!t1M.WBWIIH»
Valdis Mežezers
No kokiem lapas raisās Un, vēja nestas, kaisās Uz vēsās zemes krSts.
Ua tā tu ilgi skaties -Vai viss, kas skaists im Vien īsam laikam gūts?
Skar salna zaļas pļavaSo Vi^ bērzi, sāffto kļavas» Vīst vēBns rozes zieds^o
Un tā tu skaties ilgi. .
Tumst tālē sili zilgl.
Viss mierīgs, labs im vie&,
Valentlne Marmane KURZEMES SīpESAPZINA
Pie nokaltuša koka^ Tu un es.
Pēctečip
LīdHgu ceļu gājējij Rētām redzamām
Aizmūžā aizgājušie Sen klusē, -Toreiz, kara dārdos Upurus redzējām^. Sirdsapziņu
Bet ieročiem apklustoH; Kļuvām kurli, (Vai tikai truli?),
Mu pēklp Pie nokaltušā koka Ieraudzīju dzīvu Kurzemes sirdsapziņu Tu staigā bez kājām Un saki, ka nesāp'nekas. Bet man?
Asi un nežēlīgi sāp Tava nedzāvotā dm€p Tavas neesošās kājas, Mūsu sen zaudētās mājas
0 9 ti
e o o
Kārlis ©zeMtis
Pasaules sirdsapziņai, Tiem, kas vēl redz un Mēs apsūdzam jSs, Lielās tautas Par varmācībuj, Par netaisnību. Par nežēlību.
Par jusu karu kapsētām Mo kurām miljoni Grib celties: un prasīt Atņemtās dzīves! Mēs apsūdz2|ni jis ' Par jiisu mieru, Kas nemiera pilns»
Diezgan ir ciestSj Diezgan ir lūgts: Mēs - pieteicam kspip
Varmācībai.
Karam —
ēs, mazās
Skarbie rudens vēja Kokiem lapa;s rauj, Kamīnā pie liesmāMj,
Malkas šķilas izdegs^ Pelni atkal ogles ķlāSp Vai tu paliksi, vai iesi
ļestdiena, 1978. gada 2. decembris, 47. numurs
ii'niui»iiiiHL'ļ.ļW«iiwif
iMHiiiimy<i'mi;CiMtiiriī8Hiiii't'>«iwiiH
kmi'dze. Tā bija bohēmiešiem pazīstama m drais° dzīga gimeine, kur viesojās Emīls, Dārziņš, Virza, Ed. Cālītis, Jēkabsonu Kārlis un Antons Austriņš. Dārziņš apprecēja Deidera jaunkundzi. Paula Jē-gere-Preimane rakstīja, ka zinot to namiņu, kam
gājis
; (76. torpmājmns)
¥ēlāk gan izņāx;a, ka autors ne visai alEstār vēja savu pirmo atzinēju no kritiķu vidus. Poēmā par dzejas mākslu ?irza, aprakstīdams dažādus autorus, ievietoja ari šādas rindas:
Mums kritiķis bij Zeiferts Teodors, Bet bēgtin aizbēga no viņa mūzu kor's, Jo viņas baidījās, ka nemācītām rokām ^ Viņš nejauc kārtību to daiao drānu krokām.
iy eg
Vēl man atmiņā šis nams, Kuram apkārt rītos vēlās
ir viens kritiķ's Dieva dots" un ar zvaigznīti,pielīmēdams: . „Bieva- dots —
sīkā auguma un intereses trōkuma dēļ, t:a4 vēeāM, neticēdami, ka dēls varēs no mājas pārtikt, mek» lēja tam vieglāku darbu: kādreiz tas izmēģinājās pat par telegrāfistu Bauskas pastā un telegrāfa kantorī, bet arī šis darbs nebija viņam pa kaulam,
mājās
Abi lielie bez šaubām gribējuši norādīt m Zeiferta vājajām vispārējām zināšanām literātu» ras teorijā, kaut arī, ko viņš saprātā, to vērtēja pēe iespēj'as objektīvi
Beidzot Virzām ļāva vaļu, nu viņš kļuva prie» gs un viegls, juzdams, ka top arvien stingŗāiks un bagātāks dvēselē. Atraisliās viņa
arī nesavaldītā uguns sāka degt vienmērīgāk un spožāk. Temperaments iegrožojās, plašāka k|uva Jūtu 'Skala. Bez tam Virza nodevās formas. studijām pie franču meistariem, kas necieš bālo ab-straktismu. Edvarta Virzas dāvanas un virtuo^itā-te beidzot tika vispār atzīta. Prātīgi rīkodamies, viņš pameta Rīgu — šai laikā dzejniekam bija ūsas un bardele pēc tā laika gaumes — un atgrie^
ļīgie piedzīvojumi, kuros dīvaini apvienojās fran-ciskā grācija, piem., stāsts par „mazo čigānēnu Alisi" (citā vietā uzzinām, ka tai bijuši tumši mati) ar latviskās saimniekmājas rīta trokšņiem^
No centrifūgas, tevis gribas
Tur viņš īsti produktīvi sāka veltīt laiku rakst i, pec kam Bil Antonam Austrinam:
,SaMet, vai Eidim kāds tdants arī ir?
