/ dtecenilms, 50. mmmir&
Bet nedrīkstam aiz»niirst, ka staiļp šīs sadaribibas veicinātājiem ir arī cilvēki, kas stāAr ip.artevu Latvijii. Viņi jāikn-tizē īpar bistarau, neseikmigu
iv Kā
metodi, bet ne par ]jM$s Eiropas- jurists gribētu tādēļ atcerēties veco romiešu (pirmeipir^^^^^to
gus palaist neka vienu nevai'-aīgu notiesāt.
liatvieši tomēr būtu pasaulē, -ja butu izigudrojuši problēmu ar vienu pusi. Tās
% mi
bērni pat nezina^ ko šāda pau-Hiņa nozīmē. Tad otrs latvie-' tis bijā tuvākais, pie kā katrā laikā priecīgi pieiet. Kā lai tagad to varam, ja bez pārbaudes ticam sliMaJam vai pat paši
puse
ipsijņētie aizstāvas un pielaiž to pašu kļūdļi — čukstot piemin fašistus I un cīnās pret organizāciju vadītāju godīgu darbu. Aizstāvēšanās kļūst par pretuzibrukumu. Tā rodas pa-^ aakas, ka redzami darbinieki ir jffet jaunatni, uz;spiež sāvu,gri-Jmi, necieš jaunos akādēmiķus, vispār     īstie neprašas diiio-
Tādas būtu īsumā ^āžas pārmaiņas, kuras m^ējām ši raksta sāitomā. Par laimi, tajās nevainīgo nav. īr notikusi, tā sakot, vispārēja, tautiska krišana. Vairs neesam, ar bēgļa panniņu
Protams, bēgļu tuvības zelta laikmets ir beidzies. Reālākā posimā nonākot, inums tomēr būtu jāpieturas pie minimāla-^ jam   sabiedriskām   normām, Vecajiem, jaunajiem, vidējiem gan vajadzētu saprast, ka šinī laikmetā komunistu aģenti brīvajā pasaulē ^artoojas un darbosies un ka latvieši šai varai pretosies, bet tikai, kā allaž pagātnē,   savai ricībai skaidrus mērķus spraužot m nepārprotami uz tiem ejot. O^ad ir lielāks pamats    cerēt, ka mēs nenoslīdēsim no pam>ata, kas mums kā tautas piederīgiem ir kopējs. Kaut kur taču jāstāv, ja gribam pastāvēt.
Tāds nu veidojas stāsts par „parasto" uh„nēparasto'V kam Toronto trīs nami deva tik lalbu Izdevību šīs lietas parru-
■nāt.:'■
fiktors Upeslācis
Latviešu novietne Baltijas sieviešu organizāciju kopējā Ziemsvētku tirdziņā Anglijā, DVF nama Londonā. No kreisās: E.Millere, Zē Vesthousere, L. Janga, R. Krūmiņa, latviešu daļas vadītāja H. Zariņa, vanadžu goda priekšniece M. Ķeņģe, Londonas vanadžu kopas vadītājas vietniece M. Pakalna un Latviešu nacionālās padomes Lielbritānijā kultiiras no^ sares vadītāja M*A. Zariņa. (A. L.)
Od»
Tu teici reiz: ,,Visu vai na-!" Tas imolnvē saules lēktu Ūdensvīra zīmē.
Kur nogrima saulstaru margotie kalni, kuros mēs nekad        komēdij^ ^Pieklīdušais ka
Jaunā gada 12. un jan- skis lugu papildinājis. Televī-vārī redzēsdm Jūlija Pēterso--   zija mi radio mus ik dienas
Sveiki pēc gadiem! '
ZieriisvētJku pievārtē uz gadu mijas sliekšņa es rakstu Tev neparastu vēstuli: —- Zinu, reiz
taču man būtu jāpieaug. Kaut Tava ^ ideoloģija man sveša. Reiz imēs saderēsim pamieru^ jo miers — mūžīgais miers atnāks tā tā:tl
Mē^ atkal celsim deibesskrāp-jus. un grausim pilsētas — kuru ielas valda dzīves mazasi-nībk. Bet ... es manu, ka Tu sāc sārtoties kā nelaikā ienācies' ābols! Es kodīšu! Kodīšu līdz serdei —^ kaut simboliski.
Jā, reii taču man jāpieaug. Jāatdara ikdienas durvis vaļā Hdz galam un jāieskatās dzī-
acīs/.-:..
