3
mmmmm
mm
^jniece ne-|,.#gli. Vi-
2!s' viņu sa-ļim. Brau-)ukaiās un
vālr-
j| Literā-īgu- rindās te sasfeta;
■fsaisteta? aisīt, bet
[Uvļpirinajā ; ;arī'atrast re-
iin re-
^ani^:;|i, 0aioi(|i..; iiimsr ka-
^""fe' visiem
Ibīecn.
ii* valodas id^ieki sa-iiaiļam do-Lem".
ļsts Cikagā
[ELKRIEVI
recenziju :Sil'a „Piar Fjbt", :nonā-unT. Sīļa •j^. Mia-āfesims un kopēja lie-u disideiiti mi likvidē-^tĒls konsti-,|šaaiu. Ko-Ija^i.iaižseg-ņi ļjJašā laika jdominē ikō I&em-.omju pat-
m
iJti
$
i'
■1:
'.'.'I
t. ■
i ■
ir-
1'
Ir
I; I
i:-
Sestdiena; 1980. gada 13. septembris, 36. numurs
lATmhAmBmki
dzojnieks Jānis
dzejnieks r viņš skatījās laikiem pāri un saredzēja savas tautas vianotību un neatkarīgu Latvijas valsti, bet vai viņš tiešām saredzēja ar! to, ka viņa dzejoli DaugavV abas malas dziedās pasaules malās un tas kļOs par vienotāju simbolu ļaunas ŗ varas sašķeltai jatviešu. tautai?.. Šo dziesnru dzied jaunieM Gaŗezerā, Kursā un visur pasaulē, kur pulcējas vienkopu latvieši - jaunieši, lai veidotu savas tautas kopības apziņu.
Kursas vidusskola ir aizvia^ dījusi savu septīto vasaru, un sešdesmit latviešu jauniešu • ik vasaru savā Kursas dziesmā apliecināja: ...Un tādēļ vien es esmii šeit, ^ lai Tā vēl mūžos dzīvo... Sešpadsmit no šiem sešdesmit jauniešiem šai,vaļsa. fā beidza Kursas vidussikolu, bet visas zīmes rāda, ka netrūks jauniešu, kās ^^tkal aļra» dīs ceļu uz Kursu, kas apzināsies, ka Dauģav' abas malas pieder latviešiem un ka mēs nedrīkstam 1 beigt d^^ — Ir Kurzeme, ir Vidzeņie,ļ ir Latgale mūsu..."
Vārdi Kursa un Bga Grava ir izrunājami ar vienu elpas vilcienu — Kursus iemītnieki domā, ķa bez Ilgas Gravas nebūtu arī Kursas... Pašdarbība, savstarpēja U23ticība ir raksturīgākās Kursas gara iezl-■ ■mes..v'- ■."
Bga Grava Kursai i^vāas tādus skolotājus, kas ar savu personību un sasniegumiem var iejustninat jauniešus,
šai vasarā Kursā par skolotājiem darbojās: prāv. Roberts Āboliņš - ticīibas mācībās,; Valērija Bērziņa—Baltiņa -latviešu valodā, Ivars Dālbergs
— literatūrā, Rasma Ekmane — vēsturē^ VaMis Grants - • literatūrā, Dace Kārkliņa - ģlez-nošanā, Juris Kļāviņiš - rotu kalšanā, Laimdota Rūsē — literatūrā, Julieta Ruipberga — latviešu valodā, ļ Edvīns Rūsis
— dziedāšanā, Āušm a Savelē
— vēsturē ūn tautas dejās. Ja-
Is Ti^ronto
nīna Sprūdža — latviešu valodā un Pauiīne Zalāne - literatūrā un latv. vaĻ
Septiņos aizvadītos gados Kursā ir izveidojušās tradici-jas. Skaistākā un noziīmīgāka no tām ir Kursas audzēkņu lieluzvedums, kas sastāv no dziesmāmj lasījumiein, dzejoļu skandē jumiem, tautas dejām un mūzikas instrumentu priekšne» sumiem.
ŠIS vas aras lieluzvedums bija ar nosaukumu „iDaugavV abas malas" un to mstādījusl vēstures skolotāja Ausma . Savelē. Viņa pati bija 1 arī iestudējumu vadītāja, bet palīdzēja arī grupu vadītāji un skolotāji. Uzvedumā dziesmu daļu vadīja Edvīns Rūsis. Dekorācijas lieluzvedumam darināja Dace Kārkliņa ar palīgiem i
, Satiekoties un parunājoties ar Kursas skolotājiem, kas tur daribojušies jau ilgāku laiku, gūstam-s dziļāks ieskats Kursas dzīvē un tradīcijās: Pauiīne Zalane Kursā strādā jāu otru vasaru;'viņa iizsakās: Kursā ir vispusīgs gars^ foir brīva doma var dzīvot - patīkami, ka Kursas
vispusība un dažādība ir veselīga skolēnu intei*eses uzturēšanai, ļeprieeina jauniešu lielā atsaucība un apziņa, ka esam spējīgi nodot savu kultūras 'mantojumu nākamajām paaudzēm, šai vasarā dzejniece Pauiīne Zalāne audzēkņiem mācīja par latgaļu literatūru un Antona Rupaiņa darbu nozīmi. Viņas atziņa ir, ka skolās bieži šīm lietam nav veltīta; pietiekama uzmanība. Latgales vēsture un tās īpatnējā kulturālā * attīstība mūsu jaunatnei b.Atu jāzina. Rasma Ēkmane, kas visus septiņus gadus Kursā māca latviešu vēsturi, pastāsta par Kursa tapšanu un tās tradicijām: Doma par vidusskolas vajiadzību Rietumkrastā pastāvēja jau ilgi, bet tikai ar Ilgas Gravas uzņēmību tā ^uva īstenība. 1974. gada vasara bija pirmā, bet šodien mums ir jau savas tradicijas: Mums plīvo tikai Latvijas karogs - ienāk6t Kursā mums nebija pat karoga kārts... Rītos dziedam Dievs svētī Latviju, bet vakaros, karogu nolaižot, — Daugav' abas malas, vai Kursas dziesmu... tikai tad mans brālis kals sev jaunīt zobentiņu, ja latviski teiks ma. na balss... Skolēni patši sevi apsveic un norāj par latviešu valodas runāšanu vai nerunāšanu. Par trādiciju ir jāuzskata arī uguskuru vakari, dzejas lasīšana mēnessgaismā, svecīšu dievkalpojumi, dziesmu un tēlošanas vakari, lūgšanas ēdienreizēs, kā arī sportā volejbola sacensības pašorgaņir zēto komandu starpā. Skaista tradicija ir arī izbraukumi uz kalniem, okeānu un citiem dabas* skaistumiem pieejamā apkārtnē. — parasti skolēni paši izlemj brauciena mērķL
Man, kā skolotājai pirmo gadu, šķita, ka ik rītu un vakairu apsveicināšanās ar Reiniera kalnu, kura pakājē savas latvju dziesmas s'kandinamūsu jaunieši, ari ir kā tradicija. Šis kalns ar savu sniegoto galotni' man lika domāt par Jaunsudra-biņa: — Kā sniegi kalnu galotnēs... Kad kalns ir apmācies, tad ir izjūtama savāda vientuE-ba, un Kursas jedzīvotaji nepa-
... Un bites lien s^ros baru bariem, dārzā.
