1
jtā EB-Mi -likforda ^u. Pa-Sandra
Liģers
īlefā
^dzirdētais ļ Krišs Ķe-ienu vadīs
u 30 gadu Icēliens būs un sak-; I sestdienas
iksts The lincim Fili-jēšana un ■ Maskavas
Filips ir |as sporta ļts. Britu ļkotēt olim-ļnas sporta ļņojusi, ka uz Mas-'ilipam sa- j jāatsakās
ir S25 milj. jzu&as sa-jimvi stuiri-pārietu uz nšanas lai-iDienvidsla-uz vasa-^anada 27. ļsteņus-par; liekšu. Pēc m2ty Dut>-; |ūs' 5 stun-rize, Brise-Varšava,' 6 stundas :ain.
bet no tī-vairākkārt [tēju* atzāts las saimes
neorgam-[varētu da-ifmos, prie-)ūtu patei-sveca zeim ļstveida sa-[e: 38 Mor-ronto, M6S
w
1
Aicināja mākoņbrā tālā, tālā ceļā, zvaigznes manas mātes sauca bezgalībap
i:
Nobijos tin apstājos mātes balsi saklausi}
skaudros tīta vējoSo Ceļā es uz dzimteni,
iesim Plauksta skropstai valgums vien tur Gāju savu taku.
Jau atkal pupolkoķs Plaukst mana dārza stari. Drīz bites izlidos No klusām ziemas i " Pa zariem kāpelēs Ar samtainajām kājām Un daavi saldinās, Kas ilgi bij tām sūra.
Mirdz saulē pūpolkoks. Blenž tumsa sirdi manāJ Bij sapņiem gaišs reiz logsj Kur tagad tumsa ganSs. Ir man reiz stropi bij Ar čaklām bitēm, mediāo Baiss tagad ziemelis — Klāj visu tur ar ledu
Baiss tagad ziemelis Un truls tam sirpis Kur brāžas pāri taSj, Auž tīklu zirneklis Un pielīst-sirds ar
Jānis Bērzs
SLIŅĶIS DĀRZĀ
Es krēslā Sēžu krēslāj, Un klausos Kā suņu riets Tiek saules riets.
Man blakus žurnāls^ .kas^;^^^^'
nav lasīts,
Un žāvēts gardums,;^^. ..^^
,kas ir lasīt's;. Tiem Makus vēl maize un
's^
No zara krīt ābols kā fviestSj, Un ripo man pie kājām«
Tā gandrīz jau pusdienu Es lasu, — un ēdu pusdieM. Remdinājis miesu un iaižos uz snaudieiiii gapio
3.
Brīz dārzā atskan
garāks elpās vBciens, Un dsdve aizdun garām man
Ek, labi sliņķim butS Laimes noslēpums davē
man zli&ams; vārdu daudzums
; Sākot ar 1931. gadu, labi zinu rsm, kas notikp, Rīgas pilī. KomaiMiante Nikolajs Kalniņš bija mums toTO draugs, M sa2svamjāmies katru dienu, arī prezidents^ 1^ ar atoiem dēliem bija mani pacimti, Ēriks tri^ dzīvoja Mstrāilija, kur mim, cik no avīžu rate Viktors bija
mam viesis vēl Bāirmim^^^ kad aizvedlu viņu pie ma-na pašnāvM mirušā vīra kapa, bija satriekts. Viņš zināja, ka maiis^^b^
bija ievietots šēnfelda nervu klīnikā Rīgā un ap Sarkankalnā un ka viņš nedrīkst lietot alkoholu, vinu vienmēr aicināja pie sevis.
Ēriks Kviesis biJE kluss, pretējs Viktoram, pie-ļies pērkonknustaešiem, fcas toreiz^^^ b^ visādiu baumu isdaidējī, lai nomeil^^ par divkauju tsarī es dzirdē}^ bĶt tāda nekad Ji^ notikusi. Tbman ai>galvoja
ax Kviosu ģimeni bija draugro. bija arī mans dra^^ Rūtiņas U. grāmatas ,,Vēl tā gribējās dzīvot" autores tēvs Mieriņš Upīte. Ar Mierinu sarakstījāmies līdz viņa siasiimšanai un nāvei.' Vēl vācu okupāčij^a^ Mieriņš Upīte ne-varēja Ulmanim piedot, ka tas neesot noslēdzis ar Hitleru savstarpēju aizsardzībai līgumu. Tikai, kad bija atgriezies no teū par izdzimumu. Bet vai silde ir kaut reizi atzinies^ ka bijis pērkord^ visi ir lieli Kāiilia
Ulmaņa kritizētāji. Bet yiņš nelika latviešiem sa^ šķelties 27 politiskās partijās. Tagad Cielēņi, Kal-niņi, ar viņu Brunīti visi bijuši lieli patrioti. Bet vai Latvijas proklamēšanas un brīvības laiks Lat-vijā nebija tikai pāilēcienascffisuz^^^^^^,^^^^
,kas
nacionālās meitenes, lai dibinātu pirmo studenšai korporāciju „Dauga^ edicīnas f akuMtes stud students^ Staprāns guva lielu ievērību, jo a izsiisatīs:s, kaut pamaza auguma, bet aizrautīgs
, ar palīdzi Vossvenieci.
