aprīlis, 15. nr. LATVIJA AMERIKĀ 3
re?oliicionara
ALBERTS EGLļTIS-,.NESAULES.LAIKA DZIESMAS". PIEZĪMES, 198^ Li^.:S^
Eglītis apzīmē par žurnālista
LIRISKAS VĀKS UN
četros gadu
tos Eglīšu vārdi latviešu rak- liriskām piezīmēm. Dzejoli stos saistās ne vien ar izcilu tapuši apmēram 20 gadu lai-
vērtību sniegumu, bet arī ar pašu Eglīšu arvien
kā. Visagrāk datētais dzejolis rakstīts 1962. gadā,
skaitu rakstu autoru pulkā, nes dienā Vācijā. Vēstule mā-
Rakstu Eglīšu lielais, tā sakot, tei:„Ļoti lūdzu, māt: Piedod, ,,ciltstēvs'^ Anšlavs Ēglīti5,^^^^^^K
dzīvo un raksta Ķalifornijā. ziediem apvīt, Ka ilgi neesmu
Rainiskais savas tautas brīvī- mājās bijis, Un ceļa sūros pu-
bas un dzīvības karavīrs dzejā tekļus no sejas Nevaru noska-
Andrčjs Eglītis klausās tautas lotPārupu ūdenī;. (157).
sirds pulsus no Lg^tvijas Zvied- Tālāk stāsts par aiziešanu me»
rijas krastā. Lieļunia un labu- žā caur virtuves logu, ar mā-
un grāmatu Eglītis veic savu latvieša pie-
ma atradējs pat visvienkāršā- tes maizes klaipu rokā, kad kajos cilvēkosj Mintauts Eg* durvīs klaudzēja dūres un pu-lītis, raksta savus redzīgos tām mutē apkārt skrēja suņi. stāstus Austrālijā. Avīžnieks^^^^^^^^^^^^^^
ļi un bērni ir dzīvi Latvijā un pasaulē, kas labi atceras Baigo nākumu daļu ASV vidienē, gadu un čekistu komisāra Šus-Šiem četriein ar savu pirmo tina izsūtftos medību suņus 14. dzejoļu grāmatu tagad pievie- jūnija naktī pa visu Latviju,
kad aiztransportēja desmitus apcietināto Latvijas uz Sibiriju un nāvi. Vajāšanas un slepkavības
nojies Alberts Eglītis, kas dzī-
vo vacija.
Lasītāji jau gadu desmitiem pazīst Alberta Eglīša asmeņī-
gos rakstus,! kuros viņš stāsta turpinājās pa visu reiz brīvo par tautas dzīvi dzimtenē oku- latviešu zeini arī pēc otrā
pētās Latvijas šodienā. Šie kavas tanku iebrukuma 1944. viņa raksti ir bijuši tik pama- gadā. Mūsu tautā tas viss
i ar ziņām no Latvijas un ja ne vien bailes, bet arī nekad
pašu komunistu periodikas agrāk nepiedzīvotu gruzdošu faktiem balstīti, ka
lingi Rīgā to nav varējuši no- nacionālās revolūciļas jgaru,
liegt, tāpēc viņi nē reizi vien kas ar ievainotas, bet neuz-
Eglīti tā— varētas tautās sāpi kliedz un
no viņu visas marksistiski ļe- aicina pret Maskavas varmā-ņiniskikrieviskotās sirds! kām jau pāri par 40 gadiem
Savu dzejoļu krājumu Nesaules laikā dziesmas Alberts
gan dzimtenē, gan visas pasaules malās, kur mājo la
Ja janvāris un februāris Toronto latviešiem iezīmējas ar ballēm un karnevāliem, tad marts un aprīlis mums ir tāda kā koru koncertu sezona. To '24. martā Latviešu Centrā ievadīja vīŗļi koris Viesturs ar 15 dziesmām Vizmas Maksi— ņas vadībā.-.;^
Mēdz teikt, ka pravieši savā pagastā netiekot cienīti... To pavisam nevaram teikt par Vizmu Maksiņu! Kaut arī šī jaunā diriģente ir dzimusi un uzaugusi niūsu acu priekšāy gan koru dziedātāji, gan publika viņu respektē, cieni un mīl: ar savu jaunības entuziasmu, nepretenciozo piemīlī-^ bu un gaišo sniaidu šī mūzikas bakalaure aizrauj un pārliecina pat visnelicīgākos iiri šaubīgākos. Varām tikai vēlēties, lai viņa — lielākus mū^ zikas apvāršņus starptautis-kaj ā plāksnē /atradusi mūs neatstātu un paliktu latviešu kora dziesmai arvien uzticīga.
