AMERIKĀ Sestdiena,
PĀRDOMAS PAR lAZNICU lOMUNISTU VALSTIS.
Pin
i.
Grēks tkm ir bamcas izmW^ sams varas nod^^^ jākļūst par kalpom
un ceļa sagatavotāju sociālisma uzvarairm jāskubina pasauli atpruņotieš, lai reiz Mz zobiem apbruņotā Maskava tai varētu uzspiest tādu mierti, kurā bnvībai un demokrātijai nav vietas; Te e
varbūt to
Noliktais laiks ir klāt. Un sods sākas pie Dieva nama.''
Pret šāda veida pielāgošanās teoloģiju'''drk vien atskanēja aņ brīdinošās balš^^
Viens nō jaunās teoloģijas asākie^^^ kritiķiem bija Namibijasvācuevānķliski^^^^^ baztūcas bīskaps,
ijās baznīcu apvierūbas vadītājs— Pauls G. Kau-nns. /f-:-;-;/':.
Luterāņu Pasaules Federācijas žurnālā 1979. g;^^
jā viņš
icējis
cita starpā no-
,,Es esmu samulsis m ķ^^^^ un jūtos
spiests ^orāctit la tOr ka šod^ nostāda cilvēku^ ne Dievu, jāpieņem, ka šī teoloģija nestāv tālu no marksisma. Marksisms kā teoioģy^^^ un ekonomiska doktrīna sakņojas tā sauktā zinātniskā ateismā." Marksa mācekļi grib nodibināt „mieru virs zemes*', nedodot „godu Dievam augstībā'' un sludina mācību par ,,pašatpestJšanū.'' Starp^M^ evaņģēliju ^nei^
Enskāpa^Ķ balss tomēr palika tikai saučē-
tuksnesī un jaunai teoloģijai
U. :f-':''/\
Vai Šī jaunā ^pielāgošanās teoloģija ■' atstājusi kādu ietek'-mi (^rī uz baznīcas darbu un sludināšanu Latvijā? — tas ir jautājums, uz kuru samērā grūti atbildēt. Spriežot pēc tām ziņām, ko atrodam mums pieejamos materiālos (^^^^
zdotā Baznīcas Kalendārā, ko izsū-pasaulē ļoti lielā skaitā!) -^^^ liekas, ka Latvijā šāda veida teoloģija vēl nav^ Mācītāju sprediķi visumā ir kristocentriski, resp. ierobežojas tikai ar evaņģēlija vēstījumu, bez jebkādiem komen-tāriern, bez piemēriem no ikdienas dzīves vai literatūras. Protams — ir raksti par mieru; ir kultūras sakaru
komitejas garā sastādīti apcerējumi dažreiz ār nožēlojami lētu piegaršu. ^^B visumā — nekāda teoloģijas pielāgošana marksisma ideoloģijai vēl nav vērojamā — jādomā, netiek arī praktizēta.^
Ka baznīcai tomēr jān cina 1977, gadā Rīgā izdotā K Snippes grāmata: , ,L u-terōnisrns Latvijā — teoloģisko konstrukciju metamōrfo-msm reliģiskās ideoloģija!^
Grāmatas autore ir ar baznīcas teoloģiskos novirzienos, protams, visu aplūkojot šabloniskā, partijas ideoloģijas rādītā veidā. V. Snip-pe pētījusi detĢļāsa^^ un periodiskos izdevumos -^^^ Dr. V.
Matdoni, prof. A. Frēiju, prof. L. Adarnoviču un, pro-ianļs, pieminot arī mūsu baznīcu un tās
Ķ Snippe baznīcu Latvijā, ko viņa
dod savas grāmatas nobeigumā^ ^ ka gribas saukties par to, ^kōla^^
,,Padomju savienībā evaņģēliska baznīca at-
teikusies no ūzstāšariās pret padomju iekārtu un sociālistiskajiem pārkārtojumiem, ieņēmusi lojālu pozīciju pret darbaļaužu varu. Sakarā ar to^ ka baznīca atšķirta no valsts, tā pievērsusies sludināšanai.
