Sestdiena,:19iB3. gada 12. mart^ LATVIJA AMERIKA 9
(31. turpinājums)
Ķimenis atgriezās pie rakstāmgalda, krēslā un piespieda pogu 0
9)
I »5
Sekretāre^ ņu jau nopietnāka un
sēsties
a.
99 9 9
ms,
precētai sievai arī neklāļas tūliņ sēsties priekšniekam klēpī, atzinīgi sevī nosprieda žūksni pasituši padusē. ,yĶiiiieņa kungs?;'\^ Jpiiatans Ķimenis pasm ,,Jōnatāns", viņš iebilda«un satvēra ,,Vienmēr tavs Jonatāns!'' Lorija beidzot atsmaidīja, ,,Kās mums šorīt jauns? Viņš brītiņu šķirstīja
,Nekāsvanga. Lai kārto Herberts; Vēl?''
gaida Zēmvalža kungs. Jau minūtes desmit.'' Jonatāna Ķimeņa paradums bija likt klientiem laiciņu pagaidīt, pirms tos pieņēma. It sevi ši. Viņam šķila, ka tautieši nenovērtēja pārāk nopietni ierēdņus, kas tos pieņēma tūliņ. Tādiem nevarēja būt daudz klientu. Labākais piemērs bija dakteris Kopa, kura kabineta priekštelpā aUazhīk
iepriekš telefoniski jāpieteicas, taču ierodoties izrādījās, ka divi vai trīs citi
;,Laiienākf';■:;':■-■ .
Hektors ZemvaldJs bija ļoti turīgs cilvēks, varbūt turīgākais visā Metropoles latviešu kolonijā. Slaida auguma, sirms, ļoti izskatīgs un iznesīgs cilvēks, viņš nekādos sabiedriskos amatos sevi ievēlēt neļāvās. Dažu retu reizi, draugu pierunāts, bija ar mieru kandidēt tā saucamo „uz-ticības personu", „goda direktoru''uri,,goda priekšsēžu amatos, gan tikai tadv ja tur itin nekas nebija Hektoram Zemvaldim nebija vaļas nodarboties ar latvie-šu sābiediļbu. Viņš taisīja naudu; Amerikāņu izteiciens ,,making money'' bija v^ galvenais sauklis un uzdevums.
Zemvalža pirmais darbs, iebraucot Amerikā^ bija viesmīļa pienākumi vislepnākajā pilsētas viesnīcā. Ātri vien viņš uzstrādājās par vifsviesmīli, tad — biroja vadītāju. Dažus gadus pēc tam viņš jau bijā viceprezidents.
Manījis, ka šai amatā cilvēks varēja aizķerties līdz sirmam vecumam (ko viņš nebūt nevēlējās), Zemvaldis uzsāka mainīt darba vietas, līdz nonāca viesnīcas vadītāja amatā Bermudašsafā.^V^^
vairāk nekā divdesmit gadu, tā vairs diezin cik moderna ^nesķaitījās, un koncerns, kam tā pieder^ dot miljonus remontiem ir daudz sliktāks naudas ieguldījums nekā^uzcdt jaunu, modernu viesnīcu kam k Vairākus gadus viesnīcu mēģināja pārdot, bet tā kā tai
Vi
, kad jau runāja par viesnīcas noplēšanu, par pircēju pieteicās Hektors Zēmvaldis, cilvēks, kas uz koncerna vadītājiem atstāja labu iespaidu. Protams, naudas vi-ņani - tikpat kā nebija^ bet viņš: prata izdabūt no pāris bankām aizdevumus, ieķīlājot kā drošību pašu viesnīcu. Ieguvis īpašumā uzņēmumu, Zēmvaldis atlaida līdzšinējos darbiniekus, to vietā pieņemot un apmācot melno bermu-dieSu bāriņu. Viņš sam^^ algas un cenās par istabām, nolīga līgumus ar ceļojumu aģentūrām par grupu novietošanu; Pēc nedaudz mēnešiem, vienalga, vai bijā sezona ' vai pēcsezona, viesnīca bija pārpildīta.^^N^^^ vienmēr jaunais personāls bija^s
pāris nedēļām iemītnieki mainījās, un tūristu pasaulē ir tik dāiidž, ka arī saimnieciskas krizes laikos, ja: tikai cenas pieņiemamas, to ?emvaldim nekad netrūka. Pēc gada viņam piederēja vžiirākas viesnīcas d^ jūrās salās, desmit gadus vēlāk vienpadsmit. Kādreizējais viesmīlis bija ticis už zaļa zara. Ļori zaļa zara. ,,Esiet sveicināts, Zemvalža kungsl^
ionmm Ķimenis lūdza ienācēju atsēsties, dzeramo.,. Paldies, šoreiz ne", teica Zēmvaldis un izvilka no kabatas rūpīgi salocītu palielu papīra lapu. „Ko jūs, Ķimeņa kungs, sakāt par šo te?"