Kbriskōncertu ievadīja ar divām A. Jurjāna dziesmām: Kas īstens latvietis (A. Pumpurs) un Latvijā (Auseklis). Abas vīru koru dzelzs repertuāra dziesmas — maz ko piebilst. Ar dzidriem klusinātiem toņieni iepriecināja J. Vītola Mana tauta sērdieri!te(A. Bri-gaderē), bet toties jo spēcīgi un pārliecinoši izskanēja tp pašu autoru domas un izj ūtas dziesmā Mana tauta laimdie-nīte:,jUzriet mūži, noriet mūži --dziesmai vien gala nava!" . Neviltota skaņu daile iemirdzējās E. Dārziņa
Mirdzi kā zvaigzne un Pie tēvu zemes dārgās (abām K. Jē-ķābsonā teksti). Liekas, ka E. Ģārziņa vienkāršā un dzidrā muzikālā valoda^ romantiskais lirisms, priekšplānā izvirzīta emocija un sirsnīgu jūtu izpaudums arvien sagādā nedalītu jūsmu gan dziedātā-jos, gail klausītājos.
M āzas intonācijas svārstības bija jūtamas B. Skultes dziesmā Aijā (T. Tomsons). Likās, ka 1. tenoru balsis (pret tik lielu citu bija it kā
Programmas 1. daļa beidzās ar J. Cīruļa dziesmu Jau-)a (R. Blaumanis), kas liek mūžam sevi no jauna iemīlēt. Tikai ar šo dziesmu koris it kā īsti atplauka. Bija jāatkārto.
Kontrastainā dinamikā koris ievadīja programmas otru daļu ar E. Melngaiļa {R. Blaumanis). Tai sekoja Norviļa Saule un mēness (J. Rainis). Ir teicami, ka diriģente tik daudz piestrādājusi, lai izceltu šīs dziesmas klusināto skaistumu.
tasdziesmu apdares. Jo sprigani un pārgalvīgi viesturieši nodziedāja L. Vīgnera Kalē-jiņi, bāleliņi, kas atkārtojumā izskanēja vēl labāk nekā pir-mo reizi. Kanonveidā rakstītā J. Graubiņa Viens gans nomira iepriecināja ar līnētu ritmiku un iejūt gurnu. Drusku pabāli jās A. Feila Vai, māmiņa, bet toties H. Pavasara dziesmā • Apsegloju^ biržu' sesku viestu-
Tādā garā Alberts Eglītis izdzied un izkliedz visas savas— Nesaules laika dziesmas.
Jūs dzīvojiet Aiz žogiem— Ieslodzīti mūros, Viss laiks jums Paiet bez Dieva» ' Bet mēs— esam Tāpat kā akmens Negaisos un saulē." (171)
Tas ir no Vēstules okupācijas funkcionāriem; Visi dzejoļi šinī Alberta EglĶa grāmatā ir totāli, pilnīgi citādi nekā gandrīz visās citās latviešu trimdas laika dzeju grama-tās lasītās. Sī ir gara kaujas, brīvības revolucionāra, okupantu un to kalpu tiesā saucēja bargā
„Ja
Blaumaņa, jarigaderes zemē Krievu varas dēļ vairāk kapu Kā šūpuļu Virzas dvēseles
ļaudīm,^ To sovjeti vēsturē atbildēs."
(156)
Alberta Eglīsa d2^oļGS nav slēpšanās aiz simbolu varavīksnēm. Viss tiek saukts un gleznots cietos, asiņainos vārdos. Partizāni, latviešu pret iebrucējiem un Biržos, Elkšjļios, Saukā, Sū-pes purvā, Žagaru— Sīpolu mežā un daudzās citās vietās Latvijā tiek saukti viņu īstajos vārdoi ' * arī
, nošāvēji, kas arī ir latvieši, bet ar krievu dvēselēm. Tāda ir traģiskā poēma Sūnās un dūnās (23), tāpat kā daudzie citi dzejas darbi šinī krājumā. Grāmatā ir daudz balsu un ainavu, kas lasītāja dvēselē iededzina paliekamas zīmes. Būtu ieteicams, ka trimdas skolās ap visu globu izlie-tātu par mācībās grāmatu arī §0 Alberta Eģlīša Nesaules laika dziesmas. Tas latviešu skolu bērniem līdz ar skolotāju paskaidrojumiem dotu īsto jutoņu — kāpā: viņu tēvi,
mātes, vectēvi un vecmāmuļas izvēlējās dzīvot svešās zemēs, nevis pašu zemē Latvijā. Smalko, gludo, visādu simbolu desmit čaumalās ietīto dzejoļu mācīšana, ko sarakstījuši „atzītie un populārie'' iniekii tādu īsteni īstās īs-
riesi
sevr no
labākās puses. Izskaņai vēl A. Jēruma Šitā, zēni, dzīvodami un Jy Beloglāzova Čī, čī, Annīt. Bija jādod piedevas. Kori publika sumināja, bet diriģente saņēma ziedu klēpjus.
