..I.
AMERIKA Sestdiena,
3. jOlijs, 27.
-/I
Svešuma tāles tik plašas, musuizkliedētibadk liela:,^vk^^ vairs hevaram pabūt lielākas m vienības pulkā, iši jūdžu simtus uri tūkstošus, neuzņēmusies lielu im grūtu upuri. Un tomēr kaut kas mūs saista un saved vienuviet, kaut kas liedē mūsu vēlmes, neņemot vērā milzu attālumus, ceļa grūtības^ u^ņēniība3 rezerves, mūsu dažkārt pat lielo gadu nastu. Atstiepuši sastrādātās mu-un rokas, meklējam )tru gan tuvumā, gaa tālumā stāvēdami, lai kaut uz laiku, stundām vai dažām dienām ;^ būtu atsaucīgi liecinieki savai dziesmai, ieklausītos tās dziļajā, spirdzinošā elpā un ar priekā līksmojošu si: sev, cik vēl lepni^ joši esam savā dziesmā un visā iariī nacionālajā ar kb saistītas
J^nasv:/.."*'..'.-'
Kopā nākšanas un nās prieka ir pirmais košums, kas liecina, ka gribam palikt uzticīgi tautas gara un spēju izpaudumamV kas tik zaigojoši izstaro no dziesmu svētku brīžiem. Ar satikšanos un ilgi riedzirdētu kopējo valodu dziesmu dienās mēs kļūstam atkal tiivāki un it kā atjaunotāki gadu noliktajā atšķirtība,
uzzinām vien^ par otru ieto dzīves ceļu un nākotnes domās, par cik tās bijušas saskanīgas un veselīgas, lai nepagurtu svešuma grūflbās un dzīvas uzturētu yišas cerības un ieceres nākotnē, kas lai paliktu saistīta ar visu mūsu lielo mērķi — dzimtās zemes un tās brīvības atgūšanu.
Otru košumu atrodam, dzirdot jaunradītu dziesmu vai skandētu dzeju, jāundarinātu vai atjaunotu rotu vai gleznu, kadu jaunu nurdzošu saktu vai piekariņu, kas viss kopumā bagātina naūsu kultūru, rūpīgi un paliekoši noguldamies tautas kultūras vērtību apcirkņos.
Mēs nevaram un nedrīkstam kļūt mēreni vai gaudeni sa^ā tautiskajā daiļradē. Tā nedrīkst stāvēt uz vietas, tai jāpaceļas un jābagātina krājumi, kurus esam paņēmuši līdz no d|imtenesv Un vai viss tas jo spoži neatplaiķsnī tieši dziesmu dienās ar to vispusīgiem un skaistiem klāstiem gan ausij, gan acij? Un vai tās nerāda un arī neapstipri-
na, ka esam pieteikuši spēku un* spējas savu dotumu virzienā? Šodien mums vēl nav brīvas dzimtenes, bet tās radītājs gars ir palicis dzīvinošs un spožos panākuriios arī tad, kad esam" fiziski atrauti savai
tēVzemei.::^^ ;^^• Mēs zinārn, ka no tālumiem uz mums noplūst barga un iznīcinoša nākotnes perspektīva, kuru diendienā kaldina un pesimistiski lūko nostādīt tie, kas inūsu darbībai tēvzemes brīvības atgūšanas virzienā un kultūras rosmēm svešumā no-īsu mūžu vai vismaz
is pilns grūtībām un neveiksmēm. Bet tās ir bezcerīgas pūles ar nepareizu paredzēšanu.
Dziesmu dienas ar savu daudzkrāsaino mirdzēšanu mums nākušas līdz no dzimtenes, un tās paliks par neapslāpējamām iedvesmotājām visām tām paaudzēm, kas svešumā sekos mums un neatlaidīgi cīnīsies pār brīvības atjaunotni okupantu šaustajai tēvzemei.- •
Un beidzot — kur gan gulst trešais košums? Tas, kas mūs visdziļāk aizjūsmo un iepriecina, pacilā un noskaņo. Tas, kas stiprina mūsu garu, ceļ augst|k pašlepnumu un koši zaļās darina cerību kaliia virsotnes.' :\-
Tā ir pati dziesma ar savu vizmaino dvēseli un izjūtām, ar visu to, ko tā dod savā skanēšanā; Dziesmu tekstā liktos Vārdus it kā apjož neaizmirstams skaņu mirdzums, lekiausaities Gaismas pils brīnišķīgajā virmojumā: vai tajā neatplaiķsnī kāda cerību
uguns, ticībā sakalts spēks un nepārprotams mājiens tam, ka vēl neesam zaudētāji? Šī mūsu dziesmu pērle vizuļo kā svešumā, tā arī dziesmu svētkos dzimtenē, Vai tā mēs, abās pusēs dziedādami, neauklējam kopīgu domu savas tautas nākotnei?