Zemvalža rūpīgi koptos sejas pantos ievilkās rūpju rievas. Par papīra gabala saturu viņš vēl nevienam nekā teicis nebija; Kā ģimenes galva^ izcilas ģimenes pie tam, viņš priekos labprāt dalījās ar pārējiem ģimenes locekļiem, nevdksmes un rūpes pārcieta viens pats.
Viņa ģimene nebija liela — sieva Hortenzija Lī un meitā Rūta Pegijā. Bija arī viņiem dēls Jānis Džons, bet to Zēmvaldis pie ģimenes skaitīja tikai tā — starp citu. Puika bija atstājis skolu un aizklīdis ar hipijiem uz rietumu piekrasti. Toties meita Rūta bija tēva mīlule. Izskatīga, slaida auguma, viņā bija ļoti izdarīga. Māte teica, ka atsitušieis tēvā. Kaut patstāvīga rakstura, nu jau divdesmit divus gadus veca, viņa gan bija atzinusi, ka patstāvība ir laba lieta, taču tēva nauda un līdz ar to saistītais ērtības un labumi ir vēl labāka.
Pabeigusi vidusskoluj viņā tālāk vairs neskolojās, skolas vietā ik dienas dažas stundas pavadot tēva birojā. Hortenzija Lī Zeirivalde bija skaistule, kādreiz ieguvusi
pavalsts skaistuma karalienes titulu. Novērtējusi Zeniv^^ di kā labu dzīvesbiedru, viņa kalpoja tam kā skaista dekorācija. Rautos un pieņemšanās viņa pacietīgi sarunājās ar gauži neinteresantiem kungiem (ja tas kalpoja Zemvalža materiālām interesēm), sūca aukstus dzērienus uri mierīgi noklausījās draudzeņu tenkošanā, nekā daudz līdz nerunājot. Kā cittautiete, viņa latviešu sabiedrībā maz rādījās, bet ja ieradās, tad parašu klusēdama pacieta vīra tautiešu garās runās un veclaicīgās dziesmas. Viņa bija nekas vairāk kā dekorācija izskatīgam un sabiedriski nozīmīgam vīram. Likās, kā ar šo lomu Hortenzija ir gaužām apmierināta.
Jonākns Ķimenis noklāja prāvo papīra lapu uz rakstāmgalda. Balta lapa, aplipinātā no avīzes izgriēzdem dažāda lieluma un formas burtiem:
„Zēmvald Mister! ,
Noliek man piecdesmit tūkstoš, kur teikšu. Citād Jūs meitai būs beigas. Viņa pazudīs un būs beigt, ja Tu nemaksās: kur to naud likt vēl zvanīšu pa telefon. Bet ja nebūs naiid; viņ beigt un pagalam droši.
; ;;:'-Misters.X."