"iS
Kādreiz Pēteris Ērmanis bija pasācis eaeerēt rakstnieku portretus^ dzejā, arī Virzām bija veltī» Jums, ko viņiš kā literārās nodaļas redaktors ievietoja Brīvajā Zemē. Ēnmanis tēloja auglīgu vasara Rubensa garā Zemgales laukos:
Ganībās, lūk, bullis jauns' un spēcīgs ,
Arī Virzas paraugs Viktors Eglītis tolaik tu° vojāš noskaidrībal 1912. gadā iznāca Hipokrēn^, be!t 1914. gadā parādījās viņa teorētiskie rafest! Ceļ® uz latvju renesansi. Te Eglītis izsakās, ka vl-ms tautas pārdzīvojot tos pašus attfetības posmus, ka dažādos gadsimtos pēc folkloristiskā, pirmatnē-jā eposa laikmeta nākot klasiķu jeb zelta, ar lie? lim gariem ~ ģēnijiem. Tie ietērpjot mūžīgās kaislības un tautu likteņus stingrā un skaidrā, apgarotā un vēsā formā, kurai neko nespējot nodarīt gadu desmitu un simteņu tecējums, jo ši^m monumentāliem darbiem pavisam neesot sīko, drūpošo rotājumu, tikai stingrā sastātā un stiegrojumā veidotas, pašas sevī noslēgtas formas»
Lautenbaeha Niedrīšu Vidvu.tu Eglītis turēja par PumpiH^a Lāčplēsi, to varot uziešu klasisko eposu, IMž^Hctt^^^"
Garām iet dzejnieks ar kādu kaimiņu 'kundzi, iekvēlodamies Amora inspirētā kārē
Un tas skatu vērš pret 'Savu daiļo bi ' Skatu, kurā izmisums ua kaisle
to 9 C\
^^^^^^^^^^
bet romānai pilsonības dpvēssā^
/laife^
^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^ J^^ • tikkrasaiM^
pasaules kara sākumā paspēja izcelties latviešu pasvītrodama, ka vēloties, lai šī mīla viņam pālie- rakstnieku vidū. Kārļa Krūzas laikmd;ā romānā kot -traģiska.- Tad radīšoties skaista izmisu^ma Baltais avots attēlots,'kā kara pirmajās dienās^sar panti: traukts un žestikulēdams, drdši vien pfet lenMa-
Jiem vāciem ārdīdamies, Rīgas redakcijā ierodas
::l3aŗu:':rOTaān • -■;ml|s, vd^^ ži pn šo pāM^
: • :: rca^ .džejniekto ■■': ■l^patiest/notiki^
Jūsu baudas, dziesmas tīk rnaii mazāk
Antoloģijai „Dziesminieki" Ērmanis arī lējies divus tādus rezignācij-as dzejoļus, no pirmais
' - Ak Dievs, vai tikai tagad manu Ka vīns jau izbeidzies? Jel met 1 Met vienu rozi tumšsarkanu Kā tovaikar, Elizabeti
Elizabete bija dzejnieka Valdemāra ga māsa, un tiku ar viņu par šo vēl trimdā, kad tā mita Dānijā. Jā, tāds gadījums šām bijis, kad viņa pa atvērtu logu iemetusi ^iedu.istabā, kur sēdējis Virza.
ies
Jūrmalu, un tad jau ttkšajiās imāca pie māsām Friš-valdēm, no kurām viena kļuva rakstnieka Eduarda
Vulfa, bet pēe viņa nāves kritiķa Roberta Krodera
Sākumā karš radās raibs piedzīvojums cik brīnišķi man ies!"), bet kad vāciel iebrūk Kurzemē, dzejnieks pārdzīvo vfelieļāko traģiku» Visa Kurzeme ceļas kājās m bēg, ieskaitot Billīšu saimniekus. Nomaldījusies vācu lode ķer pierē māti, kas Jau iesMusies bēgļu ratos, Tās'piemī» ņal viņš sarakstījis vienu no saviem j^^aistākājiem
