Viktoram Irbe
žurnālists un sabiedriskais darbinieks Viktors Irbe 22. martā atskatījās uz 65 mūža gadiem. Ar saviem dotumiem^ viņš ierindojies musu^ avīžnieku pirmajās rindās, kaut arī tieši redakcijas darbā nav bijis iespējams strādāt. Viņa ļie-tišļpjgie, pat bezpartejiskie raksti guvuši vienmēr lasītāju uzmanību un novērtējumu. :
Jubilārs dzimis Rūjienā, beidzis Rūjienas valsts ģiinnazijū 1941. g., bet ?tudijas uzsācis Latvijas universitātes ķīmijas fakultātes farmācijas nodaļa. Latviešu leģionā iesaukts 1943. g. 26. martā. Tas bija pirmais lielākais iesaukums, ap 1500 vīru, ko pēc trim dienām vācieši nosūtīja apmācībās Ļe-ņingradas apkārtnē. Tas izraisīja lielu neapmierinātību, un latviešu iestādes panāca, ka leģiona pamatapmācības notika Latvijas territorijā,
Viktoram Irbēm šis ceļš iet secen, jo viņš iesaukšanas pavēlei seka i)ēc 5 dienām, kas viņu uz īsāku laiku saudzē no asiņainam kaujām. Pēc gada viņu tomēr līdz ar citiem nosūta uz 15. divīziju Opočkas apkārtnē, kur viņu piedala Pirmās sanitārās rotas galvenajam pārsiešanas pūnk-tanii frontes aizmugurē. ■
Atkāpšanās no Opočkas sākās 1944. g. 8. jūnijā, vēlā nakts stundā. Tur 15. divi-rija piedzīvoja smagus zaudējumus, daudzas vienības pilnīgi iznīcināja. Asiņaini zaudējumi bija arī sanitārai rotai. Par nopelniem atkāpšanās kaujās V. Irbi paaugstināja
a Amerikai Ņ^^
par kaprāli. Sanitāri nonāk līdz Limbažiem, pēc iani uz DancigUy Berentu-Rietumprū-sijā. Tad pārceļ uz Sofianvaldi. Tā kā sācies krievu lieluz-brukums, arī sanitāriem jāsedz atkāpšanās^uii jāpiedalās cīņās Pomerānijā. Pie Flede-bornes 2. febr. naktī Viktoru Irbi smagi ievainp. Karš viņam ir beidzies, seko ilga ārstēšanās slimnīcās, arī vēl 1946. g. vasarā jādodas uz slimnīcu dziedināt kara ievainojumus.
Nometnes citkārt pelēkajā dzīvē Viktors Irbe ilgojas pēc augstskolas, ko viņam dzimtenē pārtrauca karš. Viņš studijas atsāk 1946. ģ. rudenī Ķīles universitātē, farmācijas, vēlāk dabzinātņu, fakultātē. IerasdamiesASV, studē Ko-lumbijas universitātē Ņujorkā, bet 1964. g. beidz International Data Pŗopessiņg Institute Ņujorkā, jo toreiz kompjūteru zinātni universitātēs nemāeija. Uz lielajiem kompjūteriem, kas darbojas visu ASV apmērā, viņš strādājis 23 gadus un cer šā gada beigās aiziet atpūtā.
V. Irbe daudz laika un mīlestības ziedojis ^saviem tautiešiem, bijis dažādos amatos Ņujorkas latviešu draudzē (1954.-~68;). Kā ziemeļu^^^^^ vada vecākais vācis JMzekļus Junkeru baznīcas iegādei. Dar-l^ojies dažādās komitejās.
Par viņa lielāko devumu gribas uzskatīt to, ko. viņš devis latviešu presei.
Preses ceļus staigāt sācis Oļģerta Liepiņa ierosin3ts,kas aicināja viņu rakstīt Amerikas Vēstnesim. Pēc Arnolda Zvēriņa nāves sācis darboties par līdzstrādnieku pie laikraksta Latvija Amerikā; kur raksta vēl tagad. Kopš 1961. g. ir laikraksta Ņujorkas redaktors, aprakstot arī lielākus notikumus ASV dzīvē, kā, piem., dziesmu svētkus, kongresus, sanāksmes un centrālo organizāciju sēdes -^Irbem ir sevišķas spējas ātri sniegt ziņojumus par tp, kas stundu, ie-
Sestdiena, 1987. gada 28. marts, 13. nr. LATVIJA AMERIKA 3
priekš noticis kādā sanāksinju telpā. Savā automašīnā viņš bez kundzes arvien Ved līdz arī rakstāmmašīnu; kamēr delegāti omulīgi čalo, ritmiski klab Irbēs rakstāmmašīna, lai aploksnē gatavais raksts bez kavēšanās ceļotu uz redakci-
Vēlākos gados viņš pievērtas grāmatu apcerēm, pa laikam apskatot arī citus tematus.
