Jānis Tepfers
:umāsomu tāpat kā Baltijas valstis, steidzās deklarēt savu neitralitāti, tomēr tas nekā nedeva ne somiem, ne mums. Septembra beiļgās pienāca satraucoša ziņa par plašām padomju militārām prasībām Igaunijai, kdŗām drīz vien sekoja tādas pašas prasības Latvijai un Lietuvai. Visas trīs
iespējamu krievu prasības noraidīt un bija spiestas akceptēt krievu militāro bažu ierīkošanu savās territorijās.
arī somus aicina uz Mas-sarunāmi par militāro bažu ieiikošanu somu territo-rijā. Zīlējot somu valdības nostāju pret ļkrievu eventuālām prasīb ām, diplom ātu starpā sākumā valdīja uzskats, ka^ līdzīgi Baltijas valstīm, arī Somij a būs spiesta akceptēt krievu jprasibas, jo
no vacijas vai rietumvalstmi nebija sagaidāma; Somu valdība tomēr izvēlējās citu ceļu, sekojot gan krievu aicinājurnām sūtīt dele-gāciju uz !ļ4askavu, bet nostā joties negatīvi jviņu priekšā un cenšoties ar sarunām novilcināt jautāj uma iz-Šķiršanuv cenbā, ka starplaikā iidosies saņemt kādu atbalstu no lielvalstu un ::,';njas-^puses. .^.-Šādu ceļu iet Somijai viegloja gani yiņas ģeogrāfiskais stāvoklis, gan diplomātiskais un niateriālais atbalsts, ko tā saņēma ho ZviedrijaSo Maskava pret Somiju izturējās at lielāku uzmanību, nepiešķirot prasībām ultimātīvu formu uri piekrītot sarunu vairākkārtēja^' pārtraukšanai, lai soiņu delegācija varētu atgriezties Helsinkos un apspriesties ar valdību, To] somu delegācijas vadītājs, vēlākais valsts prezidents Pāsikivi, arī darīja; ap novembra vidu krievu pacietība sāka izsikt. Maskavas prasības, līdzīgas tām, ko tā bija vērsusi pret Baltijas valstrai, t.i. ierīkot militāru bazi|Hango m novietot karaspēka ziemeļos no Helsinkiem u.c., somu valdība tomēr atrada par nepieņeniamāni. Novenib-ŗa otrā pusē sarunas tika pārtrauktas, un somu delegācija atgriezās Helsinkos:
rīja diezgan smagus mus. ■
Steidzāmies ierīkot sūtniecības pagrabā patvertni, kur ari pavadījām biežos trauksmes brīžus. Nedrošā stāvokļa un biežo gaisa uzbrukumu dēļ nosūtīju savu ģimeni caur Stokholmu už Latviju. Drīz vien somu ārlietu ministrija lika mums, diplomātiem, pārcelties uz tuvējo vasarās mītni Grankullu, uz kurieni art es pārgāju un ierīkojos kādā vasarnīcā kopā ar Itālijas sūtni. turienes braucām katru uz oilsētu kārtot sūt-
bija dziļi pesimistisks, ko vel
Šo apstākļu dēļ tikšanās ar gām un somu valdības pārstāvjiem bija diezgan apgrūtināta, un palaikam jutāmies stipri izolēti. Mēs ar igauņu kollēgu to izjutām vē! jo vairāk, ņemot vērā Baltijas valstu saistīšanos ar padomju Krieviju ar bažu nolīgumiem. Arī tiešie sakari ar Rīgu kara apstākļu dēļ bija pārtraukti, un tos varēja uzturēt galvenokārt caur Stok-holmu. Tā dzīvojām un vērojām kara gaitu un notikumus
prasību
Sākumā somu armijai bija ievērojami panākumi. Tā ne tikai aizturēja krievu virzīšanos uz priekšu, bet pat guva dažas spožas uzvaras. Pamazām lielo krievu pārspēku juta arvien vairāk, un februāra sākumā krievu uzbrukumi kļuva tik spēc%i, ka somi frontes līniju vairs nespēja noturēt un sevišķi Dienvidkā-relijā bija spiesti atkāpties.
