•Igie ,at-ve-Na-Au. dalīja» irau-Ar-ānis Par re-I, kā :amā iums Jfrē-'ētku )1.16
:trise ;I in-trba, ismit par liekais at-;dak-:iem; tpgā-laža-*aidl-pār» :aitij, ga-iiģēja [izejā linga. :
asa» 11 sa-lustra ļrasts, is da-itenes jmek-IJa pa laiku |i jau :lejusi ipoju-māsu I Jerret Jor-^adīja atstāj' dēlu Is lau-
mirU" •a,Nei-Ida 19. L. Dar-itviešu fbrī uz kap-;elms. )k vīrs
ļas ko-^rī pk :
īuna
ZIKA
lūdz
m
10. turpiiiājums.).:
^Nekov Gaidījāni,;kas^ notiks. Sala paniatīgi. SiHījāmies pie krāsns. Tvaika apkuri lietot nedrīkstējāmv lai netērētu ūdeni. Kad biezenis sasala nepārtrauktā grumbu laukā, tēvs nokļuva meklēt padomu un palīdzību.
Pēc veselas mūābas tēvu sagaidījām, — ar labām ziņām . Pie ciema gulēja divi velkoņi, kas solījās Mūsējo atbrīvot, līdzko iestāsies atkusnis. Sals uznācis par agru» Ledu no lejas gala drupinot^ kuģiem ceļu varēja iztīrīto Sarunājis arī istabu, kur pavadīt ziemu, un arī nopircis Mūsējam malku. To ^empieki līdz krastam'pieveda ragavās. Tālāk jānēs pašiem. Zirgs varot salauzt kājas. Nesām arī pa pagalei vien. Svīdām un salāmvpa^^^^l^ ģiem rāpdamies, firiesrnīgi garlaicīgs,:^^n kam neredzēja nekāda gala. Man tas ,, gals''pienāca drīz vien ar brāļa izsaucienu: Skaties, tev sarkans īkšķis līdis no zābaka!"— Skatījos. Arī kreisās kājas īkšķis jau izlīdis no zābaka un jau balts. Pašam nemanot by^ uz ledus asumiem abiem zābakiem atrāvis zole Kara laika manta! Darīju, ko nevajadzēja darīt skrēju uz versti attālo sādžu^ kur tēvs bija noīrējis istabiņu. Pie
velna ar visu! Kad tik siltumā! No vilka bēgu — už^ ju lācim. Pēc garā skŗ^iena abi īkšķi bija balti.^^^N
ne sniegs, ne auksts ūdens. Pāris mēnešus novārtījo grīdu, kamēr pirksti' siiiirdēdāmi strutoja. Pa to laiku Mūsējais tika atbrīvots un nolikts ziemas guļā, bet tēvs ar abiem puišiem nolicies man blakus uz grīdas ar smagu influenci. Tomēr ar savām apsaldētajām kājām es biju no visiem veselākais un mēģināju kopt slimos un saimniecību. Ārsta nebija. Turienieši mūsu labā darīja visu, ko varēja. Daži kaķi zaudēja dzīvības, lai viņu ādās ietītu manas kājas. Esot labākās zāles tādās reizēs. Ticēju. Pēc laika uz pirkstiem atkal uzauga dzīva miesa, tikai jaunie
nagi vairs tā nepielipav Nav ļaunuma bez labuma. Slimodams sadraudzējos ar
saimnieci, lāga vecenīti. Drīkstēju ieiet mājas vissvētākajā vietā: mirušā dēla—-skolotāja — istabā, kur viss bija tā atstāts, it kādēls būtu tikko izgājis^^^p^^^ kaktā ar vienmēr dejgošu svecīti, papīriem un burtnīcām apkrauts galdiņš pie loga, vēderaina lampa ar zaļu kupolu un — grāmatas! Vesela siena aizņemta grāmatiiplaukr tiem! Tās es drikstquiasīt! Drīkstēju Sēdēt^^a^ krēslā, tās lasot.
