6 LATVIJA AMEBIKl    Sestdiena, 1976. gada 20. martB, 12. ramira
<SCB
i
Alma Richtere ^
SIRDSMIERA DĀRZI ^ -
Afitoīfeaf i^n patiesībai Abām dievišķīgs spēks! Tās atver dzīvē gaismas !   Un rāda pienākuma
Nē katrai dvēselei vienādas slāpes Ne katrai dvēselei vienāda dziļuma Ne augstu paceltie pasmīlas logi Dod svētlaimes mieru sirdī, Bet radošā darbā degošie sārti Rāda, kur sirdsmiera dārd.
Miers atrodams. darbā^ mīlestībā
Un skaidrā sirdsapziņā.
Amerikas latviešu teātra Bos» tonas ansamblis Ž5 gadu atceri atzīmēja ar R. ņa No saldenās pudeles izrādi pārpildītajā The New England Mutual iālē 28; februārī Bostonā; Lai gan šī luga spēlēta 75 gadiis visdažādākos apstākļos, arī|zem svešām varam un pat kauju ielenfaimos, tā savu vērtību nav zaudējusi, šai vakarā mēs bijām t^^^^ Ezernieku mājās, redzējām lauku istabu, ar galdu vidu uiļ pūra lādi ar svēteļa attēlu ~ dzimtas auglības simķolu uz vāka; Te notiek latviskā dzīvošana ar priekiem
un bēdām, te mijas miižad^ rīibas ļin viss, kas motiika toreiz,
kad vēl Brakos dzīvoja Blaumanis. '
Asbergs). Cik krāšņa ir laiiku sieviešu tipu galerija, bet cik kautrīgas viņas bijušas Blauma-iķāl Marija un Auce sa-žredzētosirdisjt'bet puiši pirmās nebildinās, tad lajbāk palikt vecmeitās! Arl^ lau. ku puiši, ķā Mārtiņš^ PiČuks (Guhārš Straumēn^^^ ir dvēseliski kautrīgi un šāvu iecerēto
mo-
kas", tāpat ķā viņu partneres.
rioskaņdēj ā ļjarta Sala ^ sies stilizētā tautas tērpā, sirdī iezagās sāpes, jo tagad nekā vairs nav no Ezernieku m ābeles dārzos izraktas, mājas nolīdzinātas, tikai šīs saimes pēcteči klīst pasaule^ Tie esam mēs šodienas latviešu teātra sicatītāji, fvai^^ ikā režieors teica
istu pāMzīvojumii, ko skatītāji jūt viņas vaibstu spēlē^ kustībā, balsī. Pičuka i-^ Straumēns) lomu nav viegli tēlot, bet nobriedušais aktieris to iznes ar ticamu spēku. liitri-gahts Krišs rādīts Vitdda Vīto-^ la pārdomātā tēbjiimā; Pozitīvā Mārtiņa lomai pateicīgs arī Ritvara Asberga   augunis un vienkāršais   runas plūdums. Ēžerlauku māte  Mirdzaš^^^ te kertes attēlojunlā ir patīkama un pieņemama. To pašu silto tēlojumu ar labu rutīnu mānām Auces -lomā ar vel jauno Kristīni Ķiršu, kas nekād^ Latviju nav redzējusi, bet pibiībā iz^ savu lomu. Tāpat ar ;,var
vis it kā par latviešu^ tradīciju turpinātāju, apvienodams sevī vairākus talantus. Viņš arī to^^vīgi atdod tālāk skatītājiem. Ta redzam viņu re- ; lijas darbār gleznojam dek^^ eijas, veidojam kostīmus,: ma-cāni'jaunajiem aktieriem grimē šanols un vēl iznesam uz saiņiem pleciem: lugas spožāko tipu V Taukšķi. Cik nop^^^ Birzgalis gatavojies šai lomai, liecina fakts, ka v^lš šai lomai uzaudzējiSļ īstu bārdu. Tērpies pastalās, zemnieka biksēs^praz» dams ieraut kūkumu, kad tas vajadzīgs, tad nu parādās šis vienreizējais blaumaniskais tips. Mūsu paaudze viņu saprot, paivada to uz skatuiv©s* ar labsirdīgu smaidu.
īpašu vērību pelna Lavīze Elza Pūce, dūšīga lauku sieviete, kas prot paturēt aukstu mieru vissarežģītākās situācijās, kādas attīstās lauku mājās pašā karstākā darba laikā, kad saimniecībā trūkst vīrieša ga!-
tēlo Ernests Āboliņš, kas sācis kā solists dziedātājs, bet spēj dot āŗi labus skatuves tēlus.
epiloga gai-
Miņsteres vīru koris diriģen-Minsteŗes latv, ģimnāzijas
vadībā savās Ziemeļamerikas koncertturnejā pirmo koncertu dos. ceturtd;,v 1. aprīlī pl.Š vak. Ŗolsdale United baznīcā, 6870 Terrebomie ielā Montŗealā. Pēc tam divi koncerti notiks Tordn-td — 4. apr. pl. 7 vak, Northern Seeondary skolas telpās (Eglin-ton un Mt. Pleasaiit) un 6. aprīlī pl. 7.30 vak. Latviešu namā. Pēc koncerta kafija un ie-
pazīšanās ar koristiem. Kon, piedalās arī drvi Miņsteres latviešu ģimnāzijas   audzēkņi no
Freimanis uii
, .Eāviņa,^^^^
mācās^.'"" ■
.; ■Aprīlī;: :/iMinsteresv.v . koncertēs šādos   ASV latviešu centros: 7. apnlī Betroitā,^^^^
10; Milvotos,; Čikāgā^ 17. — ^, 19 Klīvlandē, 21. L, 2a. — Bostonā, 24.
un 25. aprīlī Ņujorkā, pēc tam koris dosies atpakaļ uz Rietum-Vāciju.
