2 MTVIJA -AMERIKĀ; Sestdiena, 1982o gada 28. aaagusts, 35. nmmm
lAMSRlKA
■ SESTDIENA, 1982. G;28. AUGUSTS,
Latviešu nedēļas laikraksts, iznāk sestdienas. Latvija Amerikā Publishiiag Ltd. Valdē — V. Plūdohs, T. Kron-bergs, A. Šterns. Laikraksta atbildīgais redaktors — A. Kundrats; Eedaķcija: 125 Broadview Ave., Toronto, Ont., Canad^ M4M 2E9, tālr. 4(65-7902. Ņujorkas redakcijas vadītājs: V. Irbe, 4035 Rombouts Ave., Bronx, N; Y. 10466, U.S.A. Tālri 1-212-994-7917. — Čikāgas redakcijas vad. A. Zaube, 3353 NiAversAvenue,Chicago, III. 60618. Redaktors Aus Ed. Šmugajs, 28 Taffs Ave., Lugarņo/ N§W 2210, AusIraUa
Redakcijaa tiesības manuskriptus pēc va Neizlietotos^ materiālus neuzglabā, bet pēc vēlēšanās sflta atpakaļ, ja pievienota pastmarka (Kanādā) vai starptautos-kais pastā kupons (citās zemēs). Ar autora vārdu vai iniciāļiem parakstītos rakstos izteiktās domas ir rakstītāja personiskais uzskats un ne katrā gadījumā atbilst red. viedoklim.
Abonēšiliļas maksa Kanādā un ASV: par vieņiia gadu 4d dol., 6 mēnešiem --21 dol., 3 — 12 dol. Atseviš
numura cena 1 dol.
Sludinājiļimu maksa sludinājumu daļā $5.00, tekstā $6.00, pirmajā vai pēdējā Ip. $10.( par i collas telpu. Sarīkojumu kalendārā $1.50 par rindiņu, atkārtojot 4 reizes un 25 proc. atlaide.
Laikraksta abonēšana un sludinājumi ^ tālrunis 466-1514.
Miga šodien.
Dadža zlm. LA
ka gandrīz visiem Padomju ^savienības kaimiņiem, sākot ar Japānu un Ķīnu austrumos un beidzot ar Somiju žienieļ-rietumos, ir territoriālas pretenzijas, ^o agresijas ceļā cariskā Krievija un vēlāk Pad. savienība ir sagrābusi daudz zemju. Liekas, tikai nezina, ka afī ASV ir savas teritoriālās
Vrangela sala, īstajā Ņukoltimbija, pieder ASV liz likiimīgiem pamatiem. Šo salu izpētīja un sāka apgūt amerikāņu matroži kapteiņa Tomasa Lbnga vadībā 1849. g. Visas krievlu, ekspedīcijas, uz kurām mēdz tagad atsaukties padomju vēsturnieki, salā nav bijušas, bet salu atzīmēja kartē, pamatojoties uz iedzimto Suķčis nostāstiem. To padomju enciklopēdijā raksta par ceļotāju Vrangelu spiesti ^tžītaiīpadorņju riv kaut nākoSajā rakstā par pašu salu mēģina labot, radot iespaidu, ka Vrangela ekspedīcija salu tomēr atrada.
Kapteinis Lonģs bija pirmais^ kas precīzi atzīmēja ■ kartē salas atrašanās vietu un tās krasta līniju. Pirms simt
grupa ar Čarlzu Velsu priekšgalā. Viņš atveda lielus pārtikas krājumus, bet nākošajā gadā gaidīja amerikāņu kuģi,
lai nodotu samedīto zvēru un saņemtu jaunus pārti-krājunius. Tajā vietā 1924. g. augustā pie salas pienāca padomju ledlauzis ,,Sarkanais oktobris" ar bruņotiem sarkanarmiešiem. To komandierim Davidovam bija dota pavēle ieņemt salu. Amerikāņu medniekus apcietināja un nogādāja uz Vladi-vostoku, viņu samedītās ādas
PREZIDENTA
aizveda līdz Ķīnas robežai
nosūtīja uz salu s ekspedīciju, i kas pacēla tur ASV karogu un akmens ēkas. No visās pasaules kartēs Šo salu apzīmē par Ņukolumbijas sālu; izņēmums ir tikai padomju kartes, kur sala nosaukta Vrangela vārdā. Sala ir ar ļoti bargu arktisku klimatu, tin līdz 1914. g. tur
ābolam
starp Argentīnu un Angliju Dienviddžoŗdžijas un Dien-
vidsandviču salām. 1923/ g. īsalā apmetās pa-
iela ameri
tā likteni nekas nav zi-nānis, iespējams, ka viņu vai nu nošāva vai pēc kāda laika viņš gāja bojā koncentrācijas nometnē.
1925. g. patvaļīgi salu par savu terfitoriju. Nelīdzēja Amerikas valdības protesti pret salas okupāciju un Velsa apcietināšanu.