Taču tam j kas tiek pasniegts dzimtenē, kīāt piejauktas asas vērmeles — dziesmu veltījumi un slavinājumi tiem, kas verdzina latviešu tautu un tās zemi. Svešumā mēs no šīm rūgtajām mielēm esam brīvi: priecājamies, dziedam un kōklējam par visu to, kas nes un pozitīvu noskaņu
Lai spēcīgi nodun Klusā okeāna piekraste, kurā atkal skanēs latviešu dziesma, uz-mirdzinādama savu nemirstīgo ^skaistumu, pilnākus darīdama mūsu radošā gara apcirkņus, uzrausdama jaunas cerības un apziņu, ka nav zem saules nedz spēka,, nedz varas, kas spētu apklusināt tautas cerības, domas un neatkāpīgu darbošanos it visās jomās un virzienos, lai reiz mēs atkal ieraudzītu jaunās liesmās un skaistumā pieceltu savu gaismas pili no svešām varām
ieņem, ka katrs pasaules apceļotājs vismaz reizi mūžā iegriežas svētajā pilsētā —■Jeruzalemē, nemaz nerunā-par
reliģiju pārstāvjiem: garīdzniekiem, mūkiem vai parastiem draudzes locekļiem. Visiem, kam vēlēšanās pašiem kāj ām izstaigāt bībelē aprakstītās vietas, tas šodien ir iespējams. Izņēmums komunistu pārvaldīto zemju iedzīvotāji. Nav otras bībele pieminētas pilsētas, kurā būtu tik daudz konkrēto vietu, kas liecina par mūsu ēras pirmajiem gadu desmitiem un vedina uz dziļākām pārdomām un izj ūtām. Jau Jaunaj ā āe-rībā aprakstītais šķiet samērā nesenas pagātnes vēstījums. Atrodoties svētajā zemē, laika posms it kā sarūk pār Vairāk nekā 10(K) gadiem.
Apstājoties pie Getsemanes dārza, kā džiVi liecinieki stāv mūžsenie ķeburainie, sudrabpelēkām lapām olikoki. Pats dārzs atrodas tajā pašā vietā, kur tas bija pirms 2000 un gadiem. Olīvu kalna :ājē. Šeit arī radies dārza nosaukums, jo senebreju valodā „Gat Schemen'' nozīmē ,,Eļļas spiede'' (Tātad tur spieduši olīvu eļļu.) Olīvu kalnā tagad tāpat aug ^audz olīvu koku. Nekas šai apvidū nav mainījies. Visi šie koki ir stipri veci. Bet kurš pateiks, cik veci. Nav pat pamanāms kāds mūsdienu cilvēka roku pieskāriens. Dārzam pretī Jaunavas Marijas kapa vieta uri Getsemanes ala. Staigājot pa veco pilsētas daļu un lasot uzrakstus, un tādu tur ir gandrīz pie katras mājas, viss bībeles personāžs it
kā atdzīvojas un saka: ,,Te es dzīvoju, te staigāju."
Tie, kas vēlas it- kā tuvāk piekļūt ne tikvien bībelē pieminētajām vietām, bet arī notikumiem, ik gadus ierodas pa Lieldienu un Ziemsvētku .laiku Jeruzalemē. Aprīļa sākumā tur varēja sastapt cilvēkus no visām pasaules malām. Visvairāk gan ņo Eiropas. Visdažādāko konfesiju mūķenes, mūkus un garīdzniekus Varēja sastapt jebkurā dienas laikā Svētās pilsētas ielās.
Pūpolu svētdienā, 4. aprīlī, iesākās pirmie kristiešu dievkalpojumi septiņās kristiešu baznīcās. "Ņemot vērā, ka vairākās baznīcās dievkalpojumi notika dažādās valodās un laikos, baznīcu apmeklētāju skaits jr ļoti liels. Katru dienu atvērtas visas baznīcas. Kulminācija bija sasniegta Zaļajā ceturtdienā, kad vecās pilsētas šaurajās ieliņās ieradās tik daudz ļaužu kā nekad parastajās dienās. Tā bija vienīgā reize, kad visu kristiešu dievkalpojumi iesākās aptuveni vienā laikā, pēc pL 5. pēcpusdienā.
Zaļajā Ceturtdienā ev. lut. Atpestīšanas baznīcā vakara dievkalpojumu noturēja piecās valodās: lūgšanu iesāka arābu valodā, ticības konfesiju — angļu, tālāk sekoja bībeles stāsti zviedru valodā, bet sprediķi no evaņģēlija atkal lasīja angļu valodā. Lūgšanu lūdza bez jau pieminētajām, arī vācu un somu valodā... Dziesmu teksti gan bija tikai vācu un angļu valodā iespiesti uz lapiņām, toties Tēvareizi katrs pusbalsī skaitīja savā valodā. Viss tas bija, kaut mazliet neparasti.