A. Jērums par Miņsteres vīru ansambli Vācijas laikrakstā Latvija raksta:
Ka mūsu   jaunaudzei patīk dziedāt, par to daudzkārt izdevies pārliecināties. Viņi dzied spontāni, gandrīz bez mitas, tā dažkārt radot galvas sāpes tiem rīkotājiem, kuriem jāgādā par kārtību, jārūpējas par norādījumu ievērošanu,   kādreiz arī par latviešu labā vārda slavu. Taču šai savvaļas dziedāšanai maz sakara ar disciplīnu, kādu prasa dziedāšana ansamblī. Ar bažām esam vērojuši, ka šai ziņā ar sekmēm nevaram lepoties. Meitenes vēl, bet jaunekļiem, liekas, grūti apjēgt, kā kupls matu cekuls un bārda sa-
vieiiojami ar stāvēšanu rindā, pašūtā uzvalkā, pie tam melnām un ar kakla saiti, šādā grupā jādzied arī uz balsīm, diriģents
neļauj ne stiept, ne vilkt un brīžiem liek dziedāt pat klusu. Ir arī jāsēž un jāmācās.
Ka rezultāti var darīt prieku ir pašiem dziedātājiem, ir — vēl jo vairāk klausītājiem, pierāda Miņsteres vīru ansambļa darbs. Neilgā laikā viņi paspējuši krietni sadziedaties, sarast savā starpā, pierasto pie tā līdzsvara un skanīguma iespējām, kādas šādā skaitliskā sastāvā panākams (trīskāršs kvartets^ parasti), un viņu jaunās balsis skan patīkami svaigi. Arī pietiekami kupli, 30 viņiem ir lietojami tenori, kas savu balss dotumu robežās prot ^,manipu-lēt", izlīdzēties, kur tas nepieciešams.
Basi, kā tas tagad parasts, ir stabilāki, labskanīgāki, un viņu tembra apjoms var ar gadiem tikai attīstīties. Pašu an-sambļa vadītāju Mārtiņu Zand-bergu var tiešām saukt par īstu
lietas koku". Viņa mājieni ir brīvK saprotami, lietišķīgi un— galvenais — dzīva iztēle, loģisks muzikālās domas risinājums liecina par dabisku muzikalitāti. Zandbergu derētu iesaistīt atbildīgākos uzdevumos, kādu tai latviešu nostīlrī netrūkst."
izrādi škatīsiih 24;
Bik-
rrežisoru'-
R; Birzgali ap 200 tautiešu sa-^
Trimdas draudzes namā ar sirsnīgiem vārdiem, apl^ ziediem. Kā viens no pirmajiem runāja režisors Jānis Lejiņš, vairāku lugu un atmiņu, grāmatas Spēlmaņu cilts autors, bet no Latyiešu preses biedrības —-Oļģerts Liepiņš. Vēl runāja daudzi citi apsveicēji.
Aizkustinošs bija brīdis, kad uz skatuves nostājās arī trīs reži-šon: Valfrīds Streips, Jānis Le-jiņš un Reinis Birzgalis, kas viens otru noskūpstīja, simbolis-
inš
iiieks sveicināja no ALA valdes un latviešu organizācijām. Aizkustināts dažus vārdus teica arī režisors Birzgalis Taukšķa tērpā: „Mēs esam jūsu- kalpi, jus — mūsu karaļi. Esiet stipri arī turpmāk, jo tautas asins balss skan latviešu teātrī." Publika, kājās piecēlusies, ilgi aplaudēja režisoram un Bostopas latviešu teatŗa ciltij.
Izrādes dažādos latviešu centros turpināsies nākošos divus mēnešus. Toronto šo Jubil
teātrim zudušos: Kārli Lagzdi-, Augustu Mitrēvicu, prof. Kuģu — skatuves. glezniecības nodibinātāju un administratoru, Jāni Kājiņu, kas visi 'au ir
•. ALT Bostonas 'ansamblim šai izrādē ir jauna administrācija: administrators Vitolds Vītols, skatuves meistars V. Rudzroga, režisora palīdze - Rasma Birzgale ar pašu režisoru Reini Birzgali. Viņi sagādājuši jubilejai^ glītu piemiņas izdevumu, ko rotā attēli no katra inscenējuma, sniegtas ziņas, kur izrādes notikušas un cik katrā no tām bija apmeklētāju. Māksliniecisko iekārtojumu izdevumam devis Gunārs Straumēns.
Melnis Birzgalis (pa kreisi) — Taukšķis   un Vi
flrišs) Eo BIsEMspa Ingi No saldenās pudeles