Sniedze Grantē
Mūžības ceļiniekam
lemeņu laiks saule kalnā
salnas kosti iara,
Vilnis atrit,' baltu smilšu im aizrit.
Atrit un mnt Miižs, semes 2
Aiziet un
ne muzam
Ella Andersone
varoņus! Ne tikai svētku runās cildlnietj Mīlējiet varoņus ne tikai bazn^caSp Bievu lūdzot. i
Mīlēsim varoņus katru dienu,
Mācīsim atterēties varoņus, tos, kas
un mīlēt
■'•1IA9
dvēseleSp
i]
Ijrīvas biitu.
Nomirstot. atstāsim bērniem
uņ
faroņus! ^ Kam svēta bija
mn
gleznu VIZIM Sveša pilsēta,
Svelmaina Garas asfalta Putekļu spietā Izraibinātu
Salapo koM Zaļi, zaļi Kā zagļi «™ Vasara Izauklē kps Sarkanu ogu mežos
Nevietā nolikta saule Bzīli zem plakstiem ^og izsaleis sk^ts.
SVĒTVAKARA LŪGŠANA
Debess logi vaļā veras, Zemi gaisnio Kristus gaisma. Uzklausi, Tēvs, debesīs. Ko Tev zemes bērni Stiprini miis ticībā Atdrimt Kristus
Pacelt to ko redzam vaidamo Tut, kur nezāles un nātras Dēstīt ziedus — augļu kokus. Novērs, mokas, karu, badu
Sestdiena,. 1978. gada 16. decembris, 49.. numTO ' LATflIA
Jā dienvidjūŗas gaisā, ^īna dārzos un pagrabos vēl no ķeizarienes Katrīnas laikiem, kur bezgalīgai grēdās stāvēja zirnekiļu tiklu apvilktas labāko Krimas marku pudeles. Ilgu laiku vēl man glabājās foto, kur uz viena sola pils dārzā sēž masīvais Bīl-manis- un miniatūrais Virza, divi gaišredzīgi, bet :i
Virz'a notēlots arī vēlāk- iznākušajos literāros darbos, piem., Aīdas Niedras ne tik stipras spalvas uzrakstītajā romānā Rožu pelni, kur darbība notiek ap 1920. gadu. Slavenais dzejnieks „ar rūķa augumu" Jānis Kaija gan parādās tikai epizodiski, līdzīgi tvertas pārējās romāna figūras ~ Viktors Eglītis (Valerijs Priede), Austriņš (Ezemieks) un citi. Uzsvērta meistara Kaijas labvēlība pret ro^ māna varoni — jauno dziesminieci, kurā saskatāma pati autore. Kaija slavē dzejnieces krūtis, un
reiz viņa dzīvoklī draugs gleznotājs (tādi Virzām bija vairāki), glezno savu draudzeni kā plifcni.
Kad nu reiz - Aīda, Niedra pieminēta, tad der atzīmēt, ka viņa bijai politiski diezgan svārstīgas dabas. Profesors Augusts Annus atperas, ka fcame-ru laikos Alfrēds Bērziņš turējis it kā pret Kārli Skalbi vērstu runu, nikni uz to raudzīdamies;
Niedra ar starpsaucieniem mēģinājusi Skalt „āzēt". Viņ'š tikpat mierīgi raudzījies kā Liepājā kritiskajā 1919. gada ziemā, pie krāsns bībeli la-
turienes avīzē, ka mēs esot no Latvijas ar varu aizvesti, un pasludināja sevi par sociāldemokrāti.
Virzām tāda žonglēšana nebija vajadzīga, jo viņa dzīve pati par sevi veidojās lielākās dimensijās. Liels bija laiks Liepājā un Valkā 1919. gadā, skaistus, vērtīgus darbus viņš radīja demokrātijas laikā, un ka autoritārā iekārtā viņu godināja, tas nāca dabiski, jo jau agrāk dzejiskos vārdos viņš bija slavējis varonību un pareģojis tās nākšanu 1933, gadā publicētajā grāmatā Zem karoga, kur bija apvienoti viņa politiskie raksti.
sanema-
— Tēvzemes balvu — reizē ar savu kādreizējo pretinieku Plūdoni, kas bija sacerējis latviešiem četras vai piecas himnas. Ne pārāk augstu viņš uzkāpa amatos — nebija jau administrators, bet allaž favorīts, kam, teikšana, mākslas dzīvē. Reiz, atee^ ros, viņš man stāstīja, ka Jānis Grīns būšot labs Nacionālā teātra direktors. Pēc laiciņa Grīnu tie-•šām tai amatā iecēla.