Tas īsumā par rnoas i ļu nakts svinēšanu., šobrīd manam skatam pavērta gaiša diena. IM es vēlētos pieskarties kādai cēlai domai. — VaiMt ne domai, toet Tavai 3ai matu sprogai . Instinktīvi es jiitu
,;baŗo" ar mūsdienu .,grāve-
neuzkāpām? Jo ielejā %rauGa ķēttis" jaunā kažokā, Etoesta jiem" un ,,disco" neprātu, tā-sēru gājiens. Jm'ševsilia režijā un DV ^T^^ režisors   lugai izvēlējies
Kurā  sārtā  sadega  mūsu   Kanādā izpiidījm   Luga jau   trīsdesmito gadu šlāgerus un
redzēta   liatvijas   brīvvalsts,   dejas,  kas toreiz bija modē,
vien-
Brīnuimzeme un
kāršā, siltā dziesma ~,,Ban- laikos uz latviešu skatuvēm dinieka rudzi auga vai
vē-
ro manu pārdrošo lēcienu saulē — no tālienes. Es iesāku Tev rakstīt neparastu vēstuli ar vārdiem — reiz taču man
jāpieaug; Un turpinu    kā pieaug šaulbās, kā pieaug lepnums un spīts. Jā, reiz taču man jāpieaug!;-Jāpieaug! Jāpieaug! Jāpie^
„Jūriņ prasa smalļku tīklu...''?
Dažkārt es jūtos kā salāpīta ar nepiederīgiem ielāpiem. Kaut starp puķēm var atrast daudz dažādu un spilgtu atmiņu . . 0 Tur Brīnumzemē plivinās koši sarkans bruncis, kuru man dāvāja krustmāte Ailīne Rumulāis. Bet ... reiz taču man jāpieaug. Jāpieaug -
lai tā laika paaudzei butu ko atcerēties, bet mūsdienu jau-Ja cilvēki domā, ka moder-   natnei noklausīties, par ko vi-
mēs   atrodam   ^u tēvi un mātes'jūsmc^a un vienmēr ko jaunu, tad vajaga dziedāja, tikai paskatīties iepriekšējo ga- :
du ikdienas dzīves notikumos, Bet to jau jūs paši redzēsit M redzētu, ka laika tecējumā   un dzirdēsit - mēs ceram -
.     Daudz dzir-   atoāi^ janvāra izrādēs.
dam par modernās sievietes cīņu par  sievietes ,ļib", bet
. Vai Tu atceries to negausīgo budēļu nakti? Nakti, kurā Tu atņēmi man visas ibērn paifjas? Nepārsteidzies Š Turi vēsu un vērīgu
šā vai tā reti noved loi
z
. un M. Dumpe un V. uņ A. Brūmeiis.
šie vārdi aizvieto mānu rīt^ un vakara lūgsnu. '
Teic> kā sauca to zvaigzni, no kuras; Tu atnāci savu virs zemes piepildE? zelta raktuves   Tev neatraklas? — Ne, man jāaizmirst! ; Jāaizmirst! Jāaizmirst! Jā-aizimirst!
Bet kas ir tas, kas jāaizmirst? Vai Ķīnas ķeizara pirkstu nospiedums uz manias sejas ? ^ Vai gigantisko puķu šailikas zem mēness sirļpja? — Vai kāda nakts, lietuvēna' sēsta nakts?
Es varu iet vēl tālāk, bet mana vieta ir ierādīta zenītā. Ne uz
m Ziemas svētku kartīšu sū-
vHlbas fondam : A. un
Sebris, L. un V. Bērnāns, A. iKalņiņš, 'Ii: un K. RēvaMiS, ž.
M.A. Viltol^^^^ J.'
IūkIž aiiedojumus
(P. PlMs 4fiS-15i4); Ceki rakstaina lizĻ Brlvi>as ioūāai yMA2L^ M^^^^ Dr. A. Steinam, 33 King W., !Bolton^Ont, OLOP^ v
m
margotiem kalniem un sēru ielejām auļojot. Man jāmācās skatīties dzīvei tieši acīs. Ne collu sāņus vai pār Tavu plecu. Viskarstākā saulē man jāsasalst ledus lāstekā. Un brīdī, kad sals stindzina mēli — man jāatkust.
