gada 13, s
SESTDIENA, 1980. G. 13. SEPTEMBRIS, 36. NR.
Ōd. VaMē - E. Treiķms, K. Bencodis, E. Kriika. LaScraME atibMgais redaktors Krišs S I D A ia S. Iledateida: m Broadvkw Avc, Tcaro^, OM..
tijs: V. Irbe, 40t5 Rc^ml>^ts At€., Bronx, N. Y.194^, U.SJ^. Tālr. M-7917; — čk^^ 1805 Taybr Ave.. ļlacine, Wis.
par n&m
35 M., 6 mēiiešim — 18 dol., 3 im^^ - 9 dd. Atsevišķa numura tetma 75 cen^i ^
Sl
pilnajā vai ipēdija Ip. $10.00
Archibiskaps Arnolds Lūsis
Svētīgi taisnības dēļ vajātie jo tiem
Pasaulē ialkam^neķad;- nav valdījusi absolūta taisnība. Bet pasaulē vienmēr bijuši taisiiības dēļ vajāti! cilvēki, tādus mēs atrausim visos laikos, un tādi i)ūs sastopami visās tautās un visu zemju robežās. Un kaut m viņu laika' biedri to? varbūt . inav V sapratuši, kaiit šie laika biedri varbūt viņus ir gribējuši pat iznīcināt, šie tais» nilDas dēļ vajātie cilvēki tomēr ir bijuši kā spožas lā^as, kas deg sava laikmeta mijkrēslī, rādot cilvēcei ceļu uz jaunām atziņām uia patiesībām.
Vērojot cilvēces vēsturi, mēs redzam, ka cilvēku taisnības izpratne ir bijusi atkarīga no daudz un dažādiem blakus apstākļiem.
Laikmetā pirms Kristus pa-
bērniņi sauc pēc maizes, rbet aav neviena, kas to dala. Kas un kas purpurā uzaudzināti, nu vārtās mēslos. To nebija ticējuši zemes ķēniņi, nedz kāds gardu ēda, nu pamirst uz ielas, no, p^asauie^ iedzīvotājiem, ka pretinieki uii naidnieki Ieies pa Jeruzalemes vārtiem (Jerem. raudu dz. 4, L, 2., 4., 5., 12.).
Tad nāca Kristus.^ Uh Viņa sludinātā taisnība bija — mī-taisnība. sl. taisnība
Kā zināms, tad Tolronto neilgi atpakaļ viesojās viens no mūsu zemes okupantu visveiksanī-gāikiem pakalpiņiem Andris Vē-jāns. Jau ilgāku laiku latviešiu sabiedrībā par šo viesošanos notiek dzīvas pārrunas. Šo dzīvo pārrunu rezultātā droši vien ra-'dies arī Toronto latviešu skolas , ^. . Valodina Andra E. Rozes lasī-
skubmaja vairīties no atriebi- ^ tāju vēstule „Paskaldrojums"
š.g. 30. augusta Latvija Ame-irikā numurā.
privāta lieta un vai ar „dārgās dzimtenes'"' ciemiņiem mūsu jaunatnes audzinātājiem iir nepieciešama, lai paliek atldāts jautājums,. Manu-pirāt tā nav attaisnojama.
Ojārs Ieviņš HamUtonā
bas un — pat sodot — g sirdī līdzcietību un žēlastību, sī mīlestības taisnība skubināja nemeklēt skabargu sava brāļa acīj bet censties ļauno uzvarēt ar lafeo. šī mīlestības taisnība nemeklēja savu pamatojumu cilvēku likumos,, bet tā vērsa cilvēka domas uz Dievu, kas liek savai saulei spīdēt. pār la-.
Izlasot A. Rozes paskaidrojumu, var isaprast, ka vainīgi nav^
yis tie, kas brāļojas ar mūsu zemes okupantu pakalpiņiem, bet vaina mekiējaima iaiktrakstā Latvija Amerikā un J. Groduma vēstulē.
rViesu
zināms,
Mem un ļauniem un lietum lit ^ -^^^ ^
paŗ taisniem un. netaisniem. diemžēl aktīvi saistījušies ar
Vai tā ir tikai vdnu
SASIETA? .