māju, kurai neloģiski sānos bez ieejas no iekšpu-ses tika pi<
lespaiaigu az^ skaisto grāmatu vidū Edvartu attēlojis Viktors Ēg-= lītis Ulmaņa laikā iznākušajā, bet nelaimīgajā—
mes malēnietis atriebās profesoriem, kas viņu bija izbīdījuši kā lektoru no universitātes. Kādreiis lielais koUēga mani pacienāja ar vīnu, it kā seno, uzņemšanu ar „d6kadentiem'' atcerēdamies, ķo svainis, profesors un sūtnis SpeKke, bija no
' Pēdējos drīves gados jaunas draudzībai Vim ^eidoja vairs tikai ar sievietēm. Kaut kā viņam
tA'Mmaa;Mmtj»fy«wf^ļj.|limHŗļļļļiiļym.
dzīša kun^dzes māsa. Reizēm viņš tai piezvanījis pat neparasti vēlā stundā, „pavēlēdams" tūlīt ie-rasties Romas pagrabā uz sarunu pie glāzes. Laikam kādi smagi, iekšēji konflikti, pesimistiskai jausmas viņu māca, nospieda. Intelliģenta sieviete spēj vīrieša smago dabu mierināt gan kā runātāja, gan Maiusītāja. Otra favorīte bija valodniect)a^ studente Veronika Strēlerte-švābe-Johansone. Vir-za sevišķi cienīja tās vēso formu,' zem kuras ^t iekšēja;
1940. gada ziemā, kad krievi Jau bija ielaisti bāzēs, literātos izplatījās valodas, ka Virza esot bīstami slims. Lētas direktors Ricbards Bērziņš^ kas bija apciemojis vājnieku, rādīja viņa uzņēmumus slimnīcas tērpā ar puķēm pie gultas.
Tad, kādu dienu Pulkveža Brieža ielas nami° ņā sanāca pulciņš draugu atvadīties. Viņa ievedēji rakstniecībā Viktors Eglītis nolasīja piemiņas dzejoli, acīm redzot piedodams vienu otru pārestību, kas nāca no augsti uzkāp'Ušā .drauga vai viņa w° saiša.
Pats pēdējais pants, ko Virza sacerējis, veltīt®
Tas spēks, kas groza ļaužu likteņus,
nepārmainīs.
.m ( . ai
81S rinaiņas megmate aīDi&iecmai: m ievērojamo dzejnieku pašu, norādot uz autora pašapziriu, kas te varētu būt izpaudusies pēc Horātija Piemi-
Varbūt arī-šo iztulkojumu nevajadzētu apstrL dēt. No dziļiem, tumšiem imtinktiem plūda Virsas dzejas avots, visu mūžu viņš cīnījies, lai izvērstu to skaistā straumē, kas plūst stiprā un cietā Ma° siskā gultnē, nesot līdz daudz skaistuma, mīlestl= bas un patriotisma; Kad izMsa dzejnieks, reizē ar-viņu satinās Latvijas karogs..,
„Pēdējās dzej'as" iznāca 1942. gadā, pēc autorā nāves. Tur daudzi liriski dzejoļi un episki frag«
ir biiise
£S.
„Pēdējo dzeju" glītajā izdevumā (tekstu izvēlē-}is, ievāku zīmējis Valdemārs Tone) vācu okupācijas vara neatļāva publicēt Burtnieka trīs pareģo-jumus par vadoni, kas bija sacerēti 1934. gada At-dzimišanas dziesmas izrādei. Tie iespiesti.Zelta Abe-
ii
Otrā pasaules karā nodega Stērstes nams Jelgavā, kas slēpa daudz vērtīgu Virzas grāmatai un gleznu. Daļa viņa Rīgas un Billlšu bibliotēkas p® kara gadiem izputināta. • . i '
Karš un nāve izdzēš dzīvības, noslauka māja^, sagāž ugunis, ja tās vēl deg. Ar Edvarta Virzas darbiem dzīvosim, kad pienāks laiks jauno kārtību dibināt un atkal celt Latviju par krāšņuma uai tautiskuma valsti, kā rakstnieks' to gara aelip ska°
Mums vajag ārisku un skaistu padarīt!