sestdiena, 1979. gada 10. marts,
. LATVUA AMERIKĀ
Valdis Mežezeirs
Dzimšanas dieļsiā, 24. Janvāri
raksta, clraugs, Tev
rindu daim^ atpakaļ — prieka bijis, laimes.
Pats atskatoties
J© āzives dzirnas lēni maļc
Kas saka — lēni? Eur palikušas Kur mirkļi tie,l lai kā tos vadi apbedīti
Laiks tā kā straume
Pat to, ko sirds grib paturēt. Viss ievtaāSj, gaist,
projām palo, Eas spējīgs lAn apturēt? .
Bet—:
Pirms dienas steigām iesākties, Ir novakara klusā Ka lielais .mieVs
Kā draugam draugs var
vārdus rast — Par dzīvi vieglu, krustu grūtu Teikt Dievam paldies
■' vajag prast
•Alma Eichteŗe . SLIDENAIS psp' Nevar pats sev par
Sirdi melu miglā M,' Ar lišķibul grēkus attaisno^ Pasaules priekšā spīdēt, Savas kļuda-s citiem uzvelt.^
Kļūdas dažādas darām^ Dzīvei jēgu meklējam, Bet Dieva likumus saminot, Cilvēks paliek cilvēka vergSč
Sirdsapziņā nekas iietiek^ svērts, Paštaisnumā viss attaisnotsl Augstākā pjedestālā tiek celts, ^Baudkāre,- godkāre zelts! ■
Kur paliek tautas senČE likums. Latviešu tikums — goda prāts?
Sniedze Grantē
Manā klusumā senas un mūas nāk sērst: ūdeņu. balsiSj, vēju "
Daugava atnes laivu dziesmas m plostu dziesinas. Un krastu dziesmas
ar cīruļu koriem.
• 9
[anu zem
Mans Mui^ums. dūcošu bišu saules vasaras ^dienij
krastu m
'mriHumiiiiHftii
Redaktors novilka līnijas — mums vajagot labāk paizīt moderno starptautisko literatūru, kas nebeidzoties ar tik cienījamiem, bet jau sirmu vecumu sasniegušiem autoriem p D'Anuncio, Anatolu Fransu un Zelmu Lagerlēvu.. Protams, nākoties kopt arī pašu jaunos talantus. Kad Utoaņa laikā radās bažas, ka žurnālam varētuuzspiest kādus režīmam iztapīgus, mazapdāvinātus autorus. Daugavas ļaudis izgudroja saukli šādu pretenziju at-^ vairīšanai: „Latviskā māksla nav diletantiska. Diletantiska māksla nav, latviska". Citiem izdevu^ miem bija jāiespiež vadoņa runas, ^Daugava, cik zinu, tikai vienreiz uz to pielaidāSc
Ap to laiku Eiropas literatūrā iestājās garīga kri-ze, kas vēl nav pārspēta. Bernards šovs, toreiz vēl populārs ar savu „fābiāņu sociālismu^\ patiesībā bija jau novecojis, tāpat kā Džems Džoiss, Pols Va-leri un Tomass Manns, Eiropas „klasiķis". Arī eks-presionistiem Heinricīiam Mannam un Francim Verfelim cienīgu pēcteču vācu un austriešu literā-tūrā nav vēl tagad^ Brangs tukšums arī skandina» vu xm romāņu zemēs. Ar pašu latviešu darbiem joprojām kā paraugs bija divdesmitajos gados ritēšanu iesākušais Ritums, kam bija visu tā laika Jauno atpūtušos un attīstījušos rakstnieku svaigums un kur Pāvils Rozītis patiešām mācēja apkopt vecos un jaunos, kreisos un labos. Tāpat it glītu izlasi no oriģināliem vien sastādīja Kārlim
Ilgākā gaitā Daugava izaudzināja arī savus autorus, protams, bet trūka ievērojamāku talantu, atskaitos Ēriku Ādamsonu, Jāni Medeni, Vili Cedriņu, Jāni Veseli, kas jau agrāk bija savu vār--du nodibinājis un vienu laiku skaitījās redakcijā» Pēteris Aigars, Vilma Delle, Mirdza Bendrupe un citi neizrādījās nekādi palodu satricinātāji. Gittau-tieši, kas bija pievilkti galvenokārt no augstskolas mācības spēkiem, arī nespīdēja kā sevišķi spožas zvaigznes. Nezin kādēļ Aleksandrs Grīns ignorēja Daugavu, kaut oficiāli brāļi pēc sava zināmā
S . 0 n-m
Pēdējos gados Aleksandrs iesāka jaunu lielu prozai ciklu „Zemes atjaunotāji", bet Brīvajā Ze^» mē, ne žurnālā! Te literatūras jaunrade pārgāja atkal uz avīzēm. Arī Pāvils Gruzna nekad nebija redzams pie Rapas, nemās; neranājot par Icreisāp kajiem Andreju Kurciju, Kārli Dzdzī-Dzd^īti, Li» nardu Laicēnu. Kaut kāda vienotāja gara Grīnam trūka. Vai Rapas politika?