No 1970.-75. viņš bija chronikas redaktors DV Mēnešrakstam, no 1976.—80. galvenais  redaktors žurnālam
Lielu rosmi un talantu Irbe parādīja preses darbinieku saimē. Latviešu Preses biedrības valdē viņš darbojās no 1961. 74., pie kam bij a šīs biedrības priekšnieks (1967. — 1974.). Šai laikā viņš noorganizē divus neaizmirstamus preses kongresus: Katskiļos. Viņa laikā iznāca LPB biļetens Brīvais Vārds un 1973. g. 12 numuri LPB izdevums Raksti, kas katru mēnesi kā pielikums parādījās pie mūsu laikraksta. i
Mūsu centrālās organizācijas ir godam novērtējušas Viktora Irbes lielo darbu — Kultūras fonds piešķīra viņam goda balvu žurnālistatikā. Tāpat apbalvots ar Apspiesto tautu Eizeņhauvera medaļu bronzā un sudrabā, kā arī saņēmis vairākus atzinības rakstus. Ir biedrs Latvijas Pen klubā un DV Ņujorkas apvienībā. Mai^ zes darbā strādā uz lielajiem kompjūteriem kopš 1964. g. Pēdējās divas darba vietas bijušas Kolumbijas universitātē Ņujorkā un lielākā Amerikas maiznīcas Continental Baking Co., kur arī viņš izkalpojis pensiju.
kaut mušu panākumiem bagātais tautietis aiziet atpūtā, grūti iedomāties, ka viņš mierīgi sēdēs atzvdtnes krēslā vai zvilnī un laiski lasīs tikai avīzi, kurā viņš iemīlējies — jācer un jānovēl, lai viņš mūsu presi bagātinātu ar saviem vērtīgajiem rakstiem arī turpmāk!       Osvalds Akmentiņš
Dzīvojot Britu kolumbijas mežu klusumā, šī gada 24. februārī uz 85 mūža gadiem atskatījās pazīstamā rakstniece un dzejniece Leonija Gzol-kalne-Skujeniece.
Rakstniece dzimusi 1902. g. 24; febr. Jaunsvirlaukas pagastā, Zemgales vidienē. Rāmās un gleznainās Lielupes krasti, Zemgales plašie kviešu lauki un baltās berzu birzis ir lielā mērā ietekmējuši rakstnieces mūžu un radošo spalvu.  Izņemot Edvartu Virzu,
neviens cits latviešu rakstnieks nav spējis tik gleznaini attēlot Zemgales dabu, sirmo Jelgavu uri Zemgales ļaudis. Lasot viņas grāmatu Ugunī par Jelgavas degšanu un Zemgales izpostīšanu, katram zemgalietim liekas, ka viņa to rakstījusi ar savas sirds asinīm,
Rakstnieces mūžs nav bijis viegls. Pirmais pasaules karš viņas ģimeni aizrāvis uz Krie-vijUi kur Harkovā viņa guvusi pirmo skolas izgEtību. Tālākais iegūts pašmācības ceļā. Atpakaļ dzimtenē, strādājot adv. Šlicova birojā, Jelgavā, piedalījusies literāras vakaros.
ražens muzs
Saskare af tā laika jaunajiem literātiem atstājusi paliekamu iespaidu viņas dzīvē.!
Ozolkalnes pirmais dzejolis iespiests Jelgavas laikrakstā 1923. g. 23. sept. No tā laika viņas ražīgā spalva nav vairs apstājusies. No iznākušām grā^ matām atzīm ēj amas: Pēterīša sapnis. Ugunī, Pavasaris, Pārnākšana. Daudzi atsevišķi raksti un dzejoļi iespiesti dažādos Vācijas, kanadas un Zviedrijas latviešu laikrakstos un ižur-nālos. Ar 1986. g. Latvija Amerikā iespiež viņas stāstu Kur tu esi. DV Mēnešraksts iespiež viņas stāstu Atvadu ciemos — Rīgā.
Rakstnieces plauktos sakrājušies daudz manuskriptu, kas gaida izdevēju. L. Ozolkalne pati saka: ,,Dažādu apstākļu iespaidā ir bijuši posmi, kas rakstīšanu ir slāpējuši^ Bet šī uguns manī nekad nav izdzisusi. Jūtu, ka esmu latviete ar katru savu asins pilienu un man ir darāma sava daļa/'
Vēlam mūsu rakstniecei un patriotei daudz baltu dieniņu.
Edmunds Ozols
Martas Makvikares un
Tradicionālais gadskārtējais soprāna Martas Makvikares un baritona Jura Cīruļa koncerts šī gada 22. februārī, Toronto Latviešu Namā bija pulcinājis pilnu zāli apmeklētāju. Pagarā un interesantā programmā dueti mijās ar solo dziedājumiem.