Tagad salas izskats ir stipri mainījies. Šeit ir iekārtotas lielas militāras bāzes zemūdenēm un aviācijai. Brīvās pasaules laikrakstos 60. gados parādījās sensacionālas ziņas, ko vēlāk apstiprināja vairāki avoti. Liecinieki stāstīja, ka Vrangela salā atrodas trīs slepenas koncentrācijas nometnes. Tajās stingrā no pārejās pasaules daudzi tūkstoši Otrā pasaules kara gūstekņu. Starp viņiem ir vācieši, itālieši, beļģi, ^ francūži un citu valstu pilsoņi. Iespējams, ka ir arī latvieši j vismaz no tiem, kas pazuda no zināmām soda nometnēm, bet brīvībā tā arī neparādījās. Savās zemēs visi Šie cilvēki skaitās bez vēsts pazuduši, un padomju vald^ ba izliekas neko nezinām vai vienkārši melo, kā zviedru
Līdz šim ticamu un riete-mbs pārbaudāmu ziņu par viņa likteni nav. Ir tikai leģendas, un par tādu jāuzskata arī kāda krievu ārsta atstāstījums savam draugam, ka Ulmanis Vēl 1960. gadu sākumā atradies Vladimiras cietumā (Latvija Amerikā, 10, jūL). Te jautājums, vai viņa veselības stāvoklī vispār bija iespējams izturēt vairāk nekā 20 gadus ieslodzījumā, jo cietumā viņš ievietots kara izcelšanās (1941a g. 22. jūn.) pirmajā dienā.
Pēc krievu okupācijas varas avotiem Rīgā pirmo reizi minēts (1961), ka Ulmanis miris izsūtījumā ļ942.g, (Latvju
jumā. Vrangela salas ieslodzītie pēc dažu pārbēgušo čekistu ziņām tiek izmantoti dažādiem zinātniskiem eksperimentiem. Uz dažu putnu kājiņām atrasti gredzeni ar palīdzības saukli „SOS".
ASV nav atteikušās no savām tiesībām uz Vrangela jeb Ņukolumbijas salu. 1976. gadā Valsts Departaments nodeva Apvienotajām Nācijām memorandu, kurā, pamatojoties uz neapstrīdamiem pierā-dem, pieprasīja salas no-likumlgam saimniekam. Šis jautājums bija cilāts arī Kongresā. Pagaidām sabiedrības uzmanība nav koncentrēta uz šo problēmu^ bet var pienākt biīdis, kad Pad. savienībm vajadzēs risināt visas sarežģītās territori-
mā, 1962.g.), bet 15 gadus vēlāk, ka miris 1942.g. septembrī vai oktobrī uz ieslodzīto transporta kuģa Kaspijas jūrā (Laiks, 1977.g. 10. sept.). Kas ir šo ziņu avoti? — Čekas archīvs, ieslodzīto latviešu aculiecinieku stāsti vai okupācijas varas leģenda? To nav iespējams pārbaudīt.
Kāds izsūtītais latvietis stāsta, ka vācu ofensīvas laikā pret Kaukāzu (1942.g. vasarā) Ulmanis pārvests no Voroši-lovskas (tagad Stāvropole) uz Rostovu pie Donas, lai sūtītu tālāk. To pēkšņi ieņēmis vācu karaspēks. Lai nekristu vācu Tokās, viņš nošauts. Bet arī šī stāsta patiesību nav iespējams pārbaudīt. Pēc toreizējām militārām operācijām stāsts vārētu būt pamatots: pasaules stiprākais cietoksnis Sevastopole krita vācu rokās ļ942.gf 3. jūlijā, bet Rostova,
ielenkta no vairāk pusēm, pēc 3 dienu cīņām krita 25. jūlijā un Vorošilovska 3. augustā.
Bez pieminētām versijām sākot ar 1948.g. cirkulē visdažādākās leģendas par K. Ulmaņa likteni — viena otrai runā pretL To autori ir krievi, un ziņu vai leģendu patiesību nav iespējams pārbaudīt.
Līdz šim rietumos nav autentiskas informācijas, ka kāds latvietis būtu aculiecinieks K. Ulmaņa nāves brīdī ^vai zinātu viņa pēdējās atdu-W^vietu.,
P. UpTtis Vilimantikā.
; BILDĒS DV ziņnesis Indianapolē 30.nr, raksta: „Pēc laikrakstu ziņām" Mičiganas Studiju Centra pārvaldnieks esot Kārlis Zobs. Kārlis Zobs kādreiz dzīvoja
bīšu mājā. Tai laikā viņa istabā pie sienas karājās Ļeņina un Staļina biJdesj Šeit Indianapolē vēi tagad dzīvo cilvēki, kas to paši ar savām acīm bija redzējuši.''
1. J. Indianapolē
Kopš 1980. gada izdodu Florīdas latviešu mēnešrakstu ,,Saulainā Krasta Vēstis'', kas kopš pagājušā gada iespiež vltn. Ērika Pārupa rakstus par latviešu leģiona dibināšanu un leģionāru cīņu. Viņa rakstos asi uzbrukumi mūsu virsniekiem un leģiona vadībai. Tā pēdējā SKV numurā Pārups, rakstot par kādu ievainotu latviešu jaunekli, saka: ,,Mēs būtu Dieva taisnības zaimotāji un mūsu sirdsapziņas apgānītāji, ja šim nelaimīgam jauneklim pūlētos ieskaidrot, ka viņš ir varonis, kas cīnīj ās par Latviju..., j o viņš bija beztiesisku ačgārnību, necilvēcīgu varmācību un mūsu valdības gļēvuma uņ bezjēdzīgās rīcības upuris — viens no dauļdziem desmit-tūkstošiem.. "
Vai Šie vāriii neliek mums sašutumā sacelties pret vienu no Latvijas kara skolas jaunākiem virsniekiem, kas var šādus vārdus lietot par mūsu varonīgajiem virsniekiem un latviešu leģionu...
Paskaidroju, ka Saulainā Krasta Vēstis izdevējs un redaktors nekādā ziņā neatbalsta Pārupa personīgos uzskatus...Rakstus ievietoju tamdēļ, ka ticu brīvai un demokrātiskai presei, I kur katram ļauts savas domas un idejas paust. Māc. Andris Lamberts Saulainā Krasta Vēšķia
izdevējso