I, jājot pa ielām ar ronu ientēmt pār krūtīm^ matu cekulu m pi< res,ļ
Zinu no musu mājās un savus
r, lai apciati virsniekus, ar vēlāko ģ(
Biju klāt latviešu
a
krdsais latviešu vairākums Latviju.sist nost Latviju v..
aitviešu sarkanie strānieki ^a pasludināta brīva Latvija, bet cīnījās^^k^ ar koļmunistiem,     to iznīcinātu. Viņi visi neat griezās ne ar Ttoioka^ ne Imiantas piilku. Komfe
jā palikušo latviešu dēli ir tagad ait-
ri aiDgnezoīs
no vecākiem uzzināju par jaunie komiīEnistiii Mesmu dari)ielrn^Bija rioslepkavots kaimiņu saimnieks, atstājot sievu ar trim bērniem, ļjet mani vecāM paspējuši izglātoties kūts augšā zem saī-Meflnļ bet strādnieki manu
ar viņu' ?ēnu, uzdodot to par savfu,
zināmu, ia
Esmu jau veca, nevaru daudz ko atcerēties, datu^, kas sāk aizmirsities. Nevaru atcOTēties, vai mans vīrs, mācītājs Pētersons bija vienīgais mācītājs, kās izvadīja bijušo prezidentu Kviesi. Kviesis bija īsts latviešu patriots. Viņlš saskatīja, ka Ulmaņa izdarītais apvērsums bijis nepieciešams, bet tā M-bija devis zvērestu satversmei, tad pats aktīvi piedalīties nav varējis, to neesot atļāvusi sirdsapziņa. Nekāds mājas arests ne viņami, ne dē^ 1iem nav bijis, tō es labi zinu. Kviefe kundzei dau-dzi pārmeta vācietību, bet viņa bija jaukā, sirsnīga un vienkārša dāma, bez kādas iedomības. Viņa pati gāja iepirkties uz tirgu, kd daudzas iziepu&is dāmas uzskatīja pa kaunu. Es viņu apciemoju ko-m.ūnistu uzliktajā mājas aresta laika. Kvieša kam-dz^ vārda dienā, par ko viņa bija priecīgi pārsteigta, jo daudzi tajā laikā no Viņiem iavairījāsi. Bs tuvāk iepazinos ar bijušo prezidentu viņa prezidēša-nas laikā, kad pēc vitātes manā kabinetā es viņam un viņa pavadonim adjuitantam vai pils komandantam tiku sarīkojusi mazas brokastis un rdi visai Kvid^ ģimenei oficiālas vakariņas pēc eti-ķetes noteikumiem ar sekojošu mūziJ^u pārsteigumu, šajā vakarā prezidents parā{fija sevi no humoristiskās puses. Vienmēr saņēmu ielūgumu® uz pili, pat uz pirmā pilsoņa sudrabkāizām.
Arī par Kārli Ulmani varu tēifct daudz laba. Mana mājņuliņa bija viņa kursante 19Q3. gadā! „Ko nu Beitas māte man labu atkal pateiks?" Mana māmuliņa bija viņa kursante 1903. gadā Vai^iderā, un Vienmēr centās Kārli Ulmani kā vis-' lielāko un latviskāko valstsvīru izcelt. Ulmanim bija apbrīnojama atmiņa. Manu brāli viņš atcerē-jāis, ikad tas tika apstiprināts pr Bekona Efasporta Valmieras nodaļas direktoru. Atminējās, ka mans brālis, vedot uk izstādi govi, nav atlaidis val§^, kad govs bailēs no auto braucēja (1911. radā) ieskrējusi grāvī, un vedējs izstādē ieradies slapjš un dubļains. Ulmanis sagatavoja latviešu tautu pait-stāvībai vairāk kā jebkurš no vēlākiem valstsvīriem, pēc dabas bija vienkāršs un sirsnīgs. Kurzemnieku skābputra bija viņa mīļākais ēdiens, Ira, to liecināja mana bijušā kalpone, kura pie vīņfe kādu laiku strādāja. Man sāp, ka mūsii jaunatnei tik maz stāsta patiesību. Kādēļ mums nav drosmes atzīties arī daudzās mūsu tautas negatīvās īpalšībās un izdarībās, kādēļ mēs vienmēr viainoļjam
ZEMAPZIŅAS RAKSTNIEKA:
JONASA MIERNEEKA SAVDABĪGAIS TALANTS
Studenta gados pie Latvja strādādamis, iei^-zinos ar otru līdzīgu juridiskās fakultātes stu-dentu Jonasu Miesnieku, gleznotāja Kārļa Miesnieka trīs gadus jaunāko brāli. Kārlis Miesniebs bija māns zīmēšanas skolotāijs Rīgas pilsētas pirmajā ģimuiazijā. Jonass bija par mani desmit gadus vecāks, kara laikā izdzīvojies pa Krieviju^ deas tur viduisskolu un jau precējies. Vina pirmie prozas gabaliņi parādījās Latvijas V&tnesī, Antona Austriņa, arī piebaldzēna, redakcijā. '
Tāpat kā Austriņš un brālis Kārlis, Jonass bi ja raksturīga piebaldzēniska gara auguma, gan kaulains, bet kundze Eleonora rutoensij^ mai' ga, valdzinoša. Studiju noilūkā viņš bija ieradie® Rīgā un abi ar ikundzi noņēmi^i ērtu daLvoKli Lāčplēša ielā, iepretī Dailes teātrim. Plašās istaibas bija gandrīz tukšas, jo jaunais pāris Meīgumin-nebija vēl paspējis iegādāties. Divos kaktos
miKam agraĶo gadu darbs — ekspresionfetiskās formās un indīgi zaļā gai^ ķ;as " iHuo vai v%;ieti Emflu^N^
1
i.
I
\ 1 \
K .
1 .
■'■-'1
i?
' 4