Biruta Senkēvlža
esMiena, 1979./gada 22, septembris, 37. mmun ĪA'mUA AMSStSKA 7
iip
m
-ii-
^, jau
Kļava sarkst un skumji šalc. Mākons smagi aizpeld tālēp Sāļās norās vītums l dveš.
Sirds, ar' tēvi rudens krājies, Laiks rit tālāk, neapstājies Vai vēl pavasari slēpi? — — Pieber truriem zemes klēpi
o o e
Selllte
Ak,' Latviju latvieliem atstijietj, Pie zilās Baltijas juras,
jau tur, āŗ druvas, siuž baltas buras»
Ak, Latviju latviešiem atstājiet, Jūs meļi un varnmkas krievi, Mav prāta^ ne sekmes, ne
. svētības tam,
Kam Ļeņins m pudele dievi»
Ak, Latviju latviešiem atsSjiet, ši tauta mn gudrību, darbu, Tad druvas atkal raženas kļiis, ¥airs neredzēs ubaga tarbu.
Ak, Latviju latviešiem atstājiet. Tā brīvību mīloša tautai, Jūs viensētas, lāramus^
postījāt tai. Pat baznīca tiem nav ļautSc
Jums pašiem zeme jo plaša. Uz austrumiem atpakaļ vācaties Jus' vaņkas, kam degvīns
¥aldis Mežezers MAZA NAKTS
Vai naktsvijoļu smarža saldsi Man lika tālu aizmirsties Un, pagājības sapņu Ar Tevi atkal satikties?
(Kā visu atcerēties spēt?) Kas likās sapņotāju jusmā Lemts bija miižam paturēt
Tvan naktsvijoļu smarža šai naktī viegli aizmirstiesr Par īstenību turēt maldu, Un tā mums abiem, satikties,
zem mums m meža loks ar pri^ acīm
miis pavadā. Vēl dziesmu skaņas, liekas, trīs, vēl pašu cerības un lepnums, kas košo tērpu ^ēs ierakstītu, vēl svētku virmojuma prieks Ir miisu skatos pēdējos uz tevi, ^ muŗu apsargātā
paldies tēv psar
meijām nm dddrām ddBesīni un
un Jāņu vakaru ar laivu
Daudz tevi bija, visa gana! Viss bija, skaistā Visbija,
(117o turpinājums)
• a 9
4 «5?
Diezgan labs Pirmā pasaules kara xm tā laikmeta romāns
a
aji boļševiku ok^ kā lafc
iešu literāti tiem tīkanii pat cara virsnieki (An« dŗejs Pumpurs^^^^
krievos, īHimpurs pat ātt^^ Viskrievijas markām!
ia: pu$otra,;.gada ^vecākais brālis, arī dzīvoja un strādāja Ka^ Piejās i2?stādgs, dažas reizes dMinājad^ ia noslēgts, tāDat kā
pie reāli
viņās, Lauma Ŗeinīiolde im citi. Nevar nepieminēt savā laikā diezgan labi pazMam^ tur arī bija «gava liiāja^ pie kuras tikām Paulu grutaJM kara
ši. Tā iŗ Emīlija Pr^^ 1878. gadā), vīe-
, kas savus pimi^^
, ir Vietalvas Bisnieku saimnieka meita, ies turienes draudzes skolā, ieguvusi skolo-
no bērnības pievērsusies tai bijušas Mzvāc^^^^
Skolotājas gaitās ieda-1904. gadā Hterpili salaulājusies ^a^ Uetu-Prūšu (Msas).;Kad^^^b^ gados
, vīrs tai lī^^^^^^^ bet palika^^ L^^^^^ kur bija augstāks ierēdnis. Pā^ ris šķīrās B22. gādā, no tā laika^ M^^^^^ Grīetiņa nodzīvoja Pļaviņā^^^^ mās ar brāļu šl^ālii ģimenē
Literāro darbību viņa iesāka Baltijas Yfstnes! iespiestātieni un
uz mušu redakciju. Emīlija bija gadus desmit vai divdes» mit vecāka par tā laika aktīvo rakstnieku caranē-ra, bet sejā sārti balta, ar laipnu smaidu, miligu skatu un klusinātu valodu. Kad biju jau Pēd§ā Brīža redaktors, Lietuvas sūtnim Broņum Dailim dem, čaklam tautu tuvinātajam, kas labi runāja latviski, laikam pēc Eltas pārstāvja Vinca Kemeža ierosinājuma, bija radusies laba ideja — apbalvot ar augstākiem ordeņiem prāvu rindu latvis dar» binieku, īpaši, no preses aprindām. Tie, kas sevi turēja par sevišķi izciliem, mazliet greizi noskatījās uz jaunākiem. Atceros Jāni Akurāteru, Ādolfu Ersu. Man bija trešās šķiras Ģedimins, nēsājan^ pie kakla, izskatījās ar fraku ^višķi eleganti, bet ārlietu ministrijas preses nodaļas vadītājam Bīl= manim tāds pats, tik otras šMras, nēsājams ma^ liet garākā lentē ap kaklu.