Vecīte nekad nestāstīja, kā dēls dzīvojis un miris un kāds viņš bijis. Grāmatas stāstīja. Krievu klasiķi un franču tulkojumi, par astroloģiju un resčagins un Kiseļevs. Ceļojumu apraksti, dziesmu grāmatas un bībelesi slavu valodā. Vienā ziemā.^^ vu izlasīt. Pietika ar izlasīto. Šaubyos un ticēju. Piekritu un mulsu. Vai zvaigznēs bija rakstīti ciivēku likteņi? Vai nākotni varēja ižzila pēc rokas? Verescaginā un Kiseļe-va algebru un ģeometriju iemacījo^ no galvas, pat visu sīkajā drukā. Kā rēķināt varēja ar a, b, c un Xj y, z, man bija lieli jaunumi, kas nebija apšaubāmi. Tos varēja pierādīt. V
Kā zemnieki ārstēja influenci, neatceros. Deva dzert dažādus savārījumus, kas nian likās riebīgi. Mums gadījās pat baltie tniltf' jo slimnieki smagu barību nedrīkstēja ēst. Saimniece mani iemācīja cept barankas. Samīca miltus ar ūdeni un sāli. Uz galda saveļ ripulīšusaf caurumu vidū un met katlā, lai vārās. Pēc tam vēl uzkaisa sāli un krāsnī apcep. Kā un cik ilgi^ nav svarīgi. Garšo labi.
Tā slimojot, mūs pārsteidza māte, kas, nevarēdama mūs sagaidīt, kija devusies meklēt. Viegli iedorriaties mātes sajūtas, redzot mūs lupatās savīstītus guļam rindā uz grīdas. Gultu mums nebija. Kur citur lai guļ? Be^ māte sievietēm; vien zināmām burvestībām
mūsu midzeni par pieklājīgu mājokli. Par es viņai iemācīju cept barankas. Tās viņa arī cepa. Jāatzīst -—labāk nekā es.
Mātei arī bijušas savas dēkas. Viņa tikpat kā izbēgusi» Kad Ļeņins 1917;g; novembrī pārņēmis varu Petrogradā, Vitkiis to pašu izdarījis Vozņeseņijā. Iekārojis tēva bisi, barometru, dzīvokli' un nezin ko vēl. Māte redzējusi, ka dzīvošanas nebūs, ar Pulmaņa palīdzību dabūjusi vedēju ar zirgu un ragavām un klusiņām devusies ceļā kopā ar māsīcu un dažām mantām vezumā. Tauj ādama visos ciemos un sādžās, beidzot mūs atradusi. Ar vedēju nosūtījām Pulmanim vēstuli, kur esam, lai brauc ciemos. Atbrauca arī, kad jau visi bijām uz kājām.
Kad kanālis aizsala, Pulmanim vairs nekādu pienākumu nebija, un viņš atbrauca, kā pats teica ---drusku pamedīt. Oļoneckas un Karēlijas mežos zvēru un putnu bija daudz. Jāprot tikai nomedīt. Pulmanis to prata. Iemācīja arī mūs. Cik varēju, gāj^u^^^ (voiloka) vaļenkām kājās. Apdzijušie pirksti jutās silti un labi. Dažreiz no mājām bijām prom vairākas dienas un naktis. Manos pienākumos ietilpa ,,mājas darbi": uztaisīt skuju būdu, kur nesalst un ir mīksta gulēšana, atnest ūdeni no avota vai arī kausēt sniegu, ja avota nebija, vārīt, cept un sakurt tādu uguni, kas kurējās visu nakti, to visu iemācījos, bet tumsā iet pēc ūdens bija diezgan baigi. Tad aiz katra krūma glūnēja kāds vilks vai lācis. Neviena lāča gan ne redzējām, ne nošāvām, lai gan turpat ciemā viņi saplosīja divi govis. Pulmanis šāva medņus, teterus"un zaķus. Es — nekā. Pie šaušanas nemaz netiku, lai gan vecu berdanku vienmēr nēsāju līdz, pat ejot uz avotu pec ūdens. Dziļajā sniegā staigājām uz īsām koka slēpēm. Kad zirdziņš, ar ko braucām uz tālākiem ciematiem, nogāja no ceļa, tas netika vairs laukā. Vajadzēja izjūgt un vilkt ārā no sniega aiz galvas un astes.