Mākslinieki ievadņa koncertu ar 17. gadu simtenī dzimušā Henri Purcella duetiem Tie bija ļoti rūpīgi sagatavoti. Izjustais izpildījums un saskanīgie tembri, un izteiksmīgais Fanni Levitanes pavadījums, saistīja klausītājus ar pirmb duetu.
Martas Nļlakvikares Johan-nesa Brāmsa dziesmu ciklā — Botschaft—Wir wandered, Die Mainacht un Meine Liebe ist griihn, dziedones balss atraisījās ar katru nākošo dziesmu. Dziedātāja tomēr ]ā\^ vaļu pārāk lieliem forte dziedājumiem. Liriskāks izpildījums būtu nācis par labu kopējam dziesmu tulkojumam.
Jura Cīruļa kon^
Alfrēda Kalniņa populārajos duetos — Turp tā vien gribas māii iet un Krēslā, varējam atkal priecāties par Makvikares skaidro latvisko izrunu.
Juris Cīrulis parāc&jās tiešām spoži savās solo dziesmās: — Jāņa Kalniņa Nekrologs emigranta Zābakam, un Alfrēda Kalniņa dziesmās — Sieva un Skan zvamV Izjusto priekšnesumu vēL papildināja mākslinieka vokāli spožais dziedājums.
Pirmo programmas daļu nobeidza 19. gadus simteņa komponista Artura Somervela '-^'r Uhder the Green-Tree un Etiķa 1^^ duets no dziesniu spēles song — Spririg Wind.
Otro daļu populžfr^^ Menddsoha dufets S^^ Morgen un dueti --^H^ lied, MaiglSekcheņ die
Blūmerlein.
Jura Cīruļa solo programmas daļā dzirdējām Jāņa Kal-
niņa ~ Dimants, Alfrēda Kalniņa — Sapņu tālumā un Vēl tu nezini, nobeidzot šo daļu ar Akmentiņa āriju no Jāņa Kalniņa operas Ugunī. Tiem, kas dzirdējiiši operu Ugunī uz skatuves un kas pazīst tās saturu, varbūt šķita, ka j. Cīruļa izpildījums bija pārāk dramatisks. Pretstatā operas Edgaram, kas ir neapvaldīts, Akmentiņš ir nosvērts un nemīl savas izjūtas rādīt citiem un viņa dramatisms neizpaužas neap^ valdīti. Bet, ārijas teksts, tuvāk nepazīstot operu, var attaisnot arī tādu tulkojumu, kādu to pasniedza klausītājiem J. Cīruls. Mariss Vētra savā laikā ir daudzkārt no-demonstrējis, ka pat pretēji izpildaUmi var reizēm būt ļoti
Waiter — Fair House of Joy un Love's Philosophy. Dziedones izpildījums guva ilgus aplausus.
Abi mākslinieki nobeidza programmu ar duetu ņo W.A. Mocarta operas Burvju flauta—Bei Mannern, welch Liebe Fuhlen uh Papageno and Pa-
Duetos abi dziedoņi atkārtoti parādīja rūpīgi iestudētu un vijīgu, vokāli jauku iz-pildījutnu. Bija jādzird arī vairākas piedevas. Pēdējā piedeva bija Marģera Zariņa duets — Nāc,
Izsekojot viņa gaitām Kanādas mākslas^ pasaulē, atrodam, ka klusībā, visumā latviešu klausītāju saimei nepamanīti, J. Cīruls ir bijis ļoti aktīvs, bet tas ir stāsts par sevi.
Marta Makvikare, pēc Ma-risa Vētfa nāves, papildinā-jusēs arī Vīnē un citur.
Tā bija jauka pēcpusdiena.
Z. Zentiņš
Martas Makvikares otrās is solo dziŗdējārii^^ a^^
komponistu darbus Michael Head dziesmas Thē.Ships of Arcady uh Sweet Chance that led my Steps un Roger
Ļoti labs bija pianistes Fanni jasĻevitānesižpiidyums, kas lieti sekmēja koncerta labo izdošanos. Bija arī ziedu veltes. Jāatzīstas, ka biju ļoti pārsteigts, it īpaši par Jura Q-ruļa sniegumu. Nebiju abus Mksliniekus dzirde^^^^^^ vīgā koncertā daudzus gadus. Jtiris Cīruls ir kļuvis par mākslinieku, kura dziedājums kļuvis muzikāli bagāts un vo-li spožs.
Laikraksta LATVIJA AMERIKĀ atsevišķus numurus , var pirkt Toronto latviešu veikalos un DV grāmatnīcas nodafās Latviešu Namā un Centrā, ^. k{| arī spiestuvē.
SIDRABENĒ pārdodama
vasaras mājiņa (kotedža) Z^anTt vakaros (416) 483-8750.
1.