9J
55
gavietis ieteica latviešu strēlnieku plašo, heroisko tematiku diviem apdāvinātiem dzejniekiem Mede^ nim un Čakam, kas prasījās pēc vielas. Pēdējā personība interesēja Grīnu arī tieši, viņam Juva ča^ ka tēvs, kas bija drēbnieku meistars čadarainis:
Tikai uzvalks, ko tēvs man ir devis, Mani godīgi
ja — viņš vēroja to ģimenes, iebrauca līdz zvejā. Pārmaiņām diffigan bagātajā karjerā Jānim nā° cās arī atstāt Daugavu, kad Ulmaņa laikā to aici-4iāja par Nacionālā teātra direktoru, pastu brālība-s Fraternitas .Artlum locekļa Artūra Bērziņa vietām ko uzskatīja par pārāk kūtm, „iepilsoņojušos'' .jTasIr-līka.pi
muti ^nēsāja apkārt Artūraim neslavu, lai gm tas pasūtināja dārgas dekorācijas arī no Stmmkes. Saimnieciska veiksme jau piebaldzēnam bija, ai2^ mugurē stāvēja valsts budžets. Būdams ilgus ga» dus teātra kritiķis, autorus un aktierus viņš labi pazina. Tās pašas īpašībai un priekšrocības bija arī Grīnam. Sākumā viņš drusku stingrāk pievilka grožils, vairāk noskaņoja repertuāru, bet ar feiku starpība izlīdzinājās.' Ne Bērziņam, ne Grīnam nebija savu teatrālu ideju kā allaž konkurentam Smiļģīm Dailes teātrī. Režisori bija mas, izglītoti^ stipri viduvēji, tāpat aktieri. Lielu starpību manīja, kad lugas sagatavoja Maskavas Dailes teātra Michails čechovs, Makša Reinharda palīgs Ivam šmits.. Artūrs Bērziņš, kaiTpiedalījās medībās ko» pā ar ministriem, sāka vest līdz arī savus „premjē» rus" — vecākos aktierus, un rītausmā ieradās' ar rabeņu maisu pie savas skaistās vasarnīcas..
— veterāni Mierlauks un Berta Rūmniece, uzglabājušies vel gandrīz! no Ro« des-Ebeliņa laikiem. Pārējie, pat vairāk daudzinātie, kā Jānis Lejiņš,,šāberts, Jānis Ģermānis, pamazām pārvērtās par mierīgiem, labi nodrošina-tiern ierēdņiem. Par drāmatiurgu Grīns piesaistīja Jūliju Rozi, ko nezin kādēļ ļoti cienīja kā i^^tuv-nieku. Jauniestudējumi publikas interesi nevarēja ilgi saistīt, tādēļ tos vajadzēja dot bieži, kas savukārt ietekmēja kvalitāti. Redzamākais režisors Alfrēds Amtmanis-Briedītis vēlāk izrādījās tuvs boļ-
Visumā Jāņa Gma ce|š gāja pa „dzīves gaišo pusi vien", kā dzejoja Sriks Ādamsons. Viņš pats savās Latvijā izdotajās atmiņās (K. Egles krāju-mi) rakstīja, ka esot „Streber", kas vāciski no^ē karjeristu. Ne niu' tieši amatu tīkotājs Jānfe bija, bet dzīves vilnis viņu kā apdāvinātu cilvēku, laipnu, labi visiem paizīstamu, vienkārši nesa pa virspusi. Sava nozīme bija arī internajai brālībai „Fra» ternitas Artitim", kurā līdzīgi inteiliģenti darbinieki viens otru atbalstīja, kopā turēdamies, švā-be kā speciālists viduslaiku vēsturē bija izgudro^ Jis Šai kompānijai „šrāgas" jeb kārtības rulli, un biedri turējās pie vīzīgām tradīcijām. Priekšnieka katru gadu tito „iekliegts", ar to piešķirot juridis» ku nozīmi senam tautas izteicienam. Lai vairāk mistificētu jaunuzņemtos, tiem aizsēja acis un līku loču veda pa Jāņa Grīna dzīvokli uz kundzei zobārstes kabinetu, beidzot nosēdinot zobārstes krēslā, ko tad ar dūkšanu palaida vaļā. Pēc tam bija viesības, kurās locekļi bija aicināti ieras». ties ar ordeņiem. Jaunsudrabiņš savu Triju žirdgž. ņu ordeni iekāra bikšu prieka. Tā bija necienība pret valsts goda zīmi. šķiet, viņš izaicināja likte° ni, kas atriebāSo „Kur Jaunsudrabiņš, tur tautas morālie spēki", rakstīja vēlāk Artūrs Bērziņš savā monogrāfijā. Reprezentablajās preses balē^ tas pats rakstnieks ieradās pelēkā lauku vadmalā» Protams, to viņš varēja darīt, bet vai tīši meklēta atšMrība ir kāda priekšrocība? Benjamiņa, Valte» ra un Rāpās drošajā aizvējā augšzemnieks būtu vieffli varēiis iegādāties arī tumšu uzval'ku vai
- , Kad ienāca lielinieki,^ Grīnam Nacionālā te= ātra direktora postenis bija Jāatstāj. Bet viņš ne° palika bezdarbnieks uz ilgāku laiku, kā daudm toreiz. Tam uzticēja samērā prāvu bibliotēkas nom» res vadītāja vietu Izglītības komisariātā. „Kas to būtu domājis," brīnījās brālis Aleksandrs savam kara biedram Edvīnam Mednim, „ka mans bra^» kis saipratīsies ar boļševikiem?" Patiesībā tādas saprašanās nebija kā slepenajiem pagrīdhiekiem brāļiem, Eglēm (literatūras paraāte Kārlis bijis partijā pēc vēlāikāiņ publikācijām-kopš 1931. ga» da),. bet Grīns komunistiem -vienkārši ncKierēja ar savām plašajām padomju rakstniecības ssinā^ nām, Jo viņa principāls Rapa (berģists) bija galvenais 'krievu grāmatu ievedējs LatviJ-ias IfiM.
C