i-
V Jilijs,
, Eiiiimiiirs
kādā-bi-h ka akci-ŗi ci-ledzē-tur-LNu-paktl rauti bmū-
idelis hītājs
■iii
'i
i
■-5
u
0-
rds
hf.
I
■m
SUS
un musu
Atlika vel
abiem lielajiem kaimiņiem ~-Vāciju un Padomju Krieviju.
Pēdējā ar |o līguiriu bija svi- grmākais — panākt Franci-nīgi atzinusi musu valsts pat- jas uņ Anglijas labvēlību mu-
stāvību, bet Vācija, Vērsa- su li( ļas līguma saistīta, bija solī- No Romas Meierovics ar
jusi to darīt, tiklīdz Latvija būs tiesiski atzīta no kādas no toreizējām sabiedrotām valstīm.
Tā kā līdz šim nebija bijis iespējams panākt mūsu tiesisko atzīšanu no šb li< stu puses tiešās sarunās, rovicam likās, ka būtu jāmē^
delegāciju devās uz kur ieradās 1920.g. Ziemsvētku vakarā. Pēc balto krievu ģenerāļu intervencijas sabrukuma Krievijā^ Francijā sāka iezīmēties zināms pagrieziens tās ārpolitiskajā nostājā. Noteicošās politiskās aprindas 5āka saprast neiespē-atjaunot agrāko Krie-
ģma panākt Latvijas uzņemšanu jaunnodibinātaja Tautu viju un tamd§ sāka vairāk Savienībā. Līdz ar uzņemšanu pievērsties domai par sanitārā Tautu .Savienībā automātiski kordona radīšanu ap Krievijas nāktu arī tiesiskā atžKana. robežām, lai aizkavētu ļielnie-nplēma šo iespēju iz- cisma pārsviešanos uz Vakar-
ļināt un sūtīja Meierovicu eiropu. ar pavadoņiem J.Laždiņu un Sarunās ar Francijas vado-
šo rindiņu rakstītāju kā sekre- šiem valstsvīriem Meierovics
tāru uz Žēņevu. Apzinoties ļoti veikli izmslntoja šo noska-
grūtības, Meierovics 1920.g. ' ņojumu uņ rezultātā varēja
novembra pirmajās dienās do- izmantot faktu, ka Francija
das ceļā ar labām cerībām arī zināmā mērā būtu gatava
šo uzdevumu vdkt. Nonākot ņemt iniciatīvu^^^^p
evā, delegācijai vēl pie- TO Igaunijas atžiSanu. Par Lie*'
sūtņi—-Dr.M.Val- tuvu tās konflikta dēļ ar Po-
ters Romā, DrvO.Grosvalds liju Viļņas deļ pagaidām ne-
Parīzē un J.Seskis Bernē. Ko- varēja būt runas. Ar to sākās
pējiem spēkiem mūsu diplo- mūsu diplomātiskās cīņas iz-
māti metās darbā Meierovica šķirošais brīdis. Pēc notikušā
vadībā, apmeklējot tur sapul- pagrieziena Francijas nost^Uā
cejušos valstsvīrus un dele- vissva^^
gātusv mēģinot pāriiecināt tos Anglija un tādēļ Meierovics
iestāties par mūsu uzņemšanUo ar delegāciju nolēma doties Drīz vien tomēr bija izjū- uz Londonu. Tur ieradās 1921o
tams, ka lielus panākumus sagaidīt nevarēsim. Piedall-
g. Jaungada dienas vakarā. Seit Meierovics ar sūtni G.Bi-
valstš tiesiskā atzīša-na ir vienīgais, kas nav gājis zudumā līdz ar mūsu valsts okupāciju un pa daļai pastāv vēl šodien tajā faķtāj ka daļa valstis — to starpā Amerikas Savienotās Valstis, Anglis Francija, AustrSija un, dažas citas — joprojām ņar atzinušas Latvijas Varmācīgo pievienošanu Padomju Savienībai, un turpina to uzskatīt kā de jure vēl pastāvošu. Tas ir apstāklis, kas liela mērā nāk mums par labu mūsu tagadējā cīņā atgūt tautas uņ tēvzemes brīvību, un toreizējo fiotiku-muatcerēšanāSj var dot mums jaunu spēku iin sparu musu cīņu turpināt.