Medņiem varēja pielavīties, kad viņi dziedāja. Teterus un zaķus šāvām turpat pie mājām. Ziemā tos medīja ar cucelērn. Uztaisīja būdu, kur paslēpties, izlika koka lelli, kas izskatījās pēc tetera, un gaidīja, kad pielaidīsies citi. Pulmanis prata tos piesaukt arī ar skaņām. Viņš prata at-^ darināt visu putnu balsis. Gaļas mums pietika. Arī pa sīgai un vēdzelei nodūrām. Kad Pulmanis aizbrauca, šķūnītī palika karājoties vairāki zaķi un putni ar visām spalvām un ādām. Līdz neņēma nevienu. Goda vīrs. Tā mums pagāja zienia un pienāca 1918. gada pavasaris.
nav taaas ieaus iešanas un piuau Ra Daugava, jo no liela ezera. Sniegam kūstot, ūdens drusku paceļas, ledus izburbē un pa daļai izčākst turpat uz vietas, straumju salauzīts. Arī ezera ledus, ienācis krācēs, izjūk.
Jau laikus sakārtojām Mūsējo un laidāmies lejā uz Važinām. Priecājāmies, kad atkal jutām Mūsējo zem kājām, kas dūšīgi skriedams reizēm izmeta pa dzirksteļu kūlim no skursteņa kopā ar šķidriem dūmiem. Par dzirkstelēm mēs nebēdājām. Uz dzelzs klāja nekā degamā nelija; Ja iekrita matos vai — vēl ļaunāk — aiz apkakles, gan dzēla, par ko vairāk smējāmies nekā dusmojāmies. Līdzēt tur nekā nevarēja. Egļu malka bija vienīgā, ko dabūjām kurināšanai. Vienīgi dzelzs siets skursteņa galā līdzēja, ko tēvs vēlāk uzlika tāpat kā^ velkoņiem.
Mūsu prieki izbeidzās nē dzirksteļu, bet kartupeļu dēļ. Tēvs, sarunājis no kāda zemnieka maisu kartupeļu, piestāja krastā hetālu virs Važinas, lai tos paņemtu līdz. Iegrūžot Mūsējā degunu starp akmeņiem^ tikām krastā un kartupeļus dabūjām, bet atgriežoties atkal straiimē, kuģa pakaļgals atsitās pret seklumu — mašīna vairs negriezās. Kāds akmens bija iesprūdis starp stūres kurpi un skrūves spārnu»
Pilsētas diena vēl muttiļo, skaļumu nēsā aiz loga,
bet skropstās jau sāp ' vakara melīgās gaismas, un mākoņos sabēdzis, klusums slīd tālu.
Aizlido melnā bēdīgo dienu bezdelīgas no manis.
Es - . atkal gaismas apviļņota,
■ ■ *
Es izraisos no tumsas —•
man šis rīts!
un rasas
apsudrabotu, mani
ierauga saule:
« « *
Dievs,
es vairs neredzu sauli, dvēseli pametis prieks! Man ticība bija cieta kā cietākais tērauds Dievs,
tā ir salūzusi, man tās vairs nav! Esmu izmirCis bēdās kā ilgā lietū. Mana dvēsele kliedz, manas asinis salst. Kā cilvēks var dzīvot bez saules, bez prieka, bez ticības Dievam? Tad viņš ir jau miris pirms nāves!
I
Tērauda Dievs,
uguns ticību iededz asinīs man! Tad atkal redzēšu sauli un mana dvēsele priekā ziedēs kā saules puķe. Uguns ticību iededz! Tā stiprāka būs par nāvi, jo degošo asiņu gaismā es uzkāpšu mūžīgās dzīvības
kalnā pie Tevis, '
* * 'Ai
Hugo Krūmiņš '
Es sapni redz^u
Es sapni redzēju: Bij mana bēru diena, Bij debess mākušies. Visapkārt miglas siena. Kāds telpā raudāja. Vēl cits kāds rimti smējās. Kā balss no aizmūziem Tad klusi ieskanējās: ' „Kas dzīves mirklis īss? Kas pasaulīgais prieks? Pret laimi mūžīgo, Ko dāvā nāves miegs? Tā garām neaizies nevienam. Vien sava kārta jāpagaida,.;' Nu pašam negribot. Man savā bēru dierfā Pēc drūmas atmodas