,,Naudas izspiešanas mēģinājums'sprieda Ķimenis. ,>Vai Jūsu meitair kur pazudusi?''^^^^ ^^^^^^^^^^^^^^
,,Itiņ nekurv Viņa tikai ievērojusi, ka iepērkoties vai pastaigājoties tai vienmēr kāds seko. SveSs vīrietis. Ķac atgriežas un mēģina pamatīgāk novērot,
Ķimenis mirkli padomāja.
,,Ķo varētu lietas labā darīt?" sargu?"'-':'
„Rūta sargu nevēlas. Arī no suņa viņā atteicās. Nepatīkot, ka kāds tai tekalē līdz. Ierobežoji un radot grūtsirdību,"
9 9
99
Zēmvaldis sarāvās. „Tikai ne ar pogainiem! Vispi ms jau — nekāds noziegums izdarīts nav. Jā Rūta būtu nolaupītai viņi skraidelētu kā skudras, kuru pūznis izjaukts ■— pirms tam —
f > >
Ķimenis
^,Man stāvoklis ir gluži līdzīgs ,, var būt salipinājis jokdaris, noraidīts pielūdzējs, kas nesen atlaists no darba., „Varētu būt." •
„Lāga nezinu, kā lai ķeramies pie šīs lietas. Manuprāt aidā naudas izspiedēja nākošie norādījumi. Varam pievienot jūsu telefoniem aparātu, kas uzņem sarunu lentē. Ir svarīgi zināt, kur noziedznieks liks naudu novietot.
:■. (JurpināRums. -sekos. "
Nikolajs Kalniņš
Atvadu Vārdi EgUamIMmem
Draugs, nu aizeji Tu dusēt! Spalva, šautene un ota, Kas bij Radītāja dota, Varēs atpūsties un klusēt.
Saulei pretī nepavērsi Vairs Tu rītos savus plakstus, Jaunas ainas^ Jaunus rakstus Citā saulē iecerēsi.
Te virs zemes, kur Tu miti, Mūzā alkatīgi veikto: Krāsās tverto; vārdos teikto Skatīsies un lasīs citi.
Tu pa gariem kara ceļiem, Kur Caur ugunīm reizgājL Beidzot aiziesi uz mājuy Satiksies ar brāļiem --veļiem.
Dzimtene gan nav vēl brīva, Bet kas cīnījies par viņu. Tam ar paša Dieva ziņu Piemiņa būs mūžam dzīva!
1983.g. 14. februāri
Kā maldīšanās tuksnesī Ar retiem brīžiem oāžpalmu ēnā Un mulsinošām fatamorgānām. Kur zelta torņi tiecās svešās debesīs, Zem kurām citas puķes plaukst Un jauni putni dzied Tā pagājusi dzīve.
Ik jaunā rītā, ai ik jaunā rītā,^ Bezgala noslēpumus izbridusi, Lai vakarā bez maņas grimtu
Citu noslēpumu dzelmēs, Saule uzlēkusi. Kāpēc?
Varbūt tādēļ, laivēja nestā lapā, Mkatrā kukainītī. Smilšu graudā Sen pazudušas pasaules Vēl reizi sveiktu.:. '
Bet kādēļ gm Un kam par prieku. Un icāda prāta lemtā biju Šī maldīšanās tuksnesī Ar retiem brīžiem u
* « *
Edvarts Tuters
Skan vēl dziesmas, skrej vēl domas Svešām jūrām pūri. Dzied vēl trimda — priekos, bēdās, Savzemē dzied bāri.
Nākt ar dziesmu, iet ar dziesmu, Tā ir latvju daļa. Izkult riju, samalt māli--Dziesmai visur vaļa.
Labā dziesma azaids sirdij; Tai lai ejam kūmās. Dziesma tumsā gaismu dala -^i: Deldē stundas drūmās.
Kas ar dziesmu saderējis Mūžam nekļūs bāris; Tautas dziesma, siržu dziesma — Nedienām ceļpari.