Cīņa par mūsu valsts tiesisko atzīšanu vislielākā mērā saistīta ar mūsu pirmā ārļietii ministra Zigfrīda Meierovica vāi-du un viņa izcilāni diplomātiskām spējām šo grūto un sarežģīto uzdevumu novest līdz sekmīgam atrisinājumam.
Mūsu bruņotie spēki bija atspieduši lielinieku armiju atpakaļ, ieņēmušļi Rīgu un atbrīvojuši Vidzemi. Pagaidu valdība bija atgriezusies mūsu galvaspilsētā un ministru prezidents Ulmanis aicināja Meierovicu ierasties Rīgā, lai stā^ tos pie mūsiiļ ārlietu resora izveidošanos. Jūlija sākumā
Meierovics arī ierodas Rīgā un tūlīt stājas pie šī uzdevuma
pildīšanas, ko arī visumā paveic dažu nedēļu laikā. Šim darbam viņš spēj atrast sev pareizos līdzstrādniekus, kas Visi vēlāk vadošos posteņos sagādāja sev ievērojamu vārdu mūsu diplomātiskā dienestā. Lai minam V.Šūmani, K.Zariņu> M.Nukšu, L.Sēju, R.Liepiņu, G.Grbsvaldu, J. Sesku un M. Valter i — visi viņi kā sūtņi vai ministri ieņem cienījamu vietu mūsu diplomātijas vēsturē.
Uzņemoties ārlietu resora vadību, Meierovics mūsu ārpolitiskajā darbā saskatīja trīs galvenos uzdevļumus — mūsu valsts tiesiskās: atzīšanās^^^^^^^^^ nākšanu, Baltijas valstu savienības rad^anu un ārējās tirdzniecības izveidošanu. Uz-s^ot šo darbu, mūsu pirma-ja|a ārlietu ministram uzsāktā cīņā toriiēr drīz vien bija jāatbīda otrā pl|nā, jo tā sauktais Bermoņta-Avalbva uzbrukums mīisu galvaspilsētai Rīgai 1919.g. oktobra sākumā piespieda valdību pievērst visu uzmanību un spēku šī uzbrukuma ļatvairīšān Valdības uzdevumā viņš dodas *ļuz Igauniju un vēlāk uz Poliju, lai mēģinātu tur rast palīdzību un atbalstu mūsu cīņai ar iebrucējiem. Šos uzdevumus Meiferovicam izdevās sekmīgi veikt un vācu-krievu uzbrutēji tika no Latvijas izdzīti. Arī lieliMeku spēki 1920.g. pavasarī tika galīgi apspiesti aiz mūsu valsts robežām, un tā paša gada rudenī Latvija bijā galīgi tai. Pēc dažām dienām varē- uz 24. janvāri Parīzē un Meie-
izcīņījusi savu patstāvību, nospraudusi savas robežas un
:ījusi ņiiera līgumus ar
ties sanāksmes sēdēs mums senieku un no Parīzes ižsauk-
nepieļāva un varējām disku- to O.Grosvaldu attīstīja jo
sijas ^noklausīties no publikas strauju aktivitāti, lai noskaid-
sēdvietām. Neatlaidīgās saru- rotu, kas ir galvenlie iemesli
nās ar asamblejas prezidiju Anglijas negSivai nostājai
un atsevišķu valstu delegā- pret mūsu valsts atzKanu un
tiem Meierovicam izdevās mēģināt novērst toš.GrūtIbas
iesniegt mūsu lūgumu uzņem- sagādāja apstākļi^ka Anglijai
šānas dēļ un panākt viņa pie- tajā laikā notika sarunas ar
laišanu aizstāvēt Latvijas uz- Padomju Krieviju tirdzniecī-
ņemšanas prasību Tautu Sa- bas sakaru atjaunošanai,
vienības īpaši radītā Baltijas Krievu; emigranti, kuriem to-
jautājumu apakškomisijā. At- brīd Londonā vēl bija liels
tiecīgā komisijās sēde notika iespaids, no savas pu?es
25.novembrī un Meierovics rija iespējamo, lai liktu šķērš-
tur apgaismoja Latvijas lietu ļus mūsu lietai. Izlaida bau-
tik vispusīgā un izsmeļošā vei- mas par Baltijas valstu ii kā
dā, ka nekādai tālākas disku- nedrošo politisko uņ saimnie-
sijas nenotika.