Latviešu jaunatnes dziesmu
tuvojoties.
3. Liiers
tomēr ļoti dabiski, ka dažādu tautību cilvēki, ieradušies no tuvām un tālām zemēm, zem viena jumta kopīgi pielūdza vienu Dievu.
Pēc dievgalda un nobeiguma dziesmas visi pulcējās ārpusē pie baznīcas vienotam krusta gājienam. Tāda ir svētās pilsētas kristīgo baznīcu ilggadīga tradicija. Gājiens no baznīcas galvenajām durvīm nogriežas pa labi un virzās pa Via Dolorosa {Sāpju ceļš) uz leju, garām Svētās Annas baznīcai, kurā uzcelta vietā, kur kādreiz atradās Jaunavas Marijas vecāku Annas un Joachima (Jukuma) māja. Bet blakus tai Bet-hesdas dīķis. Šajā vietā pie-dīķa vēlāk Jēzus ārstēja ģikts
slimos un kroplos (Jāņa 5, 2-16). Krusta gājiens, izgājis caur Sv. Stefana vārtiem, nokāpj ielejā, lai šķērsotu Jeri-cho ielu un tad dotos gar Getsemanes dārza vārtiem (tā dārza daļa, kurā Jēzus pavadīja nakti lūgšanās, ir iežogota un slēgta, lai pasargātu no vandaļu un ļaundaru rokām) nedaudz augstāk Olīvu kalnos. Tur ar zeltītiem kupoliem Marijas Magdalēnas baznīcas priekšā visi apstājās. Jaunieši izdalīja lapiņas. Visi uz brīdi apklusa.
Dienvidu debesis rotāja zvaigznes. Neviļus riāk prātā, ka vairākās baznīcās ir redzēti zilā krāsā griesti ar zvaigznēm. Te zvaigznes ir īstas. Un šķiet, ka nekur citur ze-
mes virsū nav panākta Lieldienu noskaņa, kāda var būt tikai Jeruzalemē. Visi klātesošie dievlūdzēji šajā noskaņojumā noklausījās (angļu .valodā) Sv. Mateja evaņģēlija 26. nodaļas 36 — 46 pantu vēstījumu: ,,Tad Jēzus nāk ar tiem uz vienu muižu ar vārdu Getsemane...'V
Lielajā Piektdienā dažas baznīcas sā^ka dievkalpojumus ^ jau piecos no rīta, citās vēlāk. Pēc dievkalpojumiem sekoja krusta gājieni pa Via Dolorosa uz augšu līdz krustā sišanas vietai. Tagad tajā vietā ir Svēto Kapeņu Bazilika. Šie krusta gājieni bija katrai baznīcai citā laikā, jo gājēji apstājams piemiņas brīdim vietās, kur Jēzus saļima zem krusta smagiiriia, kā arī tur, kur Veronika noslaucīja Jēzum seju.
Un atkal jāsalīdzina. Vai ir vēl citur vieta, kas tā spētu saviļņot ticīga ciivēka dvēseli un jūtas. Un cilvēkiem acīs bija asaras.'
Priecīgi skanēja baznīcu zvani Augšāmcelšanās rītā. Visa Jeruzaleme šķita saules pielijuši, spožāka nekā citām reizēm, jo bija vēl agrs rīts, un nebija vēl uzjaukti šī gadsimta civīlizācijas putekļi. Balitā pilsētā balti nami, baltas baznīcas, balta gaisma acis žilbināja. Un tāda balta šī pilsēta paliks mūžīgā atmiņā visiem, kas bija Lieldienu rītā Jeruzalemēo
1
B
Sidneji Austrāliji Atgriezuši zācijas la igauņi gadā, 4. laikā, Meļ nieks aicii viņu org< līties gāji( 26. aprīlī.ļ lījāmies kļ jas karogi J. Frišvall su grupu televīzijas!
Nezinu ar atsevii nos, bet aprīlī paj tikām, ji
sniegti prļ liedza pi( nejā igau] priekšējos! Sidnejā šif soļojuši.
Minēti ļas ierosi gadus Ai| vai nu ti( dā tuvāl noliek vai ŗavīru laukumā,! Sidnejā nl du atceri mos pat ces.
Arī ^oļ nā piedaļ bas — igļ tu vieši, vietā notil ja, kuru pārstāvis.! dicjonālā došana ai veica spe| aicināts ceklis. Krauklis dus, kuŗļ nolikšant cionālās
No lati ka L Jaundiei Tā ir sv| monstrā( rāki austi rāda pai attiecīgu tāda vai! tiek.
GadskI akts visi tika~ SidI
Pa|ai
Bezi mu i( Bdx