Tiifņīdas latviešu laikraksti savā laikā ziņoja par dzejnieces Veltas Toanas dzejoļu grā-njatas izdošanu okupētajā Latvijā. Tas nu. tagad noticis. Kā ziņo laikraksts Literatūra un Māksla 25. jūlija rir,, grāmatu' izdevis apgāds Liesma ar nosaukumu Maize no mājām. Krājumā ievietoti dzejoļi no visām astoņām iznākušajām grā'-matām, tātad īpaši izmeklēti
visnotaļ valdīja varas taisnība, un bieži vien tā pārvērtās varmācības taisnībā. Kad varenās Babilonijas ķēniņš Nebukadnecars 5S5. g. pirms Kristiis iekaroja Jeruzalemi un nokāva un aizveda verdzībā tūkstošus jūdu, nolaupīja zemi un sagrāva drupās pisētas un ciemus, tad neviens nedomāja, ka Nebukadnecars rīkojies nepareizi, ļ Uzvarētājus- netiesā. Uzvarētājiem — domāja tā laika cilvēks — ir tiesības iznīci-
nāt uzvarētos; Tikai sirmais pravietis Jeremija, uz Jeruzalemes kūpošām drupām norau-dzīdamies, apraudāja siavas, tautas likteni, ar dreibo'šu roku pergamentā rakstīdms vārdus: ,^Kā zeltam spožums ir zudis un mirdzums šķīstam zeltam, tā svētās' vietās akmeņi nu izkaisīti visos ielu stūros. Un Gdānas dārgie bērni, iķas bija līdzīgi 1 Šķīstam zeltam, kā tie nu tiek turēti par māla traukiem, par podnieka rokas darbu! , . . Uri zināmā bērna mēle līp pie
Kristus sludinātā mīlestības taisnība diemžēl nekad nav īsteni varējusi iesakņoties cilvēku sirdī^ un dvēselēs. Tā ir bijusi kā skaista, balta lilija, kas sākusi augt vēstures ceļmalā un ko ar dubļainām kājām vienmēr ir centušies samīt Kristus mācības pretinieki un tioliedzē-
Mūsu divdesmitajā gadu simtenī mēs mācāmies pazīt kādu jaunu taisnības paveidu un to gribētos saukt par r- utilitār-o taisnību. Mūsu gadsimta valstsvīri un likteņu kārtotāji bieži vien domā, ka taisnība nostājas to pusē, kas cenšas sasniegt vairākumam derīgus mērķus un ideālus. Visspilgtākais šīs noderīguma taisnības piemērs ir vērojams zemēs, kur varu sagrābusi komunistu partija. Šajās valstīs pēc taisnības meklēt var tikai tas, kas ir noderīgs partijas mērķu sasniegšanai. Un tādēļ, ka utilitārās taisnīl)as izpratnē mērķis attaisno līdzekļus, komunisti par varoņdarbiem bieži vien
rietumu civilizētā pasaule sauktu par naprakstāmu kautia un noziegumu.
Ilgts piemērs tam ir deportācijas, kas vērojamas visās komunistu valstīs, īpaši tajās, kuras, zem sava naglotā papēža nospiedusi Pad. savienība. Ko bija darījuši tie sirmgalvji, kam bija tikai viena vēlēšanās nomirt zeni savas tēvzemes velēnām? Viņiem nedrīkstēja parādīt līdzcietību^ un viņi. nedrīkstēja prasīt taisnību, jo viņi bija partijai nederīgi cilvēki. Un viņu liktenis bija apzīmogots.
Kādu noziegumu bija juši tie mūsu tautas brāļi un; "tikai māsas, ko okupācijas vara di šais gados ir aizvedusi izsūtījumā, aprakusi aiz dzeloņstiepļu režģiem vergu kopsētās? Cik no šiem cilvēkiem bija pretojušies komunistu varai? Cik no tiem tiešām bija pārkāpuši
Grāmatu Veltai Tomai pasniedza rakstnieku siavienības un komitejas Sakariem ar tautiešiem ārzemēs īpašā Rakstnieku savienības telpās rīkotā sanāksmiē 17. jūlijā*
Ievadvārdos dzejnieks Māris čaklais teica, ka „dzejnie-ces ceļš uz šī brīža dzimtenē izdoto grāmatu iŗ bijis organisks." Vai tāpēc, ka tikai pati pirmā V. Tomas grāmata Minējums iznāca idzimtenē vācu okupācijas laikā" 1943. gadā? Pārlējās septiņas iznākušas trimdā. Sešas vēl tad, kad dzejniece nebija braukusi uz kirievietm pal4auto dzimteni .,pēc
JāpieMlst, ka dzejniece netika pie šīs grāmatas viegli. Viņa cītigī katru gadu brauca m Rīgu, kur ne ik reizes viņu saņēma atplestām rcikām. Braucienu kārtotāji pat pukojās un aiz mu'giuras, dzejnieci apveltīja ar ne visai izmeklētiem vā'r-diem.