un daži citi rējais stā-is kļuva arvien grūtāks, a otrā pusē sāka klīst par m^inājumiem ie-sarunas ar Mas-pamiera nolīgšanai; Lai palīdzētu somiem, bija uzņēmusies lomu abu karo-šarunām. Tā darīja iespējamo, lai Maskavu pierunātu un noskaņotu Kremli uz iespējami mērenām prasībām pret Somiju. Krievi arī pievienojās. Pēc neilgām sarunām 13. martā somu dele-
a nolīgumu ar , kas i garu ziemas starpā.
neapstāsies pusceļā, bet gan pirmā izdevīgā gadījumā sāks jaunu karu, lai pievienotu sev visu Somiju.
Drūmo noskaņojumu vēl pavairoja tālākie notikumi lie-īajā kara laukā: Hitlera armi-jas invāzija Holandē un Beļģijā, Francijas sagraušana un krievu iebrukums Baltijas telpā ar ļgaunijas, Latvijas un Lietuvas okupāciju un inkorporāciju Pad. savienībā.
Ap jūnija vidu dzirdējām pirmās satraucošās ziņas par aizdomīgām krievu karaspēka kustībām Latvijas pierobežā, kam drīz sekoja jau zināmie traģiskie notikumi — Maskavas ultimāts, krievu karaspē-ka iebrukums un Latvijas un pārējo Baltijas valstu varmācīgā okupācija. Kaut arī, nolīgstot bažu līgumu, Maskava bija solījusi mūsu un pārējo Baltijas valstu suverenitāti nekādi neaizkārt, pastāvēja aizdomas par krievu tālākiem nodomiem pret Baltijas valstīm. Viņu brutālais iebrukums mūsu zemē atstāja vissmagāko iespaidu un lika baidīties par valsts un tautas turpmāko likteni.
Pirmajās nedēļās pēc okupācijas gribējās cerēt, ka kaut kādi varbūt varēsim saglabāt mūsu zemes neatkarību, bet jaunās Kirchenšteina valdības iecelšana un izsludinātās saeimas vēlēšanas drīz vien lika noprast, ko grib Kremļa varasvīri. Tas laupīja vājās cerī-uz kādu pieņemamu iz-
iatviešiem un igaiiņiem un izvairījās satikties ar mums un mūsu sūtniecībām. Kaut ari tas, ņemot vērā viņu stāvokli, bija saprotams, šāda izturēšanās maiņa radīja zināmu vilšanos un sarūgtinājumu.
Ministri V. Šūmanis un A. Bērziņš pēe kāda laika devās tālāk uz Stokholmu, kur ce-rēja panākt ko vairāk, kamēr ģen, K. Berķis^ paklausot sava dēla telefoniskiem aicinā-jumiemv pretēji mūsu brīdinājumiem, devās atpakaļ ūz Rīgu, no kurienes vēlāk kopā ar citiem augstākiem mūsu valsts darbiniekiem tika deportēts uz padomju Krieviju,^
a& pagāja
nemierīgas un nervozās gaidās, ķasļ notiks. Somu valdība mēģināja panākt iespējami plašāku atbalstu no Zviedri-jās un pārejāni Skandināvijas valstīni.'-:"''
Kad novembra beigās Maskava piepeši nāca ar apvainojumu, ^a somu artilērija esot apšaudījusi krievu robežu Ka-relijā, varēja sagaidīt padomju militāru pretakcijū. 30. novembra rītā sākās krievu uzbrukums Somijai gar visu somu un krievu robežu, ko ievadīja arī plašs gaisa kums Helsinkiem,
somu armijas pretestība, kā arī vājās izredzes sagraut Somijas pretošanos, bet galvenokārt jūtamie draudi, ka arī pati Pad. savienība varētu tikt ierauta lielā kara turpmākā attīstībā, acīm redzot lika M.askavai izšķirties izbeigt karu ar Somiju. Sī nolīguma sekas lika Somijai ne tikai izpildīt jau agrāk izteiktās Kremļa prasības pēc militāras bāzes Hango pussalā un karaspēka novietojuma Helsinku tuvumā, bet arī laupīja Somijai lielu daļu Ķarēlijas līdz ar Viborgas pilsētu. ^Vispārējaisnoskaņojums Somija pēc līguma parakstīšanas
tiešie sakari ar Rīgu ļ>ārtrfika. Nebija aŗī nekādas nozīmes šais apstākļos sarunāties ar ārlietu ministriju pa telefonu. Atlika gaidīt tālākos notikumus.