Ko vēlēt Viesturam nākotnē? Par visām lietām — piesaistīt korim vēl pāris labu ^ pirmo tenoru! Dziedāšanas prieks vīros starot staroja. Ja arī muzikālās izteiksmes krāsainī-bā tas varēja atspoguļoties mazāk nekā iepriekšējā gada apvienoto vīru koru koncertā, tas tomēr nelika šaubīties par viesturiešu potencēm, un —• K. Skalbes vārdiem runājot~ viesturieši ar savu dziesmu var
droši teikt:,,Kaļu rotas līga-mīļai, skaistai Latvijai." Andersoīne-Plampe,
Pulkv. V. Januma balvu saņ^hiHamiUonas latviešu skola. To pasniedz ASV zemes valdes priekšsēdis A. Spāmiņšo Vidu DV KV priekšsēdis G. Brikmanis. Pa labi - Kate Lapiņa, Latviešu skolas Hamiltonā skolotāja un pašrei-
Fot(y J.Liģers.
tenības šoku nedod. Šīs gludās dzejas derēja skolās gludajos laikos. Mēs esam ievainota, apdraudēta tauta un dzīvojam savas eksistences krizes asākajā laikā, tāpēc mums vajadzīga nacionāli revolucionāra pieeja visam, ko lemjam, plānojam, darām; bet tomēr — nedrīkstam kļūt visgudri brīvā vārda cenzori.
Latvijas brīvības kara laikā Kārlis Skalbe aicināja: Nokāpt pašā ellē, sist dūri uz galda un prasīt Latviias tiesu un
B
darbiem veltīta
u! Varbūt Alberts Eglītes nav tikpat populārs kā daži citi šodienas dzejnieki, bet viņš ar sāpīgu drosmi noved mūs pa makabrām kāpnēm mūsu tautas moku ellē, ļoti dzirdami sit dūri uz Latvijas elles muižkungu galda un prasa atpakaļ to visdārgāko, kas latviešu tautai nolaupīts. Šiem dzejoļiem, ko autors pats nosaucis par žurnālista liriskām piezīmēm, ir pērkonīgs rūciens.
Grāmatas garu izteicējas un papildinātājas illustrācijas zīmējis gleznotājs Mārtiņš Stro-valds Stokholmā. Par patīkamo salikumu, iekārtojumu un grāmatas gaumīgo apdari rū-pējies Sēļzemnieķa apgāds ineapolē. Jānis Klīdzējso
Eduarda Freimaņa darbi publicēti trimdas latviešu periodikā un izdoti grāmatās.
Eduards Freimanis dzimis 1921. gadā Kurzemē, Kuldī-r gas apriņķī, Kurmales pagastā, kur viņa tēvam piederēja jaunsaimniecība Dūmici.
Bērnībā un agrīnā jaunībā gūtie apkārtnes dabas iespaidi un vērīgi vērotie turienes ļaudis iejūtīgi attēloti daudzos E. Freimaņa romānos, stāstos un dzejoļos. Rakstnieks ir reālists, reizēm aizvedot to līdz galīgai konsekvencei — naturūlismam; tomēr pavīd arī citas stila iezīmes, kā, piem., šķeltās personības sapņu sirreālisms (romānā Divas pasaules). Latviešu lasītāju varbūt visvairāk piesaista tie darbi, kuros atviz jaunībā jūtīgām acīm uztvertās tālaika
norises
un ar tām saistītie pārdzīvo-
Savu rakstnieka sūtību E. Freimanis sajutis jau agri: 16 gadu vecumā Jaunā Kurzem-iespiests viņa pirmais iolis.
Trimdā publicētās Ed. Freimaņa grāmatas ir: dzejķrāju-
mi Dumpju dūdas, Zemdegas, Ielās dārznieks, stāstu un noveļu izlase Daigās rotaļas un romāni Apsēstie, Ticība, Piedzīvojums Padomi jā.
Savos darbos autors ar lielu nopietnību —- bez izskaistinājuma --meklē dzīves jēgu dievziņā un Tēvzemes mīlestībā, rādot mūsu tautas pārdzīvojumus un ciešanas karos un zem komunisma režīma. ..
Eduards Freimanis jstudējis filoloģiju Baltijas universitātē Pinebergā. Kanādā Albertas universitātē ieguvis bakalaura grādu paidagoģijā 1951. gadā. Ilgus gadus strādājis par skolotāju Ēdmontonā.
Latviešu Preses Biedrības Kanādas kopa rīko rakstnieka Eduarda Freimaņa darbiem veltītu pēcpusdienu svētdien, 29. aprīlī. Latviešu Namā. Savus darbus lasīs arī pats autors, mērojis tālo ceļu pie mums no Edmontonas. Piedalīsimies šajā vakarā kup-