Reiz taču man jāpieaug. Man jānobriest līdzīgi rūgtai purva akaču ogai, saules azotē sildītai. '
Vai tā ibija teika vai pasaka par milzīgo Haizivi čaļu, par kuru Tu man ilgi, ilgi stāstīji? Par zivi ar sudraboti zilām žjvīņām un topasa ibāli dzeltenām acīm. €au nogrima. Nogrima ēnā. Laikam dienu ēnā.
un solī es došos tālāk, jo apstāties var dzīvē ti-.V;kai'ūz^brīdi./ . =" V vV;: - ■
Vartet kādā citā sapni es klejošu Tavu jūtu c^es viena. Es nebūšu ne Salome^ nedz Ieva, bet aizgājušā diena.
kā pavērosim pridci mitos
laikmetu
pieaug gadu skaits pār saules^^^^p^ — trīsdes^
iŗ Mniešu studenti no funifversitāitēm pārpludina Kanādas universitātes ar iestāj^ lūgumiem. Pēdējās, trīs nedē-Albertas universitāte sa-ņēmusi līdz 12 lūgumu dienā, tāpat Toronto universitātē ir ievērojami palielinājušies irā-niešu iesniegumi. Irāniešu situ-i ir norūpējušies, ka ame-
sa-
stipra rakstura sievietes dominēja kā ģimenes dzīvē, tā sabiedriskā laukā. Piem. Brūverk kundze šai lu-
šai mājā viena griba, kas visiem iiMē, ,un "tā ir, mana
rikāņi vims deportēs uz īrā-Citos apstākļos vartoūt tas nu. Kanādas ;universitātes uz-tik atklāti neparādījās, un sie- ņem ārzemju studentus, ja vietes savu mērķu sasniegša- viņi ir kvalificēti un labi pār-nai lietoja gudrību, piem. Vē- zina angļu vai franču valodu, ra šiai lugā. Nekādi sievietes   Kanādas  universitātēs ta@adi
atrodas jau 1^00 irāniešu.
^Polijā tiešais diVuis ievērojamus poļu disidentus — Andreju Kzumu un Vojcēvicu Ziembinski, kas apsūdzēti par nelegālas sanāksmes organi-Ūdensvīra zābakos Kdz mūsu lai atzīmētu Polijas
Brīnumzemei   svētvakarā   es   ^eatkaMbas «ināšānas atce-iaikam neaizibridīšu. Reiz ta-    ^ ^g^g gadā eu man jāpieaug! ; '       ' -
Segasŗ pēfus un
kari nebija vajadzīgi. Lasītājs jautās, kur tad ir tas jaunais
Tas ir tā laika dziesmas un dejas,   ar ko režisors Juršev-
0 _
ties no Ziemas svētku apsveikuma kartīšu s sveicam visus draugus un paziņas, Mz w nododot Sv.Jāriad^^       Toronto $40.00 -—lab-
(comforters) SPALVU UN MNU^^^^^^^^^^^
i^o un gatavo
katrā Udūma un kvalitātē;
Milda un Pēteris Vītoli
Vilma Kinst SVĒTAJĀ
Mirdz zvai Virs kūtiņa Nes eņģelis Debess pui
Piedzimis Debess Ķē IVU^^ lai Un cilvēkie
Kaut arī tu Mirdz spož
Kas Kristus Tas gaismā
Alma Richt
svet'vaka
Baznīcu tor Kristus ainā Betlēmes zv
Rūpju nastu Acis uz ceri Sirdis patei
Kristus gais
Sāpju nastņ Kristus nāk
Dievišķās m
Edvarts Tu
ZIEMAS ;SV
Posta sniegi( Aizvelk ceļuj Sakrīt balta Pierē vagas,
Tikai viena Nāk ar mir Nāk ar zaļu Nāk ar maigi
Kad tā viena Skaidru gaisņi
Tad es egles Baltas svētku
Posts tad atk Laižas lejup Un kāds visa Trimdas nor
Smaržo egle'. Atplaukst lūp Trimda atķā Un tu līksme
Ienāk Kristus Ienāk dziesma Pārsnieg sap Piemirstas pa
Posta snieglen Aizvelk ceļus. Bet aizvienam Kristus bērns muj
Lūcija Cauka ZIEMAS SVĒ
Ziemas svētku kas ar prieku visus tā mūs sveču gaismā
Ziemas svētku pieminēt liek kad reiz ganiei nesi vēsti izre(
Ziemas svētku visi tevi sāņe un ar to, ko sii tevi slavējam