Drīz vien Helsinkos ieradās pirmie izceļotāji. Vispirms ķollēga V. Šūmanis ar ģimeni no Tallinas, un pēc dažām dienām no Rīgas caur Tallinu bij. sabiedrisko lietu ministrs A. Bērziņš un armijai komandieris ģen. K. Berķis. No viņiem arī dzirdējām sīkākas ziņas par notikumiem un . apstākļiem okupētajā dzimtenē. Tās neatstāja šaubas par Maskavas nodomu pievienot Baltijas valstis Pad: savienībai. Atbraucēji apmētās sūtniecībā; kopīgi pārrunājām, kas būtu darāms. Somija, kas tikko bija karu pret Pad. savienību zaudējusi un atradās tās faktiskā iespaidā, nekā daudz mūsu lietā nevarēja palīdzēt.-
Pēc kara Somijā bija nodibinājusies jauna valdība ar pilsonisko R. Riti (Ryti) par miniistru prezidentu un R. Vi-tingu par ārlietu ministru. Pēdējais bija Somijas zviedrs, ar kuru agrāk nekādu sakaru mums nebija un ko nepazinām. Bija arī stiprā mērā no-mānānis, ka somu oficiālās aprindas un pat daudzi no mūsu draugiem bija kļuvuši ļoti rezervēti un atturīgi pret
™. ap gada 11. jūliju, kādu rītu saņēmu telegrāfisku aicinājumu ņo ārlietu ministra Kirchenšteina ierasties Rīgā ar ziņojumu. Ko šāds aicinājums varēja nozīmēt, to nebija grūti iedomāties, ņemot vērā, ka biju uzņēmis sūtniecībā tik ievērojamus ,,bēgļus" kā Alfrēv du Bērziņu un ģenerāli K. : Berķi.:.:'
Atbildēju, ka neveselības dēļ nevaru no Helsinkiem aizbraukt .Gaidīju turpmāko. Pēc kādām dienām pie manis pieteicās padomju sūtnis Zo-tovs, kas pirms neilga laika bija pārcelts no Rīgas uz Helsinkiem, ko labi pazinu. Viņam acīm redzot bija uzdots izpētīt, kāds ir mans noskaņojums un ko domāju darīt. Sarunā viņš mēģināja man iestāstīt; ka nekas ļauns pie mums nenotikšot. Krievu karaspēks mūs apsargāšot, lai vācieši neienāk, man neesot ko baidīties, jo man Latvijā nepiederot nekādi īpašumi kā, V piem., Benjamiņiem, tādēļ varot droši braukt mājās u.t.t. No savas puses iebildu, ka viņu karaspēka ienākšanas veids mūsu zemē gan tieši ne-iieeiha par sevišķi draudzīgiem nodomiem un ka esmu nodomājis pagaidām vēl noskatīties, kas tālāk notiks.
Atvadījāmies, Pēc tam arī vairs nekad netikāmies. Drīz ; vien pienāca ziņa, ka Latvijā, tāpat kā mūsu kaimiņu zemēs, izsludinātas parlamenta vēlēšanas, kurās gan būšot pieļauta tikai viena, komunistu, partija. Nu bija skaidri saredziams, ko vēlas mūsu okupanti — zem vēlēšanu segas izdarīt mūsu un kaimiņzemju inkorporāciju Pad. sa-
Ap to laiku saņēmu reizēju rīkojumu ierasties Rīgā — šoreiz pa telefonu no ārlietu ministrijas. Kad pateicu, ka nedomāju uz Rīgu braukt, man piedraudēja, ka tādā gadījumā man postenis Somijā būšot jāatstāj. Atbildēju, kā tomēr Rīgā ierasties nedomāju. Ar to mani sakari ar āriietu ministriju arī izbeidzās.