cisko stāvokli, kas negatīvi
Neskatoties uz to, drīz vien iespaidoja angļu noteicošās kļuva skaidrs, ka Anglijas un aprindais pret mūsu centie-Francijas noteiktās opozīcijas niem. It sevišķi toreizējais dēļ Latvijas un pārējo Baltijas āriietu ministrs lords Kerzons valstu uzņemšanai Tautu Sa- bijā nedraudzīgs Baltijas val-vienlba stāsies ceļā nopietni , stīm un arī neslēpa savu no-šķēršļi. Šo lieWalstu atturi-^^d ja bas iemesli bija vēlēšanās re- jautājums paceltos Sabiedroto dzēt np lieliniekiem atbrīvotu stipru un vienotu Krieviju, lai Šajā
pienā-
nddrošinātu savas milzīgās ca negaidīta ziņa, ka Francijā prasības pret to, kā sastādījusies jauna valdība
arī radīt austrumos stipru pret spēku pret iespējamiem jau- uzņēmies ari niem vācu uzbrukumiem. No Žeņevas Meierovics ar
vispirriis uz ziņu, Meierovics lika sūt-
ministra amatu. Viņš mūsu lietai bija
Romu, lai pateiktos par doto nim Grosvaidam nekavējoties
atbalstu, apmeklēja karali un iesniegt Sabiedroto Augstākai
valdības locekļus, tika pie- padomei oficiālu piepraSīju-
ņemts audiencē pie pāvesta un mu atzīt dejurē Latvijas val-
visur sastapa vislielākās simpātijas un izpratni mūsu lie-^
sēde bija nolikta
jām atstāt komu drošā pārlie- r^^^^ uz čībā, ka itāliešu valdībā un turieni pats. Jau 23. janvārī \šam guvuši patie^
r. ''. / '
PBLA izdevusi skaistu krfi$aijiii]i broSOru par Latviju.
lovics tajā paSā dienā meklēja tikšanos ar franču noteicošiem politiķiem un augstākiem ierēdņiem ārlietu ministrijā, lai vēl pēdējā brīdī labvēlīgi iespaidotu Padomes locekļus par labu mūsu lietai. Kopā ar sūtni Grosvaldu viņš apmeklēja arī pārējos Padomē ieejošo valstu pārstāvjus. Bez Anglijas uii Francijas tur iegāja vēl Itālijas, Beļģijas un Japānas pārstāvji. Tā kā Itālija un tagad āri Francija bija gatavās mūsu valsts patstāvību atzīt, viss patiesībā atkarājās vienīgi no Anglijas.
Pirmajā dienā nekādas noteiktas ziņas no Padomes sēdēm nepieiiācā. Otrā sanāksmes dienā, 25.janvāra pievakarē ^ Meierovics viesnīcā saņēma kāda žurnālista telefonisku paziņojumu, ka Augstākā Padome mūsu jautājumu gan apspriedusi, bet izšķīrusi to negatīvi Anglijas stingrās pretošanās d^. Tā kā vēlā laika dēļ nebija iespējams šo ziņu pārbaudīt, šķīrāmies stipri nospiestāļ garastāvokli Otrā rītā, 26.janvārī, Meierovics ar Grosvaldu steidzās uz ārlietu ministriju, lai noskaidrotu,
viens ^ no
rektoriem paskaidroja, ka mūsu atzīšanas jautājums vēl neesot galīgi izlemts, jo tam radušies ļoti nopietni sarežģījumi. Iespaids no šīs sarunas bija stipri nospiedošs un, viesnīcā atgriezies, Meierovics sāka domāt par atgriešanos Rīgā.
Šajā drūmajā noskaņojumā tās pašas dienas pēcpusdienā pēkšņi piezvanīja sūtnis Gŗos-valds un īsā sarunā paziņoja Meierovicam, ka Augstākā Padome nupat esot atzinusi Latviju un Igauniju de jure kā patstāvīgas valstis. Var iedomāties, ka musu visu prieks par to bija ļoti liels. Kad, pārbaudot šo ziņu, saņēmām apstiprinājumu, ka atzīšana tiešām notikusi, varējām atviegloti uzelpot, apziņā, ka lielais mērķis beidzot bija sasniegts . Mūsu patstāvīgās valsts tiesiskā atzīšana ņu bija noticis fakts. Ārlietu ministra neatlaidīgie pūliņi un viņa diplomātiskās spējas bija vainagoti ar spīdošu panākumu. Meierovics bija veicis vienu no saviem svarīgākiem uzdevumiem — ierindot Latviju citu neatkarīgo valstu saimē
(TōirpInSlļiiims 15. Ip,)
\