Notikuma aprakstītājs Literatūrā un Mākslā (beigu rindās saka: ,.Vēl vienā saite sasieta, vēl viena silta un pulsējoša saite." Vai tieišāiln sasieta? Katru mezglu var atraisīt, bet saites izirst. ' P. B.
MŪSU VALODA
Čikāgas latviešu valodas pulciņš nāk klajā ar mēnešrakstu Vēstis, kas domāts latviešu' valodas kopšanai. Vēšķu pirmajā numurā lasām: Grūti arī atrast periodisku iz^devuimu, touŗa redaktors' turtēu bēdu (pastrīpo-jūms mans) par rūpīgu un regulāru rakstu iespiešanu, kam sakars ar mūsu tēvu valodu... Beigās arī šāids teikums kasiera darbu pagaidām darīs. (arī mans pastripojums).
Es domāju, ka mums visiem vajadzētu ne vien turēt biēduy bet turēt rūpi mūsu valodas kopšanā. Ko citi valodnieki saka par šiem, pēc maiļām domām, valodas „ziediem".
(Turpināpms 9. Ip.)
„Man rokās Latvijā izdotā grāmata. Ceru, tā ir ftai sāikums, tikai (precedents Latvijā izdotajam āirzeinuēs dzīvojošo rakstnieku .grāimatām." Vai nepaliks ' erības?. Kur nu tie ga-tāpat Latvijā iz-kva Monikas Zaļriņas un Dambīša dzejoļu grāmatas. Arī toreiz viens otrs cdrēja, ka niu ^ radulsās iespējas apveltīt dzimtenes latviešus un tgatavoja manuskriptus. Daži pat tos aizsūtīja uz Rīgu, kur tie aipjgūlās čekas ardiīvos vai tika sade-
Augusts Čikāgā
KOMUNISMS UN LĪELKRIEVI.
Lasot V .Upeslāča recenziju LA 33. nr. par T. Sīļa „Par brīvo Latviju domājot", nonākam pie A. Spnnera un T. Siļa kontroversālām teorijām. Manuprāt krievu nacionālisms un krievu komunisms ir kopēja Me--ta. Jāievēro, ka krievu disidenti pat nevēlās komunisma likvMē-šanu, toet gan tā dēvētās konsd-tūcijas pareizu pildīšanu. Komunisms ir ekspansijas aizsegšana līdzeMis, ibet tanī pašā laikā nav noliedzams, ka dominē lielkrievu šovinisms, ko Kremlis tagad saufe par pad<>piju pat riotismu.
Dau
Mūsu lieļ Rainis bij4
- viņš skatīj; redzēja savj neatkarīgi) vai viņš t to, ka vi] abas malaļ saules mali vienotāju ras sašķēli šo dziesd Gaŗezerā, saulē, kur; latvieši savas taut;
Kursas dījusi savu sešdesmit vasaru savi apliecināja; esmu šeit, dzīvo... Se.^ sešdesmit jj rā beidza bet visas zi trūks jaunii dīs ceļu uz sies, ka Dļ pieder latvļ nedrīkatam ir Kurzei Latgale mū|
Vārdi Kl ir izruriājal
vilcienu domā,- ķa nebūtu arī ba, savstar] sturīgākas mes...
Bga Gv^ tādus sko personību u iejūsmināt
šai vasarļ tājiem darbļ Āboliņš -Valērija Iļ latviešu vai
- literatūrai vēsturē, Vj rātūrā, Da( ņošanā, Ju1 kalšanā,- Lj terātiīrā, J| latviešu vj
— dziedās;
— vēsturē nīna Sprūdi un PaulīneI un latv. V
Septiņos Kursā ir jas. Skaisti no tām ii lieluzvedu] dziesmām, skandē jumiļ mūzikas in| sumiem.
Šīs vasa] ja ar noļ abas malaci vēstures sl vele. Viņa dējumu va( . arī grupu" ji. Uzvedu'] dīja Edvīn.^ļ , lieluzvedunļ Kārkliņa a^
Satiekotid ar Kursas daribojušiesļ gūstamas dļ sas dzīvē ne Zaiāne otru vasāruļ sā ir vispuļ doma var ka Kursas I