Emīlija Prūša ieguva otras šķiras Vitauta l>ižā ordeni (augstāks nekā Ģedimina), bet tā lenti bija savilkusi skaistā pušķī un piespraudusi pie krū° tīm. Tas nebija īsti korrekti, jo pie krūtīm valkāja-ma tikai ceturtā un piektā žķira. Pirmās šķiras or-deni pasniedza ar skaistu, platu lenti pāri krūtīm, krusts tad noslīd pie sāniem. Lietuvas sūtniecība vispār vienmēr bija tīkami uzkavētie lielās viesml» lības un skaisto stHa mēbeļu dēļ.
Nāca kara gadi ar visādām klizmām, trūku° miem. Pļaviņas bija mezgla stacija mūsu ceļā uz mājām. Reiz traucētas satiksmes dēļ
nas
pazīstamāka tā avMs, gan arī
bērniem :ā
un
var
tulkots lietuviešu valodā^ jo
Prūsas mājiņā, netālu no JiaiHisudraMria^^^^M Kaut kundze Mja laipna un viesmmga ----^^l^^^ visiem citiem to spieda pārtikās raizm, art ^^^^ ņas nebija izņēmums. Pasniegtā aukstā^^^)^^ mazliet jau iemudājus! — toreiz;trūka 1©^
Vācijā uzzināju, ka Prūša palifcusi LaiMjā vās Pļaviņās. Domāju — kāpēc, viņa taSui^^ tā, kas krievu briesmas izturēs. Ja^^ mājiņa — no kā viņa pārtiks?^^^^^ nodzīvoja līdz 1950. gada 19. še^^
Uzzināju, ka Emīlija Prūša nesd^ mēģinājusi izdarīt paMāvīb noticis vēl vācu ctopādjas^ 1^ majā posmā, kad kāds virsnieks gribēja re^^^^ viņas māju. Okupantu aiitors V. Ana viņas „mūža traģisko nc^ēgamui''; -^^^^ Emīlija tomēr būtu pādanjusi pēc tam^^^^^g^
Viņai bija ļoti vārīga dvēs#. "fā nepa^^ gadējo pasaules brutalitāti ■dzīvi gluži normātas;miera laik(».vTas • skaidrojams Aar smagiem: iespaidiem :bē māte viemmēr se-ojusī par miruM mM grūti saslimis. Bezgala līdzjūtīga p pret;<(^lvēk^^ tā dzīvniekiem. Pļaviņās tā nodibināja sardzibas biedrību un'Dzīvni^:i^^ ■ fSbu.: Jau kā meitene tā mēģināja IM^t: pa&iāv!=-. -r3-.f X- 4. f hu — pārgriezt artērijas, bet nav ^'nājīisi, 'kur iM radīta šis^ta^^^ l^ti atrodas. Labu laiku vēlāka darbodamās par
ši grāmatās.
1929. gadā iin Laimi-
igs nenozīmē valdnieku, bet
.-gidā;
Uz viņas kapakmens Pļaviņu kapsētā ar vārd^E radiem veidota stilizēta zoi^ sBalva.
• i 0
apmēram
••9 A." •
un par dzimumu vienlōizībUo
n.
acis,: ganītā nesasn Ivandes las. venenu. .
un
biņš vienu laiku bija Grēven rāro pulciņu. Ja Liepa, Anna Bafka. Edvīns
centās tādu atjaunot trimdā. Ta^.
angjļu joslā, kui? vadīja lite» nemaldos, pie tā piederēja Zenta, , arī laikam Austxa Pāvelķo|)a» is dzīvoja kādu laiku vienā nd-
pat īpslgs kā Piebalg^ Ta