Lai saglabātu savī4 ietekmi masās, luterāņu baznīca grib it kā nodalīties no rasisma, nacionālisma un fašisma ideoloģijas, ko tā pauda buržuāziskās Latviļas un vācu okupācijas gados. Savu reakcionāro pagātni tā grib nodot aizmirstībai. ^^^^^^ ^
Sākot ar gadu vidu, luterāņu baznīcā parādījušās arvien spēcīgākas tendence^^ kristiānismu komunismam. Sprediķos mācītāji nostājas arī pret privāt-īpāšumUŗ imperiālistisko valstu reakcionāro potītiku, atbalsta p^dĢmju valdības mierā potītiku un tās sociāli eko-nofiīiško pōtttiku^ kū^^
Saprotams, ka šāda veida teoloģija un šāda pazemīga „ kalpotāja baznīca '\ ir pieņemama arī komunistu varai, kas reizēm ir ar mieru baznīcu izmantot savu mērķu sasniegšanai. Padomju savienība to atskārta Otrā pasaules kara laikā, kad Staļins aicināja Maskavas patriarchu Alekseju skubināt krievu tautu cīņai pret vāciešiem, kas jau pāvēja Maskavas pievārtē. Patriarchs Aleksejs saprata, kā šāds aicinājums var atvieglot vajātās un smagi cietušās baznīcas stāvokli. Krievijas kristieši, patriarcha skubināti, drīz vien saziedoja vairāk nekā 2 miljonus rubļu, par kurim it M esot apbruņota kāda tanku vienība, kas dmjusiesan Baltijas f^^
Pēckara gados aizvien izteiktāk atskanēja balsis, ka
saprašanos un mieru pasaulē.
veicmātu
bija dzīvojusi pilnīgā nosiegtīpa, atiava uzņemt sakarus ar citām baznīcām un ōikūmeniskām organizācijām, mēģinot tās iesaistīt cīņā pret kapitālismu, koloniālismu, kā arī Maskavas izplānotās ,,miera akcijās.'\īpaširosīg virzienā baznīcas, kas atrodas Padomju savienībā un Austrumeiropā^palika pēc 196L gada, kad Indijā^ Ņ^^^
lā (pareizticīgo) baznīca ies tā-jās Pasaules Baznīcu Apvienībā. Sīs apvienības toreizējais sekretārs Dr. E. Bleiks (Blake) --^^M^ vadībai pakļautās baznīcas iesaistīšanu Pasaules Baznīcu Apvienībā deklarēja kā sava mūža izcilāko sasniegumu.
Doma, ka kristiešiem jāsadarbojas ar marksistiem, kopš tā laika kļuvusi aizvien populārāka, aicini^^^ vuši aizvien skaļāki — kaut īstens dialogs, īstena sadarbība, liekas, gan vēl nekad un nekur nav notikusi. Komū-^ nistu režīms nekur nav ievērojis cilvēka tiesībās deklarēto reliģisko brīvību, baznīcai visur jāstrādā grūtos apstākļos, stingrā valsts varas kontrolē. Tikai uz ārpusi komunistu vara demonstrē toleranci pret baznīcu. Būtībā tā baznīcu grib kontrolēt un kalpināt.
Baznīcas lietas Pad. savienībā kontrolē un kārto nevis baznīcas vadība, bet gan t.s. Reliģisko lietu pārvalde, ko Pad. savienībā vada Vladimirs Ā. Kurojedovs, bet Latvijā — komunistu partuasbiedr Kokars-Trops. Neviens no pārvaldes locekļi nav baznīcas cilvēks vai garīdznieks; garīdzniekus nepieaicina arī pārvaldes sēdēs, bet bez pārvaldes piekrišanas baznīcas vadība neko nedrīkst darīt.
y.A. K^ ziņojumu, kias aizsniedzis arī rietumus, ar j^^^^ baznīca Padomju savienībā.*' Šai^^^^^^ Kurojedovs norāda, ka vecākā paaudze jau gan vēl ejot baznīcā, bet ^, ticība nekādā praktiskā aktīvitātē neizpaužas. Cilvēki lūdzDievu baznīcā, bet ārpus baznīcas par Viņu nedomā.