Neimane pie ziedošas liepas savas mājas
Foto: J. Liģers
IIIIHWMII
laam
cietīgi gaida, kad kalns atkal parādīsies vi nu miglā, ar baltu mākoņu cepurīti, vai balts un mirdzošs saules sārtumā greznojies.., Kursā visas malas rotātas puķēm, jo tai ziediem
skolotājs savu, audzinātāji savu un skolēni savu dai^bu. Uzvedības atzīmju izlikšanā galvenā teikšana ir audzinātājiem, un liecības izsniedz arī audzinātāji savai grupai. Tikai absolven-
tiem liecības izsniedz skolotāji, vādīlbaiLm audzinātāji. — šāda veida sadarbība dod labus rezultātus tautiskās audzuīāšianas kopībā.
(Tuipinaiiinis 18. Ip.)
Skaista ir'arī tradicija Na^ meja gredzens katram Kursas absolventam. Gredzeni tiek kalti tepat, un nu jau otru vasaru tas ir Juris Kļaviņš, kas tos gata-v'ojis. \]
Janīna Sprūdža ir Kursas galvenā grainatikas skolotāja. Viņa gan paskaidro, .ka nekad nemāca tikai gramatiku, bet iepin to literārā vai interesantu vingrinājumu mācības vielā. Visja ir strādājusi 20 gadu Krišjāņa Barona skolā eikagā un ari Gaŗezerā, bet nu jau ir ilggadēja Kursas skolotāja. Viņa atzīst, ka Kursas vidusskola ir efektīga skola, jo to vada profesionāla paidagoģe, kam ir pieredze latviešu nometņu vadībā, kas pati ir apmeklējusi kā kursus Mičiganā, gan Minsterē un guvusi labu ieskatu, kā jaunietis reaģē uz dažādā veida mācīto laivisko vielu...
Skolotājiem ir vieigli strādāt^ Jo nav jādomā par neko citu kā tikai labi sagatavot savu stundu. Skolas struktūra ir tāda, ka vadība dara savu darbu.
Arvida Grarita plašā mūzikas un mākslas studija 29. augustā bija pārvērsta par koncertzāli, šeit DV Britu Kolumbijas nodaļas vanadzes rīkoja koncertu ar dziedones Olgas Griķes, flautista Arvida Granta un pianista Henri - Paula Sicsic piedalīšanos.
Koncerta pirmajā daļā dziedone Olga Griķe H. P. Sicsic klavieru pavadījumā nodziedāja deviņas komponista Jāņa Kalniņa dziesmas, pēdējo dziesmu — „Meži šalc", pēc klausītāju pieprasījuma dziedonei nācās
Olga Griķe vēl arvien papildinās dziedāšanas studijās pie pakīstamās dziedāšanas skolotājas Saliņas Jones, bet nākošā gadā uzsāks studijas pie slavenā dziedāšanas skolotāja Luidgi Vood Vankuverā,
Koncerta otrā daļā pianists P. Sicsic klausītājus patī-
kami pārsteidza ar virtuozi atskaņoto Šopēna Balādi Nr. 1 klavierēm.
Jaunais pianists ir franču izcelsmes, dzimis Alžīrijā, bet muzikālo izglītību ieguvis Nīcas konservatorijā, Francijā„ Viņš piedalījies daudzās starptautiskās pianistu s acensibās un ieguvis godalgas.
Koncerta nobeigumā flautists Arvids Grants atskaņoja Mocarta koncertu Do mažorā un Mediņa Āriju.
Arvids Grants ir apdāvināts un vispusīgs mākslinieks. Savā studijā Ziemeļvankuverā viņš glezno, veido skulptūras mālā un spēlē flautu, kā arī māca visas šīs mākslas studentiem.
Pēc koncerta apmeklētāji vēl ilgi pakavējās pie vanadžu sarūpēja vīna un kafijas galda, noskandinot a^I daudzas mums visiem tik imiļās latviešu tautasdziesmas.
Jaz. Ruško
I".
■■•■•'li'
1',
li
llļ
i I
i ■ 1 i
vadība atzīst, ka Latviešu kiiltikas led^^
■I i