Pēc krievu okupācijas ļco-mandas ievēlētā komunistiskā vienpartijas saeima sanāca uz sēdi Rīgā 2h jūlijā un saskaņā ar Maskavas pavēli "pieņēma lēmumu lūgt uzņemt Latviju Pad, savienības republiku sastāvā. Sazinoties ar sūtniecību Stokholmā, nolēmu nodot ari Somijas / ārlietu ministram savu protestu pret šādu nelikumīgu un brutālu krievu izrīcību. Tanī laikā saņēmu ari no ārlietu ministrijas Rīgā oficiālu paziņojumu par manu atbrīvošanu no sūtņa amata un rīkojumu nodot sūtniecības vadību sekretāram J. Zirnim, kas gribēja atgriezties Latvijā un tādēļ ari stājās padomju sūtniecības rīcībā un sāka pakļauties tās rīkojumiem.
Kad ierados pie ārlietu ministra R.Vitinga; lai nodotu viņam savu protestu, viņš mani saņēma vēsi un formāli. Protestu viņš atteicās . pieņemt, jo bija ari saņēmis ziņu par manu atbrīvošanu no sūtņa amata un tādēļ teicās nevarot vairs no manis nekādu oficiālu paziņojumu pieņemt. Kad paskaidrpju ārlietu ministram savu uzskatu par krievu varmācīgo iebrukumu mūsu zemē un nelikumīgām saeimas vēlēšanām^ kas nekādi neatbilda tautas patiesai gribai, viņš atl^ildēja, ka varbūt tā ari varot būt, bet. tas nu esot noticis fakts un Somijai ar to jārēķinās. Sapratu, ka no somu valdības puses nekādu patiesu izpratni par mūsu lietu nevaru gaidīt, tādēļ arī nevaru gaidīt kādu atbalstu no somu oficiālo iestāžu puses. Nekas cits neatlika kā nodot sūtniecības vadību sekretāram J. Zirnim un atstāt
/sūtniecības namu.
Kādu nedēju nodzīvoju ar
ģimeni viesnīcā, kārtojot sava īpašuma (mēbeļu u.c.) likvidēšanu. Bija drūma un smaga sajūta — piepeši, atrasties nogrieztam no dzimtenes, darba un tuviniekiem. Šo sajūtu vēl pastiprināja lielā atturība, ko pēc mūsu smagās nelaimes pret mums izrādīja pat mūsu somu draugi. Tikai mūsu ģenerālkonsuls A. Himbergs un mums tuvu pazīstamā Ivalo kundze izrādīja vislielāko sirsnību un, cik ^pēja, palīdzēja mums grūtajā situācijā. Bija jādomā arī par turpmākās eksistences nodrošināšanu. Atrast kādu darbu Somijā toreizējos apstākļos /bija maz izredžu. Nepratām arī somu valodu. Atzinām par izdevīgāku doties uz Zviedriju, kas karā nebija ierauta un kur mums bija vairāki labi draugi no Rīgas laikiem. Augusta sākumā izbraucām no Helsinkiem ar vilcienu caur Hapa-randu un drīz vien sasniedzām Stokholmu, kur arī tad uzsākām mūsu tālāko trimdas dzīvi.
TeL 537-1401
1
LNAK j. dome savā sanāca 22.
I
Austrumu īpašumā Ti sēdi revadal Šoreiz Valij ja par Laf jušā gadsij des vadītāji zīstināja ai dzejniekienļ tā.
Par 191 dienām LN. res vadītā cās: KultūJ gadā risināj jās nedēļad
Sakarā ai ļas dārza i 14. augusti daļas biedri Purvu jauņļ notika D\| valdes sēd< sēdi vēlēja' stāve māj; kurai savul sēdis V. ciema kui ņu)... Arļ minēja mi cekļus Jāļ Baueru, H; ronto)i A| Vairu Frīdi
Priekšs. nieks ziņoj| CV sēdi Ai ku ietvarol ari nodeva tes no Naciļ rijā un D\ļ sveicienus ; Frišvaida priekšu. M, lijā.
Arējās iij P. Vasari: gālvenokārl
A
Dell Ati
ik d
lEL
1982. pl. I6|
IEEJ