms. Ja varētu dzirdēt latviešu cilvēka balsi
•DurvilS atslēdzās smugi un skaļi. .Dziļ mā atslēgas skrapstēšana  bija nevajadzīgi gandrīz uzbāzīga.   Mājiņā viss izsļsatījās tāpat kā pirms pusstundas, kad viņa to bija atstājusi.
ņu gandrīz pārsteidza. Viņa bija gaidījusi, ļm kaut kas būs mainījies. Uz
mi
dzeltenās sveces. Daudz no- tām vairs nebija pāri. Uzklātais galds ar dzeltenīgu gj notām svecēm un rozēm tagad izskatījās nožēlojams un muļķīgs. Kāpēc vajadzēja tā ākstīties? Vai vajadzēja tā nopūlēties ar galda uzklāšanu? P Ja uzlika traukus. Anna nopūta sveces, jās pretīgas. Uz ziedlapiņām tām bija melni plankumi. Meklēdama ziedus galda ikrāsu kombinācijai, tā nebija ievērojusi, ka rozes bija tik rudenīgas, savu dzīvojušas.
Uz mazā galdiņa gaismas atvaira ēnā vērtā grāmata. Raiņa Zelta zirgs.
Cel mani savā austiņā
Slēp mani savā sirsniņā.       .^^^ .  . ' Cik bērnišķīgi! Kā pieaugusi sieviete .tā;:vaFē|gi ākstīties. Paulis par Raini nekad nebija jūsmojis, pār dzeja viņu neinteresēja. Viņ-š bija
Ko viņai tagad darīt?  Iet pie kaimiņiem, viņa bija gribējusi? Garastāvoklis bija atkal^^^m^^ jies. Patlaban viņa neviena sveša cilvēka ne redzēt. Gribējās būt vienai. Ak nē, viņai bija va
«1   a •
Klusums mājiņā' bija neciešams. Kā viņa agrā] nebija ievērojusi, ka viņu mājiņa bija tik klusa.; miņus tagad atkal nevarēja dzirdēt. Tie bijasag talkās istabās. Am bija pilnīgs klusums, absolūts sums, kādu var piedzīvot tikai Austrālijā ziemas vidt Bet par to tagad negribējās domāt,
Iraukuš- no galda un tād likdama tos umi a
daS^as un nažus tagad varētu noņemt, ja Paulis ^ tad ē    ar vienkāršajiem galdā piederumiem, apnidgi bija domāt par d^kšām^ y
atvēra durvis uz lielo istabu. BveSusasH^^^ gaisā ieplūda aukstā strāva no lielās nemīlīga te]ļ)a! Vaļa, ko viņi bija pirku ši kopā ar Pabīdi un par kuras piiMimu tie tik ilgi bija sprieduši, izskatījās ļoti parasta un neinteresanta: Viņa uzgrieza spuldzi stāvlampā un apsēdās uz mīkstās vāļās. Būtu tagad jāpārdomā, ko darīt tālāk. Kur varētu. Pauli meklēt? Vienmēr kaut kas gadījās, ko iepriekš nevarēja paredzēt. Un viņa tā bija priecājusies par šo vakaru. Šorīt viņā bija jutusies tik laimīga. Doma par viņas laimes sajūtu pirms dažām stundām viņai uzdzina fizisku nelabumu. Labāik par to liedoniāt. Stāvlampas krēslainajā apgaismojumā viņa neredzīgām acīm skatījās uz pretējo sienu. Negribējās ne domāt, ne jskatities. Tomēr — kaut kas pie šīs sie<
nekā parasti. Kaut kā trūka. Gaisi sienas vidū ļ)ija, iegarens tumŠs plankums, nebija varējusi balināt sienas krāsu. Kaut a noņemts no sienas. Kāst Eingānāsg^^ plāksnes pie sienas vairs nebija, tā bija. nolikta uz ko» ši sarkanas Nīcas brunču audmnadr^ kas tagad pārsegta mazajam galdam. Paulis bija paklausi-.m — bija noņēmis sakrālo plāiksnīti
no sienas. Bet Paulis bi^^^^^
Annai {pēkšņi viss bija skaidrs. Pauli vairs nebija ko gaidīt. Nemiers un neziņa viņu atstāj a; Bija tāda sajūta, it kā vi^a nekad par Pauli nebūtu bažījusies, Paulis vairs nenāks. Aņ bērnišķīgās bailes no Eingānas to bija atstājušas. Tā bija nedzīvā koka sņīte ar neveikli darina tom^ēr...v;?- ■;:v;:v Vai Paulis nebija kaut ko teicis par aizbraukšanu pie Lielā Jāņa uz Ziemeļterritorijtt? Pirms dažiein vakariem tas bija tā savādi runājis pie vakariņu galda. Aana bija toreiz smējusies Mkaitināj
tev, Paūlīt, būs jāpērk lieli gumijas
[>rist pa   dubļainajiem Ziemeļterritorijas un '
:mu
is bija atbildējis ar ,^Jā, vismaz  man būs iespēja bradāt pa īstiem
*ļiem un nevis pa Viņa toreiz nebija sapratusi Paula vārdus un bi-brīnījusies par to, ka tas izklausījās tit sarūgtināts. Vai tiešām Paulis bija pārpratis viņas krustvārdu mīklas draudzību ai»Allenu un iedomājies ķq citu? Kāpēc viņa nebija teikusi PaMim,ka^^ M
;as dzīve draudzībai aŗ ĀHenu Mja sekuii-nozīme. Viss^ā bija iedomājusies, ka Paulis to zi-i im bija teikusij ka uzskata sevi par un patm tiesības satikties ar AHeņu. viņu pārpratis. ^ : ■" ,:Bzīve bija tik sarežģīta,
Violeti sarkanīgie traipi, neveMi uztriepti čūskas ķermenim, neatvairāmi hipnotizēja. Anna skatījās uz nevienādiem raibumiem noklāto galvu un ķermeni m tai sāika likties, ka vi^^^^c^^ nojās un locījās. Gūskas. iedomāto kustību iedarbībā lēņi zuda pri^šstats par lailiu un telpu, Kaut kur tikšķēja pulkstenis. Vai tas bi
par īstenību. Šo savādo sajūtu radīj a Eingāņa, — šīs
pašās zenies nākums uri viņas gara iemiesojums, viņas gārs nebija: visur kdātsai kontinentā, vai tas neŗ piepildīja mazo telpu ar savu savādo :3?^-«-* ---^ ^«««li?^* \^-,'>-M'n.\4i^'rsxiy> 2īmējumi
un
.....ji,'
pie šīm viļņojošām
Telpiļ sāka piepildīt
tvans, kurā gaismā k
un griezīgajām
acis
migla un purpurīgs
un izzuda košās 1