Kurojedovs necenšas noslēpt, ka viņa de uzmanīgi seko visam, kas baznīcā notiek un neviens mācītājs, neviens bīskaps var draudzes darbinieks nevar darboties baznīcā, kamēr kulta lietu pārvalde to nav ap-
gadu gājumā veidosies baznīcas darbs komunistu valstīs un vai jaunā„pielāgošanās teoloģija" pa-Mzēs baznīcai un veicinās saprašanos ar marksistiem — io, protams, nezinām. Ir cilvēki, kas domā, ka nākotne ī, leti komunisti un kristieši saprastos un sadarbotos. Viens no Šādas sadarbības dedzīgiem propagandētā-ir bijušais Francijas Nacionālās Padomes (parlamenta) viceprezidents, kādreizējais komunistu partijas biedrs Ŗodžers Geraudi, kas publicējis divi grāmatas: „No ana-tēmas uz sadarbību'' un ,,Kristiešu—komunistu dia-
9»
No komunistu partijas Geraudi izslēgts pēc t^^^^ atklāti un aši kritizējis krievu izrīcības Čechoslovakijā 1968. gadā. Pirms dariem gadiem Geraudi bija ieradies arī Toronto un, vietējo teoloģijas semināru aicināts, la-^a vairākas lekcijas par šāda dialoga un sadarbības iespē<^
9
■ w -
Gikagā 6, oktobrī mūžībā aizgājis viens no ievērojamākiem latviešu architektiem --Aleksandrs Klinklāvs. Pēdējā gaitā korporācijas Selonijā saime nelaiķi izvadīja 9. oktobrī. Kapois no sava goda biedra atvadījās arī Latvijas architektu biedrības priekšnieks Dr.arch.E. Jānišs.
Aleksandrs Klinklāvs dzimis 1899.g. 7. februārī Sējas pagastā, Latvijā. I. Pasaules kara laikā nonācis Krievijas ziemeļos, kur Arehangeļskā beidzis vidusskolu. Atgriezies Latvijā, vinf 1918. gadā sāka studēt architektūru, bet studi-jas pārtrauca, lai brīvprātīgi piedalītos Latvijas neatkarības cīņās. Atsākot studijas 1922. gadā, Klinklāvs pievienojās korp. Selonijas saimei. Šeit viņam radās saskare ar sava laika izcilo celtnieku Konstantīnu Peikšenu (1859— 1929), kā arī ar prof. Dr.areh E. Laubi. Pēc studiju beigšanas A. Klinklāvs strādāja architekta darbā Latvijas Sarkanā krusta ļ}īļvniecības daļā. Trīsdesmitos gados viņš izveidoja pats savu architekta biroju. Pēc A. Klinklāva projekta Rīgā celts' Finanču ministrijas nams, Latviešu akciju banka, Slimo kasu nams, Tērvetes sanatorija, kā arī daudzas modernas rūpnīcas, skolas un sabiedriskās celtnes.
Pēc bēgļu gaitām Vācija A. Klinklāvs nokļuva Montrealā, kur tūlīt dabūja darbu savā profesijā. 1959. gadā A. Klinklāvs pārcēlās uz dzīvi Čikāgā, kur strādāj'a par galveno plānotāju ievērojamā amerikāņu celtniecības ļfirmā Jan-sen, Halsted & Rummel.
A. Klinklāvs āk^tīvi piedalījās ne tikai savas korporācijas dzīvē, bet arī latviešu sabiedrībā. Montrealā viņš piedalījās turienes latviešu teātra un Montrealas periodiskā izdevuma Ziņotājs jdibināšanā, Kādu laiku viņš veica arī Ziņotāja redaktora pienākumus.
Savu mīļo dzīvesbiedru zau-zējusi atraitne Irma Graudiņa. Par savas saimes gailb un sirsnīgo locekli skumst Selonijā. Pateicībā par lielo devumu mūsu celtniecībā viņu piemin Latvijas architektu biedrība, kā arī visi, kas pazina un mīlēja Aleksandra Klinklāva cii-personību.
: Dr.arclii. E. JānišSc
■: ' V,.-
Anšiāvs
Filmas visu lāilļ (dažos I jusi cetiļ norāda, lielā na un pusaļ saujiņāri: audžiem izrāde, li tu, 34 g.| cildina jļ rūpniecTt niju, kas nēt Ameļ uii-^ inteiļ īsās-kar darinājis] parasti Jaws -zivi, viņļ nesības tazija p« ļiemv Clļ Third tl grotq,sk; japāņu mu krai ai kā.
bas reki ties pag; bija ati raibu d( of.the tālu pri(
ta saņen tiku. Bij fcijas (C filmu iļ bet IJni^ musi ti'
isni jis sen mulu dušu suil kiem. kreditēji kārtības Tas vis: 1ās seki ja iebiļ< rikāņu pārēju j
kļūst daži recļ atbrauc ar Krist ievainoj ceļas a debesīs J
Tā no juši pēi virsū valsts. Nakts Iļ žā ar Scļ gan šor bas, lai[ gus. Vi bilis ar Tālie vj vā lidi steigā cl savējienļ jies un pa brikļ dai nest tai un i jasjarāļ
Tur zēns, kd jo brāliļ cāks,
